piektdiena, 2010. gada 10. decembris

Esmu nonākusi tur, kur vēlējos būt toreiz

Nejautāšu par niku, to jau mums izstāstīji. Jautāšu par nopietnākām lietām – Tev ir ārkārtīgi interesanta profesija – attīstības trenere, koučs. Esi arī rakstījusi mums SK par savu nodarbošanos, bet varbūt pastāsti, kā savā dzīvē nonāci līdz tam un kāpēc esi tā,kas esi

-Labs jautājums! Es uz savas ādas vairākkārt pārbaudījusi to, ka nekas nenotiek tāpat. Vienkārši tāpat. Es bieži ķeru sevi pie domas, kas būtu,ja... es nebūtu to izdarījusi, tur aizgājusi vai to pateikusi. Un nonāku pie secinājuma....tik un tā nonāktu turpat, tikai pa citu ceļu. Tad nu lūk....droši vien viss sākās vēl pirms manas piedzimšanas, un iespējams, pat pilnīgi noteikti, pirms piedzima mana mamma, tētis un mani vecvecāki. Es piedzimu Kuldīgā, augu pie vecvecākiem, reizēm tikos ar mammu un domāju, ka tā notiek ar visiem bērniem. Kad paaugos...sapratu, ka tā ar visiem gan nenotiek. Tad pa vidu bija visādi spurošanās un laimes brīži, bet kaut kādā mirklī sapratu, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem dzīvot laimīgi, veidot laimīgas ģimenes. Atceros to sajūtu, kā es to teicu, atceros arī, kam to teicu un atceros, ko man atbildēja. Teikums skanēja apmēram šādi: „Tā ir ārkārtīgi liela atbildība. To tā vienkārši nevar darīt”. Tagad saprotu...nu jau savi 20 gadi būs pagājuši, kopš to teicu...ka esmu nonākusi  tur, kur vēlējos būt toreiz. Tikai pa citu ceļu. Sausiem faktiem runājot: pabeidzu psiholoģijas bakalaura studijas, pēc tam ieguvu MBA un sajutu tukšumu, ko aizpildīju studējot koučingu.
Iespējams, ka ja es nebūtu izlasījusi rakstu žurnālā „Biznesa psiholoģija” par koučingu, nebūtu atsaukusies izaicinājumam strādāt uzņēmumā, kurš mani aizsūtīja komandējumā uz Maskavu, nebūtu tur satikusi reālu kouču, nebūtu aizgājusi uz koučinga skolas prezentāciju...es vēl būtu ceļā uz to, ko daru tagad. Bet zinu, ka mērķis man tik un tā būtu –palīdzēt dzīvot cilvēkiem laimīgi.

Kas Tevi tajā koučingā tā reāli piesaista? Kur ir tas kaifs? Vai nebija daudz un grūti jāmācās?

-Kaifs ir mirklī, kad redzi, kā klienta acis aizdegās…..kaifs ir mirklī, kad esi blakus vērtību formulēšanās mirklim….kaifs ir redzēt klienta sasniegumus. Un saprast, ka Tu tur biji blakus, atbalstīji, mudināji, iedrošināji, izaicināji.
Koučings pēc savas būtības ir vienkāršs kā pati pasaule. Līdzsvara, pieņemšanas un pozitīvisma un efektivitātes princips. Esmu visu, ko mācījos…jau zinājusi agrāk, tikai nav bijusi iespēja to salikt sistēmā un sistēmiski to izmantot.  Gan psiholoģijā, gan biznesa vadībā to māca. Un lielie dzīves pamatprincipi arī saskan ar koučingu.

Kā Tu pati izjūti dzīvi? Kā notikumu, apstākļu sakritību, likteni, jeb kaut ko veidojamu un ietekmējamu savām “rokām” un lēmumiem?

- Laikam jau atbildēju… te būtu vietā citāts no Kastaņedas grāmatas. Esmu jau vairākkārt to izmantojusi. Ir 2 ceļi. Abi tie ved uz nekurieni. Bet vienam no ceļiem ir sirds, otram nav. Ceļš, pa kuru Tu dosies ir jāizvēlas ļoti rūpīgi, to vari izmēģināt vairākas reizes, jo tas varbūt ir būtiskākais Tavas dzīves lēmums.

Kas Tu esi savā brīvajā laikā? Sieva, mamma, draudzene?

-Es esmu sieviete. Laikam beidzot esmu to sapratusi un akceptējusi šo lomu. Esmu meklējusi sevi… mammas loma man nekad īsti nav gājusi pie sirds, arī pret sievas lomu vienmēr man ir bijis protests. Esmu uztvērusi tās kā īpašumtiesības uz mani. Esot sievietei, es jūtos daudz komfortablāk. Tad varu būt arī draudzene. Lai gan ar draudzeņu būšanām man kādu laiku bija kreņķis- es sāku koučēt savas draudzenes ikdienas sarunās. Pāris reizes dabūju pa ausīm un sapratu, ka es esmu vajadzīga kā draudzene, nevis kā koučs.  Ar bērniem runāju no šīs pozīcijas un jūtu, ka viņi mani saprot. Saprot, ka es varu būt dusmīga, nogurusi, saprot, ka es varu kļūdīties.

Ko sievietes nāk pie Tevis risināt? Kas, Tavuprāt, ir izplatītākās latviešu sieviešu dzīves problēmas un varbūt visbiežāk pieļautās kļūdas?

-Man šķiet, ka Latvijas sievietes ir fantastiski darbīgas un ar milzīgu atbildības sajūtu. Tas ir viņu spožums un posts reizē. Nereti sievietes uzņemas atbildību ne tikai par savu, bet arī par savu bērnu, vīru, vecāku vai draudzeņu dzīvi. Te vietā ir jautājums: Ko Tu vari izdarīt? Kas ir Tavā kontroles zonā?.....un turpināt koncentrēties uz SEV svarīgo mērķu sasniegšanu. Ļaut apkārtējiem dzīvot savu dzīvi, iegūt savu pieredzi un pieņemt savus lēmumus. Ļaut- tas ir tas ko var izdarīt ikviena no mums, vai ne?
Vispārināt ir ļoti grūti, katrs gadījums ir unikāls, bet tas, ko es jūtu apkārtējā sadzīvē ir tieši šī milzīgā atbildības sajūta par VISU.  Kļūdas…labāk, pārfrāzēt. Tā ir pieredze, kas mūs bagātina.

Tu esi arī aktīva Aizputes Sieviešu kluba dalībniece. Pastāsti, kā jums tur iet? Kā jūs uztver apkārtējie?

-Jā, esmu gan aktīviste. Nupat skaitīju- esam apzinājušas vairāk kā 100 Aizputes un novada sievietes. Notikuši jau 13 pasākumi (līdz gada beigām paredzēti vēl 4). Ik sestdienu ejam nūjot (to jau vairāk pie pasākumiem neskaitu, tā jau ir tradīcija). Arī tagad, brienam pa sniegu un priecājamies par piesnigušajām eglēm. Idejas no sieviešu puses nāk, kā no pārpilnības raga, spēj tikai īstenot!  Arī no vīriešu puses esam saņēmušas pozitīvas atsauksmes. Mans vīrs teica, ka labprāt nāktu vēl un vēl stāstīt par vīna gatavošanu :). Esam pabijušas arī vietējos laikrakstos. Esam kļuvušas populāras :). Vēl pat 2 mēnešu nav mūsu darbībai, bet esmu tik daudz interesantu cilvēku iepazinusi! Gribu izmantot izdevību un pateikt PALDIES visām dāmām!

