Uz risinājumu vērstā īsā terapija

Pieejas galvenie pārstāvji un pamata pieņēmumi

 

Uz risinājumu vērstās īsās terapijas (Solution-Focused Brief Therapy -SFBT) pionieri bija ģimenes terapeiti Stīvs de Šazers (Steve de Shazer) un Inso Kima Berga (Insoo Kim Berg), kuri kā pāris darbojoties kopā ar kolēģiem Īsās ģimenes terapijas centrā (Brief Family Therapy Center) Milvokī (Viskonsīnas štatā, ASV) pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā  astoņu gadu laikā  (no 1978. līdz 1985.gadam) izveidoja šo pieeju (Visser, 2013). Komandā bija vairāki dalībnieki, to skaitā Eva Lipčika (Eve Lipchik), Skots Miller (Scott Miller) un Mišele Vienere-Deivisa (Michele Weiner-Davis).

Terapijas izveides sākums bija bez teorijas.  Sākumā tika meklēts tas, kas strādā terapijā. Uzsākot darbu ar klientiem, izmantojot tradicionālās terapijas metodes, tika atmesti elements pēc elementa un vērots, kā tas ietekmē klientu rezultātus. Tika atklāts, ka nav nepieciešamības iedziļināties problēmas cēloņos, ne vienmēr problēmas izpēte sniedz risinājumu, līdz ar to to var izņemt no terapijas un tas neatstāj negatīvu ietekmi uz klienta rezultātiem. Risinājumam nav jābūt cieši saistītam ar problēmu, lai tas būtu efektīvs. Darbā ar klientiem tika meklētas unikālas situācijas, kas strādā, kas izdodas un ko klients atzīst par noderīgu, nevis tas, kas nestrādā. Tika meklētas intervences, kuras palīdz klientiem pēc iespējas skaidrāk formulēt vēlamo, kā klientiem kļūt pārliecinātākiem savās spējās un kā identificēt soļus, kuri tiem veicami. Tādējādi darbs tika bāzēts drīzāk uz resursiem un spēcīgajām pusēm, nevis uz nepilnību labošanu. Tāpat tika atklāts, ka tas, kas strādā vienam, nestrādā labi citam, no kā tika secināts, cik svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kā klienti reaģē uz visu, kas notiek sadarbības laikā (Visser, 2013).

Galvenais šīs teorijas pieņēmums ir tas, ka klients jau zin, kas viņam ir nepieciešams, lai atrisinātu savas sūdzības (Goldenberg & Goldenberg, 2013).

 

Terapijas mērķi

 

    Šīs pieejas galvenais mērķis ir palīdzēt klientam uzsākt risinājuma procesu (Goldenberg & Goldenberg, 2013).

 

Galvenie jēdzieni, intervences, tehnikas un to skaidrojums

 

Tā, kā klientam ir būtiska loma šai terapijā, tad ir izdalīti 3 klientu tipi- apmeklētāji, sūdzībnieki un klienti (visitors, complainers, and customers)- jēdzieni, kurus ieviesa de Šazers, lai raksturotu klientu tipus, norādot, ka reāls darbs uzreiz iespējams tikai ar klientiem (de Shazer,1988). Apmeklētāji ir ieradušies saskaņā ar rekomendāciju un nav gatavi sadarbībai. Sūdzībnieki vēlas izsūdzēt visas savas bēdas, nevēloties neko darīt, lai ko mainītu, viņi pat neredz saistību starp savu situāciju un savu uzvedību.   Tomēr, gan apmeklētāji, gan sūdzībnieki var ar laiku kļūt par klientiem. (Goldenberg & Goldenberg, 2013).

Galvenais konstrukts šajā terapijā ir saistīts ar skatu uz risinājumu- risinājuma saruna (solution talk), tas ir tad, kad terapeits un klients diskutē par iespējamiem risinājumiem, tādējādi veidojot uzskatu, ka tas (risinājums) ir iespējams (Berg & de Shazer,  1993, 9.lpp.). Tam atbalstoša ir ideja par pašpiepildošo paredzējumu jeb paredzēšanas uzdevums (the prediction task),kas ietver domu, ka tas, ko mēs vēlamies notiekam, mēdz notikt, tiklīdz tā īstenošanas process tiek iekustināts (de Shazer,1988).  

Tomēr galvenie uz risinājumu vērstās īsās terpijas jēdzieni ir saistīti ar intervencēm un tehnikām.  Šajā pieejā galvenais uzsvars tiek likts uz vēlamās nākotnes noskaidrošanu un uz ceļa meklēšanu, kā to sasniegt. Vēlamais rezultāts tiek sasniegts, noformulējot mērķi un apvienojot to ar klienta radītiem risinājumiem   (Bannink, 2006, 13. lpp.).

Ierasti šo pieeju saista ar 3 galveniem jautājumu veidiem. Pirmais  un populārākais ir brīnuma jautājums (the miracle question) (de Shazer, 1988, de Shazer, 1991, 113.lpp., de Shazer, 1994), kas palīdz formulēt vēlamā rezultāta tēlu, jo labi noformulēti mērķi (well-formed goals) ir lielisks pārmaiņu sākums (de Shazer, 1991). Otrais ir jautājums par izņēmumiem, jeb izņēmumu koncepts (concept of exceptions) (Molnar & de Shazer, 1987), kas ietver izpēti, par tām reizēm, kad ir bijis citādāk- kad kaut kas ir izdevies, kad ir izdevies kaut ko sasniegt, kad problēma nav traucējusi. Tiek uzskatīts, ka šie momenti ir tie, kas palīdz atrast risinājumu klienta problēmai. Tad, kad terapeits, vai klients atrod kaut ko, kas izskatās strādājam, tad tas tiek izrunāts un izmēģināts atkārtoti (Visser, 2013). Trešais ir progresa skalas jautājums (the scaling question) (de Shazer & Kral, 1986, Berg & de Shazer, 1993, 10.lpp.), kas ļauj novērtēt klientam pašam esošo stāvokli attiecībā pret vēlamo un apzināties nākamo mazo soļu vērtību pārmaiņu radīšanā.

Tāpat būtiska vieta ir klienta starpsesiju uzdevumiem. Pirmais ir lūgums ievērot to, kas kas no tā, kas jau notiek viņa dzīvē tagad, būtu tāds, ko klients vēlētos redzēt turpināmies arī uz priekšu, jeb jautājums par turpināšanos (the continuation question) (de Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.).  Otrais ir lūgums mainīt uzvedību, aizstājot esošo uzvedību ar kādu citu (do something different) (de Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.), iedrošinot klientu rīkoties konstruktīvāk un efektīvāk, risinot savu jautājumu. Svarīgi šajā sarunas brīdī lietot vārdu „kad”, vārda „ja” vietā. Trešais ir lūgums izvērtēt gadījumus, kad ir izdevies pārvarēt kādu līdz šim esošu destruktīvu uzvedību jeb pārvarēšanas uzdevums (overcoming-the-urge task)   (de Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.), tādējādi palīdzot klientam atklāt efektīvus veidus, kas strādā un izvairīties no destruktīvajiem uzvedības paradumiem.

Populāri jēdzieni ir saistīti arī ar intervencēm, kas vērstas uz klientu pašapziņas celšanu. Tā, piemēram, lūgums klientam jau pirmajā sesijā atrast tās izmaiņas, kas ar viņu notikušas jau pirms pirmās tikšanās reizies (pre-session change), bāzējoties empīriskos pētījumos, ka šādas izmaiņas klientu dzīvēs mēdz notikt starplaikā starp pieteikšanos vizītei un vizīti (Weiner-Davis et al.,1987). Saskaroties ar klienta izmisumu par sasniegumu trūkumu, tiek piedāvāts izvērtēt to, kas jau ir sasniegts, jeb stabilitātes pārdēvēšana par pārmaiņām (redefinition of stability as change) (de Shazer & Molnar, 1984, 303.lpp.), tādējādi norādot uz klienta spējām noturēties un nekrist vēl dziļāk problēmā. Līdzīgu efektu sniedz arī pārvarēšanas/ tikšanas galā jautājums (the coping question) (Lipchik, 1988) palīdz klientam apzināties savas spējas reizēs, kad šķietami to nav, lūdzot tiem apzināties, kas palīdz viņiem būt tur, kur viņi ir un ne sliktāk. Plašu popularitāti ir ieguvis- kas ir uzlabojies- jautājums (what’s better question) (de Shazer, 1986), kurš regulāri tiek uzdots, sākoties otrajai un katrai nākamai sesiju, lai palīdzētu klientam apzināties savu progresu un to, kas strādā viņa gadījumā. Tāpat klietnu pašapziņas celšanā noderīgi ir terapeita izteiktie netiešie komplimenti (indirect compliments) (Berg, 1994), fokusējoties uz klienta spēcīgajām pusēm vai pagātnes pieredzi, un refreimings (reframing) (de Shazer, 1988), kas ļauj klientam saskatīt destruktīvās uzvedības pozitīvos nodomus, parādot to vērtību noteiktā laikā un vietā.

 

 

Terapeita loma procesā

 

Tā, kā klients pats zin labāko risinājumu savai situācijai,  tad terapeita uzdevums ir izveidot jaunu jau esošo zināšanu pielietojumu, palīdzot klientam saredzēt lietas citādāk un mainot tā kognitīvo attieksmi (Goldenberg & Goldenberg, 2013). De Šazers redzēja savu lomu, kā „roka uz pleca” klientam (Visser, 2013) norādot, ka uz terapiju ir jāskatās kā uz sadarbības procesu starp terapeitu un klientu. Līdzīgu skatu pauž arī citi SFBT praktizētāji, dēvējot terapiju par vadīšanu, esot vienu soli aiz muguras (leading from one step behind) (Cantwell & Holmes, 1994).

Tādējādi terapeita uzdevums ir ieklausīties klientā (listening with a constructive ear) (Lipchik, 1988) un uzdot uz risinājumu vērstus jautājumus, savukārt klienta uzdevums ir veidot savu vēlamo nākotni. Terapeitam ir jāprot veidot tāds dialoga pamats, kas rada pārmaiņu gaidas (creating an expectation of change) (de Shazer, 1985), palīdzot klientam apjaust, pārmaiņu ir neizbēgamību (change is inevitable) (Goldenberg & Goldenberg, 2013). Tam palīdz nezināšanas attieksme (attitude of not-knowing) (Anderson & Goolishian, 1992), ļaujot terapeitam būt atvērtam tam, kas notiek ar klientu, nevis pārbaudot savus pieņēmums par to, kas notiek ar klientu. Tāpat tas ļauj klientam atrast savu risinājumu, nevis „uzspiest” terapeita redzējumu.

 

Uz risinājumu vērsta īstermiņa terapija ir viena no sociālā konstrukcionisma ietvaros veidotiem terapiju veidiem un tajā uzsvars tiek likts uz risinājumu, nevis klienta ciešanu izskaidrojumu meklēšanu (Goldenberg & Goldenberg, 2013). Šajā pieeja bieži tiek pielietotas tādas tehnikas, kā brīnuma jautājumi, izņēmuma gadījumu jautājumi, progresa skalas jautājumi. Tā ir savstarpēji saistītu un risinājumu orientētu procedūru kopums, kas palīdz klientiem, izmantojot tiem raksturīgās prasmes, izpētīt iespējas un izstrādāt risinājumus, neuzspiežot terapeita redzējumu problēmas risinājumam.

 

 

Atsauces uz avotiem

 

Anderson, H. , & Goolishian, H. (1992). The client is the expert: A not-knowing approach to therapy. In S. McNamee & K. Gergen (Eds.), Social construction and the therapeutic process (pp. 25-39). Newbury Park, CA: Sage.

Berg, I. K., (1994). Family Based Services: A solution-focused approach. New York: W.. W. Norton.

Berg, I. K., & de Shazer, S. (1993).Making numbers talk: Language in therapy. In S. Friedman (Ed.), The new language of change: Constructive collaboration in psychotherapy. New York: Guilford Press.

Bannink, F. (2006). 1001 solution-focused questions. Handbook for solution-focused interviewing. New York: W.W.Norton & Company.

Cantwell, P., & Holmes, S. (1994). Social construction: A paradigm shift for systemic therapy and training. Australian and New Zealand Journal of Family Therapy, 15(1), 17–26. https://doi.org/10.1002/j.1467-8438.1994.tb00978.x

de Shazer, S. (1986). An indirect approach to brief therapy. In S. de Shazer and R. Kral (Eds.), Indirect approaches in therapy (pp. 48-54). Rockville, MA: Aspen

de Shazer, S., & Molnar, A. (1984). Four useful interventions in brief family therapy. Journal of Marital and Family Therapy, 10(3), 297–304. https://doi.org/10.1111/j.1752-0606.1984.tb00020.x

de Shazer, S. (1985). Keys to solution in brief therapy. New York, NY: Norton

de Shazer, S. (1988). Clues: Investigating solutions in brief therapy. New York, NY: Norton.

de Shazer, S. (1991). Putting difference to work. New York, NY: Norton.

de Shazer, S. (1994). Words were originally magic. New York: Norton.

Goldenberg, I., & Goldenberg, H. (2013). Family therapy: an overview. 8th ed. USA ; Belmont, CA: Brooks/Cole, Cengage learning. 

Lipchik, E. (1988). Purposeful sequences for beginning the solution-focused interview. In E. Lipchik (Ed.), Interviewing (pp. 105–117). Rockville, MD: Aspen

Miller, Scott & Berg, I. K. Berg, (1995). Miracle Method: A radically new approach to problem drinking. New York: W. W. Norton

Visser, C. F. (2013). The Origin of Solution-Focused Approach. International Journal of Solution-Focused Practice, 1, 10-17.
http://dx.doi.org/10.14335/ijsfp.v1i1.10

Weiner-Davis, M., de Shazer, S., & Gingerich, W. J. (1987). Building on pretreatment change to construct the therapeutic solution: An exploratory study. Journal of Marital and Family Therapy, 13(4), 359–363. https://doi.org/10.1111/j.1752-0606.1987.tb00717.x

 

Studiju pieredze ACTP programmā. Опыт обучения в программе ACTP .

