Kā jau iepriekš minēju, esmu gatava dalīties ar saviem studiju darbiem. Iespējams, ka kādam noderēs, lai saprastu, kur mana ikdiena tagad paiet, bet, iespējams, kādam tas palīdzēs saprast, ko īsti mūsdienās mācās psihologi. Nepretendēju uz kādu pareizību vai nepareizību šos darbus publicējot. Nedomājiet, ka tieši šādi rakstot, iegūsiet vislabāko atzīmi kādas augstskolas kādā studiju kursā. Bet, ja gribas iegūt priekšstatu, laipni aicināti iedziļināties. Man šis darbs paņēma ļoti daudz laika un enerģijas. Vēl joprojām pret jēdzienu "zinātnisks" izturos rezervēti. :)
Zinātnes filosofija
Lai varētu novērtēt kvalitatīvo metodi zinātnes filosofijas kontekstā, likumsakarīgi ir izpētīt pašu kontekstu- t.i zinātnes filosofiju. Savukārt zinātnes filosofiju nav iespējams apskatīt atrauti no tās tapšanas vēstures, jo tas savā ziņā atspoguļo zinātnes filosofijas....filosofiju. Tāpēc šī darba ietvaros tiks apskatīta ne tikai zinātnes filosofija, bet arī tās attīstība, zinātnes filosofijas konteksts kā tāds un kvalitatīvā metode šajā kontekstā. Darba nobeigumā padalīšos ar saviem secinājumiem un prognozēm zinātnes filosofijas attīstībā, jo, manuprāt, bez tā īsti nav izprotama zinātnes filosofija un kvalitatīvās metodes vieta tajā.
Tātad.Kas tad ir zinātnes filosofija? Šķietami skaidri ir abi vārdi atsevišķi - gan zinātne, gan filosofija. Ar pirmo vārdu ierasti saprotam ar dziļi kādā šaurā jomā ieinteresētu cilvēku ar konkrētajā laikā izcilākajiem līdzekļiem rūpīgi veiktu kādas problēmas izpēti, kas rezultējas ar praktisku ikdienas problēmu risinājumu vai risinājuma uzlabošanu. Ar otro, savukārt, ir nedaudz sarežģītāk, jo filosofijas darba produktu īsti nav iespējams nedz paņemt rokā, nedz arī saskatīt, to var tikai apjēgt. Ar filosofiju nodarbojas cilvēki, kuri grib izprast lietu un esības kārtību. Abas šīs nozares saista tas, ka ar tām ierasti nodarbojas augsti intelektuāli attīstīti cilvēki un tas, ka ir vēlme izzināt. Ja vienā gadījumā (zinātne) bez mijiedarbības ar apkārtējo pasauli, izziņa nav īsti iespējama, tad otrā gadījumā (filosofija) šī mijiedarbība nav tik izteikta, lai gan nevar noliegt arī tās lomu kādas noteiktas filosofiskās domas attīstībā . Jā, kas tad īsti ir zinātnes filosofija? Kā norāda populārzinātniskie avoti, tā ir „viena no filosofijas nozarēm kā atbilde uz nepieciešamību izveidot vispārinātu, dziļu un adekvātu priekšstatu par zinātnes lomu un funkcijām kā jauna instrumenta cilvēka pasaules izzināšanai zinātnes un tehnikas revolūcijas apstākļos.” (Lys tween, 2020) Ir vērts pieminēt, ka šis konkrētais zinātnes filosofijas formulējums ir radies kritiskas apspriešanas rezultātā (populārzinātniskajā interneta enciklopēdijā Vikipēdija ir iespēja publiski apspriest jebko publicētu), kas savā ziņā ir viena no zinātnes filosofijas attīstības iezīmēm, par kurām runāšu vēlāk, apskatot zinātnes filosofijas attīstību. Zinātnes filosofija kā atsevišķs filosofijas virziens ir veidojies 19. gadsimtā, lai gan tās iedīgļi ir meklējami, kā norāda Lars Johansons (Johansson, 2016), jau Senajā Grieķijā. Tajā laikā ir radušās vairākas idejas (Joniešu dabas filosofu dabas izskaidrojuma veids, Sokrāta popularizētais uzsvars uz racionālo argumentāciju, Aristoteļa koncepts par loģisko validitāti un Eiklīda aksiomātiskā matemātika), kurām pateicoties, teju vai divus tūkostošus gadus vēlāk izdevās izveidot zinātnes filosofijas nozari. Kā jau iepriekš rakstīju, ja zinātnes galvenais uzdevums ir gana praktisks, tad zinātnes apvienojums ar filosofiju pievieno tai būtisku teorētisko pamatojumu. Populārzinātniskos avotos šo terminu skaidro sekojoši: „Ja zinātnes galvenais uzdevums ir patiesības iegūšana, tad zinātnes filosfijas uzdevums ir cilvēces sociālās prakses teorētiskā daļa, vienas no cilvēciskā intelekta vērtīgākajām sfērām, kuras ietvaros notiek jautājuma „kā ir iespējams sasniegt patiesību?” apspriešana” (Философия науки, 2020). Jau pieskāros zinātnes filosofijas vēsturei, minot Seno Grieķiju, bet ierasti par zinātnes filosofijas vēstures sākumu uzskata periodu 19. gadsimtā, kad izcili tā laika domātāji sāka meklēt atbildi uz jautājumu: „Kas ir patiesība un kā pie tās nokļūt?” Atskatoties pagātnē, šobrīd zinātnes filosofijas attīstībā var izdalīt vairākus etapus: modernisma periods ar pozitīvismu, postpozitivismu un postmodernisma periodos ar konstruktīvismu un konstruktīvi ideoloģisko paradigmu. Savukārt, mūsdienās jau runā jau par metamodernismu, kuru šobrīd piedzīvojam un kurš vēl tikai tiek pētīts.
