Par bailēm, bungām un atbalstu

Kādu laiku atpakaļ dalījos pieredzē (skatīt šeit>>) par lietām, kuras notiek un dabonas. Tad minēju, ka mana draudzene tika pie bungām. Savām Šambungām. Sagribēja, paprasīja un saņēma. Es tik neminēju, ka draudzene aicināja arī mani. Tikt pie bungām. Es atteicu. Sak, nav man naudas, nav laika, man bail...un, vispār, es neesmu tam gatava. Kad ne, tad ne. Draudzene tika pie bungām, bet es pie dalības Helsus festivālā. Toreiz vēl draudzene pateica: „Tu tik aizej pie viņiem, pie Šambungu meistariem parunāt! Viņi arī tur būs!” Ierakstīju to savā „to do” sarakstā un turpināju dzīvot. Tas bija februāris. Kaut kad pavasarī sastiepu muguru un aizgāju pie pirtnieces  Vairas (skatīt šeit>>) sevi mīlēt. Pēc mīlestības pilna pirts rituāla sēdējām, dzērām tēju un runājām. Vaira teica: „Zini, es Tev gribu ko parādīt!”....un nes man bungas. Un stāsta stāstu, kā pie tām tikusi. „Interesanti,” nodomāju „Atkal sastopu Šambungas.” Nākamā tikšanās jau bija pašā festivālā „Helsus”, kur līdz ar citiem pazīstamiem cilvēkiem sastopu arī mūsu puses Māru. Un viņa man nāk pretī ar lielu smaidu sejā: „Es tiku pie savām bungām!” Es saprotu, ka nav jau citas izejas. Jābaidās un jādara :). Jāiet un jāsatiek tās savas bungas.

Festivāla dienas aiziet intensīvi strādājot, un tikai otrās dienas vakarā, īsi pirms beigām, viens cilvēks atsaka savu pierakstu, saprotot, ka visa kā ir bijis par daudz. Urā! Man ir brīvs laiks. Ievelku gaisu un eju (vai es teicu, ka man ir bail?) Nonāku pie Šambungu telts un saku: „Sveiki!” Sapazīstamies un izrunājamies. Top skaidrāka bilde arī par manu baiļu iemeslu. Viss ir skaidrs. Ir arī bungas, kuras mani uzrunā. Tomēr, turpinot sarunu, saprotu, ka mans bungu ceļš būs drusku garāks. Gatavošu tās pati. Vēl tik nodomāju: „Ja jau kokli (skatīt šeit>>) varēju uztapināt, tad arī ar bungām varēšu tikt gala!”

Jau mājās aizrakstu dažiem sev zināmiem medniekiem, ka vēlētos tikt pie kādas no tām ādām, kuras parasti tie norok. Palaižu savu vēlmi un pati atslābstu, lai Visums darbojas manā vietā.

Un tā, baudot kādas jūnija svētdienas rītu, saņemu sms: „Ir buka āda. Brauc pakaļ.” Hmmm. Saprotu, ka kleitiņa uz lencītēm būs jānomaina pret darba ģērbu. Būs noteikti jāstrādā. Tikai kas īsti jādara, nav ne mazākās nojausmas. Zvanu Laurim- Šambungu meistaram. Un saņemu sīkas instrukcijas kas un kā, un kur. Pie sevis nosmeju: „Maniem suņiem būs interesanti!” 

Tā arī ir. Suņi sargā mani un uz dēļiem izklāto buka ādu. Mans šīsdienas uzdevums ir notīrīt ar asu nazīti gaļas paliekas no šīs ādas. To arī pēc labākās sirdsapziņas daru. Notīrītos gabaliņus rūpīgi lieku kaudzītē blakus. Suņi mani vēro. Vienu mirkli, tīrot tādu ka cietu grubulīti, saprotu, ka tas nav viss grubulītis, bet gan buka ādu caururbis kukainis. Un, ak, vai! Tieši ādas vidū. 

Zvanu Laurim, vai maz vērts turpināt, ja ādas vidū caurums. Lauris atsmej: „Nav nevienas ādas bijis, no kuras nevar bungu uztaisīt. Tas ir Visums, kas Tevi pārbauda, vai atkāpsies pirmo grūtību priekšā!” Kad tā, tad tā. Divas stundas esmu pavadījusi ceļos nometusies. Nu esmu gatava doties nākamajos darbos.  Āda jāpūdē. 

Sameklēju ūdens trauku, piepildu to ar ūdeni, ādu iekšā un vāku virsū. Drošības pēc vēl uzlieku slogu. Tā suņu interese par manu darbošanos tomēr tāda aizdomīga. Protams. Kad atgriežos, no iepriekš rūpīgi sakrautās gaļas čupiņas nav ne vēsts. Nez, kur gan tā palikusi?

Ok.  Nav tik traki. Kaut ko tādu daru pirmo reizi...un saprotu, ka varu to izdarīt.  Nezinu, kas tam sekos, bet...pagaidām viss ir paveicams.

