Maģistra darbs. Kā man gāja un ko es izpētīju?

Photo credit: "Flt. Lt. Joanne 'Jo' Mein selfie in her PC-9 cockpit while manoeuvring up side down" by aviatrix20141 is licensed under CC BY-SA 2.0

   

    Ja lielākai daļai pasaules pēdējais laiks ir pagājis pandēmijas zīmē, tad man tas ir pagājis studējot. 2020.gada vasarā pieņēmu lēmumu pabeigt 1996.gadā iesākto. Tā, sacīt, noslēgt geštaltu. Nu varu teikt, ka tas ir paveikts- psiholoģijas maģistrantūra aiz muguras un diploms sagaidāms pasta kastītē šī mēneša laikā. Savā ziņā tas bija labs veids, kā pavadīt pandēmiju.

    Savā blogā jau vairakkārt esmu publicējusi savus studiju darbus, nu ir pienākusi kārta maģistra darbam. No vienas puses ir vēlme padalīties ar rezultātiem, bet no otras puses, ir pienākums pret tām pētījuma dalībniecēm, kuras bija ieinteresētas mana pētījuma rezultātos.

Kāpēc šī tēma?

    Pašā pandēmijas sākumā uz laiku paliku viena mājās ar pirmsskolnieku. Iesāktie projekti steidzami bija jāpārvērš attālinātā formāta, jānovada un paralēli jātiek galā ar bezgala aktīvu bērnu, kurš vislabāk jūtas tikpat aktīvu cilvēku kompānijā. Tāpēc, mirklī, kad studiju ietvaros bija jāanalizē Valsts pasūtītā pētījuma dati (Rancāns u.c., 2021), manas un kolēģes izvēle krita tieši uz šo mērķauditoriju- strādājošas sievietes ar pirmsskolas vecuma bērniem. Šīs analīzes rezultāti bija visnotaļ interesanti, tos jau esmu publicējusi šajā blogā, gan arī kopā ar kolēģi esam prezentējušas zinātniskā konferencē (prezentācija) Interesantāks par pētījuma rezultātiem bija fakts, ka šī pētījuma datos balstīto psihoizglītojošo bezmaksas programmu apmeklēja vien trīs dalībnieces.

    Tāpēc tikai likumsakarīgi bija tas, ka, mirklī, kad mana iecerētā maģistra darba tēma tika noraidīta, bet zinātniskā pētījuma projekta nākamā aizstāvēšanas reize bija pēc nedēļas, mana izvēle krita uz jau kaut cik izpētītu un man pazīstamu tēmu. Tādējādi par mana maģistra darba tēmu kļuva „Psiholoģiskais distress un psiholoģiskās palīdzības meklēšana strādājošām sievietēm ar pirmsskolas vecuma bērniem nenoteiktības apstākļos”. Vēl aizvien izjūtu milzīgu pateicību Doc.psych. Jeļenai Ļubenko par atsaucību un atbalstu šajā, savā ziņā izmisuma, mirklī.

Kā man gāja ar pētījumu?

    Ar pašu pētījumu gāja interesanti- tas kā sākās uz pārmaiņu nots, tā turpinājās līdz pat pēdējai tā izpausmei. Neieslīgšu detaļās, bet šī bija mana izaicinošākā pieredze visā manā mūžīgā studenta pieredzē. Esmu patiesi priecīga, ka viss shit`ass jau ir aiz muguras. Tas bija ievads. Bet, nu pie rezultātiem- tā, kas patiesi ir interesanti un noderīgi.

    Tādējādi- tas, ko es reāli gribēju izpētīt, bija kāpēc šīs grupas pārstāves neizmanto psiholoģisko palīdzību pat tad, ja tā ir bezmaksas? Kas aiz tā visa stāv? Protams, darba ietvaros tas ir formulēts savādāk. Bet, kā jau teicu, šeit pieturēšos pie tā, kas ir interesanti un noderīgi. Mans pētījums ietvēra divus posmus. Pirmajā ar attālinātas aptaujas palīdzību es vācu datus par psiholoģiskā distresa un attieksmes pret psiholoģisko palīdzību līmeni, kā arī demogrāfiskos rādītājus, bet otrajā veicu strukturētas intervijas tiešsaistē.

    Aptaujas datu analīze man nesniedza nekādu skaidrību. Neviens no demogrāfiskajiem faktoriem (vecums, bērnu skaits un to vecums, izglītība, mājsaimniecībā mītošo skaits un kvadrātmetri, dzīves vietas pilsētas lielums, ieņēmumi, utml.) neuzrādīja nekādu saistību nedz ar psiholoģisko distresu, nedz ar attieksmi pret psiholoģisko palīdzību. Abas kopā ar manu, nu jau jauno maģistra darba vadītāju pētījām datus un nekādi nevarējām atrast sakarības. Nekas nesaskanēja ar citos pētījumos minēto. Biju vīlusies par to enerģijas daudzumu, kuru biju ieguldījusi es un, pēc mana lūguma, vairāki citi cilvēki, lai šos datus iegūtu. Vēlāk, analizējot šīs, manuprāt, neveiksmes iemeslus, izvirzīju hipotēzi, ka, iespējams, tas saistīts ar to, ka anketas aizpildītas nevērīgi, ka citos pētījumos izmantoti konkrētā populācijā standartizēti instrumenti ar daudz lielāku respondentu skaitu, galu galā klusībā apsvēru iespēju, ka esmu ko fundamentāli sajaukusi, strādājot ar statistiskās analīzes metodēm. Šis pats jautājums tika iztirzāts arī maģistra darba aizstāvēšanā un profesore izteica minējumu, ka, iespējams, katrā no demogrāfiskajām grupām ir bijis par maz respondentu. Savā ziņā tas sakrita ar manu domu par lielo respondentu skaitu citos pētījumos. Lai, nu, kā, labi, ka manam pētījumam bija arī kvalitatīvā daļa un tā manu pētījumu patiesi paglāba. Esmu bezgala pateicīga tām sievietēm, kuras pandēmijas karstākajā laikā (2021.gada oktobrī) atsaucās manam lūgumam piedalīties attālinātā intervijā. Šī pētījuma daļa sniedza man patiesi daudz informācijas un diezgan lielā mērā saskanēja gan ar teoriju, gan ar citos pētījumos minēto.

Kas tad ierobežo un kas- veicina psiholoģiskās palīdzības meklēšanu?

