svētdiena, 2018. gada 7. janvāris

Saule kokles skandināja....


Tautasdziesmās kokles spēlē mītiskas būtnes. Saule, Dieva dēli, krauklīt`s un tikai reizums to dara puiši, tie, kas vienkārši bāleliņi vai tautu dēli. Par meitām gan nav nācies dzirdēt. Tiesa, neesmu arī tā īpaši meklējusi. Nezinu, kā tas nākas, bet pēdējos gadu desmitos tieši meitas ir tās, kuras gan pašas būvē kokles, gan pašas spēlē. Iespējams, ka tam arī ir kāds mītisks izskaidrojums. Ka  tās, kas spēlē, patiesībā ir Saules meitas, mītiskās būtnes, kas tikai iemiesojušās šajos zemes tēlos. Iespējams, ka tā. Iespējams, ka tas ir izskaidrojums dīvainām izvēlēm un ar loģiskajam prātam nesaprotamiem lēmumiem ņemt un darīt. Izgatavot kokli. Sākt apgūt tās spēli. Un tad, pilnīgi nemanot, sākt spēlēt arī citiem. Šai nesaprotamo lēmumu radīto seku plūsmā esmu nonākusi arī es. Un vēl dažas mūsu puses meitas. Pēc viena no koncertiem, atbildot uz klausītāju jautājumu:"Kas jūs esat?", apmulsām. Jā, kas mēs esam? Katra atsevišķi, jā, par to nav šaubu, vairāk vai mazāk ir skaidrība. Bet, kas mēs esam kopā? Kopā ar savām koklēm, vienu ģitāru, lērumu skandināmo un grabināmo priekšmetu un pat ar vienu, otru puisi, kurš prot bungot. Skaisti bungot, pastiprinot kokļu radīto skaņu vilni. MMMMM.


Aizvadījām vēl vienu koncertu. Un ap Ziemas Saulgriežiem tapa skaidrs, kas mēs esam. Jā, mēs esam tās, kas skandina, modina, ceļ un iedvesmo. Tās, kas Saulei rada. Vairs šaubu nav. Esam Saules meitas. Vārds atnāca pats. Tagad tik jāpiepilda ar būtību. Un tur ir daudz ko darīt! Daudz. Ar loģisko prātu to nesaprast. Bet, vai viss vienmēr ir jāsaprot? Varbūt pietiek ar ticību tam, ko darām. Paļaušanos. Tam mītiskajam. Būt par Saules meitām un piepildīt šo būtību. VAR BŪT.
Lai top!

Blāzma, Andris, Inta, Līga, Laura, Ilze un Zane
Ar pateicību mūsu zemei, kur auguši mūsu senči, kas darinājuši dziesmas un dziedājuši tās.
Ar pateicību mūsu dabai, kur auguši koki, no kuriem darinātas mūsu kokles.
Ar pateicību meistariem, ar kuriem esam tikušās un vēl tiksimies mūsu ceļā, gan tiem, kas gatavo un māca gatavot kokles, gan tiem, kas tās spēlē un māca šīs prasmes citiem.
Ar pateicību mūsu tuvajiem, kas pieņem mūsu loģiskajam prātam neizskaidrojamās izvēles veltīt savus resursus kam tādam.
Ar pateicību puišiem, kas mums pievienojas, bagātina skanējumu un sniedz vērtīgus padomus.
Ar pateicību mums pašām, par idejām, par kopā būšanu, savstarpējo bagātināšanu un  balstīšanu.
Ar pateicību foto autoriem: Vinetai Jaunzemei un Kaspara Santam (Līgas Evaldsones režijā :))

Paldies!

Ilze, Inta, Santa, Zane, Līga.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana