Ceļš un tā sirds

Citāts*....Un viss pārējais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodāma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzīgu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvēki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu iestrēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina...

*Karloss Kastaņeda. "Dona Huana mācības.Jaki indiāņu zināšanu ceļš"

Nav ko piebilst.

Klusie ūdeņi. Introverto spēks ekstravertajā pasaulē. Grāmata.

Par šo grāmatu uzzināju mirklī, kad biju nolēmusi: "Vairs nekādu grāmatu! Izlasīšu tās, kuras jau stāv plauktā un tikai tad pirkšu jaunas." Tomēr pēc tikšanās ar vienu klientu sapratu- man nav izejas! Man vajag TO grāmatu, par kuru biju dzirdējusi! Lieki piebilst ka grāmatu apēdu pāris dienās un sapratu, ka sen neko tik vērtīgu neesmu lasījusi. Tā atbildēja man uz vairākiem jautājumiem saistībā ar eneagrammu un iedeva daudz plašāku skatījumu uz intraverto spēku...un to...kāda jauda ir sasniedzama abiem šiem pretpoliem sadarbojoties, nevis noliekot introvertību plauktiņā "nepilnība, kas jāarstē". To apliecina vairāki izcilu šādu cilvēku sadarbības stāsti un visnotaļ zinātniski pētījumi. Grāmata, kas sākusi kluso revolūciju :) Jāņa Rozes veikalos šo grāmatu latviešu valodā var iegādāties par 12.02 eur (8,45LVL), bet iespējams, ka angļu valodā Jums izdosies to atrast par pievilcīgāku cenu:

Ķecerisks piedzīvojums

Ķecerīgais pilskalns- Montsegur

Mans piedzīvojums sākās....Jā, kad tad tas īsti sākās? Vai tajā mirklī, kad kādā Pireneju kalnu pārejā sapratu, ka Montsegur pils tepat vien blakus, kad atsāku apmeklēt gleznošanas nodarbības, kad sāku lasīt grāmatu par Lielās Mātes arhetipu, vai tajā mirklī, kad mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā..jeb varbūt tas sākās tad, kad piedzimu tieši šeit un tagad. Viss Visumā ir saistīts. Un uz visu ir iespējams paskatīties kā uz mācību stundu...kas mums sniegta, lai pilnveidotos un kļūtu par vislabāko sevis versiju.

Katari

Par katariem uzzināju, lasot gleznošanas nodarbību pasniedzēja Viļņa iedoto grāmatu „Откровения Тамплиеров”. Līdz tam pat nenojautu, ka tie ir bijuši konkrētas reliģiskās piederības pārstāvji, kuriem pateicoties ir radies vārds „ķeceris”. Grāmatu Vilnis man iedeva, kad dalījos savā pārsteigumā par dīvainajām Melnajām Madonnām, kuras pielūdz Eiropas kristieši dažādās vietās. Grāmatā bija arī par tām-par Madonnām, kuru figūru sejas krāsa Eiropai neloģisku iemeslu dēļ bija melna. Tomēr, vairāk mani pārsteidza kāds cits grāmatas stāsts- ka vienlaicīgi ar kristīgās baznīcas invāziju tagadējā Latvijas teritorijā, notika krusta karš pret „nepareizi” ticošajiem Eiropas kristiešiem- katariem. Labi, krusta karš pret Allaha pielūdzējiem, krusta karš pret pagāniem, bet krusta karš...pret kristiešiem- tas man bija kas jauns.

Piedzīvojums

Nākamais solis ceļā uz piedzīvojumu bija pagājušā gada nogalē izskanējušais uzaicinājums doties pakāpelēt Pireneju kalnos. Kalni ir mana kaislība...un 2x reizes nav jāaicina. Katrs kalns man ir bijis ne vien fizisks un emocionāls piedzīvojums (un pārdzīvojums), bet  arī psiholoģisks rūdījums un sevis pilnveidošana. Apspriedos ar vīru, teicām kārdinātājam-"Jā", un sāku meklēt, kas tad tur kāpjams. Un kāpēju pieredžu aprakstos atkal sastapu katarus, jeb precīzāk sakot kataru pilis, kas Pirenejos esot gana daudz. Iedegos ne pa jokam. Sapratu, tas ir tas, ko patiešām vēlos. Vēlos redzēt, izjust.... un pilnveidoties.

Liktenim patīk jokot

Un tad tas sākās- iemeslu rinda nekāpt un neredzēt. Visupirms, jau mani piebremzēja fakts, ka mans fiziskais stāvoklis ir mainījies...un kāpšana kalnos varētu man būt par smagu. Mierināju sevi, ka kāpšu tik daudz, cik varēšu. Pēc tam, jau esot, Spānijā, sapratu, ka līdzbraucēju kompānija ir orientēta uz Andalūzijas pilsētu apskati...un ka Andalūzija nebūt nav Pireneji. Robs ģeogrāfijas zināšanās tika aizlāpīts. Pieņēmu situāciju un izbaudīju to. Galu galā, varbūt arī nevajag kāpt.Taisnību sakot, baudījumi bija ļoti jauki, nekad nebūtu sastapusi tik dāsnus vietējos saimniekus  kā Malagas tuvumā un Himenā un tik dedzīgus cīnītājus kā Kordovā. Pie Granādas atklāju, ka pilsētas jaukumu apskates vietā ir iespējams doties netālu esošajā kalnu masīvā. Tā arī kopīgi ar vīri rīkojāmies un nu jau zinām, kas ir Sierra Nevada. Vēl viens robs ģeogrāfijā aizpildīts! Un vēl zinām, ka noteikti šo vietu apmeklēsim vēlreiz- kārdinājums rīta pusē slēpot ~2500 m augstumā un vakarpusē baudīt Granādas flamenko ir neatvairāms!
Ceļojums jau bija pusē un no Pirenejiem bijām patālu. Tomēr mierināja apziņa, ka mājupceļš tomēr ved cauri Pirenejiem un cerība pabūt kataru pilīs vēl nebija dzisusi. Šķērsojām Andoru un sākām meklēt, tuvāko no pilīm. Atradām vienu no aprakstos minētajām 160km attālumā, to tad arī izvēlējāmies par mērķi. Jāatzīst, ka 160 km kalnos nav tas pats, kas līdzenumā. Serpentīni un mašīnas atpūtai nepieciešamais laiks attālināja iespēju dienas gaismā ko no visa ieplānotā redzēt.


