Tūdaliņ, tāgadiņ!

Vai esat dzirdējuši metaforu par tauriņa spārna vēzienu, kas saceļ vētru citā pasaules malā? Es biju dzirdējusi. Vēl vairāk. Nupat to piedzīvoju. Vienu vētru. Pastalu vētru Kurzemē. Tagad tik mēģinu saprast, kurš no visiem notikumiem šajā loģiski-neloģiskajā ķēdītē bija tauriņa spārna vēziens.

1.Vēziens

2016.gada nogalē, pateicoties Kazdangas pils dvēseles Māras Tīmanes nemieram, tiku pie savas kokles. Stāstu skatīt šeit>> Pārsteidzu pati sevi ar spēju ko no koka gabala uztaisīt. Un nevis vienārši "ko", bet kokli, kas skan. Taisot kokli, pie sevis funktierēju, kā nu tas būs, kad koklējot vadīšu meditācijas. Skaisti. Domās viss bija skaisti. Tik koklēt es nemācēju. 

2.Vēziens

Mēnesi pēc kokles pagatavošanas tiku pie skolotājas. Izrādās, man paziņu lokā bija šajā jomā visnotaļ zinošs un mācīt gatavs cilvēks, kam viss sakrita tā, ka bija iespēja atbraukt pie mums uz skološanu. Nezinu, vai tas bija labi, vai slikti. Sajūta bija briesmīga. Likās, ka absolūti neko nesaprotu. Absolūta izgāšanās. Miers. 

3.Vēziens

Uz pusgadu likos mierā, līdz ievēroju Alsungas pusē rīkotu koklētāju un stabulētāju nometni. Ievilku gaisu, "pārdevu" ideju citiem mūspuses kokļu īpašniekiem un tā tiku pie vienas citas skolotājas. Arī šeit  veselas 5 dienas pēc kārtas man bija iespēja izbaudīt "šausmas, es neko nesaprotu un man nekas nesanāk" sajūtu. Tomēr sajūta bija jau nedaudz labāka- kaut kādas nebūt neironu saites bija sākušas veidoties. Pateicoties skolotājas ierastajai pieejai, man nācās pat izbaudīt koncerta pieredzi. Ok. 

4.Vēziens

Tomēr līdz "koklējot vadu meditāciju" bija vēl dikti tālu. Tālabad, ieraugot Facebook koklētgribētāju diskusiju...daudz nedomājot, nolēmu pievienoties liepājniekiem. Tas bija 2017.gada vasarā. Ap Ziemassvētkiem jau spēlējām pirmos koncertus. Par šo pieredzi vairāk šeit>> Gatavojoties koncertiem sievišķīgi izprātojām, ko un kā vilksim mugurā, kā rotāsimies. Tikām pie kleitām, pašas uzpinām sev kroņus. Un turpinājām "šausmas, es neko nesaprotu un man nekas nesanāk" piedzīvojumus ik nodarbībā. Nu jau šīs šausmas bija pierasta lieta. Katrā ziņā, ja nu kādam ir vēlme pacīnīties ar paaugstinātu pašvērtējumu- laipni lūgti. Kokles spēlēšanas prasmes apguve ir gandrīz tikpat labs skolotājs kā snovborda dēlis tiem, kas visu mūžu tikai ar distancenēm skrējuši.

5.Vēziens

Un atkal Facebook. Viena tautas tērpu darināšanas tehnikās varen aktīvi iegrimusi paziņa dalās ar jaunāko prasmi- pastalas. Vien dažu stundu laikā tikusi pie pastalām. Ak. Hmmm. Kā būtu, ja mēs savam koklētāju tēlam pievienotu arī pastalas? Pajautāju. Lai arī mulsums par to, kur vilkt pastalas, valda, pārējās meitenes ir gatavas kam tādam. Noskaidroju detaļas un saprotu, ka mums ir jāsarunā vien 5 papildus dalībnieki, lai šādu nodarbību varētu saorganizēt arī mūspusē. Mirklis pārdomu un saprotu, ka dalībnieku piesaistē varen palīdzīga varētu būt atkal tā pati Kazdangas pils dvēsele- Māra. Tā pati, kas mani iepina visā šai kokļu padarīšanā. Visu sarunājam un lēnām sākam sludināt šo pasākumu. Pāris dienu laikā nepieciešamo 5 dalībnieku vietā tiekam pie 65. Esam sacēlušas pastalu vētru Kurzemē. Māra pacietīgi visus reģistrē un neko nesola. Sazināmies ar pastalu meistariem, pārorganizējamies un nu vienas nodarbības vietā tiek plānots vesels pastalu festivāls. Divas dienas Kazdangas pils būs pilna ar pastalniekiem. Un tā arī bija. Pie pastalām tika gan sievas, gan vīri, gan lieli, gan mazi. Meistares Agrita rūpīgā uzraudzībā tapa vairāk kā 60 pastalu pāru...un vēl vesels klēpis pastalu taps mājās palikušajiem, jo arī to meistare ierādīja-kā uzkonstruēt piegrieztni cita kājai. 

Milzīgs paldies meistarei Agritai un viņas komandai Mārai un Intai. Tikpat milzīgs paldies Kazdangas Mārai, kas uzturēja visu pasākuma loģistiku. Un paldies Saules meitām- Liepājas koklētājām, kuras ar savu "jā, taisam pastalas", radīja iespēju arī citiem kurzemniekiem tikt ne tikai pie jauniem apaviem, bet arī prasmēm, kā ko tādu dabūt gataviem pašiem.

P.S. Ja gribat redzēt mūsu pastalas, kroņus, kleitas un kokles- droši aiciniet ciemos! Labprāt dodamies tur, kur mūs gaida ar pusstundu garu post-folk (šķiet, ka tā to varētu saukt) amatieru koncertu. Mēs mītam Liepājā!

P.P.S Gribat tikt paši pie savām pastalām? Meklējiet 100pastalas Sasodīti labs piedzīvojums ar saturīgu rezultātu būs garantēts. 

P.P.P.S. Kur vilkt? Kur vilkt?
Tur, kur ērti!!!

Mēģināji? Nesanāca? Ko nu? Vebināra ieraksts

Hei, hei, visi, kuri Jauno gadu uzsākuši ar vēlmi ko dzīvē mainīt! Būs jau mēnesis apkārt, esot uz pārmaiņu ceļa. Lieliski, ja viss notiek kā iecerēts, bet ko darīt tad, ja nupat, nupat ir parādījusies vēlme visam atmest ar roku? Tā, sacīt, pamēģināju, nesanāca...nu, Dievs, ar to vēlmi pēc pārmaiņām, labāk turpināšu pa vecam!

Aicinu neatlaidīgos pārmaiņu gribētājus iegādāt vebināra ierakstu, kur soli pa solim izpētīsim jūsu mērķa anatomiju un uzlabosim tā īstenošanas potenciālu kopā. Es vienā ekrāna pusē- jūs otrā!

Vebināra laikā dalos ar savu pieredzi un zināšanām, kuras esmu sakrājusi pārmaiņu procesa pētīšanas gaitu rezultātā kopš 2009.gada. Tātad, gan ar ko teorētisku, gan arī praktisku.

Ko Jūs iegūsiet:

-izpratni par to, kā "strādā" mērķu sasniegšana (teorija);

-mērķa sasniegšanas līdzekļu ātro remontu (praktisks darbs);

-iedvesmu turpināt izvēlēto ceļu (viss atkarīgs no Jums, cik gatavi būsiet iedvesmu ielaist sevī!)

-atbildi uz savu jautājumu, ja pajautāsiet, sazinoties ar mani personīgi.

Vebināra garums: 1h 20 min.

Pieeja neierobežotam skatījumu skaitam maksā 10 eur

Pieeju iegādāt var, rakstot intasanta@intasanta.lv

Saule kokles skandināja....

Tautasdziesmās kokles spēlē mītiskas būtnes. Saule, Dieva dēli, krauklīt`s un tikai reizums to dara puiši, tie, kas vienkārši bāleliņi vai tautu dēli. Par meitām gan nav nācies dzirdēt. Tiesa, neesmu arī tā īpaši meklējusi. Nezinu, kā tas nākas, bet pēdējos gadu desmitos tieši meitas ir tās, kuras gan pašas būvē kokles, gan pašas spēlē. Iespējams, ka tam arī ir kāds mītisks izskaidrojums. Ka  tās, kas spēlē, patiesībā ir Saules meitas, mītiskās būtnes, kas tikai iemiesojušās šajos zemes tēlos. Iespējams, ka tā. Iespējams, ka tas ir izskaidrojums dīvainām izvēlēm un ar loģiskajam prātam nesaprotamiem lēmumiem ņemt un darīt. Izgatavot kokli. Sākt apgūt tās spēli. Un tad, pilnīgi nemanot, sākt spēlēt arī citiem. Šai nesaprotamo lēmumu radīto seku plūsmā esmu nonākusi arī es. Un vēl dažas mūsu puses meitas. Pēc viena no koncertiem, atbildot uz klausītāju jautājumu:"Kas jūs esat?", apmulsām. Jā, kas mēs esam? Katra atsevišķi, jā, par to nav šaubu, vairāk vai mazāk ir skaidrība. Bet, kas mēs esam kopā? Kopā ar savām koklēm, vienu ģitāru, lērumu skandināmo un grabināmo priekšmetu un pat ar vienu, otru puisi, kurš prot bungot. Skaisti bungot, pastiprinot kokļu radīto skaņu vilni. MMMMM.

Aizvadījām vēl vienu koncertu. Un ap Ziemas Saulgriežiem tapa skaidrs, kas mēs esam. Jā, mēs esam tās, kas skandina, modina, ceļ un iedvesmo. Tās, kas Saulei rada. Vairs šaubu nav. Esam Saules meitas. Vārds atnāca pats. Tagad tik jāpiepilda ar būtību. Un tur ir daudz ko darīt! Daudz. Ar loģisko prātu to nesaprast. Bet, vai viss vienmēr ir jāsaprot? Varbūt pietiek ar ticību tam, ko darām. Paļaušanos. Tam mītiskajam. Būt par Saules meitām un piepildīt šo būtību. VAR BŪT.

Lai top!

Blāzma, Andris, Inta, Līga, Laura, Ilze un Zane

Ar pateicību mūsu zemei, kur auguši mūsu senči, kas darinājuši dziesmas un dziedājuši tās.
Ar pateicību mūsu dabai, kur auguši koki, no kuriem darinātas mūsu kokles.

Ar pateicību meistariem, ar kuriem esam tikušās un vēl tiksimies mūsu ceļā, gan tiem, kas gatavo un māca gatavot kokles, gan tiem, kas tās spēlē un māca šīs prasmes citiem.

Ar pateicību mūsu tuvajiem, kas pieņem mūsu loģiskajam prātam neizskaidrojamās izvēles veltīt savus resursus kam tādam.

Ar pateicību puišiem, kas mums pievienojas, bagātina skanējumu un sniedz vērtīgus padomus.

Ar pateicību mums pašām, par idejām, par kopā būšanu, savstarpējo bagātināšanu un  balstīšanu.

Ar pateicību foto autoriem: Vinetai Jaunzemei un Kaspara Santam (Līgas Evaldsones režijā :))

Paldies!

Ilze, Inta, Santa, Zane, Līga.

Par to, ko var izdarīt, ja dara

Šogad piekritu kam nebijušam- piedalīties pašvaldību vēlēšanās, veidojot novadā deputātu kandidātu sarakstu. Liekot lietā visas savas profesionālās prasmes, kopīgiem spēkiem sarakstu izveidojām, vēlēšanās veiksmīgi startējām un tad sākām iepazīt to, kā viss notiek īstenībā. No mūsu saraksta par deputātēm kļuva divas dāmas (mēs bijām sieviešu saraksts), kas ņemot visus apstākļus (ideja par saraksta veidošanu radās 30.martā, vēlēšanās 3.jūnijā, nevienai no saraksta dalībniecēm nebija šādas pieredzes) bija izcils.  Sieviešu saraksts, tā mēs sevi dēvējam. Jā, dēvējam vēl joprojām, jo turpinām tikties un informēt viena otru par aktualitātēm un lūgt atbalstu, ja tāds nepieciešams. Priecē, ka mēs, pārējās saraksta dāmas,  spējam nodrošināt pleca sajūtu tām divām, kuras ir deputātes.

Abas dāmas aktīvi pilda savus pienākumus, uzdod neērtus jautājumus, nereti no pašvaldības darbiniekiem saņemot aizmugurisku ūjināšanu sēžu laikā, raksta iesniegumus,  rosina iniciatīvas, par saviem līdzekļiem apmeklē dažādus pasākums citās pašvaldībās, jeb citiem vārdiem, sakot, dara visu, lai īstenotu to, ko solīja savā priekšvēlēšanu programmā (to var atrast šajā bloga ierakstā>>).

Septembra izskaņā un oktobra sākumā man bija iespēja apmeklēt pasākumus dažās Kurzemes pilsētās, kur es uzzināju par to, kā tiek organizēts pašvaldības darbs, kā notiek tikšanās ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem. Biju patīkamu pārsteigta par pieredzēto. Padalījos ar šo pieredzi. Viena no deputātēm nolēma ko līdzīgu rosināt arī Aizputes pašvaldībā. Pašvaldības vadītāja un atbildīgo Domes darbinieku tikšanās ar iedzīvotājiem, lai informētu par īstenoto pirmajās 100 valdīšanas dienās, par nākotnes plāniem un uzklausītu iedzīvotāju domas. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, viss tika veikts oficiāli- ar iesnieguma palīdzību. Tika saņemts novada vadītāja atteikums. Arī oficiāls. Ar piebildi, ka ikvienam deputātam ir tiesības šādas tikšanās ar iedzīvotājiem rīkot pašam. Mūsu dāmām divas reizes nebija jāsaka. Tā tika ieplānota pirmā tikšanās reize- dodot tai nosaukumu "Novadnieku sarunas". Šajā reizē uz sarunām tika aicināts jaunieceltais  uzņēmuma "Aizputes nami" vadītājs, Kurzemes reģiona sociālā projekta "Kurzeme visiem" vadītāja un Aizputes sociālā dienesta vadītāja. Pasākumu tika nolemts organizēt Aizputes pilsētas sociālā centra zālē, kura, kā vēlāk izrādījās, bija krietni par mazu šādam pasākumam. Pārsteidzoši. Zāle bija pilna, daļa cilvēku atradās koridorā un durvīs stāvošie darbojās kā sakarnieki starp zāli un koridoru. Katrs runātājs sniedza ieskatu savā tēmā un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Jā, reizums, jautājumi bija skarbāk izteikti. Tomēr, iedziļinoties jautājumu būtībā, bija skaidrs, ka visu var izrunāt arī mierīgā gaisotnē. Nepievērsīšos detaļām, tās noteikti labāk atspoguļos cilvēki, kuriem tās bija aktuālas. Mans nolūks ir pievērsties tam, kādus aizspriedumus mēs spējām salauzt šajā vienā vakarā.

