Tikšanās ar pateicību par piedzīvoto

Aizputes novada pašvaldības vēlēšanu sieviešu saraksts dienu pēc vēlēšanām pulcējās, lai pateiktu PALDIES. Mēs teicām viena otrai: "PALDIES!" Un vienu lielu kopīgu: "PALDIES!" sakām visiem, kas mūs atbalstīja ar domām, darbiem. Ar "Patīk" un "Dalies" pogu izmantošanu pie mūsu attēliem. Ar "Komentēt" loga pildīšanu...Ar plusiņu un mīnusi vilkšanu vēlēšanu biļetenos....Un ūsu un citu vīrišķīgu atribūtu piezīmēšanu mūsu plakātiem.

Mēs sakām lielu: "PALDIES!"

Mēs sapratām, ka kopā varam daudz vairāk, kā katra no mums atsevišķi. Un esam par vienu pamatīgu pieredzi bagātākas.

Pārmaiņas ir neizbēgamas. Mums prieks, ka esam daļa no tām. Anita Roga un Aiga Zeltagrauda ir kļuvušas par mūsu pārstāvēm pašvaldībā. Bet arī mēs, pārējās saraksta sievietes Inta Osa, Daiga Tīmane, Ailona Dārzniece, Inguna Valodze, Linda Asmane, Inta Santa, Sanita Beļajeva, Zaiga Rumjanceva, Iveta Pūpola, Signe Tomsone, Inga Eidiņa, Kristīne Grīnberga un šoreiz aizkadrā palikušās Ilze Alsiņa, Dace Gulbe, Una Mārtiņsone un Kristīne Vītola nekur nepazūdam. Mēs esam. Tepat. Blakus. Lai iedvesmotu un atbalstītu pārmaiņās arī visus JŪS! Mēs turpināsim iet un darīt labas lietas. Un ticam, ka arī jūs rīkosieties tāpat!

Paldies!

Kokles (manas) radības

Ak. Cik neparedzami reizums viss sagriežas! Reiz, vairākus gadus atpakaļ, skatījos TV, ka kaut kur Latvijas ziemeļu pusē cilvēki pulcējas nometnē un gatavo savas kokles. Paši. Man likās tas nedaudz nereāli. Gan tas, ka paša rokām ir iespējams radīt mūzikas instrumentu, gan tas, ka es ko tādu kādreiz dzīvē varētu paveikt. Bet, nemelošu, kārdinājums parādījās.

Tā kārdinājums klusi dusēja, reizumis padodot balsi, kad dzirdēju, kā Spēka dziesmas tiek dziedātas kokles pavadībā. Tajās reizēs gan to nomierināju, sak, es jau bez mūziķa izglītības, ko nu es ar kokli.

Šī bilde, lai zinātu, ka stāsts beidzas labi :)

Neko. Kārdinājumam tomēr pienāca laiks mosties. Un pie visa vainīga bija mūspuses Māra. Māra Tīmane, kas bija sagribējusi savu kokli, uzrakstījusi projektu, guvusi projektam atbalstu un nu steidzami meklēja dalībniekus projekta realizācijai. Ilgi nedomājot teicu: "Jā!'. Vien pajautāju, vai būšu vienīgā dāma, kas kokapstrādes rīkus rokā nav turējusi. Māra mani nomierināja, ka no visiem 10 tikai 2 būšot kungi, lai neķerot kreņķi. Tā es iemetos ar galvu ūdenī, t.i. koklē.

Dienu pirms pasākuma saņemu zvanu no Māras un uzzinu, ka ir vajadzīgi visādi štrumenti. Saņemu ēpastā aprakstu un pārsūtu vīram. Vīrs uzmet aci un saka: "Būs Tev jādraudzējas ar manu brāli. Viņam gan štrumenti, gan prasme un iespēja tos asināt." Tā es tieku pie Vara Santa kaltiem.

Pirmā diena. Tiekamies ar Ģirtu. Ģirtu Laubi, kurš ir kļuvis par kokļu gatavošanas meistaru. Savdabīgs karjeras ceļš, ja ņem vērā, ka sācis viņš ir ar filozofijas studijām. Ģirts ar sev vien zināmu metodi mēģina iegaumēt visu pasākuma dalībnieku vārdus un aicina mūs satikties ar kokli. Ar savu kokli. Dziedam un satiekam savu kokli vairākos Visuma esības līmeņos. Sākot no cilvēciskā, beidzot ar pašu augstāko. Ar Sauli, kura kokles skandināja. Skatos, kā Ģirts spēlē un saprotu, ka neko nesaprotu. Kā  viņš zin, kurš pirksts un kurā mirklī kur jāliek...un kā to vispār ir iespējams savienot ar dziedāšanu. Klusas šausmas. Neko. Pieņemu lēmumu visu darīt soli pa solim. Galu galā Ģirts visu šo apguvis bez mūziķa izglītības.

Dodamies uz Kazdangas skolas galdniekdarbnīcu. Tur mūs gaida mūsu kokles. Tiesa vēl koka dēļa izskatā. Sajutos nedaudz vīlusies, jo klusībā biju pie sevis skaitījusi, ka vēlos kļavas koka kokli...bet piedāvājumā tādas nav. Apskatu vienu, apskatu otru. Un paņemu to dēli, kuru lielākā daļa pametusi mazā izmēra dēļ- no tā sanākot tikai Kurzemes kokle. Man kā kurzemniecei ar to nav nekādu problēmu- man tieši tāda arī ir vajadzīga- Kurzemes kokle. Pēcāk izrādās, ka izvēlētais koks ir alksnis un ir patīkamāks kalšanai- maigāks koks, ka visi citi. Bet šī paša iemesla dēļ smukā virspuse būs jātaisa no egles. jo alksnis šādu slodzi neizturēšot. Būs man divkrāsu kokle.

Kā sieviete izvēlas auto? Pareizi- pēc formas un krāsas. Arī ar kokles dēļa izvēli var notikt līdzīgi.

Piemeklēju piegrieztni. Rūpīgi pārkopēju. Un sāku skatīties apkārt, kas tad jādara tālāk. Daži kolēģi urbj ar urbi, daži jau darbojas ar kaltiem pilnā sparā, dažs vingro ar slīmestu. Ģirts smaidot paskatās uz mani un žirgti saka: "Ņemsim manu mīļāko instrumentu- cirvi!" Kokli ar cirvi? Ok. Gan jau meistars zin. Dodos līdzi pie bluķīša un cirvja. Sekojot līdzi rādītajam un teiktajam, iemēģinu savas rokas jaunā amatā. Ar cirvi notēšu kokles sānos esošo mizu.

Es un cirvis. Nebijusi kombinācija.

Tālāk jau darbojos ar tīkamāku instrumentu: slīmestu. Tas maigi un mīlīgi slīd, gludinot visus negludumus. Man patīk. 

Tīkama kombinācija. Un ierasta nodarbe. Gludināt negludumus var arī ar asām lietām.

Kamēr es ar cirvi un slīmestu, tikmēr kāds jau sakarsējis urbi tā, ka tam jāatpūšas. Man nekas cits neatliek, kā turpināt visu  darīt ar bez-elektrības-metodēm; t.i. grebt kokles skaņu kasti ar kaltu. OOO. Tas ir viens varens darbs. Īsts kokles fitness. Tiesa, varbūt nebūtu bijis tik traki, jo pēc pirmās kalšanas stundas mana kolēģe Anita pieliecās man pie auss  un klusi iečukst: "Mīļā, kalts ir jātur otrādi." Ok. Ne jau visi piedzimst uzreiz ar zināšanām par to, kā pareizi kalt. :)

Tīrīšanās. Attīrīšanās. Jutos, kā Mikelandželo- ņemu nost visu lieko.

Nākamā diena nāk ar dziļākiem kalšanas darbiem. Turpinām veidot skaņu kasti un spārnu. Mans spārns ir neliels. Kurzemniecisks. Kā Ģirts saka: ņemam nost visu lieko. Attīram. Skaidas pa gaisu. Turpinu atklāt sevi un kaltu. Ar to var ne tikai kalt, bet arī gludināt.

Un atkal- ar asām lietām var nogludināt.

Trešajā dienā galdniekdarbnīcu atstājam skolasbērnu pārziņā un pārceļamies uz Aizputes novadpētniecības muzeju. Tur pētam retumus, baudam atmosfēru...un sākam meditēt pie dizaina- ko tad vēlamies koklē iegrebt. Kāds būs zīmējums? Ko tas vēstīs? Kāda būs mana kokle? Man ar šo smukumu dižu jautājumu nav. Ja nu vienīgi- kā dabūt gatavu to, ko esmu iecerējusi? 

Gunas radītais logo tiek piemērīts koklei.

Mana biznesa logo savulaik izstrādāja mana sena studiju biedrene Guna Bērziņa. Austras koku. Zinu, ka gribu to uz savas kokles. Ģirts paskatās un saka: "O. Uz veselu dienu!" Neapjaušu ko tas nozīmē līdz mirklim, kamēr nesāku strādāt ar skaņas caurumu slīpēšanu,....Tiešām. Tā top par slīpēšanas un griešanas diennakti. Diennakti, pēc kuras mana kreisā roka atsakās funkcionēt. Rokā varu kaut ko ielikt. Bet paņemt ar to vai noturēt- ne. Tāds dizaina elements. Roka, kas neklausa. Neko-jau-sev. Saprotu, ka kokle mani veido. Veido manu neatlaidību turpināt.

Kokle piedzīvojusi pirmo manas rokas elektro-pieskārienu. Urbis bija tas, ar ko sāku skaņas caurumu veidošanu.

Nākošajās dienās pamatīgi iekavējos ar darbiem. Nesanāk tik ātri un veikli kā gribētos. Turpinu. Gan kokles apaļo galu kalt, gan sēdināt skaisti izgrebto (tiešām skaisti, man pašai ļooooti patīk) kokles virsējo daļu uz skaņu kastes virsū. Nākas pieradināt ne tikai rokas urbi, bet arī lielo monstrozo urbi- to, kas griež tapu caurumus koklē gluži kā sviestā. Manā koklē būs abas- gan metāla, gan koka tapas. Metāla- lai vieglāk būtu kokli skaņot, bet koka- lai stīgu skaņu mīkstinātu. Mīkstināšanas lomu šoreiz pildīs pamatīgi ciets koks- skabārdis.

Pamazām pienākušas kokles atvērtības perioda beigas. Skaņu kaste noslēdzas. Pirms pielīmēšanas vēl ierakstam tajā vēstījumu. Es ierakstu vārdus, kas skan manā galvā pēdējās dienas. Pienāk Ģirts, izlasa un saka:"O. Jauna tautasdziesmas versija!". "Jā," atbildu "tā jau tās tautasdziesmas rodas". Nedaudz skumji, ka to smukumu vairs neredzēšu.

20 spīles. Esot vēl kāds bijis tikpat centīgs līmētājs.

Kamēr manas kokles daļas top par vienu veselu, Ģirts mūs iepazīstina ar smilšpapīru sakrālo kārtību. Ar kuru sākt un ar kuru beigt kokles samīļošanu.

Kaut kad visam pa vidu tiekam priekšā stādīti stīgturim- klucītim, kuram finālā būs jātur visas stīgas. Uz vietas. Neticami. Esmu jau pieradusi neticēt un paveikt. Izdodas arī klucīti pārvērst stīgturī, to uztapot uz kokles un saprast, ka NEPASPĒŠU. Ir ceturtdienas vakars. Koklei ir jāsalīp.Tai ir jāaizveido gali. Tā ir jānopulē, jāsamīļo, jānokrāso...lai piektdien varētu tai pielikt stīgas. Klīstu pa telpu meklējot astotnieku- urbi, ar kuru izurbt stīgturim caurumu. Ģirts, mierīgi koklējot, saka: "Tev jau tas urbī ir." Hmm. Neizskatās. Tas tak bija garāks. Varbūt pie vainas ierobežotājs. Mēģinu noņem urbim uzlikto ierobežotāju. Kreisā roka neklausa. Mirklis izmisuma. Kad ar kolēģa Ringloda palīdzību tas beidzot paveikts, pienāk Ģirts un saka: "Ar šo Tev nesanāks. Vajag garāku." Sasodīts, tieši to jau es pirms tam meklēju! Palieku nikna. Zinu, ka šis ir īstais mirkli darboties. Niknums ir mana degviela. Tomēr ar degvielu vien nepietiek, ir vajadzīgs arī laiks. Ģirts paskatās uz mani un saka: "Tu to vari! Izvirzi sev to par mērķi. Tev vēl ir 25 minūtes laika. Tu to izdarīsi!" Klausos un saprotu, ka es negribu savu kokli pabeigt steigā. Tas izklausās nedaudz pēc m/f "Stacija diviem", kur viens kārs  vīrietis (Ņ.Mihalkovs) savai iekārotajai (L.Gurčenko) saka: "Ātri, ātri, pati, pati". Nē. Šis nebūs "ātri, ātri".  Es neesmu tik kāra uz ātru rezultātu. Varu to atlikt līdz kādai citai nometnei. Ģirts groza galvu. Galu galā esmu pat gatava uzlikt piektdien stīgas, tad tās noņemt un, pabeidzot visus darbus, tās atkal uzlikt. Ģirts saka:"Tā nē. Tā tās lietas neiet. Tu pabeigsi." Brrr. Tumšākā nakts esot pirms rītausmas.