Pozitīvisms, par kura rašanos periodu uzskata 19. gadsimtu, kad precīzi izpētāmo dabaszinātņu vērtība pieauga ikkatra indivīda acīs, kurš sevi uzskatīja par progresīvu. Tas bija modernisma etaps, kuram bija raksturīga empīriska pieeja un valdīja tādi uzskati, kā: zinātne un zinātniskā racionalitāte ir augstākā vērtībai; visas dabaszinātņu metodes ir nepieciešams attiecināt arī uz humanitārajām zinātnēm; zinātnē it viss ir jāpārbauda ar praktisku pieredzi, tajā nav vietas prāta konstrukcijām; ticība zinātnes progresam. Tādējādi tika nodalīta zinātne no metafizikas un noliegta jebkāda ideja par iedzimtajām izziņas formām.Tika apstrīdēts it viss, pat pieredze. Radās tādi jēdzieni kā pieredzes kritika (empiriokriticisms), pieredzes attīrīšana, visu patiesību kritiska izvērtēšana. Nav nekā absolūta, it viss ir pakļaujams kritiskai izpētei. Lai arī zināšanas veidojas no pieredzes, tās ir pakļaujams verifikācijai. Tomēr, ja paskatās no otras puses, šajā etapā tika izveidota pārliecība, kas ir nozīmīgs pakāpiens pasaules izziņā kā tādā: ”ir iespējams iegūt objektīvu priekšstatu par pastāvošo pasauli, ka zinātniskā metode ļauj iegūt zināšanas, kas objektīvi atspoguļo reālo pasauli” (Mārtinsone un Pipere, 2011). Tāpat tajā laikā lielu vērību pievērsa loģikai un pat izvirzīja uzdevumu izveidot tādu valodu, kas būtu loģiski pilnīga un nodrošinātu viennozīmīgu vārdu un faktu atbilstību. Tomēr, ar laiku, turpmākie zinātniskie atklājumi radīja pretrunas šajā pieejā un radīja augsni nākamajam etapam.
Postpozitīvisma idejas aizsākās divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. Šis hronoloģiskais etaps radās kā vajadzība pēc pozitīvisma trūkumu novēršanas. Pat Einšteina gatavība pakļaut savas teorijas kritikai ļāva pieņemt, ka nekas nav pilnīgs, ka ir iespējams iegūt tikai daļēju objektīvu viedokli, jo nav nevienas pilnīgas metodes to pilnīgai noskaidrošanai. Nepieciešamību visu verificēt nomainīja vēlme visu tieši pretēji - falsificēt. Jo īpaši šo pieeju uzsvēra Karls Popers. Valdīja uzskats, ka zinātnes attīstība notiek caur hipotēžu izvirzīšanu un apgāšanu, vēl vairāk, lai kādu teoriju varētu uzskatīt par zinātnisku, tai ir jāiekļaujas pētījumu ķēdē jeb pētījumu programmā, kuru veido vairākas teorijas. Imre Lakatoss bija šo pētījumu ķēžu idejas autors. Turpinot attīstīt falsifikācijas pieeju, Tomass Kūns piedāvāja skatīties uz zinātnes attīstību atsevišķos izrāvienos - no sākuma zināšanas krājas vienas paradigmas ietvaros, tad notiek zinātniski tehniskā revolūcija, paradigmas mainās un atkal kādu laiku zināšanas tiek uzkrātas šīs jaunās paradigmas ietvaros, līdz mirklim, kad pienāk nākamais zinātniski tehniskās revolūcijas vilnis. Tieši T. Kūns arī ieviesa paradigmas konceptu - „noteiktu pasaules uzskatu, ko veido vērtību, pārliecību un metodoloģisko pieņēmumu kopums, kuru uzskata par atbilstošu.” (Mārtinsone un Pipere, 2011). Kā zināms, revolūcijas notiek tad, kad esošie apstākļi neapmierina šajos apstākļos esošos objektus un subjektus. Tā arī zinātnē - jauns izrāviens notiek tad, kad esošā zinātnes paradigma neapmierina zinātniekus un viņi redz, ka konkrēta paradigma zaudē spēju risināt zinātniskās problēmas. Tas notiek kādā konkrētās zinātnes paradigmas attīstības etapā, kur novērojumu un konkrētās zinātnes paradigmas prognožu starpā veidojas anomālijas. Kūns runā arī par normālu zinātnes funkcionēšanu, t.i. par laiku starp zinātniski tehniskajām revolūcijām. Faktiski, gluži kā ikviena dzīva būtne (ne tikai būtne, arī to daļas, piemēram, smadzenes) tiecas pēc līdzsvara perioda, arī zinātnei ir tāda tendence. Kūns norāda, ka jaunā paradigma nekādi nevar ietvert daļu vecās paradigmas - tā tiek pilnībā noraidīta, zinātnieka skats uz pasauli tiek pilnībā mainīts. Un tādā gadījumā loģisks ir secinājums, ka zinātnieka paradigma ietekmē viņa uztveri. Tādējādi Kūns ievieš vēl ko jaunu zinātnes filosofijā - cilvēka faktoru. Sekojot Kūna idejai par cilvēcisko, nākamajā etapā notiek nozīmīga pievēršanās šī faktora ietekmei.