    Uzreiz jāpiebilst, ka pētījuma ietvaros intervēju sievietes, kurām bija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredze (n=6), un tādas, kurām tās nebija (n=6). Atsevišķos gadījumos dati atšķīrās, citos bija līdzīgi. Piemēram, tādi uzskati, kā „psiholoģiskā palīdzība ir vajadzīga tad, kad cilvēkam ir problēmas” un „psiholoģiskās palīdzības meklēšana ir izaicinājums” parādījās tikai to dalībnieču vidū, kurām nebija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes. Tāpat nozīmīgo cilvēku negatīva attieksme pret psiholoģisko palīdzību kā ierobežojošs faktors arī parādījās tikai šajā pētījuma grupā. Savukārt nozīmīgo cilvēku pamudinājums meklēt psiholoģisko palīdzību tika vienlīdz svarīgi uzsvērts gan vienā, gan otrā grupā. Arī par to prasmju vērtību, kas ļauj pārvaldīt laika, finanšu un citus resursu, lai saņemtu psiholoģisko palīdzību valdīja vienprātība abās grupās. Interesanti iezīmējās tāds faktors, kā „psiholoģiskās palīdzības sniedzēja atrašana”- sievietes bez psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes, minēja, ka to atrast (un vispār informāciju) ir viegli, savukārt tās, kuras šajos nenoteiktības apstākļos jau bija saskārušās ar faktu, ka piemērotu speciālistu atrast nemaz tik viegli nav, uzsvēra, ka tas ir būtisks psiholoģiskās palīdzības saņemšanu ierobežojošs faktors. Lai arī visas sievietes atzina, ka internets ir tā vieta, kur informāciju var meklēt, tomēr gatavība izmantot psiholoģiskas palīdzības pakalpojumus attālināti netika novērota, drīzāk otrādi, tika uzsvērta vēlme pēc tikšanās klātienē un piemērotā vidē (piem., lai vajadzības gadījumā varētu ierasties kopā ar mazuli). Līdz ar to iezīmējās vēl viena problēma- mazpilsētās pieejamo speciālistu izvēles trūkums. Tāpat svarīga tēma par psiholoģiskas palīdzības meklēšanu ir informētība par šo tēmu- to uzsvēra abu pētījuma grupu dalībnieces. Kā nozīmīgs psiholoģiskās palīdzības saņemšanu veicinošs faktors iezīmējās gan zināšanas par psihisko veselību, gan spēja atpazīt mirkli, kad ir jāmeklē palīdzība. Savukārt prasme pielietot dažādas alternatīvas metodes psiholoģiskā distresa mazināšanai ierobežoja vēršanos pie speciālistiem. Atsevišķi ir vērts atzīmēt atbalsta personas ietekmi- tā bija vērojama abās pētījuma grupās. Nereti tieši atbalsta persona bija tas cilvēks, pēc kura pamudinājuma notika vēršanās pēc psiholoģiskas palīdzības, savukārt citos gadījumos šis cilvēks bija tas, kurš savu spēju robežās to nodrošināja. Tāpat nevar aizmirst aizvien sabiedrībā valdošo uzskatu- vērsties pie psihiskās veselības aprūpes speciālista ir vājuma pazīme. Sievietes, kurām nebija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredze, minēja, ka apdomātu, kam teiktu, ka kaut ko tādu dara un kam, nē. Un nereti runa bija par pašiem tuvākajiem cilvēkiem.

Apburtais loks

    Būtiski būtu pieminēt, ka trīs no pētījuma tēmas virsrakstā minētajiem terminiem apzīmēja faktorus, kuri vienlaicīgi gan veicināja psiholoģisko distresu, gan ierobežoja psiholoģiskās palīdzības saņemšanu: darba esamība, pirmsskolas vecuma bērna esamība un šobrīd valdošie nenoteiktības apstākļi. Tādējādi tas, ka strādājoša sieviete ar pirmsskolas vecuma bērnu šobrīd piedzīvo psiholoģisko distresu drīzāk ir norma, nekā izņēmums.

Ko ar to visu darīt?

    Īsā atbilde ir- meklēt un pieņemt atbalstu. Garā? Būtu nepieciešams iesaistīties gan tuvākai, gan tālākai sabiedrības daļai. Ar tuvāko es domāju ģimeni, draugus, paziņas, ar tālāko- psiholoģiskās palīdzības pakalpojuma sniedzējus, medijus un likumdevējus. Psiholoģiskā pakalpojuma sniedzēji varētu atbalstīt šīs grupas pārstāves, veicot psihoizglītošanu, kā arī iekārtojot piemērotu vidi psiholoģiskā pakalpojumu sniegšanai. Savukārt valsts līmenī noderīgs varētu būt esošās psihoizglītošanas kampaņas paplašinājums, iesaistot tajā gan veselības, gan sociālās aprūpes, gan izglītības jomas speciālistus, kā arī vienotas datu bāzes izveide par psiholoģiskā pakalpojuma sniedzējiem, tostarp viņu pieejamību.

Ko es no tā ieguvu?

    Pirmkārt, jau skaidrību par to, ka man tīkamāk ir runāt ar cilvēkiem, nevis burties statistikas metodēs. Kvalitatīvais pētījuma posms bija īsts baudījums! Otrkārt, man tapa skaidrs, kāpēc manis piedāvātajai psihoizglītojošai programmai bija tik maz dalībnieču. Un, treškārt, sapratu, kā es varētu atbalstīt šīs grupas pārstāves kā psihiskās veselības speciālists. Esmu gatava turpināt sarunāties!

Detalizēti pētījuma rezultāti redzami citā bloga ierakstā.

Avots

Rancāns, E., Martinsone, K., Vrubļevska, J., Aleskere, I., Rezgale, B., Šibalova, A., Perepjolkina, V., Koļesņikova, J., Ruža, A., Šuriņa, S., Paiča, I., Upesleja, G., Bundzena-Ervika, A., Regzdiņa., L. (2021). Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā Covid-19 pandēmijas laikā, turpmākās vadības virzieni. Projekts "COVID-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana”. https://www.vm.gov.lv/lv/media/6491/download

Strādājošas mammas pandēmijas laikā. Distress un palīdzības meklēšana.

Zemāk aprakstītā pētījuma dati ir iegūti veicot secīgi izskaidrojošo jauktā dizaina pētījumu Eidžena plānotās uzvedības teorijas (PUT) (Ajzen, 2002) ietvaros. Šī pētījuma mērķis bija izpētīt, cik lielā mērā demogrāfiskie faktori prognozē psiholoģisko distresu un attieksmi pret psiholoģiskās palīdzības meklēšanu, kā arī PUT konstruktu atbilstību strādājošu sieviešu ar pirmsskolas vecuma bērniem grupas psiholoģiskās palīdzības meklēšanas pieredzei  nenoteiktības apstākļos. Pagājuša gada (2021.g.) septembrī tika ievākti kvantitatīvā posma dati (N=160) ar attālinātas aptaujas palīdzību, bet oktobrī- kvantitatīvā posma dati (N=12) ar tiešsaistes intervijas palīdzību. Pirmā posma datu apstrādē tika izmantota korelācijas analīze, bet otrā posma- tematiskā analīze.

Izpētot, cik lielā mērā demogrāfiskie faktori prognozē psiholoģisko distresu un attieksmi pret psiholoģiskās palīdzības meklēšanu strādājosu sieviešu ar pirmsskolas vecuma bērniem grupā, tika konstatēts, ka nepastāv attiecīgās statistiski nozīmīgas saistības, kuras varētu veidot prognozi. Šī pētījuma gaitā tika konstatēts, ka kvantitatīvie pētījuma dati attiecībā uz demogrāfiskajiem faktoriem kā prognozētājiem, neatspoguļo citos pētījumos minētās saistības, un daļēji nesakrīt ar tiem datiem, kuri tika iegūti kvalitatīvajā pētījuma posmā.  Kas attiecas uz plānotas uzvedības teorijas (PUT) konstruktu atbilstību psiholoģiskās palīdzības meklēšanas pieredzei strādājošu sieviešu ar pirmskolas vecuma bērniem auditorijā nenoteiktības apstākļos, tika novērot atbilstība, lai arī izgaismojās jauni faktori (jeb apakštēmas), kurus pētījuma autore piedāvā iekļaut PUT konstrukta „fona faktori” sastāvā, gadījumos, kad tiek pētīta psiholoģiskās palīdzības meklēšana šajā grupā. Atbildot uz pētījuma jautājumiem par to, kādi PUT konstrukti norāda uz psiholoģiskās palīdzības meklēšanu ierobežojošiem un veicinošiem faktoriem strādājošu sieviešu ar pirmskolas vecuma bērniem grupā tika izveidots PUT konstruktu saraksts ar apakštēmām (1.tabula).