Vēl viens ass gludinātājs- šoreiz rokas ēvele. Man tīkams instruments.

Nākošajā rītā pieceļos, sapucējos un esmu gatava turpināt. Kamēr visi Kazdangas pils velvju zālē ar burās ar smalkajiem darbiem, tikmēr es mīļoju savu kokli otrajā stāvā.

Kokles apaļgals ar kaltu un radošumu. Mikelandželista :)

Ar kaltu, ēveli un smilšpapīru. Izmīļoju. Līdz esmu mierā ar sevi un kokli. Ar rokām ieeļļoju. Izglaudu. Uzpucēju. Uzpulēju. Un dodos to stīgot. Ārā jau tumšs.

Mani kolēģi jau kokles pabeiguši. Zālē mēs vien divas ar Māru. Mārai nogurumā acis veras. Tomēr Māra savu projekta vadītājas kanti tur godam un soli pa solim ierāda, kas man jādara. Ģirts devies pagulēt. Radīt 10 kokļu radītājus, nemaz nav viegls darbs. It sevišķi, ja pēc dabas esi introverts. Ģirts atnāk un ar vieglu roku ieurbj manā koklē metāla tapas. Koka tapas jau esmu salikusi un nopulējusi pati. 

7.darba dienā novērtēju to, cik svarīga ir ERGONOMISKA darba vide.

Viss. Mēru stīgas un stīgoju. Finiša taisne. Stīgojot atklāju, ka esmu maldījusies, domādama, ka koklējot, kokle jātur ar garo malu pret sevi. Pasmaidu un turpinu darboties. Tas jau ir nieks. Manai koklei parādās skaņa. Stiepjot stīgas, piezvana mana Rīgas  draudzene un jautā: "Vai Tu jūti, ka ir Latvijas svētki?" Ir 11.novembris. Esmu aizmirsusi par to, esmu aizmirsusi par pasauli. Esmu tikai es un kokle. Mēs kopā. Ne ēdusi, ne dzērusi pēdējās 11 stundas pilnībā veltījusi sevi koklei. Un viņa- kokle to novērtē. Viņa sāk skanēt ap 10 vakarā. Urā!

Esam. Mēs abas.

Es to esmu izdarījusi. 

Un tas ir tikai sākums. Kaut kam jaunam. Es un kokle.

PALDIES visiem (Mārai, Ģirtam, Līgai, Maijai, Inesei, Anitai no Kuldīgas, Anitai no Aizputes, Inga, Sanijai- Saulītei, Ringoldam, Varim, Gunai, Jolantai, Kasparam un Aleksandram....) kas gan tieši, gan netieši līdzēja šajā radībās. Mūsu abu radībās. Manējās un kokles.

Kokle pilna pārsteigumu :)

P.S. Dienu pirms kokles nometnes sākšanās mums pieteicās kokles spēles skolotāja Liene Brauķe. Mums būs veselas divas apmācību stundas! Visums ir labvēlīga vide, vai ne?

Tādi, lūk, izskatās laimīgi cilvēki!

P.P.S  Gribat tikt pie SAVAS kokles? Meistaru Ģirtu Laubi var satikt www.zeltaspeles.com Rekomendēju!

P.P.P.S. Jau mājās esot, mizoju burkānus un priecājos, ka tas tik viegli padarāms darbs pat ar neklausīgu kreiso roku. Kamēr priecājos, tikmēr mana mazā meita iemēģina kokli. ....kā burkānu rīvi. Nu, ko...kokle ir arī iesvētīta kā pilntiesīga mājas un ģimenes sastāvdaļa. Un kāds būtu Jūsu kokles iesvētīšanas rituāls? :) :) :)

Foto: Ģirts Laube, Māra Tīmane un pašas personīgie.

Spānija. Kordova. Perkusionistisks protests.

Korodova (Cordoba)- Spānijas pilsēta, kas ierasti slavena ar grandiozu mošeju, unikālu tiltu un burvīgu vecpilsētu. Tomēr man tā palikusi atmiņa ar pilnīgi ko citu. Ar vietējā perkusionistu kolektīva sniegtu priekšnesumu... Kāda kopiena okupējusi māju, kurā savulaik bijusi skola. Vietējā pašvaldība šo māju plāno nojaukt un ir pat atslēgusi ūdeni....neskatoties uz to, šīs kopienas pārstāvji ik dienu šeit gatavo ēdienu un pabaro 100 Korodovas trūkumcietējus. Protests? Var to darīt arī šādi!!!!

Nepilnas 3 minūtes garo muzikālo slaidšovu skatīt šeit >> Spānija. Kordova.

Es mīlu...

Es mīlu dzīvi un viņa man atbild ar to pašu! Tā man palīdz īstenot manus sapņus.....un noteikti palīdzēs izdarīt arī Tev...ja Tu to iemīlēsi!
Tā dos Tev radošumu, iespējas un iedvesmu. Lietas vienkārši notiks!
Lai izdodas!


Make your own slideshow with music at Animoto.

Es jums saku: dziediet!

Nezina, ko dziedāt? Ņemiet šo- te būs īstās!

.....Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. 

Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit. Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus un aizgāja dziedādams.

Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!). Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!

Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt?

Dziediet pie kapa. Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.

Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un  uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas?

Vai jūs jau esat uzvarējuši, kad dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat  nemaz?....... 

/I.Ziedonis. Epifānijas./

Neiroplasticitāte- iemesls, kāpēc mēs VARAM mainīties!

Lielisks 20 minūšu video par to. kā veidojas mūsu ieradumi....un kāpēc tos ir iespējams mainīt. Iesaku to noskatīties. Baudījums ausīm, acīm un prātam.

Sapņi, kas piepildās-2

Ziedošs ābeļdārzs- pavisam tuvu.

Kā viss sākās, es pat neatceros…jo kaut kur iekšā jau tas vienmēr ir bijis.

17.01.2010. Rit koučinga apmācību 4.modulis. Apgūstam prasmi būt laimīgam šeit un tagad. Zīmējam savus veiksmes kvadrātus. Pētam savus sasniegumus visdažādākajās dzīves jomās. Es uz sava kouča jautājumu par saviem sasniegumiem jomā “Radošums” izspiežu: “Man ir talants piemeklēt cilvēkiem īpašas dāvanas” un apmulstu…”…tik vien???” Bet kur tad palika tā māksliniece, kura kopš 4 gadu vecuma pārliecināti piezīmēja vienu albūmu pēc otra. Kur palika tā studente, kas prata ar krāsu, līmes un papīra palīdzību uzburt skaistas un noderīgas lietas? Tad, nu atskanot, nākošajam jautājumam no kouča puses: “Kādus sasniegumus Tu vēlies redzēt šajā jomā pēc 1 gada?”, es spēru laukā, ka vēlos gleznot ziedošu ābeļdārzu. Un vēl es sapratu, ka darot to pašu (t.i. strādājot konkrētajā darba vietā), ko līdz šim…es nenokļūšu tur, kur vēlos nokļūt (t.i. ābeļdārzā pie molberta).

2010.gada februāris. Esmu Liepājas Dienvidu kapsētā, glabājam kādu mūsu kolēģi. Īstenībā jaunu cilvēku- gan izskatā, gan garā mundru un sapņu pārpilnu. Bija reizes, kad viņš dalījās ar saviem sapņiem un stāstot par tiem, viņam mirdzēja acis. Atceros šo acu mirdzumu un lepnumu (jā, lepnumu par saviem sapņiem) un saprotu, ka viņš nekad, nekad vairs savus sapņus neīstenos. Es saprotu, ka man nav tiesību nodot savus sapņus. Es pieņemu vienu no dīvainākajiem lēmumiem savā mūžā- krīzes laikā pametu labi apmaksātu un samērā stabilu darbu.

21.10.2010. Atjaunojam Aizputes Sieviešu klubu, sapulcē kautri pavīd ideja- varbūt mēs varētu saorganizēties gleznošanas nodarbībām. Ideja pavīd…un pazūd visvisādi citādi aktīvās nodarbēs. Es, jutu, ka mans sapnis kaut kur tepat blakus staigā. Tik man tam nav laika- dzīve ir tik pilna dažādu iespēju un piedāvājumu!