Viena no skaistajām kalnu pārejas vietām. Visapkārt Pireneji.

Un tad notika nenovēršamais ;).  Kādā no pārējām, kad atpūtinājām uzkarsušo auto, liekot lietā visas savas lingvistiskās prasmes (ak, franči!) un izpētot informācijas stendu, atklāju, ka viena no kataru pilīm ir tepat blakus (kartē izskatījās krietni tuvāk par 160km). Un tā bija nevis vienkārši kataru pils, bet Montsegur- pilskalns, kur bijis pēdējās kataru bastions un pils, kurā pēc leģendas ir ticis glabāts sv.Grāls. Un vēl- tā bija pils, par kuru biju lasījusi visu ceļojuma laiku. Tiesa, tobrīd domāju, ka grāmata ir kas no ezotēriskās fikcijas lauciņa un pieminētā pils ir tikai autora iztēles auglis. Patīkami atzīt savas kļūdas. Nu, ja tuvāk, tad tuvāk! Izvēlējāmies doties uz Montsegur.  Brauciena laikā vēl izskanēja šaubas, vai ir vērts tērēt laiku, novirzoties no maršruta, tomēr šaubas palika bez atbalstītājiem un mēs tuvojāmies Chateau Montsegur.


Auto logā spoguļojas pavisam niecīgs pils siluetiņš stāva kalna virsotnē


Mirklī, kad pamanījām augstu kalna galā esošo pils siluetu, auto noskanēja „Ah!”, kam sekoja man adresēts piedāvājums, kā kompensāciju visai grupai par bezjēdzīgo braucienu uzsaukt vakariņas. ... Pils izskatījās nesasniedzami augstu stāvā kalnā. Šķita, ka to sasniegt var tikai ar kādu lidaparātu. Katrā ziņā šādu rīku kategorijā neietilpa ne mūsu auto, ne personīgās kājas.
Tikmēr auto turpināja ceļu un nu jau nonācām Montsegur ciematiņā, kas bija konkrētā pilskalna otrajā pusē- lēzenākajā pakājē. Vēl joprojām pils izskatījās nesasniedzama. Ceļš pameta ciemu un tuvojās stāvlaukumam ar skaistu informācijas plakātu. Stāvlaukumā bija daži auto, kas jau radīja zināmas cerības.  

Pils, kalns, pilnmēness un essss.

Tomēr pati pils vēl joprojām izskatījās nesasniedzami augstu.  Izkāpām un devāmies augšup. Šķērsojām pļavu un spriedām- cik gan laika vajadzētu, lai uzkāptu. Pretī nākošie sportiskā paskata jaunieši minēja kaut ko par 40 minūtēm, aizraujošo skatu un „No excuses!”, t.i. ka jākāpj. Parēķināju laiku līdz saulrietam, izdalīju ar savu fizisko formu un redzamo nogāzes stāvumu ... un nolēmu atbraukt uz šejieni vēlreiz. Padošanās? Pasēdējām, pasauļojāmies un jau gatavojāmies doties atpakaļ, kad mums pievienojās  līdz tam mašīnā aizņemtais skeptiskākais kolēģis, aizgrābtā balsī stāstot, ka šeit jau nu gan vajag uzkāpt. Tāds entuziasms tomēr ir lipīgs! Es nolēmu kāpšanai veltīt 15 minūtes, lai saprastu, cik tālu tikšu. Velns nebija tik melns, kā izmālēts... Uzkāpu tais 15 minūtēs līdz pašai pilij. Šķiet, ka pilskalns bija nolēmis pārbaudīt manu vēlmi tajā nokļūt. Un spēju pieņemt lēmumu spert pirmo soli.

Par šo kataru pili mēdz teikt, ka tā esot bijusi Saules templis

Mācība

Stāvot augšā man ausīs skanēja „Es apsedzu sav` galdiņu”. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc.  Jo dziesma ir par Dieva likumu ievērošanu labklājības nodrošināšanai, par sevis un savas vides sakārtošanu pirms... aicināt Dievu uz sadarbību. Tika atbraucot  un saskaroties ar ikdienu parasto, sapratu, ko man vēlējas šis pilskalns pateikt- darbs ar sevi ir nepārtraukts. Ir jābūt gatavai izaicinājumiem un jāmācās gan pieņemt situācijas, gan uzņemties atbildību un tās risināt.

Nokāpiens no kalna slidīgo akmeņu gana viltīgs, bet skaists!

Paldies ceļojuma kompānijai par iespēju audzināt sevi! Un paldies Montsegur pilskalnam par vērtīgo mācību! Zinu, ka kādreiz tur atgriezīšos. Spēka, miera un drošības* vietā.

Dzeltenā- viena no kataru krāsām.

*Montsegur jeb latīniski Mont securus -drošais kalns.

Vairāk un sīkāk no pirmavotiem

• Grāmatas, kurā uzzināju par katariem:
• Ru versija iegādājama šeit>>
• Eng versija iegādājam šeit
•  Ceļojumu aprakstu LV , kurā uzzināju par kataru pilīm skatīt šeit >>
•  Grāmata, kurā lasīju par Montsegur :
• Eng versijā iegādājam šeit

• Starp citu, šo grāmatu uzgāju kāda sava laba skolotāja blogā, kurš gatavojās doties ceļojumā pa Dienvidfrancijas sakrālajām vietām. Blogs šeit>>
• Papildus info par katariem- par kristiešiem, pret kuriem gāja krusta karā, skatīt LV šeit>>, RU šeit>> un šeit>>
• Papildus info par Montsegur skatīt ENG šeit>>, RU šeit>>
• Grāmata, kur skaidrota tautas dziesmu- spēka dziesmu nozīme meklējama šeit>>

Tu nekad nezini, kas notiks, kad Tu atvērsi grāmatu...