Konstruktīvisms/konstrukcionisms savu attīstību sāk pagājušā gadsimta vidū un otrajā pusē jau guva gan plašu popularitāti. Līdz ar cilvēciskā ieviešanu zinātniskajā filosofijā parādījās subjektīvisms. Parādījās uzskats, ka tāda jēdziena, kā viena realitāte nepastāv, jo katrs mēs to redzam atšķirīgi. Realitāte rodas, to konstruējot no tā, ko zinām, ko uztveram, ar ko mijiedarbojamies. Mēs varam realitāti konstruēt ar sociālās prakses, uzskatu un pieredzes palīdzību, jo realitāte nav mums dota. Zināšanām pašām par sevi nav nekādas vērtības, tām ir jābūt mijiedarbība ar zinātāju un katrs zinātājs tās pieredz subjektīvi. Šis etaps aizsāka universālu patiesību pastāvēšanas apstrīdēšanu, šajā pieejā tiek atbalstīta viedokļu mainība un daudzveidīgums. Izcils šīs paradigmas pārstāvis ir Pauls Feierābends kuram „... ir piešķirts apzīmējums "vissliktākais zinātnes ienaidnieks", un pēc kritiskā racionālisma apskata filozofiskajās mācību grāmatās viņš parasti tiek tikai īsi pieminēts kā marginālis.” (Treiblmaier, 2018) un viss tikai tāpēc, ka skatu punkta maiņa, kuru nācās piedzīvot iepriekšējās zinātnes filosofijas paradigmas pārstāvjiem, bija sasodīti spēcīga. Atceros, kā 2010.gadā pirmo reizi Dīna Radina grāmatā (Radins, 2010) izlasīju par fotonu, kurš vērotāja esamības gadījumā uzvedas kā daļiņa, bet vērotāja neesamības gadījumā- kā vilnis. Šajā grāmatā aprakstīts vēl tālajā 1801.gadā publicētā Tomasa Janga dubultejas eksperiments (Double-slit experiment, 2020). Kā fotons var zināt, ka viņu vēro? Manā galvā notika absolūta paradigmas maiņa. Līdz šim valdījušais priekštats par atsevišķu parādību esamību, kuras darbojas neatkarīgi no manis, sabruka vienā mirklī. Līdz ar to pieauga arī mana atbildība par to, ko varu ietekmēt. Šī atklāsme man personiski bija ārkārtīgi būtiska un ilgu laiku dzīvoju absolūtā pārliecībā, ka no manis ir atkarīgs viss. Protams, šeit, aprakstot, es nedaudz pārspīlēju, bet, manuprāt, šī mana pieredze parāda, kā notiek paradigmas maiņa, par kuru runāja T.Kūns iepriekšējā zinātnes filosofijas attīstības etapā. Protams, es neesmu unikāla, šī ideja par eksperimenta novērotāja ietekmi neliek mieru arī daudziem citiem pētniekiem: „mans apzināts lēmums par to, kā novērot elektronu, zināmā mērā noteiks šī elektrona īpašības. Ja es uzdošu tam daļiņas jautājumu, viņš man sniegs daļiņas atbildi; ja es viņam uzdošu viļņa jautājumu, viņš man dos viļņa atbildi. Elektronam nav objektīvu īpašību, kuras būtu neatkarīgas no mana prāta” (Mārtinsone u.c. 2016). Feierābends „...norādīja uz plaisu starp abstraktiem normatīviem filozofiskiem zinātnes aprakstiem un faktisko, sarežģīto un no konteksta atkarīgo zinātnisko praksi. Viņš iebilda pret jebkura intelektuāla vai ideoloģiska vienīgā redzējuma hegemoniju, lai veicinātu iecietības un plurālisma priekšrocības zinātnē, kā arī sabiedrībā.” (Motterlini, 2007). Savā ziņā, tiešam, Feierābends bija huligāns - noliedza to, ko renesanses laikmets aizsāka un kas tik ilgstoši valdīja zinātnes filosofijas paradigmā - empīrisko objektīvismu kā vienīgo pareizo.
Kritiski ideoloģiskajā paradigmā kā vēl viens zinātniski filosofisko realitāti veidojošs spēlētājs parādās sociāli un vēsturiski nosacītās varas attiecības. Realitāti veido ne tikai mijiedarbībā veidoti subjektīvi konstrukti, bet to ietekmē arī vide - kurā tā tiek konstruēta. Nākamajā zinātnes filosofijas attīstības etapā subjektīvisma idejas vērtībai pievienojas arī dialektiskā ideja par attīstību un ietiekmi - bieži vien pētījuma ietvaros pētnieks ne tikai mijiedarbojas ar pētījuma objektu, bet arī to iespaido, veidojot jaunas vērtības, ietekmējot rezultātu. Pētījuma veicēja sociālā aktivitāte kļūst par būtisku šīs paradigmas aspektu. Mainās pat zinātniskā izteiksme - valoda kļūst daudz neformālāka un personiskāka. Neskatoties uz postmodernisma plurālismu un varbūt tieši tā dēļ, kritiski ideloģiskā paradigma tāpat tiek kritizēta un rodas augsne nākamajām paradigmām.