Kāds ir Tavs vīrieša ideāls? Kāpēc tik reti sievietes sastop to ideālo? Vai mēs gribam par daudz?

-Mans ideāls? Labs jautājums. Vīrietis ar stiprām rokām un labu sirdi, lai varētu apkampt un samīļot.  Laiku pa laikam tādu sastopu. Man ir noveicies.
Kāpēc reti sastop? Mmmm. Nezinu, es vienmēr esmu sastapusi īsto vīrieti īstajā laikā. Tiesa pirms tam to “izsapņojusi”, ko tieši es gribu. Varbūt tur tā sāls? Precīzi noformulēt, ko gribu….un tad to pieņemt.

Pastāsti, kā sevi lutini? Kas Tev patīk no modes mākslas mūzikas? Kas Tev visvairāk garšo? Ko Tu vislabāk proti?

-Vai dieniņās! Es sevi lutinu katru dienu un katru mīļu mirkli :). Visvairāk jau sanāk lutināt acis- pamanīt skaisto apkārt: zīlīti aiz loga, mēnesi kokos, saules starus mākoņos. Es baudu dzīvi, katru tās mirkli…arī tad, kad esmu noskumusi, dusmīga, vai nogurusi…arī tad es izbaudu šo mirkli, noslauku asaru un palaižu to tālāk.
Mode- par to man būs blogs. Esmu Dior New look fane. Rebekas blogs par šo tēmu man bija kā saldais ēdiens. Paldies, Rebeka!
Māksla- uzreiz nāk prātā muzeji. Esmu apmāta ar lielo mākslinieku darbu meklēšanu tajos. Uzrakstīšu blogu par to, kā es braucu DĀMU AR SERMULIŅU skatīt. Tas būs jautrs stāsts!
Mūzika- arī būs blogs. Šonedēļ klausījos Imanta Kalniņa CD OTRO ELPU un apraudājos.
Garšo- arī  būs blogs.Esmu klasisku mantu piekritēja. Zemenes. Šokolādes konfektes. Saldējums.
Protu- gandrīz visu. Bet, ko neprotu, varu iemācīties, ja vien sagribēšu. Skāde, negribas man visu prast! Vislabāk man tomēr sanāk klausīšanās.

Kā Tu raksturotu, kādas sievietes apgrozās Sieviešu kluba portālā un kādu pati saskati šo portālu, kurā darbojies? Kādu Tu redzi SK nākotni?

-Šeit ir vienkārši lieliskas sievietes!  Pirmkārt pozitīvas. Un tas ir pats galvenais! Aktīvas. Atvērtas. Radošas. Ļoti dažādas. Esmu ļoti daudz no Jums visām mācījusies! Paldies Jums!
Portāls…ir tieši tāds pats viņa lasītājas un blogeres. Vide, kurā gribas uzturēties. Paldies, Tev, Sandija par šādas vides radīšanu!

Nākotne….domāju, ka portālam radīsies filiāles visā Latvijā. Redzu to, ka iedvesmas avotu ikvienai sievietei. Kļūt par laimīgu sievieti. Un laimīga sieviete…. spēj ļoti daudz mainīt sev apkārt. Tas taču būs jauki, vai ne?

Paldies Sandijai Salakai par interviju!
Raksts pirmo reizi publicēts portālā www.sieviesuklubs.lv

piektdiena, 2010. gada 1. oktobris

Tam būtu jākļūst par katra dzīves sastāvdaļu

Ritas Stuģes pieredzes stāsts

"Ja man jāsaka, ko man deva Koučings, tad tāpat kā ar visu mūsu dzīvē. Tam būtu jākļūst par katra dzīves sastāvdaļu, regulāri, ne reizi vai divas gadā. Es to saprotu kā sava veida plānošanu, prioritāšu un mērķu definēšanu un tad to mērķtiecīgu īstenošanu. Liekas, kas gan varētu būt vienkāršāk. Bet dzīve pierāda, ka kādreiz pinamies savās kājās un neredzam kur tad ir mūsu mērķi, kas tad mums galvenais un kā to sasniegt. Nu tad jau jāķeras pie tā ārzemju lamu vārdiņa un jāsāk koučoties. Man tas ļoti labi patika tieši tādā varētu teikt stresa situācijā, kad bija jāgatavo prezentācija. Laika maz un nesaproti, ko tad īsti Tev būtu jāizvirza priekšplānā. Tad Tu iestājies durvīs un uzdevi pāris primitīvu jautājumu un parādījās tā, kā neliela gaisma tuneļa galā. Tātad jāmeklē laiks, jāapstājas, jāapskatās apkārt, kur kāds koučs tuvumā „mētājas” un ik pa brīdim jāsakārto domas, plāni un darbi.
Paldies, ka atgādināji šo te svarīgo dzīves pusi!"

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Nauda. Arhetipi. Sadarbība.

Viss tas- ir vēstures jautājums.
Tagad mums ir nepatikšanas, tāpēc, ka mums nav labas vēstures.
Mēs atrodamies starp vēsturēm.
Vecā vēsture vairs nedarbojas kā nākas, bet jauno vēsturi mēs vēl neesam iepazinuši.
Thomass Berry. The New Story

Sakiet, ko Jūs iedomājaties, kad dzirdat vārdu „nauda”? Prieks? Laime? Kaudze? Seifs? Ceļojums? Darbs? Noteikti varianti ir dažādi. Piemēram, man, kādu laiku atpakaļ vārds „nauda” saistījās ar vārdu „cīņa”. Man apkārt esošā pasaule (pareizāk sakot, tā pasaules daļa, kuru uztvēru) man katru dienu atgādināja: „Gribi naudu?- Cīnies. Gribi labklājīgu dzīvi?- Noroc emocijas un konkurentus. Gribi ikdienas SPA un jaunākos tērpus?- Klausi tos, kam nauda un nicini tos, kuriem tās nav.”  Man tas šķita un vēl joprojām šķiet nepareizi. Nē, ne jau tajā nozīmē- ka mamma teica, ka tā nav labi. Bet kaut kā PA LIELAM nepareizi. Zināju, ka gribu pelnīt labi, bet tikpat labi zināju, ka cīnoties, maksājot kukuļus un iznīcinot konkurentus nespēšu priecāties par nopelnīto. Es biju pretrunā pati ar sevi un vairs tā turpināt nevarēju. Un mani šāds stāvoklis neapmierināja. Kas notiek tad, ja kāds ir neapmierināts ar esošo situāciju un otrs kāds vairs nevar to izturēt? Tie, kuri mācījušies padomju skolās, zin, ka šādu situāciju sauc par revolucionāru. Mana iekšējā revolūcija ilga vairākus gadus. Manai revolūcijai bija arī ārējas izpausmes- mainīju labi apmaksāto darbu, mainīju ieradumus, mainīju attieksmes, apguvu jaunas prasmes. Vai mana iekšējā revolūcija ir beigusies? Nezinu. Bet zinu vienu, pateicoties tai, esmu piedzīvojusi daudz interesantu atklājumu. Un par vienu no tām vēlos pastāstīt Jums.

Droši vien, ka ikviens kaut ko ir dzirdējis par K.G.Jungu un viņa arhetipiem? Nē, es nedomāju psiholoģiskos tipus (sangviniķis, melanholiķis u.t.t), bet arhetipus (kā pats Jungs saka- dvēseles instinkti). Tie mīt tajā visas cilvēces neapzinātajā apziņas daļā, kas ir visiem kopīga (kolektīvā zemapziņa). Savulaik pats Jungs savos darbos atzina, ka viņa radītā teorija par kolektīvo zemapziņu nav pakļaujama empīriskai pārbaudei un ir uztverama vairāk kā pieņēmumu kopums. Tomēr vairāki pētnieki ir atzinuši šos pieņēmumus par ļoti noderīgiem un uz tiem balstoties, veikuši padziļinātus arhetipu pētījumus ne tikai analizējot mūsdienu cilvēku uzvedību, bet arī pētot senatnes vēsturi, kultūru, ekonomiku un tostarp arī cilvēku attiecības ar naudu. Kā viens no šādiem pētījumiem ir Bernarda Lietara (beļģu ekonomists, profesors) grāmata „Naudas dvēsele”, kurā tiek stāstīts par cilvēces attiecībām ar naudu un par to, kāpēc tās ir izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir. Tostarp arī par to, kāpēc notiek ekonomiskās krīzes un jau 1999.gadā tika prognozēti nākošās krīzes apstākļi (kurus uz šo dienu esam jau piedzīvojuši). Grāmatas autors balstās uz Junga teoriju par arhetipiem, kuru pilnveidojuši psihologi Roberts Mūrs (R.Moore) un Duglass Džilets (D.Gilette). Mūrs un Džilets piedāvā cilvēka psihes karti attēlot ar četru Junga darbos minēto arhetipu palīdzību: Pavēlnieks, Kareivis, Mīļotā un Mags. Tieši šo četru arhetipu izvēle tiek pamatota ar to, ka tie ir vispopulārākie un sastopami visās kultūrās. Savukārt Lietars, balstoties uz savu pētījumu, šai četrotnei pievieno vēl vienu arhetipu- Lielā Māte, minot, ka šis ir arhetips, kurš gandrīz visā Rietumeiropas kultūras laikā ir ticis noliegts. Kā saka Lietars- Lielās Mātes arhetipa noliegšana ļoti lielā mērā ir noteikusi mūsdienu ekonomisko, sociālo un pat ekoloģisko pasaules stāvokli. Jungs savā kolektīvajā zemapziņas teorijā runā arī par tādu terminu, kā „ēna”, norādot, ka tā ir negatīvā personīgā Ego daļa. Savukārt Mūrs un Džilets šo teoriju attīsta līdz arhetipu līmenim, norādot, ka arhetipu ēnas var novērot tad, kad arhetips tiek apspiests, noliegts vai neatzīts. Pie kam ēnas katram arhetipam ir divas- iņ-ēna un jaņ-ēna, kā divi pretpoli, divas galējības, kuru starpā valda bailes (Junga teorijā daoisms organiski iekļaujas- Jungs to ir atzinis, ka vienu no lietām, kuru būtu nepieciešams iepazīt katram rietumniekam). Piemēram arhetipa Pavēlnieks ēnas ir „tirāns” (jaņ-ēna) un „vājais posms” (iņ-ēna). Savukārt, arhetipa Lielā Māte ēnas ir „skopums” (jaņ-ēna) un „trūkums” (iņ-ēna). Respektīvi, tā, kā Rietumeiropas kultūrā ir tik ilgi bijis noliegts Lielās mātes arhetips, tad sabiedrībā ir valdījušas šī arhetipa ēnas puses- skopums (vēlme krāt un nedalīties) un trūkums (bailes no nabadzības). Vai neizklausās pazīstami?






Attēla „Arhetipiskais cilvēks” avots: Душа денег/Бернар А.Лиетар. – М.: Олимп: АСТ: Астрель, 2007.- 365

Katram no šiem pieciem arhetipiem un viņu ēnām ir vēl arī citi nosaukumi, tomēr pie tiem nekavēšos, jo līdz ar to nosaukumiem nāk plašs to skaidrojums.

Pievēršoties pasaules vēstures izpētei, šo arhetipu un viņu ēnas pušu ietekmei uz cilvēku attiecībām ar naudu, tika atklāta interesanta sakarība- kultūrās, kurās netika noliegts Lielās Mātes arhetips, pastāvēja savdabīgs naudas tips. Lietars šo naudu dēvē par iņ-naudu, pretstatā jaņ-naudai- naudai, kuru mēs visi pazīstam. Ar ko gan šīs divas naudas atšķiras? Jaņ-nauda pēc savas būtības ir vīrišķīga- tā mudina par sevi cīnīties, mīl, ka to uzkrāj un pēc tās dzenas. Savukārt iņ-nauda mudina uz sadarbību, veicina visu iedzīvotāju slāņu pilnvērtīgu iztiku un nebūt nav krājama, bet gan lietojama (sievišķīgā būtība). Savadabīgi, teiksiet? Jā, arī man tā likās! Lietojamās naudas noslēpums bija apstāklī, ka tā pati par sevi nebija vērtība- tā bija tikai un vienīgi maiņas līdzeklis. To nebija jēgas krāt, jo pēc kāda laika to izņēma no aprites ar maiņas kursu 4 pret 3 (viduslaiku posmā). Tomēr pati naudas vērtība palika tāda pati- par 3 jaunajām naudām varēja nopirkt to pašu, ko par 3 vecajām naudām. Jautāsiet, kad tad bija tādi laiki? Viens no šādiem laikiem bija- tā sauktajos drūmajos viduslaikos (vēl savā grāmatā Lietars stāsta par Ēģiptē valdošo iņ-naudas sistēmu). Vai esat kādreiz padomājuši, kā Eiropā izdevās uzcelt tik daudz grandiozu baznīcu un katedrāļu? Ja jau tie viduslaiki bija tik drūmi? Vēsturiskie pētījumi rāda, ka savi 300 gadi (10.- 13. gadsimts) nemaz nav bijuši tik drūmi- laiks, kad godā ticis celts Lielās Mātes arhetips.  Lielākās un skaistākās katedrāles ir tikušas celtas par godu Jaunavai Marijai (kāpēc gan ne Jēzum Kristum?). Tāpat arī būtiski ir tas, ka šo katedrāļu celtniecībai līdzekļus ir devuši vietējie iedzīvotāji (valdnieki nereti ir finansējuši tikai vienas greznas vitrāžas izgatavošanu).  Kur gan tika ņemti līdzekļi? Vienkāršie iedzīvotāji šajos gadsimtos dzīvoja ļoti pārticīgu dzīvi un nereti pat atļāvās strādāt tikai  4 dienas nedēļā, jo ar to pietika, lai nodrošinātu iztiku. Kā norāda vācu vēsturnieks Frics Švarcs ”Nebija nekādas atšķirības starp zemnieku mājām un pilīm” (Schwartz F.Sechs-Stunden-Tag im Mittelalter). Pārticīgu vienkāršo iedzīvotāju dzīvi pierāda arī apbedījumu pētījumi- 10.gadsimta londoniete ir bijusi garāka par šīsdienas londonieti. Un turpinot par sievietēm- tad tām bija daudz lielākas tiesības un brīvība rīkoties ar savu īpašumu nekā pagājušā gadsimta sākuma cīnītājām par sieviešu tiesībām. Uz 13.gadsimta beigām Rietumeiropā esot bijušas 350 000 baznīcu- tādu baznīcu celtniecības bumu Eiropa turpmākajos gados vairs nepiedzīvo. Nereti katedrāles ietilpība pārsniedza konkrētā ciemata iedzīvotāju skaitu vairākas reizes. Kamdēļ tāda izšķērdība? Lietārs pamato to ar visnotaļ mūsdienīgu skatījumu uz lietām- ar ilgstpējīgu projekta attīstību. Katedrāles vēl joprojām nodrošina šī ciematiņa (varbūt nu jau pilsētas) tūristu (kādreiz svētceļnieku) plūsmu, kas savukārt nodrošina vietējos ar darba vietām un iztikas līdzekļiem. Pārsteidzošie viduslaiki! Un viss pateicoties Lielās Mātes arhetipa godināšanai. Eiropas uzplauksmes laiks beidzās līdz ar raganu medībām un līdz ar to arī Lielās mātes arhetipa noliegšanu. Parādījās bailes no trūkuma un vēlme uzkrāt un ne ar vienu vienkārši tāpat nedalīties. Un tas jau ir stāsts, ko mēs pazīstam. Tomēr lielākā daļa katedrāļu un baznīcas liecina par šo laiku, kad valdīja nauda ar sievietes dvēseli.

Lietars savā grāmatā kā ekonomists runā par to, ka šobrīd ir pienācis laiks atdzīvināt iņ-naudu- naudu ar sievietes dvēseli, kas veicina sadarbību. Vēl vairāk, Lietars norāda, ka nereti jau tāda nauda darbojas- Time Dollar (ASV),  LETS (Kanāda), WIR (Šveice).  Lietars piedāvā sievišķīgo un vīrišķīgo naudu lietot paralēli- norādot, ka iņ un jaņ sadarbībā ir spēks. Vīrišķīgā nauda pietiekmi ilgi ir valdījusi pār pasauli un nav veicinājusi pasaules veselīgu attīstību, drīzāk otrādi. Par to liecina gan „nabadzīgo” pasaules valstu daudzums, gan ekoloģiskās problēmas, ar kurām jau sākam saskarties arvien vairāk un vairāk...

Kāda man paziņa, šo visu uzklausot, teica: „Nu tas tak, ir sen zināms, ka visu, ko sievietes iekopj un sakārto, vīrieši karos noposta. Tad atkal nāk sievietes, dzemdē bērnus, audzē dārzus, iekārto mājas. Un atkal vīrieši metas karos un visu iznīcina. Un atkal nāk sievietes....” . Gribētos dzīvot pasaulē bez kariem. Sadarbībā. Kur ir vieta vīriešiem, sievietēm un dzīvei. Un Jums?


Augstāk minēto grāmatu vācu valodā iespējams iegādāties šeit:


trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

Ekoloģija. Sāc ar sevi.

Domāju, ka nevienu nepārsteigšu, sakot, ka mēs dzīvojam būtisku pārmaiņu laikmetā. Laikmets mainās un  līdz ar to arī cilvēki, viens ātrāk, otrs vēlāk, bet ar laiku mainās arī šo cilvēku vērtību sistēmas. Krīze? Šobrīd notiekošo izmaiņu sākums ir meklējams krietni vien senākā pagātnē. Nē, ne jau krīze bija tā, kas mums lika ieraudzīt draugus, ģimeni, bērnus, un, jā- arī dabas vienkāršo skaistumu. Drīzāk tas, ka mēs nogurām no lielās skriešanas pakaļ burkānam (tas ir burkāns no klasiskās motivācijas teorijas par burkānu un pātagu), no nemitīgās nepieciešamības aar kādu konkurēt un cīnīties, kļuva par iemeslu krīzei. Saprotu, ka daļai lasītāju, šis šķitīs vienkāršot skatījums uz notiekošo kapitāla valdības ēras norietu, tomēr balstoties uz nopietnu cilvēku[1] atziņām un ne tikai (pat uz cilvēku kustībām[2]), uzdrošinos teikt, ka tā ir. No sirds ticu, ka tuvākajā laikā triumfēs sadarbības ēra, sadarbība uzplauks it visās jomās. Gan sadarbība ar dabu- ņemt tikai tik cik vajag, gan ar resursu izmantošanu- ražot tik cik vajag, gan arī uzņēmumu un cilvēku savstarpējā sadarbība. Ko vari Tu un ko varu Es? Varbūt kopā mēs varam vairāk? Varbūt mēs varam atrast ceļu, kur ieguvēji esam mēs abi? Tā saucamā Win-to-Win pozīcija (jā, ir, ir sen pazīstama, bet atzīstiet, cik bieži to nākas redzēt darbībā?)

Mani šāds domāšanas virziens iedvesmo. Tas ir ekoloģisks. Esmu par ekoloģiju it visā. Gan attieksmē pret dabu, atkritumiem, ikdienas iepirkumiem, ikdienas pārvietošanās veidu, savstarpējām attiecībām.... un citu starpā arī- attiecībā pret sevi pašu. Sava personīgā ekoloģija. Ekoloģiski attiekties pret sevi. Ja par zaļo dzīves veidu un nepieciešamību domāt labas domas esmu dzirdējusi jau sen, tad par iespēju ekoloģiski attiekties pret sevi- uzzināju salīdzinoši nesen, apgūstot profesionālās apmācības kursu „Koučinga zinātne un māksla”.
Ko gan nozīmē ekoloģiski attiekties pret sevi? Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies ko Tu domā, paskaties ko Tu dari un izvērtē, cik tas ir ekoloģiski pašam pret sevi un Tavu apkārtni. Lūk, piemērs (skat.tabulu), Tu plāno sasniegt kādu mērķi (piedāvāju ierakstīt tabulas augšējā ailītē kādu konkrētu savu mērķi) un uzdod sev sekojošus jautājumus:

Jautājumi, kurus sev uzdot
Tavs konkrētais mērķis_________________________
Piem.Uzrakstīt rakstu par ekoloģiskām attiecībām ar sevi
-Kas notiks ar mani, kad to būšu sasniedzis?...
Iedomājos... ir dienas beigas, esmu rakstu uzrakstījusi....


-Kā es jutīšos?

Būs gandarījums, lepnums par paveikto, sajūta, ka sperts vēl viens solis labākas pasaules virzienā.


-Kas man būs apkārt?
Tepat blakus tuvie cilvēki, mājas, kļavas šalkoņa aiz loga.

-Kā jutīsies man svarīgie apkārtējie?
Pozitīvās emocijās, jo es ar savu gandarījumu dalīšos.


-Kādu ziņu es nesīšu apkārtnei, sasniedzot šo mērķi?
Cilvēk- sāc ar sevi! Sāc ar savām domām. Draudzējies ar sevi, nedari sev un apkārtējiem pāri!


-Kāda būs mana misija?

Veicināt cilvēku vēlmi kļūt ekoloģiskākiem pret sevi un apkārtējiem. Stimulēt ekoloģisko attiecību ieviešanu ikdienā. Padarīt pasauli labāku un draudzīgāku.