2010. gada Ziemassvētki. Es sēžu pie sava vizualizācijas dēļa un droši spraužu tajā iekšā bildi ar kādu kundzi, kas kopā ar savu meitu glezno dārza rozes. Tur ir vasara.

2011.gada pavasaris. Mēģinu sarunāt aizputnieces, kurām būtu interesanti zīmēt plenērā- t.i. brīvā dabā. Esmu jau uzrunājusi Mākslinieku un viņš ir devis piekrišanu šāda pasākuma vadīšanai. Piesakāmies tikai 3 dāmas. Žēl- plenērs īsti šoreiz laikam nesanāks.

2011.gada oktobris. Urā, mums beidzot izdevās satikties! Nu jau esam krietns pulciņš mākslot gribošo un Mākslinieks ir ar mieru veltīt savu laiku un zināšanas mūsu skološanā. Nodarbībās esam gana dažādi- katrs ar saviem sapņiem, mērķiem un cerībām. Kad pavēro visu mūsu darbus, šķiet, ka katrs no mums ir gleznojis savu uzstādījumu. Bagātīgs redzējumu klāsts.

2012.gada aprīlis. Aizputes novadpētniecības muzejā tiek organizēta novada rokdarbnieku izstāde. Par to uzzinām arī mēs…un nekavējoties pieņemam lēmumu- mēs gribam tur būt! Mākslinieks nopūšas un ir ar mieru mums līdzēt. Pāris tikšanās reizes un tiek atlasīti darbi, izspriests viss par rāmjiem un ierāmēšanu….un dažas dienas pirms izstādes, glīti ierāmētie darbi sāk aizpildīt koridoru. Veidojas gleznu galerija. Arī rokdarbi.

2012.gada ābeļziedu laiks…es esmu izstiepusi dārzā savu molbertu, uz krēsla nolikusi drauga sagādātās krāsas. Es stāvu baltā kreklā, man galvā liela salmu cepure un es gleznoju savu ziedošo ābeļdārzu.

Jums šķiet, ka tas ir nenopietni? Izvirzīt mērķi gadam un sasniegt to tikai pēc diviem? Es ar Jums nestrīdēšos, varbūt, ka Jums ir taisnība. Bet man jau ir molberts, krāsas, liela salmu cepure, ābeļdārzs un nepilns mēnesis līdz tā ziedēšanas brīdim.

Lai Jums viss izdodas! Es zinu, Jūs to varat!

Kas ir mīlestība?

Lietuvas izaugsmes trenera/kouča Oļega Kovrikova luga- Lietuvas Krievu Drāmas teātrī!  Ja izdodas būt klāt un redzēt- padalieties iespaidos! Šķiet, varētu būt vērts, jo pirms pāris gadiem Oļegs piedāvāja īsfilmu par līdzīgu eksistenciālu jautājumu "Kas mēs esam?", kas bija gana interesanti veidota un aizrāva ikvienu, kurš to skatījās.

Filma ir skatāma vēl joprojām šeit: http://www.who-are-you.eu/

Lieldienas laivās.

Lieldienas laivās! Šoreiz  Liepājas Cietokšņa kanālā.

Tajā aprīļa sestdienas rītā Latvijā bija iemaldījusies ziema. Šķiet, ka šī vecā un aizmāršīga tantiņa bija pamanījusi manā verandā slēpes un atcerējusies, ka slēpēm piestāv sniegs. Paskatījos pa logu- VISS BALTS! Ja pieņem, ka teorija par aizmāršīgo tantiņu ir OK, un to, ka dzīvoju AIZputē, tad šķiet, pat brīnīties nevajadzētu.

Nē, nu principā, dievs ar to sniegu! Lai viņš tur ir un priecē pēdējos baltuma mīļotājus. Bet, bet, bet mums šajā sestdienā bija ieplānots brauciens ar laivām. Kā jau ierasts - laivošana Lieldienās. Laicīgi bijām aizrunājuši laivas. Laicīgi izvēlējušies maršrutu. Laicīgi sākuši meklēt līdzbraucējus. Un še, tev- sniegs!

Neko darīt, gāju meklēt termoveļu, vilku ārā rūpīgi iepakoto slēpošanas kostīmu, lēju termosos karstu tēju, pildīju blašķītēs ko stingrāku un....devāmies laivot. Hā!

PLĀNS.

Iepriekšējos Lieldienu laivojienos bijām izmantojuši iespēju laivot pa nelielajām tuvākās apkārtnes upītēm- Tebru un Durbi. Šīs upītes parasti vasarā paliek tik seklas, ka drīzāk ir piemērotas bradāšanai, tāpēc īstais laiks to izpētei ir tieši pavasaris.  Šajā gadā nolēmām izmēģināt vēsturiski saturiskāku laivojienu- www.sofijaslaivas.lv (vietā un vietnē ar ekselentu servisu) bija aprakstīts maršruts- LIEPĀJA, KAROSTAS CIETOKŠŅA KANĀLS (posms Grīzupes iela- jūra pie Ziemeļu fortiem). Uz šī vēsturiskā āķa uzķērās arī mūsu bērni, kuri iepriekš šķobījās, jo visu jau zinot, kas laivojot notiek! Un ne tikai. Pēdējā brīdī mums pievienojās arī jautra jauniešu kompānija, kuri, šķiet, par iespēju doties laivojienā bija izlēmuši ceļā no Rīgas uz Liepāju. Bet par to vēlāk.

SUŅA LAIKS?

Tad nu tā. Sestdienas rītā pirmais darbs bija sazināties ar Turaidu no www.sofijaslaivas.lv un pateikt, ka mums būs vajadzīga vēl viena laiva. Skatoties ārā pa logu, šķita ka mūsu rīcībai trūkst veselā saprāta. Iespējams, ka Turaids nodomāja ko līdzīgu, jo vēlāk mums teica: "Šādos suņa laika apstākļos mums parasti laivas atsaka...bet Jūs prasāt papildus!!!"

Sapakojām līdzi ņemamo un sēdāmies mašīnā. Tuvojoties Liepājai, jūras tuvums darīja savu un sniegs vairs nebija redzams. Tā vietā no gaisa krita miglai līdzīgs lietus. Laivojam?

Sofijas laivas- ekselents serviss

Ieradāmies norunātajā vietā un domīgi sēdējam. Auksti. No mašīnas negribas līst ārā. Kāda laivošana?

Bet kad pamanījām, kādi bija ieradušies mūsu Rīgas kompanjoni, sapratām, ka mūs bažām nav pamata. Ja jau cilvēki tādā apģērbā ir gatavi doties laivot, tad ko lai kunkstam mēs, kam mugurā slēpošanas kostīmi.

Šķiet, ka šajā bildē nav laivotājs!

Vilkām mugurā vestes, sadalījāmies komandās un aidā! Laivojiens varēja sākties.

Airi un vestes- neatņemams laivotāju inventārs!

Laivojot svarīgi ir spēja sadarboties. Aizmugurējais ne tikai stūrē, bet arī kompensē :)

CIETOKŠŅA KANĀLS.

Liepājas cietokšņa kanāls savulaik ticis būvēts ar mērķi savienot Liepājas ezeru ar jūru un tādējādi padarīt Liepāju ūdens ieskautu no visām pusēm. Vēlākos laikos daļa cietokšņa kanāla ieslodzīta pazemes tuneļos (būvējot ceļus) un tamdēļ laivošanai piemērota ir tikai neliela kanāla daļa. Lai arī tie ir tikai 8km- tie ir gana bagāti ar skaistiem skatiem un vēsturiskiem pieminekļiem. 

Cara laika būves vēl joprojām priecē aci.

Ieklausies vārdos- lunete, redāns. Vai nav skaisti? Tā   cariskās Krievijas laikā sauca cietokšņa aizsardzības korpusu daļas. Un šīs cietokšņa būves mēs arī  redzējām.

Tiešām- mūsu bažām par nosalšanu nebija pamata! Aktīvi darbojoties ar airi- nemaz nebija ko domāt par aukstumu. Un nevarētu teikt, ka būtu īpaši aktīvi jādarbojas. Tieši tik daudz, lai nebūtu auksti. Kanāls ir ar tikko jūtamu straumi un gana gleznains. Reizēm pārņem sajūta, ka atrodies kautkur Santkpēterburgas pievārtē- gar malām sastādītie koki, bērzu birzis un miglainais gaiss radīja elegantās Krievijas sajūtu. Ko vēlos piezīmēt- kanāla krasti bija gana kopti- vietām pat bija atpūtas soliņi un ugunskura vietas.

Čornaja rečka- tā šo kanālu sauc krieviski runājošie Liepājas iedzīvotāji

Laivojot satikām gulbju pāri un dzirdējām dumpja dziesmu- tas bija kas varens. Es savā nezināšanā šo balsi piedēvēju alnim (kaut kas lokomotīves troksnim līdzīgs), bet līdzpaņemtie mežu speciālisti mūs apsmēja- tas tomēr esot dumpis. Interesanti, kāds tas putns izskatās?

Gulbju pāris bija nemierā ar mūsu kompāniju. Konkurenti.

Par cietokšņa būvēm vīrieši noteikti varētu uzrakstīt labāk...un ar lielāku sajūsmu. Es varu vien pateikt to, ka apbrīnoju šos inženiertehniskos būvējums, kas tik ekstrēmos apstākļos ir saglabājuši savu izskatu un varenību. Ir vērts šajā braucienā paņemt līdzi lukturīti un izpētīt visu, ko var sastapt. Mēs vienā no cietokšņa būvēm atradām arī geokačeru slēpni. Patīkams pārsteigums.

Geokečings- aizraujoša izklaide.

Staigājot pa cietokšņa būvēm- tā arī bija vienīgā reize, kad kļuva vēsi. Atgriežoties laivās un iegulstot airos, atkal sasildījāmies un turpinājām baudīt kanāla skaistumu.

Cietokšņa ventilācijas šahta. No apakšas uz augšu arī ir ko redzēt!

Jauku piedzīvojumu mums sagādāja pār kanālu pārkritušais koks. Daļa laivu pamanījās tam izbraukt pa apakšu, daļa laivotāju pieņēma lēmumu tomēr to pārvarēt pa krastu. Bet braukšana pa caurteku zem šosejas izvērtās par tik patīkamu piedzīvojumu, ka viens otrs bija gatavs doties tajā vēlreiz.

Krišjānis ar evil-look, Elizabete a la` cietokšņa spoks... Šķērslis pārvarēts!

Tā, pavisam nemanot, bijām jau pietuvojušies jūrai. Par to liecināja gan augstie krasti, gan dīvainā šalkoņa, gan arī aiz kokiem pamanāmie vēja ventilatora spārni.

Jūra ar saviem augstajiem viļņiem izskatījās varen draudīga, tomēr viena no laivām nolēma izmēģināt arī to. Īsti gan viņiem neizdevās, kā domāts. Tomēr atzīmi- es ar kanoe biju jūrā, savā sasniegumu sarakstā viņi var ielikt.

Visi 15 braucēji sveiki un veseli. Arī visas 7 laivas (2 aizkadrā) tieši tāpat.

Izcēlām laivas. Sakūrām ugunskuru pie Ziemeļu fortiem, uzcepām desas un sajutāmies tik laimīgi, ka mājupceļā neaizmiga tikai tie, kas bija šoferi.

Paldies www.sofijaslaivas.lv ! Paldies jaukajai kompānijai! Paldies cariskās Krievijas inženieriem par sagādāto baudījumu!

p.s. Sniegs? Mēs par to aizmirsām!!!

p.p.s Nepiemēroti tērptie rīdzinieki? Atzina, ka šis laivojiens ir bijis labākais Lieldienu piedzīvojums!

p.p.p.s Ko mēs darīsim nākošajās Lieldienās? Domāju, ka Jūs jau ziniet atbildi J

Tavas dzīves un darba līdzsvars. Neuztici to citiem!

Nejauši nekas nenotiek. Tā arī mani atrada šis video. Vienkārši lieliski sacīts! Tikai 10 minūtes par tēmu...KAD TU BEIDZOT SĀKSI DZĪVOT? Abstulbinoši praktisks padoms.

Līdzīgu iemeslu dēļ arī es nolēmu mainīt savu dzīvi. Un esmu nolēmusi palīdzēt tiem, kuri ir gatavi BEIDZOT SĀKT DZĪVOT. Iegūt līdzsvaru- iekšēju un ārēju.

Sākot skatīties šo video, ievērtējiet iespēju izvēlēties subtitrus krievu valodā.


Nigel Marsh: How to make work-life balance work | Video on TED.com

Uz tikšanos Jūsu jaunajā dzīvē!