Ik vakaru pārbaudu, kā āda pūst. Laukā ir gana silts un jau ceturtdienas vakarā spalva no ādas dalās nost samērā viegli. Saprotu, ka nav te ko marinēt. Ir pienācis laiks nākamajam etapam. Pirms tam gan "zvans draugam", lai noskaidrotu bungu nākamā etapa detaļas. Ar Lauri vienojamies par randiņu pēc pāris dienām. Es ādu izskaloju, pārlieku citā traukā, uzleju virsū aukstu ūdeni un visu šo bagātību nonesu pagrabā. Lieki piebilst, ka tas viss nedaudz „smaržo”, tomēr ne tik traki, lai kristu no kājām nost. Dienu pirms braukšanas nolieku mazuli gulēt, palūdzu vīram saorganizēt man laukā darba galdu un metos spalvas plūkšanā (nez,vai to sauc par ģērēšanu?). Protams, man atkal ir asistenti, kuri visu šo procesu uzmanīgi vēro. Nezinu, ko viņi domā, tomēr no manis neatkāpjas ne soli. Es arī, drošības pēc, no ādas nekur tālu neeju. Ja nu maniem suņiem šķiet, ka tas kas ēdams? Ok. Aptuveni divas stundas darba ar pirkstiem, špakteli, ūdens šļūteni un āda ir tapusi brīva no spalvām. Tiesa, dažās vietās tā nenāk nost. Lauris jau par to brīdināja. Neesot vērts izdarīt to, ko nevar izdarīt. Lai paliek.

Nu jau krietni vien lielākā (jā, āda, kurai ir noplūktas spalvas, top daudz lielāka) āda atgriežas ūdens spainī pagrabā. Bet es domās jau ceļoju uz Aglonu. Tā ir puse, kur mīt Lauris, Arnita un Šambungas. Labi, ka vīrs man piedāvājies būt par šoferi. Tomēr 5 stundu brauciens turp un pēc tam 5 stundu brauciens atpakaļ nav akurāt pats vieglākais, kas varētu ieskaut bungu gatavošanas procesu. Atbalsts gan. Tas gan ir tas, kas lieliski piestāv bungu gatavošanas procesam.

Brauciens līdz Šķeltovai izvēršas gana interesants. Pa vidam paspējam apmeklēt arī Daugavpils pievārtē esošo lietoto kamīnu tirgotavu, tur izcilāt pašrocīgi gatavotu bruņukreklu un apbrīnot kādu mežģīnēs izcakotu čuguna kamīnu. Skaistas lietas. Tomēr galvenais tak bungas. Pēdējie kilometri ir pilni skaistu skatu.

Vienu brīdi pat ķeram sevi pie domas: „Vai maz esam Latvijā? Izskatās pēc Austrijas vai Gruzijas.” Esam Šķeltovā. Zvanu Laurim un saņemu instrukcijas, kā nokļūt pie viņiem. Pēdas pļavā. Esot divas drošas pēdas pļavā. Un atkal es pasakos vīram, ka tā neesmu es, kurai ir jāpieveic šis ceļa posms. Divas pēdas kalnaini lejainā pļavā nav mana mīļākā vieta, kur pārvietoties ar auto. Tikai divi kilometri pēdu un nonākam galapunktā. Laura, Arnitas un Šambungu mājvieta atrodas piltuvveida ezera krastā, pakalna galā. "Skaista vieta," nodomājam un meklējam pēc mājas. Māja, izrādās ir paslēpusies zem velēnu jumta. Kā tāds hobitu namiņš. No ārpuses mānīgi maziņš, bet iekšpusē mīlīgi liels. Sasveicināmies ar saimniekiem, apskatām apkārtni, iedzeram tēju un ķeramies pie uzdevuma: radīt Šambungas.  Visupirms tiek apspriests dizains. Ir vairāki varianti un Lauris pastāsta par katru no tiem, nodemonstrējot kas tur galu galā varētu iznākt.

Es palieku domājot. Tikmēr notiek darba vietas ierīkošana. Goda vietā nonāk novusa galds, kurš izrādās lieliski pilda darba galda funkcijas. Āda nonāk uz novusa galda, tiek izpētīta, izmērīta ar pieejamajiem riņķiem un es pieņemu lēmumu. Zinu, ko vēlos. Būs man riņķis ar mazu kociņu rindu pa perimetru. Sievišķīgi, man šķiet :). 

Nākamais etaps ir ādas gludināšana, tad piegrieztnes zīmēšana. Lauris "komandē parādi", bet Arnita maigi piedalās fotografējot, papildinot, piebilstot un atbalstot. Visur, kur iespējams, tiek pielietoti dabas materiāli. 

Piegrieztni mēram ar kociņu, zīmējam ar, no ugunskura paņemtu, oglīti. 

Piegriežam. Ir aplis. 

Tad ķeramies pie caurumu sišanas. Izrādās, tā man pazīstama nodarbe- reiz mākslas skolā veidoju kompozīciju no kartona, kur visus vecātēva dorņus liku lietā.

Caurumi gatavi. Veseli 32. 

Tālāk stiepjam ādu uz riņķa virsū. Lauris visu rūpīgi uzmana. Visupirms parāda, kas un kā, pastāstot, kas jāņem vērā. Un tad ļauj darīt man pašai. Darbi iet uz priekšu. Uzstiepjam ādu uz riņķa. Kamēr to daru, Lauris ķeras pie ādas strēmeļu griešanas. 

