Ceļā uz veselumu. Apiterapija

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

― Imants Ziedonis

"Tā borēlija tak ir viena atombumba!", teica, kāda mana paziņa, sekojot manām nedienām. Es piekritu; "Ja, man laiku pa laikam ir sajūta, ka es sadalos atomos. Sāp viss ķermenis. It kā ikviena šūna visiem spēkiem censtos atrauties no otras". 

Kopš  esmu vairāk iepazinusi jungiānismu, mani nemaz nepārsteidz manas paziņas secinājums- viss it visā atspoguļojas, vai mēs to gribam, vai nē. Un to, kā tas atspoguļojas, visticamāk, pavisam drīz pierādīs pavisam zinātniskām metodēm un uz jungiāņiem pārstās skatīties kā uz tumsonīgiem šarlatāniem. Bet, man nav laika gaidīt. Sāpēja jau tagad un risinājumu gribējās atrast pēc iespējas ātrāk. Jau iepriekš esmu rakstījusi par dažādiem saviem mēģinājumiem noskaidrot savas dīvainās neveselības cēloņus un mēģinājumiem tapt veselai. Jāsaka, ka savā ziņā esmu veiksminiece, jo pēc, manuprāt, veiksmīgas izārstēšanas, esmu ieguvusi iespēju nostiprināt iegūto pieredzi, to atkārtojot. Protams, nosaukt sevi par veiksmnieci varu tikai tagad, kad jūtos daudz labāk. Saslimšanas smagajos periodos gribējās teikt ko pilnīgi citu :). 

Viena trešā daļa no ikdienas kapsulu devas....

Ok. Šoreiz padalīšos ar sava ceļojuma jaunajiem atklājumiem un pieredzi. Gandrīz gadu rūpīgi sekojot dakteres ieteiktajai herbālajai terapijai, nevarēju teikt, ka mans stāvoklis būtu būtiski uzlabojies. Laiku pa laikam bija vieglāk, laiku pa laikam bija smagāk. Biju jau sastapusies ar dažādu herbālo preparātu dažādo ietekmi un, konsultējoties ar dakteri, vienu mirkli pat lietoju teju vai 10 dažādus preparātus. Ļoti ticēju, ka reiz tas viss beigsies un vairs nevajadzēs mēnesī tērēt ap 200 eur. Tomēr gaidītais atvieglojums, kā neiestajās, tā neiestājās. Biju jau apguvusi dažādas detoksikācijas metodes, regulāri apmeklēju masāžās un laiku pa laikam- arī kārtīgu pirti. Pēc viena tāda kārtīga pirts vakara no rīta savā kājā sastapu ērci. Bāc! Nu, kā tā var būt! Es taču jau veselu mēnesi cītīgi dzēru klinšrozītes (cistus incantus) tēju, kurai pēc definiīcijas vajadzēja garantēt, ka ērces turās no manis pa gabalu. Apraudājos un nolēmu, ka ir laiks ķerties pie bites. Tā es pati pirmo reizi noķēru un pati sev iedūru biti. Sāpēja. Tas bija pagājuša gada 27.aprīlī. Tā manam ceļam uz veselumu pievienojās apiterapija. 

Liktenīgā ērce

Nav tā, ka nezināju par bišu indes terapiju, bet atturēja fakts, ka bites ir jāķer, jādur un līdz ar to arī jānogalina. Kā redzams, Visumu tas neatturēja pamudināt mani vēlreiz šo lietu apsvērt. Iepazīstot apiterapijas efektus, atklāju, ka tā darbojas vairākos veidos. Bišu indē esošais sastāvs cīnās gan ar borēlijām, babēzijām un bartonellam, gan arī remontē to nodarīto postu. Visvairāk mani iedvesmoja fakts, ka bišu indē esošās obaltumvielas remontē borēliju postītos neironu apvalkus. Tikai tagad, studējot RSU, uzzināju, ka neironu apvalku atjaunošanās ir viens varen lēns process un, ka, ja to bojājums ir noticis lielā vecumā, tad to labojumu varētu arī nesagaidīt. Nepajautāju gan pasniedzējai, vai tas attiecas arī uz bišu indes radīto efektu, bet ceru, ka tas nav zinātniski līdz galam izpētīts, tāpēc ar apņēmību turpinu izvēlēto ārstēšanās terapiju. Un...rezultāti neliek gaidīt. Tikai 6 mēneši pavadīti pildot pilnu šīs terapijas protokolu un  līdzšinējiem sasniegumiem manā ceļā uz veselumu,  ir pievienojušies vairāki citi, veidojot sekojošu kopējo "urā!" sarakstu:

1. Mugura nesāp.
2. Kakls vairs nav stīvs.
3. Varu satvert un noturēt mazus priekšmetus.
4. Vairs mežonīgi nesvīstu naktīs.
5. Nav vairs regulārās mazās temperatūriņas.
6. Nav vairs noguruma!!!
7. Varu paskriet...un ir pat grūtāk neskriet, kā skriet :)
8. Dažādās locītavās sāpes atgriežas, pāriet un pazūd uz neatgriešanos (slimības "filmas attīšanas" fenomens)
9. Atmiņa pamazām uzlabojas (Ļoti interesanti vērot sevi, kā mirkļos, kad jūtu atmiņas zudumu...dodu sev pauzi un it kā aizķerot aiz pavediena velku apziņā atmiņas "filmu" atpakaļ.)
10. Spēja uzturēt pozitīvu noskaņojumu arī pamazām uzlabojas.
11. Endometrija hiperplāzijas sāpes vairs  netraucē, un, šķiet, arī pati kaite sāk mazināties.

Šis bija eksperiments laikā, kad vēl ļoti sāpēja plaukstu locītavas. Pēc Ellie Lobel protokola ar tādiem eksperimentiem nav vēlams nodarboties, jo visu var sakārtot ar bišu dzēlieniem mugurā (izņēmums esot celis, galva, tibiālais nervs un žoklis, bet tas viss ir atrodams sīki un smalki  aprakstīts un pat nofilmēts attiecīgajā Facebook mājas lapā)

Man ir pašai sava poliklīnika. Ziemas variants.

Ko esmu darījusi kopš tā aprīļa rīta, kad sastapos ar kārtējo ērci?