Jebkurš koučs pēc kāda praktizēšanas laika saprot, ka ir radusies nepieciešamība doties jaunā līmenī. Un tad rodas jautājums, kā to darīt? Es izvēlējos studēt, lai paaugstinātu savas kouča kompetences, Starptautiskajā universitātē Global Coaching un šajā video dalos savā pieredzē. Kā tas bija?

Video krievu valodā.

Kā šī pieredze ir mainījusi manu koučinga stilu? Esiet laipni aicināt to izmantot! Vairāk šeit>>

Каждый коуч через некоторое время практики понимает, что появилась необходимость выйти на новый уровень. И тогда встоёт вопрос о выборе, каким образом это делать. Я выбрала обучение для повышения компетенций коуча- программу Международного Университета Global Coaching и делюсь своим опытом. Как это было?

Как этот опыт отозвался на коучинг проводимый мною? Будьте добры попробовать!

Более https://www.intasanta.lv/coaching

Kokles (manas) radības

Ak. Cik neparedzami reizums viss sagriežas! Reiz, vairākus gadus atpakaļ, skatījos TV, ka kaut kur Latvijas ziemeļu pusē cilvēki pulcējas nometnē un gatavo savas kokles. Paši. Man likās tas nedaudz nereāli. Gan tas, ka paša rokām ir iespējams radīt mūzikas instrumentu, gan tas, ka es ko tādu kādreiz dzīvē varētu paveikt. Bet, nemelošu, kārdinājums parādījās.

Tā kārdinājums klusi dusēja, reizumis padodot balsi, kad dzirdēju, kā Spēka dziesmas tiek dziedātas kokles pavadībā. Tajās reizēs gan to nomierināju, sak, es jau bez mūziķa izglītības, ko nu es ar kokli.

Šī bilde, lai zinātu, ka stāsts beidzas labi :)

Neko. Kārdinājumam tomēr pienāca laiks mosties. Un pie visa vainīga bija mūspuses Māra. Māra Tīmane, kas bija sagribējusi savu kokli, uzrakstījusi projektu, guvusi projektam atbalstu un nu steidzami meklēja dalībniekus projekta realizācijai. Ilgi nedomājot teicu: "Jā!'. Vien pajautāju, vai būšu vienīgā dāma, kas kokapstrādes rīkus rokā nav turējusi. Māra mani nomierināja, ka no visiem 10 tikai 2 būšot kungi, lai neķerot kreņķi. Tā es iemetos ar galvu ūdenī, t.i. koklē.

Dienu pirms pasākuma saņemu zvanu no Māras un uzzinu, ka ir vajadzīgi visādi štrumenti. Saņemu ēpastā aprakstu un pārsūtu vīram. Vīrs uzmet aci un saka: "Būs Tev jādraudzējas ar manu brāli. Viņam gan štrumenti, gan prasme un iespēja tos asināt." Tā es tieku pie Vara Santa kaltiem.

Pirmā diena. Tiekamies ar Ģirtu. Ģirtu Laubi, kurš ir kļuvis par kokļu gatavošanas meistaru. Savdabīgs karjeras ceļš, ja ņem vērā, ka sācis viņš ir ar filozofijas studijām. Ģirts ar sev vien zināmu metodi mēģina iegaumēt visu pasākuma dalībnieku vārdus un aicina mūs satikties ar kokli. Ar savu kokli. Dziedam un satiekam savu kokli vairākos Visuma esības līmeņos. Sākot no cilvēciskā, beidzot ar pašu augstāko. Ar Sauli, kura kokles skandināja. Skatos, kā Ģirts spēlē un saprotu, ka neko nesaprotu. Kā  viņš zin, kurš pirksts un kurā mirklī kur jāliek...un kā to vispār ir iespējams savienot ar dziedāšanu. Klusas šausmas. Neko. Pieņemu lēmumu visu darīt soli pa solim. Galu galā Ģirts visu šo apguvis bez mūziķa izglītības.