Man patīk grāmatas un patīk atvērt. Īpaši jaunās. Īpaši nelasītās. Īpaši ieteiktās. Šajā reizē viss notika nedaudz savādāk. Atvēru grāmatu*, jo VAJAG. It kā jau biju to lasījusi krieviskā izdevumā. It kā jau biju pazīstama ar šo autoru**. It kā jau biju dzirdējusi par viņu teikumu: "Nu...viņš jau tagad ir kļuvis tāds...nu, tāds...". (ar šo domājot, ka autoram "putni galvā"). Tomēr šajā reizē grāmatas atvēršana bija bez "patīk". Tieši tā, atvēru, jo vajag. Un lai mazinātu to, kas ir pretējs patikai, nolēmu atvērt to no otras puses- t.i. no beigām. Atvēru...un pirmais, ko izlasīju bija vārds***, kuru tiešām tur nebiju iedomājusies tur sastapt. Ieinteresēta turpināju šķirstīt un nākamais, ko uzgāju, bija metode****, kuru pati biju apguvusi vasarā - kādā šamanisma nometnē un nu jau vairākas reizes biju pielietojusi darbā ar klientiem. Un palika interesanti. Jo šīs grāmatas ceturtais- papildinātais izdevums bija papildināts ar man būtisku lietu. Lietu, kas ļāva saprast, ka es esmu uz pareizā ceļa. Ka koučings nav tikai par to, kā dabūt, to, ko vēlos, bet gan arī par to...kā saprast, vai tas, ko gribu un varu ir tas, ko man vajag! Koučings, tas nav tikai par apzinātu un mērķtiecīgu virzību, bet tas ir arī par neapzinātā noķeršanu un iekāpšanu tajā notikumu plūsmā, kas aiznes tieši tur, kur tas ir nepieciešams. Tur, kur man vajag būt.  

Paldies kolēģiem no Biedrības ICF.LV, kuri palīdzēja šai grāmatai tapt latviski!

*"Koučings sasniegumiem"

** Džons Vitmors

***vārds- transpersonāls

****metode- "Dzīves kalns"

p.s.Izrādās, es jau ilgāku laiku savā darbā pielietoju TRANSPERSONĀLĀ KOUČINGA metodes. Paldies, klientiem, kuri ir ļāvušies šiem dīvainajiem piedzīvojumiem. Transpersonālās psiholoģijas metodes esmu iepazinusi gan holotropās elpošanas semināros pie V.Ķengas, gan  šamanisma nometnē pie V.Kozlova,  gan sistēmterapijas grupu nodarbībās, gan pie kolēģiem, kas apgūst pozitīvo psiholoģiju, gan vadot un spēlējot Transformācijas spēli, gan...(kā izrādās), arī dziedot "Spēka dziesmas"

Kas ir transpersonālais koučings? Skatīt šeit:

Transpersonal Coaching from Doug Young

Koučings sasniegumiem. Grāmata.

Šī Džona Vitmora grāmata laikam pati populārākā mācību grāmata koučiem. Lai gan citi koučinga jomas speciālisti smaida par GROW modeli un mēdz teikt, ka tas ir saīsinājums no vārdiem grow rich and worthfull (oriģināli g-goals, r-reality, o-opportunities, w-who,when,where..), tomēr šīs grāmatas vērtība no tā nemazinās. Arī pats Džons Vitmors atzīst, ka modelis GROW pats par sevi, nav nekas. Tam ir būtiski pievienot attieksmi pret  cilvēkiem. Un par to arī viņš runā šajā grāmatā. Rekomendēju gan no koučinga atkarīgajiem, gan tiem, kuri vēlas veidot mūsdienīgas un ilgstpējīgas attiecības ar apkārtējiem (kolēģiem, padotajiem, partneriem, klientiem un ģimeni). Jā, un laikam aizmirsu piebilst: "Šī ir pirmā grāmata par koučingu latviski!!!!" Zvaigznes ABC veikalos šo grāmatu latviešu valodā var iegādāties par 11.90LVL, bet iespējams, ka angļu valodā Jums izdosies to atrast par pievilcīgāku cenu:

Es jums saku: dziediet!

Nezina, ko dziedāt? Ņemiet šo- te būs īstās!

.....Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. 

Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit. Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus un aizgāja dziedādams.

Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!). Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!

Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt?

Dziediet pie kapa. Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.

Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un  uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas?

Vai jūs jau esat uzvarējuši, kad dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat  nemaz?....... 

/I.Ziedonis. Epifānijas./

Spēka dziesmas. Grāmata.

Tā bija grāmata, kas mani pārsteidza. Jo tajā mirklī, kad es gribēju teikt: "Nu kamdēļ visu šito neizdot rakstiski?", es pēkšņi to "šito" satiku smuki sapakotu un vēl komplektā ar ierakstītu kompakdisku. Tas bija decembra sākums, un 2012.gada nogalē tā kļuva par dāvanu Ziemassvētkos gana daudz cilvēkiem. Arī man zināmiem :). Ja no sākuma šo disku drillēju vai visas dienas garumā vairākas dienas no vietas, tad nu jau varu atzīt- dažas no dziesmām tiešām zinu no galvas un varu iedziedāt tad, kad tās tiešām ir nepieciešamas- tajos mirkļos, kad nepieciešams spēks. Ir bijušas reizes, kad esmu sajutusies kā tāda aizlaiku ragana, kas zina īstos vārdus :). Nu jau ar nepacietību gaidu nākamo izdevumu, bet tikām centīgi apmeklēju dažādus pasākumus, kur papildināt savas zināšanas...jeb varbūt pareizāk būtu teikt: "Atcerēties to, kas aizmirsts?"

Sistēmiskais koučings un sakārtojumi

Sistēmiskos sakārtojumus pazīstu jau kopš 2008.gada un jo dziļāk šo tēmu iepazinu, jo vairāk pārsteigumu tā man ir nesusi. Pārsteigumi un atklājumi ne vienmēr ir bijuši patīkami, drīzāk gan labāk būtu lietot vārtu "transformējoši". 

Arī koučingu sāku iepazīt tanī pat laikā un tieši tāpat, jo dziļāk šo tēmu iepzinu, jo vairāk transformējošu atklāsmju ieguvu.

Un varbūt tieši tāpēc nav nekāds brīnums, ka abas šīs lietas ir iespējams savienot. To dara gan atzīti koučinga, gan atzīti sistēmisko sakārtojumu speciālisti. 

Pēdējā (2012.gada maija) ICF (Starptautiskā kouču federācija) avīzē Coaching World tika ieteikta jaunākā grāmata šajā jomā: Sistēmiskais koučings un sakārtojumi (Systemic Coaching and Constellations: An Introduction to the Principles, Practices and Applications) Šīs grāmatas autors Džons Waitingtons (John Whittington) sistēmiskā koučinga un sakārtojumu jomā darbojas jau vairāk kā 10 gadus un viņa klientu lokā ir gan veiksmīgi individuālie klienti, gan organizācijas. 

Savukārt manas personīgās atziņas pēc kādas tikšanās ar kolēģiem par to, kā savienot sistēmterapeita redzējumu un kouča pozīciju, var lasīt zemāk (šis redzējumu, starp citu, izkristalizējās sarunā ar manu vīru. Paldies!):

"....Tātad, ja pie manis atnāk  klients, kurš izvirza mērķi kļūt par „Lembergu”,  un es  pamanu, ka šī vēlme ir sistēmas dinamikas rezultāts, un ka viņam nu nemaz nevajag kļūt par Lembergu, bet gan sakārtot savas attiecības ar vecākiem. ...Tad es sesijas laikā....pasaku klientam, ka man ir radies priekšstats, sajūta (ņemot vērā sadzirdēto, novēroto un sajusto), ka klients ar līdzīga satura problēmām ir jau dzīvē saskāries, un pajautāju vai viņam kaut ko izsaka šis mans teikums. Ja klients ir gatavs atzīt, ka šī ir joma, kas viņam būtu jāsakārto, tad es  turpinu sesiju šajā jomā ar uzsvaru- ko klients var darīt tuvākajā laikā ut.t.t.. Bet, ja klients atzīst, ka sajūtas kouču ir maldinājušas un tas ir pilnīgs "bulshit", tad es turpinu sesiju ar klienta pieprasījumu par „vēlos kļūt Lembergs”, ļaujot viņam iziet nepieciešamo attīstības ceļu, saprotot, ka „догнать и причинить добро” nevajag. Pa lielam klients atradīs savu veidu, kā nonākt līdz sistēmas sakārtošanai. Kouča uzdevums ir atspoguļot šo nojausmu vai sajūtu un turpināt sesiju tajā virzienā, kur vēlas iet klients."

Vairāk no šīs atklāsmes skatīt šeit.

Šo grāmatu Systemic Coaching and Constellations: An Introduction to the Principles, Practices and Applications var iegādāties šeit:

Kas nosaka mūsu uzvedību?

Gan ka jau esi saskārusies/-ies ar situāciju, kad gribas pašai/-am sevi sapurināt- KAS NOTIEK? Kāpēc es atkal un atkal rīkojos pēc viena un tā paša scenārija, lai gan sen jau zinu, ka rezultāts mani neiepriecinās. Kāpēc es apvainojos, ja man kāds aizrāda? Kāpēc es ik vakaru iztukšoju saldējuma kasti/vīna pudeli? Kāpēc es braucu ar liftu? Kāpēc es klusēju mirkļos, kad man kāds jautā par manu viedokli?....Un galu galā..kāpēc es neticu tam, ka man kaut kas varētu kādreiz izdoties?

Tās ir normālas situācijas…un normālas sajūtas, kuras rodas meklējot sevī atbildes uz šiem jautājumiem. Kāpēc normāli? Jo tas ir DABISKI. Tā mēs esam iekārtoti – tādas ir mūsu smadzenes.

Viens no interesantākajiem pētījumiem *, par kuru esmu lasījusi, kā reiz stāsta par to, ka lielākā daļa mūsu ierasto rīcības modeļu nosaka tas, ar kādu smadzeņu “ķīmiju” esam piedzimuši. Tieši tā- mūsu ieradumus rīkoties, reaģēt, attiekties tieši tāpat kā mūsu acu krāsu vai matu struktūru nosaka mūsu gēni. Jau vērojot, savus bērnus es nonācu pie secinājuma, ka viņiem ir atšķirīgs reaģēšanas veids uz vienādām dzīves situācijām. Viņi pilnīgi atšķirīgi reaģē uz kritiku, izdošanos/neizdošanu, jaunumiem, lūgumiem utml. Ir pat vērojama atšķirība tajā, kā viņi izvēlas ēst vai neēst kādu konkrētu ēdienu. Saprotot, ka šīs NAV iemācītas lietas- jo mēs, kā vecāki, esam audzinājuši bērnus vairāk vai mazāk vienādi, meklēju atbildi uz to, kas tad ir tas, kas nosaka šīs atšķirības. Tālu nebija jāmeklē- bērni rīcība un reakcija bija ļoti līdzīga vecāku, t.i. mūsu reakcijai. Dēlam ir mans pasaules uztveres modelis, bet meitai ir tēva pasaules uztveres modelis. Tātad tas ir iedzimts- gēnu līmenī.