1. Apguvu  bišu ķeršanas un duršanas mākslu. 
2. Rūpīgi izstudēju Bee Venom Therapy for Lyme Disease lapas materiālus
3. Sekoju savu spēju robežās Ellie Lobel izstrādātajam ārstēšanās protokolam:   
1. pamazām sasniedzu 10 bišu dūrienus vienā reizē; 
2. turpināju ar 10 bišu dūrieniem mugurā katru otro dienu, nedēļā ievērojot vienu 3 dienu pārtraukumu; 
3. atteicos no visiem herbālajiem preparātiem; 
4. dzēru C vitamīnu 3x dienā (lai palīdzētu organismam tikt galā ar paaugstinātā kortizola līmeņa regulēšanu);
5. sekojot pašsajūtai dzēru daudz šķidrumu, tai skaitā arī ābola etiķa ūdeni; 
6. sekojot pašsajūtai dzēru ašvagdanu- stresa mazināšanai; 
7. sekojot pašsajūtai gāju Epsomas sāls vannā (tiesa, sen nav bijusi vajadzība); 
8. tumšajā periodā lietoju D vitamīnu;
9. lietoju pretiekaisuma  uzturu (bezcukura, bezglutēna, bezlaktozes, bezcūkgaļas, bezalko- bet tas nav nekas jauns, jo tā jau ēdu trešo gadu). 
4. Apmeklēju neiroloģi- apiterapeiti un izprasīju visu, kam man ir jāpievērš uzmanību, ja pašrocīgi nodarbojos ar apiterapīju. 
5. Iegādāju pretalerģijas zāles.
6. Apmeklēju savu ģimenes ārsti un informēju par savu ārstēšanas plānu un palūdzu veikt noteiktas analīzes.
7. Regulāri sekoju Ellie Lobel Facebook mājas lapas ierakstiem- tas ir gan lielisks sociālā atbalsta avots, gan arī visvisādas noderīgas informācijas avots.
8. Reizums lietoju kolagēna pulveri.

Mazā meita ir kļuvusi par profesionālu bišu dzeloņu izņēmēju. 

Tie pēc koduma jāatstāj apm.15 minūtes, lai inde pilnā apmērā nonāktu asinsritē.

Ja es skatos no šo darbību efektivitātes, tad nākas atzīt, ka šī terapija manā līdzšinējā ceļojumā uz veselumu ir sniegusi daudz augstāku rezultativitāti, nekā visas līdzšinējās- gan tradicionālās, gan vairāk vai mazāk alternatīvās metodes. Lai arī apzinos, ko pilns apiterapijas kurss ir 3 gadi pēc 10 bišu dūrienu sasniegšanas, un bieži vien notiek vieglākas vai smagākas slimības remisijas fāzes, tomēr jau 6 mēnešos sasniegtie rezultāti ir iepriecinoši. 

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Esmu pateicīga tiem, kur mani ir atbalstījuši un iedvesmojuši uzsākt šo nebūt vieglo ceļu uz veselumu!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

p.s. Jā, man sāp. Jā, man ir bišu žēl. Jā, es viņas ķeru arī ziemā. Nē, es neesmu profesionāla biškope. 

Ciemojoties pie Lietuvas biškopja uzzināju, ka arī biškopji mēdz saslimt ar šo ērču kaiti- arī viņš esot to saķēris un izārstējies ar antibiotikām. Interesanti, cik liela nozīme viņa tagadējam veseluma ir antibiotikām, bet cik liela- tam, ka regulāri tiek pie bišu kodumiem.

Ceļš uz veselumu. Atklājumi pusceļā

Šo ierakstu sāku februāra beigās, bet nobeidzu tagad, kad ir jau ziedonis. Šoreiz par pusceļu un atklājumiem.

Tā, kā hroniskas laimboreliozes ārstēšanās kursu uzsāku pagājušā gada jūnija beigās, tad tagad vajadzētu būt ceļam jau pusē. Ak, vai, bet sajūtas par to liecina visai maz. Vēl joprojām regulāri uznāk nespēks un sāpes locītavās. Tāpat arī mazā temperatūriņa un iekšējā "galerta sajūta" mēdz negaidīti uzrasties uz izjaukt plānus (taisnību sakot, temperatūriņas un šīs trīceklīgās sajūtas dēļ šodien esmu iedevusi sev brīvdienu un varu pievērsties nevis dienišķās iztikas nodrošināšanas darbiem, bet gan bloga ieraksta veidošanai :) ). Arī džinkstoņa ausīs, nespēja kārtīgi satvert un noturēt nelielus (vai tieši pretēji - lielus un smagus) priekšmetus, totāls disaster ar atmiņu un endometrija hiperplāzija kā oga uz visas šīs laimas kūkas. Šķiet, ka nupat jau spēki beigsies, lai gan...ja salīdzina ar pirms padsmit gadiem piedzīvoto, vismaz ir skaidrība, kas ir šo spēku laupītājs. Laims, sasodītais laims. Pēdējā vizītē pie ārstes uzzināju, ka vairāki mani simptomi liecina par to, ka esmu saķērusi vēl ko paralēli laimam. Ak. BET. Ir arī kaut kas labs pa šo laiku noticis. Kas nozīmē, ka ir kāda jēga visam kas darīts.

Tātad- VAIRS NAV "STĪVAIS KAKLS". Nav, un viss. Protams, reizēs, kad intensīvi strādāju pie datora, tas stīvums uz mirkli parādās, bet tas nav salīdzināms ar to, kā bija. Olalā! 

Esmu aizmirsusi par REGULĀRAJĀM MUGURAS SĀPĒM. Pagājušajā vasarā biju atklājusi adatu paklājiņa maģisko iedarbību muguras sāpju gadījumā. Tagad mans paklājiņš stāv stūrīti un lēnām pārklājas ar putekļu kārtiņu. Mugura vairs nesāp. 

Es zinu, kā tas ir, kad NEKAS NESĀP un IR SPĒKS DOTIES SKRIET. Gatavība doties skriet ir kā signāls tam, ka šodien es jūtos kā absolūti normāls cilvēks.

Tiesa, pēdējās sajūtas man nav patstāvīgas. Tās mēdz pāriet. Mēģinu sekot līdzi un saprast, kuros mirkļos mans spēks zūd un kad ir tās reizes, kad no rīta mostos spēka pilna. Pilnīgi noteikti esmu sapratusi, kas man palīdz tad, kad ir pavisam slikti:

-profesionāls pirts rituāls (šķiet, visi mošķi mani pēc tā pamet)

-reizēs, kad nav pieejama pirts, došanās maksimāli karstā magnija sāls vannā (uzmanīgi ar izkāpšanu no vannas- ir iespēja itin viegli zaudēt samaņu strauji to darot).

Paralēli herbālajiem preparātiem dzeru visu ko- gan kalnrozītes tēju (pretērču tēja), gan ingvercitronūdeni (labs toksikozēm), gan cigoriņu kafiju (laba aknām). Atklāju vēl vienu lielisku resursu herbālo preparātu iegādei- tepat netālu - Polijā (LymeHerbs). Priecē piedāvājuma dažādība (ir gan kapsulas, gan tinktūras, gan pulveri, gan drogas), un piegādes ātrums. Līdz ar pandēmiju, ASV piegādes ir sākušas kavēties, bet poļi spēj piegādāt nedēļas ietvaros. 