Dodamies uz Kazdangas skolas galdniekdarbnīcu. Tur mūs gaida mūsu kokles. Tiesa vēl koka dēļa izskatā. Sajutos nedaudz vīlusies, jo klusībā biju pie sevis skaitījusi, ka vēlos kļavas koka kokli...bet piedāvājumā tādas nav. Apskatu vienu, apskatu otru. Un paņemu to dēli, kuru lielākā daļa pametusi mazā izmēra dēļ- no tā sanākot tikai Kurzemes kokle. Man kā kurzemniecei ar to nav nekādu problēmu- man tieši tāda arī ir vajadzīga- Kurzemes kokle. Pēcāk izrādās, ka izvēlētais koks ir alksnis un ir patīkamāks kalšanai- maigāks koks, ka visi citi. Bet šī paša iemesla dēļ smukā virspuse būs jātaisa no egles. jo alksnis šādu slodzi neizturēšot. Būs man divkrāsu kokle.

Kā sieviete izvēlas auto? Pareizi- pēc formas un krāsas. Arī ar kokles dēļa izvēli var notikt līdzīgi.

Piemeklēju piegrieztni. Rūpīgi pārkopēju. Un sāku skatīties apkārt, kas tad jādara tālāk. Daži kolēģi urbj ar urbi, daži jau darbojas ar kaltiem pilnā sparā, dažs vingro ar slīmestu. Ģirts smaidot paskatās uz mani un žirgti saka: "Ņemsim manu mīļāko instrumentu- cirvi!" Kokli ar cirvi? Ok. Gan jau meistars zin. Dodos līdzi pie bluķīša un cirvja. Sekojot līdzi rādītajam un teiktajam, iemēģinu savas rokas jaunā amatā. Ar cirvi notēšu kokles sānos esošo mizu.

Es un cirvis. Nebijusi kombinācija.

Tālāk jau darbojos ar tīkamāku instrumentu: slīmestu. Tas maigi un mīlīgi slīd, gludinot visus negludumus. Man patīk. 

Tīkama kombinācija. Un ierasta nodarbe. Gludināt negludumus var arī ar asām lietām.

Kamēr es ar cirvi un slīmestu, tikmēr kāds jau sakarsējis urbi tā, ka tam jāatpūšas. Man nekas cits neatliek, kā turpināt visu  darīt ar bez-elektrības-metodēm; t.i. grebt kokles skaņu kasti ar kaltu. OOO. Tas ir viens varens darbs. Īsts kokles fitness. Tiesa, varbūt nebūtu bijis tik traki, jo pēc pirmās kalšanas stundas mana kolēģe Anita pieliecās man pie auss  un klusi iečukst: "Mīļā, kalts ir jātur otrādi." Ok. Ne jau visi piedzimst uzreiz ar zināšanām par to, kā pareizi kalt. :)

Tīrīšanās. Attīrīšanās. Jutos, kā Mikelandželo- ņemu nost visu lieko.

Nākamā diena nāk ar dziļākiem kalšanas darbiem. Turpinām veidot skaņu kasti un spārnu. Mans spārns ir neliels. Kurzemniecisks. Kā Ģirts saka: ņemam nost visu lieko. Attīram. Skaidas pa gaisu. Turpinu atklāt sevi un kaltu. Ar to var ne tikai kalt, bet arī gludināt.

Un atkal- ar asām lietām var nogludināt.

Trešajā dienā galdniekdarbnīcu atstājam skolasbērnu pārziņā un pārceļamies uz Aizputes novadpētniecības muzeju. Tur pētam retumus, baudam atmosfēru...un sākam meditēt pie dizaina- ko tad vēlamies koklē iegrebt. Kāds būs zīmējums? Ko tas vēstīs? Kāda būs mana kokle? Man ar šo smukumu dižu jautājumu nav. Ja nu vienīgi- kā dabūt gatavu to, ko esmu iecerējusi? 

Gunas radītais logo tiek piemērīts koklei.

Mana biznesa logo savulaik izstrādāja mana sena studiju biedrene Guna Bērziņa. Austras koku. Zinu, ka gribu to uz savas kokles. Ģirts paskatās un saka: "O. Uz veselu dienu!" Neapjaušu ko tas nozīmē līdz mirklim, kamēr nesāku strādāt ar skaņas caurumu slīpēšanu,....Tiešām. Tā top par slīpēšanas un griešanas diennakti. Diennakti, pēc kuras mana kreisā roka atsakās funkcionēt. Rokā varu kaut ko ielikt. Bet paņemt ar to vai noturēt- ne. Tāds dizaina elements. Roka, kas neklausa. Neko-jau-sev. Saprotu, ka kokle mani veido. Veido manu neatlaidību turpināt.

Kokle piedzīvojusi pirmo manas rokas elektro-pieskārienu. Urbis bija tas, ar ko sāku skaņas caurumu veidošanu.