1. Uzskats "Uz šādām sapulcēm cilvēki nenāk". Abas deputātes arī nezināja, cik būs nācēju. Viņas riskēja. Un mēs visi tapām pārsteigti ar pilnu zāli un cilvēkiem koridorā. Vēl vairāk. Šo sarunu gaitā cilvēki atklāja vēl un vēl tēmas, par kurām viņi gribētu runāt. Tēmas, kas viņiem ir aktuālas un sasāpējušas. Tātad, turpinājums būs. Un ne viens vien!

Ieguvumi: jauna informācija, prieks par jaunu iniciatīvu, iespēja iekustināt mammas, arī jaunās mammas, iespēja redzēt attieksmi pret dažādiem jautājumiem, iespēja iepazīties ar jautājumu būtību, iespēja sniegt un saņemt informāciju tieši un nepastarpināti no runātāja, informācijas pasniegšana cilvēkam saprotamā veidā, iespēja pašam uzdot jautājumus, iespēja tikties ar cilvēkiem. 

2.Uzskats "Tur notiek tikai kliegšana un neko konstruktīvu tur nevar atrisināt". Liela daļa dalībnieku kā lielāko vērtību uzsvēra, iespēju padalīties ar savu jautājumu un saņemt atbildi. Konkrētu atbildi uzreiz, ja bija tāda iespēja, un solījumu sniegt atbildi uz jautājumiem, kuriem bija nepieciešama iedziļināšanās.Cilvēki ieguva lielāku skaidrību par to, kas slēpjas aiz sarežģītiem projektu nosaukumiem un ko tieši un konkrēti var saņemt cilvēks, kam tieši tas ir paredzēts.

3.Uzskats "Mums problēmu nav. Novada viss daudz maz ir kārtībā". Šī kārtība ir visnotaļ mānīga, jo cilvēki dalījās savās pieredzēs, kas nebūt par to neliecina. Gan par to, kā tiek noraidīti iesniegumu formālu iemeslu dēļ, gan par to, ka atbildes tiek sniegtas formāli un nesaprotamā veidā, gan par to, ka nav pieejama informācija, vai tā tiek sagrozīta, gan arī par to, ka lēmumu pieņemšana tiek sabotēta bailēs no tā, ka vēl kāds cits iedzīvotājs sagribēs ko līdzīgu, gan par diskrimināciju, nosakot prioritātes atbalstāmajās sporta jomās. Klausoties iedzīvotāju sacītajā, radās priekšstats, ka pašvaldība strādā PRET iedzīvotāju interesēm, nevis PAR.  Protams, tika skarti arī iedzīvotāju atbildības jautājumi, kas arī ne vienmēr ir augstā līmenī. Gan par to, ka pašvaldībā trūkst dzīvokļu, tai pat laikā ir salīdzinoši liels dzīvokļu daudzums, kuri stāv tukši un kur īres parādi krājas jau vairāku gadu garumā, gan par to, kā iedzīvotāji attiecas pret personām ar invaliditāti, gan arī par vecāku atbildību un nolaidību.

Rosinājumi citām novadnieku sarunām: tikties ar atbildīgajiem speciālistiem par Aizputes vecās apbūves atjaunošanas jautājumiem, iegūt informāciju, kā arī pensionāri var atgūt atpakaļ veselības aprūpē iztērēto, uzzināt plašāk par atbalsta programmām personām ar invaliditāti, tikties ar Domes pārstāvjiem par viņu pārziņā esošiem iedzīvotājiem aktuāliem jautājumiem, audzēt novada aktīvistu pulciņu šādās un līdzīgas tikšanās reizēs, organizēt to vecāku tikšanās reizes, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, pieaicinot kompetentu atbalsta speciālistu. saņemt Domes vadības atskaiti par paveiktajiem darbiem, rosināt personu ar invaliditāti iesaistīšanos sporta aktivitātēs, uzzinot, kāds atbalsts tam nepieciešams un kā to būtu iespējams risināt, tikties ar dzīvokļu komisijas pārstāvjiem, lai izrunātu sasāpējušos jautājumus.

4.Uzskats "Cilvēki droši var griezties Domē. Mēs esam atvērti. Durvis ir vaļā." Tiesa. Cilvēki Domē droši var ienākt un bieži vien ar to arī viss beidzas. Pāris reizes ienākuši un aizgājuši ar pazemojuma vai kauna sajūtu, tie vairāk neatgriežas. Jā, un reizums tie ir investori, kas būtu vēlējušies īstenot kādu projektu. Skumji, zinot cik maz vispār šādu precedentu mēdz būt: investors atnācis pats ar kādu iniciatīvu uz pašvaldību. Vienas citas Kurzemes pašvaldības vadītājs man ar lepnumu stāstīja, kā esot pats personīgi uzrunājis vietējos iedzīvotājus, pats personīgi zvanījis investoram un pats personīgi atrisinājis investoram svarīgo jautājumu. Lai būtu. Lai novada notiktu attīstība. Tātad var arī tā. Darīt un izdarīt. Tātad var būt arī tā, ka cilvēkam ir dzirksts izdarīt ko vairāk. Izdarīt ārpus rāmja "darba laiks", "šajā likumā ir tā", "mani darba pienākumi." Šo rakstot, atcerējos par Valdi Zatleru, kurš par pārsteigumu visam diplomātu dienestam, pārkāpa nerakstītās normas un vienojās ar Vladimiru Putinu par tikšanos. Tikšanos, kuras laikā tika atrisināti Latvijai svarīgi jautājumi. Viņš atļāvās izkāpt no "tā dara", "ierastā kārtība", "man durvis vaļā, nāciet un runājiet ar mani" tā vārdā, lai risinātu jautājumu, kas Valstij svarīgi. Tātad, pildīja savu darba pienākumu pēc satura, ne formas.