Kopš ziedoņa špricēju bites. Ja pagājušajā gadā baidījos pati tās ķert un galēt nost (bite pēc dzelšanas esot lemta nāvei), tad šogad mani kārtējā ērce piespieda atklāt vēl neatklātās savas spējas. Jā, es varu noķert biti :) Tam ir nepieciešama sērkociņu kastīte un pacietība. Kamēr bite šeptē pa ziedu, tikmēr iešūplādēju to sērkociņu kastītē. Pēcāk vajadzīga plēve, ar kuras palīdzību novirzu biti tur, kur vēlos saņemt dzēlienu. Nežēlīgi. No it visām pusēm. Ja jau par resursu atklāšanu, tad esmu atklājusi arī to, ka mans vājums ir kļuvis par manu profesionālo spēku. Jūtīgums man ļauj individuālā darbā ar klientu uztvert nianses un atgriezt klientam atpakaļ to, ko citkārt varbūt pat nepamanītu- tādējādi esmu vērtīgāks resurss saviem individuālajiem klientiem. Tāpat esmu atklājusi arī kortizola (stresa hormons) spēku. Ik reiz, kad esmu devusies vadīt pasākumu ar mazo temperatūriņu un lielo nespēku, līdz ar pirmajām pasākuma vadīšanas minūtēm jūtu, ka esmu teju vai vesela. Nekur nekas nesāp un temperatūra ir normalizējusies. Izrādās, ka šādi darbojas stresa hormons- tas mobilizē organisma resursus. Kā mana kolēģe Laila Jemberga saka- tas ir gluži tā, it kā ierindas darbiniekam atnāktu darba uzdevums nevis no tiešā priekšnieka, bet no lielā kompānijas bosa. Darbinieks, protams, metas pildīt lielā bosa uzdevumu. Ok, tiešā priekšnieka komandas jau arī neviens neatceļ, bet to izpilde tiek atlikta uz vēlāku laiku. Esmu lasījusi par šo fenomenu- ārstēt pirmatnējo saslimšanu simptomus ar stresu. Tomēr mans gadījums nav īsti pieskaitāms pie pirmatnējiem, tamdēļ lielākā daļā gadījumu es (mans ķermenis) atgriežos pie tiešā vadītāja uzdevumu izpildes- t.i. iekšējās cīņas ar ērces/ērču koduma izraisītajām kaitēm.  Ilgu laiku uzskatīju, ka mana slimība ir cieši saistīta ar manu nespēju noturēt savas robežas (pateikt "nē", skaidri paust savu nostāju utml), bet, kad uzzināju, ka ar šo pašu kaiti slimo manā skatījumā izcili garā spēcīgi cilvēki, es sāku pārskatīt savu viedokli par šo. Nezinu, var jau būt, ka maldos atkal. Vēroju, domāju un mācos no visa, ko piedzīvoju. 

Mēdz sacīt, ka slimība ir atnākusi, lai mums ko iemācītu. Nav tiesa. Viss, kas ar mums notiek ir tamdēļ, lai mēs ko iemācītos. Nav vērts slimību celt uz augstāka pjedestāla, kā visu, kas noticis mūsu dzīvēs. Bet svarīgi ir izmantot to, kas mums jau ir. Atkārtot to, kas mums jau sanāk un soli pa solim atgriezties pie sava veseluma.

Turpinām. Vismaz es to darīšu. 

Ceļš uz veselumu. Alternatīva

Jau iepriekš minēju, ka man ir pamatotas aizdomas, ka reiz jau esmu, nezinot, tikusi ar laimboreliozi galā. Kas man tā liek domāt? Pirmkārt, simptomu uzskaitījums, kuri ir līdzīgi gan toreiz, kad nezināju, ar ko slimoju, gan tagad, kad ir uzstādīta diagnoze- laimboreliozes hroniska forma. Otrkārt, tas, ka simptomi pazuda pēc mērķtiecīgas jebkādas medikamentozas terapijas vai jebkādu citu klasiskās medicīnas pakalpojumu izmantošanas. Liekot kopā abus šos faktus, secinu, ka ir iespējams arī šāds brīnums- izārstēšanās paša spēkiem :). Tiesa, tikai makten ilgā periodā. Manā gadījumā tie bija 8 gadi. Bet varbūt es maldos. Nezinu. Tā ir tikai mana sajūta, kas piedod spēku. Savukārt, šobrīd, ejot herbālo ceļu, ļoti ceru sasniegt veseluma sajūtu daudz ātrāk.

Iepriekš rakstīju par saviem veseluma meklējumiem un neveiksmēm no somatiska viedokļa (dažādi fiziskie kreņķi un kreņķīši). Tie, kas saskārušies ar laimboreliozi, gan jau ka ir lietas kursā arī par šīs slimības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā ir smaga ne tikai tamdēļ, ka sāp ķermenis, bet arī tamdēļ, ka iestājas "dvēseles tumšā nakts". Par šo faktu uzzināju tikai 2017.gadā, kad pētot info par, nu jau diagnosticēto, kaiti, uzgāju rakstu, ka borēlijas diezgan raiti mēdzot notiesāt serotonīnu- neiromediatoru, kurš visa cita starpā liek pasauli redzēt no pozitīvā skatu punkta. Un tiešām, gan 2017., gan arī 2006.gadā dzīve man, nez kāpēc, rādījās tumšās krāsās. Tas, protams, atstāja ietekmi arī uz attiecībām ar apkārtējiem. Tā, ap 2007.gadu nemanot, nonācu līdz tam, ka sāku regulāri apmeklēt psihologu, dažādus pašizaugsmes seminārus, iedziļinājos dažādās alternatīvās veselības un psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanas pieejās.  Bija periods, kad regulāri gāju pirtī. Tad, patiecoties lieliskai kompānijai, veselu ziemu gandrīz katru darba dienu gāju jūra. Tolaik tas man šķita, kā lielisks veids, lai noņemtu darba dienas stresu. Tikai nesen uzzināju, tas arī ir viens lielisks veids, kā celt hemoglobīna līmeni, kurš borēliju radīto orgānu sistēmu disfunkcijas iespaidā var krietni vien kristies. Tāpat izmēģināju arī badošanos kūri speciālistu uzraudzībā. Atceros, ka toreiz, kad infektoloģijas centrā man ieteica vairs neapmeklēt baseinu, lai izvairītos no mazās temperatūriņas un kaulu sāpītem, es pieņēmu lēmumu doties uz Lielupi- tādu kā badošanās centru, kur veselu nedēļu uzturējos. Protams, arī kilogrami zuda, tomēr lielāks ieguvums bija uz laiku pazudušās sāpes un temperatūriņa. Es taustījos. Strādāju ar sevi. Nomainīju darba vietu. Vairākas. Apguvu jaunu profesiju. Sāku veidot savu, freelancer karjeru. Un, tad, kādā mirklī, sapratu, ka temperatūras man nav. Ka sāpītes vairs nemoka. Un, ka, pat endometrija hiperplāzija vairs netraucē par spīti tam, ka jau labu laiku biju pārtraukusi lietot hormonālos preparātus. Aleluja. Es biju vesela! Kā apstiprinājums šīm sajūtām bija grūtniecība, kurai, teorētiski nevajadzēja iestāties, jo taču endometrija hiperplāzija....Ok. Atmetu visam ar roku. Un baudīju dzīvi.

