piektdiena, 2020. gada 8. maijs

Ceļš uz veselumu. Atklājumi pusceļā

Šo ierakstu sāku februāra beigās, bet nobeidzu tagad, kad ir jau ziedonis. Šoreiz par pusceļu un atklājumiem.

Tā, kā hroniskas laimboreliozes ārstēšanās kursu uzsāku pagājušā gada jūnija beigās, tad tagad vajadzētu būt ceļam jau pusē. Ak, vai, bet sajūtas par to liecina visai maz. Vēl joprojām regulāri uznāk nespēks un sāpes locītavās. Tāpat arī mazā temperatūriņa un iekšējā "galerta sajūta" mēdz negaidīti uzrasties uz izjaukt plānus (taisnību sakot, temperatūriņas un šīs trīceklīgās sajūtas dēļ šodien esmu iedevusi sev brīvdienu un varu pievērsties nevis dienišķās iztikas nodrošināšanas darbiem, bet gan bloga ieraksta veidošanai :) ). Arī džinkstoņa ausīs, nespēja kārtīgi satvert un noturēt nelielus (vai tieši pretēji - lielus un smagus) priekšmetus, totāls disaster ar atmiņu un endometrija hiperplāzija kā oga uz visas šīs laimas kūkas. Šķiet, ka nupat jau spēki beigsies, lai gan...ja salīdzina ar pirms padsmit gadiem piedzīvoto, vismaz ir skaidrība, kas ir šo spēku laupītājs. Laims, sasodītais laims. Pēdējā vizītē pie ārstes uzzināju, ka vairāki mani simptomi liecina par to, ka esmu saķērusi vēl ko paralēli laimam. Ak. BET. Ir arī kaut kas labs pa šo laiku noticis. Kas nozīmē, ka ir kāda jēga visam kas darīts.
Tātad- VAIRS NAV "STĪVAIS KAKLS". Nav, un viss. Protams, reizēs, kad intensīvi strādāju pie datora, tas stīvums uz mirkli parādās, bet tas nav salīdzināms ar to, kā bija. Olalā! 
Esmu aizmirsusi par REGULĀRAJĀM MUGURAS SĀPĒM. Pagājušajā vasarā biju atklājusi adatu paklājiņa maģisko iedarbību muguras sāpju gadījumā. Tagad mans paklājiņš stāv stūrīti un lēnām pārklājas ar putekļu kārtiņu. Mugura vairs nesāp. 
Es zinu, kā tas ir, kad NEKAS NESĀP un IR SPĒKS DOTIES SKRIET. Gatavība doties skriet ir kā signāls tam, ka šodien es jūtos kā absolūti normāls cilvēks.
Tiesa, pēdējās sajūtas man nav patstāvīgas. Tās mēdz pāriet. Mēģinu sekot līdzi un saprast, kuros mirkļos mans spēks zūd un kad ir tās reizes, kad no rīta mostos spēka pilna. Pilnīgi noteikti esmu sapratusi, kas man palīdz tad, kad ir pavisam slikti:
-profesionāls pirts rituāls (šķiet, visi mošķi mani pēc tā pamet)
-reizēs, kad nav pieejama pirts, došanās maksimāli karstā magnija sāls vannā (uzmanīgi ar izkāpšanu no vannas- ir iespēja itin viegli zaudēt samaņu strauji to darot).

Paralēli herbālajiem preparātiem dzeru visu ko- gan kalnrozītes tēju (pretērču tēja), gan ingvercitronūdeni (labs toksikozēm), gan cigoriņu kafiju (laba aknām). Atklāju vēl vienu lielisku resursu herbālo preparātu iegādei- tepat netālu - Polijā (LymeHerbs). Priecē piedāvājuma dažādība (ir gan kapsulas, gan tinktūras, gan pulveri, gan drogas), un piegādes ātrums. Līdz ar pandēmiju, ASV piegādes ir sākušas kavēties, bet poļi spēj piegādāt nedēļas ietvaros. 
Kopš ziedoņa špricēju bites. Ja pagājušajā gadā baidījos pati tās ķert un galēt nost (bite pēc dzelšanas esot lemta nāvei), tad šogad mani kārtējā ērce piespieda atklāt vēl neatklātās savas spējas. Jā, es varu noķert biti :) Tam ir nepieciešama sērkociņu kastīte un pacietība. Kamēr bite šeptē pa ziedu, tikmēr iešūplādēju to sērkociņu kastītē. Pēcāk vajadzīga plēve, ar kuras palīdzību novirzu biti tur, kur vēlos saņemt dzēlienu. Nežēlīgi. No it visām pusēm. Ja jau par resursu atklāšanu, tad esmu atklājusi arī to, ka mans vājums ir kļuvis par manu profesionālo spēku. Jūtīgums man ļauj individuālā darbā ar klientu uztvert nianses un atgriezt klientam atpakaļ to, ko citkārt varbūt pat nepamanītu- tādējādi esmu vērtīgāks resurss saviem individuālajiem klientiem. Tāpat esmu atklājusi arī kortizola (stresa hormons) spēku. Ik reiz, kad esmu devusies vadīt pasākumu ar mazo temperatūriņu un lielo nespēku, līdz ar pirmajām pasākuma vadīšanas minūtēm jūtu, ka esmu teju vai vesela. Nekur nekas nesāp un temperatūra ir normalizējusies. Izrādās, ka šādi darbojas stresa hormons- tas mobilizē organisma resursus. Kā mana kolēģe Laila Jemberga saka- tas ir gluži tā, it kā ierindas darbiniekam atnāktu darba uzdevums nevis no tiešā priekšnieka, bet no lielā kompānijas bosa. Darbinieks, protams, metas pildīt lielā bosa uzdevumu. Ok, tiešā priekšnieka komandas jau arī neviens neatceļ, bet to izpilde tiek atlikta uz vēlāku laiku. Esmu lasījusi par šo fenomenu- ārstēt pirmatnējo saslimšanu simptomus ar stresu. Tomēr mans gadījums nav īsti pieskaitāms pie pirmatnējiem, tamdēļ lielākā daļā gadījumu es (mans ķermenis) atgriežos pie tiešā vadītāja uzdevumu izpildes- t.i. iekšējās cīņas ar ērces/ērču koduma izraisītajām kaitēm.  Ilgu laiku uzskatīju, ka mana slimība ir cieši saistīta ar manu nespēju noturēt savas robežas (pateikt "nē", skaidri paust savu nostāju utml), bet, kad uzzināju, ka ar šo pašu kaiti slimo manā skatījumā izcili garā spēcīgi cilvēki, es sāku pārskatīt savu viedokli par šo. Nezinu, var jau būt, ka maldos atkal. Vēroju, domāju un mācos no visa, ko piedzīvoju. 
Mēdz sacīt, ka slimība ir atnākusi, lai mums ko iemācītu. Nav tiesa. Viss, kas ar mums notiek ir tamdēļ, lai mēs ko iemācītos. Nav vērts slimību celt uz augstāka pjedestāla, kā visu, kas noticis mūsu dzīvēs. Bet svarīgi ir izmantot to, kas mums jau ir. Atkārtot to, kas mums jau sanāk un soli pa solim atgriezties pie sava veseluma.
Turpinām. Vismaz es to darīšu. 

1 komentārs:

  1. Labdien,
    Es rakstu, lai jūs informētu, ka mēs piedāvājam privātus aizdevumus ar procentu likmi 2%. Mēs varam jums aizdot, lai veiktu uzņēmējdarbību, pārvaldītu saimniecību vai visu citu, ko vēlaties darīt kā projektu. Sazinieties ar mums tieši pa e-pastu: (sduplens@gmail.com)
    Ar cieņu

    AtbildētDzēst