 Attieksme. Lai arī citos pētījumos saistībā ar psiholoģiskās palīdzības meklēšanu, PUT konstrukts „attieksme” ir spēcīga barjera (Sareen et al., 2007, Bohon et al., 2016, Hagger & Chatzisarantis, 2009, Mo & Mak, 2009, Outram et al., 2004), tomēr šajā pētījumā tas neuzrādījās, jo  par normālu dzīves sastāvdaļu to uztvēra gan tās dalībnieces, kurām bija šāda pieredze, gan tās, kurām tādas nav, kas saskan ar teorijā minēto nesaskaņotību starp attieksmi un uzvedību (LaPiere, 1934). Iespējams, tā ir Latvijas kultūrvides īpatnība, jo arī Katšenas veiktajā pētījumā (Katšena, 2015) tika atzīts, ka pozitīvas attieksmes pret psiholoģisko palīdzību rādītāji ir krietni lielāki, kā reālā palīdzības meklēšanas uzvedība.

Subjektīvās normas. Šajā pētījuma nozīmīgo cilvēku pamudinājums (rīkojuma norma) spēlēja veicinošu lomu, gluži kā to apraksta citi pētījumi  (Hagger & Chatzisarantis, 2009). Tās dalībnieces, kurām nebija psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes, atzina, ka nozīmīgo cilvēku negatīva attieksme atstāj negatīvu ietekmi uz izvēli meklēt to. Tādējādi var vērot citos pētījumos aprakstīto saistību starp darbības nepraktizēšanu un negatīvu nozīmīgo cilvēku attieksmi (Tomzcyk et al., 2020). Pētījumā novēroto faktu, ka dalībnieces, kurām vēl nav psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes, aprakstot nozīmīgo cilvēku negatīvo attieksmi, bieži atzīst, ka komunikācija par šo tēmu nav patīkama un tamdēļ no tās izvairās, var saistīt ar teorijā minēto, ka sievietes ir daudz uzņēmīgākas pret stresu, kurš rodas viņām svarīgajā sociālajā vidē (Kessler & McLeod, 1984).

Uztvertā uzvedības kontrole. Pētījuma dati parādīja, ka informācijas meklēšanai visbiežāk tiek izmantots internets, kas saskan ar citu pētījumu (Cameron et al., 2021) un informācijas atrašana tiek uzskatīta par vieglu. Pēdējais fakts gan ir nedaudz pretrunā ar individuālo fonu faktora apkštēmā „zināšanas” minēto, ka atrast var tad, ja zina, ko vajag. Iespējams, ka šis apgalvojums ir saistīts ar faktu, ka tās dalībnieces, kuras jau ir meklējušas psiholoģisko palīdzību, zina, ko meklēt, bet tās, kuras nav to darījušas, nav piedzīvojušas situāciju, ka nevar atrast vajadzīgo. Teorijā minētā pašefektivitāte (Ajzen, 2002, Bandura, 2004), iezīmējās kā nozīmīgs faktors izaicinājumu un grūtību pārvarēšanā, lai saņemtu psiholoģisko palīdzību. Neskatoties, uz to, ka,  kā grūtības ļoti bieži tika norādīts uz nespēju savienot psiholoģiskās palīdzības saņemšanu ar bērna vai bērnu aprūpi un pilnas slodzes darbu bez atbalsta personas, dažas dalībnieces dalījās pieredzē, ka ir spējušas pārvarēt arī šos izaicinājumus. Pēdējie izaicinājumi citos pētījumos tiek bieži pieminēti kā sievietēm raksturīgas barjeras  psiholoģiskās palīdzības saņemšanai (Yang et al, 2019, Slaunwhite, 2015). Šī konstrukta ietvaros citā pētījumā tika norādīts uz nespēju meklēt palīdzību simptomu dēļ (Hui et al., 2014), kas atspoguļojās vienas dalībnieces pieredzes atstāstā un potenciālo savu spēju sameklēt psiholoģisko palīdzību vajadzības gadījumā novērtējumā.

Kopumā šo trīs PUT konstruktu ietekme uz psiholoģiskās palīdzības meklēšanu nedaudz atšķiras no citos pētījumos minētajiem (Bohon et al., 2016; Hagger & Chatzisarantis, 2009, Mo & Mak, 2009, Outram et al.,2004, Tomzcyk et al., 2020), kur attieksmei tiek atvēlēta daudz lielāka loma, un uztvertās uzvedības kontrolei- mazāka loma,  kā novērots konkrētajā pētījumā. Iespējams, to var skaidrot ar faktu, ka daļa no šiem pētījumiem ir veikt vēl pirms 2019. gada, kad PUT autors Eidžens pievienoja fona faktorus PUT konstruktu klāstam. Piemēram, tādi sociālā fona faktori, kā „kultūra” un „mediju loma” agrākos pētījumos tiek pievienoti konstruktam „subjektīvās normas”, vai tādi individuālā fona faktori kā ”alternatīvo metožu izmantošanas prasmes” un „atbalsta personu esamība un atbalsta” tiek pievienoti  konstruktam „attieksme” (Hui et al., 2014).

Individuālie fona faktori. Lai arī kvantitatīvās analīzes posmā demogrāfiskie faktori neuzrādīja statistiski nozīmīgu saistību ar psiholoģisko distresu ne ar vienu no pētījumos minētajiem demogrāfiskajiem faktoriem: vecums (Liu et al., 2021, Vanadziņš u.c., 2021), ģimenes stāvoklis (Guo et al., 2021, Liu et al., 2021), mājsaimniecības locekļu skaitu (Ghimire et al., 2021), dzīvesvietas lielums (Amerio et al., 2021, Ramiz et al., 2021), finansiālā situācija (Dib et al., 2020) bērna esamība (Ensminger &Celentano, 1990, Umberson et al., 1996, McDononugh & Walters, 2001, Dib et al., 2020, Kantar, 2020, Zamarro&Prados, 2021), tomēr kvalitatīvajā pētījuma posmā intervētas dalībnieces minēja vairākus citos pētījumos aprakstītos distresu veicinošus demogrāfiskos faktorus, tostarp: bērna esamība (Ensminger &Celentano, 1990, Umberson et al., 1996, McDononugh & Walters, 2001, Dib et al., 2020, Kantar, 2020, Zamarro&Prados, 2021), darba slodze un  ar dzimuma lomu saistītie, tostarp ar mājsaimniecību, izaicinājumi (Evans & Steptoe, 2002, Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020, Almeida et al., 2020, Pearlin, 1989), pandēmijas izraisītie nenoteiktības apstākļi (Wang et al., 2020,  Liu et al., 2020, Vanadziņš u.c., 2021), finansiālā nedrošība (Dib et al., 2020), vainas sajūtas pieredze un problēmas akceptēšana, baidoties būt nosodītām (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020, Rouhi et al., 2019). Dažas dalībnieces norādīja uz faktu, ka ir nācies paust negatīvas emocijas attiecībās ar bērnu, esot distresā, kas arī saskan ar citā pētījumā minēto (Petrocchi et al., 2021). Tāpat ar citos pētījumos minēto saskanēja fakts, ka sievietes vairāk piedzīvo ar ģimenes dzīvi saistīto distresu (Aranda et al., 2001, McDonough & Walters, 2001) un  ir daudz uzņēmīgākas pret stresu, kurš rodas viņām svarīgajā sociālajā vidē (Kessler & McLeod, 1984). Iepriekšminēto apstiprina arī šajā pētījumā atklātais fakts, ka ar ģimenes tēmu saistītais distress biežāk ir rezultējies ar psiholoģiskās palīdzības meklēšanu.