Ko ar visu šo gribēju teikt? Pavisam vienkārši- ieklausoties sevī mēs katrs varam pats sevi izārstēt. Visas šīs izvēles es veicu apzināti. Pati. Man iekšēji bija sajūta, ka tā ir jādara. Ka tā ir pareizi. Ik reiz bija kāds, kurš teica, ka mans lēmums nav prātīgs. Tomēr es turpināju. Un bija rezultāts. Jā, tas nenotika ātri. Jā, tas reizums bija ekstrēmi, neprātīgi un nesaudzīgi. Un, sasodīts, tas mani nepasargāja no jaunas saslimšanas. Šķiet, ka šis fakts bija vissāpīgākais. Kā? Es taču jau tik daudz ko esmu izdarījusi, lai būtu vesela. Kas, tas ir? Un te man nākas atzīt, ka ērces domā citādāk. Ar labām domām vien vesels nebūsi. Tā 2017.gadā ietrāpīju šajā ritenī vēl vienu reizi. Jautāsiet, kamdēļ šoreiz neeju pirtīs, jūrās un nebadojos? Nemāku pat atbildēt, kāpēc. Varbūt tamdēļ, ka ticu tam, ka herbālais ceļš komplektā ar uztura pieslīpēšanu un psiholoģiskās higiēnas ievērošanu varētu būt mudīgāks veids, kā tikt līdz veselumam. Un nav  jau tā, ka nekarsētos pirtī vai nekāptu stindzinošā ūdenī. Es to visu daru. Tikai šoreiz daudz saudzīgāk pret sevi. Kā, nekā. vecums nenāk viens. Bet, ar pieredzi.  Esmu nolēmusi pamēģināt. Vēl vismaz pusgadu sekot šim ceļam...un, tad, ja tā arī nebūšu tikusi uz strīpas, atgriezties pie regulārām sarunām ar jūru (piedodiet- dīķi nav manējā stihija), pirtsgariņu un sāta Dievu. Par psiholoģiju, tur gan man šaubu nav- tur ir tēmas un jomas, kurās redzu iespēju augt un attīstīties. Lai izdodas man. Un arī jums!

Saraksts ar lietām, kuras, manuprāt, man ir līdzējušas sekojot savai iekšējai balsij:

-pirts 1 x nedēļā;

-iebrišana (iekliegšana) jūrā ar iegremdēšanos tajā līdz kaklam;

-piena, kartupeļu, baltmaizes, cukura, krējuma, sviesta, cūkgaļas izslēgšana no uztura;

-absolūtās neēšanas diena ik nedēļu (mani kolēģi to sauca: "Un Inti opjatj sreda! :)";

-divas dienas nedēļā bez olbaltumvielām;

-darbs ar psihologu;

-savas vides veidošana (gan fiziskās, gan emocionālās, gan mentālās);

-draugi, draugi, draugi;

-koučinga studijas (tur, gribot, negribot, ir JĀdara...JĀsaņemās)

-darba/atpūtas līdzsvars;

-dabisko lietu kārtības pētīšana un pieņemšana (saules un pasaules riti);

-nodarbošanās ar savu lietu- t.i. darīt to, kas sagādā prieku, baudu, gandarījumu;

-savu robežu nospraušana (o, jā, šī ir tēma, kurā, vēl ir kur piestrādāt vēl joprojām).

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

Ceļš uz veselumu. Iherb.com

Jā, šī ir pavisam atsevišķa tēma. Pavisam. Jo neesmu ieradusi lietot zāles. Retu reizi pamainu ko ēdienkartē, eksperimentēju, bet ārsta uzraudzībā laisties veselu pusotru gadu garā zāļu-zālīšu lietošanas ceļā, to gan vēl neesmu darījusi. Tai reizē, kad tiku pavisam oficiāli atzīta un reģistrēta kā laimas slimības skartā, es šo-to palasīju par alternatīvām metodēm, pat kādu laiku palietoju kurkumu no sudraba karotes :), bet, tā, kā mana ārstējošā ārste solīja, ka ar antiobiotikām viss taps izārstēts, dziļāku vērību alternatīvo metožu piemērošanai neveltīju. 

Nesenajā vizītē pie nu jau citas dakteres tiku pie saraksta ar zālēm- zālītēm un informācijas, kur to visu iegādāt. Pirmo devu nopirku turpat, aiz stūra - Kaķa nagu, Olīvu lapu ekstraktu un Magnija sulfātu, bet pārējo tai pašā dienā pasūtīju no rekomendētā iHerb.com. Tā, kā darīju to pirmo reizi, tad smuki "iekritu", nezinot visas šāda sūtījuma nianses. Kādas gan tur varētu būt nianses, teiksiet? Ir, ir. Un visnotaļ laik- un/vai naud-ietilpīgas. Sajūsmā par iespēju tikt vaļā no kaitinošās Laimas slimības, pasūtījumā sakrāmēju visu, kas nepieciešams pirmajam ārstēšanās mēnesim. Protams, daļa iepakojuma bija lielāki, bet skatīju, ka izdevīgāki cenā, tamdēļ dikti par to nekreņķējos. Galu galā sūtījums sanāca teju vai par 100 dolāriem. Ak, ko nu veseluma dēļ neizdarīsi! Visu noformēju, samaksāju, par piegādātāju izvēloties DHL, lai tak mudīgāk tieku pie kārotā! Nemaz nenojaušot, cik viss izvērtīsies interesentā pasākumā. 

Mja. Skatot šo, sajutos kā "omīte. Gandrīz viss, kas nepieciešams pirmajam mēnesim. 

Bet, nu, par visu pēc kārtas.

Pēc dienas saņēmu ziņu, ka sūtījums izsūtīts. Vēl pēc divām dienām - ziņu, ka ir jau Latvijā. Nopriecājos, redz, cik ātri! Epastā iekrita garumgara ziņa no DHL, par to, ka sūtījumam ir nepieciešama atmuitošana un sīkas instrukcijas, kā to veikt pašam. Nodomāju, redz, cik jauki! Pati visu izdarīšu! Vēl nodomāju, ietaupīšu tos 30 eur, ko prasa DHL par šādas operācijas veikšanu. Atskatoties uz pieredzēto, labāk būtu samaksājusi tos 30 eur :). Bet, nu, dodamies tālāk. Sekojot instrukcijām, nonācu VID mājas lapā un sapratu, ka sarežģītais muitošanas apraksts epastā ir tikai tādi ziediņi salīdzinot ar to, kur esmu trāpījusi ar savu sūtījuma saturu. Izrādās uztura bagātinātāji (kam pieskaitāmas visas zāles-zālītes, kuras daktere man izrakstīja) ir jāmuito STANDARTA procedūrā, nevis tajā, kuru aprakstīja DHL epastā. OK. Kas jādara, jādara. Ķeros klāt un jūtu, ka būs vien jāzvana. Zvanu uz VID. Man par lielu brīnumu visa komunikācija ar šo iestādi un, visvairāk jau ar importa muitas iestādes darbiniekiem, norit pārsteidzoši atbalstoši un pārsteidzoši pacietīgi. Tas ailīšu daudzums, kurš man bija jāaizpilda ar mistiskiem kodiem un tas ailīšu daudzums, kurš man bija jāignorē- to patiesi var zināt tikai profesionālis. Un tādi šajā VID iestādē darbojas- visu cieņu! Divās dienās paguvu sarunāties ar vairākiem dažādiem speciālistiem par trim atsevišķām, manā gadījumā, svarīgām jomām. Pie tam, nereti sarunas ilga teju vai pusstundas garumā, bet darbinieki absolūtā mierā un pacietībā skaidroja man kas un kā rakstāms tiešsaistes procedūrā.