Izrādās, ka to vajag gana daudz. Faktiski tiek izmantot visa āda: daļa ir pašai bungu pamatnei, pārējais strēmelēs. Lauris to dara meistarīgi, veidojot garumgaras strēmeles. Kad āda ir uz riņķa un strēmeles tai blakus, tad ķeramies pie bungu ādas nostiprināšanas.

Visupirms nostiprināts tiek bungu perimetrs. Lauris pajautā: „Tu gribi pa saulei vai pret saulei veidot vijumu?” Saku, ka pa saulei. Lauris nosmej. Parāda, ka, ja bungas skata no vienas puses, sanāk pa saulei, ja apgriež otrādi, tad pret. Saprotu, ka viss ir viens. Atkal. Pavisam nesen jau ar to saskāros. Pa to laiku izrādās, ka iepriekš sasietie striķi ir tikai pagaidu stiprinājumi, tie tikai palīdz veidot bungu sākumu. Nu tie savu darbu paveikuši un varu tos ņemt nost. 

Tālāk ķeramies pie nākamā apļa- tas būs stiprinājuma pamats, kur siesim klāt bungu spriegojumu un veidosim rokturi. Lauris veikli ierāda man darāmo, šur tur piepalīdz un darbi iet uz priekšu.

Pie roktura veidošanas apstājamies pie dizaina. „Kādu Tu gribi?” prasa Lauris. Var tā, var tā un var šitā. Saprotu, ka gribu to pirmo „TĀ”- ar aplīti centrā un stariem uz visam pusēm. Šis ir tik atbildīgs posms, ka tajā piedalos tikai ar turēšanu- pinumu veido Lauris pats. Beigās izrādās, ka tā mana turēšana nemaz nav bijusi vajadzīga. :). Es esmu drīzāk pieturējusies, kā kaut ko turējusi.

Nu, tā! Darbiņš padarīts. Un saulainās debesīs ir parādījušies tumši zili mākoņi. Kāds augša norībina. „Tu esi pamanīta ar savām bungām,” nosaka Lauris. Pasmaidu. Tik jauki zināt, ka Debesis atbalsta mūsu darbus uz Zemes. 

Lauris iekur uguni un ieriktē bungas uz apžāvēšanu, bet Arnita uzklāj galdu. Mēs ēdam krāsainu dārzeņu-grūbu biezputru. Sātīgi.

Vēl pirms braukšanas ielaižamies ezerā. Sākas lietus. Mēs ezerā starp ūdensrozēm un lietus lāšu rakstiem. Nomazgāti. Saņemam vēl pēdējās instrukcijas un dodamies atceļā.  Vēl tikai 5 stundas un būsim mājās. Jau ar pavisam citu pieredzi. Un bungām.

Secinājumi:

-Lieliski, ja ir pazīstami mednieki.

-Lieliski, ja āda nav jāpūdē dzīvokļa vannas istabā (lai gan arī to viens otrs ir darījis!)

-No buka ādas var  uztaisīt bungas. Pat divas, ja tai nav caurumu.

-Pavisam lieliski, ja ir kāds, kas aizved uz otru Latvijas galu ar auto (lai gan viens  otrs ir braucis arī ar  autobusu!).

-Lieliski, ka ir viedi cilvēki, kas dalās ar savām zināšanām un prasmēm.

-Lieliski, ja Debesīs atbalsta mūsu darbus uz Zemes.
-Mēs varam vairāk, kā mums liekas.

-Pie bungām var tikt ikviens, kas tam ir gatavs.

-Viss ir viens.

Un kam esat gatavi jūs?

Paldies Elitai par impulsu, Ritvaram un Anitai par buka ādu, Kasparam par atbalstu, Laurim par meistarību un zināšanām, Arnitai par viesmīlību un fotogrāfijām. 

P.S. Bailes? Aizmirsu par tām darot. Caurums? Izrādījās pavisam nenozīmīgs.

P.P.S. Bungām bija tikai 4 dienas, kad pirmo reizi tās piedalījās dziedošajā meditācijā pie ugunskura. Es paņēmu tās līdzi ar domu, ka, ja tās būs gatavas, tad izmantošu, ja, nē, tad zināšu, ka vēl nav pienācis tam laiks (jā, bungām ir jābūt gatavām skanēt, lai kaut kas notiktu!)...un pēc 30 minūtēm, pie pašas pēdējās dziesmas tās ievibrējās. Šī meditācija nebeidzās ar pēdējo dziesmu. Tā pārvērtās par ceļojumu. Šamanisko, Saulgriežu laika ceļojumu, kur mēs esam tikai kanāls, lai notiktu labas lietas. Paldies!

Foto: manis pašas un Arnitas uzņemtās.

Vairāk par Šambungām skatīt šeit>>
Pašu Šambungu stāsts (Varēšanas stāsts) par šo pieredzi skatāms šeit>>

Just do it!

Jeb mēs varam vairāk, kā domājam

Ziema. 4000 m virs jūras līmeņa. 

Man ir bail no ūdens. Es nepeldos vietās, kur neredzu ūdens dziļumu. Esmu spējīga nonākt panikas varā pat baseinā.

Es mūždien salstu. Ja ir iespējams salt, tad es to noteikti izmantošu.  Kāju un roku pirksti atsalst pāris mirkļos...un pēc tam gana sāpīgi atgūst normālo ķermeņa temperatūru.

Man ir bail no augstuma. Nespēju uzkāpt kokā.  Meža novērošanas torņos (utml būvēs) augstāk par pirmo līmeni nevaru pierunāt sevi uzkāpt. Nedarbojas arī ārējā pierunāšana. Vienīgais, kas darbojas, ir vēlme tikt ātrāk lejā.

Un es neesmu sportiska. Neskatoties uz to, ka mana mamma bija fizkultūras skolotāja, es pilnīgi stabili biju ierakstāma „tizleņu” kārtā, kas nespēj normāli izpildīt veselīgo padomju skolēnu sportiskuma kritēriju normas.

 

Tomēr

...Esmu kļuvusi par laivošanas fani.  Ja gadus 10 atpakaļ sākām šo nodarbi tai piemērotā laikā, ieviešot par tradīciju Līgo svētkus pavadīt līgani uz ūdens, tad turpinājām to, laivojot Lieldienās.  Kā smējās lokālie laivu izīrētāji www.sofijaslaivas.lv : „ Santi atklāj laivošanas sezonu!” . Bet nupat, nupat... esam pārsituši visus iepriekšējos laivošanas uzsākšanas rekordus. Sezonu atklājām  šī gada 1.janvārī! Vairāk par šo piedzīvojumu skatīt šeit >>  Lieki piebilst, ka šajā reizē varējām fanot par ledus pārklātiem un apsnigušiem krastiem, baudīt spirgto vēju un lietus šaltis +4⁰ temperatūrā. Šķiet, šādos apstākļos nosalt būtu nieks!

Es zinu, ka varu iebrist jūrā jebkuros laika apstākļos. Ar piezīmi, ka ir līdzi dvielis un mašīna vai kāda vieta ,kur pēc peldes sasildīties.  Šo savu dīvainību atklāju kā joku, kad ar tuvu draudzeni Gitu nolēmām augustā regulāri doties „pēc-darba” peldēs. Tas joks turpinājās  līdz pat novembrim. Pēc tam notestēju savas spējas gan janvāra beigās, gan marta sākumā. Savukārt Gita iekāpa jūrā 31.decembra vakarā, iepriecinot kažokos satuntulējušos bušu zvejniekus Ziemupē. Viss darbojās. Un ticu, ka darbojas vēl joprojām.  Vēl vairāk, mana un Gitas „jokošanās” pamudināja vēl vienu „jokotāju” Evitu izmēģināt savus spēkus. Un izdevās arī Evitai, kas pirms tam ar lielām acīm skatījās uz mums un teica: „Es? Nemūžam! Tas taču ir auksti!”

Savā ziņā esmu kļuvusi atkarīga no kalnu „pastaigām”.  Uz mani kā magnēts iedarbojas iespēja KĀPT.  Gadus 15 atpakaļ iekārdināja Dolomīti, bet nu jau ir pabūts arī citās gan klasiskās, gan arī pilnīgi eksotiskās vietās sasniedzot pat 4000m augstumu. Līdz šim pats ekstrēmākais kāpiens ir bijis Ziemeļāfrikas Tubkalā, kad 5 dienu maršrutu pievārējam 2 dienās. Lieki piebilst, ka kalnos ir gan auksti, gan arī augsti. Kalnu pastaigas ir bijušas arī lieliskas komforta zonas iestiepējas: palikt pēdējiem uz apledojušas kalna takas nav ne tikai morāli, bet arī fiziski izaicinošs pasākums.

Man patīk slēpot. Gan ar distanču slēpēm, gan arī kalnu slēpēm.  Par kalnu slēpēm laikam ir īpašs stāsts  (saprotiet paši- augstuma, aukstuma un sportiskuma komplekss izaicinājums). Tajā reizē (~10 gadus atpakaļ) manas komforta zonas pārkāpšanas liecinieki bija vai visi Maķīškalna apmeklētāji, kuriem jautrus mirkļus sagādāja mana un instruktora sadarbība. Instruktors, sapratis, ka pati ne pa kam lejā nedošos, piesēja mani suņa pastaigas pavadā, un vārda tiešā nozīmē novilka spītīgo kliedzēju no kalna. Toties tagad zinu,   ka varu pati saviem spēkiem tikt lejā pa jebkura stāvuma trasi. Tomēr priekšroku dodu lēnai un līganai trases izbaudīšanai. Tieši tā- man šis visādi citādi sportiskais process ir lēna bauda ;). Var teikt, ka esmu iemīlējusies Somijas Rukas kalnā, kas nodrošina gana vispusīgu piedāvājumu dažādiem slēpotājiem.

Un...vēl. Esmu atklājusi vienu lielisku meditācijas veidu: lēna skriešana. Sportiski? Laikam jau. Bet man tas sagādā vairāk baudas, kā tas, ko savā skolas laikā dēvēju par sportu.