Veicot šo pētījumu, viens no dalībnieču atlases kritērijiem bija pirmsskolas vecuma bērna esamība. Lai arī aicinot dalībnieces uz interviju, tika lūgts nodrošināt tādus apstākļus, kurās viņas justos droši un komfortabli, tomēr trīs no 12  intervijas notika pirmsskolnieku klātbūtnē, kas lika dalībniecēm pārtraukt interviju un pievērst uzmanību tiem, tādējādi pagarinot intervijas laiku. Analizējot kvalitatīvā pētījuma datus tika konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu esamība pozitīvi ietekmē distresa līmeni, savukārt kvantitatīvā pētījuma posmā statistiski nozīmīga saistība netika novērota.  Iespējams, šādi rezultāti saistīti ar faktu, ka kvalitatīvajā posmā tika uzaicinātas dalībnieces ar augstāku distresa līmeni (rādītāju grupa virs 85 procentiles). Kvalitatīvā pētījuma posma dalībnieces norādīja, ka bērna esamība ierobežo psiholoģiskās palīdzības meklēšanu, kas saskan ar citu pētījumu (Slaunwhite, 2015). Saistībā ar pirmsskolas vecuma bērnu vairāku dalībnieču atbildēs atainojās arī vainas sajūtas pieredze, kas saskan ar citā pētījumā minēto (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020).

Ģimenes stāvoklis pētījumā neuzrādīja saistību ar attieksmi pret psiholoģisko palīdzības meklēšanu, bet intervijā neviena vientuļa dalībniece nepiedalījās, līdz ar to nav plašāku datu. Citā, Latvijā veiktā pētījumā minēts, ka tas neuzrādās kā nozīmīgs psiholoģiskās palīdzības meklēšanas nodoma prognozētājs (Katšena, 2015). Tomēr vairākas dalībnieces atzina atbalsta personas esamības nozīmību gan psiholoģiskā distresa mazināšanai, kas saskan ar citu pētījumu (Hui et al., 2014), gan arī kā pamudinātāju izmantot psiholoģisko palīdzību, kas saskan ar PUT subjektīvo normu konstrukta aprakstīto rīkojuma normu ietekmi (Ajzen, 2012). Ir svarīgi piebilst, ka ne vienmēr dalībnieču minētās atbalsta personas bija ģimenes locekļi.

Arī darba esamība bija iekļaujošais pētījuma faktors un arī šajā apakštēmā parādās vainas sajūtas pieredze, gan par faktu, ka nedrīkst tērēt darba resursus,  gan par nespēju apvienot visas aktuālās sociālas lomas, kas saskan ar citos pētījumos minēto (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020, Pearlin, 1989).

Citos pētījumos tiek norādīts uz izglītības, zināšanu (Yu et al., 2015, Yang et al., 2019) un pieredzes nozīmi (Katšena, 2015) psiholoģiskās palīdzības meklēšanā. Šī pētījuma kvalitatīvā posmā šāda saistība uzrādījās tikai  ar psihiskās veselības izglītību, zināšanām tieši par šo jomu un pieredzi. Saistību ar izglītības līmeni neuzrādīja nedz kvantitatīvais, nedz kvalitatīvais posms.

Lai arī citos pētījumos bija vairākas norādes uz saistību ar vecumu un psiholoģiskās palīdzības meklēšanu (Mackenzie et al., 2006, Vanadziņš u.c., 2021, Katšena, 2015), šajā pētījumā tāda neuzrādījās nevienā no pētījuma posmiem.

Lai arī ārvalstu pētījumos nereti  tika norādīts, ka finansiālais stāvoklis ierobežo psiholoģiskās palīdzības meklēšanu  (Slaunwhite, 2015, Yang et al., 2019 ), tomēr gan šī pētījuma abu posmu ietvaros, gan arī 2015.gadā Latvijā veiktajā pētījumā (Katšena, 2015) finanses neuzrādījās kā nozīmīgs prognozētājs psiholoģiskās palīdzības meklēšanai. Svarīgi atzīmēt, ka šī pētījuma ietvaros, lielākā daļa dalībnieču ienākumi bija virs 300 un tuvojās 500 eur uz ģimenes locekli, kas arī varētu būt šādu rezultātu izskaidrojums.  Tomēr, neskatoties uz to, kā iepriekš norādīts, finanšu trūkums  var būt papildus distresa iemesls (Dib et al., 2020), kas, savukārt, var veicināt psiholoģiskās palīdzības meklēšanu.

Kas attiecas uz kvalitatīvā pētījuma posmā izgaismoto apakštēmu „alternatīvu metožu  izmantošana” psiholoģiskās palīdzības meklēšanas vietā, tā ir sastopama Latvijā veiktā pētījumā (Katšena, 2015), kur minēts, ka vieglu un nopietnu psiholoģisku problēmu gadījumā sievietes ir pozitīvi noskaņotas meklēt astrologa palīdzību.

Lai arī citos pētījumos netika apskatīta psiholoģiskās palīdzības sniedzējam izvirzīto gaidu tēma, tomēr šī pētījuma kvalitatīvajā posmā tā iezīmējās diezgan spilgti. Izgaismojās  vairāki aspekti- vēlme pēc sapratnes, sava cilvēka meklēšana, apzinātības, kompetences, tostarp sertifikātiem, un tā, ka speciālists uzņemas vadītāja lomu šajās attiecības un sniedz atbildes uz interesējošajiem jautājumiem. Iespējams, šis ir lielisks saraksts, kas ļauj topošajiem psiholoģiskās palīdzības sniedzējiem izveidot piedāvājumu, lai uzrunātu savu mērķauditoriju.

Tāpat PUT ietvaros netika apskatīts tāds aspekts, kā problēmas esamības atpazīšana un atzīšana, kas šī pētījuma kvalitatīvajā posmā iezīmējās kā nozīmīgs faktors psiholoģiskā palīdzības meklēšanas veicināšanā. Iespējams, ka  šo apakštēmu  varētu apvienot ar zināšanu apakštēmu.

Sociālie fona faktori. Attiecībā uz likumdošanu, tikai dažas dalībnieces norādīja par zināšanām šajā jomā un potenciālu gatavību tās izmantot vajadzības gadījumā, tomēr vēl aizvien iezīmējās tendence, ka pietrūkst informācijas publiskajā telpā par psihisko veselību un tās aprūpi, kas norāda uz  2019. gada likuma darbības nepilnībām (Ministru kabineta 2019. gada 19. jūnija rīkojums Nr. 299 „Psihiskās veselības aprūpes pieejamības uzlabošanas plāns 2019. - 2020. gadam”). Iespējams, ka ar pandēmiju saistītie nenoteiktības apstākļi ir ietekmējuši šīs likumdošanas normas pilnvērtīgu realizāciju. Tāpat pētījuma kvalitatīvajā posmā uzrādījās nepieciešamība pēc skaidras komunikācijas mediju telpā gan no nozares profesionāļiem, gan sabiedriskajiem medijiem. 