Urrā! Tas laimes mirklis iestājās! Tiku līdz aizpildītai deklarācijai! Samaksāju prasīto nodokli (caur www.latvija.lv, jo tā uzreiz muitas iestāde redz veikto apmaksu) un jau pēc pāris stundām pasta sūtījums bija izlaists. Lejuplādēju iegūto muitas deklarāciju un, kā prasīts, nosūtīju uz DHL. Pēc laika saņēmu no DHL ziņu, ka VID nav saņēmis maksājumu, tamdēļ nevar atmuitot. Zvanu uz VID, tur man laipni paskaidro, ka viss saņemts. VID atbildi vārds vārdā nosūtu uz DHL. Un iestājas klusums. Uz nedēļu. Tā, kā pa vidu bija Jāņu brīvdienas, liekos mierā un sāku interesēties par procesu tikai tad, kad nu jau šķiet par ilgu stāv ieraksts "muitošanas procedūra" DHL mājas lapā redzamajā sūtījuma statusā. Nu jau vairs nerakstu, bet zvanu uz DHL. Laipni tieku nosūtīta atkal uz VID, jo viņi savā sistēmā neredzot, ka ir veikts maksājums. Zvanu atkal VID. Ak! VID saka, ka no viņu puses viss ir kārtībā, bet DHL uzstāj, ka nav. Es pa vidu jūtu jau ka palieku dusmīga. Ko arī pasaku DHL meitenei. Pēc mana uzstājīga paziņojuma, ka vairs netaisos zvanīt VID, saņemu rekomendāciju atsūtīt man ekrānšāviņu no www.latvija.lv, kur redzams, ka maksājums ir veikts. O, la, lā! Beidzot, beidzot esmu ieguvusi DHL labvēlību un drīkstu tikt klāt savam, nu jau nedēļu noliktavā stāvējušajam, sūtījumam. 

Tātad. Stāsta morāle.

1. Komplektējiet sūtījumu no 3.pasaules valstīm 22 eur robežās- tad nebūs jākrāmējas ar PVN aprēķinu. Faktiski var vienā reizē komplektēt vairākus atsevišķus pasūtījumus. Paskatiet- iHerb.com  ir iespēja izvēlēties default valūtu. Ja izvēlēsieties eur, tad būs vieglāk tikt galā ar visu šo smalko padarīšanu. N.B. tie 22 eur attiecas arī uz pasta sūtījuma izmaksām, viss kopā.

2. Ja nevarat iekļauties 22 eur robežās, mērķējiet uz 150 eur- tad visamz nebūs jāmaksā ievedmuita.

3. Attiecībā uz muitas lietām, uzgāju labu palīgu www.muitaspaligs.lv Tur var saprast, gan ar kādu ciparu būs jārēķinās gan PVN, gan ievedmuitas gadījumā.

3. Ja nu nekādi neizdodas trāpīt punktā 1., tad atvēliet 30 eur DHL, vai arī iedzeriet baldriāņus, atlieciet visus darbus un ienirstiet VID muitas importa deklarāciju pasaulē (interesanta bez gala- nemaz nenojautu, ka ko tādu cilvēki dara diendienā un tādējādi pelna sev iztiku)

4. Visādi citādi iHerb.com ir visnotaļ draudzīgs iestādījums ne tikai produkcijas klāsta un to cenu ziņā, bet arī sniedz dažādas atlaides, piemēram, ja lietojat drauga kodu, tad varat dabūt gan atlaidi sev, gan draugam. Manā gadījumā tie ir veseli 10%, kas uz tiem simts eiro kā reiz nosedza pusi no ievedmuitas ;)  Mans drauga kods ir AQS5851 . Tikai priecāšos, ja to lietosiet- būs labums, gan Jums, gan man. Tiklīdz kā veiksiet pirmo sūtījumu, arī paši tiksiet pie šāda iHerb.com rewards code un varēsiet ar to dalīties ar citiem. Papildus šīm atlaidēm, vēl ir arī citas- apjoma un lojalitātes atlaides, kas citos interneta veikalos nemaz nav tik biežas. Vēl viens būtisks pluss tiem, kuri nepārvalda angļu valodu- iHerb.com runā arī krieviski ;)

5.Zvaniet un prasiet, ja rodas kādas neskaidrības. VID šajā ziņā ir pārsteidzoši atsaucīgi- man pat atzvanīja mirklī, kad radās tāda vajadzība.

6.Pirms izvēlieties DHL, padomājiet, varbūt ar parasto pastu būs mazāk krāma. Jo iepriekš mana pieredze pildot muitas deklarācijas bija saistīta tieši ar Latvijas pastu un tur es nekādus kreņķus neatceros- samaksāju prasīto summu un saņēmu sūtījumu. Nezinu, varbūt sistēma ir mainījusies kopš tiem laikiem, bet šādā piedzīvojumā es trāpīju pirmo reizi.

7. Paskatiet, kur vēl var iegādāt vajadzīgo produktu. Ja Latvijas cenas, salīdzinot ar iHerb.com cenām ir uz pusi lielākas, tad var gadīties, ka Krievijā šos produktus var iegādāties vēl lētāk. Pavisam nejauši, esot Krievijā, uzgāju bodybuilder veikalu, kurā tiku pie vēl izdevīgāka piedāvājuma. 

Šim stāstam ir gan sākums, gan būs arī turpinājums, jo es mainos :)

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

Ceļš uz veselumu. Vizīte pie dakteres.

Gaidītā diena klāt. No rīta vīrs, kā ierasts pienes kafiju, es pasmaidu, bet nesaku, ka šodien brokastis ēst nedrīkstu. Desmitos vizīte pie ārstes, kur uz melnā fona mikroskopa pētīs manu asins sastāvu. Aizvedu savu četrgadnieku uz "skoliņu", tieku līdz autobusa pieturai un saprotu, ka nepaspēšu noteiktajā laikā. Neko darīt, saucu taksi. Tā arī neesmu saņēmusies drosmes doties Rīgas centrā ar auto. Smejos, ka tas ir stress, no kura varu izvairīties. Un tas nav tikai ar Rīgas centru. Pie stūres sēžos tikai tad, ja nu galīgi nav citas iespējas. Taksis atnāk mudīgi. Bolt līdz šim mani nav pievīlis. Dodamies ceļā. Vēroju dzīvi aiz loga. Taksists apjautājas par precīzu izlaišanas vietu un šķiroties novēl jauku dienu. Es atbildu ar to pašu, nenojaušot, cik jauka man šī diena patiesībā izvērsīsies. Dodos norādītās adreses virzienā. Ieeja no sētas. Meklējot dzīvokļa numuru, pamanu mīlīgi noformētu ieeju. Jā, tā ir īstā. Dodos iekšā, dzirdu dakteri runājam. Pacients pirms manis uzdod jautājumus. Šķiet, jautājumi izsmelti, iznāk slaids, garš puisis un daktere aicina iekšā mani. Balti ādas krēsli. Skaisti. Apsēžos. Daktere paņem divas lapas, vienu baltu, otru zaļu, un saka: "Nu, stāstiet!". Samulstu un sāku ar sava vārda nosaukšanu un to, ka pēdējo reizi man laimborelioze diagnosticēta aizpērnajā vasarā. Stāstā pieminu arī savas aizdomas par 11 un 33 gadu vecumā slimoto, kur simptomi bija līdzīgi. Daktere šo, to pieraksta, paskatās uz mani un saka: "Jūs esat klasisks neizārstētas laimboreliozes gadījums." Pajautā vēl par to, kā guļu (mēdzot būt vai nu slikts miegs, vai pārlieku labs), vai nav problēmu ar sirdi un vai krampji nerauj kājas. Par miegu trūkumu nesūdzos, krampji vienu dzīves periodu mani ir diezgan stipri mocījuši, bet sirdi man 11 gadu vecumā Stradiņos pētīja vai veselas divas nedēļas, nekādi neatceros, kamdēļ. Daktere māj ar galvu, jā, tas viss vedina uz domu arī par slimošanu tajā periodā. Vēlāk atceros, ka arī 33 gadu vecumā, ģimenes ārste man, klausoties pulsu ieplēta acis, sakot: "Jums gan lēni sirds strādā!". Padalos arī savā pieredzē ar apiterapiju, kad pēdejā simptomu (locītavu un muguras sāpes, stīvs kakls, nogurums un paaugstināta temperatūra) saasinājuma nomocīta, nolēmu izmēģināt dabīgo šprici- biti. Simptomi pazuda, bite savu darbu bija padarījusi. Daktere atzīst, ka lai arī ārstēšana ar bites kodumu nav īsti pakļaujama dozēšanai un ietver alerģiju risku, tomēr arī pati kodina biti, ik reiz, kad tiek pie ērces koduma.

Turpinājumā kārta asins izpētei. Tieku pie pirkstiņdūruma. Viens stikliņš svaigu asiņu paraugam, otrais- jau recējušu. Daktere pēta un saka: "Leikocīti Jums pārīšos pa divi. Grūti viņiem. Es Jums parādīšu" , un pagriež datora ekrānu pret mani. Redzu tādus neregulāras formas dažus gaišus apļus un daudz mazākas formas lēni kustošus daudz regulārāks formas apalīšus ar vienu spicu knābīti. Tie lielie esot leikocīti- pārstrādājušies, bet mazie- eritrocīti. Eritrocīti esot ar kādu elektronu mīnusā un tāpēc neesot spējīgi piesaistīt skābekli- tamdēļ tie saķēdējoties viens pie otra vilcieniņā. Tas neesot labi, esot nepieciešami antooksidanti, lai to lietu savestu kārtībā. Savukārt svītriņu tīkls svaigajās asinīs esot fibrīns, kura paaugstinātais daudzums norādot uz to, ka aknas strādā ar pēdējo jaudu. Analīzēs vēl rezultātus nevarēšot noķert, bet aknas jau esot pārslogotas. Jātīra. Vēl ekrānā uzpeldēja kādas tauku šūnas, kuras ideālā gadījumā būtu jānotiesā leikocītiem, bet tā, kā tie ir aizņemti ar borēliju tēmu, tiem spēka nepietiekot. Tālāk daktere ņem sarecējušās asinis un mikroskopā pēta asins aplīša centriskos lokus. Aknu loks uzrāda kreņķi (baltumi lokā) un pats centrs, kur zarnu darbība un ginekoloģija, arī tādi šaubīgi. Aprunājam šo tēmu, bet daktere atzīst, ka tas vidiņa baltums nemaz neesot tik ļoti balts, lai būtu jāsatraucas. Vienu vārdu sakot, tīrīšana. Tieku pie aknu tīrīšanas apraksta ar piezīmi, ka labāk to darīt brīvdienā un regulāri, 6 mēnešus pēc kārtas. Brīvdienā, jo saistīts: pirmkārt, ar iespējamiem nelabumiem un, otrkārt,  ar pamatīgu caureju. Jā, tad tiešām labāk pasēdēt mājās. 

Ja līdz šim daktere savas piezīmes rakstīja uz baltās lapas, tad, nu paņem zaļo un saka: "Pienācis laiks stādīt ārstēšanās plānu!" Un raiti piepilda lapu ar dažādu preparātu nosaukumiem, minot, kas, kā, cik ilgi un kāpēc lietojams. Daudz. Nebiju domājusi, ka būs tāds daudzums dažādu tā saucamo uztura bagātinātāju. Saprotu, ka tas būs daudz nopietnāks process, nekā vienkārši divu nedēļu antibiotiku kūre. Nobeiguma vēl izrunājam ārstēšanās procesa tālāko gaitu un tad jau arī konsultācija beidzas. Šķiroties, daktere nosaka: "Jūs tiksiet ar to visu galā! Būs labi!"

Sajūtos, it kā būtu nokārtojusi eksāmenu. Viegli un apņēmīgi. Sen nebijusi sajūtu kombinācija ierastā noguruma vietā. Pusotru gada ilgā ārstēšanās kursa sākums izskatās visnotaļ cerīgi. 

Šīs dienas apraksts ir tikai daļa no mana laimboreliozes stāsta. Tam ir gan sākums, gan arī, nu jau skaidri iezīmējies turpinājums. Jo...es mainos :)

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

Ceļš uz veselumu. Pats sākums.

Nav nekāda zinātniski vai laboratoriski pierādīta pamata tam, ka ar laimboreliozi esmu slimojusi vairākas reizes. Tomēr, skatot savas sajūtas un salīdzinot tās ar simptomiem, par kurām runā hroniskas laimboreliozes pacienti savos stāstos, saprotu, ka šī, iespējams, ir atbilde uz jautājumu, ar ko es esmu slimojusi visus šos daudzos gadus.

Paaugstināta temperatūra.