Nākošajās dienās pamatīgi iekavējos ar darbiem. Nesanāk tik ātri un veikli kā gribētos. Turpinu. Gan kokles apaļo galu kalt, gan sēdināt skaisti izgrebto (tiešām skaisti, man pašai ļooooti patīk) kokles virsējo daļu uz skaņu kastes virsū. Nākas pieradināt ne tikai rokas urbi, bet arī lielo monstrozo urbi- to, kas griež tapu caurumus koklē gluži kā sviestā. Manā koklē būs abas- gan metāla, gan koka tapas. Metāla- lai vieglāk būtu kokli skaņot, bet koka- lai stīgu skaņu mīkstinātu. Mīkstināšanas lomu šoreiz pildīs pamatīgi ciets koks- skabārdis.

Pamazām pienākušas kokles atvērtības perioda beigas. Skaņu kaste noslēdzas. Pirms pielīmēšanas vēl ierakstam tajā vēstījumu. Es ierakstu vārdus, kas skan manā galvā pēdējās dienas. Pienāk Ģirts, izlasa un saka:"O. Jauna tautasdziesmas versija!". "Jā," atbildu "tā jau tās tautasdziesmas rodas". Nedaudz skumji, ka to smukumu vairs neredzēšu.

20 spīles. Esot vēl kāds bijis tikpat centīgs līmētājs.

Kamēr manas kokles daļas top par vienu veselu, Ģirts mūs iepazīstina ar smilšpapīru sakrālo kārtību. Ar kuru sākt un ar kuru beigt kokles samīļošanu.

Kaut kad visam pa vidu tiekam priekšā stādīti stīgturim- klucītim, kuram finālā būs jātur visas stīgas. Uz vietas. Neticami. Esmu jau pieradusi neticēt un paveikt. Izdodas arī klucīti pārvērst stīgturī, to uztapot uz kokles un saprast, ka NEPASPĒŠU. Ir ceturtdienas vakars. Koklei ir jāsalīp.Tai ir jāaizveido gali. Tā ir jānopulē, jāsamīļo, jānokrāso...lai piektdien varētu tai pielikt stīgas. Klīstu pa telpu meklējot astotnieku- urbi, ar kuru izurbt stīgturim caurumu. Ģirts, mierīgi koklējot, saka: "Tev jau tas urbī ir." Hmm. Neizskatās. Tas tak bija garāks. Varbūt pie vainas ierobežotājs. Mēģinu noņem urbim uzlikto ierobežotāju. Kreisā roka neklausa. Mirklis izmisuma. Kad ar kolēģa Ringloda palīdzību tas beidzot paveikts, pienāk Ģirts un saka: "Ar šo Tev nesanāks. Vajag garāku." Sasodīts, tieši to jau es pirms tam meklēju! Palieku nikna. Zinu, ka šis ir īstais mirkli darboties. Niknums ir mana degviela. Tomēr ar degvielu vien nepietiek, ir vajadzīgs arī laiks. Ģirts paskatās uz mani un saka: "Tu to vari! Izvirzi sev to par mērķi. Tev vēl ir 25 minūtes laika. Tu to izdarīsi!" Klausos un saprotu, ka es negribu savu kokli pabeigt steigā. Tas izklausās nedaudz pēc m/f "Stacija diviem", kur viens kārs  vīrietis (Ņ.Mihalkovs) savai iekārotajai (L.Gurčenko) saka: "Ātri, ātri, pati, pati". Nē. Šis nebūs "ātri, ātri".  Es neesmu tik kāra uz ātru rezultātu. Varu to atlikt līdz kādai citai nometnei. Ģirts groza galvu. Galu galā esmu pat gatava uzlikt piektdien stīgas, tad tās noņemt un, pabeidzot visus darbus, tās atkal uzlikt. Ģirts saka:"Tā nē. Tā tās lietas neiet. Tu pabeigsi." Brrr. Tumšākā nakts esot pirms rītausmas.

Vēl viens ass gludinātājs- šoreiz rokas ēvele. Man tīkams instruments.

Nākošajā rītā pieceļos, sapucējos un esmu gatava turpināt. Kamēr visi Kazdangas pils velvju zālē ar burās ar smalkajiem darbiem, tikmēr es mīļoju savu kokli otrajā stāvā.

Kokles apaļgals ar kaltu un radošumu. Mikelandželista :)

Ar kaltu, ēveli un smilšpapīru. Izmīļoju. Līdz esmu mierā ar sevi un kokli. Ar rokām ieeļļoju. Izglaudu. Uzpucēju. Uzpulēju. Un dodos to stīgot. Ārā jau tumšs.