Ko es ar šo gribēju pateikt? Ir ļoti labi pazīt sevi. Un zināt ko mēs varām un ko nē. Kādi ir mūsu talanti un kādas ir vājās puses. Tomēr attīstība notiek tad, kad mēs pārkāpjam sev pāri. Atklājam ko īpašu lietās, kas mums līdz šim likušās ierindojamas sarakstā: „Tas nav priekš manis”. Un reizēm pamudinājums šādiem atklājumiem var būt joks, kāds neplānots gadījums....vai ļaušanās suņa pastaigas pavadas vilinājumam! ;)

Novēlu Jums visiem šajā gadā  ļauties un atklāt par sevi ko tādu, ko ierakstīt sarakstā: „Es to varu!”

Paldies visiem, kuri man ir palīdzējuši saprast to, ko varu es! Un paldies pašai sev par uzticību un drosmi ļauties lietām, kuras agrāk likušās neiespējamas.

Ar divriteni uz virves ~8 m augstumā.

p.s. No ūdens un augstuma ir bail vēl joprojām. Neesmu sportiska un aukstumizturīga vēl joprojām.

Pārmaiņas- solis ārpus komforta zonas

Kāpēc jākāpj ārpus komforta zonas un kā to būtu labāk izdarīt?

Kas ir atbildīgs par Tavu dzīvi?

Reizēm cilvēki ir gatavi izstāstīt 101 iemeslu, kāpēc ir slikti, bet nav gatavi ko darīt, lai kļūtu labāk. Kāpēc tā? Tas ir attieksmes pret dzīvi jautājums. Viena no būtiskākajām lietām ir apziņa, ka CILVĒKS PATS IR ATBILDĪGS PAR SAVU DZĪVI. Nereti šo patiesību pieņemt ir ārkārtīgi grūti, jo vieglāk taču ir atrast kādu vainīgo pie visām savām nelaimēm. Kādus gadus atpakaļ kādā no sieviešu žurnāliem bija publikācija par psiholoģiskās konsultēšanas metodi, kas paredzēja, ka pie visām mūsu nelaimēm ir vainīgi citplanētieši, kas iemiesojušies cilvēkos. Šķiet, šis psihologs bija atradis labu nišu. Koučingā gan ar šādiem klientiem nestrādā, jo pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Visbiežāk cilvēki neko nemaina, jo tā IR KOMFORTABLI. Viņiem esošā situācija ir pazīstama, lai cik destruktīva tā arī nebūtu. Tamdēļ cilvēki biežāk zina, ko nevēlas, bet īsti NEZIN, KO VĒLAS. Kouča pirmais uzdevums ir palīdzēt klientam noskaidrot/precizēt, ko klients vēlas. Zināt, ko vēlos- tas ir pirmais solis uz pārmaiņām.

Vienmēr ir izvēle

Vai tiešām visu laiku ir jāmainās? Lai cik komfortabli nebūtu palikt tur, kur esam, tomēr, par vispastāvīgāko lieta mūsu dzīvē ir uzskatāmas pārmaiņas. Varētu domāt, ka tāds pieņēmums ir radies jauno tehnoloģiju laikmetā, bet nekā! Tur ir saklausāms nedaudz pārfrāzēts Sibīrijas šamaņu Svētais likums Nr.8, kas skan sekojoši: „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”. Šķiet, ka šie likumi ir radušies krietni pirms tehnoloģiju laikmeta.

Pasaulē ir divu veidu pārmaiņas:

• kuras notiek pēc mūsu iniciatīvas (cilvēks pats grib mainīt darbu), 
• kuras notiek pēc ārpasaules iniciatīvas (tiek samazināts darbinieku skaits). 

Laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj gan radīt paši, gan arī pieņemt apkārtnes radītās pārmaiņas. Koučingā ir iespējams strādāt gan ar viena veida, gan otra veida situācijām. Ir lielisks teiciens: „Plann or be planned for” /Plāno pats, vai kāds cits Tevi ieplānos/. Šķiet, ka patīkamāk ir būt pārmaiņu iniciatoram, nevis sajust, kā ārpasaule mēģina pārmainīt Tevi? Tomēr arī situācijās, kad šķiet, ka pasaule ir sazvērējusies, ar koučinga palīdzību ir iespējams mainīt skatu punktu un iegūt resursu, kuru pēc tam lietderīgi izmantot.

Jebkurā gadījumā uz šiem jautājumiem „kad vajag mainīties un kad nevajag mainīties” atbilžu no malas nav. Koučingā valda uzskats, ka cilvēks ir savas dzīves vislielākais eksperts. Vienīgais, ko var darīt kouči, ir radīt vidi, stimulu, kas ļauj cilvēkam pieņemt savus lēmumus un izdarīt izvēles.

