Mūsdienu rietumu sabiedrībā skaņu peldes (sound baths) piedzīvo milzīgu popularitātes vilni, solot nomierināt pārkairināto nervu sistēmu un palīdzēt atgūt iekšējo līdzsvaru hroniska stresa un trauksmes apstākļos. Tomēr žurnālā Medical Anthropology publicētajā pētījumā Kalifornijas Štata universitātes medicīnas antropoloģijas profesore Elīza J. Sobo (Elisa J. Sobo) izvirza negaidītu un kritiku rosinošu tezi: vai skaņu peldes un to mārketings patiešām atbrīvo no stresa, vai arī tās nemanāmi iesaista dalībniekus tā sauktajā "traumas slazdā" (trauma trap)?
Pētījumā „Sound Baths, Trauma Talk, and the Wellness Paradox in the USA” pētniece padziļināti analizē, kā šīs prakses, barojoties no "traumas diskursa" (trauma talk), var pastiprināt pašu uztverto ciešanu sajūtu un paradoksālā kārtā attālināt cilvēkus no kārotās psihiskās labsajūtas.
1. Pētījuma fons un metodoloģija
Pētījums balstīts uz imersīvu antropoloģisko darbu Kalifornijā (Sandjego), apvienojot līdzdalības novērojumus skaņu peldēs, apmācību kursos un padziļinātās intervijās ar 20 skaņu seansu vadītājiem un 22 apmeklētājiem.
Kā novērojusi autore, prototipatiskā skaņu pelde ir stundu ilgs seanss puskrēslā, kurā dalībnieki ērti guļ uz paklājiņiem, kamēr seansa vadītājs viņus ieskauj kvarca un metāla skanošo bļodu, gangu, kamertoņu un zvaniņu vibrācijās. Dalībnieki ziņo par dziļu atslābumu, sirds siltumu, laika izjūtas zudumu un bezdomu stāvokli.
2. Rituāls un liminalitāte: Kāpēc skaņu pelde padara prātu uztvērīgu?
Izmantojot Viktora Tērnera (Victor Turner) un Arnolda van Gennepa rituālu teoriju, pētniece skaidro, ka skaņu pelde norit kā trīsdaļīgs pārejas rituāls. Tā sākas ar nošķiršanos no ikdienas skriešanas, turpinās ar skaņu imersiju un noslēdzas ar pakāpenisku atgriešanos.
Vidējā posmā dalībnieki piedzīvo izteiktu liminalitāti jeb robežstāvokli — brīdi, kad ikdienas analītiskais prāts atslēdzas un cilvēks kļūst emociāli ļoti atvērts un uztvērīgs. Šis stāvoklis palīdz piedzīvot miera un vienotības sajūtu, taču vienlaikus tas padara dalībniekus neparasti atsaucīgus un ieņēmīgus pret priekšstatiem un narratīviem, ko pauž seansa vadītāji.
3. Kas ir "traumas diskurss" (trauma talk) un "traumas slazds"?
Pētījums atklāj, ka šajā vidē un, reklamējot skaņu peldes, dominē nemitīga atsauce uz traumām, stresa blakusparādībām, "bloķētu enerģiju audos" un "nervu sistēmas deregulāciju". Šo parādību autore dēvē par traumas diskursu (trauma talk).
Šajā narratīvā jebkura ikdienas grūtība, skumjas, neapmierinātība vai hronisks nogurums tiek pārformulēts kā "neizstrādāta trauma" vai "sistēmas bojājums". Pētījuma autore uzsver vairākus būtiskus riskus:
Jēdziena semantiskā paplašināšanās (concept creep): Atsaucoties uz psihologa Nika Haslama (Nick Haslam) pētījumiem, autore norāda, ka, nosaucot visas sadzīves grūtības par traumām, cilvēki sāk uztvert sevi kā "salauztus", "ievainotus" un nespējīgus funkcionēt bez pastāvīgas "remontēšanas".
Atmiņas un uztveres deformācija: Seansos un mārketingā lietotie vārdi darbojas līdzīgi slavenajam Loftusa un Palmera eksperimentam ar autoavārijas video — kad cilvēkiem nemitīgi tiek atgādināts par traumām un stresiema, viņu prāts sāk saskatīt un pastiprināt ciešanas pat tur, kur to pirms tam nebija.
Dabiskās noturības (resilience) mazināšanās: Cilvēkiem tiek iestāstīts, ka parastā stresa ignorēšana vai "turēšanās" ir sevis apmānīšana vai disociācija, tādējādi elidējot un mazinot pašu dabisko psīhes noturību un spēju tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.
4. Labsajūtas kapitālisms un produktīvisma mandāts
Vēsturiski sevis aprūpe (self-care) radās kā radikāls paziņojums par tiesībām uz atpūtu, taču mūsdienu labsajūtas industriālajā kompleksā (wellness industrial complex) tā ir pārvērsta par komercializētu patēriņa preci.
Pētījumā atklājas, ka dalība skaņu peldēs bieži tiek noformulēta kā "produktīvs ieguldījums" (investment). Tā vietā, lai kļūtu par tīru prieku vai bezmērķīgu atpūtu, sevis aprūpe tiek pakārtota produktīvisma mandātam — "uzpildīt krūzi" vai "uzlādēt baterijas", lai atkal kļūtu darbaspējīgam un spētu atgriezties kapitālistiskās sabiedrības vāveres ritenī.