Mani kolēģi jau kokles pabeiguši. Zālē mēs vien divas ar Māru. Mārai nogurumā acis veras. Tomēr Māra savu projekta vadītājas kanti tur godam un soli pa solim ierāda, kas man jādara. Ģirts devies pagulēt. Radīt 10 kokļu radītājus, nemaz nav viegls darbs. It sevišķi, ja pēc dabas esi introverts. Ģirts atnāk un ar vieglu roku ieurbj manā koklē metāla tapas. Koka tapas jau esmu salikusi un nopulējusi pati. 

7.darba dienā novērtēju to, cik svarīga ir ERGONOMISKA darba vide.

Viss. Mēru stīgas un stīgoju. Finiša taisne. Stīgojot atklāju, ka esmu maldījusies, domādama, ka koklējot, kokle jātur ar garo malu pret sevi. Pasmaidu un turpinu darboties. Tas jau ir nieks. Manai koklei parādās skaņa. Stiepjot stīgas, piezvana mana Rīgas  draudzene un jautā: "Vai Tu jūti, ka ir Latvijas svētki?" Ir 11.novembris. Esmu aizmirsusi par to, esmu aizmirsusi par pasauli. Esmu tikai es un kokle. Mēs kopā. Ne ēdusi, ne dzērusi pēdējās 11 stundas pilnībā veltījusi sevi koklei. Un viņa- kokle to novērtē. Viņa sāk skanēt ap 10 vakarā. Urā!

Esam. Mēs abas.

Es to esmu izdarījusi. 

Un tas ir tikai sākums. Kaut kam jaunam. Es un kokle.

PALDIES visiem (Mārai, Ģirtam, Līgai, Maijai, Inesei, Anitai no Kuldīgas, Anitai no Aizputes, Inga, Sanijai- Saulītei, Ringoldam, Varim, Gunai, Jolantai, Kasparam un Aleksandram....) kas gan tieši, gan netieši līdzēja šajā radībās. Mūsu abu radībās. Manējās un kokles.

Kokle pilna pārsteigumu :)

P.S. Dienu pirms kokles nometnes sākšanās mums pieteicās kokles spēles skolotāja Liene Brauķe. Mums būs veselas divas apmācību stundas! Visums ir labvēlīga vide, vai ne?

Tādi, lūk, izskatās laimīgi cilvēki!

P.P.S  Gribat tikt pie SAVAS kokles? Meistaru Ģirtu Laubi var satikt www.zeltaspeles.com Rekomendēju!

P.P.P.S. Jau mājās esot, mizoju burkānus un priecājos, ka tas tik viegli padarāms darbs pat ar neklausīgu kreiso roku. Kamēr priecājos, tikmēr mana mazā meita iemēģina kokli. ....kā burkānu rīvi. Nu, ko...kokle ir arī iesvētīta kā pilntiesīga mājas un ģimenes sastāvdaļa. Un kāds būtu Jūsu kokles iesvētīšanas rituāls? :) :) :)

Foto: Ģirts Laube, Māra Tīmane un pašas personīgie.

10 faktori, kas garantē Jaunā Gada mērķu sasniegšanu

Izvirzīji Jaunajam Gadam mērķus? Apsveicam, tieši tie cilvēki, kas ko tādu dara, 10 reizes * biežāk tos īsteno. Ja ir tikai vēlme....bet līdz formulēšana netiec, tad Tev ir tieši 10 reizes mazāk iespēja sasniegt, to ko vēlies!  Gribi kaut ko sasniegt? Noformulē to...un daļu no darba jau būsi padarījis. Tomēr ar to viss nebeidzas.

Skarbie pētījuma dati* liecina, ka tikai 8% no Jaunā gada mērķu izvirzītājiem tos sasniedz. Tas ir...ja paskatāmies pēc gada. Tomēr vislielākais jaunās dzīves plānotāju atbirums notiek tieši pirmā mēneša laikā, kad mērķu īstēnošanai ar roku atmet vairāk kā 40% mērķu īstenotāji. Atlikušie daudz maz vienmērīgi izsijājas gada laikā.

Ko un kā būtu iespējams mainīt? Šāds jautājums laikam ir nodarbinājis augstāk minētā pētījuma autora prātus un tieši tāpēc  viņi nolēma izpētīt veiksmīgi mērķus sasniegušos un nesasniegušos....lai saprastu, kas tad viņus atšķir vienu no otra. Šajā pusgadu ilgajā pētījumā*, sekojot līdzi respondentu sekmēm mērķa īstenošanā, tika atklāts, ka tie, kuri sasniedz mērķus:

1.Noformulē mērķus

(Vēl kāds pētījums ***** par vairākiem pētījumiem saistībā ar mērķu formulēšanu veselīga uztura un dzīves veida jomā, atzina, ka visos šajos pētījumos ir pamanāma tendence: jo precīzāk tiek formulēts mērķis, jo labāk to izdodas sasniegt.)

2.Ir pārliecināti par sevi 

3.Ir gatavi mainīties

4.Pielieto gribasspēku

5.Apbalvo  sevi par sasniegumiem

6.Rada sev apkārt vidi, kas atgādina par mērķa sasniegšanu

7.Izvairās no situācijām, kas novirza no mērķa sasniegšanas

8.Piekopj pozitīvu domāšanu

Kas tad ir lielākie mērķu īstenošanas pretinieki? Kādā  ASV veiktajā pētījumā** tiek norādīts uz stresa ietekmi mērķa īstenošanas procesā. Kā jau nojaušat, tā ir negatīva. Un šī pētījuma autori savā grāmatā rekomendē mazināt mērķa sasniegšanas ātrumu...un citi šīs idejas sekotāji pat rekomendē daudz vairāk laika veltīt atpūtai, tai skaitā miegam, savu ideju pamatojot ar to, ka tikai izgulējies cilvēks var pilnībā izmantot savu gribaspēku mērķa īstenošanā...pretējā gadījumā daļa no gribasspēka tiek veltīta palikšanai nomodā, vai pretojoties stressa radītajai ietekmei. Tātad, vēl kā vienu būtisku faktoru mērķa īstenošanas procesā varam pierakstīt faktoru MIEGS un PIETIEKAMA ATPŪTA. Starp citu, šajā TED ex (saite zemāk) video ir uzskatāmi parādīts, kas notiek ar smadzenēm un kādu iespaidu tas atstāj uz rīcību, mirkļos, kad esam nonākuši pastāvīgā stressa kontrolē.

How Stress Affects the Brain
How chronic stress can affect the brain's size, structure, and how it functions:
Posted by TED-Ed on trešdiena, 2016. gada 3. februāris

9.Labi izguļas un pietiekami atpūšas.

Vērā ņemams ir arī pētījumā* notikušais fakts, ka pētījuma laikā  54% respondentu no tiem, kuri par mērķa īstenošanu  bija tikai domājuši, sāka nopietni strādāt pie tā īstenošanas- t.i. pārgāja no vēlmēm pie darīšanas tikai pēc trim pētījumā ietvaros notikušajām telefona intervijām.

Ir vēl arī citi pētījumu un aptaujas mērķu izvirzīšanas un to īstenošanas sakarā. Tā, piemērām, ASV veikts pētījums****atzīst, ka sociālā atbalsta trūkums paaugstina kortizola līmeni, paātrina sirdsdarbību, un rada nemieru- tātad paaugstina stressa līmeni. Un kā jau minēts iepriekš, stress nav draugs veiksmīgai mērķu īstenošanai. Tādēļ- vēl viens variants, kā to mazināt – ir gūt sociālo atbalstu sava mērķa īstenošanas procesā. Savukārt, Lielbritānijā veiktajā aptaujā***, 12% respondentu norādīja, ka personīgais treneris vai koučs būtu tas, kas varētu palīdzēt viņiem sasniegt izvirzītos mērķus. Tādējādi šajā sarakstā ierodas arī 10. veiksminieku faktors- SARUNAS par mērķa īstenošanas procesu AR kādu ATBALSTOŠU PERSONU. Laipni aicināti izmantot manus vai manu kolēģu pakalpojumus!

10.Mērķa īstenošanas procesā sarunājas par to ar kādu atbalstošo personu.

Nu, ko. Jūsu rīcībā ir pieteikami daudz informācijas , lai veiksmīgi turpinātu ceļu uz savu izvēlēto mērķi! Un...ja nu tomēr šķiet, ka esat iestrēdzis savā dzīvē, kā vīrs no filmas „Murkšķa diena”******, tad nekavējieties ....un sāciet ar mērķa noformulēšanu! Kā to darīt? Tas jau ir nākamais stāsts.

Tiekamies!

p.s. Tikties varam:
- vebinārā "Mēģināji? Nesanāca? Ko nu?" ierakstā, iegādājot pieeju tā skatīšanai. Vairāk šeit>>

- individuālā koučinga sesijā klātienē vai skype. Vairāk šeit>>

Sazinies ar mani, rakstot uz intasanta @ esmainos. lv!

*Pētījuma apraksts skatāms šeit >> 

**Grāmata, veltīta šim pētījumam iegādājama šeit>> 

***Ar UK veikto aptauju var iepazīties šeit >> 

****Ar šo pētījumu var iepazīties šeit>> 

*****Atskaite par šo pētījumu lasāma šeit>>

******Filma „Murkšķa diena” iegādājama šeit >>