Viss tas- ir vēstures jautājums.
Tagad mums ir nepatikšanas, tāpēc, ka mums nav labas vēstures.
Mēs atrodamies starp vēsturēm.
Vecā vēsture vairs nedarbojas kā nākas, bet jauno vēsturi mēs vēl
neesam iepazinuši.
Thomass Berry. The New Story
Sakiet, ko Jūs iedomājaties, kad
dzirdat vārdu „nauda”? Prieks? Laime? Kaudze? Seifs? Ceļojums? Darbs? Noteikti
varianti ir dažādi. Piemēram, man, kādu laiku atpakaļ vārds „nauda” saistījās
ar vārdu „cīņa”. Man apkārt esošā pasaule (pareizāk sakot, tā pasaules daļa,
kuru uztvēru) man katru dienu atgādināja: „Gribi naudu?- Cīnies. Gribi
labklājīgu dzīvi?- Noroc emocijas un konkurentus. Gribi ikdienas SPA un
jaunākos tērpus?- Klausi tos, kam nauda un nicini tos, kuriem tās nav.” Man tas šķita un vēl joprojām šķiet
nepareizi. Nē, ne jau tajā nozīmē- ka mamma teica, ka tā nav labi. Bet kaut kā
PA LIELAM nepareizi. Zināju, ka gribu pelnīt labi, bet tikpat labi zināju, ka
cīnoties, maksājot kukuļus un iznīcinot konkurentus nespēšu priecāties par nopelnīto.
Es biju pretrunā pati ar sevi un vairs tā turpināt nevarēju. Un mani šāds
stāvoklis neapmierināja. Kas notiek tad, ja kāds ir neapmierināts ar esošo
situāciju un otrs kāds vairs nevar to izturēt? Tie, kuri mācījušies padomju
skolās, zin, ka šādu situāciju sauc par revolucionāru. Mana iekšējā revolūcija
ilga vairākus gadus. Manai revolūcijai bija arī ārējas izpausmes- mainīju labi
apmaksāto darbu, mainīju ieradumus, mainīju attieksmes, apguvu jaunas prasmes.
Vai mana iekšējā revolūcija ir beigusies? Nezinu. Bet zinu vienu, pateicoties
tai, esmu piedzīvojusi daudz interesantu atklājumu. Un par vienu no tām vēlos
pastāstīt Jums.
Droši vien, ka ikviens kaut ko ir
dzirdējis par K.G.Jungu un viņa arhetipiem? Nē, es nedomāju psiholoģiskos tipus
(sangviniķis, melanholiķis u.t.t), bet arhetipus (kā pats Jungs saka- dvēseles
instinkti). Tie mīt tajā visas cilvēces neapzinātajā apziņas daļā, kas ir
visiem kopīga (kolektīvā zemapziņa). Savulaik pats Jungs savos darbos atzina,
ka viņa radītā teorija par kolektīvo zemapziņu nav pakļaujama empīriskai
pārbaudei un ir uztverama vairāk kā pieņēmumu kopums. Tomēr vairāki pētnieki ir
atzinuši šos pieņēmumus par ļoti noderīgiem un uz tiem balstoties, veikuši padziļinātus
arhetipu pētījumus ne tikai analizējot mūsdienu cilvēku uzvedību, bet arī pētot
senatnes vēsturi, kultūru, ekonomiku un tostarp arī cilvēku attiecības ar
naudu. Kā viens no šādiem pētījumiem ir Bernarda Lietara (beļģu ekonomists,
profesors) grāmata „Naudas dvēsele”, kurā tiek stāstīts par cilvēces attiecībām
ar naudu un par to, kāpēc tās ir izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir.
Tostarp arī par to, kāpēc notiek ekonomiskās krīzes un jau 1999.gadā tika
prognozēti nākošās krīzes apstākļi (kurus uz šo dienu esam jau piedzīvojuši).
Grāmatas autors balstās uz Junga teoriju par arhetipiem, kuru pilnveidojuši psihologi
Roberts Mūrs (R.Moore) un Duglass Džilets (D.Gilette). Mūrs un Džilets piedāvā
cilvēka psihes karti attēlot ar četru Junga darbos minēto arhetipu palīdzību:
Pavēlnieks, Kareivis, Mīļotā un Mags. Tieši šo četru arhetipu izvēle tiek
pamatota ar to, ka tie ir vispopulārākie un sastopami visās kultūrās. Savukārt
Lietars, balstoties uz savu pētījumu, šai četrotnei pievieno vēl vienu
arhetipu- Lielā Māte, minot, ka šis ir arhetips, kurš gandrīz visā Rietumeiropas
kultūras laikā ir ticis noliegts. Kā saka Lietars- Lielās Mātes arhetipa
noliegšana ļoti lielā mērā ir noteikusi mūsdienu ekonomisko, sociālo un pat
ekoloģisko pasaules stāvokli. Jungs savā kolektīvajā zemapziņas teorijā runā
arī par tādu terminu, kā „ēna”, norādot, ka tā ir negatīvā personīgā Ego daļa.