Jā, daļa no šiem atklājumiem nav tīkami. Tāda ir dzīve. Reizums vajag saskarties arī ar netīkamajām lietām, lai daudz skaidrāk saskatītu vērtīgo. Tas, kas mani priecēja visvairāk, bija tā dzirksts, ko sajutu no atnākušajiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri dzīvo novadā, kuri nav to pametuši labākas dzīves meklējumos citur. Un man tā bija vērtība. Cilvēki, kas nav padevušies. Esmu pateicīga abām deputātēm par šo inciatīvu un iedzīvotājiem, kuri ļāva sajust, ka mēs nedzīvojam "miera un pieticības malā"*. Ka mēs kopā varam vairāk. Ka mums ir pieredze, ar kuru ir vērts dalīties. Ka mums ir idejas, kuras ir vērts īstenot. Ka mēs varam izdarīt, ja darām. Jo, "Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam."**

*K.Skalbe "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties"

**I.Ziedonis "Epifānijs"

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par to, kā mēs iedomājāmies, kā ir ...un nez, kā bija. 5.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Ir plkst.3 naktī. Naktī no sestdienas uz svētdienu. Naktī, kad visa Londona svina Helovīnus.  Un mēs esam Londonā, pie Viktorijas autoostas ar čemodāniem un vēlmi gulēt. Esam izgājušas goda apli pa šo kvartālu, kur teju virs katrām durvīm ir uzraksts "Hotel" un teju vai katrās durvīs ir ielīmēts ieraksts "full".  

Ielas pilnas ar līganiem svinētājiem un mēs līgani atgriežamies Viktorijas autoostā pēc neveiksmīga mēģinājuma atrast jebkādas naktsmājas.  Paveicas vien JetHotel, kur laipns indietis uzklausa mūsu bēdu un paskaidro pilno viesnīcu iemeslu. Helovīns. Nekas cits neatliek, kā sagaidīt, kad vērsies metro un mēs varēsim doties izpētīt Londonu. Iepriekš Gita bija konsultējusies ar meitu, kur mūs varētu aizvest...un bija sastādīts mazs plāniņš. Tā, kā plāniņā nebija paredzēts (un biļetēs arīdzan nē), ka mēs Londonā ieradīsimies plkst.3 naktī, tad mums plāniņu nācās pārplānot. Autobusu stacija kā stacija. Maziņa un pilna ar dažādiem cilvēkiem. Ceļotājiem, meklētājiem, svinētājiem. Viens tāds piešūpojās pie mums ar sirdi plosošu stāstu, kas beidzās ar lūgumu aizdot nedaudz naudas. Ievilku gaisu un izpūtu ar vārdiem: "I do not got a clue what you saying about". Mans izpūtiens aizpūta viņu prom. 

Ērti un garšīgi.

Izpētījām, cikos veras metro stacijas, nolēmām sākt rītu ar angļu klasiku- auzu pārslu biezputru...un devāmies metro virzienā. Tuvākā metro stacija bija tieši Viktorijas dzelzceļa stacijā ). Skaista ēka. Nez, kamdēļ tā. Autoostas ir tādas žēlas, kā Parīzes Dievmātes katedrāle, bet dzelzceļa stacijas ir cēlas, gluži kā Svētās Sirds baznīca. Iespējams, laikmets cits. Iespējams pasažieri. Sapratu, ka labāk tomēr ir būt dzelzceļa pasažierei :). 

Ja esi apbiris ar Diora zelta putekļiem, tie seko Tev it visur. Arī Londonā.

Gita mums nopirka vienas dienas biļetes, un  mēs devāmies ceļā. Pirmais mērķa punkts bija  nodot bagāžu Čeringkrosas dzelzceļa stacijā (Charing Cross railway station), no kurienes mums bija plānots brauciens uz Notingemu. Manā atmiņā šī stacija paliks ar to, ka tajā ir perons ar nosaukum "9 un 3/4", kā arī stingri drošības noteikumi (par tiem vēlāk). 

Vieta, kur dienā ir pamatīga rinda fotografēties gribētāju. Rīts. Gribētāji vēl guļ.

Nodevām bagāžu, izturot kārtējo, gan mutisko, gan rentgenstaru drošības testu.  Londonā nodot bagāžu ir krietni vien dārgāk, kā Parīze. Ja paveicās, tad lētāk varētu būt aizbraukt uz Parīzi pakaļ atstatai bagāžai, kā atstāt to Londonā :). Nākamais mūsu plāna punkts bija Griničas observatorija. Nulles meridiāns. Izpētījām kartes. Sapratām. Tikām līdz parkam. Agrs svētdienas rīts. Te viss bija savādāk. Te pilsēta modās. Parkā gan sportiski cilvēki, gan ne tik sportiski, skrēja, žagatas žadzināja un vāveres izdeva trokšņus, kuriem manā valodā nav apzīmējuma. Vāveru skaņas.

Vai esat dzirdējuši, teicienu, ka vāvere ir nekas cits, kā žurka ar veiksmīgu mārketingu?

Izbaudījām rītu. Lai arī pati observatorija bija vēl slēgta, un uz izslavētās un aprakstītas koka līnijas uzkāpt nevarējām, sameklējam pašas savu :). Uzkāpām uz tās (vismaz domājām, ka tā ir nulles meridiāns...un jūs jau zināt, ka tas reizums nozīmē gandrīz to pašu) un sapratām, ka mums vajag kaut ko siltu. 

Lēnām gājām cauri pilsētai uz atpakaļejošā vilciena stacijas pusi un lūkojām pēc kāda krodziņa. Krodziņš, kurš bija stāvgrūdām pilns, šķita mums vispiemērotākais. Jā. Šī laikam bija pati labākā izvēlē pēc garās Helovīniskās nakts. Milzīgi brokastu šķīvji un milzīgas kafijas tases. Angļu izpratnā Vidusjūras brokastis ir tās pašas angļu brokastis, kam pievienotas milzu olīvas.Es to neņēmu ļaunā, bet priecājos, ka varu baudīt siltumu it visās izpausmēs. Nākamais mūsu plāna punkts bija tirdziņš Temzas krastā (Borough market). Pēc ilgiem meklējumiem to atradām, tikai tas mums par godu bija slēgts. Neko darīt. Tirdziņa vietā apgājām apkārt Šekspīra Globe teātrim un izgājām cauri Tate Modern muzejam. Ļena ieminējās, ka vēlētos apskatīt, kas Londonā modē un Gita apņēmās mūs aizvest uz Bonda un Oksfordas ielām.  Jau uzkāpjot uz Oksfordas ielas, sapratu, ka šī nu gan nav mana pasaule, un mēs nolēmām šķirties. Devos atpakaļ uz mūsu staciju, bet meitenes devās iekarot modes meku. Tikmēr es izpētīju gan dzelzceļa tablo, gan visus piedāvājumus, kas bija pieejami. Neviens no tablo nerādīja vilcienu un Notingemu un neviens no piedāvājumiem mani īsti neuzrunāja. Gribējās vien siltumu un iespēju izstiepties horizontāli.  Konstatēju, ka meitenēm ir nosēdušies telefoni un nolēmu tās sagaidīt pie bagāžas nodošanas punkta. Izvēlējos tādu vietu, kur labi pārredzu apkārtni un varu apsēsties. Tās bija platas trepes. Sēdēju, lasīju grāmatu un ik pa laikam palūkojos, vai nenāk meitenes. Izrādījās, ka tādējādi es biju pārkāpusi šīs vietas drošības noteikumus. Uz šīm trepēm sēdēt nedrīkst. OK. Pārsteiguma gandrīz izmetu Kindli no rokām. Jā, Londona tiešām nav Parīze. Te uz trepēm nedrīkst sēdēt pat tad, ja tu nevienam netraucē. Zināju, ka mūsu vilciens ir pēc trijiem, tamdēļ pamatīgi nonervozējos, jo meitenes atbrauca 15.15. Izrādījās, ka mums vilciena atiešanas laiks ir 16.05. Klusībā norāju sevi, ka nebiju precizējusi cikos tieši pēc trijiem ir tas mūsu vilciens. Ok. Kas noticis, noticis. Tagad mums bija uzdevums atklāt- kur ir mūsu vilciens. Kundzīte info stendā, ieskatoties mūsu dīvainajās biļetēs (viena no tām bija lapiņa ar parakstu :) ) paziņoja, ka mums ir jāmeklē Līdsas virziens un tur būs jākāpj ārā, lai pārsēstos uz Notingemas vilcienu. Skaidrs. Skaidrs, ka to varēja uzzināt, tikai aprunājoties ar šo kundzi. Jo uz biļetēm nekas tāds nebija rakstīts. Arī šajā gadījumā mums nebūs iespēja pagulēt, jo jākāpj ārā būs 2. stacijā. Viegli šūpojoties vērojām tablo. Tur, iepretī laikam 16.05. un uzrakstam Leeds, vēl nebija ierakstīts perona numurs. Bija jau 16.00, kad pēkšņi tas parādījās. Un tad es sapratu, kamdēļ iepriekš biju redzējusi nemaņā skrejošus cilvēkus ar čemodāniem. Laikam tieši tādi paši kā mēs. Un saprotu, kamdēļ, lai tiktu uz peronu 9 un 3/4 ir jāskrien no visa spēka ;) (Tie, kas pazīstami ar Harija Potera stāstu, zin, par ko runāju). Bez nojausmas, cik tālu līdz konkrētajam peronam ir jāiet, nesāmies ar čemodāniem pa trepēm un estakādēm, lai nokļūtu savā vagonā, savās vietās un saprastu, ka mums savu vietu nav, jo uz šo vilcienu ir pārdotas vismaz 3x vairāk biļešu, kā tas ir spējīgs uzņemt. Pametot vilcienu pārsēšanās vietā, mēs sapratām, ka neesam vienīgās tādas Notingemas braucējas, jo Notingemas vilcienu šturmēja tieši tāds pats pūlis, kā tas bija Londonas Čeringkrosas stacijā. Vilciena vadītājs pat nāca un no vagonu ārpuses mudināja cilvēkus doties uz vagona vidus daļu, lai visi gribētāji varētu sakāpt. Labi, ka pēdējais brauciens bija vien 40 minūtes. Un šajā laikā, šķiet, 40 reizes atskanēja atvainošanās par sagādātajām neērtībām, ar telefona numuru beigās, kur izteikt savu viedokli par šo gadījumu. Jā.  Nu, dikti pieklājīgi tie angļi. Dikti. Izklunkurējām Notingemas stacijā, nopriecājāmies, ka arī šeit ir sabiruši zelta putekļi (kaut kas zem mūsu kājām mirdzēja) un devāmies uz veikalu, lai iegādātu ko vakariņām. Abas ar Ļenu, kā hipnotizētas apstājāmies pie Sainsburys zupu stendiņa. Gita tik noplātīja rokas. Viņas plāns pasūtīt atvadu vakariņas izplēnēja Sainsburys zupu piedāvājumā. Sagaidījām divstāvu autobusu...un, jā, mīļās mājas (mūsu izpratnē tā bija iespēja izstiepties horizontāli zem segas) bija klāt. Zinājām, ka mūsu lidmašīna ir 6.30 no rīta. Tamdēļ gulēšanai laiks nebūs visai daudz. Tomēr arī tās 6 stundas, ko uzrādīja mūsu telefonmodinātāji, šķita kā paradīze.

East Midlands lidostā ieradāmies punktuāli. Iečekojot bagāžu konstatējām, ka svaigi kā iegādātais powerbank ir pieskaitāms pie bagāžā nevēlamām ierīcēm, sabučojāmies un devāmies lidmašīnas geita meklējumos. Mazā Gita palika. Mēs, garās, devāmies, mājup. Vērojot garo latviešu rindu pie lidmašīnas geita, domāju, nu, kā gan tik daudz cilvēku satilps tik mazā lidmašīnā. Satilpa. Viņu čemodāni gan nē. Un romu tautības kundzīte dikti centīgi ņēmās regulēt čemodānu īpašnieku tiesības. Klausoties viņas bubināšanā un vērojot roku vicināšanu, es lēnām iegrimu miega. Miers. Šajā braucienā mūs neviens no vietām neizsēdinās un tālāk neaizvedīs. Drīzāk otrādi- pamodinās, ja redzēs, ka esam par ilgi aizsēdējušies. Ryanair ir dikti efektīva kompānija. Šķiet, viņi pat gružus nespēj savākt pēc vieniem pasažieriem, kad jau kāpj nākamie iekšā. Rīga mūs sagaidīja vēsi. Ļena, izmantojot Taxify aplikāciju, izsauca taksi un tad jau arī pienāca laiks šķirties. Es devos uz savu autobusu, Ļena uz mājām. Skrundā izkāpu, mani sagaidīja mājinieki un mans ceļojums bija beidzies. Ceļojums pie Diora.

Nez, kā līdzīgi ceļojumi notika 70 gadus atpakaļ? Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā.*

Turpinājums? Jā. Kāpēc gan lai nesekotu turpinājums! :)
Ar pateicību JetHotel laipnajam administratoram un manām mīļajām avantūristēm Gitai un Ļenai!

*Diora New Look dzimšanas gads.

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par brīvību un D`Artanjanu. 4.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Nākošais rīts iesākās tikpat laiski kā iepriekšējais. Brokastojām, runājām. Kravājām mantas. Un plānojām, ko gan šodien labu varētu iesākt. Aizrunājāmies līdz tam, ka Gita pavisam drīz brauc uz Ņujorku un tad es atcerējos, ka Parīzē taču ir Brīvības statujas mini versija. Reiz, braucot ar uzņēmuma busiņu uz darba vietu, pat biju to redzējusi. Teicu: "Gita, Tev vajag bildi ar Parīzes Brīvības statuju un Ņujorkas Brīvības statuju. Tā taču ir unikāla iespēja!" Gita, pasmaidīja un teica: "OK". Dienas plāns bija gatavs. Tad vēl vajadzēja noskaidrot, ko darām ar čemodāniem, jo no apartamentiem mums vajadzēja izčekoties jau no rīta, bet autobuss bija tikai naktī. Zinājām, ka nākošā nakts mums pavadāma autobusā uz Londonu. Biju jau izpētījusi, ka autoostā nav iespējams atstāt bagāžu. Ar mūsu Parīzes paziņas Gintas pamudinājumu, atradām staciju, kur var to izdarīt. Pēc gardumu iepirkšanas, sapakojām čemodānus, pateicāmies mājvietai un, jau ejot āra, atklājām pie durvī vēl divas iepakojamas jakas. Atradām vietu arī tām, pasmējāmies pašas par sevi un laimīgi turpinājām savu ceļu. Aizripinājāmies līdz  stacijai, izgājām kārtējo drošības pārbaudi un savu personīgo trauksmes stresu, liekot somas pašapkalpošanas glabātavā. Man šīs kastes vienmēr uzdzen stresu. Laikam par daudz spiegu filmu esmu saskatījusies ;). 