-Kas es esmu, sasniedzot šo mērķi?
Cilvēku un to apkārtnes draugs


-Vai tas ir TAS, ko es vēlos sasniegt?



Protams, šajā piemērā sniegtās atbildes ir tikai variants- katram no Jums, atbildot uz jautājumiem šādu mērķa sakarā, tās būtu noteikti savādākas, jo katrs esat unikāls. Unikāls ir arī ceļš, kā esat nonācis līdz savām vērtībām. Un, protams, arī vērtības katram no Jums ir atšķirīgas, vēl vairāk- tās mēdz mainīties.

Te vietā būtu stāsts par Meistaru, trim skolniekiem un naudu uz ceļa. Meistars reiz sapulcēja savus trīs skolniekus un jautāja: „Ko jūs darīsiet, kad atradīsiet uz ceļa naudu. Daudz naudas!”
-„Es meklēšu kam tā pazudusi”, teica pirmais skolnieks „tā noteikti kādam ir pazudusi un viņam tā ir vajadzīga”;
-„Es gan to ņemšu sev” ,teica otrais skolnieks, „tieši es gāju pa šo ceļu un tieši es to atradu. Tātad liktenis to lēmis man ”;
-„Es nezinu, o, skolotāj!” , teica trešais skolnieks, „es nezinu, kāds es būšu, kad to atradīšu. Un nezinu, kādu lēmumu tad pieņemšu”.

Stāsta būtībā ir ļoti ekoloģiska doma- cilvēka vērtības var mainīties. Vēl vairāk- cilvēkam ir tiesības un nepieciešamība mainīties... jo apkārt viss mainās. Sabiedrība. Kultūra. Daba.

Varbūt kādam šķitīs, ka vārds ekoloģija vairāk piedien tad, kad tiek runāts par dabu, apkārtējo vidi, tās sistēmām. Bet kas tad ir cilvēks? Tieši tāda pati dabas sastāvdaļa! Un cilvēka ķermenis ir sistēma, pret kuru ir nepieciešams attiekties tieši tikpat ekoloģiski, kā pret visu apkārtējo vidi. Vēl vairāk- arī cilvēka psihe ir tieši tāda pati sistēma, kas prasa ekoloģisku attieksmi. Mēs mēdzam satraukties par ekokatastrofām, kad tiek iznīcinātas kādas unikālas dabas vērtības (piem. nesen notikusī naftas noplūde Meksikas līcī). Tāda pat ekoloģiska katastrofa notiek tad, kad cilvēki iznīcina savus sapņus, norok savas vērtības un sadedzina emocijas. Ikviens cilvēks ir unikāls savā būtībā. Ikvienam ir tiesības uz ekoloģisku attieksmi pret sevi. Un patīkamā ziņa ir tā, ka ekoloģisko attieksmi pret sevi var sākt tūlīt un nekavējoties. Viss ir katra paša rokās! Ir nepieciešams uzdodot vismaz reizi dienā sev jautājumu:
„Vai tas, ko es šobrīd domāju (vai daru) ir ekoloģiski pret manu ķermeni, pret manu prātu, pret manu apkārtni?”
„ Kā tas (ko šobrīd domāju vai daru) mani ietekmē?”
„ Kā tas (ko šobrīd domāju vai daru) saskan ar tām vērtībām, kuras es uzskatu par savām?”

Sarunas ar sevi, teiksiet? Jā, bet kāpēc gan neparunāt ar gudru cilvēku? Un vienoties par savstarpēji izdevīgu darījumu. Tas taču ir tik vienkārši. Sadarboties ar sevi. Win-to- win. Zaudētāju nav.

Nav noslēpums, ka cilvēks ir Pasaules daļiņa, kas Pasauli spēj ietekmēt tieši tāpat, kā Pasaule cilvēku. Kļūstot par ekoloģiski veselu Pasaules daļiņu, jebkurš cilvēks spēj vairot ekoloģiskās veselības daudzumu arī Pasaulē. Šo saistību teoriju ir aprakstījuši vairāki autori, katrs no sava skata punkta, bet pamata doma ir viena- viss ir savstarpēji saistīts. Tas kā Tu attiecies pret sevi, bieži vien nosaka to, kā Tu attiecies pret apkārtni, savukārt Tevis nestais vēstījums ietekmē attieksmi pret Tevi pašu. Sāc ar sevi un pasaule Tev apkārt mainīsies!

Rosinājumam uz nākotnes sasniegumiem piedāvāju ieskatīties kādā Vestminsteres Abatijas (Londonā) kapakmeņa uzrakstā.
„Kad es biju jauns un brīvs un manai fantāzijai nebija robežu, es sapņoju izmainīt pasauli. Kad es kļuvu vecāks un gudrāks, es atklāju ka pasaule nav mainījusies un es samazināju savu mērķi un nu gribēju izmainīt tikai savu valsti. Bet tā likās nesatricināma! Es nonācu savas dzīves  krēslas vecumā un nolēmu mainīt tikai savu ģimeni. Bet, ak vai! Tā nebija tam gatava.
Tagad, es, guļot uz miršanas gultas, pēkšņi atskārtu-ja es būtu spējis mainīt vispirms sevi, varbūt man būtu izdevies izmainīt savu ģimeni. No šī veikuma iedvesmots, es varētu būt noderīgāks savai valstij un, kas zina, es pat spētu mainīt pasauli.....”    

Veiksmes savas ekosistēmas atklāšanā un sakārtošanā! Šodien ir lieliska diena, lai sāktu to darīt!




[1] Bernard Lietaer  (eiro tēvs, Berklijas resursu stabilās attīstības centra profesors; Levenas starptautiskais finansu centrs, Beļģija)
2 TIRED`s,  downshifters, hipiji, new ager`s (cilvēku kustības, kas apzināti atsakās no skriešanas pakaļ burkānam , t.s. rat race, par labu dzīvošanai saskaņā ar savām vērtībām)

pirmdiena, 2010. gada 5. jūlijs

Ekoloģiskā domāšana- tikai viena no kustībām, kas gatavo pasauli pārmaiņām


To, ka ekoloģiskais domāšanas veids šobrīd sabiedrībā kļūst aizvien populārāks un populārāks, pamazām kļūstot par dzīves veidu un dažam labam arī par biznesu, neapstrīdēs neviens. Tomēr diez vai daudzi zinās, ka ekoloģiskās domāšanas veids kā kustība ir radiniece 60.gadu hipijiem, alternatīvajai medicīnai,  homoseksuālistu cīņai par savām tiesībām un galu galā pat pagājušā gadsimta sākuma sufrāžistu kustībai (agrīnā feminisma forma). Dīvains salikums, teiksiet, tomēr ir viena kopēja tendence visām šīm kustībām- vienā vai otrā veidā (reizēm pat diezgan radikālā!)  šīs kustības pārstāvji met izaicinājumu līdz šim sabiedrībā valdošajiem viedokļiem. To pat mēdz dēvēt par subkultūru karu. Kas gan šajā karā karo un kā sauc vienu un kā otru pusi?