Tad nu lūk, iepriekš minētajā pētījumā tiek runāts arī par to, ko tad mēs kā “brīvi cilvēki” varam mainīt mūsu ierastajā smadzeņu darbības modelī. Kā viens no faktoriem bija minēts- mēs apzināti varam izvēlēties turpināt vai pārtraukt ierasto darbību. Tātad mēs VARAM to mainīt. Vienlaicīgi tas nozīmē, ka ja mēs neizvēlamies neko pārtraukt, tad tas pats par sevi nemainīsies….un mēs paliksim turpat, kur esam, darot to pašu un tieši tādā pašā secībā (saldējums/vīns-pārmetumi-saldējums/vīns-pārmetumi), kā esam ieraduši darīt.

Starp citu- par dabiskumu runājot, šajā pētījumā tika atklāts, ka lēmums par izvēles izdarīšanu (piem. spiest slēdzi ar labo vai kreiso roku) tiek izdarīts smadzenēs aptuveni 10 sekundes pirms tam, kad mēs to apzināmies. Šo faktu apliecina smadzeņu bioķīmijas pētījumi- iekārtas uzrāda konkrētajās mūsu rīcību kontrolējošās smadzeņu zonās bioķīmisko aktivitāti, kas savukārt rada elektriskos impulsus, kas savukārt nosaka citu šūnu vienu vai otru reakciju. Mūsu smadzenes sastāv no neironiem, kuriem ir izaugumi, ar kuriem tie savienojas ar citiem neironiem vienā vai otrā tīklā. Neironu tīklā ģenerēto elektrības impulsu vadīšana pa ierasto darbības ķēdi ir ģenētiski noteikts darbību kopums- gluži kā kuņģa sulas izdalīšanās Pavlova sunim. Labā ziņa ir tā, ka šo ierasto darbības ķēdi…var mainīt ar apzinātu lēmumu pārtraukt ierasto darbību un būvējot jaunu- neierastu darbību.

Šī atziņa komplektā ar jau notikušo semināru dalībnieču interesi par BAIĻU pārvarēšanas veidiem ir radījusi manu vēlmi piedāvāt Jums jaunu semināru: “Kā mainīt savu ierasto, bet jau apnikušo uzvedību? Iepazīsti un sadraudzējies ar savām bailēm!”

Paldies Viesturam Dūlem par twiteruzvedinājumu iepazīties tieši ar šo pētījumu!

Turpmāk par to, kas mums var palīdzēt tikt galā ar ierasto, bet nevēlamo darbību!

p.s. Citu starpā- tieši koučings ir viens no veidiem, kā mainīt savu ierasto uzvedību!

*Michael Gazzaniga – viens no pasaules vadošā neirozinātniekiem, kurš šeit minētos pētījumus ir iztirzājis grāmatā Who's in Charge?: Free Will and the Science of the Brain Grāmatu oriģinālvalodā iespējams iegādāties šeit:

Attēls no http://www.molpsychiatrie.uni-bonn.de

Mīlestību VAR iemācīties!

A General Theory of Love (Vintage)

Parasti grāmatas, kuru autori ir medicīnas zinātņu vai citu tikpat smalku zinātņu autori, esmu lasījusi ar sakostiem zobiem: "Надо Федья, надо!" . Galu galā, gudri cilvēki raksta gudras lietas un tās ir JĀLASA, lai tās saprastu un pielietotu. Tomēr reizēm gadās patīkami izņēmumi! Nupat, nupat man gadījās vienu tādu sastapt. Izņēmumu- grāmatu, kuru izlasīju pāris dienās. Grāmata lasījās viegli par spīti lielajam zintātnisko atsauču skaitam. Vēl vairāk- šajā grāmatā es sastapu ļoti daudz saistības ar man tuvo personīgās izaugsmes veidu- koučingu un jau agrāk apgūtajām zinībām par smadzeņu darbības prinicipiem. Varētu pat teikt, ka šo grāmatu  vajadzētu iekļaut obligātās literatūras sarakstā  ne tikai izaugsmes treneriem/koučiem, bet ikvienam, kurš skolās māca bioloģiju un anatomiju, un arī tiem...kuri to mācās.

Grāmata

Grāmatas „Mīlestības teorijas pamati” autori T.Lūiss, F.Amini, R.Lenons (A General Theory of Love (Vintage) ) savā apjomīgajā vairākus gadus apkopotajā personīgo un citu speciālistu veikto pētījumu rezultātā izvirza un pierāda hipotēzi, ka mīlestība ir fizikāls (Jā, jā, nepārlasījāties- fizikāls! Elektriskie impulsi taču ir fizikāls process!) un fizioloģisks process, kuru.....ir iespējams iemācīties.

Process, kura norisei ir nepieciešams otrs cilvēks

Faktiski šo procesu mums vajadzētu pazīt un prast pielietot visiem- jo mums ir tam visam nepieciešamas orgānu sistēmas (piedodiet, bet uzsvars šajā gadījumā tiek likts uz smadzeņu spējām). Daba ir paredzējusi, ka šo prasmi- PRASMI MĪLĒT- mēs apgūstam agrā bērnībā, uztverot apkārtējo pasauli un veidojot spriedumus par to. Vēl vairāk- šī uztvere sākas vēl PIRMS spējas veidot apzinātus spriedumus. Uztvere sākas vēl māmiņas vēderā esot...un tālāk tā atklāj aizvien plašāku un plašāku cilvēcisko attiecību pasauli. Grāmatas autori, rūpīgi analizējot, vēsturiskos priekšstatus par psihes dabu, visnotaļ sadistiskus eksperimentus ar zīdaiņiem un ilglaicīgus pētījumus par cilvēku dzīvi, ir nonākuši pie secinājuma, ka prasme mīlēt ir viena no tām fizioloģiskajām funkcijām, kuras apgūšana var notikt tikai un vienīgi sabiedrībā (ģimenē). Ja lielākai daļai cilvēku fizioloģisko funkciju norisei blakus esošs adekvāti reaģējošs cilvēks nav nepieciešams, tad mīlestības prasmi bez šāda cilvēku un pat vairāku cilvēku klātbūtnes, nav iespējams apgūt.