Baudot saulaino dienu, mērķtiecīgi izvēloties iet pa citu avēniju, lēnā gaitā devāmies Brīvības statujas meklējumos. Nedaudz novirzamies no galvenā mērķa, lai apskatītu Pompidū centru. Tiesa, tas vairs nesagādā tādu pārsteigumu, kā tos padsmit gadus atpakaļ. Šķiet, ka nu jau tādā vīzē tiek būvēts vai katrs otrais nams. Komunikāciju caurules un konstrukcijas izmantojot kā dekoratīvos akcentus, nevis slēpjot. Jā, franči to izdomāja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vien 30 gadiem bija jānotiek, lai tas kļūtu par "mainstreem". Pa ceļam satikām Gintu- latvieti, kas Parīzē mīt jau 20 gadus. Pateicoties tieši viņai, manas sensenās darba vietas kolēģes zināja ierādīt, kas un kur Parīzē atrodas. Tā mēs ietekmējam pasauli un pasaule atgriežas pie mums. Mēs bijām atgriezušās pie Gintas :) Pasēdējām kafejnīcā, papļāpājām, paklausījāmies, kā Ginta runā franciski. Un es teicu: "Ginta, Tu dzīvo šeit jau 20 gadus, bet akcenta Tev nav!" Ginta smaidot atteica: "Zini, ir viens otrs, kam pietiek ar pāris mēnešiem ārpus mājas, lai tāds parādītos. Es regulāri tiekos ar savējiem, sazvanāmies, man ir ar ko un par ko runāt." Ginta mums parādīja īsāko ceļu līdz mūsu ceļa mērķim, piekodināja, lai nenokavējam savu autobusu un mēs turpinājām ceļu. Kādu laiku gājām...līdz sapratām, ka šī nebūt nav parasta iela. Izrādās, ka šī ir. Šī ir tā pati Avenue Montaigne- tā pati, uz kuras atradās Diora modes nams. Un visi pārējie. Varētu teikt, ka visa pasaules modes spice bija šajā ielā. Un mēs arī :). Mēs atradām gan salu, uz kuras atrodas Brīvības statuja (kuru arī, kā izrādās, projektējis ir Eifelis) , gan pašu statuju. Gita tika pie bildes. Parīzes taksisti tika pie vēl diviem braucieniem. Nekad nebūtu domājusi, ka Brīvības statujas meklējumi Parīzē varētu aizņemt veselu dienu. Nesteidzīgu dienu. Mēs knapi paspējām noliktajā laikā nokļūt tur, kur mums bija jānokļūst. Autoosta. Jā, autobusi ir. Nē, uz kurieni tie brauc, nekur nav rakstīts. Nospriežu, ka šis pagrabstāvs noteikti ir tikai pienākošajiem autobusiem. Tiem, kas brauc prom, tiem noteikti ir cita platforma. Dodamies meklējumos. 

Atrodam vietu ar milzīgu rindu un skrejoša teksta tablo virs kases lodziņa "Paris- Londres check-in". Paskatos biļetēs un saprotu, ka mums uz šo check-in laikam ir jāstāv. Ok. Lai tā būtu. Divas nesteidzīgas dāmas pieņem braukt gribētāju biļetes. Uzsvars uz vārdu "nesteidzīgas". Tie, kas tikuši galā ar šo chek-in kaut kur dodas un pazūd. Rindas kustēšanās ātrums liecina par to, ka mēs nepaspēsim līdz noteiktajam laikam tikt autobusā. Abas ar Gitu dodamies pētīt, kas un kāpēc tā bremzējas un kur, galu galā paliek cilvēki, kuri ir iečekojušies. Izrādās, ka cilvēki atgriežas tai pašā vietā, kur bijām jau bijušas un nodomājušas, ka tā ir autobusu pienākšanas vieta, uzrāda šoferim tādus kā numuriņus (poliklīnikās kādreiz tādi bija), savas pases un kāpj iekšā autobusā. Autobusiem nekādu uzrakstu nav. Pie perona, tikai cipari bez jebkādiem uzrakstiem. Kā viņi zin, kur viņi brauc??? Neizpratnē jautājam šoferim. "Jā," viņš saka, "Šis autobuss iet uz Londonu. Jā, jūs neraizējaties. Es sagaidīšu visus". Ok. Mēs ar Gitu nomierināmies un dodamies mierināt Ļenu, kas mierīgi turpinājusi stāvēt rindā. Kādu pusstundu pēc noteiktā atiešanas laika tiekam arī mēs līdz lodziņam iečekoties. Atdodam savas biļetes, tiekam pie plastikātā ielaminētiem cipariem un ejam meklēt, kur tad ir tas mūs gaidošais autobuss. Autobuss ir prom. Skatos savā ciparā un atsaucot redzes atmiņā redzēto, saprotu, ka iepriekš autobusā kāpušajiem bija cipars "7", mums ir "9". Perons ar ciparu "7" ir tukšs, šobrīd cilvēki kāpj iekšā autobusos, kas stāv pie perona "8" un "9". Aleluja! Beidzot man top skaidra sistēma, kā tiek pie iekāpšanas autobusā. Šķiet, ja mājās ir printeris un laminējamais aparāts, var ietaupīt savus 40 eiro uz autobusa biļešu iegādi. Tiesa, cipars mums negarantē konkrētu sēdvietu. Lielākā daļa pasažieru lepni sēž pa vienam. Ietuntulējamies autobusā un sākam meklēt solīto elektro un wi-fi tīklus. Nav ne viena, ne otra. Elektro tīkla štepsele it kā ir, bet elektrības tajā nav. OK. Galvenais, ka varēsim gulēt. Kā tad. Līdz Kalē viss daudz maz mierīgi. Tur sākas jautrība. Nezinu, kas mums bija licis domāt, ka autobusi tiek vesti ar vilcienu pa tuneli. Nezinu. Tiešām nezinu. Patiesībā, braukt ar autobusu, nozīmē izbaudīt braucienu arī ar prāmi no Kalē uz Duvru. Nu....gluži kā D`Artanjanam, kurš piedzīvojam vairākus pārbaudījumus savā ceļojumā no Parīzes uz Londonu. Ta gāja arī mums. Tiesa, Ļena, to visu nosauca kādā cita vārda. Viena pases kontrole milzīgā rindā... otra pases kontrole tikpat milzīgā rindā...īstā autobusa meklējumi tumsā, konstatēšana, ka viens no mūsu kaimiņiem pazudis, šofera vieglā plecu paraustīšana, atbildot uz mūsu info par pazudušo pasažieri... uzbraukšana uz prāmja...autobusa šofera draudzīgā rekomendācija pierakstīt autobusa numuru, lai zinātu, kurā jāiekāpj, dodoties turpmākajā ceļā. Prāmī šūpo. Mums salst. Paņemam siltu tēju un, šķeļot viļņus, mēģinām atrast vietu, kur piesēst. Gudrākie lādē telefonus uz prāmja. Gita sevi bar, ka atstājusi mājās Anglijas štepseli. Es nopērku powerbank, cerībā, ka tur būs kāds bišķis elektrības. Nekā. Security reasons. Mēs ievelkam elpu un mierinām sevi ar domu, ka no Duvras līdz Londonai gulēsim. Nekā. Pēc Duvras ir kāda izcila apdzīvota vieta, kurā iebraucot autobusa salonā obligāti ir jāieslēdz gaismas un skaļi par to jāpaziņo. Un tad. Un tad jau ir klāt Londona. Paskatos pulkstenī. Ir trīs naktī. Nevis pāri pieciem, kā bija rakstīts biļetēs.