Bērnībā gana daudz slimoju. Angīnas un deguna blakus dobuma iekaisumi man bija ierasta lieta. Komplektā ar karstu kartupeļu kompresi un siltu pienu ar medu. Augstas temperatūras un neiztrūkstošas antibiotikas. Bet, uzsākot mācības 4.klasē, sāku slimot pavisam savādāk. No rīta pamostos, nogurums, izmēru temperatūru- 37. Un tā vairākas dienas. Dakteri plāta rokas un nesaprot, kā ārstēt. Temperatūra pazūd, lai pēc kāda laika atkal atrastos. Ceturtās klases laikā es skolu kavēju daudz vairāk, kā, iepriekš, slimojot pa īstam.

Otro reizi mini-temperatūra mani pārsteidza nesagatavotu ap 2006.gadu. Gāju pie ģimenes ārstes kā uz darbu. Maza temperatūra, sāpīgi kauliņa, stīvs kakls, džinkstoņa ausīs, rūgta garša mutē. Daktere sūtīja mani visur kur. Nekāda loģiska izskaidrojuma. Beigās tiku pie norīkojuma uz Infektoloģijas centru. Aizbraucu. Tur man prasa: 

-"Kādos apstākļos Jums pēdējo reizi bija paaugstināta temperatūra?"

-"Pēc baseina apmeklējuma."

-"Nu, ko lai Jums saka. Neejiet vairāk uz baseinu."

Šķiet, šis bija pēdējais piliens. Es nolēmu temperatūru un visus pārējos simptomus ignorēt. Šķita, ka tam visam nav nekādas jēgas. Un ķēros pie pašiedvesmas un savas dzīves prioritāšu sakārtošanas. Šī tēma arī prasa atsevišķu rakstu.

Galvas sāpes.

Tai pašā ceturtajā klasē sastapos arī ar tādu jēdzienu, kā galvas sāpes. Līdz tam neko par tām nezināju. Kopš tā laika galvas sāpes kļuva par manu pastāvīgo pavadoni. Ja sākumā es vēl dzēru kādas zāles, tad vēlāk jau meklēju alternatīvas kafijas vai ūdens dzeršanā.

Pleķis uz kājas.

Vairs neatceros vasaru (noteikti tas vēl bija skolas laikā), kuras laikā man uz kājas pēkšņi parādījās kartei līdzīgs pleķis-tāds, kā salu arhipelāgs. Ja viņu paberzēja, tas kļuva caurspīdīgs, bet ar laiku atkal atguva savu violeti sārto formu. Kādu laiku domāju, ka tā man tāda pēkšņa dzimumzīme. Smējos, ka tas ir tāpēc, lai vasarā, kad nevalkāju skolēnu formu, varētu atšķirt, kur man ir kreisā (pie skolēnu formas, kreisajā pusē bija jāsprauž nozīmīte) un kura labā puse. Neatceros arī to, kā pleķis pazuda. Kādā mirklī vairs nebija un viss.

Un šī bija pirmā no divām reizēm, kad vispār man bija kāds pleķis, kuru kaut attālināti varētu saistīt ar ērci. Arī otrajā reizē nebija ne miņas no centriska apļa ar baltu loku pa vidu.

Visas citas reizes, kad vilku ērces ārā, nekādu pleķu nebija. Un nenāca man prātā ērces baudīt, jo sirsnīgi biju potējusies pret encefalītu. 
Savukārt, ne vienā no reizēm, kad man bija dīvainie pleķi, nemanīju ērci.

Locītavu sāpes.

Skolas laikā gāju mākslas skolā un ļoti skaidri atceros manas mammas sarunu ar manu keramikas skolotāju: 

-"Sakiet, kā Jums liekas, uz ko manai meitai ir talants?"

-"Viņai tīri labi sanāk veidojumi!"

-"Tad jau būs jāsūta tālāk keramiku mācīties!"

-"Bet, kā ar tām kaulu sāpēm, viņai tak visu laiku sāp locītavas."

Acīmredzot, tās sāpes skolas laikā mani ir pavadījušas tik pastāvīgi, ka pat keramikas skolotāja tās bija ievērojusi un bažījās par to, vai varēšu izturēt mācības tik aktīvā un slapjā nozarē kā keramika. Atmiņā vēl ir palicis fakts, ka ārsti mammai skaidroja, ka sāpes ir saistītas ar manu ātro augšanu un šīs sāpes dēvējot par šlāteri. 

Turpmākajos gados topā bija muguras sāpes un ap 2006.gadu tām pievienojās arī stīvs kakls. Tik stīvs, ka neiroloģe smējās, skatot manu rentgenu: "Kā Jūs esat pamanījusies par sevi tā nerūpēties?" Tā arī nesapratu, kā man būtu bijis jārūpējas. Masāžas un vingrošana bija pasākumi, kuros vairāk vai mazāk aktīvi piedalījos visu savas dzīves laiku, bet muguras sāpes tik un tā neatkāpās. Ģimenes ārste izrakstīja man glukozamīna pulverīšus. Šķiet, tos izdzēru vai veselu spaini.

Sirds.

Skolas laikā mana mamma izcīnīja iespēju pārbaudīt manu sirdi Stradiņos. Nezinu, vai tiešām man bija kādi citi objektīvi rādītāji, izņemot locītavu sāpes, šādam pārbaudes iemeslam. Vairākas dienas nogulēju kopā ar tikko operētiem vai uz operāciju gaidošiem bērniem un tapu pārbaudīta visvisādos veidos. Kādu laiku pat staigāju ar tādu kā portatīvo sirds darbības reģistratoru- viscaur biju vadiņos un lipekļos. Šķiet, toreiz tā arī neko nopietnu neatrada. 

Savukārt 2006.gadu uzzināju, ka mans pulss ir nereāli zems, starp citu, arī mans asinsspiediens. Tiku pie līdzjūtīgas nopūtas un sirdsdarbību profilaktiski uzlabojošiem preparātiem.

Džinkstoņa ausīs.

Skaidri atceros to dienu (arī ap 2006.gadu), kad, aizvedot bērnu uz bērnu dārzu, iekāpu mašīnā un nodomāju, redz, kā- mašīna dūc. Pēc mirkļa sapratu, ka dūc ne jau mašīna, bet man ausīs. Tāds, kā auto ventilators. Nepārtraukti. Protams, kā jau kārtīgs pilsonis, devos pie ģimenes ārstes ar kārtējo (kā vēlāk uzzināju, neizskaidrojamo) simptomu. Ārste mani nosūtīja uz dzirdes pārbaudi. LORs, veicot kaut kādus džinkstošus mērījumus un apskatot manu rentgenu teica: "Ar dzirdi Jums viss kārtībā, bet rentgenā ir redzams tāds kā audzējs, kurš spiež uz dzirdes nervu un tamdēļ rada šo šņākoņu. Jums vajadzētu pārbaudīt dziļāk šo tēmu." Nu jau ar trīcošām kājām devos atpakaļ pie ģimenes ārstes, lai tiktu pie norīkojuma uz dziļāku tēmas pārbaudi. Izrādās, lai tiktu līdz dziļākai tēmas pārbaudei, ir jāgaida rindā, ne daudz, ne maz, bet 4 mēneši. Man acis lielas, kā? Un visu šo laiku es staigāšu ar domu, ka man galvā ir audzējs? "Mēs saprotam, Jūs uztraucaties!", man atbildēja. Es...nesapratu un turpināju meklēt. Izrādās, ka par solīdu samaksu noteikto izmeklēšanu var veikt nedēļas laikā. Aleluja, noteicu un devos ar naudu zobos uz smalko aparātu. Magnēti mani izbungāja un izdeva slēdzienu, ka nekāda audzēja man nav. OK. Atvieglojums pamatīgs. Tomēr tas nesniedza man atbildi uz to, kas tad liek džinkstēt manām ausīm. Tiku pie iespējas iepazīt vēl veselu rindu aparātu dažādās Latvijas slimnīcās ....bet secinājumā- 0. Mja, vai iepriekš jau nerakstīju, ka atmetu ar roku visiem dakteriem?