Ko darīt?

Pilnīgi loģisks, šķiet jautājums, bet ko tad darīt, ja bērnībā nav bijusies iespēja baudīt šādu adekvāti reaģējošu cilvēku (ģimenes locekļu) sabiedrību? Vai tiešām visu atlikušo dzīvi ir jādzīvo bez spējām mīlēt?

Grāmatas autori apgalvo, ka nav nekā neizdarāma:

Pirmkārt - tas, ka cilvēks ir pārdzīvojis zīdaiņa vecumu, izdzīvojis bērnībā un pusaudža gados, nozīmē, ka tomēr kādus no iespējamajiem cilvēciskās sabiedrības labumiem tas ir saņēmis (pretējā gadījumā cilvēks jau būtu miris).

Otrkārt  - trūkstošās un mīlestībai nepieciešamās prasmes ir iespējams iemācīties, kontaktējot ar citiem emocionāli atvērtiem cilvēkiem.

Treškārt- mīlestības prasmes ir iespējams uzlabot un attīstīt tieši tāpat kā savu franču valodu vai autovadīšanas meistarību.

Vai esat gatavi uzlabot savu SPĒJU MĪLĒT un TIKT MĪLĒTAM?

Šo grāmatu iespējams iegādāties arī oriģinālvalodā!

Slēdzis. Grāmata

Šī brāļu Hītu grāmata mani pavada jau otro gadu. Atgriežos un atgriežos pie tās un saprotu tās vienkāršo ģenialitāti. Protams, varam meklēt dažādas teorijas un veikt dažādus pētījumus, bet īstenībā motivācijā viss ir vienkārši:

• radi loģisko piesaisti (direct the rider)
• radi emocionālo piesaisti (motivate the elephant)
• radi iespēju (shape the path)

Šajā grāmatā atradīsiet gan atsauksmes uz neskaitāmiem pētījumiem, kas apliecina šīs teorijas darboties-spēju, gan arī izbaudīsiet tās vieglo un saprotamo valodu. Tiešām- rekomendēju ikvienam, kuru interesē jautājums: "Kā motivēt?"  

Mazā meitenīte iekšā

ECOLINDA Linda Rrrrr 

Kā var noindēt mazo meitenīti iekšā? Nē, šeit nav runa par abortu.

Ziņa no http://www.twitter.com/

Piekritīsiet, ka reizēm vissmagākās sarunas ir pašai ar sevi. Par savu nevarēšanu, negribēšanu, nedarīšanu, par to, ko drīkst un to, ko nedrīkst. Par to, kā esmu vērta un kā vērta es neesmu. Sarunas par savām bailēm, aizspriedumiem un pieņēmumiem. 

Šo tēmu mani pamudināja izpētīt dziļāk augstākminētais  tvīts. Kas gan zin, kāda iemesla dēļ tas ticis uzrakstīts, bet viens gan ir pilnīgi skaidrs: tas ir pamudinājis mani dalīties ar Jums pārdomās un atklājumos, kurus esmu ieguvusi, pētot šo „iekšā esošo parādību”, kas vienādi vai otrādi cenšas ietekmēt manas domas un rīcības.

IEKŠĀ ESOŠĀ PARĀDĪBA

Šo te „iekšā esošo parādību”, ar kuru laiku pa laikam mēs risinām sarunas mēdz dēvēt dažādi:

• Iekšējais radio (M.Atkinsone* stāsta savu piedzīvojumu padomju laika Krievijas sanatorijā, kur nācies sadzīvot ar istabas sienā iebūvēto  radio. Tas katru rītu plkst.6.00 ieslēdzies un darbojies līdz pat plkst.24.00 un, neskatoties ne uz kādām pūlēm, to nav izdevies izslēgt vai noklusināt tā, lai to nedzirdētu. Tāpat arī mūsu iekšējais radio visu laiku rada fona troksni un traucē dzirdēt to, ko vēlamies pa īstam);
• Prāta balss (M.Šimofa un K.Klaina** piedāvā jēdzienu „Prāts” atdalīt no jēdziena „Es” un apzināties ka domas, kuras producē  „Prāts” 80% gadījumos ir negatīvas, pie kam 90% gadījumos atkārtojas jau kopš neatminamiem laikiem);
• Dēmoni (R.Karsons*** dalās savos atklājumos par iekšā mītošo dēmonu dažādību un veidiem, kā tie izvēlas gandēt mūsu dzīves. To vidū ir gan vieglprātīgas meitenes, gan bargi ģenerāļi, gan puritāniski garīdznieki. Ikviens no viņiem par savu uzdevumu ir izvirzījis piesaistīt sava saimnieka uzmanību un neļaut tam mainīties);
• Gremlini (Ar tiem es sastapos, apgūstot koučingu. Pēc savas būtības tie ir ļoti līdzīgi  dēmoniem, tikai tie ir ar konkrētiem uzdevumiem.  To pienākumu lokā ir baidīt no sapņošanas, baidīt no izgāšanās, baidīt no ļaužu pievilšanas un baidīt no konfliktēšanas. Respektīvi pavisam konkrēti aprakstīti briesmoņi, kuri neļauj mums realizēt savus sapņus)

SMADZENES- MŪSU DRAUGI UN...