Matemātiska loģika vs emocionāla jūtība

Gadās, ka pieņemt izdarīt izvēli nemaz nav tik vienkārši. Ir tik daudz dažādu blakus apstākļu un ietekmējošo faktoru. Un katrs no tiem var atstāt savas sekas. Limbiskās smadzenes (smadzeņu daļa kas atbild par emocionālo dzīvi) stāsta mums vienu šausmu stāstu briesmīgāku par otru. Ieslēdzas „iekšējas radio”, kas nezin, kāpēc strādā uz „tas nav iespējams, labāk neko nedari, tev tik un tā nekas nesanāks” frekvences. Tādos gadījumos noderīgi ir atcerēties par limbisko smadzeņu dabīgo vēlmi saglabāt satus quo Viena no populārākajiem tehnikām Eriksona koučingā, kuru mēdz izmantot izvēles izdarīšanā, ir Dekarta koordinātes (tā pati koordinātu plakne, kuru apgūst pamatskolā). Ar tās palīdzību vienas koučinga sesijas laikā ir iespējams izvērtēt visus par un pret, ja ir runa par kādu konkrētu jautājumu, uz kur nepieciešama atbilde „JĀ” vai „NĒ.” Šādas sesijas ieguvums parasti ir jauns skatu punkts uz šo jautājumu un atvieglota lēmuma pieņemšanu. Bet lēmums tik un tā būs jāpieņem katram pašam. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki sesijas beigās pat sāk smieties, saprotot, cik dīvainu iemeslu dēļ nav varējuši izšķirties par labu „JĀ” vai „NĒ.”

Nereti arī palīdz vienkārša vizualizācija, par tēmām:

„Kas manā dzīvē notiks, ja šīs pārmaiņas īstenošu ”; 

„Kas notiks, ja šīs pārmaiņas dzīvē NEKAD NEIZDARĪŠU” ; 

„Kas notiks, ja TO ĪSTENOS KĀDA MANA PAZIŅA”. 

Motivēšana vs stimulēšana

Nereti nākas dzirdēt: „Jāsameklē kāds koučs, kurš (no)motivētu mani!”. Tomēr jāatzīst, ka kouča uzdevums nav motivēt. Motivācija ir iekšējs process, to nevar izdarīt kāda cita vietā. Tātad, tikai katrs pats var sevi motivēt (un, atkal, uzņemoties par to atbildību). Tas, ko var darīt no ārpuses- ir stimuls, motivācijai labvēlīgas vides radīšana. Un spēcīgie koučinga jautājumi palīdz radīt šādu vidi. Katram no mums ir vērtības, uz kurām balstoties, mēs dzīvojam un veicam izvēles. Jo dziļākas vērtības (jo vairāk saistītas ar dzīves jēgu, personīgo misiju) tiek aizskartas, jo rodas lielāka motivācija pārkāpt savu komforta zonas robežu.

Komfortablas pārmaiņas

Cilvēkam ir raksturīgi uzskatīt, ka pārmaiņas, tas nozīmē kaut ko zaudēt. Un arī izteiciens „solis nezināmajā” vedina par to domāt. Prātam daudz tīkamāks ir izteiciens „paplašināt savu komforta zonu” vai iepazīt „tuvāko attīstības zonu” jeb nokļūt “izaugsmes zonā”. Respektīvi- padarīt lielāku sev pazīstamo, sajusties ērti jau lielākā dzīves daļā, nevis iekrist tumsā bez jebkāda cerību stariņa, sperot soli nezināmajā. 

Ja mācamies no savas pieredzes (kuru mums ir bijusi iespēja izbaudīt pirmajā dzīves gadā, bet kuru diemžēl ne pārāk labi atceramies), tad zinām, ka visupirms mēs gulējām, tad iemācījāmies velties, apsēsties, nostāties četrāpus un tikai tad staigāt. Tāpat arī ir ar pārmaiņām. Ja par mērķi tiek izvirzīts nokļūt no guļus stāvokļa staigājoša bērna stāvoklī, tad prātam tas būs „solis nezināmajā” jeb “panikas zonā”. Bet, ja tiek sastādīts saprātīgs attīstības grafiks un pieņemts, ka guļus stāvoklim būtu jāseko sēdēšanai, tad tā būs mierīga pārvietošanās uz tuvākā attīstības jeb izaugsmes zonu. Tad iegūto pieredzi jau būs iespējams izmantot nākošajos attīstības stāvokļos, līdz tiek sasniegts vēlamais- pārvietošanās stāvus. Tas tad arī ir tas drošības spilventiņš- komforta zona, kas ar katru no sasniegumiem, tiek paplašināta. Tas ir viens no darbiem, kuru veic klients koučinga sesijās pēc mērķa noformulēšanas. Izveido mērķa sasniegšanas plānu un padara prātam draudzīgu jebkura mērķa sasniegšanu.

Darīt-domāt-darīt

Cilvēki ir dažādi, to komforta zonu lielums un saturs ir dažādi, arī ātrums ar kādu tie ir gatavi spert soļus izaugsmes zonā ir dažāds. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka ierastās darbības modeļa, kā viņš mēdz rīkoties šādās situācijās un gatavības mainīt savus ierastos darbības modeļus. Ne velti ir teiciens: „Darot to pašu ko vienmēr un cerēt, ka būs cits rezultāts, ir neprāts” /A.Einšteins/.