Taisnību sakot, ASV veiktā pētījuma autori (Ray P., Anderson Sh.R. grāmatā ” The Cultural Creatives”) uzskata, ka ir ne tikai divas, bet pat trīs puses, jeb citiem vārdiem, sakot, šobrīd sabiedrībā eksistē  trīs subkultūras: tradicionālisti, modernisti un kultūras radītāji („cultural creatives”). Katra no šīm trim subkultūrām ir tikusi pētīta ASV ilgākā laika periodā (1965-2000) un ir atklājies pārsteidzošs fakts, ka jaunākās subkultūras daļai (kultūras radītāji) ir tendence strauji palielināties. Pēc 2000.gada datiem par kultūras radītājiem sevi varēja dēvēt jau 29% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ASV (1965.gadā to bija vien 3%).   Līdzīga tendence ir vērojama arī Eiropas valstīs (pēc 1997.gadā ES sekretariāta veiktā pētījuma datiem 15 Eiropas valstīs).

Kas gan nosaka piederību vienai vai otrai subkultūrai, kas gan atšķir ekoloģiski domājošu cilvēku no cilvēka, kam tāds domāšanas veids ir svešs? Protams, tās ir vērtības! Pētījuma autori ļoti rūpīgi ir analizējuši cilvēku vērtības un ieguvuši pilnīgi konkrētu priekšstatu par katras subkultūras pārstāvju pasaules uzskatiem un vērtībām, gan katra indivīda personīgajā, gan arī subkultūras kolektīvajā līmenī.

Tradicionālisti ( 24% pēc 2000.g. pētījuma ASV)-  pēc pētījuma autoru datiem ir cilvēces daļa, kurai vissvarīgākās šķiet tradicionālās vērtības, reliģija, valsts vara, stabilitāte, etniskā tīrība (piem. radikālākās tradicionālistu izpausmes vērojamas kluk kluks klana vai fašisma  veidolā). Viņi uzskata, ka sieviešu vieta ir vīrieša paspārnē.  Tradicionālistu vidējais vecums ir aptuveni 53 gadi un to pamazām kļūst aizvien mazāk un mazāk.

Savukārt modernistu pirmsākumi ir meklējumi renesanses laikmetā, kad Džordano Bruno un Galileo Galilejs meta izaicinājumu tradicionālistu uzskatiem. Modernisti šobrīd ir vislielākā (47% pēc 2000.g pētījuma ASV) pasaules iedzīvotāju daļa- to vērtību skaitā ir ārkārtīgi daudz materiālu, izmērāmu, saskaitāmu vai nosveramu lietu. Modernistu pasaules uzskats ir tik izplatīts, ka bieži vien tiek uztverts kā vienīgais un pareizais. Tā, piemēram,  modernisti uzskata, ka ja kaut kas nepadodas skaitļiem, tad tā vienkārši nav! Tie augstu vērtē personības brīvību,  karjeru, finansiālu labklājību, tomēr ar aizspriedumiem skatās uz sieviešu tiesībām strādāt līdzvērtīgi apmaksātu darbu. Tehnoloģiju attīstība, modernās medicīnas sasniegumi, industrializācija un galu galā pat ražošanas apjoms un efektivitāte modernistu skatījumā ir svarīgāks par ekoloģiju un nākošo paaudžu ieguvumu.

Pavisam citāds uzskats valda kultūras radītāju vidū. Starp citu, P.Rejs (P.Ray) šo jaunu subkultūru ir nodēvējis par kulturas radītājiem, tāpēc, ka tie ievieš jaunas idejas un ir kultūras pārmaiņu radītāji. Kultūras radītāju vērtību vidū augstu vietu ieņem iespēja pašrealizēties, attīstīt savu personību, iepazīt pasauli un tās iedzīvotājus. Viņiem ir svarīgs autentiskums, holistiska un alternatīvā pieeja veselības aprūpei, sieviešu līdztiesība, personīgo attiecību kvalitāte, rūpes par apkārtējo vidi un tie domā par ilglaicību. Šīs subkultūras vidū plaši ir izplatīts alturisms. Kultūras radītājiem veiksme nav galveno prioritāšu sarakstā, daudz nozīmīgāku vietu ieņem radošums un pašizpausme. Tāpēc gan nevajag domāt, ka šiem cilvēkiem trūkst iztikas līdzekļu vai ir zems dzīves līmenis. Tieši otrādi- šo cilvēku vidū ir 46% no kopējā iedzīvotāju skaita, kuru ieņēmumu līmeni var uzskatīt par augstu (ASV pētījuma dati). Šīs subkultūras biznesmeņus mēdz dēvēt par „innerpreneurs”, pretēji klasiskajam uzņēmēju nosaukumam „entrepreneurs” (Karma Queens, Geek Gods and Innerpreneurs, by Ron Rentel). Rotaļa ar priedēkli izraisa visnotaļ interesantas asociācijas - tāds, kas ir dziļi iekša (inner) vai tāds, kas ir uz ieejas (entre).

Izmaiņas ir skārušas arī tādu cilvēku komunikācijas veidu, kā saruna ar un par sev svarīgo. Ja tradicionālistiem piedien mācītājs un grēksūdze, tad modernistiem vairāk piestāv klasisko psiholoģijas teoriju piekritēji (Freids, Skinners), bet kulturas radītāji visbiežāk par sarunu partneri izvēlas psihologu, kas pārstāv humānistisko psiholoģiju vai kouču, cilvēku, kurš iedvesmo.

Kultūras radītāji nemanāmi ir kļuvuši par vērā ņemamu pasaules kultūras daļu un, lai gan pasaules medijos vēl joprojām ir ārkārtīgi daudz ziņu, kas pasniegtas modernistu manierē, tomēr aizvien vairāk un vairāk parādās informācija, kas atbilst jaunās subkultūras prasībām.
Nojaušot, ka šī raksta lasītāju vidū varētu būt daudz šīs subkultūras pārstāvju, piedāvāju nelielu testu (avots- www.culturalcreatives.org) , lai noskaidrotu, cik lielā mērā Jūs esat kultūras radītājs.

Izlasiet apgalvojumu un ja tam piekrītat, tad atzīmējat to.

Jūs....
1. ...mīlat dabu un esat dziļi noraizējies par tās iznīcināšanu.
2. ...esat lietas kursā par pasaules problēmām  (globālā sasilšana, lietus mežu iznīcināšana, pārapdzīvotība, ekoloģiskās ilgtspējas trūkums, nabadzīgo valstu iedzīvotāju ekspluatācija) un vēlaties redzēt vairāk konkrētu darbību, kā piem. ierobežot ekonomiskot izaugsmi.

3. ...būtu ar mieru makstāt lielākus nodokļus vai maksāt vairāk par ikdienas lietošanas precēm, ja Jūs zinātu, ka nauda tiks novirzīta vides sakārtošanai vai globālās sasilšanas mazināšanai.
4. ...piešķirat lielu nozīmi Jūsu attiecību izveidošanai un uzturēšanai.
5. ...piešķirat lielu vērtību  palīdzībai  citiem cilvēkiem un to unikālo spēju atklāšanai.

6. ...darbojaties brīvprātīgi viena vai vairāku iemeslu dēļ
7. ...rūpējaties gan par psiholoģisko, gan garīgo attīstību.

8. ...uzskatat garīgumu vai reliģiju par nozīmīgu savā dzīvē, bet esat noraizējies par reliģisko tiesību lomu politikā
9. ...vēlaties vairāk līdztiesību sievietēm un vairāk sieviešu līderu biznesā un politikā.

10. ...esat noraizējies par sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu un  vardarbību pret tiem visā pasaulē.
11. ...vēlaties, lai mūsu politiķi un valdības izdevumi liktu uzsvaru uz bērnu izglītības un labklājības jautājumu  risināšanu, uz mūsu tuvākās apkārtnes atjaunošanu un ekoloģiski ilglaicīgas nākotnes veidošanu.

12. ...esat neapmierināti gan ar Kreisajiem, gan Labajiem politiķiem, un vēlaties atrast jaunu vilni, kas nav „samiksēts vidējais”.

13. ...esat tendēts optimistiski skatīties nāktonē un neticat ciniskam un pesimistiskam viedoklim, kuru pauž masu mediji.
14. ...vēlaties būt iesaistīts jaunas un labākas dzīves veidošanai Jūsu valstī.

15. ...rūp tas, ko peļnas vārdā dara lielas koorporācijas: samazina darbinieku skaitu,  rada problēmas apkārtējai videi, ekspluatē nabadzīgākās valstis,.
16. ...kontrolējat savas finansēs un tēriņus un neesat ieinteresēts pārtēriņā.

17. ... nepatīk modernās kultūras uzsvars uz veiksmi un „tās darīšanu”, uz pelnīšanu un tērēšanu, uz labklājības un luksusa precēm.
18. ...patīk ļaudis un vietas, kas ir eksotiskas un svešas un Jums patīk iepazīt un apgūt citus dzīves veidus.   

Ja Jūs piekrītat 10 un vairāk apgalvojumiem, tad iespējams, esat kulturas radītājs!
...un nav nozīmes, vai esat pēc pārliecības vides aktīvists/-e, veģetārietis/-e, homoseksuālists/-e, kurš/-a aktīvi cīnās par savām tiesībām, feminists/-e, uzņēmējs/-a, kas strādā, lai rastu savu  emocionālo piepildījumu vai varbūt pat hippijs, ziniet, ka Jūs piederat pie lielas pasaules kustības daļas, kas balstoties uz senām, senām vērtībām (par arhetipiem, kas nosaka šīs subkultūras šī brīža popularitāti, citu reizi) pamazām gatavo pasauli pārmaiņām.
Esiet laipni aicināti piedalīties šai procesā! 

svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs

Koučings. Kas tas tāds?

Tiešām, jautājums vietā, jo priekšstats par koučingu Latvijā vēl tikai veidojas. Sāksim ar pašu sākumu- t.i. ar vārdu. Vārds „coaching” jeb „coach” ir ļoti anglisks vārds, kas, piekritīsiet, latviešu ausīm skan diezgan kantaini (...Kas, kas tas par kaucienu? Ko, ko Tu teici?). Šim vārdam angļu valodā ir vairākas nozīmes un populārākā no tām ir „treneris” (sportā, kāda mācību priekšmetā vai specifisku iemaņās, piem.dziedāšanā), tāpat šo vārdu lieto, lai apzīmētu lielu garo pārbraucienu autobusu (piem.no Rīgas uz Berlīni brauc ar „coach”). Bet viena no senākajām nozīmēm angļu valodā šim vārdam esot „kariete”, savukārt ungāriski tas nozīmējot „kučieris”. Jā, un vēl ar vārdu „coach” amerikāņi apzīmējot lētākās vietas lidmašīnā (Uh, lidot pa lēto!) Visnotaļ dīvains salikums, teiksiet? Lai nu kā, tomēr jēdziens koučings savādā veidā apvieno visas šīs nozīmes.


Koučings ir process, kura notiek kouča (cilvēka, kurš vada šo procesu) un klienta (vai klientu grupas, ja tas ir komandas koučings) mijiedarbība, kuras rezultātā klients (vai klientu grupa) sev vislabākajā (efektīvākajā, ekoloģiskākajā jeb saudzējošākajā) veidā apzinās un sasniedz sev svarīgos mērķus (biznesā, personīgajā dzīvē, attiecībās, mācībās u.t.t).  Tēlaini izsakoties- klientam ir vēlme kaut kur nokļūt, viņš sēžas karietē un saka kučierim:- „Es gribu nokļūt tur un tur”. Kučieris sēžas uz bukas, ņemas mudināt zirgus un ceļojums sākas! Ceļa laikā klients sarunājas ar kučieri (kučieris ir ļoti ziņkārīgs un uzdod milzum daudz jautājumu) un pārliecinās pats par savas vēlmes patiesumu, jēgu, noderību sev un apkārtējiem, izrunā visus iespējamos veidus, kā panākt nonākšanu nosacītajā galastacijā ātrāku un patīkamāku.... un, pats sev nemanot, nokļūst tur, kur vēlējās (t.i. sasniedz to, ko vēlas). Pasažierim (klientam) ceļojums sanāk „pa lēto”, jeb citiem vārdiem sakot, klientam nav nepieciešamības tērēt savus resursus svešu mērķu sasniegšanā (kā tas varētu gadīties, ja tiek doti labi, bet nederīgi padomi vai norādījumi), klients visus resursus var tērēt savu un tikai savu mērķu sasniegšanā. Kučieris (koučs) ir treneris, kas trenē pasažieri (klientu) saprast, ko viņš īsti vēlas un kādā veidā to vislabāk var sasniegt. Pie kam kučieris nekad neved klientu pa ceļu, kuru zin pats kučieris jeb, citiem vārdiem sakot, - koučs nedod padomus. Klients no kouča nekad nedzirdēs- „Dari tā un šitā!”,  „Tavā gadījumā ir tikai viens rīcības variants un Tev tas ir jādara!”, „Es Tev iesaku...” Tā saka vecāki, skolotāji, veco laiku vadītāji, konsultanti, mentori un ļoti, ļoti daudz citu cilvēku, jā, un reizēm arī draugi. Teiksiet, draugi taču vēl labu, tie taču ir tie,  kas atbalsta, tie, kas ļauj paraudāt uz sava pleca un iesaka labāko, ko var iedomāties. Protams, tas ir lieliski, taču ne vienmēr tas, kas der vienam, der arī otram. Kouči tic katra cilvēka individuālajām spējām, kouči ļauj cilvēkiem pašiem uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem lēmumiem, kouči palīdz atklāt un sajust katram pašam savu potenciālu un izmantot to, padarot savu dzīvi jēgpilnu un patīkamu.


Esmu dzirdējusi, ka par koučingu saka- tā tāda psiholoģiska padarīšana vien ir! Kādreiz cilvēki gāja pie mācītāja, tad pie psihologa, nu iet pie kouča. Neredzu tur nekā slikta, tiešām vairākas koučinga metodes un tehnoloģijas ir pārņemtas no psiholoģijas nozares. Arī ētikas noteikumi abos gadījumos ir ļoti līdzīgi savā būtībā (piem.konfidencialitāte), un pats koučinga process ir līdzīgs- apmēram  stundu gara saruna kas mijas ar  jēgpilnu klusēšanu*. Tomēr, cik bieži esat dzirdējuši par  psihologu, kas strādā ar klientu, lai palīdzētu viņam sasniegt biznesa mērķus (izdomāt jaunu produktu, sasniegt noteiktu apgrozījuma vai realizācijas apjomu), palīdzētu uzrakstīt maģistra (bakalaura, doktora) darbu, palīdzētu atrast veidu, kā sabalansēt savu darba un privāto dzīvi, neko sev tiešām svarīgu nezaudējot? Tās ir tikai dažas no jomām, kur koučings darbojas, t.i. kur ar koučinga palīdzību cilvēki izvirza un sasniedz savus mērķus. Koučingā ir ļoti daudz jomu (specializētu nišu), bet lielākās no tām, kuras var iedalīt sīkāk, ir biznesa koučings (business coaching) un personīgās izaugsmes koučings (life coaching). Bieži vien kouči savu jomu izvēlas, ņemot vērā iepriekšējo dzīves pieredzi. Biznesa kouči nāk no biznesa vides, personīgās izaugsmes kouči no psihologu vidus, bet tas gan nav strikti noteikts likums. Man pašai kā koučam tuvāks ir personīgās izaugsmes koučings, kura ietvaros es palīdzu cilvēkiem risināt dzīves sabalansētības jautājumus un kā viens no šādiem jautājumiem ir ekoloģija attiecībās ar apkārtējo vidi, apkārtējiem cilvēkiem un pašam pret sevi.