Interesanti, kur gan šādas „iekšā esošās parādībās” ir radušās? Izrādās, atbilde slēpjas smadzeņu evolūcijā. Jau kopš neatminamiem laikiem ir izdzīvojuši tie, kas ir pamanījuši briesmas un veikli no tām izvairījušies. Un Jūs jau zināt, kā notiek dabīgā atlase. Tātad- mūsu smadzenēm tas ir dabīgi ierasts process. Izdzīvošanas instinkta vadītas,  smadzenes producē domas, kuras viņuprāt pasargās mūs no drošas nāves. Nereti šīs domas mūs pasargā pavisam no smieklīgām lietām: piem. bailes no publiskas uzstāšanās vai bailes uzrunāt svešu cilvēki. Labi, bailes vēl ir saprotamas, bet kā ar domām, kas piemēram, neļauj Tev uzvilkt dziļi dekoltētu kleitu vai domām, kas Tev ir iestāstījušas, ka Tu nekad, nekad mūžā neiemācīsies runāt angliski?

KO DARĪT?

Ko tad darīt ar tādām smadzenēm? Vai tiešām....”mazāmeitenīteiekšā” ir jānogalina (t.i. jāveic smadzeņu nomaiņa)? Šo tēmu ir pētījuši vairāki zinātnieki un patīkamais atzinums ir  tas, ka smadzenes ir spējīgas atjaunoties pašas- t.i. veidot jaunus pieņēmumus, jaunas „prāta balss” runas un kas pats galvenais, ļauj atbrīvoties no to negatīvās ietekmes. Lai to izdarītu ir vienkārši jārīkojas:

• Jāapzinās, ka ne viss, ko saka „iekšējais radio” ir patiess un jāapšauba negatīvais.
• Jānovēro „iekšējā radio” sakāmais un jāpalaiž tas vaļā.
• Jātrenējas labo lietu ievērošanā un labo domu domāšanā.

Droši vien Jums uz mēles ir jautājums, bet kur tad ir cīņa? Kāpēc ar to nav jācīnās? Protams, ka varat ar to cīnīties un tērēt enerģiju varenās kaujās, tikai visticamāk, no šīs kaujas vairāk iegūs tas dēmons, kas Jūs moka, nevis Jūs. Apdomājiet vēlreiz- vai vēlaties veltīt visus savus spēkus un enerģiju „mazāsmeitenītesiekšā” nogalināšanai vai jaunas izaudzināšanā? Apšaubot un palaižot vaļā negatīvo iekšējā radio programmu, mēs paveram iespēju skanēt jaunam radio ciklam  „esvarusasniegttokovēlos” un beidzot sākt dzīvot.

*M.Atkinsone- psiholoģijas doktore, Erickson College International dibinātāja. Vairāk par viņas uzskatiem baiļu pārvarēšanā skatīt šeit

**M.Šimofa un K.Klaina- grāmatas „Vienkārši laimīgs” autores. Grāmatu Happy for No Reason: 7 Steps to Being Happy from the Inside Out angļu valodā var iegādāties šeit:

***R.Kārsons- grāmatas „Kā dresēt savus dēmonus” autors. Grāmatu Taming Your Gremlin Revised: A Surprisingly Simple Method for Getting Out of Your Own Way angļu valodā var iegādāties šeit:

p.s.PALDIES ECOLINDAI PAR IEDVESMU!

Ceļš uz debesīm….vai elli

Raksts publicēts arī www.sieviesuklubs.lv

Uzturoties www.sieviesuklubs.lv vidē, biju pamanījusi, ka meitenes “aprunā” grāmatu “Ēd. Lūdzies. Mīli.” (Eat, Pray, Love: One Woman's Search for Everything ) un pēc tam arī tāda paša nosaukuma filmu (Eat, Pray, Love [DVD] [2011]). Nodomāju, ka labprāt šo grāmatu izlasītu. Īsi pirms Ziemassvētkiem, grāmatnīcā, ieraugot grāmatas cenu, pacilāju grāmatu un nodomāju…eh. Varētu no kāda aizņemties…varbūt bibliotēkā izlasīt…un noliku šo domu.

Domu noliku līdz pagājušajai piektdienai, kad meita atnāca no savas vecāsmammas (manas vīramātes) ar šo grāmatu padusē. Vecāmamma esot šo grāmatu izlasījusi, otra vedekla arī, tagad pienākusi mana kārta. Klusu saucu “Urā!” un pateicos Visumam par savas vēlmes piepildījumu.

Grāmatu, kā parasts “apēdu” pāris dienās. Bet atšķirībā no citām līdzīga tipa (sieviešu romāns!) grāmatām nolēmu nevis nolikt plauktā, bet labākās vietas piefiksēt un uzrakstīt par tām kādu blogu.

Pirmais, kas man aizķērās bija stāsts par Bali dziednieku Ketutu (grāmatas autore apraksta savus piedzīvojumus Itālijā, Indijā un Indonēzijā-Bali, kur devusies pēc postošas personīgās dzīves krīzes savas identitātes meklējumos). Tad nu tā…Elizabete (grāmatas autore) uzturējās pie Bali dziednieka Ketuta, lai…..laikam jau pašai viņai īsti nebija skaidrs, kāpēc, bet to darīja. Savukārt Ketuts aizbildinoties ar nepieciešamību uzlabot savas angļu valodas zināšanas vienkārši baudīja Elizabetes sabiedrību. Elizabete apguva dažas meditācijas tehnikas un citu starpā vienu reizi aizrunājās par meditācijas piedzīvojumu 7 līmeņos, kas ved…uz Debesīm.

“….tātad Tu esi bijis debesīs, Ketut?- es brīnījos. Vecais vīrs smaidīja.Protams,viņš tur esot bijis, viņš apstiprināja. Nokļūt debesīs esot pavisam viegli.

-Kā Tur ir? – es jautāju.

-Skaisti. Viss tur ir skaisti. Viss cilvēki tur ir skaisti. Viss ēdiens tur ir skaists. Tur viss ir mīlestība. Debesis ir mīlestība.

Tad Ketuts pateica, ka viņš zinot vēl citu meditāciju.- Uz apakšu.- Šī apakšas meditācija aizvedot viņu septiņus  līmeņus zem pasaules. Tā esot bīstamāka meditācija. Ne iesācējiem, tikai meistariem.