Ja cilvēks ir pēc dabas ir mierīgs un pirms dara, mīl visu pārdomāt un sīki izplānot, tad SPEROT LIELU SOLI NEZINĀMAJĀ viņš riskē ar to, ka var nobīties no neierastās vides un nolemt atgriezties iepriekšējā komforta zonā ar negatīvu pārmaiņu pieredzi (kas savukārt varētu ietekmēt turpmākās vēlmes kaut ko mainīt). Ne velti- šo tālāko zonu mēdz dēvēt par “panikas zonu” Šādam cilvēkam tikpat lielas grūtības varētu sagādāt arī ĻOTI SĪKA DETALIZĀCIJĀ, lielās bildes pazaudēšana (KAS IR PĀRMAIŅU MĒRĶIS?) un līdz ar to iedvesmas un motivācijas turpināt ceļu trūkums. Ja mēs paskatāmies uz secīgām plānošanas darbībām (domāt- darīt), tad šie cilvēki bieži vien paliek domāšanas stadijā. Tamdēļ īpaši noderīgi ir rīkoties apgrieztā secībā „darīt-domāt”, pievienojot vēl vienu reizi- „darīt”. Darīt- domāt- darīt. Šādos gadījumos līdz koučinga sesijās uzdotie mājas darbi, kas palīdz turpināt ceļu soli pa solim un laiku pa laikam atcerēties LIELO MĒRĶI.

Savukārt, ja cilvēks pēc dabas ir straujš un aktīvs, mīl uz visām lietām skatīties globāli, tad viņam SOLIS NEZINĀMAJĀ, JO LIELĀKS, JO LABĀKS ir ikdienas dzīves sastāvdaļā un šajā procesā viņš nesaskata riskus, drīzāk baudu. Tomēr, kā nereti ir dzirdēts no viņiem pašiem- šie cilvēki bieži vien atzīst, ka savā SOĻU SPERŠANĀ ir palaiduši garām būtiskas detaļas, kas varētu viņu iespējamo ieguvumu no pārmaiņām stipri vien palielināt. Te ir vietā atcerēties pēc „darīt” atgriezties pie „domāt” un tikai tad „darīt” tālāk. Atkal domāt-darīt-domāt. Tāpat ir arī var gadīties, ka pa ceļam gadās kāds cits LIELS UN AIZRAUJOŠS MĒRĶIS un iesāktais ceļš var palikt nepabeigts. Šādiem cilvēkiem koučinga sesijas vars palīdzēt atklāt to, kā svinēt mazās uzvaras, baudīt ik soli ceļā uz mērķi un pēc tam nosvinēt lielo sasniegumu. Koučs palīdz atklāt pasaules dažādību, izbaudīt nianses un novērtēt tās. Nereti ir nepieciešams kopīgi ar klientu izvērtēt, kas varētu palīdzēt saglabāt fokusu uz mērķi.

Jebkurā gadījumā pārmaiņu koučings- tas ir veids, kā sevi pieradināt un padarīt jebkuras sev svarīgas pārmaiņas par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Šāda pieeja ir ļoti vērtīga dzīves stila maiņā (t.sk. veselīgs dzīves veids, dzīve bez cigarettes, personīgā biznesa uzsākšana). Koučinga sesijās tiek strādāts ar to, kā jaunos paradumus dzīvē ieviest soli pa solim un padarīt tos noturīgus.

Rezultāts- tikai ieguvumi

Alla Pugačova savā dzīvē ir piedzīvojusi ne mazums pārmaiņu un veikusi ne mazums izcilu sasniegumu, tamdēļ 2011.gada Jaunā Viļņa dalībniekiem teiktais novēlējums, visticamāk, ir personīgi pārbaudīts: „Es novēlu Jums piedzīvot pamatīgu izgāšanos. Tas padarīs Jūs stiprākus.”

Vislielākais ieguvums no soļa ārpus komforta zonas (pabūšanas izaugsmes zonā) ir PIEREDZE. Jauna dzīves pieredze. Gan tad, ja „solis” ir bijis veiksmīgs, gan arī tad, ja tas ir bijis nosacīti neveiksmīgs. Jebkurā gadījumā tas ir radījis iespēju sevi iepazīt jaunā situācijā, atklājis vēl kādu iespēju vai licis pārvērtēt iepriekš pieņemto lēmumu. Nereti, kad klientiem šķiet, ka viss plānotais brūk un jūk, kouči lūdz atrast vismaz 3 labas lietas, kas ir šīs situācijas ieguvumi. Un tiešām, ieguvumi atrodas un, bieži vien, pat vairāk kā trīs. Sasniegtais PALIELINA KOMFORTA ZONU un kalpo par drošības spilvenu nākamajām pārmaiņām. Tāpēc ir svarīgi iemācīties saskatīt ieguvumus, spēt tos novērtēt un nosvinēt. Jā, arī NOSVINĒT sasniegto ir svarīgi! Un šīs prasmes var iemācīties. Baudiet pārmaiņu procesu!

Uz tikšanos izaugsmes zonā! 

Neiroplasticitāte- iemesls, kāpēc mēs VARAM mainīties!

Lielisks 20 minūšu video par to. kā veidojas mūsu ieradumi....un kāpēc tos ir iespējams mainīt. Iesaku to noskatīties. Baudījums ausīm, acīm un prātam.

Kas nosaka mūsu uzvedību?