Turpinājums sekos.

Paldies Innai, paldies Annai- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un paldies manām mīļajām, trakajām Gitai un Ļenai!

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par sapņiem, kas piepildās. 3.daļa

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Google zin visu. Un atgādina par to.

Nākošā dienā mums bija ieplānots Diors. No rītā pamodāmies, nesteidzīgi pļāpājot pabrokastojām, sapucējāmies. izpētījām karti un nolēmām iet kājām. Iet un baudīt. Izvēlējāmies, mūsuprāt, vistaisnāko kājāmejamo ceļu un aida! Lai cik tas dīvaini nebūtu, iela, pa kuru izvēlējāmies iet bija tumšādaino centrālā avēnija. Spriežot gan pēc šo cilvēku skaita uz šis ielas, gan arī ievērtējot skatlogu piedāvājumu. Viss vienīgi tumšādainiem. Frizētavas, kosmētikas saloni, kafejnīcas, bāri un apģērbu veikali. Mazā Āfrika. Lai arī bija interesanti, tomēr omulīgi nejūtamies un nospriedām, ka atpakaļ jau nu gan nāksim pa citu ceļu. Gājām, runājam, baudījām, maldījāmies un atkal atradāmies. Aizmaldījāmies teju līdz Luvra (vienā no tas turpinājum-spārniem atrodas Dekoratīvās mākslas muzejs Musee des Arts Decoratifs, kurā šobrīd iemitinājies Diors) un nolēmām piesēst kafejnīcā. Piesēšana ievilkās papusdienošanā. Un apziņā, ka pasūtītā kūka būs jāņem līdzi, jo mūsu biļešu laiks ir nupat, nupat klāt. Lietat tāda, ka pērkot biļetes iepriekšpārdošanā tās tiek pārdotas ar konkrētu ieejas laiku. Tā, nu jau ar kūku somā, raitā solī turpinājām ceļu. Atklājām, ka neko neesam nokavējušas, jo iekšā neietiekam tik un tā. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc iepriekšējie laiki ir atpalikuši no iekšā tikšanas (franciski/angliska vārdu birumā nojautām, ka atkal security reasons) un mums bija jāstāv vienā no 3 rindām. Taisnību sakot, stāvēšana neizvērtās gara, bet ar pārsteigumu gan. It sevišķi man, kas bija ietērpusies garā, brīvi plandošā kleitā līdz zemei. Nonākot vienā konkrētā rindas vieta, es sapratu, ka esmu pārvērtusies balonā. Ka mana kleita, lēnām ceļas augšup, pretēji gravitācijas likumiem. Nezinu, gan ko no ta visa redzēja uz ielas apkārtesošie, tomēr manu spiedzienu, kleitas ķeršanu un sāņus lekšanu gan laikam pamanīja krietni vairāk ļautiņu. Šādas aktivitātes iemesls bija visnotaļ klasisks: metro ventilācijas šahta, kurai biju lēnām, rindas virzības ātrumā uztipinājusi virsū. Diors pajokoja. Gribēju būt sievišķīga...še, tev. Būs! 

Beidzot, beidzot tā laimes stunda bija situsi. Novicinājām sargam gar degunu biļetes, atvērām somas un parādījām savu kūku, un beidzot tikām iekšā. Iekša pie ilgi gaidītā kāruma. Un te es domāju, izstādi :) Gājām, kur pūlis mūs nes. Tiesa, mirkli sajutos kā padomju laiku universālveikalā, kad izmesti austriešu zābaki. 

Pati pirmā.

Pirmo pamanījām sarkano kleitu. Skaisti sarkanu kleitu ar ar rūpīgi piegrieztu jūras zaļuma krāsas jostu. Izgaršojām. Tad izpētījām Diora New look pirmssākumus. Vai zinājāt, ka bija protesti pret šo tērpu kolekciju? Sievietes ar plakātiem un centieniem saplēst un modelēm esošos New Look tērpus???. Mulsu. Un atcerējos, ka par Eifeļa torni arī reiz diskutēja, cik ļoti tas neiederoties Parīzes ainavā- ka tas burtiski kropļojot Parīzes tēlu. Ok. Cilvēkiem jaunas lietas nepatīk. Un, vai zinājāt, ka ja vien naudas grūtības, Diors nebūtu pametis savu pirmo nodarbošanos- mākslas galeriju? Hmmm. Izrādās, ka naudas grūtības ir viena varena lieta. Vesela telpa no visiem izstādes 3000 kvadrātmetriem bija veltīta šai Diora pieredzei- uzturēt modernās mākslas galeriju. Vēroju Pikaso stila mākslas darbus un domāju: "Kam gan ir jānotiek cilvēka galvā, lai no kā tāda kā kubisms tiktu līdz New Look?" 

Tālāk bija fantastiska zāle ar tērpiem- ikonām. Fantastiskas kleitas ar ikoniskiem foto. Dioram vienā ziņā paveicās- viņa modes nama attīstība sakrita ar laika periodu, kad saka attīstīties modes fotogrāfija. Un Diors to izmantoja. Garšīgi izmantoja. Viens no pirmajiem ;). 

50 shades of grey? Nē, noteikti vairāk!

Pēc ikonām sekoja COLOURAMA- viss Diora nama radītais, izkārtots bezgalīgi garās viļņveida vitrīnās pēc krāsām. Viena krāsa sekoja otrai. Vitrīnās bija gan tērpi, gan to mini-modelīši (ak, šos visus sašūt!!), gan apavi, gan cepures, galvas rotas, auskari, somiņas un smaržu pudelītes. Dāmu paradīze. Izcili. Tālāk bija vēl dažas zāles un trepes lejup. Lejup uz reklāmu pasauli. Izmantoju izdevību piesēst un noskatīt visas Lady Dior somiņu reklāmas. Vienu no tā ir režisējis pats Deivids Linčs! Tālāk bija Diora dārzi- tērpu zāle, kas veltīta ziedu un augu tematikai. 

Pirmās no Dior. Arī man.

Viens mazs kambarītis atvēlēts smaržu pudelīšu tēmai un viena zāle vēsturisko laikmetu tēmai. Protams, visorganiskāk Diors iederējās karalienes Viktorijas laikmetā. Puse izstādes bija izpētīta. Tieši otra puse vēl mūs gaidīja. Ievilkām pirms pirmās daļas izpūsto gaisu un devāmies tālāk. 

Tālāk jau mūsu ceļš veda uz Diora modes namu gan tieši, gan pārnesti. Tieši- jo, ieeja otrajā izstādes daļā ir veidota, kā ieeja Diora modes namā 30 Avenue Montaigne. Un New Look tur visā krāšņumā. 

Diora modes nams.

Arī tie, kas turpināja Diora iesākto un kļuva par viņa modes nama galvenajiem māksliniekiem, nepazaudēja New Look- sievišķīgo tēmu. Teju vai katra kolekcija varēja lepoties ar kādu viduklī iežmiegtu un lejasdaļā kuplinātu tērpu. 

Baltā nekad nevar būt par daudz.

Beidzot nonācu arī tajā zālē- kas bija iesākusi visu šo ceļojumu. Tā bija pilna ar baltiem tērpiem baltos dzīvoklīšos un stiepās, šķiet, nebeidzami augstu. Tīrs roku darbs. Esence. 

Žaketes lielākais noslēpums ir mazie spilventiņi uz gurniem :)

Vienā no zāles sienām bija plašāks "dzīvoklītis-darbnīca", kurā mita reāla šuvēja un skaidroja, kā tiek šūta klasiskā Diora žakete. Kā piegriezta, kā dublēta un polsterēta. 

Klasiska

Pēc baltās zāles bija absolūti melnā zāle un atkal klasiskais New Look stils. 

Stāvēt blakus princesei Diānai. Luvrā.
Tumši zilā kleita foto centrā reiz bijusi mugurā tieši viņai.

Pēc melnā nāca kārta ballei. Diora ballei. Tā notika milzīgā spoguļotā zālē ar mežonīgi skaistām video projekcijām uz sienām un griestiem. Šajā zālē ikviens tika pie savas zelta putekļu devas, ja vien bija pacietīgs sagaidīt, kad tie sāks birt. Man tika 2 reizes, bet Gita apbira aš veselas 3 reizes. Arī šī zāle apstiprināja, ka New Look ir dzīvāks par dzīvu. Vienu otru šī gada kolekcijas eksemplāru mierīgi varētu likt blakus tiem, kas bija paši pirmie- tie, kas pirms simts gadiem uzsāka šo jaunu skatu uz sievieti. Sievieti pēc diviem pasaules kariem. 

Klusējot, izgājām cauri pēdējām istabām, pašķirstījām grāmatas un žurnālus...un sapratām, ka pietiek. Esam tā piesātinātas, ka nevajag vairs neko. Nu...ja nu vienīgi piesēst un apēst somā rūpīgi nēsāto kūku. Ko arī izdarījām. Apsēdāmies netālu no Tirolī dārziem (Jardin des Tuileries), izvilkām kūku, manu mūžam seno kadiķīša karotīti un apēdām pasaulē gardāko citronu krēma un bezē kūku. Piedod Orseja muzej (Musee d`Orsay), piedodiet Monē lillijas (no Musee de l`Orangerie), šoreiz mēs izlaidīsim tikšanos ar jums*! Tikko redzēto vajadzēja pārdzīvot. Apēdām kūku, es atlaidos zālītē un pajautāju: "Meitenes, kad vērsim savu modes namu vaļā?" :)

Tā diena vēl nebūt nebeidzās. Mums vēl bija priekšā vesela diennakts Parīzē...un mums vajadzēja Ļenai parādīt Eifeļa torni. Turpinājām klejot, aizklejojām līdz Ile de la Cite, un es beidzot piepildīju savu nerealizēto sapni- tikt iekšā Parīzes Dievmātes Katedrālē (Notre Dame de Pari). Līdz šīm mans brīvais laiks Parīzē bija sācies tieši tad, kad šai katedrālei darba laiks beidzās. Plūstot līdzi tūristu pūļiem, izejot kārtējo somas atvēršanas pārbaudi, nonācām arī šeit. Šaura, skumju sāpju nomākta sajūta. Nezinu, vai tas saistīts ar sen sen redzēto operu vai to, ka šī katedrāle ir pilsētas vidū, uz salas, bet šajā vietā es vairs nevēlos atgriezties, ko nevarētu teikt par iepriekšējā vakarā apmeklēto Svētās Sirds baznīcu. Arī šajā vietā mēs kļuvām par dievkalpojuma lieciniecēm, tikai šoreiz dziedāja vīrieši. Mani viņi neuzrunāja. Manu skatu piesaistīja kāda smuidra nēģeriete ar mazu princesi, iešņorētu lakatā uz viņas vēdera. Smuidrā nēģeriete mazajai princese austiņā kaut ko čukstēja un mazulis ņipri pētīja apkārtni. Tajā visā bija daudz vairāk mīlestības, kā visā Parīzes Dievmātes Katedrālē ar mirdzošajām vitrāžām un vīriešu dziedājumiem kopā ņemot.  Tālāk jau devāmies caur Starbucks uz Eifeli. Eifelis tajā vakarā spēlēja ar mums paslēpes. 

Sargoties no vēja, izvēlējāmies iet pa pilsētu, nevis Sēnas krastu. Pilsētas augstie nami slāpēja visas iespējamās Google map izpausmes un mēs tik gājām un gājām. Augsto māju dēļ mēs vairs neredzējām arī pašu Eifeli. Pat viņa rādīto staru vairs ne. Kad bijām zaudējušas jau jebkādas cerības, atklājām, ka Ļenai arī ir Google maps un viņas telefons nez kāpēc var parādīt, kur mēs esam un kur mums jānokļūst. Tālāk jau bija tikai un vienīgi iešanas vaina. Aizgājām. Varones. Pārvarējām tumsas uzbrukumu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, drosmīgi atvairījām tos, kuri centās mums iepārdot ko dzirkstoši dzeramu, spoži lidināmu vai spici suvenīrojamu. Aizgājām jau līdz pašam, pašam....un sapratām, ka viss ir krietni vien mainījies. Tagad zem Eifeļa torņa paiet apakšā nav iespējams- ja vien neesi izgājis drošības pārbaudi. Izgaismotais tornis bija iežogots vairākās kārtās, vienu no kārtām veidoja vagoniņu rinda, kur notika drošības pārbaudes. Jā. Ļena paskatījās un teica: "Nē. Man to nevajag! Es nejūtu vajadzību pēc šāda piedzīvojuma!" Mēs klusībā piekritām. Ne jau tādu es gribētu atcerēties Eifeļa torņa apmeklējumu. 

Devāmies pāri Sēnai uz mūsu mājvietas pusi. Eifelis mums pamāja ar savu staru, pusmēness uzsmaidīja. Gan. Gan jau kādreiz viss būs savādāk. Gita noķēra taksi un mēs aizvizinājāmies līdz pat īres apartamentiem. Iegājām gulēt katra ar savu domu. Es domāju par sapņiem, kuri mēdz realizēties, ja vien pieliec kādu mazu solīti klāt, lai kas notiktu. 

Turpinājums sekos.
Ceturtā šī stāsta daļa lasāma šeit>>

Paldies Innai, paldies Annai- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un paldies manām mīļajām, trakajām Gitai un Ļenai!

*Starp citu, nopērkot Eurostar biļetes, var tikt vēl pie vienas biļetes. Uzrādot Eurostar biļeti, iespējams apmeklēt Orsaja un Oranžērijas muzejus Parīzē bez maksas. Tas ir Parīzē. Londonā un citos galamērķos ir citi muzeji. Vērts papētīt šo piedāvējumu.