Savukārt Mūrs un Džilets šo teoriju attīsta līdz arhetipu līmenim, norādot, ka
arhetipu ēnas var novērot tad, kad arhetips tiek apspiests, noliegts vai
neatzīts. Pie kam ēnas katram arhetipam ir divas- iņ-ēna un jaņ-ēna, kā divi
pretpoli, divas galējības, kuru starpā valda bailes (Junga teorijā daoisms
organiski iekļaujas- Jungs to ir atzinis, ka vienu no lietām, kuru būtu
nepieciešams iepazīt katram rietumniekam). Piemēram arhetipa Pavēlnieks ēnas ir
„tirāns” (jaņ-ēna) un „vājais posms” (iņ-ēna). Savukārt, arhetipa Lielā Māte
ēnas ir „skopums” (jaņ-ēna) un „trūkums” (iņ-ēna). Respektīvi, tā, kā Rietumeiropas kultūrā ir tik ilgi bijis noliegts Lielās mātes arhetips, tad
sabiedrībā ir valdījušas šī arhetipa ēnas puses- skopums (vēlme krāt un
nedalīties) un trūkums (bailes no nabadzības). Vai neizklausās pazīstami?
Attēla
„Arhetipiskais cilvēks” avots: Душа денег/Бернар А.Лиетар. – М.: Олимп: АСТ:
Астрель, 2007.- 365
Katram no šiem pieciem arhetipiem
un viņu ēnām ir vēl arī citi nosaukumi, tomēr pie tiem nekavēšos, jo līdz ar to
nosaukumiem nāk plašs to skaidrojums.
Pievēršoties pasaules vēstures
izpētei, šo arhetipu un viņu ēnas pušu ietekmei uz cilvēku attiecībām ar naudu,
tika atklāta interesanta sakarība- kultūrās, kurās netika noliegts Lielās Mātes
arhetips, pastāvēja savdabīgs naudas tips. Lietars šo naudu dēvē par iņ-naudu,
pretstatā jaņ-naudai- naudai, kuru mēs visi pazīstam. Ar ko gan šīs divas
naudas atšķiras? Jaņ-nauda pēc savas būtības ir vīrišķīga- tā mudina par sevi
cīnīties, mīl, ka to uzkrāj un pēc tās dzenas. Savukārt iņ-nauda mudina uz
sadarbību, veicina visu iedzīvotāju slāņu pilnvērtīgu iztiku un nebūt nav
krājama, bet gan lietojama (sievišķīgā būtība). Savadabīgi, teiksiet? Jā, arī
man tā likās! Lietojamās naudas noslēpums bija apstāklī, ka tā pati par sevi
nebija vērtība- tā bija tikai un vienīgi maiņas līdzeklis. To nebija jēgas
krāt, jo pēc kāda laika to izņēma no aprites ar maiņas kursu 4 pret 3 (viduslaiku
posmā). Tomēr pati naudas vērtība palika tāda pati- par 3 jaunajām naudām
varēja nopirkt to pašu, ko par 3 vecajām naudām. Jautāsiet, kad tad bija tādi
laiki? Viens no šādiem laikiem bija- tā sauktajos drūmajos viduslaikos (vēl
savā grāmatā Lietars stāsta par Ēģiptē valdošo iņ-naudas sistēmu). Vai esat
kādreiz padomājuši, kā Eiropā izdevās uzcelt tik daudz grandiozu baznīcu un
katedrāļu? Ja jau tie viduslaiki bija tik drūmi? Vēsturiskie pētījumi rāda, ka
savi 300 gadi (10.- 13. gadsimts) nemaz nav bijuši tik drūmi- laiks, kad godā
ticis celts Lielās Mātes arhetips.
Lielākās un skaistākās katedrāles ir tikušas celtas par godu Jaunavai
Marijai (kāpēc gan ne Jēzum Kristum?). Tāpat arī būtiski ir tas, ka šo
katedrāļu celtniecībai līdzekļus ir devuši vietējie iedzīvotāji (valdnieki
nereti ir finansējuši tikai vienas greznas vitrāžas izgatavošanu). Kur gan tika ņemti līdzekļi? Vienkāršie
iedzīvotāji šajos gadsimtos dzīvoja ļoti pārticīgu dzīvi un nereti pat atļāvās
strādāt tikai 4 dienas nedēļā, jo ar to
pietika, lai nodrošinātu iztiku. Kā norāda vācu vēsturnieks Frics Švarcs
”Nebija nekādas atšķirības starp zemnieku mājām un pilīm” (Schwartz
F.Sechs-Stunden-Tag im Mittelalter). Pārticīgu vienkāršo iedzīvotāju dzīvi
pierāda arī apbedījumu pētījumi- 10.gadsimta londoniete ir bijusi garāka par
šīsdienas londonieti. Un turpinot par sievietēm- tad tām bija daudz lielākas
tiesības un brīvība rīkoties ar savu īpašumu nekā pagājušā gadsimta sākuma
cīnītājām par sieviešu tiesībām. Uz 13.gadsimta beigām Rietumeiropā esot
bijušas 350 000 baznīcu- tādu baznīcu celtniecības bumu Eiropa turpmākajos
gados vairs nepiedzīvo. Nereti katedrāles ietilpība pārsniedza konkrētā ciemata
iedzīvotāju skaitu vairākas reizes. Kamdēļ tāda izšķērdība? Lietārs pamato to
ar visnotaļ mūsdienīgu skatījumu uz lietām- ar ilgstpējīgu projekta attīstību.
Katedrāles vēl joprojām nodrošina šī ciematiņa (varbūt nu jau pilsētas) tūristu
(kādreiz svētceļnieku) plūsmu, kas savukārt nodrošina vietējos ar darba vietām
un iztikas līdzekļiem. Pārsteidzošie viduslaiki! Un viss pateicoties Lielās
Mātes arhetipa godināšanai. Eiropas uzplauksmes laiks beidzās līdz ar raganu
medībām un līdz ar to arī Lielās mātes arhetipa noliegšanu. Parādījās bailes no
trūkuma un vēlme uzkrāt un ne ar vienu vienkārši tāpat nedalīties. Un tas jau
ir stāsts, ko mēs pazīstam. Tomēr lielākā daļa katedrāļu un baznīcas liecina
par šo laiku, kad valdīja nauda ar sievietes dvēseli.
Lietars savā grāmatā kā
ekonomists runā par to, ka šobrīd ir pienācis laiks atdzīvināt iņ-naudu- naudu
ar sievietes dvēseli, kas veicina sadarbību. Vēl vairāk, Lietars norāda, ka
nereti jau tāda nauda darbojas- Time Dollar (ASV), LETS (Kanāda), WIR (Šveice). Lietars piedāvā sievišķīgo un vīrišķīgo naudu
lietot paralēli- norādot, ka iņ un jaņ sadarbībā ir spēks. Vīrišķīgā nauda
pietiekmi ilgi ir valdījusi pār pasauli un nav veicinājusi pasaules veselīgu
attīstību, drīzāk otrādi. Par to liecina gan „nabadzīgo” pasaules valstu
daudzums, gan ekoloģiskās problēmas, ar kurām jau sākam saskarties arvien
vairāk un vairāk...
Kāda man paziņa, šo visu
uzklausot, teica: „Nu tas tak, ir sen zināms, ka visu, ko sievietes iekopj un
sakārto, vīrieši karos noposta. Tad atkal nāk sievietes, dzemdē bērnus, audzē
dārzus, iekārto mājas. Un atkal vīrieši metas karos un visu iznīcina. Un atkal
nāk sievietes....” . Gribētos dzīvot pasaulē bez kariem. Sadarbībā. Kur ir
vieta vīriešiem, sievietēm un dzīvei. Un Jums?
Augstāk minēto grāmatu vācu valodā iespējams iegādāties šeit:
Augstāk minēto grāmatu vācu valodā iespējams iegādāties šeit:
Nu, šajās dienās, viss ir ļoti komercializēts. Devusies ir teritorija, kas nedrīkst būt nauda. Tagad viss tiek mērīts ar naudu - universāls instruments. Tik ne pārāk daudz pie ļaunā. Un nauda vienmēr ir jāaizsargā. Tāpat kā jebkuru citu īpašumu. Vislabāk sekot naudu skaidrā naudā, seifi pieder, un neuzticas bankām too.
AtbildētDzēst