Gan ka jau esi saskārusies/-ies ar situāciju, kad gribas pašai/-am sevi sapurināt- KAS NOTIEK? Kāpēc es atkal un atkal rīkojos pēc viena un tā paša scenārija, lai gan sen jau zinu, ka rezultāts mani neiepriecinās. Kāpēc es apvainojos, ja man kāds aizrāda? Kāpēc es ik vakaru iztukšoju saldējuma kasti/vīna pudeli? Kāpēc es braucu ar liftu? Kāpēc es klusēju mirkļos, kad man kāds jautā par manu viedokli?....Un galu galā..kāpēc es neticu tam, ka man kaut kas varētu kādreiz izdoties?

Tās ir normālas situācijas…un normālas sajūtas, kuras rodas meklējot sevī atbildes uz šiem jautājumiem. Kāpēc normāli? Jo tas ir DABISKI. Tā mēs esam iekārtoti – tādas ir mūsu smadzenes.

Viens no interesantākajiem pētījumiem *, par kuru esmu lasījusi, kā reiz stāsta par to, ka lielākā daļa mūsu ierasto rīcības modeļu nosaka tas, ar kādu smadzeņu “ķīmiju” esam piedzimuši. Tieši tā- mūsu ieradumus rīkoties, reaģēt, attiekties tieši tāpat kā mūsu acu krāsu vai matu struktūru nosaka mūsu gēni. Jau vērojot, savus bērnus es nonācu pie secinājuma, ka viņiem ir atšķirīgs reaģēšanas veids uz vienādām dzīves situācijām. Viņi pilnīgi atšķirīgi reaģē uz kritiku, izdošanos/neizdošanu, jaunumiem, lūgumiem utml. Ir pat vērojama atšķirība tajā, kā viņi izvēlas ēst vai neēst kādu konkrētu ēdienu. Saprotot, ka šīs NAV iemācītas lietas- jo mēs, kā vecāki, esam audzinājuši bērnus vairāk vai mazāk vienādi, meklēju atbildi uz to, kas tad ir tas, kas nosaka šīs atšķirības. Tālu nebija jāmeklē- bērni rīcība un reakcija bija ļoti līdzīga vecāku, t.i. mūsu reakcijai. Dēlam ir mans pasaules uztveres modelis, bet meitai ir tēva pasaules uztveres modelis. Tātad tas ir iedzimts- gēnu līmenī.

Tad nu lūk, iepriekš minētajā pētījumā tiek runāts arī par to, ko tad mēs kā “brīvi cilvēki” varam mainīt mūsu ierastajā smadzeņu darbības modelī. Kā viens no faktoriem bija minēts- mēs apzināti varam izvēlēties turpināt vai pārtraukt ierasto darbību. Tātad mēs VARAM to mainīt. Vienlaicīgi tas nozīmē, ka ja mēs neizvēlamies neko pārtraukt, tad tas pats par sevi nemainīsies….un mēs paliksim turpat, kur esam, darot to pašu un tieši tādā pašā secībā (saldējums/vīns-pārmetumi-saldējums/vīns-pārmetumi), kā esam ieraduši darīt.

Starp citu- par dabiskumu runājot, šajā pētījumā tika atklāts, ka lēmums par izvēles izdarīšanu (piem. spiest slēdzi ar labo vai kreiso roku) tiek izdarīts smadzenēs aptuveni 10 sekundes pirms tam, kad mēs to apzināmies. Šo faktu apliecina smadzeņu bioķīmijas pētījumi- iekārtas uzrāda konkrētajās mūsu rīcību kontrolējošās smadzeņu zonās bioķīmisko aktivitāti, kas savukārt rada elektriskos impulsus, kas savukārt nosaka citu šūnu vienu vai otru reakciju. Mūsu smadzenes sastāv no neironiem, kuriem ir izaugumi, ar kuriem tie savienojas ar citiem neironiem vienā vai otrā tīklā. Neironu tīklā ģenerēto elektrības impulsu vadīšana pa ierasto darbības ķēdi ir ģenētiski noteikts darbību kopums- gluži kā kuņģa sulas izdalīšanās Pavlova sunim. Labā ziņa ir tā, ka šo ierasto darbības ķēdi…var mainīt ar apzinātu lēmumu pārtraukt ierasto darbību un būvējot jaunu- neierastu darbību.

Šī atziņa komplektā ar jau notikušo semināru dalībnieču interesi par BAIĻU pārvarēšanas veidiem ir radījusi manu vēlmi piedāvāt Jums jaunu semināru: “Kā mainīt savu ierasto, bet jau apnikušo uzvedību? Iepazīsti un sadraudzējies ar savām bailēm!”

Paldies Viesturam Dūlem par twiteruzvedinājumu iepazīties tieši ar šo pētījumu!

Turpmāk par to, kas mums var palīdzēt tikt galā ar ierasto, bet nevēlamo darbību!

p.s. Citu starpā- tieši koučings ir viens no veidiem, kā mainīt savu ierasto uzvedību!

*Michael Gazzaniga – viens no pasaules vadošā neirozinātniekiem, kurš šeit minētos pētījumus ir iztirzājis grāmatā Who's in Charge?: Free Will and the Science of the Brain Grāmatu oriģinālvalodā iespējams iegādāties šeit:

Attēls no http://www.molpsychiatrie.uni-bonn.de