Turklāt šis modelis veicina izteikti individualizētu atbildību:
Tā vietā, lai risinātu sistēmiskus un sociālos cēloņus (darba pārslodzi, finanšu krīzes, mājokļu pieejamību, hronisku nedrošību), viss smagums tiek uzlikts uz indivīda pleciem.
Cilvēkiem tiek pārdota ideja, ka viņi ir "salauzti", lai pēc tam viņiem nepārtraukti pārdotu jaunus kursus, meistarklases, instrumentus un seansus, atstājot pašus problēmu cēloņus neskartus un nodrošinot bezgalīgu tirgu labsajūtas industrijai.
Secinājumi un mācība meklētājiem
Elīzas J. Sobo pētījums nenoliedz, ka skaņu peldes var sniegt patīkamu fizisko relaksāciju un mirkli miera. Tomēr autore aicina uz apzinātību par to, kādos narratīvos mēs ietērpjam savu pieredzi.
Skaņu meditācija var kļūt par spēcinošu atbalstu, ja tā neizmanto trauksmes kurināšanu un nepārvērš cilvēku par "mūžīgo pacientu", bet gan palīdz atgūt saikni ar savu iekšējo noturību, patiesu atpūtu un kopienas atbalstu.
Lūk, salīdzinošā tabula un secinājumi, kas balstīti tieši prof. Elīzas J. Sobo (Elisa J. Sobo) pētījuma datos un izmantotajā literatūrā:
"Traumas diskursa" un dabisks psīhes noturības (resilience) salīdzinājums
| Aspekts | Traumas diskurss ("Traumas slazds") | Dabiskā psīhes noturība (Resilience) |
|---|---|---|
| Pamatpieņēmums par indivīdu | Uzskata cilvēku par hroniski "salauztu", "ievainotu" un ar slēptām, "iesprūdušām" traumām audos. | Uzskata cilvēku par organismu ar dabiskām spējām pielāgoties un pārvarēt ikdienas stresiņus. |
| Iedarbība uz paštēlu | Veicina bezspēcības izjūtu, ieilgušu "upura" identitāti un atkarību no nemitīgas sevis "labošanas". | Stiprina paļāvību uz saviem iekšējiem resursiem un spēju atgūties bez pastāvīgas ārējas intervences. |
| Psiholoģiskais mehānisms | Jēdziena paplašināšanās (concept creep): katras sadzīves grūtības vai skumju pārformulēšana par "traumu". | Līdzsvarota novērtēšana: nošķir smagas, funkcionēšanu graujošas traumas no parasta kairinājuma vai sadzīves stresa. |
| Tirgus un mārketinga loma | Izmanto trauksmes kurināšanu un kaunina par atteikšanos (confirmshaming), nodrošinot bezgalīgu patēriņu. | Mazina pieprasījumu pēc komercializētām "atveseļošanās" precēm, jo paļaujas uz paša spēkiem. |
| Attieksme pret atpūtu | Pakārtota produktīvisma mandātam — atpūta tiek attaisnota tikai kā "bateriju uzlāde" nākamajam darba cēlienam. | Akcentē patiesu, brīvu atpūtu (right to rest) un nozīmīgu kopienas savstarpējo atbalstu. |
| Skatījums uz cēloņiem | Individualizē atbildību, ignorējot darba pārslodzi, finanšu krīzi un citus sociālos apstākļus. | Pieprasa apzināties un risināt strukturālos un sistēmiskos stresa cēloņus sabiedrībā. |
Galvenās pētnieku atziņas no avota
- Vārdu nozīme uztverē: Pētījumā citētais psihologs Niks Haslams (Nick Haslam) uzsver, ka, nosaucot visas nepatikšanas par "traumām", mēs pārdefinējam savu pieredzi. Tas darbojas līdzīgi kā Loftusa un Palmera eksperimentā ar autoavāriju — lietojot smagākus vārdus, cilvēki sāk saskatīt un pastiprināt "stikla lauskas" pat tur, kur to nebija.
- Psiholoģiskās noturības elidēšana: Zinātnieki Džordžs Bonanno (George Bonanno) un Lora Leiča (Laura Leitch) norāda, ka populārais traumas narratīvs bieži vien atņem cilvēkiem ticību savai dabiskajai noturībai (resilience). Iestāstīšana, ka paļaušanās uz sevi vai spēja "saņemties" ir disociācija vai sevis apmānīšana, var kļūt par manipulatīvu paņēmienu patēriņa veicināšanai.
- Kopienas atbalsts pret individualizēto patēriņu: Autore secina, ka komercializētā sevis aprūpe pārvērš dziedināšanos par izolētu "investīciju". Tā vietā, lai veidotu patiesas kopienas un vērstos pret darba pārslodzi un sistēmisko spiedienu, cilvēkiem tiek pārdota ideja par nemitīgu individuālo "rebooting" jeb atiestatīšanu.
Avots: Sobo, E. J. (2024). Sound Baths, Trauma Talk, and the Wellness Paradox in the USA. Medical Anthropology, 43(5), 367–382. https://doi.org/10.1080/01459740.2024.2377289