Nevar aprakstīt otram cilvēkam sajūtas, kas pārņem, dziedot dziesmu svētkos, ja ne reizes nav mēģināts dziedāt milzīgā kopkorī, nevar pastāstīt kā smaržo tikko nopļauta zālē jūlija tveicē, ja ne reizes nav brists pa pļavu siena laikā, nevar iedomāties zemeņu garšu, ja ne reizes tās nav nācies nobaudīt. Tieši tāpat ir ar koučingu! Lai pārliecinātos, vai koučings ir tas, kas ir noderīgs tieši Jums, ir vērts šo procesu izmēģināt. Šobrīd Latvijā ir jau vairāki desmiti profesionālu kouču, kas savu izglītību ieguvuši gan Latvijā, gan ārpus tās un sniedz profesionālus koučinga pakalpojumus. Lai Jūs iedrošinātu vēl vairāk, pačukstēšu, ka lielākajā daļā gadījumu pirmā koučsesija (t.s. iepazīšanās sesija) ir bez maksas. Savukārt nākamais solis- vairāk vai mazāk ilglaicīga sadarbība atkarīga no katra paša vēlmēm. Jāsaka, gan ka sadarbības ilgums ir atkarīgs no mērķa. Ir mērķi, kuru sasniegšanai būs nepieciešamas 3 sesijas, ir mērķi, kur sadarbība ieteicama vismaz gada garumā. Jebkurā gadījumā tas ir iedvesmojošs ceļojums tikai un vienīgi sev svarīgā maršrutā. Aicinu Jūs atklāt savas neapzinātās spējas un iedrošinu sasniegt to, ko patiešām vēlaties! Dzīve ir pārsteigumu pilna!

Papildus informāciju par koučingu var iegūt mājas lapā www.icf.lv (Internacionālās koučinga federācijas Latvijas nodaļas mājas lapa) vai arī jebkurā interneta meklētājā ierakstot vārdu „coaching” vai „коучинг”.


*par jēgpilno klusēšanu es saucu mirkļus, kad koučs ir uzdevis tāāāāādu jautājumu, kas klientam liek apklust (atsevišķos gadījumos, pirms klusuma pauzes, nosakot: „Labs jautājums!”) un ielūkoties sevī, meklējot pēc atbildes. Tie ir paši dziļāko atklāsmju brīži, kas pārsteidz gan kouču, gan arī pašu klientu.

piektdiena, 2010. gada 1. janvāris

Tev viss jau ir- tikai paņem!

Ilzes Poriķes pieredzes stāsts

"Izklausās jau ļoti banāli, bet koučings pie manis „atnāca īstajā brīdī”, ja pieņemam, ka dzīvē kāds no brīžiem varētu būt „īstāks” par citiem. Šis brīdis ir tik „īsts” tādēļ, ka cilvēks atrodas krustcelēs it visās sev svarīgās dzīves jomās. Un tādā brīdī tu rocies pagātnē - meklē kļūdas (līdz pašam nenozīmīgākajam sīkumam), savas sliktās īpašības un tās noteikti atrodi, un daudz, ļoti daudz. Tas līdzinās brīdim, kad no rokām izkrīt tavs mīļākais trauks – tu esi izbijies no trokšņa, skaties uz lauskām un visu savu enerģiju, spēku atdod neauglīgiem centieniem izmainīt jau notikušo ar domu - ko vajadzēja darīt, lai tā nenotiktu?

Koučings ir Darbnīca, kurā es varu izveidot savu sapņu trauku, daudz labāku un skaistāku par iepriekšējo. Pats svarīgākais un grūtākais ir ieskatīties sevī un ieraudzīt to sāpīgo patiesību, ka TAM traukam bija jāsaplīst, jo tas bija jau saplaisājis, par mazu, par lielu, nepareizas formas vai krāsas, no kura viss rūpīgi savāktais un auklētais izsūcās un aiztek. To saprast un pieņemt palīdz Darbnīca (koučings), bet ir jāsaņemas un tur jāieiet, jo Tavā Darbnīcā nekā pievilcīga nav – sen neviens tur nav bijis, viss ir sajaukts un nav saredzama vieta, no kuras sākt. Tu neesi pavisam viens – Meistars(koučs), kurš pavisam nemanāmi palīdz iedegt lukturi, lai taptu gaišāks. Un tad tu ieraugi tikai nelielu daļu no tā, kas ir darāms un esi gatavs bēgt, jo tepat aiz sienas visu piedāvā „ērti, lēti, izdevīgi”. Varbūt arī kāds aizbēg, bet es paliku, jo paspēju ieraudzīt kaut ko īstu, mīļu, savu. Paspēju ieraudzīt „kļūdas”, kuras mani pasargāja un neļāva iet nevēlamajā virzienā, kā arī „sliktās” īpašības, bez kurām es neko nesasniegtu. Es paspēju sajust Savas Darbnīcas smaržu, kad tur tiek strādāts un ieraudzīt darbarīkus, kuri jau sen gaida, lai es izveidotu Savu Trauku. 

Šis stāsts ir par Manu Darbnīcu, kurā neredzami visu uzrauga Meistars(koučs). Viņš neko nedara manā vietā, lai kā arī gribētos saņemt kādu gatavu „zelta padomu” vai „brīnumrecepti”. Smagākajos brīžos mēģinu bēgt un durvis ir vaļā, bet esmu pamanījusi sava jaunā trauka aprises - tas spēcina un iedvesmo."

Nodarbošanās: Darbīga suitene – dzied, dejo, zīmē, auž, ada, noformē, stāsta, organizē, realizē, bet brīvajā laikā strādā novada domē :)
Koučinga sesiju skaits: 9
Laika periods, kad notika koučinga sesijas: 08.11.2009.-31.12.2009.

Sākotnējais jautājums, ar kuru Ilze griezās pie kouča? Būtiskās lietas manā dzīvē un kas ir darāms tuvākajā laikā? 
Kas bija visgrūtākais koučinga procesā? Atsijāt visu lieko, kas traucē formulēt dienas jautājumu- uzdevumu. Novērtēt savas sajūtas ar reāliem cipariem. Saprast un pieņemt, ka gatavas receptes nebūs, lai cik izmisīgi to arī negaidītu. 
Ilzes reālais ieguvums: Sajūta, ka tu visu vari pats un, ka tev viss jau ir – tikai paņem! :)

Foto autors: Dzintars Leja