Metamodernismu mēs šobdrīd piedzīvojam un ir ārkārtīgi aizraujoši sastapt to dažādību, kas valda zinātnes filosofijas pasaulē. Metamodernisma saturs vēl tikai tiek veidots, bet jau tagad ir skaidrs, ka tā ir atbilde uz postmodernisma paradigmu un to spēcīgi ietekmē gan sabiedrībā, gan politikā notiekošie procesi un attieksmes pret dažādām dzīves parādībām izmaiņas. Arī digitalizācijas un mākslīgā intelekta - jomas, kas kādreiz neaizskarami piederēja tikai un vienīgi cilvēces pārstāvjiem, strauja attīstība atstāj ietekmi uz paradigmas maiņu. Manuprāt, skaisti šī jaunā perioda paradigmas iezīmes ieskicē Gregs Henriks: „Metamodernajās filozofiskajās paradigmās tiek atzīmēti tādi elementi kā holisms; kompleksā zinātne (complexity science), informācijas teorija un kibernētika; attīstības skatījumi par rašanos; sociālo un dabaszinātņu „samierināšanas” veidi; koncentrēšanās uz potenciālu, kas apvieno zinātniskos un humānistiskos apsvērumus” (Henriques, 2020).
Zinātniski tehniskā attīstība notiek tik strauji, ka mūsdienās ir iespējams piedzīvot ne tikai vienas paradigmas maiņu.
Zinātnes filosofijas konteksts
Tālāk aicināšu apskatīt zinātnes filosofijas pamatkategorijas- ontoloģiju, epistemoloģiju, metodoloģiju, aksioloģiju un retoriku.
Ontoloģija (no lat. ontologia- zinātne par esību ) ir filosofijas kategorija, kas atbild uz jautājumu: „Kas ir esība?”. Jebkuras paradigmas ietvaros zinātnieki uz šiem jautājumiem skatās nedaudz savādāk. Kas ir jāpēta? Kas ir realitāte? Kas ir jāvēro pētījuma ietvaros?
Epsitemoloģija (no grieķu episteme - zināšanas un logos- mācība) atbild uz jautājumu Kas ir zināšanas? Kas ir izpētams, kas nav? Kādā veidā šīs zināšanas var iegūt? Cik lielā mērā var uzticēties šīm zināšanām? Kā pierādīt, ka pētījums ir patiess? Kā var zināt, ka iegūtās zināšanas ir patiesas? Pēc būtības šī filosofijas kategorija nodarbojas ar to, lai noskaidrotu kā cilvēki zin, to ko zin.
Metodoloģija (no grieķu methodología- mācība par veidiem) ir filosofijas kategorija, kas atbild par izziņas metodēm. Tā atbild uz jautājumu: „Kā?”. Kādas ir pētījuma metodes, lai atklātu patiesību?
Aksioloģija (no grieķu axios- vērtība un logos- mācība) ir filozofijas kategorija, kas atbild par labumu jeb vērtību un atbild uz jautājumu: „Kas ir vērtība?”
Retorika (no grieķu rhētorikós —publiska runāšana) filosofijas kontekstā atbild uz jautājumu: „Kā par to runāt?” Kādu valodu izmantot, lai paustu zinātniskos atklājumus?
Kvalitatīvā pētījuma metode
Kvalitatīvās pētījumu metodes rašanās ir likumsakarīga, sekojot T.Kūna idejai par zinātnes paradigmu maiņu. Ja līdz pat 20.gs. vidum ikdienas problemātikas jautājumi, kuri skar subjektīvu viedokli un kuros netiek pārbaudītas hipotēzes, netiktu uzskatītu par zinātnisku pieeju, tad šobrīd tas ir kardināli mainījies. Un, jo īpaši strauji tas ir noticis tieši konstruktīvisma paradigmas ietvaros. Mūsdienās kvalitatīvo pētījumu metode nodarbojas ne tikai ar datu vākšanu, kā ierasts kvantitatīvo pētījumu metodē un iepriekšējo zinātnes filosofijas paradigmu (pozitīvisms, postpozitīvisms) ietvaros, bet sniedz atšķirīgu pienesumu - ar kvalitatīvo pētījumu metodi ir iespējams veidot jaunas teorijas un veikt jēgas izpēti. Ja būtu īsumā jāatšķir kvalitatīvā metode no jebkuras cita veida datu vākšanas, klasificēšanas vai grupēšanas, tad „..zinātniskā metode ir kvalitatīva tikai un vienīgi tad, ja tās mērķis klasificējot parādības ir ņemt vērā kategorijas, kuras tieša vai netieša veidā satur nodoma komponenti.” (Johansson, 2020). Kvalitatīvā pētījuma metode īpaši strauji attīstījās pagājušā gadsimta 80.gados. Tālāk piedāvāju to apskatīt jau iepriekš definētajās filosofijas kategorijās.
Kvalitatīvā pētījuma metode zinātnes filosofijas kontekstā
Ontoloģija
Postmodernisma paradigmā valda ideja par realitātes neabsolūtumu, jeb valda absolūts „..relatīvisms, t.i. ideja , ka realitāte nav kaut kur tur „ārā”, bet ka tā tiek sociāli vai individuāli konstruēta” (Mārtinsone u.c. 2016). Ja konstrukcionisma ietvaros runa ir par indivīda konstruētu realitāti, tad konstruktīvi ideoloģiskās paradigmas ietvaros tam pievienojas vide, kas ietver gan kultūras, gan sociālās un politiskās vērtības, gan arī to attiecības ar varu. Par lielisku piemēru var kalpot mūsu priekštati par naudu: „Konkrēti fiziski objekti, tādi kā plāni cilindriski metāla gabaliņi, mazas apdrukātas lapiņas, un elektroniskā valūta var tikt uzskatīta par naudu”. (Johanson, 2020). Tālāk Johansons min, ka mainoties sociāli vēsturiskajiem apstākļiem, kā tas notika Dienvidslāvijas šķelšanas procesu izraisītās karadarbības laikā, esošā nauda realitātē tika aizstāta ar citas valsts naudas zīmēm un, kas vēl interesantāk, ar cigaretēm. Tātad objektīvi cigaretes kļuva par šiem cilindriskajiem metāla vai nelielajiem apdrukātajiem papīra gabaliem. Šādus procesus nav iespējams pētīt tikai un vienīgi ar kvantitatīvajām metodēm, kas paģēr skatīties uz pētījuma objektu tikai un vienīgi objektīvi izmērāmās kategorijās. Savukārt ar kvalitatīvajām metodēm, kritiskās ideoloģiskās paradigmas ietvaros, to var paveikt. Tomēr gribētos pievērst uzmanību jau pamanītajām nepilnībām. Tā, piemēram, salīdzinot kvalitatīvajos un kvanitatīvajos pētījumos lietoto valodu, Kangs un Evans ir atklājuši, ka „... mēs redzam, ka pētnieki ne tikai pēta, bet arī slavē to, ko, viņuprāt, var pētīt, un nomelno to, ko viņi uzskata par nepētāmu. Turklāt šķiet, ka tas, ko viena zinātnes studiju kultūra pēta reti - bet viņu kaimiņi pēta intensīvi - ir lietas, kuras, viņuprāt, nevar un arī nevajadzētu pētīt.” (Kang & Evan, 2020). Tādējādi, lai arī kvalitatīvā metode ontoloģijā ir ienesusi jaunas vēsmas, tomēr vēl joprojām tā ir ierobežojoša .
Epistemoloģija
Visvairāk par to, kas ir zināšanas postmodernisma paradigmā, ir runājis Pauls Feierābens „..iespējams, ir viens no pretrunīgākajiem domātājiem zinātniskajā epistemoloģijā. Pašpasludināts epsitemoloģiskā anarhisma pārstāvis, savā grāmatā „Pret metodi” viņš kritizeja racionālistisko domāšanu, kuru pārstāvēja viņa draugs Imre Lakatos. Tā rezultātā viņš nonāca zem smagas “apšaudes” par it kā anarhistisku, Vudu, astroloģisku, Dada un pat vardarbīgu ideju izplatīšanu. Reizums viņš pat atzina, ka nožēlo to, ka uzrakstījis savu slaveno grāmatu (Treiblmaier, 2018). Tomēr, iedziļinoties Feierabenda vēstījumā, ir saprotams, ka tas nav uzbrukums ar vēlmi iznīcināt zinātni, bet gan bagātināt to. Kā raksta Ghadikolaei & Sajjadi „..vissvarīgākā Feierabenda ideja ir skaidrojums par to, kādas zināšanas ir pieņemamas.” (Ghadikolaei & Sajjadi, 2015). Tieši šajā jomā Feierābenda-prāt ir nepieciešama brīvība. Ko tas nozīmē, brīvība uztvert to, kas ir zināšanas? Konstrukcionisti uzskatīja, ka tā kā realitāte ir subjektīva, sociāli konstruēta, tāda, ko ietekmē vairāki dažādi faktori, tad zināšanas šajā pieejā veidojas mijiedarbojoties starp pētāmo objektu un pētnieku (fenomenoloģiskā pieeja), tāpat tiek atzīts, ka šīs mijiedarbības rezultātā iegūtās zināšanas maina gan pētāmo objektu, gan pētnieku. Pētījums pēc būtības ir ideogrāfisks, jo pēta unikālo, indivīdu, un tam nav mērķis iegūtās zināšanas vispārināt uz visu populāciju, tātad tas ir emisks (Mārtinsone u.c. 2016). Savukārt kritiski ideoloģiskās paradigmas pārstāvju-prāt zināšanas tiek iegūtas dialogā starp pētāmo subjektu un pētītāju un ir subjektīvas (nepastāv viena patiesība vai viens modelis, tiek respektēti dažādi uzskati, idejas, vērtības utml). Zināšanas rodas sastopoties pretstatiem un savā ziņā viena no zināšanu ieguves iemesliem ir attīstība, jo īpaši pētāmā subjekta attīstība (dialektika). Atsaucoties uz iepriekšminētu pētījumu par vārdu lietojumu kvalitatīvajos pētījumos, ir vietā piezīmēt, ka tādi vārdi kā izpētīt, skatīties, meklēt, atpazīt, saprast, aprakstīt, iesaistīties, zvanīt, nest, ņemt, nākt, iet, kustēties, pagriezties, apgalvot, argumentēt, apstrīdēt, uzturēt, uzsvērt, iesaista utt. (Kang & Evan, 2020), var redzēt, ka lietotā retorika tiešām ir vairāk orientēta uz cilvēcisku mijiedarbību.
Metodoloģija
Jāatzīst, ka tādā zinātnes filosofijas attīstības etapā, kāds valdīja 18./19.gadsimtu mijā jeb pozitīvisma laikā, nav iespējams iedomāties, ka kāds kvalitatīvu pētījumu nosauktu par pētījumu, vēl jo vairāk par zinātnisku pieeju. Šāds secinājums rodas kaut vai tamdēļ, ka pozitīvismā it visam ir jābūt empīriski pārbaudāmam un atkārtojamam, izmēramām. Tas paredz eksperimentu veikšanu, lai apstiprinātu vai noliegtu kāda cēloņa un seku likumsakarību. Ņemot vērā, ka šādā vidē dabīgi tiek pētīti tikai divi mainīgie (atkarīgais – sekas un neatkarīgais - cēlonis), kontrolējot pārējo mainīgo ietekmi, šie eksperimenti ir uztverami kā mākslīgi. It visu subjektīvo tiek mēģināts izslēgt. Kvalitatīvās metodes ietvaros iegūtām zināšanām, pozitīvistu-prāt nav objektīva pamata. Līdz ar postmodernisma paradigmu un pētījuma konteksta nozīmes pieaugumu varēja attīstīties kvalitatīvās pētījuma metodes, kurās pētnieks iedzīvojas pētāmajā realitātē, kļuva un vēl joprojām kļūst par pētāmā daļu. Tāpat tiek izmantoti novērojumi un dziļās intervijas. Un atkal ir jāatgriežas pie tā, ka pētījuma veicējs un pētāmie ir līdzvērtīgi. Svarīgs ir ne vien pētāmo cilvēku konkrētais konteksts kopumā, bet pat katra pētāmā individuālais un unikālais konteksts. Pētnieks ir vienlīdzīgs ar pētāmajiem. Kas tāds nebūtu iedomājams pozitīvisma paradigmā. Kā apstiprinājums tam ir iepriekšminētajā vārdu lietošanas salīdzinājuma pētījumā atklātā sakarība, ka tādi ar pētījuma metodoloģiju saistīti vārdi, kā - intervija, dalībnieki, socioloģija, gadījumi, jautājumi, pieņēmumi, argumenti, debates, konstrukti, koncepti, teorijas, kvalitatīvajos pētījumos ir sastopami nozīmīgi biežāk (Kang & Evans, 2020).
Aksioloģija
Postmodernisma paradimgas ietvaros konstrukcionisti uzstāja uz to, ka pētījuma veicēja vērtības ir tikpat svarīgās, kā pētījuma objekta vērtības un tās ir jāņem vērā, jo vairāk vai mazāk tās ietekmē pētījuma procesu un rezultātu.
Savukārt kritiski ideoloģiskā paradigma arī aksioloģijā uzsver dialektikas principu un uzskata, ka pētnieka vērtības ir ne tikai vērtīgas, bet tām ir jābūt tām, kuras ietekmē pētījuma process un rezultāti. Tomēr, vienlaicīgi ir jānorāda, ka nav runa par jebkādas vienas un absolūtas patiesības noskaidrošanu. Manuprāt, lieliski šo domu izceļ Mateo Moterlini, norādot, ka Feierābenda mērķis nebūt nav bijis noskaidrot priekšlikumu patiesumu, bet gan likt oponentam mainīt savas domas vai vismaz dot viņam pauzi, lai apsvērtu, kāpēc viņam to nevajadzētu mainīt (Motterlini, 2007).
Retorika
Kvalitatīvie pētījumi atšķiras ne tikai ar pirmās personas lietošanu, aprakstot pētījuma gaitu, un personalizēto rakstīšanas stilu, atšķiras arī atsevišķu vārdu lietošanas biežums. Lieliski to raksturo jau vairākkārtīgi pieminētais Kanga un Evana pētījums. Salīdzinot vārda „ietekme” lietošanu kvantitatīvos un kvalitatīvos pētījumos „23,32% no kvantitatīvi orientētajiem žurnāliem lieto vārdu „ietekme” virsrakstā vai kopsavilkumā, bet kvalitatīvajos žurnālos to tur lieto tikai 5.85%” (Kang & Evan, 2020). Un, vēl, attiecībā uz zinātniskajā filosofijā lietoto valodu, būtu vietā atcerēties modernismā radušos vēlmi pēc vienas „loģiskas un universālas valodas”, tad apskatot postmodernismā valdošos uzskatus, Moterlini norāda uz šādas vēlmes ierobežojošo dabu: „Teorijas nav samērojamas, ja universālie principi, ko izmanto, lai noteiktu vienas teorijas jēdzienus, “aptur” otras universālos principus. Piemēram, saskaņā ar Feierabendu, Einšteina relatīvistiskie jēdzieni "masa", "telpa" un "laiks" neļauj izmantot alternatīvos Ņūtona jēdzienus. Tā kā “faktus” fizikā nosaka universālie principi, Einšteina fakti aptur universālos principus, kurus izmanto, lai noteiktu Ņūtona faktus. Citiem vārdiem sakot, tā kā esošās nozīmes iemieso teorētiskos principus, mēs vienmēr pārbaudām tajos ietvertos teorētiskos principus, kas savukārt var prasīt, lai mēs mainām šīs nozīmes” (Motterlini, 2007). Tādējādi retorikā, lietojot jebkādus vārdus, ir vērts skatīt kontekstu, kādā tie tiek lietoti, tātad, kāds nodoms tiek ielikts šajos vārdos.
Nobeigums
Varētu padomāt, ka mūsdienu cilvēka prāts ir viennozīmīgi izcilāks un pieaug līdz ar katru paaudzi. Tā varētu šķist, ja nebūtu iespējas salīdzināt vēsturiski zināmos zinātnes filozofijas attīstības apstākļus. Lars Johansons savā grāmatā runā par antīkajā pasaulē dzimušajiem zinātnes filosofijas iedīgļiem, norādīt, ka šīs ir idejas, uz kurām vēlāk bāzējās zinātnes filozofijas attīstība „ .... mums nešķiet īpaši zinātniskas, bet mums tās nav jānosoda, bāzējoties uz to, ko mēs zinām tagad” (Johanson, 2020). Un, ja mēs sekojam šim ieteikumam, tad Joniešu dabīgā filosofija ir gana saskanīga ar pozitīvistu paradigmu. Talesa uzskats, ka visa pamatā ir ūdens, ir balstīts empīriskos novērojumos, vēl vairāk, Hipokrāta uzskatu pieminēšana attaino to, kā cilvēce atbildību par savu veselību noņēma no Dievu pasaules atbildības (epilepsija ir svētā slimība, kuru mums uzsūtot Dievi). Savukārt racionālās argumentācijas periodā var saskatīt postpozitīvisma iezīmes (ir svarīgi par visu diskutēt) un konstruktīvisma iezīmes (cilvēks ir vērtība), kas attiecas uz Aristoteļa ieviesto loģikas ideju, tad balstoties uz to, tiek veidotas daudzu zinātnisko pētījumu hipotēzes. Savukārt aksiomātiskās matemātikas ideja, kuras saknes meklējamas Eklīda postulējumos, matemātiku ir ielikusi deduktīvo zinātņu klāstā. Eiklīda ieguldījums ir rezultējies ar pieeju: jaunas zināšanas var iegūt, ar loģiku balstoties zinātniski pierādītās aksiomās. Pēdējās divas ideju izpausmes vairāk ir vērojamas pozitīvisma pieejā. Ņemot vērā antīkās Grieķijas sasniegumus, gluži tāpat kā L. Johansonam (Johanson, 2016) gribas jautāt, kāpēc šie zinātniskās filosofijas koncepti netika attīstīti tālāk nākamajos gadsimtos? Kāpēc neturpināja attīsties līdzsvars starp empīriski-racionālo un subjektīvi-irracionālo zinātnē? Šķiet, antīkajā pasaulē tie pastāvēja daudz ciešāk blakus, kā vēlākajos Rietumeiropas kultūru attīstības etapos. L.Johansons norāda (Johanson, 2016), ka pie vainas varētu būt apstāklis, ka šāda veida idejas pašas par sevi nav iemesls zinātniski tehniskajā revolūcijā , kas varētu novest pie jaunu zinātnisko paradigmu izveides, kas notika teju divus tūkstošus gadus vēlāk. Šķiet, līdz pat zinātnes revolūcijai 16.gadsimta sākumā, Rietumeiropas kultūrā zinātnē valdīja misticisma paradigma – tā ir rakstīts grāmatā (Bībelē vai kādā kristīgās baznīcas oficiāli atzītajiem traktātiem par lietu kārtību), tātad tā ir. Jebkādu empīrisku pētījumu veikšana reizēm varēja būt bīstama dzīvībai (piemēram, agrīnās renesanses mākslinieki cilvēku uzbūvi pētīja slepeni veicot līķu sekciju), tomēr cilvēka prāta tieksme pēc attīstības nebija apturama un tas notika. Koperniks izveidoja teoriju, ka Zeme griežas ap Sauli, Galileo Galilejs šo teorija attīstīja. Ne tik vien tolaik empīriski sarežģīti pierādāmu faktu, bet arī krietni vien sašķobot eksistējošās zinātniskās dogmas par pasaules uzbūves kārtību. Ja mēs skatāmies no šobrīd zināmo zinātnes paradigmu skatu punkta, tad Galileo Galileja mēģinājumi bija tā laika robežās gana empīriski (vērojot Sauli caur paša pilnveidotu teleskopu), gan arī kritiski – apstrīdot kristīgās baznīcas oficiāli apstiprinātās Aristoteļa zinātniskās idejas un pat aicinot apspriest Bībeles tekstu patieso izpratni (Galileo Galilei, 2020). Savā ziņā Galileo Galilejs ir paudis postpozitīvisma idejas vēl pirms pozitīvisma oficiālās rašanās. Sava laika anarhists. Tāpēc nav brīnums, ka mūsu laika zinātniskās filozofijas anarhisma pārstāvis Feierabends pievērsis pastiprinātu uzmanību Galilejam kā personībai zinātnes filosofijas kontekstā. Skatot vēsturisko zinātnes filosofijas attīstību ir grūti nepamanīt šobrīd valdošā modernisma iedīgļus jau Senajā Grieķijā vai postpozitīvisma vēlmi visu kritizēt Galileja pieejā. Fakti liek secināt, ka nekā jauna nav šai pasaulē, it viss ir jau bijis, tikai ar katru nākamo paaudzi tas piedzīvo plašāku attīstību. Gribas runāt par zinātnes filosofijas spirālveida attīstību. Kas būs nākamais zinātnes filosofijas attīstības virziens? Šķiet, ka šobrīd lielākā daļa ir koncentrējušies uz postmodernismā valdošo subjektīvismu un relatīvismu un tā tam būs būt. Tomēr, skatot iepriekšējos periodos notiekošo atsevišķu indivīdu ieviesto attīstību (kaut viens labiem piemēriem varētu būt Larsa Johansona minētais Karnota ieviestais kvantiatīvais jēdziens siltuma izmērīšanai – kalorija, kurš ļāva mainīt skatījumu uz siltumu kā no substances uz kvantitatīvi izmērāmu jēdzienu (Johanson, 2016), gribas izvirzīt hipotēzi, ka pieaugs empīriski novērojumu loma līdz ar zinātniski tehnisko attīstību novērojumu metodēs. Kā piemēru savai idejai varu minēt vairāku salīdzinoši nesen izvirzīto zinātniski pamatoto psihloģijas jomu teoriju pamatojošo pētījumu replicēšanu un apgāšanu (Vanags, 2020). Un iemesls šādam faktam ir tieši saistīts ar zinātniski tehnisko attīstību. Šobrīd ir radītas ierīces smadzeņu darbības novērošanas (magnētiskā rezonanse, elektroencefalogramma), kas ļauj precīzāk definēt to, kas notiek un kā notiek cilvēka smadzenēs reālā laikā noteiktos kognīcijas, afektu vai uzvedības stāvokļos. Manuprāt, šis ir tikai sākums nākamajam zinātnes filosofijas attīstības spirāles lokam, kur varētu pieaugt tieši empīriski racionālā pieejas vērtība, saglabājot konteksta nozīmi, kas iepazīta novērtējot kvalitatīvās pētījumu metodes. Digitālo tehnoloģiju attīstības nozīmi ne tikai empīrisko datu ieguvē, bet arī robežu nojaukšanā starp kvalitatīvo un kvantitatīvo pieeju jau tagad uzsver atsevišķi pētnieki „Mēs uzskatām, ka jaunas skaitļošanas metodes un digitālie dati varētu vājināt robežu starp kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem zinātnes pētījumiem, ja spēsim pārvarēt novērtējošās piesaistes, kas tos šķir.” (Kang & Evans, 2020). Un pašā nobeigumā gribu izteikt pateicību saviem kolēģiem un pasniedzējai par mana redzesloka paplašināšanu zinātnes filosofijas jomā. Tas sniedza man ieskatu vairākās līdz šim lieliski lietotās praktiskās pieejās, pievienojot tām augsti intelektuāli pamatotu vērtību.
Izmantoto avotu saraksts
Mārtinsone, K., Pipere, A. un Kamerāde, D.(zin.red.). (2016). Pētniecība teorija un prakse. RaKa.
Mārtinsone, K., Pipere, A. (2011). Ievads pētniecībā:stratēģijas, dizaini, metodes. RaKa.
Radins, D. (2010). Saistītie prāti. Kvantu pasaules bezgalīgās iespējas. Lietusdārzs.
Johansson, L., G. (2016). Philosophy of Science for Scientists. Springer International Publishing.
Motterlini, M. (2007). Paul Karl Feyeraben. In: Sarkar, S., Pfeifer, J. (eds.), The Philosophy of Science. An Encyclopedia (pp. 304-310). Routledge.
Ghadikolaei, E. S. & Sajjadi, S. M. (2015). The implications of Feyerabend‘s epistemological approach for educational research methods. Educational Research and Reviews, 10(17), 2481-2488. DOI: 10.5897/ERR2015.2405
Kang, D., & Evans, J. (2020). Against method: Exploding the boundary between qualitative and quantitative studies of science. Quantitative Science Studies, 1 (3) 930-944. https://doi.org/10.1162/qss_a_00056
Treiblmaier, H. (2018). The Philosopher's Corner:: Paul Feyerabend and the Art of Epistemological Anarchy - A Discussion of the Basic Tenets of Against Method and an Assessment of Their Potential Usefulness for the Information Systems Field. ACM SIGMIS Database, 49(1), 93-101. DOI: 10.1145/3229335.3229342
Vanags, E. (septembris- novembris, 2020). Prāts un domāšana kognitīvo zinātņu perspektīvā.[Tiešsaistes kurss]. LU Open Minded. https://openminded.lv/index.php/courses/edmunds-vanags-prats-un-domasana-kognitivo-zinatnu-perspektiva-2/
Henriques, G. (2020, April 17). What Is Metamodernism? Metamodernism is the cultural code that comes after postmodernism. Psychology Today https://www.psychologytoday.com/intl/blog/theory-knowledge/202004/what-is-metamodernism
Double-slit experiment. (edited 2020, November 6). Wikipedia, the free encyclopedia. https://en.wikipedia.org/wiki/Double-slit_experiment
Galileo Galilei. (edited 2020, November 7). Wikipedia, the free encyclopedia. https://en.wikipedia.org/wiki/Galileo_Galilei
Lys tween. Уточнение предмета философии науки как философской дисциплины. (16 августа 2020). Википедия — свободная энциклопедия. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%B1%D1%81%D1%83%D0%B6%D0%B4%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5:%D0%A4%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F_%D0%BD%D0%B0%D1%83%D0%BA%D0%B8
Философия науки. (16 августа 2020). Википедия — свободная энциклопедия. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F_%D0%BD%D0%B0%D1%83%D0%BA%D0%B8