Sāpes acī
Ap to pašu 2006.gadu mana redze sāka pieklibot. Vispirms bija grūtības pārfokusēties - t.i. ja bija darīts kas sīki un tuvu skatāms, tad uz tūlītēju tālāku saskatīšanu nācās pagaidīt- viss bija miglā tīts. Pajautāju ārstam - un guvu skaidrojumu, ka acij grūti pārfokusēties. OK. Kamdēļ pirms tam nebija grūti...kas to lai zin? Pēc kāda laika  kļuva grūti ne tikai pārfokusēties, bet arī ilgāku laiku pastrādāt pie datora. Tā, kā mana darba diena pilnībā pagāja lūkojoties šai ekrāna, tad tas nu galīgi nederēja. Devos pie ārsta. Tur uzzināju, ka acs sāpju iemesls varētu būt tas, ka vienā acī redze ir nedaudz bojāta un otra acs cenšoties to kompensēt, pārpūlas un tamdēļ sāp. Sāpes reizums bija tik neizturamas, ka aci vienkārši turēju ciet. Izrakstīja brilles. Nēsāju brilles, bet nekas nemainījās. Nomainīju darbu. Nu skatījos visādas smukas lietas un pamazām aizmirsu par to, ka mana redze ir nepilnīga. Līdz pēc gadiem 10 atgriezos pie tā paša. Atkal sāp viena acs. Un tā, ka laiku pa laikam gribas to aizvērt. Aizgāju pārbaudīt redzi. Abām vienādi mazi mīnusiņi. Objektīva iemesla sāpēm neesot.  


Endometrioze
Šķiet, ka sasniedzot 30 gadu vecumu, es pārvērtos hipohondriķī. Man sāpēja viss un visur. Visām sāpēm pievienojās arī menstruāciju sāpes. Vēl vairāk, sāpes parādījās arī menstruāciju starplaikā. Un ar laiku arī pašas menstruācijas nepārtrūka. Protams- devos pie ārsta. Tiku pie hormonu preparātiem. Jutos ārkārtīgi slikti. Daktere man neko neskaidroja, tikai turpināja izrakstīt zāles. Meklēju citu dakteri. Šoreiz tiku pie speciālistes, kura katru analīzes detaļu un katru ar mani notiekošo procesu sīki izskaidroja. Biju gandarīta. Tomēr arī viņa nevarēja pateikt, no kā man šī kaite radusies. Ok. Var jau visam atrast psiholoģisku iemeslu. Bet, tagad, atskatoties uz visu šo buķeti un, redzot, ka pēc veiksmīgas izārstēšanās (jā, es šo kaiti uzveicu, par spīti tam, ka pārstāju lietot hormonu preparātus),  man gribas domāt, ka arī pie šīs kaites varētu meklēt borēliju vainu. 

Mati, nagi un āda.
Visu mūžu mani mati ir bijuši taisni. Un plāni. Bet taisni. Vienu brīdi ap 2006.gadu tie sāka pastiprināti izkrist un sprogoties. Nemanot biju kļuvusi par retu skaistu sprogu īpašnieci. 
Nagi kopš manas bērnības ir bijis mans lepnums. Varēju tos izaudzēt garus un apgriezt tikai tad, gad tie saka traucēt veikt ikdienas darbus. Ap to pašu iepriekš minēto gadu tie palika grubuļaini un lūza, kā negudri. Smējos, ka tie ir kā betons bez dzelzs. Biezi, bet trausli.
Kaut kad pamanīju arī to, ka nevaru vairs mizot kartupeļus. Kā ķēros tiem klāt, tā iekaisa āda, lobijās un veidojās jēlumi uz rokās. 
Sabijos un devos pie speciālistiem. Tiku pie roku smēres, matu losjona, šampūna un atbildes, ka grūtniecība tādu iespaidu uz matiem, nagiem un ādu nevarot atstāt. Bet, kas var, tā arī neviens no tolaik varen dārgajiem speciālistiem man nevarēja sniegt. Sāku pierast pie īsiem nagiem, īsām frizūrām, un kartupeļu mizošanas deliģēšanas.

Tā es visu šo lietu noliku "katram savas dīvainības" plauktiņā. Līdz mirklim, kad sastapos ar nu, jau laboratoriski diagnosticētu laimboreliozi 2017.gada vasarā. Tiku pie antibiotiku kūres un dakteres apgalvojuma, ka nu jau visam būtu jābūt kārtībā, jo antibiotikas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un, savā ziņā, viņai bija taisnība. It kā jau viss bija kārtībā. Bet pēc pāris mēnešiem sastapos ar sev jau pazīstamajiem simptomiem: neliela temperatūra, locītavu sāpes, galvas sāpes un nogurums. Tas nogurums bija tik kaitinošs ka gāju pie ārstes vēlreiz Šoreiz tiku pie D vitamīna ar komentāru, ka tik zemu rādītāju viņa neesot nevienam savam pacientam redzējusi. Tā arī būtu domājusi, ka D vitamīnā slēpjas visa sāls, jeb apraktais suns, ja ne...manā redzes lokā nenonāktu kāds  Facebook ieraksts, kur meitene dalās savā cīņā ar laimboreliozi. Es izlasīju un sajutos dīvaini. Izrādās, ka analīzes nav vienīgais noteicošas faktors tam, ka slimība ir saķerta. Un ka antibiotikas nebūt nav glābējas. Ka borēliju baktērija mēdz iekapsulēties saistaudos un no turienes turpināt savu nervu sistēmas "graušanas" darbu. Nelāgās aizdomas mani  nelika mierā. Un nelāgie simptomi arī. Jutu, ka imunitāte brūk- slimoju visas bērnudārza slimības kopā ar bērnu. Ne no šā, ne no tā varu pēkšņi sajusties nogurusi jau no paša rīta. Pamosties ar mazu temperatūru, kas nekur neved. Tā remdeni. Ir, ir un tad, tikpat pēkšņi kā uzradusies, pazūd. Turpināju lasīt visu iespējamo par laimboreliozi un manī nostiprinājās pārliecība, ka šis ir īstais veseluma meklēšanas virziens. Turpinājums sekos. Kā gan citādi. Jo es taču mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.