Pētījuma kvalitatīvajā posmā, kā viens no psiholoģiskās palīdzības saņemšanu ierobežojošiem faktoriem tika minēts- intervences pieejamība mazpilsētā, kur ir ierobežots šī pakalpojuma sniedzēju klāsts.  Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc citā pētījumā tiek minēts fakts, ka lauku teritorijās retāk tiek izmantota psiholoģiskā palīdzība (Thorne & Ebener, 2020). Lai arī pašas pētījuma dalībnieces nebija izmantojušas šādu iespēju, tomēr divas reizes tika pieminēta šobrīd aktuālā iespēja ar ģimenes ārsta nosūtījumu doties pie psihiskās veselības aprūpes profesionāļa (Veselības ministrija šogad ieviesīs virkni jaunus psihiskās veselības aprūpes pasākumus. No gada vidus varēs saņemt valsts apmaksātu terapiju pie psihologa vai psihoterapeita, 2021).

Ar pandēmiju saistītie nenoteiktības apstākļi pētījumā uzrādīja distresu veicinošu ietekmi, kas saskan ar teorijā minēto lomu pārslodzes (Pearlin, 1989) un ar mājsaimniecību saistītā (Evans & Steptoe, 2002) distresa pieaugumu sievietēm. Vienlaicīgi šie apstākļi uzrādīja psiholoģiskās palīdzības saņemšanas ierobežojošu ietekmi, līdz ar to pievienojot šo faktoru grupai (pirmsskolas bērna esamība, darba slodze) kas iedarbojas divējādi.

Apakštēma, kas skar Latvijas kultūrvidē valdošo uzskatu par to, ka psiholoģisko palīdzību meklēt ir vājuma pazīme,  pētījuma ietvaros tika  vairakkārt pārvietota no subjektīvā normu konstrukta pie sociālo fonu faktoru konstrukta. Tomēr, ņemot vēra, ka subjektīvās normas vairāk skar tuvo un nozīmīgo cilvēku viedokli (Ajzen, 2019), tika nolemts šo apakštēmu iekļaut sociālā fona faktoros. Un šī apakštēma ietekmē psiholoģiskās palīdzības meklēšanu negatīvi.

Pētījuma kvalitatīvā posma rezultāti iezīmēja būtisku tendenci, par kuru tika runāts jau apskatot pētījuma problēmu. Strādājošas sievietes ar pirmsskolas vecuma bērniem piedzīvo distresu, kuru pastiprina esošie nenoteiktības apstākļi, tomēr  daļa no tām uzskata, ka ir spējīgas tikt galā pašas, pie tam, izjūtot vainas sajūtu. Lai varētu attiecināt šo tendenci uz visu populāciju, būtu nepieciešams veikt plašāku pētījumu, veicot to klātienē.  

1.tabula

PUT konstruktu un to apakštēmu ietekme uz psiholoģiskās palīdzības meklēšanu strādājošu sieviešu grupā ar pirmsskolas vecuma bērniem

Piezīmes. * ja nav psiholoģiskās palīdzības saņemšanas pieredzes, **ja atbalsta persona mudina izmantot psiholoģisko palīdzību, tad veicina, ja atbalsta persona tiek izmantota kā psiholoģiskas palīdzības aizstājējs, tad- nē, ***ja ir nācies saskarties ar nespēju to atrast.

Avoti

Ajzen, I. (2002). Perceived behavioral control, self-efficacy, locus of control, and the theory of planned behavior. Journal of Applied Social Psychology, , 32, 665–683 https://doi.org/10.1111/j.1559-1816.2002.tb00236.x

Ajzen, I. (2012). The theory of planned behavior. In P. A. Van LangeA. W. Kruglanski, & E. T. Higgins Handbook of theories of social psychology: volume 1 (Vol. 1, pp. 438-459). SAGE Publications Ltd, https://www.doi.org/10.4135/9781446249215.n22

Ajzen, I. (2019). Theory of Planned Behavior with Background Factors https://people.umass.edu/aizen/tpb.background.html  Skatīts 08.12.2020. 

Almeida, M., Shrestha, A., D., Stojanac, D., Miller, L., J. (2020). The impact of the COVID-19 pandemic on women’s mental health. Archives of Women’s Mental Health. doi:10.1007/s00737-020-01092-2 

Amerio, A., Brambilla, A., Morganti, A., Aguglia, A., Bianchi, D., Santi, F., Costantini, L., Odone, A., Costanza, A., Signorelli, C., Serafini, G., Amore, M., & Capolongo, S. (2020). COVID-19 Lockdown: Housing Built Environment's Effects on Mental Health. International journal of environmental research and public health, 17(16), 5973. https://doi.org/10.3390/ijerph17165973

Aranda, M. P., Castaneda, I., Lee, P.-J., Sobel, E. (2001). Stress, social support, and coping as predictors of depressive symptoms: Gender differences among Mexican Americans. Social Work Research, 25(1), 37–48. doi:10.1093/swr/25.1.37 

Auðardóttir, A. M., & Rúdólfsdóttir, A. G. (2020). “Chaos ruined the children’s sleep, diet and behaviour”: Gendered discourses on family life in pandemic times. Gender, Work & Organization. doi:10.1111/gwao.12519 

Bandura, A. (2004). Health Promotion by Social Cognitive Means. Health Education & Behavior, 31(2), 143–164. doi:10.1177/1090198104263660.

Bohon, L. M., Cotter, K. A., Kravitz, R. L., Cello, P. C., Jr, Fernandez Y Garcia, E. (2016). The Theory of Planned Behavior as it predicts potential intention to seek mental health services for depression among college students. Journal of American college health : J of ACH, 64(8), 593–603. https://doi.org/10.1080/07448481.2016.1207646

Cameron, E. E., Joyce,  K. M., Delaquis, C.P.,  Reynolds,  K., Protudjer, J.L.P. , Roos, L.E. (2020). Maternal psychological distress & mental health service use during the COVID-19 pandemic. Journal of Affective Disorders. 276,  765-774. https://doi.org/10.1016/j.jad.2020.07.081

Dib, S., Rougeaux, E., Vázquez-Vázquez, A., Wells, J., Fewtrell, M. (2020). Maternal mental health and coping during the COVID-19 lockdown in the UK: Data from the COVID-19 New Mum Study. International journal of gynaecology and obstetrics: the official organ of the International Federation of Gynaecology and Obstetrics, 151(3), 407–414. https://doi.org/10.1002/ijgo.13397

Ensminger, M. E., & Celentano, D. D. (1990). Gender differences in the effect of unemployment on psychological distress. Social Science & Medicine, 30(4), 469–477. https://doi.org/10.1016/0277-9536(90)90349-W

Evans, O., & Steptoe, A. (2002). The contribution of gender-role orientation, work factors and home stressors to psychological well-being and sickness absence in male- and female-dominated occupational groups. Social Science & Medicine, 54(4), 481–492. https://doi.org/10.1016/S0277-9536(01)00044-2

Ghimire, J., Carswell, A. T., Ghimire, R., Turner, P. R. (2021). The Impact of U.S. Housing Type and Residential Living Situations on Mental Health during COVID-19. International Journal of Environmental Research and Public Health, 18(16), 8281. doi:10.3390/ijerph18168281 

Guo, Y., Sims, O. T., Qin, W., Yang, F. (2021). Factors Associated with Symptoms of Depression and Psychological Distress during the COVID-19 Pandemic. Behavioral Sciences, 11(2), 13. doi:10.3390/bs11020013

Hagger, M. S., & Chatzisarantis, N. L. (2009). Integrating the theory of planned behaviour and self-determination theory in health behaviour: a meta-analysis. British journal of health psychology, 14(Pt 2), 275–302. https://doi.org/10.1348/135910708X373959

Hui, A. K., Wong, P. W., & Fu, K. (2014). Building a model for encouraging help-seeking for depression: a qualitative study in a Chinese society. BMC Psychology, 2(1). doi:10.1186/2050-7283-2-9

Kantar. (12.oktobris, 2020). 41% strādājošo atzīst, ka Covid-19 pandēmijas apstākļi ir ietekmējuši viņu emocionālo labsajūtu.https://www.kantar.lv/41-stradajoso-atzist-ka-covid-19-pandemijas-apstakli-ir-ietekmejusi-vinu-emocionalo-labsajutu/

Katšena, L. (2015). Stereotipi par palīdzošo profesiju pārstāvjiem un nodomi palīdzības meklēšanā garīgās veselības problēmu gadījumos [Promocijas darbs, Latvijas Universitāte], https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31312/298-51204-Katsena_Lasma_lk05009.pdf?sequence=1&isAllowed=y

Kessler, R. C., & McLeod, J. D. (1984). Sex Differences in Vulnerability to Undesirable Life Events. American Sociological Review, 49(5), 620. doi:10.2307/2095420 

LaPiere, R. T. (1934). Attitudes vs. Actions. Social Forces, 13(2), 230–237. doi:10.2307/2570339 

Liu, N., Zhang, F., Wei, C., Jia, Y., Shang, Z., Sun, L., Wu, L., Sun, Z., Zhou, Y., Wang, Y., Liu, W. (2020). Prevalence and predictors of PTSS during COVID-19 outbreak in China hardest-hit areas: Gender differences matter. Psychiatry research, 287, 112921. https://doi.org/10.1016/j.psychres.2020.112921

Mackenzie, C. S., Gekoski, W. L., Knox, V. J. (2006). Age, gender, and the underutilization of mental health services: The influence of help-seeking attitudes. Aging & Mental Health, 10(6), 574–582. doi:10.1080/13607860600641200 

McDonough, P., & Walters, V. (2001). Gender and health: reassessing patterns and explanations. Social science & medicine (1982), 52(4), (p.547–559). https://doi.org/10.1016/s0277-9536(00)00159-3

Ministru kabineta 2019. gada 19. jūnija rīkojums Nr. 299 "Psihiskās veselības aprūpes pieejamības uzlabošanas plāns 2019.–2020. gadam". Latvijas Vēstnesis, 126, 25.06.2019. https://likumi.lv/ta/id/307701

Mo, P. K. H., & Mak, W. W. S. (2009). Help-seeking for mental health problems among Chinese. Social Psychiatry and Psychiatric Epidemiology, 44(8), 675–684. doi:10.1007/s00127-008-0484-0 

Outram, S., Murphy, B., Cockburn, J. (2004). Factors associated with accessing professional help for psychological distress in midlife Australian women. Journal of Mental Health, 13(2), 185–195. https://doi.org/10.1080/09638230410001669336

Pearlin, L. I. (1989). The sociological study of stress. Journal of Health and Social Behavior, 30(3), 241–256. https://doi.org/10.2307/2136956

Petrocchi, S., Levante, A., Bianco, F., Castelli, I., Lecciso, F. (2020). Maternal Distress/Coping and Children's Adaptive Behaviors During the COVID-19 Lockdown: Mediation Through Children's Emotional Experience. Frontiers in public health, 8, 587833. https://doi.org/10.3389/fpubh.2020.587833

Ramiz, L., Contrand, B., Rojas Castro, M. Y., Dupuy, M., Lu, L., Sztal-Kutas, C., Lagarde, E. (2021). A longitudinal study of mental health before and during COVID-19 lockdown in the French population. Globalization and Health, 17(1). doi:10.1186/s12992-021-00682-8 

Rouhi, M., Stirling, C., & Crisp, E. P. (2019). Women’s help-seeking behaviours within the first twelve months after childbirth: A systematic qualitative meta-aggregation review. Midwifery. doi:10.1016/j.midw.2019.02.005

Sareen, J., Jagdeo, A., Cox, B. J., Clara, I., ten Have, M., Belik, S. L., de Graaf, R., Stein, M. B. (2007). Perceived barriers to mental health service utilization in the United States, Ontario, and the Netherlands. Psychiatric services (Washington, D.C.), 58(3), 357–364. https://doi.org/10.1176/ps.2007.58.3.357

Slaunwhite, A.,K., (2015). The Role of Gender and Income in Predicting Barriers to Mental Health Care in Canada. Community Mental Health Journal. Jul;51(5):621-627. DOI: 10.1007/s10597-014-9814-8.

Thorne, K. L., & Ebener, D. (2020). Psychosocial predictors of rural psychological help seeking. Journal of Rural Mental Health, 44(4), 232-242. http://dx.doi.org.db.rsu.lv/10.1037/rmh0000159

Tomczyk, S., Schomerus, G., Stolzenburg, S., Muehlan, H., Schmidt, S. (2020). Ready, Willing and Able? An Investigation of the Theory of Planned Behaviour in Help-Seeking for a Community Sample with Current Untreated Depressive Symptoms. Prevention Science. doi:10.1007/s11121-020-01099-2 

Umberson, D., Chen, M. D., House, J. S., Hopkins, K., Slaten, E. (1996). The Effect of Social Relationships on Psychological Well-Being: Are Men and Women Really So Different? American Sociological Review, 61, 837-857. https://doi.org/10.2307/2096456

Vanadziņš, I.,  Matisāne, L., Paegle, L., Linde, A., A., Rozentāle, S., Grīntāle, I.
Arbidāne, I., Litavniece,L., Lonska, J., Mietule, I. (2021). Ziņojums par dažādu sociāli demogrāfisko grupu darba un privātās dzīves saskaņošanas iespējām COVID-19 izplatības mazināšanai noteikto ierobežojumu periodā. Projekts  “Dzīve ar COVID-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē” https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Projekti/VPP_COVID/29_zinojums_21022021_final_c.pdf

Veselības ministrija šogad ieviesīs virkni jaunus psihiskās veselības aprūpes pasākumus.No gada vidus varēs saņemt valsts apmaksātu terapiju pie psihologa vai psihoterapeita. (19.01.2021.) Veselības ministrija. https://www.vm.gov.lv/lv/jaunums/veselibas-ministrija-sogad-ieviesis-virkni-jaunus-psihiskas-veselibas-aprupes-pasakumus-no-gada-vidus-vares-sanemt-valsts-apmaksatu-terapiju-pie-psihologa-vai-psihoterapeita

Yang, J., C., Roman-Urrestarazu, A., McKee, M., Brayne, C. (2019). Demographic, socioeconomic, and health correlates of unmet need for mental health treatment in the United States, 2002-16: evidence from the national surveys on drug use and health. International Journal for Equity in Health.;18(1):122. DOI: 10.1186/s12939-019-1026-y.

Yu, Y., Liu, Z. W., Hu, M., Liu, H. M., Yang, J. P., Zhou, L., Xiao, S. Y. (2015). Mental Health Help-Seeking Intentions and Preferences of Rural Chinese Adults. PloS one, 10(11), e0141889. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0141889

Zamarro, G., & Prados, M. J. (2021). Gender differences in couples’ division of childcare, work and mental health during COVID-19. Review of Economics of the Household, 19(1), 11–40. doi:10.1007/s11150-020-09534-7 

Wang, C., Pan, R., Wan, X., Tan, Y., Xu, L., Ho, C. S., Ho, R. C. (2020). Immediate Psychological Responses and Associated Factors during the Initial Stage of the 2019 Coronavirus Disease (COVID-19) Epidemic among the General Population in China. International journal of environmental research and public health, 17(5), 1729. https://doi.org/10.3390/ijerph17051729.

Trauksme, bezmiegs un olnīcu vēzis

      Turpinu dalīties ar saviem studiju darbiem. Šoreiz, rakstot studiju darbu, nolēmu apvienot nepieciešamo ar lietderīgo. Studiju uzdevuma ietvaros izpētīju to, kas ir aktuāli man pašai- par olnīcu vēzi, kortikosteroīdu lietošanu, bezmiegu un trauksmi un to, kā ar pēdējiem diviem tikt galā.

Kā tiek norādīts sistemātiskajā pārskatā (Watts et al., 2015), sievietes ar olnīcu vēzi, trauksmi piedzīvo biežāk, ka pārējās sieviešu populācijas pārstāves. Trauksme un depresija tiek piedzīvota ne tikai pirms, bet arī pēc ārstēšanas procesa un pašā ārstniecības procesa laikā. Kāds cits pētījums norāda, ka vēža pacientu vidū, augstāki distresa rādītāji ir pusmūža sievietēm (Bergerot et al., 2017).  Kā norāda, Karlsone (Carlson, 2016), cilvēkiem, kuriem ir vēža diagnoze nākas pieņemt fundamentālo nespēju kontrolēt vai mainīt slimības progresēšanas gaitu un šī ir vieta, kur īpaši būtu noderīgas uz emocijām vērstas pieejas, kas ļauj pieņemt nenoteiktību. Karlsone norāda, ka šādu efektu sniedz apzinātībā balstītas intervences. Apzinātībā balstītas intervences ietver fokusētu klātbūtnes pieredzi ar laipnu, zinātkāru un nenosodošu attieksmi. Viens no apzinātībā balstīto intervenču pionieriem Kabats-Zins ir dokumentējis (Kabat-Zinn, 1990) ilgnoturīgus rezultātus trauksmes mazināšanā. Sistemātiskajā pārskatā, kas veikts 2009.gadā, tiek apstiprināts, ka apzinātībā balstītas intervences uzlabo onkoloģisko slimību pacientu psihisko veselību (Ledesma & Kumano, 2009). Līdz ar mobilo aplikāciju piedāvājuma paplašināšanos, ir pieejami arī apzinātībā balstīti aplikāciju piedāvājumi, tostarp, tiek strādāts arī pie speciāli onkoloģiskiem pacientiem veltītam aplikācijām (Huberty et al., 2020). Pētījumi pierāda, ka apzinātībā balstītas aplikācijas palīdz uzlabot psihisko veselību (Stecher et al., 2021, Gál et al., 2021, Strauss et al., 2014).  Centra „Miervidi” speciālisti ir izveidojuši apzinātībā balstītu aplikāciju latviešu valodā, kas ir pieejama bez maksas latviešu valodā (Miervidi, 2021).

Attiecība uz kortikosteorīdu lietošanu, gan klīniskie pētījumi (Cole, 2020), gan šādu preparātu lietotāju diskusijas sociālajos tīklos (Patel et al., 2018) liecina, ka miega traucējumi ir zināma šo preparātu lietošana blakusparādība. Tāpat tiek norādīts, ka onkoloģisko diagnožu pacienti ar bezmiegu sastopas trīs reizes biežāk, kā pārējā populācija (Zachariae et al., 2018). Miegs ir svarīga dzīves kvalitātes sastāvdaļa un var ietekmēt ārstniecības un atveseļošanās procesu, tāpēc ir svarīgi atrast veidu, kā nodrošināt tā pietiekamu daudzumu. Lai arī nereti, miega problēmu risināšanai tiek izmantoti medikamenti, ārstniecības procesā esošu onkoloģisku diagnožu pacientiem tos rekomendē ar piesardzību, norādot, ka psiholoģiskais atbalsts arī ir pietiekami efektīvs šīs problēmas risinājums (Davidson et al., 2001). Ir atzīts, ka kognitīvi biheiviorālā terapija ir efektīva gan īstermiņa, gan ilgtermiņa miega kvalitātes problēmu gadījumos (NIH Consens and State Sci Statements, 2005). Līdz ar mobilo aplikāciju attīstību, ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka miega kvalitāti ir iespējams uzlabot arī ar mobilās aplikācijas palīdzību (Reilly et al., 2021, Aji et al., 2021, Horsch et al., 2017, Espie et al., 2012, Zachariae et al., 2018, Koffel et al., 2018).

Kā norāda Daniels, kognitīvi biheiviorālā terapija palīdz uzlabot onkoloģijas pacientu psihisko veselību (Daniels, 2015) dažādos veidos, tostarp arī izmantojot digitālās tehnoloģijas. To apstiprina arī cits pētījums, kur tiek apstiprināts, ka ar interneta starpniecību nodrošināta kognitīvi-biheiviorāla terapija trauksmes mazināšanai var būt tikpat efektīva, ka klātienē notiekošs process (Olthuis et al., 2016). Arī kognitīvi- biheivorālo terapija trauksmes mazināšanai ir pieejama mobilo aplikāciju veidā, līdz ar to popularitāti, pieaug arī pētījumos balstītu aplikāciju pieejamība, piem. tāda, kā Sanvello (bij.Pacifica)  (Moberg et al., 2019).

 

Psiholoģiskā atbalsts, pielietojot digitālās tehnoloģijas 

 

Kopējais psiholoģiskā atbalsta ilgums sadarbībā ar psihologu: piecas nedēļas, tiekoties vienu reizi nedēļā un paralēli lietojot mobilo aplikācijas Insomnia Coach, Miervidi  un Sanvello. Tiek norādīts, ka mobilo aplikāciju izmantošana var notikt paralēli psiholoģiskās palīdzības saņemšanai (Koffel et al., 2018). Tāpat šīs aplikācijas ir iespējams izmantot bez sadarbības ar psihologu.

Insomnia Coach (U.S. Department of  Veteran Affairs, 2021) ir kognitīvi biheivorālajā terapijā balstīta bezmaksas telefona aplikācija miega kvalitātes uzlabošanai angļu valodā. Tā ietver gan informāciju par miegu, gan padomus, gan atgādinājumus, kā arī iespēju uzturēt miega dienasgrāmatu un, bāzējoties iegūtajos datos, pēc vienas nedēļas iegūt atgriezenisko saiti par nepieciešamajiem uzvedības uzlabojumiem miega kvalitātes uzlabošanai. Pēc aplikācijā iekļautā treniņa plāna, to ir paredzēts lietot katru dienu piecu nedēļu periodā. Pēc šī perioda aplikāciju var turpināt izmantot, lai uzturētu miega paradumus.

        Sanvello ir viena no populārākajām psihisko veselību uzlabojošām mobilajām aplikācijām angļu valodā. Ir izpētīts, ka 30 dienu ilga aplikācijas izmantošana samazina trauksmes simptomus (Moberg et al., 2019). 

        Miervidi ir apzinātībā balstīta bezmaksas mobilā aplikācija latviešu valodā (Miervidi, 2021).

Avoti

 

Aji, M., Glozier, N., Bartlett, D., Peters, D., Calvo, R. A., Zheng, Y., Grunstein, R., & Gordon, C. (2021). A feasibility study of a mobile app to treat insomnia. Translational behavioral medicine, 11(2), 604–612. https://doi.org/10.1093/tbm/ibaa019

Bergerot, C. D., Mitchell, H.-R., Ashing, K. T., & Kim, Y. (2017). A prospective study of changes in anxiety, depression, and problems in living during chemotherapy treatments: effects of age and gender. Supportive Care in Cancer, 25(6), 1897–1904. doi:10.1007/s00520-017-3596-9 

Carlson, L. E. (2016). Mindfulness-based interventions for coping with cancer. Annals of the New York Academy of Sciences, 1373(1), 5–12. doi:10.1111/nyas.13029 

Cillessen, L., Johannsen, M., Speckens, A. E. M., & Zachariae, R. (2019). Mindfulness‐based interventions for psychological and physical health outcomes in cancer patients and ‐survivors: a systematic review and meta‐analysis of randomized controlled trials. Psycho-Oncology. doi:10.1002/pon.5214 

Cole J. L. (2020). Steroid-Induced Sleep Disturbance and Delirium: A Focused Review for Critically Ill Patients. Federal practitioner : for the health care professionals of the VA, DoD, and PHS, 37(6), 260–267.

Daniels S. (2015). Cognitive Behavior Therapy for Patients With Cancer. Journal of the advanced practitioner in oncology, 6(1), 54–56.

Davidson, J. R., Waisberg, J. L., Brundage, M. D., & MacLean, A. W. (2001). Nonpharmacologic group treatment of insomnia: a preliminary study with cancer survivors. Psycho-Oncology, 10(5), 389–397. doi:10.1002/pon.525 

Espie, C. A., Kyle, S. D., Williams, C., Ong, J. C., Douglas, N. J., Hames, P., & Brown, J. S. (2012). A randomized, placebo-controlled trial of online cognitive behavioral therapy for chronic insomnia disorder delivered via an automated media-rich web application. Sleep, 35(6), 769–781. https://doi.org/10.5665/sleep.1872

Gál, É., Ștefan, S., & Cristea, I. A. (2021). The efficacy of mindfulness meditation apps in enhancing users' well-being and mental health related outcomes: a meta-analysis of randomized controlled trials. Journal of affective disorders, 279, 131–142. https://doi.org/10.1016/j.jad.2020.09.134

Horsch, C. H., Lancee, J., Griffioen-Both, F., Spruit, S., Fitrianie, S., Neerincx, M. A., Beun, R. J., & Brinkman, W. P. (2017). Mobile Phone-Delivered Cognitive Behavioral Therapy for Insomnia: A Randomized Waitlist Controlled Trial. Journal of medical Internet research, 19(4), e70. https://doi.org/10.2196/jmir.6524

Huberty, J., Puzia, M., Eckert, R., & Larkey, L. (2020). Cancer Patients' and Survivors' Perceptions of the Calm App: Cross-Sectional Descriptive Study. JMIR cancer, 6(1), e16926. https://doi.org/10.2196/16926

Kabat-Zinn, J. (1990). Full Catastrophe Living: Using the Wisdom of Your Body and Mind to Face Stress, Pain, and Illness. New York: Delacorte Press.

Koffel, E., Kuhn, E., Petsoulis, N., Erbes, C. R., Anders, S., Hoffman, J. E., Ruzek, J. I., & Polusny, M. A. (2018). A randomized controlled pilot study of CBT-I Coach: Feasibility, acceptability, and potential impact of a mobile phone application for patients in cognitive behavioral therapy for insomnia. Health informatics journal, 24(1), 3–13. https://doi.org/10.1177/1460458216656472

Ledesma, D., & Kumano, H. (2009). Mindfulness-based stress reduction and cancer: a meta-analysis. Psycho-Oncology, 18(6), 571–579. doi:10.1002/pon.1400 

Miervidi. (skatīts 14.12.2021) Meditācijas līdzsvarotai dzīvei. http://www.miervidi.lv/lat/mobila_lietotne_miervidi/par_projektu

Moberg, C., Niles, A., & Beermann, D. (2019). Guided Self-Help Works: Randomized Waitlist Controlled Trial of Pacifica, a Mobile App Integrating Cognitive Behavioral Therapy and Mindfulness for Stress, Anxiety, and Depression. Journal of medical Internet research, 21(6), e12556. https://doi.org/10.2196/12556

NIH State-of-the-Science Conference Statement on manifestations and management of chronic insomnia in adults. (2005). NIH consensus and state-of-the-science statements, 22(2), 1–30.

U.S. Department of  Veteran Affairs. (Retrieved 14.12.2021). Insomnia Coach https://www.ptsd.va.gov/appvid/mobile/insomnia_coach.asp#

Olthuis, J. V., Watt, M. C., Bailey, K., Hayden, J. A., & Stewart, S. H. (2016). Therapist-supported Internet cognitive behavioural therapy for anxiety disorders in adults. The Cochrane database of systematic reviews, 3(3), CD011565. https://doi.org/10.1002/14651858.CD011565.pub2

Patel, R., Belousov, M., Jani, M., Dasgupta, N., Winokur, C., Nenadic, G., & Dixon, W. G. (2018). Frequent discussion of insomnia and weight gain with glucocorticoid therapy: An analysis of Twitter posts. NPJ digital medicine, 1, 20177. https://doi.org/10.1038/s41746-017-0007-z

Reilly, E. D., Robinson, S. A., Petrakis, B. A., Gardner, M. M., Wiener, R. S., Castaneda-Sceppa, C., & Quigley, K. S. (2021). Mobile Intervention to Improve Sleep and Functional Health of Veterans With Insomnia: Randomized Controlled Trial. JMIR formative research, 5(12), e29573. https://doi.org/10.2196/29573

Stecher, C., Berardi, V., Fowers, R., Christ, J., Chung, Y., & Huberty, J. (2021). Identifying App-Based Meditation Habits and the Associated Mental Health Benefits: Longitudinal Observational Study. Journal of medical Internet research, 23(11), e27282. https://doi.org/10.2196/27282

Strauss, C., Cavanagh, K., Oliver, A., & Pettman, D. (2014). Mindfulness-based interventions for people diagnosed with a current episode of an anxiety or depressive disorder: a meta-analysis of randomised controlled trials. PloS one, 9(4), e96110. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0096110

Watts, S., Prescott, P., Mason, J., McLeod, N., & Lewith, G. (2015). Depression and anxiety in ovarian cancer: a systematic review and meta-analysis of prevalence rates. BMJ open, 5(11), e007618. https://doi.org/10.1136/bmjopen-2015-007618

Zachariae, R., Amidi, A., Damholdt, M. F., Clausen, C., Dahlgaard, J., Lord, H., Thorndike, F. P., & Ritterband, L. M. (2018). Internet-Delivered Cognitive-Behavioral Therapy for Insomnia in Breast Cancer Survivors: A Randomized Controlled Trial. Journal of the National Cancer Institute, 110(8), 880–887. https://doi.org/10.1093/jnci/djx293