-Tātad, ja Tu pirmajā meditācijā nokļūsti debesīs,- es taujāju.-Tad iznāk, ka otrajā meditācijā Tu nokļūsti…

-Ellē,- viņš pabeidza manu secinājumu…..”

“….cenšoties ieviest skaidrību, es jautāju:- Tu esi pabijis ellē, Ketut?

Viņš smaidīja. Protams, viņš tur esot bijis.

-Kā tur, ellē, izskatās?

-Tāpat, kā debesīs,- viņš atbildēja.

Redzēdams manu apmulsumu viņš centās paskaidrot.

-Visums ir aplis, Lisa.

Man arvien vēl nebija sajūtas, ka es būtu sapratusi.

-Augša, apakša- beigās viens un tas pats, - viņš sacīja.

Es atcerējos senu kristīgo mistiķu priekšstatu: Kā augšā tā lejā.- Tad kā Tu vari noteikt atšķirību  starp debesīm un elli?- es jautāju.

-Pēc tā, kā Tu tur nonāc. Debesīs Tu ej uz augš caur septiņām laimīgām vietām. Ellē- uz apakš caur septiņām bēdīgām vietām. Tāpēc priekš Tevis labāk ir doties uz augš, Lisa, - viņš smējās.

Es tik un tā netiku gudra,- Tu gribi teikt, ka vari aizvadīt savu dzīvi,virzoties augšup caur laimīgām vietām, jo galamērķi – debesis un elle- beigu beigās ir viens un tas pats?

-Tas pats, tas pats,- viņš piekrita.- Beigā tas pats, tāpēc labāk pa ceļojuma laiku būt laimīgam.

Tad es teicu: - Ja jau debesis ir mīlestība, tad elle ir…

-Arī mīlestība- viņš pateica priekšā.

Kādu brīdi es sēdēju, cenzdamās to salikt visu pa plauktiņiem.

Ketuts no jauna iesmējās un mīļi papliķēja mani pa celi.

-Jauniem cilvēkiem allaž to grūti saprast!”

Man atkal nācās atskārst, ka eksistē divu veidu ceļi- tādi kuri ved uz debesīm (t.i. kuros ir sirds pēc Kastaņedas Dona Huana mācībām) un tādu, kuri ved uz elli (t.i. tie, kuros sirds nav). Dīvaina sakritība- viens vecs indiānis no Amerikas (pierakstījis Kastaņeda ap 60-tajiem gadiem) runā par to pašu…par ko runā viens vecs balietis no Indonēzijas (pierakstījusi Elizabete Gilberta ap 2003.gadu).

Kāds tam visam sakars ar manu mīļo koučingu? Tāds, ka ikvienam ir iespēja izvēlēties…un ja šī izvēle šķiet nepiemērota, tad ikvienam ir iespēja mainīt savu izvēli, lai nokļūtu uz tā ceļa, kuram ir sirds (vai šajā variantā, kurš ved caur 7 laimīgām vietām) un kurš ved uz debesīm. Un vēl…cik svarīgi ir definēt, kur mēs gribam nokļūt? Vai debesīs…vai ellē. No tā lielā mērā būs atkarīgs mūsu ceļš.

Kas ir tas, ko Tu šodien vari izdarīt, lai ietu pa to ceļu, kuram ir sirds, un kurš ved uz debesīm?

Šo grāmatu iespējams iegādāties arī oriģinālvalodā! 

Un filmu arī!

Ceļojums ar ziloni pārmaiņu pasaulē

Zilonis jebkurā gadījumā ir spēcīgāks par jātnieku

Nesen kā noklausījos audiogrāmatu SLĒDZIS (Dan Heath, Chip Heath Switch: How to change things when change is hard), kurā pārmaiņas tika salīdzinātas ar  ceļojumu uz ziloņa. Zilonis ir zemapziņa (tas, kas atbild par emocijām un motivāciju), jātnieks ir loģiskais prāts (gribasspēks, tas, kas atbild par analīzi un plānošanu) un ceļš tā ir vide, kurā pārmaiņas notiek (situācija, apkārtne). Saprotams, ka jātnieka uzdevums ir mudināt ziloni doties vajadzīgajā virziena un sasniegt ceļa mērķi pēc iespējas ātrāk. Bet dzīvē notiek visādi. Un par to ir stāstīts šajā grāmatā. Citu starpā ļoti skaisti bija pateikts par lietām, kas traucē pārmaiņu ieviešanā un ar kurām ļoti labi var strādāt, izmantojot koučinga pieeju:

• Jātnieks nespēj ilgstoši piespiest iet ziloni vēlamajā virzienā (gribasspēka apjoms ir limitēts) un tamdēļ nesasniedz mērķi. Risinājums- ir jāiekustina zilonis jeb, citiem vārdiem sakot, jāatrod motivācija. Meklējot motivāciju, koučinga sesijās tiek izmantotas dažādas psiholoģijās metodes. 
• Nesaprotot ceļojuma jēgu, jātnieks ziloni itin nemaz nemudina un notiek ceļošana pa apli. Risinājums- konkrētība, skaidri definēts mērķis un plāns tā sasniegšanai. Plānošana ir instruments, kas saista koučingu ar biznesam saprotamu domāšanu. 
• Savukārt ja ceļš ir greizs, tad jātnieks ar ziloni nekad nenonāks tur, kur vajag. Risinājums- ir jāmeklē vide vai jārada tādi apstākļi, kas veicina pārmaiņu efektīvu norisi. Starp citu, tā var būt arī attieksmes maiņa pret vidi. Šis tad nu ir viens no interesantākajiem jautājumiem, ar kuru koučingā strādāt. Jo tas prasa būtisku sevis un sev ierasto uzskatu mainīšanu. Bet ne velti ir teiciens: "Ejot pa to pašu ceļu, nenonāksi citā vietā." Tātad, ja gribi citu rezultātu- izvēlies citu ceļu.

Šo grāmatu oriģinālvalodā var iegādāties šeit: