Inga Mazika. No pelēkas līnijas līdz būšanai plūdumā.

Sava bloga intervijām es parasti izvēlos īpašus cilvēkus.Tādus, kuri, manuprāt ir paveikuši ko neiedomājamu. Tādus, kuri ir mainījušies un mainījuši pasauli sev apkārt. Tāds cilvēks, manuprāt, ir arī Inga Mazika. Tad, kad viņu iepazinu, viņa vēl bija ar citu uzvārdu, bet jau ar domām šī brīža uzvārdā. Mēs kaut kā ļoti mudīgi sajūtam viena otru. Tik ļoti, ka pat saņēmu uzaicinājumu vadīt meditāciju Ingas un Guntara kāzās. Man, par lielu nožēlu, nācās atteikt, jo tieši tai dienā uzsāku studijas, bet darīju, ko varēju un uzrunāju kādu lielisku meditācija vadītāju. Un pasākums izdevās.  Visi bija gandarīti. Arī man tā bija laba skola, jo man bija grūti atteikt, bet es apzinājos, ka manas izvēles tomēr ir svarīgas. Un par to arī būs šai asaru un smieklu pilnajā sarunā. Par sevi, savām izvēlēm, vēlmēm un to svarīgumu. Un to, kā līdz kam tādam nonākt.  

-„Pirmais jautājums parasti man visiem ir vienāds. Kas Tev pārmaiņas ir?”

-„Nu jau laikam man ir tā, ka pārmaiņas ir manas dzīves normāls plūdums. Kaut kad tālā pagātnē man bija uzstādījums, ka ir jāsakārto dzīve, ir jābeidz dzīvot kā pa kalniem, kā pa lejām. Ir vienkārši jākļūst par līdzenu, pelēku līniju, lai viss dzīvē būtu mierīgi un paredzami. Bet tas bija ļoti sen. Tā es kādreiz gribēju būt. Tolaik es dzīvoju tādā iekšējā stāvoklī, kurā biju pagātnes lietu ietekmējama un vadāma būtne. Un tad kaut kādā brīdī man iestājās „Fuck the past! So, what?”. Nu un, ka es to vai šito nedabūju? Un man tā vai šitā nebija? So, what? Es esmu es un es esmu šodien! Un tas, kas kādreiz bija... Kas mūs nenogalina, tas mūs padara stiprākus!... Un iestājas brīdis, kurā es vairs pagātnei nedodu tās tiesības noteikt, kas es esmu. Un es pārstāju sevi asociēt ar to, kas bija mana pagātne: bērnība, destruktīvās ģimenes jautrības un dzīvē iegūtās emocionālās traumas. Piemēram, Anete (Ingas meita) šodien sēdēja un pildīja iesniegumu mākslas skolā. Un es atcerējos to savu 16 gadu laiku, kad sajūsmināta gribēju iet mākslas skolā. Bet, nē, mani nolika pie vietas: „Tev tur nav vietas, Tev tur nav vispār ko meklēt!” Cik es šodien izjūtu to, kaut man tajā laikā būtu bijis tas drosmīgums, kas ir šodienā! Uzliec mīkstu visiem un dari, ko Tu gribi! Bet tad man ne pavisam nebija drosmes izteikt savu viedokli. Es biju pelēka vienmuļa strīpa. Un pārmaiņas šobrīd manā dzīvē ir tas, ko es ļoti izbaudu. Es vairs negribu būt tāda mierīga, paredzama dzīves līnija, un es saprotu, ka tā ir tā mana dzīve - pārmaiņas! Tas ir tas, ko es dzīvoju! Un manas pārmaiņas sākās droši vien kādu labu laiku, pirms es Tevi satiku. Taču toreiz, kad mēs ar Tevi te sēdējām un spēlējām Transformācijas spēli, tas bija tik spēcīgi! Tas bija kārtīgs zibens spēriens galvā. Atceries, kā es dzimu? Tā bija Kalniņa 4. simfonija. Tas bija tik briesmīgi! Tās skaņas! Es bieži to atceros. Piedzimu no jauna. Apzināti. Un tajā brīdī viss попёрла. Tad arī viss sāka notikt. Būtiskākais, kas ir noticis – esmu iepazinusi sevi un man ar sevi lielākoties viss ir čilliņā. Nu apmēram: „So, what? Jā, man ir tas (piemēram, dusmas). Nu, un?” Šodien man ir TĀ! Ir un viss! Protams, ego saka: „Jāmainās!”. Jā, tā ir. Taču tā iepriekš ierastā sevis strostēšana un nosodīšana ir ļoti, ļoti samazinājusies. Gadās, protams. Nav tā, ka es tagad varētu ārkārtīgi gudri koučēt citus un stāstīt par lielām lietām. Nu, galīgi nē! Ja es atskatos, kādu piecu gadu pagātnē, tad sevis pieņemšanas un nosodīšanas proporcijas ir ļoti mainījušās.”

- „Ko tas Tev ir devis?”

- „Mieru sevī. Un telpu kaut kam ar plus zīmi. Kad nav jānoslogo savs prātiņš, ikdienas domas un enerģētika ar veļas mazgāšanu, ar rakāšanos pa salāpītām, caurām zeķēm. Kad Tu tās salāpītas, caurās zeķes izmet ārā, tad Tu ieraugi, ka skapī ir, piemēram, mežģīņu apakšveļa. To man tas ir devis - nabadzīgā domāšana ir ļoti sākusi mainīties. Un tas ir ļoti saistīts ar sevis mīlēšanu. Un ko vispār nozīmē sevi mīlēt? Daudzus gadus atpakaļ vispār nesapratu, ko tas nozīmē - sevi mīlēt! Reāli pasakiet, kā tas ir? Es to nezinu! Man, lūdzu recepti! Iespējams jau, ka visas padomju ģimenes bija savos veidos destruktīvas, un tas ir kaut kāds vājprāts, kas ir ielikts smadzenēs. Un es 45 gadu, nu labi, varbūt 40 gadu vecumā nezināju elementāras lietas. Tādas kā cieņa pret sevi. Tā vietā es zināju, kā darīt pareizi attiecībā pret citiem. Pareizi ir darīt pareizi, tā lai citiem ir pareizi. Tas ir tas, kas ir bērnības ieprogrammētais uzvedības modelis, kas beigu beigās noved līdz vājprātam. Tāds domāšanas stils mani būtībā noveda līdz veģetatīvai distonijai. Tur, kur ļoti daudz radošu un jūtošu cilvēku nonāk tad, kad viņi nespēja atlaist kaut to destruktīvu.”

-„Tāds ceļš uz nekurieni sanāk, Tu turies, turies pie tā ceļa un viņš nekur tā arī neaizved. „

-„Jā, neaizved. Un vai vispār to var nosaukt par ceļu? Tā ir kā lente, pa kuru ogļrači sūta ogles ārā no šahtas, un tad viņas tā: „Pļukts!”, nokrīt. Man liekas, ka tas ir cilvēkam ļoti graujoši. Tās pārmaiņas būtībā ir - atlaist jebko, kas cilvēkam ir destruktīvais,  graujošais. Kad mēs spēlējām Transformācijas spēli, mans uzstādījums bija “Ļaut sev būt laimīgai”. Paldies, Dieviņam, es līdz tam brīdim vismaz biju sapratusi, ka tas viss ir manī. Ka tur nav vainojams mans vīrs, mani bērni, mani darbinieki, mani vecāki, kas man nekad nav teikuši, ka mani mīl. So, what? Kaut kā biju nokļuvusi līdz tai izpratnei, ka tas viss ir manī, ka esmu pati atbildīga par to, ko es sev ļauju un ko es sev neļauju. Un iedomājies, es šodien ļauju sev slinkot, ļauju sev iekārtoties uz dīvāna un skatīties „Midsomeras slepkavības”. Nevis  strādāt un kaut ko darīt. Man taču IR kaut kas jādara. Nē! Nav nekas jādara! Drīkst slinkot! Drīkst justies, drīkst raudāt, drīkst sēdēt stundām ilgi un skatīties, kā vējā koku zari plandās.

Esmu sapratusi, ka tas nav nekas apdraudošs - pārmaiņas. Esmu iemācījusies nenosodīt, nepārmest sev, ja manī iekšēji kaut kas “neērts” notiek. Piemēram, atkrišana kaut kādos vecos ieradumos. Sanāk jau tāpat uzdusmot un uzbrēkt tiem tuvākajiem, nu  pilnīgi tādas aplamības izdarīt! Bet ir tik forši caur mieru saprast - jā, man gadījās. Tik forši ir spēt atpazīt, notvert, izrunāt un nenosodīt sevi. Un pēc dažām stundām atlaiž. Ja kādreiz tādas lietas būtu gruzdējušas dienām un nedēļām, tad tagad tās ir pāris stundas. Un tas notiek caur daudz lielāku mieriņu, caur pieņemšanu. Līdz ar to ir kļuvis vieglāk pieņemt jebkādas pārmaiņas. Un nejūtos satraukta vai apdraudēta, ka arī mani tuvākie mainās. Es mainos, viņi mainās. Un beigu beigās nonācu līdz sapratnei, ka tas ir dzīves plūdums. Tas ir normāli. Tā ir dzīve! Dzīve nav braukt uz darbu, skatīties bankas kontā un domāt par ģimenes budžetu. Šī ir dzīve! Šī ir tā dzīve! Ceļš. Attiecības. Ar sevi, ar vīru, ar bērniem. Sajūtas. Mijiedarbības. Vērošana. Tās situācijas ir kino vērtas! Un kā tās notiek, atkārtojas, kā rodas secinājumi, vai nerodas. Un kā situācijas veidojas, kad iepriekšējās ir “apgūtas”. Un tas viss notiek caur apzinātību. Jā, tas man ļoti patīk, ka visu šo pārmaiņu un transformāciju rezultātā ir ļoti nākusi klāt apzinātība par jebko. Un, zini, kaut kāda sajūta, it kā izkāpju no sevis ārā un skatos: „Ā, redz, es tagad dusmojos! OK. Kā tad tas te tagad izskatās? A! Un tas tur tā! Un tas tur šitā! Un kopsumā tas viss izveido šo! Smieklīgi. Ok!”

-„Ja Tu paskaties atpakaļ uz visu šo periodu. Kad Tev tas process sākās un viņš visādi tur gāja, un tagad kur Tu esi nonākusi. Kas Tev bija visgrūtākais?”

-„Man viss bija grūti. Es esmu cietēja! Visgrūtākais, šķiet, bija tas pieņemšanas brīdis. Iemācīties pieņemt da jeb ko. Arī to, ka notiek pārmaiņas. Arī to, ka ir kas tāds, ko es nezinu, ka ir kas tāds, ko es nesaprotu. Ka es nezinu vispār, ko ar visu to darīt. Tāds liels neskaidrības brīdis. Jo pa vidu ir tāds brīdis, kad pa vecam vairs nevari, bet pa jaunam vēl nemāki. Pa vidu tāds: „Ā, kā te tagad, un, ko te tagad?”

-„Tas starpposms.”

-„Tāds tukšums, kurā es vēl neesmu sapratusi, kā te tālāk būt. Man liekas, man ir tāda strukturēta domāšana, man vajag visu zināt, visu kontrolēt. Bet tagad es vairs negribu tik ļoti visu kontrolēt - mana kontroliere ir mazinājusies. Yes! Iestājas brīdis, kurā es saprotu, ka es nesaprotu, kas notiek. Ka tas ir ārpus manas kontroles zonas, ārpus manas komforta zonas. Un es jūtos, ka es neko nesaprotu. Tas man bija ļoti grūti, ka es neko nesapratu, ka es neko nezināju. Tas brīdis arī mani mācīja nomierināties, savilkt sevi atpakaļ, sašķūrēt pa gabaliņam atpakaļ sevi tai savā kodolā un vienkārši būt. Bez kādas analīzes, bez kādas ekspektācijas par kaut ko. Bez uzstādījuma, ka ir taču jābūt skaidrībai, ir taču jābūt visam pa plauktiņiem. Tas man bija ļoti grūts posms – būt nesapratnē, neziņā, tukšumā.”

-„Tas bija savādāk, kā līdz šim Tu to biji darījusi. Kas bija tas, kas Tev palīdzēja to grūto posmu izdzīvot.”

-„Izdzīvot? Tu.”

-„OK”

-„Pilnīgi nopietni. Ar meditācijām, ar sarunām. Jebkuras sarunas, jebkāda izlasīta kaut maza lieta, kaut kas, caur ko es saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem, vai vienkārši iedvesmu, vai vienkārši nomierināšanu. Man palīdzēja tas, kas ārpusē notika, un kas šobrīd manā dzīvē ir vērtīgs. Jā, pilnīgi noteikti, meditācija. Pilnīgi noteikti vingrošana, joga, pastaigas. Suns man ir palīdzējis. Suns, kas liek man iet laukā. Vienkārši iet. Jo tas ir brīdis, kurā daudz kas arī sakārtojas.”

-„Tu ej, ej un kaut kur aizej.”

-„Jā, kamēr Tu fiziski ej, Tu arī iekšēji kaut kur aizej. Un katram mazumiņam, kas ikdienā ir noticis, ir bijusi liela nozīme tajā ceļā, kur es eju. Sunim, bērniem, Tev. Nez, kapēc vīrs nav pirmā vietā pieminēts (ļoti gardi smejos). Bet viņš ir viens no maniem lielākajiem skolotājiem. Sākumā viņš bija tas trakākais, kurš kāpa uz varžacīm. Vīrs un mana mamma.”

-„Aaaa! Paši tuvākie cilvēki!”

-„Nekrietneļi (gardi, gardi smiekli). Kā viņi tā varēja man nodarīt! (gardie smiekli turpinās) Un tas bija tā ļoti interesanti! Kad es pati sāku ar sevi izlīgt mieru un dzīvot mierīgākā iekšējā stāvoklī, es ļoti labi jutu, kā tas ietekmē mājas dzīvi. Kā bērns nomierinās. Kā vīrs nomierinās. Kā viņi visā nu jau tajā mierīgākajā viļņojumā sāk mierīgāk viļņoties līdzi. Jo man sākumā bija ļoti lielas pretenzijas - Kā Tu tā vari!? Kā TU tā vari?!

Un kādreiz es sēdēju savā labi apmaksātajā darba vietā pie datora un vispār neuzdrīkstējos sapņot. Turējos pie tā darba, lai man viss dzīvē būtu sakārtots. Tagad es stāstu savam vīram, ka mums vajag četristabu dzīvokli, jo man vienā istabā gribētos darbnīcu, un es gribētu arī to un to un vēl to un vēlams arī šito. Un tas man ir ļoti liels sasniegums, ka es ne tikai pati sev varu pateikt, bet arī viņam, ka man kaut ko gribas vai man kas ir nepieciešams. Man tas ir ļoti, ļoti grūti. Man tas ir ārkārtīgi grūti nācies. Tā arī ir viena ļoti liela pārmaiņa manā transformāciju ceļā.”

-„Skaisti, ļoti skaisti! Citiem tas varbūt ir pašiem par sevi saprotams, bet ir cilvēki, kuriem tas ir kaut kas tāds. Ne tikai saprast, ka es drīkstu gribēt, bet arī pateikt skaļi.”

-„Es to nekad neesmu mācējusi. Un, ja es biju spiesta pateikt par savām vajadzībām, tad tas ir bijis, nu, ar tādu dramatismu, ka tam cilvēkam ir beigu beigās jājūtas vainīgam, ka es kaut ko gribu. Tad tagad es mierīgi varu pateikt: „Kurpītes derētu!”

-„Jā, nu kaut kā šo jautājumu vajadzētu atrisināt!”

-„Tieši tā! Esmu šai laikā mēģinājusi strādāt algotus darbus. Bija veseli divi mēģinājumi. Tagad es tā mierīgi saprotu - nebūs. Nebūs un viss! Ar tādu mieriņu. Bez vainas apziņas par to, ka “kā tad es tā – nestrādāšu”. Šis ir tas, ko es daru. Man patīk. Ir ok.”

-„Ko Tu dari?”

-„Es ķeru kaifu. Es ķeru kaifu no šūšanas. Es baudu, ka Visums visu saliek vienotā kopumā. Konkrētos gabaliņus konkrētā bildē un viss notiek.”

-„Tu jau esi daudz labas lietas pateikusi. Kas ir visforšākais ieguvumus no šī te? Ka Tu to izdarīji. Tu mainījies. Tu darīji. Tu gāji staigāt.”

-„Ja es atbildēšu- kaifiņš, tas būs banāli. Man patīk tas iegūtais kaifiņš! Esmu atkarīga no tā ikdienas kaifiņa. Bet tas ir mazākais.

Zini, kad pirms daudzajiem gadiem es uzsāku sevis apzināšanās ceļu, kad sapratu, ka tāda dzīve nav normāla, ka ir jābūt kam vairāk, es nemaz tā īsti nenoformulēju, kas tad ir tas mērķis, līdz kuram gribu nonākt. Taču kaut kā maļoties, kūņājoties, un nu jau samērā apzināti ejot šo ceļu, ir izveidojusies tāda iekšēja apjausma, kāpēc es šo visu daru, un kas ir tas ieguvums, dēļ kā ir vērts izēst sāls pudu, izraudāt cisternu asaru, izmocīties, izplosīties un nonākt līdz iekšējam miera stāvoklim, iekšējai laimībai. Tas ieguvums ir, ka tu vienkārši, cilvēks, vari BŪT. Būt apzinātā vienumā ar visu. Ar Visumu.  Kad iekšā notiek visādas peripētijas, gruzdēšanas, ņemšanās ar savu prātu, emocijas, drāmas, tad nav vietas būt sakonektētai ar to, kas ir TUR ĀRĀ. Ar liepu smaržu. Ar zvaigznēm. Ar apziņu, ka es esmu saistīta ar kaut ko lielāku, kas uztur mani dzīvu. Ka es esmu tādā nebeidzamas enerģijas virpulī. Ka es esmu daļa no tā visa. Ka man nav jākonvulsē, par kādiem līdzekļiem es, piemēram, pirkšu kurpītes, jo man taču nav darba! So, what? Viss kaut kā notiek. Un es pēkšņi saprotu, kas un kā man ir jādara, un rezultātā man ir tās kurpītes! No kurienes viņas atnāk, man ir vienalga. Varbūt kaimiņiene ir nopirkusi un viņai ir bijušas par mazu. Un nu viņa man pārdod par piecām naudām. Un es tās piecas naudas, savukārt, esmu nopelnījusi, salāpot citam kaimiņam izplīsušās džinsas. Bet, kamēr, Tu, cilvēks, dzīvo savā prātā, Tev nav vietas tai enerģijas plūsmai. Tam tevī nav vietas. To var apjaust tikai tad, kad netraucē iekšējās un ārējās peripētijas. Un tas ir tas, ko es esmu ieguvusi. Es tam esmu tikai pietuvojusies. Es nemaz vēl neesmu tai centrā. Esmu tālu vēl no centra. Esmu tikai pietuvojusies tam un sapratusi, cik tas ir kaifīgi. Un tas ir tā vērts! Tas ir pilnīgi noteikti tā vērts.”

-„Tu tik garšīgi stāsti.”

-„Man latviešu valodā sacerējumos bija piecinieki (piecu baļļu sistēmā) (gardi dargi smiekliņi).

Vienubrīd par salīdzinoši labu algu strādāju vietā, kur cilvēki strādā 11-12 stundas sešas dienas nedēļā. Es vienai kolēģei jautāju: „kāpēc Tu to dari? Kāda mārrukta pēc Tev to vajag – tik daudz strādāt un bojāt savu veselību!?” Un tad, kad cilvēks pasaka, ka viņš negrib atteikties no labām lietām, par kurām ir jāmaksā, tajā brīdī, es viņā kā spogulī skatoties, sapratu, ka man tas ir ļoti apzināts ceļš - no tā visa iziet ārā. Atteikties, piemēram, no 80 euro vērtiem apaviem, jo man der arī par 5 eur pirkti. Un nebūt visā tai ņigu-ņegu iekšā, tā vietā darīt to, kas man sagādā kaifiņu. Sapratu, ka neesmu nejaušības pēc palikusi bez darba. Tā ir apzināta izvēle, mana ceļa sastāvdaļa. Jā, es atkritu atpakaļ prāta uzstādījumā „man taču vajag darbu, man vajag iet strādāt!” No kurienes man tas uznāca!? Acīmredzot, Visums atkal man iedeva kaut kādu impulsu, lai es varētu izbaudīt un saprast, kā tas ir – strādāt par naudu. Un tajā brīdī, kad biju pieņēmumsi lēmumu, ka man tas darbs nav vajadzīgs, sāka nākt telefona zvani un ziņas mesendžerī: „Man tur tāds pasākums, man kleitiņu vajag! ... Vai tu tur šuj tās vēdersomas?” Nu vienkārši 5 pasūtījumi rindā! Vienā- divās dienās. Labs ir! OK, meitenes, es braucu mājās šūt! Tas ir kaifīgi - palaisties tai plūsmā iekšā. O, jē! Un es daru to, kas man sagādā kaifiņu, un tas man ļauj sagādāt nedaudz naudas savam prieciņam. Par visu pārējo ikdienas dzīvē, kas saistās ar naudu, esmu iemācījusies komunicēt ar savu vīru.  Un tas ir nenormāli liels sasniegums priekš manis! Nekas nav nejaušs. Upe mani nes! Tas ir tas lielais ieguvums - būt plūsmā. Vienkārši tur būt. Jo tur viss notiek. Bet katram savs.”

-„Vai būtu kas tāds, ko Tu gribētu teikt tiem, kuriem liekas, ka tas, nē, nu....Nu, tur paveicās kādam. Nē, nu to var izdarīt tikai īpašos apstākļos esoši cilvēki. Nē, tas nav priekš manis. Nu, kuriem liekas...”

-„Es kādreiz tāpat domāju! Es kādreiz tieši tāpat domāju!!! Tas ir pilnīgākais bullshit! Aiz tādiem uzskatiem slēpās manas nedrošības un bailes. Tā es domāju, kamēr dzīvoju prātā, kamēr vēl nebiju pilnībā paļāvusies enerģijas plūdumam. Iespējams, ka ļoti daudziem cilvēkiem notiek līdzīgi. Zini, kā? Visums jau uztver to Tavu vēlmīti, to dzirkstīti: „Ooo, es arī tā gribētu!” Un Visums uz Tavu dzirkstīti atbild un dod Tev virsū grūtības, pārbaudījumus, situācijas. Ja Tu labprātīgi tajā visā situāciju centrifūgā nepadodies, tad dod virsū vēl smagākas mācībstundas, pārbaudījumus un situācijas, kurās tevi kā gaļas mašīnā izmīca. Un tikai caur savām mācībstundām esmu nokļuvusi tur, kur esmu šodien. Taču vēl pirms 4 gadiem es biju pavisam citā vietā, domājot: „Nē, es taču nevaru iet prom no darba! Nē, nē! Nu, kā tad būt? Kā mēs dzīvosim ar 700 latiem mazāk ģimenes budžetā?! Tas taču ir nopietni.” Bet man bija vīrs, kurš mani ļoti atbalstīja. Ja es būtu bijusi viena, tas noteikti būtu noticis savādāk. Bet, ne jau veltīgi mēs satikāmies un apprecējāmies. Tam visam tieši tā arī bija jānotiek. Jo ātrāk Tu, cilvēks, notici un ļaujies, jo ātrāk iekļūsti tajā enerģijas apmaiņā. Ar savu enerģiju var iegūt visu, ko vēlies. Ir tikai skaidri jānoformulē nolūks un jāpalaiž Visumā!”

Agrāk es domāju tieši tāpat: „Redz, viņa jau tā var! Dabīgi! Viņai jau nav par iztiku jādomā!” Bet vai tad man ir?! Man taču arī nav par to jādomā! Par to gādā Visuma nebeidzamajā enerģijas resursu izplatījumā. Tā ir ļoti liela atšķirība - dzīvot prātā vai sirdī un enerģijas plūsmā! Šķiet, lielākoties, cilvēki dzīvo prātā.  Tāpēc viņiem ir šaubas. Bet, tiklīdz padzīvo sirdī un enerģijas plūsmā, tad... Tā ir sava veida atkarība, tas ir tik kaifīgi. Nepiecelties plkst.7.15, lai ietu uz darbu. Piecelties plkst.9.00, padzert kopā ar vīru uz balkona kafiju un izdomāt, vai es gribu, vai negribu ēst brokastis. Jo tepat vien es būšu. Paēdīšu, kad gribēšu. Man nebūs jāgaida darbā pauze, lai attietu no šprotu pakošanas agregāta. Tas ir kaifīgi - darīt savu darbu no 12 dienā līdz 9 vakarā un pagulēt stundu diendusu, jo ir tik karsts, ka neko negribu darīt. Vai tas nav kaifīgi? Tas taču ir kaifīgi! Un, ja es vēl vakarā, sēžot darbā, taisot kādu pasūtījumu, gribu iedzert glāzi šampanieša? Ak, mans Dievs, kurā darbā Tev to ļaus? Tāpēc vien ir vērts izmocīt to garo un grūto pārmaiņu ceļu! Man liekas, ka tā viegli un ēteriskā vieglumā pārmaiņas nenotiek. Domāju, ka visas lielās lietas notiek caur grūtībām. Dzemdības jau arī ir grūtas. Un kā toreiz, Transformācijas spēles laikā raudot, ar 4.simfonijas skaņām piedzimu, tā попёрла. Vajadzēja tikai piedzimt. Tas notiek caur sāpīgām lietām.”

-„Skaisti!”

-„Tas ka dzīvoju citādā plūsmā, nemaina un neatceļ arī tās sāpīgās lietas. Tās turpina notikt. Ja nosacīti esmu nokārtojusi 3. klases eksāmenu, tā man uzreiz ir 4. klase jāsāk.  Tur notiek jau citam līmenim piemeklētās sāpīgās situācijas, un attiecīgi savs eksāmens jākārto. Un es domāju, ka tā tas būs visu laiku. Atšķirība ir tā, ka es par to vairāk nekonvulsēju un neuztveru to kā pasaules galu. OK. Tagad mēs kārtosim nākamo eksāmenu. Yes! Iedzeram glāzi vīna uz to! Tas viss notiek ar daudz, daudz savādāku attieksmi. Mēs arī strīdamies mājās savādāk. Ja to vispār var nosaukt par strīdēšanos. Laikam jau mēs vairs nestrīdamies. Mums ir tāda ne tik smaidīga saruna. Vairāk caur mieru un pieņemšanu, vēlmi sadzirdēt otru un izprast. Nevis kā sākotnēji – sastrīdējāmies, un ko tagad? Vai nu būs jāšķiras? Nē! Tā civilizēti kaut kā. Ego ir mazāka nozīme. Nāk citas vērtības. Nav jāpierāda sava vara un pozīcijas. Nav nekas jāpierāda. Ne sev, ne citiem. Tam nav vispār nekādas jēgas. Bezjēdzīgās lietas ir palikušas kaut kur pagātnē.

-„Es atslābu Tevī klausoties. Meditācija.”

-„Dots devējam atdotas.”

-„Paldies, Tev!”

-„Tev paldies!”

Saruna ierakstīta 21.06.2019.

Intervija mēneša garumā. Jūlijs, 2019

Šis ieraksts veidots ar pateicību Diānai Ņikitinai- meitenei, kura Facebook vidē ir radījusi telpu jaunajām mammām, kuras nodarbojas ar personīgo biznesu-  MAMMU VIRTUĀLĀ KOPSTRĀDES TELPA. Diāna uzaicināja visas grupas biedres piedalīties pieredzes un apņemšanās maratonā. Katru jūlija mēneša darba dienu tika publicēts viens jautājums un katra augstāk minētas lapas dalībniece varēja sniegt savu atbildi. Ilgi nedomājot, iesaistījos šajā aktivitātē. Man tas bija tāds kā apzinātības rituāls- ik dienu padomāt kaut ko par sevi un savu biznesu. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Paldies Diānai! Šai aktivitātei noslēdzoties, nolēmu apkopot visas savas atbildes kā vienu lielu interviju. Laipni aicināi iepazīt mani no mana biznesa puses!

PIRMĀ DIENA // 1 no 18// 

TAVA NODARBOŠANĀS

Tavs vārds, tavs biznesa jeb skatuves vārds.

Kas ir tava biznesa ideja/produkts/pakalpojums, un kāds ir ceļš, kā tu līdz tam nonāci?

Pievieno arī linkus, ja tev ir, ko parādīt.

NODARBOŠANĀS //Esmu mierīgu pārmaiņu veicinātāja. Tūdaliņ būs desmit gadu, ka pagrūžu, mudinu, palīdzu ieraudzīt un atklāt. Spēcīgākā manis pašas izaugsmes veicinātāja ir mana ģimene, jo īpaši man jaunākā meita. Klientu vidū gan privātā biznesa attīstītāji, gan darba ņēmēji, gan pāri attiecību līkločos, gan organizāciju vadības komandas, kā arī jaunieši un skolēni. Pēdējā laika mīļākais instruments -eneagramma www.enneagramcoaching.lv, ar pāriem, bet ne tikai, lieliski strādā Transformācijas spēle www.transformationgame.lv , ar jauniešiem, komandām un biznesa vidē visbiežāk strādāju ar koučinga metodēm, bet kaifiņam vadu meditācijas. Viss mans piedāvājumu klāsts meklējams www.intasanta.lv un gana daudz no tā arī FB lapās Eneagramma Latvijā Transformācijas spēle ar Intu Santu Meditācijas ar Intu Santu

OTRĀ DIENA // 2 NO 18 // 

IEDVESMA UN VĒRTĪBAS

Kas tevi ikdienā iedvesmo darīt savu lietu? 

Kādas vērtības tev ir svarīgas, darot savu lietu.

IEDVESMA // ...kad redzu, kā cilvēks mainās, iegūstot atklāsmi; kad redzu kādu, kurš ir paveicis ko agrāk neiedomājamu, pārkāpjot savas ierastās robežas; kad redzu patiesa lieluma piemērus. Bieži vien saskatu to savos klientos mūsu sadarbības laikā vai pēc tam. Bet tikpat bieži to atklāju arī citos cilvēkos...un tas mani iedvesmo attīstīties un pilnveidot sevi. 

VĒRTĪBAS // ekoloģiskums attiecībā pret apkārtni, apkārtējiem un attiecībā pret sevi.

TREŠĀ DIENA // 3 no 18 //

INTUĪCIJA

Pirms pārejam pie praktiskiem jautājumiem, man šodien radās sajūta, ka ir īstais brīdis vēl pajautāt šo, apcerot tēmu par iedvesmu un vērtībām.

Kā tu savā darbībā izmanto intuīciju, kādās zīmēs ieklausies, kā zini, kāds ir nākamais solis?

INTUTĪCIJA // Tas ir pavisam vienkārši, sekot impulsam. Un vērot, vai tas ir, vai nav. Nupat, vadot meditāciju, pie vārdiem "mums iekšā iedegas saule"...pārstāja līt. Tiesa, apzinātākos procesos (koučings, Transformācijas spēle, eneatipa intervija) klientiem gan jautāju, vai viņi gatavi uzklausīt to, ko esmu "noķērusi". Tā tik meditācijās pilnībā ļaujos.

CETURTĀ DIENA // 4 NO 18 //
PLĀNOŠANA

Kāda ir tava darba diena, kā tu plāno savu laiku?

PLĀNOŠANA // ;) Kopš 3.bērna piedzimšanas, laiks tiek saskaņots ar un ap viņu. Ja ar pirmajiem diviem tā bija problēma, tad tagad, esot freelance režīmā, to izbaudu. Vakar pat, dodoties uz biznesa pasākumu, meita parādīja "attā", bet, tad pēkšņi piemetināja: "Es gribu samīļoties!". Kādreiz devos prom, kad bērni jau gulēja un atgriezos tuvu gulēt ejamam laikam. 

Visādi citādi- ir lielie plāna konkrētI punkti (ko gribu tuvāko 3 gadu laikā), ir mazāki (ko gribu tuvākā pusgada laikā), ir vēl mazāki...un tad ir diena ar darbu sarakstu no rīta un attiecīgo izsvītrojumu dienas laikā. Un, protams, korekcijas. Tas viss palīdz saglabāt plūsmas virzienu pat tad, kad ir sajūta, ka nekas nenotiek.

PIEKTĀ DIENA // 5 no 18 // 

PRODUKTS VIZUĀLI UN SAJŪTĀS

Tavs produkts/pakalpojums vienā bildē (tava interpretācija par tēmu, var būt arī bilžu kolāža). Un kādas sajūtas tevi pārņem, domājot par savu produktu?

:) Viss būs labi

SESTĀ DIENA // 6 no 18 // 

ATBALSTS

Kā ģimene un draugi tevi atbalsta tavā biznesā?

Kā tu gribētu, lai tevi atbalsta?

ATBALSTS // No rīta izlasīju jautājumu un aizvēru lapu. Neesmu pazīstama ar tādu zvēru. Manās profesionālās izvēles visiem apkārtējiem ir bijušas svešas. Bet, tad, apdomājot, sapratu, ka tomēr, nē. Visi neatbalsta gadījumi man ir mudinājuši kaut kādam izrāvienam manā profesionālajā un personiskajā izaugsmē. Tas ir bijis iemesls ielūkoties sevī un saprast, kur tad esmu pati es, kur tas, ko citi gaida no manis. ...un turpināt virzīties, kur esmu nodomājusi. Un...tad...laiku pa laikam notiek kāds magic- saņemu dāvanā kleitu, datoru, SPA vai fizisku līdzās būšanu kādā svarīgā pasākumā. Un es sajūtos, kā 7.debesīs. Jo, tas taču ir atbalsts MAN. Ne tam, ko daru vai nedaru, esmu vai neesmu. Bet man- personiski, neatkarīgi no tā, ko esmu izvēlējusies darīt vai nedarīt. Un tas ir galvenais.

SEPTĪTĀ DIENA // 7 NO 18 // 

IEDVESMA II

Lietainā dienā manis teju nav, varbūt tev līdzīgi. Tādās dienās gribās grāmatu, tēju, izskrollēt internetu līdz galam. Tāpēc jautājums.

Kur smelies iedvesmu darbam – grāmatas, podkasti, bilžu krātuves, online resursi? Vari rakstīt linkus, konkrētus personāžus, iedvesmas vietas, jebko, kas tev palīdz atraisīt domu un atrast risinājumus.

IEDVESMA // Visuniversālākais likums ir to negaidīt, bet darīt. Absolūti piekrītu Anita Gaile Ne velti esam no vienas sfēras ;). Ļoti bieži sāku darīt, pat nezinot, ar ko tas viss beigsies. Jā, man ir plāni un mērķi, bet detaļas es cenšos (o, te vēl ir ko mācīties!) atstāt plūsmai. Un tur strādā tā- intuīcijas lieta. Šo es riktīgi "kačāju" vadot meditācijas. Vienkārši mirstu no laimes mirkļos, kad, vadot sesiju vai treniņu notiekošais sasinhronizējas, un notiek "Dieviņš". Tad sanāk, ka iedvesma man uznāk gan lietainā, gan saulainā, gan laimīgā, gan sasodīti neveiksmīgā dienā. Galvenais ir to negaidīt, bet ņemt un lietot, kad tā ir atnākusi. Būt gatavai. Būt procesā iekšā. Un uzreiz likt lietā. Tas ir ideālais gadījums. Protams, ir jau visādi. Arī ne tik veiksmīgi- galu galā tāpēc jau dzīvoju, lai mācītos un padarītu pasauli sev apkārt par labāku vietu

ASTOTĀ DIENA // 8 no 18 //

NAUDA

Šis ir ļoti vērtīgs temats, jo, ne tikai sievietes paprasa mazāk, bieži vien neprasa nemaz, bet, kā lai to biznesu iegriež, ja nav enerģijas apmaiņas. Jo nauda tā pati enerģija vien ir. Un, kā lai veido uzkrājumus, ja nav ienākumu? Tāpēc šodien tā:

Attiecības ar naudu. Kā tu plāno, kā tu prasi par savu darbu, kā aprēķini savu darba samaksu, vai uzskati, ka prasi adekvātu summu, ko tu gribētu darīt savādāk, kas tev palīdzējis/bremzējis veidojot cenu politiku?

NAUDA // Jē! Mana mīļākā tēma. Tēma, kas mani visvairāk audzinājusi. Un turpina to darīt. Lielai daļai savu palalpojumu cenu ļauju noteikt klientam pašam. Drošības (klientu drošības) pēc esmu noteikusi robežas ar piebildi, ka drīkst pārkāpt. Un tad piedzīvoju visu ko interesantu. Laiku pa laikam domāju, ka varētu tā, kā biznesā pieņemts- noteikt konkrētu ciparu par konkrētu pakalpojumu. Bet, nē. Tomēr pārāk daudz vērtīga gan man, gan klientam ir šajā pieejā. To, starp citu, noskatīju Findhoras ekokopienā, kur veselas divas nedēļas pavadīju, apgūstot Transformācijas spēles vadīšanas prasmes. Lai pilnībā varētu pāriet uz tur pieņemto apmaksas sistēmu, man būtu jāpārceļas uz turieni, tāpēc pagaidām vēl balansēju starp tā un šitā. Kas, zin, varbūt ar laiku pati izaugšu tiktāl, ka būšu absolūti stabila :). Šī tēma man atsauca vēl vienu domu- ne koučings, ne analītiskā psiholoģija (kuru šobrīd studēju) nedrīkst būt vienīgais ienākumu avots. Lai nebūtu kouča vai analītiķa labklājība atkarība no klienta. Tas arī ir par to pašu. Savā ziņā.

DEVĪTĀ DIENA // 9 no 18 //

PIENĀKUMI UN IZAICINĀJUMI

Kurus pienākumus savas darbības ietvaros tu dari labprāt un kurus ne? Kādi ir tavi lielākie ikdienas šķēršļi un izaicinājumi, darot savu lietu?

Man patīk Ivetas teiktais "Ideālā pasaulē es gribētu" ;)

Ideālā pasaule tepat vien ir. Daru, ko gribu, nu vismaz 80%. Un, jūtu, ka tie atlikušie 20% lēnām pievelkas un apgūstas, jo #esmainos .

PATĪK // Patīk dziļais darbs ar individuālajiem klientiem, džezojot (t.i.improvizējot) vadīt seminārus, iejusties eneagrammas tipu tēlos ...meklēt un atrast sakarības starp ārējām izpausmēm un neirobioloģiju. Laikam to sauc par sintēzi- likt visu ko kopā, atrast sakarības un pielietot to profesionālajā darbā. Piem.jau labu laiku semināru kafijas pauzēs konfekte ir tikai no rīta, pārējā dienas laikā piedāvāju bumbierus un banānus. 😁

NEPATĪK // Nu jau nav tik traki, bet sākotnēji šausmīgi nepatika pārdot sevi. Eksperimentējot esmu atradusi veidu, kurš ir komfortabls man. Nepatīk vadīt excel tabuliņā čekus un rēķinus. Bet, nu tas ir vien 2 dienas reizi trijos mēnešos. Visādi citādi ar grāmatvedības tēmām tieku galā, ja ko nesaprotu, zvans draugam vai VIDam un viss ok. Bet, nu tā excel tabuliņa ir reāls izaicinājums! Taisnību sakot, vienā no darba vietām, kurā pavadīju, kauns teikt, cik gadu, tā arī pagāja 80% laika: excelis un pārdošana. Tamdēļ jau mainīju nodarbošanos, lai darītu to, kas patīk.

DESMITĀ DIENA // 10 NO 18 //

LĪDZSVARS

Kā tev izdodas savienot savu nodarbošanos ar mazuļa/bērna/u audzināšanu? Tava līdzsvara formula starp es-bērni-darbs-mājas-partneris. Kādus pienākumus deleģē?

LĪDZSVARS // Re, kā reiz par līdzsvaru sanāk rakstīt "izlīdzsvarotā" laikā. Zināju, ka man šodien būs savas 30 minūtes mieriņa ceļā uz Prāta Vētras koncertu. 

ES // Līdz kāzām man dzīvē bija tikai divas prioritātes: mācības un es. Ģimene izjauca šo līdzsvaru. Mācījos meklēt atpakaļceļu. Nu, varētu teikt, ka ir atrasts. Lai, gan viegli negāja. Veselība smuki visu lika pa vietām. Arī tagad veseluma ceļā sekoju, lai būtu serotonīna pietiekoši (masāža 1x nedēļā, sauļošanās pusstunda un peldes, citkārt tā var būt skriešana vai vingrošana). Zinu, ka darbam vajag dopamīnu, bet bez serotonīna rezervēm tik un tā nevarēšu. Visiem bērniem ir bijušas aukles. Sākotnēji uz dažām stundām dienā, vēlāk jau kā ģimenes locekļi. Tas ir līdzējis visvairāk man. Mieriņš vannā, frizētavā vai randiņš ar draudzeni. Palīdz rituāli. Reizums pat smejos, kad skatos savu plānotāju, kur esmu sākusi rakstīt arī savus baudas avotus. Must have! 

BĒRNI // Katrs (pavisam to 3) ir ienesis kādu savu noti. Vecuma starpības dēļ nu jau varu rēķināties ar atbalstu. Šodien arī, bērni viens otru pieskata, bet vecāki uz koncertu. Visgrūtāk bija ar pirmo. Likās, ka esmu sevi totāli pazaudējusi. Pirms trešā bērna piedzimšanas ķēru sevi laimīgumā. Nu, jau, kad mazulim ir četri, varu teikt, ka laimīgums atgriežas. 

DARBS // Ar pirmo bērnu tā bija vieta, kur muku, lai meklētu sevi. Režīms bija dzelžains. Izturēju. Un, ja vēl ņem vērā, ka visu laiku esmu studējusi, tad...varu pasist sev uz pleca. Jā, izdarīju. Izturēju. Tagad strādāju režīmā, kad ir daudz vairāk baudas un mazāk pienākumu. Sajūta, ka esmu iepriekšējā rat-race to nopelnījusi. 
MĀJA // Ar gadiem esmu samierinājusies, ka kārtība mājās iespējama tikai tad, ja tur dzīvoju es viena pati. Cenšos par bardaku nestresot, tomēr ne vienmēr tā mierīgi varu to "atlaist". Ēst gatavot nekad nav paticis, par to bērnj prot paši visu izdarīt un vīrs atklājis pavāra talantu sevī :).Mājas darbi- galvenās lietas dara tas, kurš ir "rīcības spējīgs", reizums šeptējam kopā, reizēm neviens neko nedara, jo abi esam pārstrādājušies.

VĪRS // Esam kopā auguši, viens otru audzinājuši. Laiku pa laikam kaut kur vieni paši devušies un turpinām doties. Laiku pa laikam kur dodamies divatā. Bez bērniem. Reizums viens otru ar ko pārsteidzam. Reizums kļūdamies un dusmojamies. Turpinām mācīties un mainīties . Kā jau dzīvē. Dzīvojam.

VIENPADSMITĀ DIENA // 11 NO 18 //

KLIENTI

Kas ir tavs klients? Kā tevi atrod tavi klienti? Kāda ir tava klienta pasaules uztvere, mindset? Ar kādiem klientiem tu vislabprātāk gribētu sadarboties?

KUR ATRODU KLIENTUS // Labs jautājums. Savu freelance karjeru sāku absolūti tukšā vietā. Visu būvēju no nulles. Sāku ar tuvākiem paziņām. Gana daudz sākotnēji darīju barterī- par reklāmas pakalpojumiem. Iesaistījos un turpinu iesaistīties visos iespējamos projektos. Atsaucos un turpinu atsaukties publikāciju veidošanai. Sākums bija grūts. Tagad, kad savā pusē (esmu no Kurzemes laukiem) esmu izveidojusi savu zīmolu (😁), tad mani meklē, atrod un pat 2h brauc no Rīgas. Sanāca tā, ka es veidoju tirgu jaunajam produktam- personiskajai izaugsmei Kurzemē- un nu tas sāk atmaksāties. 

MANI KLIENTI //

1.Sievietes pārmaiņu priekšā un procesā (personiski un profesionāli izaicinājumi) bija mana pirmā auditorija un turpina būt;

2.Skolotāji, kurus interesē koučinga pieeja skolās bija tie, kuriem sāku vadīt koučinga pamatprasmju seminārus, tagad tos jau vadu augstskolā ;

3.Jaunieši par karjeras jautājumiem;

4.Pēc Transformācijas spēles fasilitatora prasmju apgūšanas sāku strādāt ar pāriem. Pirmās reizēs bija fantastiska sakritība, kad tiem, ar kuriem biju spēlējusi, dzima bērni 😁;

5. Atsevišķa grupa ir meditāciju dalībnieki- pārsvarā mammas, kuras vēlas mirkli sev. Bet ir arī ne-mammas, bet tik un tā cilvēki, kuri vēlas pabūt ar sevi, kuriem citādi tam neatliek laika.

7.Pēdējā laikā, līdz ar eneagrammas tēmas popularizāciju, ir parādījusies jauna auditorija- uzņēmēji/vadītāji, kuri vēlas saprast savus padotos/kolēģus/sadarbības partnerus un uzlabot sava darba efektivitāti. Šī auditorija priekš manis vēl tikai veidojas, bet ir ļoti interesanti vērot, kā tā pamazām aug. 

Visus manus klientus vienojošais ir vēlme pēc pārmaiņām. Tie, kuri līdz ar mani ir gatavi teikt #esmainos.
KLIENTU ATRAŠANĀ PALĪDZ //

1.Sarafānu radio 

2.Pasākumi gan maksas, gan bezmaksas (ļooooti ilga atdeve, bet par to bagātīga)

3.Sociālā aktivitāte (atdeve gan no jauniem, gan no esošiem klientiem)

4.Tiešā pārdošana (eju, zvanu, rakstu tomēr ir visefektīvākā no visiem)

5.Visas manas 5 mājas lapas ir vairāk kā informatīvs atbalsts klienta lēmuma pieņemšanai, nevis pārdošanas kanāls. Lai gan landing page komplektā ar FB event tīri labi darbojas. Šobrīd eksperimentēju ar SEO vienai no lapām, skatīšu, kas no tā iznāks, jo šai tēmai atgriezeniskā saite ir tikai pēc laika.

DIVPADSMITĀ DIENA // 12 NO 18 //

KLIENTU ATSAUKSMES

Kādas atsauksmes saņem no klientiem? Kā notiek saruna ar klientu, kā tiec galā ar kritiku, negatīvismu, ko dari ar pozitīvu atgriezenisko saiti? Kāds ir tavs ieteikums labai klientu apkalpošanai?

ATSAUKSMES // Parasti tās ir ļoti individuālas, personiskas. Visas manas 10 gadu freelance karjeras laikā ir bijušas 4 x, kad klients ir kaut ko nopublicējis sociālajos tīklos. Ierasti tās ir personiskas īsākas vai garākas vēstules pēc vairāk vai mazāk gara pakalpojuma saņemšanas laika. Tādi laimes čuksti. Reizums man jau no atmiņas izkritis, kas bijis, bet tad, pēkšņi atnāk tāds laimes čuksts.. un smaids līdz ausīm. Bieži neko nesaņemu, bet pēc pāris gadiem redzu, ka klienta sapnis come true. Pusgadu atpakaļ uzzināju par klienta sapņa īstenošanu- privātā apģērba zīmola palaišanu. Sapņa līmenī tas bija 10 gadus atpakaļ :). Visa šī dēļ mācos prasīt atsauksmes. Protams, ir arī sarafānu radio- kad atnācis kāds klients pēc rekomendācijas- tā jau arī ir atsauksme 

NEGATĪVAS ATSAUKSMES // Totāls manas profesionalitātes publisks izsmērējums notika politisko batāliju dēļ. Palīdzēju, manuprāt, vērtīgu ideju pilniem un darboties spējīgiem cilvēkiem kļūt par deputātiem. Un vienu reizi novadīju iedzīvotāju sapulci, pielietojot savas profesionālās prasmes. Sapulce bija OK, bet samazgas, kuras nāca pār manu galvu pēc sapulces sociālajos tīklos, bija pārsteigums. Šajā tēmā vēl joprojām saņemu "sveicienus" no tiem, kas uzskata mani par politisko oponentu. Ok. Visādi citādi, jā ir reizes, kad klienti atzīst, ka sadarbība neveidojas, bet tajās reizēs to izrunājam un vienojamies neturpināt. Vēl, ievēroju profesionālo higiēnu- strādāju ar šādiem un līdzīgiem jautājumiem gan koučinga, gan supervīziju, gan mentoringa, gan individuālās vai grupu terapijas formātā. Tas ir svarīgi. Jā, un vēl mēdzu rekomendēt kādu citu pieeju, kas manā skatījumā konkrētajam klientam varētu būt vērtīgāka vai arī noderīga paralēli darbam ar mani.

POZITĪVA ATGRIEZENISKĀ SAITE // Protams, izmantoju (starp citu arī negatīvās kampaņas ļoti labi var izmantot. Augstāk aprakstītās pieredzes rezultātā mana bloga apmeklējumu skaits pieauga teju vai 10x). Ja tā ir ROI formātā izmērāma saite, tad tas jo īpaši vērtīgi turpmākai sadarbībai ar uzņēmējiem. Ja vienkārši labi vārdi, izmantoju kā "degvielu". Ja publiski izteikti, vai pēc lūguma saņemti, tad dalos, lai citiem veidotu priekšstatu par ieguvumiem no sadarbības ar mani.

IETEIKUMS LABAI KLIENTU APKALPOŠANAI // Tikai un vienīgi godīgums. No visām pusēm. Šo man iemācīja koučinga mentore Leda Turai kādus 5 gadus atpakaļ un esmu sapratusi, ka nekā labāka par to nav.

TRĪSPADSMITĀ DIENA // 13 NO 18 //
PĒCGARŠA

Kas ir tavs pieprasītākais produkts? Ar ko vēlies palikt atmiņā, ar kādu pieredzi vēlies, lai tavs klienti dalās tālāk?

POPULĀRĀKAIS PRODUKTS // Šobrīd tā ir eneagrammas tēma. Cilvēki vēlas to iepazīt, uzzinat kā pielietot un vēlas noskaidrot savu eneatipu. Šogad sanācis īpaši daudz eneagrammas iepazīšanas semināru novadīt. Lai gan pati sev esmu definējusi, ka piedāvāju atbalstu pārmaiņām. Un tie tad arī ir mani mīļākie gadījumi.

PALIKT ATMIŅĀ // Lai cik arī kārdinoša nebūtu vēlme palikt klienta atmiņā ar "ah, pateicoties Intai es atklāju/iepazinu sevi; guvu izrāvienu; nopelnīju pirmo miljonu 😁"...tomēr tā nav manas jomas specifika. Tā pa īstam priecājos, kad klients paliek nopietns/kluss/ievelk dziļu elpu/pasmaida/iztaisno muguru/aizpeld ar skatienu tālumā un saka: "Skaidrs. Es zinu, kas man jādara. Un es to darīšu". Vēlos, lai klienta atmiņā paliek šis "lūzuma" moments, moments, kurā tiek pieņemts kāds būtisks dzīves lēmums pārmaiņām.

AR KO DALĀS TĀLĀK //  Faktiski laiku pa laikam pat organizēju šādu dalīšanos ar interviju palīdzību. Savā blogā intervēju cilvēkus, kuri, manuprāt, ir mainījušies. Ne vienmēr, bet gana bieži tie ir bijuši arī mani klienti. Tad, nu sanāk, ka šie cilvēki dalās ar savu pieredzi. Reizums viņi intervijā piemin sadarbību ar mani, reizums nē. Bet svarīgākais ir tas, ka viņi ar šiem stāstiem pārmaiņām iedvesmo arī citus. Sarafānu radio formātā tas strādā līdzīgi. Cilvēkam ir pozitīvs pārmaiņu rezultāts un viņš dalās šajā pieredzē. Pasaule mainās ;)

ČETRPADSMITĀ DIENA // 14 NO 18 //
ATZIŅAS

Kāda ir bijusi labākā mācība uzņēmumā, kādas kļūdas pieļautas nezināšanas pēc? Ieteikums, ko tu būtu gribējusi dzirdēt savu lietu sākot.

MĀCĪBA // Turpināt arī tad, ja liekas, ka nesanāks. Iet durvīs, kuras atvērtas. Plūst līdzi klientu pieprasījumiem- dažādi mani pakalpojumi ir radušies tieši klientu jautajumu dēļ.

KĻŪDAS DĒĻ NEZINĀŠANAS // Neizpētot tirgu "uzrauties" uz paziņu piedāvajumiem. Nezināšanās dēļ ir nācies krietni vien pārmaksāt, iegādājoties ko no paziņām. 

IETEIKUMI // Sāc ar eneagrammu :) Būtu varen ietaupījusi enerģiju uz "kreņkiem" personiskajās un profesionālajās attiecībās.

PIECPADSMITĀ DIENA // 15 no 18 //

KO MAINĪT

Kā tu gribi justies sava uzņēmuma ietvaros? Viena lieta (vai vairākas), ko tu mainītu savā uzņēmumā, ja to varētu izdarīt dienas laikā?

Jūtos gana labi savas nodarbošanās ietvaros. Ko es mainītu? Laiks stūrēt ārzemju virzienā. Tiesa, tas nav vienā dienā paveicams. Bet nozīmīgu soli var spert arī vienas dienas laikā.

SEŠPADSMITĀ DIENA // 16 NO 18//

KĀ BŪTU, JA BŪTU 

Iesoļojam apņemšanās pēdējā nedēļā. Šī tāda vairāk vēlmju domāšanas un 'kā būtu, ja būtu' nedēļa.

Ja tev nebūtu raižu par naudu vai kvalitātes nodrošināšanu, kādu profesionālo ceļu tu izvēlētos/produktu ražotu/pakalpojumu piedāvātu? Vai, kā darītu savu esošo lietu?

KO DARĪTU // Pirktu vecas reiz varenas lauku mājas, muižas, pilis un tās atjaunotu. Ko ar tām tālāk? Priecātos par smukumu :). Ierīkotu tur īpašas skolas, veco ļaužu pansionātus, bet visvairāk man patiktu, ja apkārt kādai no tām izveidotos ekokopiena. Pēc pieredzētā vienā Skotijas ekokopienā, esmu šai idejā iemīlējusies.

SEPTIŅPADSMITĀ DIENA // 17 no 18 //

SADARBĪBA

Kāds atbalsts vai sadarbība tev šobrīd būtu reāli un praktiski vajadzīga?

Piemēram, atbalsts ikdienas administratīvos darbos, atbalsts savas lietas popularizēšanai, atrast tirdzniecības vietas un noieta kanālus, atbalsts ar mārketingu, atbalsts konkrētā jautājumā, saruna ar ekspertu, tava reklāmas materiāla izplatīšana, utt.

Kādu, kas manā vietā varētu sagatavot tekstus krieviski. Sākot ar enneagramcoaching.lv mājas lapu, treniņa materiāliem un beidzot ar regulāriem rakstiem krieviski saprotošai auditorijai. Palīdzība profesionāla reklāmas video sagatavošanai vairākās valodās. Šoferi, lai varu braucot nodarboties ar ko vērtīgu. Kādu magic veidu kā izlasīt visas vajadzīgās analītiskās psiholoģijas grāmatas, lai varētu uzrakstīt sasodīti labu studiju nobeiguma darbu. ;)

ASTOŅPADSMITĀ DIENA // 18 no 18 //

MĒRĶI

Kāds/kādi ir tavi mērķi savā darbībā nākamajām 30 dienām? Ko gribētu izdarīt, sasniegt?

Augustā grafiks pamazām pildās, tur viss notiek. Jānosvin dēlam kāzas :) . Augustā jāsāk gatavoties septembra darbiem- jāsagatavo izdales materiāls pirmajam eneagrammas attiecību semināram un nākamajam eneaIZAUGSMES klubam. Jāieraksta reklāmas video. Jāsaliek karkass analītiskās psiholoģijas studiju fināla darbam, lai saprastu, kas tam nepieciešams. Jāztulko mājas lapas pamats krieviski. Jāsameklē kāds, kas varētu iztulkot bloga ierakstus un izlabot manus tulkojumus. Ak, jā, vēl tak arī angliskā video teksts jāsagatavo. Nez, cik var norunāt 30 minūtēs? Update. Šorīt skatos, kas man vēl papildināms izdales materiālā nākošās nedēļas semināram. Atveru grāmatu, bet tur- karkasa ideja manam studiju darbam. Redz, ko nozīmē - formulēt mērķi ;). Paldies, Diāna par jautājumiem!

Mainamies?

                            

Protams. Pārmaiņas. Tās mēs gribam visi. Tikai paši...labprātāk paliktu tādu paši, kā esam...un tur, kur esam. Un tad notiek dabīgā atlase - tie, kuri nemainās....paliek turpat un ar to pašu, ko vienmēr. 

Uzrunāju Tevi, to, kam šāds stāvoklis nav pa prātam. Man Tev ir piedāvājums- veltīt šo vasaru pārmaiņām. Piedāvāju 3 koučinga sesijas- katru vasaras mēnesi vienu...un vēl vienu sesiju sevis iepazīšanai no eneagrammas skatu punkta dāvanā. Trīs lietas- labas lietas, un ceturtā no sirds! :)

Piedāvājuma nosacījumi:

• Tavs ieguldījums 120 eiro, apmaksājams pie pirmās tikšanās reizes. 
• Tiekamies klātienē vienojoties par abpusēji izdevīgu laiku un vietu klātienē vai bez ierobežojumiem skype vidē.
• Piedāvājums spēkā no 01.06.2018. līdz 31.08.2018.

Piesakies rakstot: intasanta @ esmainos . lv vai zvanot: tel. 29121884

Par mani: Esmu asociēts sertificēts koučs (ACC). Ar individuālo koučingu nodarbojos kopš 2009.gada.  Savas prasmes nemitīgi pilnveidoju. Šobrīd studēju ACTP programmā, lai nokārtotu PCC akreditāciju. Lielākā daļa manu klientu mani ir atraduši, vēloties savā dzīvē ieviest pārmaiņas: uzsākt personīgo biznesu, attīstīt darbam vai personīgajai dzīvei nepieciešamās kompetences vai vienkārši vēloties kļūt par sevis labāko versiju. :)

Ko novēlu arī Jums!

Lai vērtīgām pārmaiņām bagāta vasara!

Vēlies vairāk zināt par personīgās izaugsmes iespējām? Pieraksties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsi "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu!
:)

Par to, ko var izdarīt, ja dara

Šogad piekritu kam nebijušam- piedalīties pašvaldību vēlēšanās, veidojot novadā deputātu kandidātu sarakstu. Liekot lietā visas savas profesionālās prasmes, kopīgiem spēkiem sarakstu izveidojām, vēlēšanās veiksmīgi startējām un tad sākām iepazīt to, kā viss notiek īstenībā. No mūsu saraksta par deputātēm kļuva divas dāmas (mēs bijām sieviešu saraksts), kas ņemot visus apstākļus (ideja par saraksta veidošanu radās 30.martā, vēlēšanās 3.jūnijā, nevienai no saraksta dalībniecēm nebija šādas pieredzes) bija izcils.  Sieviešu saraksts, tā mēs sevi dēvējam. Jā, dēvējam vēl joprojām, jo turpinām tikties un informēt viena otru par aktualitātēm un lūgt atbalstu, ja tāds nepieciešams. Priecē, ka mēs, pārējās saraksta dāmas,  spējam nodrošināt pleca sajūtu tām divām, kuras ir deputātes.

Abas dāmas aktīvi pilda savus pienākumus, uzdod neērtus jautājumus, nereti no pašvaldības darbiniekiem saņemot aizmugurisku ūjināšanu sēžu laikā, raksta iesniegumus,  rosina iniciatīvas, par saviem līdzekļiem apmeklē dažādus pasākums citās pašvaldībās, jeb citiem vārdiem, sakot, dara visu, lai īstenotu to, ko solīja savā priekšvēlēšanu programmā (to var atrast šajā bloga ierakstā>>).

Septembra izskaņā un oktobra sākumā man bija iespēja apmeklēt pasākumus dažās Kurzemes pilsētās, kur es uzzināju par to, kā tiek organizēts pašvaldības darbs, kā notiek tikšanās ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem. Biju patīkamu pārsteigta par pieredzēto. Padalījos ar šo pieredzi. Viena no deputātēm nolēma ko līdzīgu rosināt arī Aizputes pašvaldībā. Pašvaldības vadītāja un atbildīgo Domes darbinieku tikšanās ar iedzīvotājiem, lai informētu par īstenoto pirmajās 100 valdīšanas dienās, par nākotnes plāniem un uzklausītu iedzīvotāju domas. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, viss tika veikts oficiāli- ar iesnieguma palīdzību. Tika saņemts novada vadītāja atteikums. Arī oficiāls. Ar piebildi, ka ikvienam deputātam ir tiesības šādas tikšanās ar iedzīvotājiem rīkot pašam. Mūsu dāmām divas reizes nebija jāsaka. Tā tika ieplānota pirmā tikšanās reize- dodot tai nosaukumu "Novadnieku sarunas". Šajā reizē uz sarunām tika aicināts jaunieceltais  uzņēmuma "Aizputes nami" vadītājs, Kurzemes reģiona sociālā projekta "Kurzeme visiem" vadītāja un Aizputes sociālā dienesta vadītāja. Pasākumu tika nolemts organizēt Aizputes pilsētas sociālā centra zālē, kura, kā vēlāk izrādījās, bija krietni par mazu šādam pasākumam. Pārsteidzoši. Zāle bija pilna, daļa cilvēku atradās koridorā un durvīs stāvošie darbojās kā sakarnieki starp zāli un koridoru. Katrs runātājs sniedza ieskatu savā tēmā un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Jā, reizums, jautājumi bija skarbāk izteikti. Tomēr, iedziļinoties jautājumu būtībā, bija skaidrs, ka visu var izrunāt arī mierīgā gaisotnē. Nepievērsīšos detaļām, tās noteikti labāk atspoguļos cilvēki, kuriem tās bija aktuālas. Mans nolūks ir pievērsties tam, kādus aizspriedumus mēs spējām salauzt šajā vienā vakarā.

1. Uzskats "Uz šādām sapulcēm cilvēki nenāk". Abas deputātes arī nezināja, cik būs nācēju. Viņas riskēja. Un mēs visi tapām pārsteigti ar pilnu zāli un cilvēkiem koridorā. Vēl vairāk. Šo sarunu gaitā cilvēki atklāja vēl un vēl tēmas, par kurām viņi gribētu runāt. Tēmas, kas viņiem ir aktuālas un sasāpējušas. Tātad, turpinājums būs. Un ne viens vien!

Ieguvumi: jauna informācija, prieks par jaunu iniciatīvu, iespēja iekustināt mammas, arī jaunās mammas, iespēja redzēt attieksmi pret dažādiem jautājumiem, iespēja iepazīties ar jautājumu būtību, iespēja sniegt un saņemt informāciju tieši un nepastarpināti no runātāja, informācijas pasniegšana cilvēkam saprotamā veidā, iespēja pašam uzdot jautājumus, iespēja tikties ar cilvēkiem. 

2.Uzskats "Tur notiek tikai kliegšana un neko konstruktīvu tur nevar atrisināt". Liela daļa dalībnieku kā lielāko vērtību uzsvēra, iespēju padalīties ar savu jautājumu un saņemt atbildi. Konkrētu atbildi uzreiz, ja bija tāda iespēja, un solījumu sniegt atbildi uz jautājumiem, kuriem bija nepieciešama iedziļināšanās.Cilvēki ieguva lielāku skaidrību par to, kas slēpjas aiz sarežģītiem projektu nosaukumiem un ko tieši un konkrēti var saņemt cilvēks, kam tieši tas ir paredzēts.

3.Uzskats "Mums problēmu nav. Novada viss daudz maz ir kārtībā". Šī kārtība ir visnotaļ mānīga, jo cilvēki dalījās savās pieredzēs, kas nebūt par to neliecina. Gan par to, kā tiek noraidīti iesniegumu formālu iemeslu dēļ, gan par to, ka atbildes tiek sniegtas formāli un nesaprotamā veidā, gan par to, ka nav pieejama informācija, vai tā tiek sagrozīta, gan arī par to, ka lēmumu pieņemšana tiek sabotēta bailēs no tā, ka vēl kāds cits iedzīvotājs sagribēs ko līdzīgu, gan par diskrimināciju, nosakot prioritātes atbalstāmajās sporta jomās. Klausoties iedzīvotāju sacītajā, radās priekšstats, ka pašvaldība strādā PRET iedzīvotāju interesēm, nevis PAR.  Protams, tika skarti arī iedzīvotāju atbildības jautājumi, kas arī ne vienmēr ir augstā līmenī. Gan par to, ka pašvaldībā trūkst dzīvokļu, tai pat laikā ir salīdzinoši liels dzīvokļu daudzums, kuri stāv tukši un kur īres parādi krājas jau vairāku gadu garumā, gan par to, kā iedzīvotāji attiecas pret personām ar invaliditāti, gan arī par vecāku atbildību un nolaidību.

Rosinājumi citām novadnieku sarunām: tikties ar atbildīgajiem speciālistiem par Aizputes vecās apbūves atjaunošanas jautājumiem, iegūt informāciju, kā arī pensionāri var atgūt atpakaļ veselības aprūpē iztērēto, uzzināt plašāk par atbalsta programmām personām ar invaliditāti, tikties ar Domes pārstāvjiem par viņu pārziņā esošiem iedzīvotājiem aktuāliem jautājumiem, audzēt novada aktīvistu pulciņu šādās un līdzīgas tikšanās reizēs, organizēt to vecāku tikšanās reizes, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, pieaicinot kompetentu atbalsta speciālistu. saņemt Domes vadības atskaiti par paveiktajiem darbiem, rosināt personu ar invaliditāti iesaistīšanos sporta aktivitātēs, uzzinot, kāds atbalsts tam nepieciešams un kā to būtu iespējams risināt, tikties ar dzīvokļu komisijas pārstāvjiem, lai izrunātu sasāpējušos jautājumus.

4.Uzskats "Cilvēki droši var griezties Domē. Mēs esam atvērti. Durvis ir vaļā." Tiesa. Cilvēki Domē droši var ienākt un bieži vien ar to arī viss beidzas. Pāris reizes ienākuši un aizgājuši ar pazemojuma vai kauna sajūtu, tie vairāk neatgriežas. Jā, un reizums tie ir investori, kas būtu vēlējušies īstenot kādu projektu. Skumji, zinot cik maz vispār šādu precedentu mēdz būt: investors atnācis pats ar kādu iniciatīvu uz pašvaldību. Vienas citas Kurzemes pašvaldības vadītājs man ar lepnumu stāstīja, kā esot pats personīgi uzrunājis vietējos iedzīvotājus, pats personīgi zvanījis investoram un pats personīgi atrisinājis investoram svarīgo jautājumu. Lai būtu. Lai novada notiktu attīstība. Tātad var arī tā. Darīt un izdarīt. Tātad var būt arī tā, ka cilvēkam ir dzirksts izdarīt ko vairāk. Izdarīt ārpus rāmja "darba laiks", "šajā likumā ir tā", "mani darba pienākumi." Šo rakstot, atcerējos par Valdi Zatleru, kurš par pārsteigumu visam diplomātu dienestam, pārkāpa nerakstītās normas un vienojās ar Vladimiru Putinu par tikšanos. Tikšanos, kuras laikā tika atrisināti Latvijai svarīgi jautājumi. Viņš atļāvās izkāpt no "tā dara", "ierastā kārtība", "man durvis vaļā, nāciet un runājiet ar mani" tā vārdā, lai risinātu jautājumu, kas Valstij svarīgi. Tātad, pildīja savu darba pienākumu pēc satura, ne formas.

Jā, daļa no šiem atklājumiem nav tīkami. Tāda ir dzīve. Reizums vajag saskarties arī ar netīkamajām lietām, lai daudz skaidrāk saskatītu vērtīgo. Tas, kas mani priecēja visvairāk, bija tā dzirksts, ko sajutu no atnākušajiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri dzīvo novadā, kuri nav to pametuši labākas dzīves meklējumos citur. Un man tā bija vērtība. Cilvēki, kas nav padevušies. Esmu pateicīga abām deputātēm par šo inciatīvu un iedzīvotājiem, kuri ļāva sajust, ka mēs nedzīvojam "miera un pieticības malā"*. Ka mēs kopā varam vairāk. Ka mums ir pieredze, ar kuru ir vērts dalīties. Ka mums ir idejas, kuras ir vērts īstenot. Ka mēs varam izdarīt, ja darām. Jo, "Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam."**

*K.Skalbe "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties"

**I.Ziedonis "Epifānijs"

Sieviešu saraksts Aizputes novadā

Ja man kāds kaut divus mēnešus atpakaļ teiktu, ka es startēšu vēlēšanās, droši vien izteiksmīgi nobolītu acis un smejot teiktu: "Es? Nemūžam!" 

Izrādījās, ka viss tomēr var notikt savādāk. Un es esmu mainījusies arī šajā ziņā. Es startēju. Un vēl citas 17 dāmas ar mani kopā. Mēs esam 18 aktīvas novada sievietes. Un būtu vēl vairāk, ja šādiem sarakstiem nebūtu ierobežots skaits saskaņā ar vēlēšanu likumu :).

No kreisās: Signe Tomsone, Sanita Beļajeva, Una Mārtiņsone, Daiga Tīmane, Ilze Alsiņa, Aiga Zeltagrauda, Dace Gulbe, Kristīne Grīnberga, Inta Oša, Zaiga Rumjanceva, Inga Eidiņa, Ailona Dārzniece, Linda Ašmane, Iveta Pūpola, Kristīne Vītola, Inguna Vālodze, Anita Roga, Inta Santa

Ir pārsteidzoši viegli būt kopā šajā kompānijā. Ikkatrs no izaicinājumiem, ar kuru esam sastapušās vai radījušas pašas, tiek risināts kopīgiem spēkiem. Mēs sadarbojamies, liekot lietā katra savas spēcīgās puses. Mēs atklājam viena otru un topam pārsteigtas par iepazīto. Mēs esam dažādas. Un tas ir mūsu spēks. Mēs esam noticējušas viena otrai. Un laikam pats lielākais prieks man ir par to, ka esam noticējušas katra pati sev. Tam, ka mēs varam vairāk, labāk un spēcīgāk darboties, lai uzlabotu to vidi, kurā mītam mēs, mūsu bērni un mūsu tuvie.

Mēs vēl nezinām, ka viss beigsies. Cik no mums tiks ievēlētas deputātu vietās un vai vispār tas notiks? Tomēr jau tagad sevi saucam par ieguvējām. Esam iepazinušas viena otru. Esam paplašinājušas savu komforta zonu. Esam apjautušas sadarbības spēku. Un sajutušas, ka mūs atbalsta. Mūsu tuvie, draugi un paziņas. Tā ir lieliska sajūta- būt daļai no kopienas, kas tic labām pārmaiņām un ir gatavi tās īstenot. 

Kādam izaicinājumam esat gatavi jūs?

Lai top labas pārmaiņas!

Aiga Zeltagrauda par to, cik svarīgi ir sākt ar sevi

Ar Aigu esmu tikusies kopīgi vingrojot. Klusa un smaidīga meitene, nodomāju pie sevis. Nemaz nenojaušot, kāds spēks slēpjas aiz šī klusuma un maigā smaida. Pēc kāda laika, sarakstoties epastā, pamanu viņas vārdu- Aiga Zeltagrauda. Apmulstu, vai tiešām viņai tik skaists uzvārds? Jautāju savai draudzenei. Un viņa paskaidro: "Jā, tā tas ir. Aigas vīra uzvārds no dāņu valodas ir tulkojams tieši šādi. Precoties, viņi abi mainījuši uzvārdu. Lai tas būtu latviešu valodā." Tagad ar šādu uzvārdu mūsu pagastā kādā lauku saimniecībā jau mīt 7 iedzīvotāji: Aiga, viņas vīrs un viņu 5 bērni. Jaunākiem- dvīņu puikām rit pirmais mēnesis. Tiesa, Aigu uz sarunām par pārmaiņām aicināju vēl pirms. Mirkli pirms puikas nāca pasaulē.

  

Ko Tev nozīmē pārmaiņas?

-Pārmaiņas? Pārmaiņas-tas ir sākt ar sevi. Tikai ar sevi. Ja mēs katrs sāksim ar sevi pārmaiņas, mēs būsim laimīgi. Ļoti laimīgi cilvēki. Ļoti laimīga valsts. Mums ir jāsāk ar savām pārmaiņām. Ar sevi, ar iekšējo, ar ārējo. Vienalga, vai ar fizisko, vai emocionālo, vienalga ko Tu atrodi, vai hobiju. Kurā brīdī Tu atradīsi to priekš sevis. Vismaz ar mani tā ir. Ja es kaut ko meklēju, es meklēju sevī. Uzreiz es griežos pie sevis. Vai caur grāmatām, vai caur kādiem rakstiem. Ja nevar vēl sevī atrast, tad caur cilvēkiem. Mēģinu ieklausīties citos cilvēkos, vienalga, lai arī esi kritisks, mēģini ieklausīties tajā pretējā pusē. Varbūt viss nesakrīt, bet mēģināt saprast viņa un savējo rīcību. Un bieži es saņemu atbildi. Tas nevar būt tā virspusīgi. Ir šodiena, ir rītdiena. Būs labi. Ir labi! Tomēr manā skatījumā ir tā: ja mēs katrs (ir jau daudzi, kas tā dara) skatīsimies uz sevi, tad būs labi.

-Un tad es dzirdu, ka kāds jau glezno!  

-Šajā pārmaiņu periodā daudzi cilvēki brūk kopā un nevar atrast, pie kā pieķerties. Cits sāk gleznot, cits sāk šūt. Tas jau nenozīmē, ka visiem tieši tas ir jādara. Zinot to, kas notiek medijos, kā tiek safabricēta informācija. Kā lasīt šķērsām to visu un neņemt to sevī. Es vienkārši apbrīnoju tos cilvēkus, kuri katru dienu skatās televīziju! Kā viņi var to visu uztvert? Viss jau tiek aizmirsts. Šodien pasaka, ka kāds ir slikts un rītdien jau aizmirsts.Tas viss notiek ļoti ātri. Daudzi cilvēki brūk nost. Viņi nespēj tikt tam visam līdzi. Nevajag tam visam skriet līdzi. Viss iet ātrāk. Laiks iet ātrāk. Sistēma iet ātrāk. Bet nevajag visam tam skriet līdzi. Ja vien cilvēki atrastu kādu nodarbošanos vai hobijus. 

-Vakar ar vīru runājām, ka viens pazīstams ļoti pozitīvs cilvēks, sadarbības partneris, izdarījis pašnāvību. Viņš teica: „Es nekad nebūtu iedomājies, ka tas cilvēks ko tādu varētu izdarīt...viņam taču ģimene un liels uzņēmums.” Mēs runājām par to, ka cilvēks netiek līdzi laikam un kādā brīdī vienkārši saplīst. Nu, nevar skriet līdzi tikai tam darbam un laikam, ir jāatrod laiks sev! Vienalga, kaut Tu ej vingrot, ej uz medībām, glezno, lasi grāmatas. Neiztur arī tie cilvēki, kuri tikai smaida. Jādabū ir tas līdzsvars. Pārmaiņu laikā notiek tā, ka izdzīvos tas, kurš ir stiprākais. Ne jau tas, kam muskuļi ir, bet galva. Tas, kas māk novadīt enerģiju un domas. Tas notiek kā dabiskā atlase. Nezinu, kā tas attieksies uz mums visiem kopumā. Bet mums ir tik ļoti daudz foršu cilvēki. Tik citreiz es domāju, kamdēļ tik bieži tas notiek ārvalstīs? Tas, ka no viņiem finanses nāk iekšā, tas ir super! 

-Es reizēm skatos uz saviem bērniem un domāju: tas viss ir iespējams, to visu var izdarīt! Un tad man atkal gribas šķirot, ka mēs varam būt vēl labāki. Ka mēs esam spēcīgi cilvēki. To gan es varu pateikt. Es esmu bijusi ļoti daudz ārvalstīs. Mēs esam spēcīgi.  Mums ir jābūt ģimenēm. Nevar skriet prom pie pirmajām problēmām. Es esmu redzējusi stipras ģimenes arī ārvalstīs. Kādas ir mājas tradīcijas, kā dzimta turas kopā. Es pētu un redzu, ka mēs arī esam tādi paši. Mums ir baigais kodols iekšā. 

-Kad mēs satikām tās sievietes* , man bija apjukums un pārsteigums. Es biju laimīgi tai brīdī. Pārsteigums, ka es neesmu viena. Es biju pat apjukusi no šo sieviešu enerģijas daudzuma. Es biju pozitīvi apstulbusi. Es neesmu viena tāda vientiesīte, kas staigā un kaut ko grib atrast, un kaut ko grib kādam pateikt, vai ieteikt, un aicināt uz diskusiju, un mani iepļaukā, un es atkal ceļos, un eju. Man bija sajūta, ka es lidoju, kā tajā meditācijā par okeānu. Man bija tāda sajūta- baigais pamats. Es pat nedomāju uz priekšu, man bija stabilitātes sajūta. Ir piepildījies tas mans apstiprinājums- es neesmu viena, ar tādām pašām domām, tādiem pašiem mērķiem un vīzijām ir vēl. Un es sapratu: mēs esam gatavi pārmaiņām. Es stāvēju, skatījos un domāju: „Šīm sievietēm ir jādod iespēja!” Es klausījos un domāju: „Es desmit gadus esmu dzīvojusi kā alā. Un pēkšņi tādas gaismiņas.” Likās, ka es viena pati pa alu un tagad esmu izgājusi ārā. Un radās sajūta, ka es ne velti esmu darījusi, par spīti tam, ka atsēdināta kaktiņā, par spīti tam ka tā bijis n-tās reizes. Ka esmu turpinājusi to darīt. Tāpat kā Zaiga (Rumjanceva). Nu nevar to tā apsēdināt! Katru reizi ar mierīgumu, ar smaidu. Ir jāatrod tā nots, lai varētu runāt ar cilvēku. Ja pretējā puse sāk rādīt muskuļus, tad paej malā un paskaties, kā tā pretējā puse izrādās. Man dzīvē ir bijusi pieredze ar īpašuma darījumiem, kad nācies paiet malā un paskatīties, kā tā otra puse rāda muskuļus. Vai, kā tas spēlē! Es varu pat nospēlēt baigo naivo un vinnēt beigās. Citreiz varbūt pa muti arī jāsit. Varbūt, ka vajag. Tomēr pierādījums atnākt vēlāk- ka esi rīkojies pareizi.

Klājot svinību galdu ar Zaigu Rumjancevu

Kas priekš Tevis ir tā Tava pārliecība? Kas ir Tavas rīcībās pamatā?

-Pēc būtības es esmu maksimāliste. Es nevaru virspusēji. Jau kopš bērnības tā ir bijis. Ja es atpūšos, tad atpūšos.  Ja es dancošu, tad es dancošu. Un, ja es strādāšu, tad es strādāšu. Un neatkarīgi no tā, cik tas stundas būs. Neciešu haltūras, ielikteņus, caurumu aizbāšanu. Tur es nepiedalīšos. Es zinu, ka es tur neiešu. Es esmu tendēta uz kaut kādu rezultātu. Apliecinājums sev. Lai arī kāds būs rezultāts. Es rīkojos, es to darīju. Es no tā kļūstu bagātāka pieredzes ziņā. Es būšu sevi apliecinājusi. Un nebūs man tā, ka bērns pēc kāda laika man pajautās: „Mammīt, kāpēc Tu nedarīji to un to?” Es varēšu teikt: „Es darīju!” Vienmēr  būs rezultāts, varbūt ne uz reiz, bet atsauksmes būs uz vēlāku laiku. Es esmu pamanījusi, ka viss ir uz labu. Arī sliktais ir bijis uz labu. Kāpēc tai brīdī bija tā? Kāpēc tā notika? Tad atslābsti un saskati to rezultātu, un redzi, ka viss  mainās. Ir labi, ka gāji un darīji. Labi, ka nesēdēji malā.

-Es vienmēr esmu tendēta uz sadarbību, uz sarunām. Vienalga, varu arī izlamāties. To daru gan reti. Es pat nezinu, kad pēdējo reizi tā bija. Man varbūt ir otra galējība, ja mani sāk spiest nost, es sāku smieties. Citi sāk lamāties, es sāku smieties.  Man sākas smieklu lēkme un sākas ironija, melnais humors. Reizēm pat cilvēks nesaprot to. Reizēm pat nesaku neko. Pasēžu, paklusēju. Ir brīži, kad varbūt nevajag teikt neko. Protams, ir svarīgi neturēt sevī iekšā. Laika gaitā esmu iemācījusies neturēt iekšā sevī. Pastaigāt ārā pa dārzu. Man patīk laukos! Kā man patīk laukos! Es vienkārši dievinu, kad izeju dārzā, tie putni, tas klusums, bērni kaut kur tālāk čalo pa dārzu. Es mīlu laukus un domāju- cilvēkiem tiem, ka ir mājas, ir viss kārtībā. Bet tie, kuri dzīvo dzīvokļos...tiem tak grūti. Visi saka, ka vajag naudu. Es saku: „Muļķības!" Visiem tak ir vecāku, vecvecāku, galu galā radu māja laukos. Paņem atjauno, lēnām. Nopļauj zālīti, iztīri viņu visu. Nu, kaut vai brīvdienu māju. Mums jau Latvijā ir tik daudz tādas vietas. Es citreiz iedomājos par rīdziniekiem. Un daudzi jau arī tā dara- nopērk mājas laukos un atjauno. Es vienmēr par to baigi priecājos. Ka to kāds dara! Mums ir jādzīvo šajā valstī. Maziņi mēs esam. Ne jau tāpēc mums pie kaut kā ir jāpievienojas. Man vēl aizskar tāds teikums: „Ak, ko nu es!” Par to jautājumu man arī ir dusmas. Es saku: „Kāpēc Tu vari tos zābakus nopirkt? Sakrāj naudu un nopērc zāles pļāvēju. Iztīri kādu lauku sētu! Nevajag jau baigos hektārus. Paņem hektāriņu.” Tik daudz zemes gabalu un vecas mājas stāv. Vienreiz es domāju: tās īpašuma lietas man mīļas- vairāk tāda sirdslieta. Es biju domājusi izveidot tādu datu bāzi ar īpašumiem, ar lauku mājām. Lai zemnieki strādā to zemi. Tie, kas ir zemnieki, tie, kam tas asinīs, lai viņi audzē tos graudus. Viņi strādā dienu un nakti, to es zinu pēc pieredzes, kā viņi raujas. Un kā tā zeme smaržo riņķī! Bet tās mājas, kas brūk kopā. Man bija doma veidot tādu datu bāzi un likt kopā kaut kādā lielā mājas lapā, kur piedāvāt tepat, vietējiem cilvēkiem, Jūrmalā. Rīgā. Dabūt ārā cilvēkus uz laukiem un vairāk. Tad arī tās finanses ieplūstu laukos. Un rastos visādi centri laukos vēl vairāk. Un varbūt kāds tieši to grib brīvdienās darīt. Un tie cilvēki, kas palikuši laukos. Es ļoti daudz foršus cilvēkus zinu. Tādi, kā Una (Mārtiņsone), tādi, kā Tu, Intiņ. To, ko mēs katrs darām. Es kā tīri finansiāli domāju, kā varētu piesaistīt naudiņas, lai nenomirst tie lauki. Varbūt kāds no tiem paliks? 

-Vakar man sanāca runāt ar vienu meiteni no Ēdoles. Viņai kaimiņos viens vīrietis parādījies. Sieva strādā Valsts ieņēmumu dienestā, Rīgā. Un viņi nopirkuši lauku īpašumu Ēdolē. Mazu mājiņu. Es prasu: „Nu, kā viņam tur iet?”. Viņa man atsaka: „Viņš neko nesaprot no lauku darbiem, bet dara. Viņš vienu bišu mājiņu paņēma. Viņam uzdāvināja bišu mājiņu. Un viņš nāk pie manīm un jautā, kā tur dabūt bitītes iekšā.”  Es smaidīju. Un tā, kā šai meitenei pašai ir bitītes, jauna meitene, 21 gads. Viņa teica: „Un es viņam palīdzēju ar tām bitītēm.” Es jautāju: „Un kā tad viņa ģimene?” Viņa atteica: „Sieva braucot brīvdienās, atpūsties no Valsts ieņēmuma dienesta. Tur daudz darba. Meita strādā Briselē, augstā amatā. Bet vīrs gribējis no Rīgas ārā un iznācis ārā.” Tāpēc es saku: „Tas viss ir izdarāms!” Tāpēc es priecājos, ka jebkurš iziet ārā, attīsta, iegulda. Es no sirds smaidu, mani tas tā baro, tiešām, enerģētiski. Ka kāds kaut ko tādu atļaujas, lai arī saka, ka neko nezina, bet dara. Tāpat kā tā kundzīte (Kristīne Vītola) no Kazdangas: „Es no zemkopības neko nesaprotu, bet es to daru.”  Es skatos, un redzu, pilnīgi uguntiņas acīs! Vienkārši ideāli. Ej un dari, un priecājies!

-Protams, ir skumji brīži, pasēdi kaut kur zem koka. Dzīve ir dzīve. Nevar būt visu laiku vienā līmenī un tagad ir pilnmēness. Es vakar vakarā redzēju. Tāpēc jau ir šādi piedzīvojumi.

-Nevajag baidīties no pārmaiņām! No dzīves vietas maiņām, no profesijas maiņām. Mums jau ir iedzītas bailes, rāmis. Cilvēki baidās par savām vietām. Un tie, kas strādā tajās valsts iestādēs. Cilvēks, ierēdnītis, viņš baidās un ražo dokumentus tikai copy/paste, copy/paste, izmaina personas kodu un copy/paste, copy/paste. Tās vēstules jau vienādas nāk. Sākums visiem vienāds. Es nekad nelasu tos sākumus, es zinu, tur ir visi likumi un tādi likumi, ka Tev paliek bail tos lasot. Es domāju: „Nu ko var tērēt to naudu! Ai, nu labi. Lai tērē. Tomēr tā visa taču mūsu nauda! Nodokļu maksātāju.” Es neesmu vienaldzīga arī uz šo lietu. Tas ir kuriozs. Mums ir jāmaina sistēma. Visa valsts sistēma.  Tā, kā igauņi jau domā.  Viņi jau iesākuši. Viņiem nebūšot ministrijas. Viņiem būšot pārvaldes, pašpārvaldes.

Varas decentralizācija?

-Jā. Būs vairāk atbildības uz vietas, piemēram, skolotājiem: taisi savas grupas, savas programmas. Nebūs vairāk tāds gabaldarbiņš. Iedeva tev programmu uz rociņas... Nu kas tas tāds, ir? Man pēc programmas jāvadās Nu, ko nozīmē- bērnam pēc programmas....

Jā, es lasīju Zaļās partijas programmā teikumu: „Valsts ir iedzīvotāju partneris”.

-Super teikums. Tur ir viss pateikts. Ja to sāktu pielietot visur.

-Tāpēc es saku: „Ir grūti.” Es aizbraucu uz ministriju, pie ierēdņiem par lauksaimniecības lietām runāt un pajautāju: „Cik reizes Tu esi bijis laukos?...un kas man no tā tagad visa ir reāli jādara?” Nu, tā nevar. Tā nevar!

-Vajadzētu iesaistīties jaunajiem cilvēkiem un meklēt inovatīvo, to JAUNINĀJUMU. Ko mēs varam novadā parādīt vienreiz, otreiz? Ko mēs varam? Tas nekas, ka visi nesapratīs pirmajā reizē! Aiziet un otrreiz parādīt. Tā ir! Es esmu tikai par pārmaiņām. Faktiski tās jau notiek. Elastība ir vajadzīga. Būt elastīgākiem. Vienkārši. Man domas skrien pa galvu, es redzu vīzijas un redzu, ka tas ir iespējams. 

-Šobrīd, ja es skatos, es nemainītu dzīves vietu ne pret vienu citu valsti. Esmu bijusi tik daudzās valstās. Un ir tik skaisti būt citās valstīs! Esmu gan mācījusies, gan dzīvojusi citur. Tomēr šodien ir labi šeit. Es jūtos labi. Kad es dzirdu, ka kāds brauc prom. Un labi  cilvēki brauc prom. Tad man sāp sirds.  Vai tad tiešām ir jābrauc? Kāpēc? Ar bērniem prom. Vai tāpēc, ka tur maksā vairāk? Nu negribas ticēt. Negribas.

Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņās? Ko Tu par sevi varētu sacīt?

-Man jau no 20 gadiem ir pārmaiņas. Jau 20 gadus es ar sevi esmu strādājusi. Tie visi apliecinājumi. Tas, par ko es esmu izaugusi un izveidojusies. No nezinītes 20 gadu vecumā un tagad- 40 gados. Ka tā pārskatu, es redzu, ka viss ir gājis tā, kā vajag.  Tas nekas, ka ir bijuši kalni un lejas, atkritieni atpakaļ un apliecinājumi sev, ka eju pareizā virzienā, un vilšanās, un nodevība. Tas nekas! Nevajag apstāties. Ir bijis visādi. Ir bijis arī tā: ka kāds mēģina iestāstīt, ka Tu nekas neesi. Nu traki, ka jaunietim mēģina iestāstīt, ka tu nekas neesi. Šādi vārdi ir ļoti smagi, ja neesi pietiekami spēcīgs. Ja nodarbojies ar sportu, vai hobiju, tas palīdz. Tādas atklāsmes par dzīvi es manīju pēc padomju laika sagāšanās. Es sapratu, ka kaut kas ir savādāk. Vai tiešām viss ir kārtībā? Es ar sevi esmu strādājusi visu laiku. Daudz lasīts, meklēts, skolā iets, semināros. Ja es jūtu, ka ir par daudz, es apstājos. Ja es jūtu, ka man trūkst informācijas, es eju uz grāmatu veikalu. Es nevaru atrast tais virsrakstos. Es dzīvoju dzīvē uz sajūtām. Man tā grāmata atnāk rokās. Es pieeju, skatos, un zinu, ka to man vajag. Man pie gultas stāv kādas piecas grāmatas. Ja es negribu neko lasīt, tad es zinu, ka nu ir sporta zāle vajadzīga- ķermenim.  Visu laiku esmu darbojusies vai nu fiziski, vai nu emocionāli, vai garīgi. Tiekos ar cilvēkiem, runājos. 

-Es negribu dzīvo tukšu dzīvi. Es gribu dzīvot piepildītu. Lai es jūtu, jā ir labi, ir forši, ka kaut kas notiekas. Es nevaru dzīvot eksistējošu dzīvi. Man nav bijis nevienu brīdi tā. Visu laiku es esmu darījusi. Pieņēmusi lēmumus. Pati personīgi. 

-Ir bijuši cilvēki, kas stāvējuši man pretī un teikuši: „Tev to nevajag, kur Tu?” Tas pats, kad 90.gadu sākumā es braucu prom uz ārvalstīm. Tad bija tādas apmaiņas programmas. Iedomājies: dzīvot padomju laikos, un tad pēkšņi uz diviem gadiem prom, ārpus valsts. Svešā valstī. Kas tur tik nenotiek! Te tak televizoros visu laiku bija rādīts viss kaut kas! Es klusēju, man jau bija pieņemts lēmums. 

-Ja vairāk cilvēku pieņemt lēmumu, pajautājot sev. Klusumā pasēdētu un pajautātu sev. Tad atnāk tā pārliecība, atnāk tā iekšējā atbilde. Vismaz man tā ir. Es esmu pieķērusi sevi daudzas reizes. Vai tas man ir vajadzīgs? Ko tas dos man? Un tad atnāk atbilde: „Ej un dari!” Un arī zīmju lasīšana. Lasu vai klausos. Kāpēc Tu šodien lasi šito? Kāpēc Tu šodien satiki šo cilvēku? Ko viņš teica par to? Un, ja mēs katrs to darītu? To tā nevar vienā dienā! Ir jāsāk ar sevi! Nu nevar teikt, lai vīrs mainās vai kāds cits! Tas ir grāvis! Tad jau Tu esi parakstījis sev spriedumu. Nav vainīgo. Nav slikto un labo. Tur katram ir jāiet cauri. Es to daru. Gan piedošana, gan dziļāk skatījies karmiskā jautājumā. Domājusi, kā atšķetināt vienu vai otru jautājumu, piedalīties kursos, kaut paklausīties. Cik es sevi atceros, es visu laiku esmu bijusi.... Tagad jau citi smejas: "Tu jau vispār neesi mierā!”  

-Es ilgi gāju uz to, lai man būtu ģimene. Es negribu būt virspusīga. Man ir tāda lieta dzīvē: ja man ir darbs, tad es ļoti daudz strādāju. Mācījos universitātē un strādāju, vienpadsmitos vakarā mājās, septiņos no rīta augšā. Un tā bija 7 gadi. Kad es biju pieņēmusi lēmumu: man tagad ir vajadzīga izglītība. Protams, bija brīvdienas, bija tusiņi. Braucām ar meitenēm atpūsties. Es vienmēr teicu: „Man būs ģimene. Man būs ļoti stipra ģimene.” Un apkārtējie teica: „Tev jau ir trīsdesmit! Tev jau 33, Tev jau 34!” Citi skaitīja manā vietā. Bet man neuzdzina tas stresu. Es biju pārliecināta, ka man būs ģimene, ka savādāk nemaz nevar būt. Man teica: „Kur Tu vēl pie bērniem tiks? Labi, ja vienu dabūsi!” Tāda ir mana dzīve. Un šodien es to atceros, ka man to teica. Tad es atbildēju: „Nu, labi, vismaz viens līdz 40!” Un tagad var smieties, tā ir dzīves ironija, ko ar mani izspēlēja. 

-Es desmit gadus dzīvoju Rīgas centrā, mazā dzīvoklītī- 28 kvadrātmetri.  Man piegriezās. Bija labi, kamēr mācījos. Atnāc mājās, ir foršs kaktiņš un miers! Man tas bija foršā vietiņā. Pagalma logs, klusums, vispār neko nedzirdēja. Kā jau vecākās mājās, būvētās 19.gadsimta beigās. No rīta pamosties, ej uz darbu. Dari darbu ar sirdi un pēc tam ej uz mācībām. Un visa tā dzīve tā kūsā. Es atceros, ka man bieži visi apkārt saka: „Ir jāprecas!” Un viņi precas, dibina ģimenes. Es vienmēr no malas mierīgi skatījos uz to visu. Man jautāja: „Nu, kāpēc Tu tik mierīgi no malas uz to visu tā skaties?” Es atbildēju: „Man nevajag to pirmo, vai otro variantu. Es pieņemu visu ar izjūtām. Ja man nekas tur neveidojas, sirsniņā nekas nenotiek. Taurentiņu nav. Man grūti. Es tā nevaru.” Man atteica: „Nu, ja Tu jau mums tāda dīvainīte!” Es smējos un uztvēru to tā- ļoti pozitīvi. Nebija tā, ka man būtu stress. Zinu, ka daudziem cilvēkiem tas  uzdzen stresu, jo apkārtējie to nemitīgi atgādina. Tā pienāca laiks, man apnika šajā mazajā dzīvoklītī dzīvot, man kaut ko lielāku vajag! Tad es sapratu, ka negribu Rīgā, bet Rīgas apkārtnē. Braukāju apkārt un skatos, un Mārupē ieraugu- jaunie projekti! Es saprotu, ka šeit es gribētu. Lauki riņķī un nav tālu no Rīgas. 

-Tajā gadā, kad iemaksāju to pirmo naudu, tos 10%, pēc  2 mēnešiem dzīve sagriezās kājām gaisā. Es saņēmu ielūgumu: braukt uz lauku ballīti- ārā pie Piena kombināta, Aizputes pusē. Vēl viena pazīstama bija saņēmusi šādu ielūgumu un viņa man jautāja: „Tu brauksi uz to ballīti ar sadarbības partneriem?”  Es teicu: „ Braucam.Tā tāda pirmsjāņu ballīte, 22.datumā. 23.jau man jābūt otrajā Latvijas galā. Braucam un apskatāmies, kā Kurzemē svin.” Viss notika. Es palaidos plūsmā, nemaz nedomājot, kas no tā visa būs. Pierādījums sev, ka Tu esi bijusi. Es jūtos vienkārši ļoti labi, es piedalos. Es nezinu, kurā posmā es būšu un kas būs pēc mēneša. Es vienkārši piedalos. Atbraucu uz ballīti un vienā dienā var sagriezties ar kājām gaisām visa dzīve. Pat ballītes laikā es neiedomājos, ka dzīve var sagriezties. Satiku otro pusīti, bez saspringuma, bez ilgas domāšanas. Un pēc nedēļas cilvēks bija izdomājis, ka vēlas dzīvot kopā ar mani. Un mani nolika fakta priekšā. Atbrauca pie manis uz Rīgu un teica: „Es esmu izlēmis!” Es jau neko neatbildēju, es skatījos un teicu: „Braucam ar tramvaju!” Tā mēs nolikām mašīnu un braucām ar 6.tramvaju pa Rīgu. Tā mēs braucām visu vakaru, izrādīju Vecrīgu. Vispār ne par ko nesaspringstot, netēlojot, visu to darīt. Pēc mēneša ierados Aizputē uz dzīvi. Nodzīvot Dānijā vairāk kā divus gadus un nekas nenotiek, atbraukt, vairāk kā 7 gadus nodzīvot Latvijā un nekas nenotiek.... bet pietiek atbraukt abiem uz Aizputes ballīti.. un viss notiek. 

-Tās ir tās pārmaiņas, tas ir tas elastīgums. Ļauties tam, kas notiek! Kā Tu vari to pieņemt. Atlaidies. Un viss aiziet tā viegli. Tāpat jau arī ar bērniem. Tur vispār nebija nekāda saspringuma. Tīri fizioloģiski man ārsti prognozēja, ka man var bērnu nebūt. Kā jau 25 gados mēdz sacīt. Pēc iespējas ātrāk, Tev jau pēc gada vajag. Kuru man uz ielas vajadzēja ķert? Nu var jau noķert. Bet cik kvalitatīvi tas būs? Es sen zināju, ka es gribu ģimeni. Ne jau tāpēc, ka ir tētis, mamma un bērni. Es gribēju ģimeni. Kad tiešām ir pamats, kad ir kopīgi mērķi, kad iet uz to kopīgi. Kad ir kopīgas domas un darbi. Es nemaz nevaru savādāk iedomāties, man vajag ģimeni. Mums taču nav pieredzes. Mēs vienkārši izaugām. Tajā laikā jau valsts bija pirmajā vietā, tad nebija ģimene. Lozungi. Es jau vīram teicu, ka es negarantēju, ka man var būt bērni. Viņš teica: „Tas nekas, mēs tāpat varam dzīvot kopā!” Viņš bija spēcīgāks šajā jautājumā. Es teicu: „Labi, dzīvojam. Darām to kopā!”  Es nedomāju, kas no tā visa iznāks. Es pat nedomāju par to, ka esmu atnākusi uz laukiem, vai man te būs, ko darīt. Es par to nedomāju. Es vienkārši ļāvos.  Es zināju, ka es nekur nepazudīšu. Viss būs. Šodien atskatoties uz visu to atpakaļ. Dažs labs cilvēks, kas man to teica, zinot, kāda situācija ir tagad..... 

-Es lepojos un pateicos Dieviņam katru dienu. Par ģimeni, par bērniem, kad no mājas izlaižu ārā. Es iekšēju novēlu ar domu: "Lai Tev ir laba diena!" Es nevaru bez tā izlaist no mājām ne savu vīru, ne bērnus. Es katru dienu pasakos par to, kur es esmu un ko es daru. Es to ļoti stipri iekšēji pasaku. Citu dienu skaļi, citu dienu klusumā. Es esmu devusi to svētību.

-Dažs labs, kas man tos nākotnes paredzējumus deva, noteikti klusē un vispār neko nerunā. It sevišķi par šo te gadījumu, kas man tūlīt būs.  Ja man teiktu 35 gados, ka man būs 5 bērni, es neticētu tajā brīdī. Es būtu laimīga, ja man būtu viens. Tā, kā man 40 gados bija 3 bērni, es teicu: „Vau! Kā tā var būt?” Tāpēc, ka nesaspringu.

Trīs dvīņu mammas vienā bildē!

-Līdz tiem 30 gadiem bija tāda sišanās ar sevi, šaustīšanās, sevis meklēšana, man vajadzēja maksimumu visur. Man vajadzēja apliecinājumu izglītībā, darbā. Nevis krustiņa pēc. Man vajadzēja baudu. Man iekšēji bija sajūta par katru apliecinājumu. Es gribu dzīvot maksimāli, nevis virspusēji.

-Cits varbūt sēž televizorā. Mani sen jau tas neinteresē. Ziņas vispār. Tikai medijos virsrakstu izlasu. Tā, kā es nezinu, ko es vēl Tev varētu pateikt.  Bet galvenais ir nevajag pazaudēt sevi pēc citu cilvēku spriedumiem vai rāmjiem. Varbūt paklusēt un neteikt. Lai jau grib uzlikt to rāmi. 

-Tajā reizē, kad braucu prom. Kā mani atrunāja! Es jau zināju, ka tā būs. Es mēnesi iepriekš to  zināju. Bet pateicu tikai nedēļu iepriekš. Es zināju, ka man mēnesi būs jāklausās. Tad man pietika tikai ar nedēļu. Tad es klusēju visu laiku. Es nebaidījos no tā, ko es  darīju. Es zināju, ka gribu to darīt. Nezināju, kāpēc. Es zināju, ka atbilde būs pēc tam. Kā jau padomju laika bērns. Viss uz ārieni. Dikti gribēju redzēt. Nekur mēs nebijām bijuši. Tajā laikā tādas iespējas bija. Studentu apmaiņa. Ja es to nebūt izdarījusi, varbūt būtu bijuši citi ceļi. Es nezinu. Šobrīd es varu pateikt to, ka es nenobijos. Kaut gan bailes mūsos bija iedzītas nenormāli iedzītas. 

-Ko tad dara bailes? Tās iznīcina cilvēku. Lielākā daļa baidās. Es bērniem mācu: „Nebaidies. Nesaki tādu vārdu „bailes”. Es to nedzirdu. „Nevaru, negribu, bailes”- tādu vārdu mammai ar tēti nav. Es to nedzirdu!”  Gribās viņus izaudzināt. Par bērniem man ir cepiens. Man gribas šos rāmjus mainīt. Es gribu, lai viņiem ir labāka dzīve. Vēl labāka, kā mammai un tētim. Man nebija tas atbalsts. Viss bija sabrucis. Nebija iespējas, kur aiziet. Tajā laikā izglītībā finanses spēlēja lomu. Es izturēju konkursu. Es teicu, ka jūs varat teikt, ko gribat. Es nebaidos. Tas bija smieklīgi. Tāda ir dzīve. 

-Tagad visi saka: „Ja jau Aiga ir to izdomājusi...tad ...” Arī vīrs mani saprotu un neiegrožo. Es zinu, kas ir viņa sirdslieta. Es redzu, kā dzirksteļo acis un viņam tas patīk . Es nemēģinu nevienam teikt: tas ir slikti, tas ir labi, tas ir melns, tas ir balts. Es mēģinu tieši otrādi- ieklausīties. Es ieklausos cilvēkos. Es pasaku savu viedokli.  Bet ne tādu, kritisku. Kritika arī ir vajadzīga.  Mums daudzi cilvēki nespēj pārdzīvo kritiku. Bieži to vajadzētu pateikt. To vajadzētu uztvert pozitīvi. Tu taču mainies. Tas nekas, ka kāds pasaka: „ Tas nekam neder” Tu taču mainies līdz ar to! Nevis tas variants, kad klapītes uz acīm: „Es neko neredzu, es neko nedzirdu!” Piemēram, redz, kā bērni kaujas. Nu, kā tā var! Nu, jūs tak to redzat, kāpēc jūs to neapstādiniet? Kaut vai ierunājieties? Kāpēc paiet garām? Zaudētājs jau jūs esat pats! Nesūdzaties, ka 60 gados jums nekā nav. Kāds ir vainīgs. 

-Nevajag jau nemaz 60 gadus. Reizēm tā ir 40 gados. Meklē vainīgos. Ko ta tā tur līdīs iekšā? Es smējos, runājot ar Intu Ošu. Gan jau mēs atklausīsimies. Kur tad mēs lienam un ko mēs darīsim. Man ir tā, ka es tam nedomāju līdzi. Man ir daudzas lietas, kas mani neapmierina. Tāpēc es nesēdēšu mājās un nepukstēšu, visu graujot. Ir jāiet, jāpiedalās un jāpaskatās no tā skatu punkta. Neviens jau nenosodīs un ja arī nosodīs. Gan jau atmaksāsies. Ja ne tajā lietā, tad citā. Dzīvē jau atmaksāsies.  Tā nebūs. Tu būsi darījis. No savas iekšienes. Tu to būsi darījusi. Es jau Anitiņai (Anita Roga) teicu: „Citā  jomā atdos Tev atpakaļ. Darbā, ģimenē vai citā jomā”. Zinu, zem mums raks. Bet trakajiem pieder pasaulē! Viss kārtojas tik ātri. Tas ir tāds kā... 

-Bija tāds periods, ka esmu viena pasaulītē un kaut ko mēģinu. Bet tagad saredzēju, ka vēl ir tādi. Vēl ir kādi tādi paši. Pieredzes mums nav, bet mēs ejam! Pieredze mums katrai ir sava. Mēs esam tik dažādas. Man patika, ka tādā mazā novadiņā ir tik daudz foršu cilvēku un beidzot tos satieku. Es desmit gadus biju nodzīvojusi un beidzot satieku cilvēkus! Ikdienā skrienu garām, neredzu. Visi jau strādā. Liekas, kur gan ir tie cilvēki? Es domāju tieši par bērniem: kā man gribās, lai jums ir labāk, kā mums. Viņi izaugs un kādu dienu pajautās: „Kāpēc mammīt, jūs nepiedalījāties, nedarījāt?” Man pat liekas, ka bērni tieši tā var pajautāt.  

Aizputes novada spēcīgās sievietes- vēlēšanu kandidātu saraksta galvgalī!

-Sievietes jau ir stipras. Šeit Latvijā sievietes ir enerģētiski stipras. To es jūtu. Ir arī vīrieši. Tāpēc jau mums ir jāaudzina tie dēli. Mums ir vajadzīgas ģimenes.  Man patīk, ka Aizputes pusē sports daudz notiek. Nevajag jau tos ordeņus. Man paziņa viena saka: „Jums te viss ir tik zaļš!" Es atbildu: „Tas jau jauki. Bet arī cilvēkus vajag. Citādi mēs ar to zaļumu vien paliksim.” Ir forši uztaisīt šo vietu ar sportu, meditācijām, kur cilvēkiem braukt grupās ārā, piesaistīt cilvēkus ar aktivitātēm un takām. Smiltenē piemēram ir ļoti populāra amatieru riteņbraukšana, viņiem ir orientēšanās sports. Viņi to dara ļoti stipri. Es no tās puses nāku un zinu, kā tur ir. Tur ir viens cilvēks, kurš to darīja tad, kad es vēl biju maziņa un vēl joprojām to dara. Viņš dara un cīnās un dabū gatavu. 

-Nauda nāk un atnāk pie Tevis. Es pētu un skatos, ka te ir kalni. Atrodi to unikālo, dod to ceļu un iespēju. Tāpēc es zvanīju un teicu: „Rakstiet mani augšā! Es būšu”. Vīrs man saka: „Ej iekšā pulkā un dari! Lai ir rezultāti” Gribas, lai kūsā tā dzīve, lai nemirst dzīve nost. Lai notiek sadarbība ar cilvēku, ar iedzīvotāju. Es to neesmu jutusi šajā novadā. Ņem un ej ar to savu papīru. Bet ir tik daudz foršu cilvēku, kuri grib darīt! Es to nevaru izturēt, kad nobremzē. Cik tad ilgi to var izturēt? Cits varbūt sarausies un paliks čokuriņā vai aizbrauks prom! Tādi cilvēki ir vajadzīgi. Spēcīgi cilvēki. Aizrautīgi cilvēki. Ar savu nostāju. Interesanti. Man patīk!

Ko Tu gribētu novēlēt cilvēkiem, kuri gatavojas pārmaiņām, bet nevar tās uzsākt?

-Lai nenobaidās. Lai nebīstas. Lai iet. Un atradīs sabiedrotos. Ej un dari, un priecājies! Vienalga kas no tā iznāks. Pasmaidi par to, kas sanāk, kas nesanāks. Paraudi arī. Nekas jau nenotiks, ja paraudāsi. Parādīt emocijas. Nebūt mietpilsonim. Nebūt pelēkam. Aizmirst teikumu: „Ko tad es?”  Mums jau varbūt bišķi, daudziem cilvēkiem ir iekšējā nenovīdība. Tas jau arī jādabū ārā. Tas gan. Es nezinu, kā ar to cīnīties. Es pati ar to esmu cīnījusies. Es pati to esmu jutusi. Mēs zaudējam visi kopā. Tas traucē attīstīties lieliem plāniem. Domājam, ko pasakām, kādas domas palaižam vaļā. Biežāk sākam ar sevi. Sākam lēnām ieiet sevī. Pamodināt sevi. Nedomāt ne par kaimiņu, ne par bērnu, bet ieiet sevī un darboties ar sevi. Nelaist to negatīvo domu tālāk. Tā krājas virs mums mākoņos un lietus līst, un nolīst atpakaļ uz mums. Skaudība ir briesmīga lieta. Tad cilvēki domā, ka viņi ir nabagi. Ne jau valsts Tevi uztaisīja par nabagu. Tu pats sevi par tādu padari. Arī tad, ja iedotu to lielo naudu, nezinātu, ko darīt.  Būtu nabadzība. Ne jau naudā ir tas jautājums. Nauda nāk. Ja sāc darīt, tad nauda nāk. Cik tajā brīdī būs nepieciešams, Visuma banka iedos to naudu. Tā ir jānopelna. Ja zināsi savu mērķi, ja zināsi, ko gribi, zināsi, kam Tev vajag. Ja lēnām sāksi. Tāpat, kā Uniņa izdarīja lielas pārmaiņas. Ko viņa ieguva? Viņa iepazina sevi. Rezultāti- vienkārši ideāli. Viņa arī noteikti krita atpakaļ vairākas reizes, to jau mēs visi esam piedzīvojuši. Mēs visi esam krituši atpakaļ un cēlušies”. Un domājuši: „Ārprāts, nu kāpēc es tā rīkojos? Nu nevajag tā rīkoties! Ja vienreiz uzkāpi uz tā grābekļa, nevajag to otrreiz to darīt!” Un tad rīkojamies un turpinām un ieraugam to gaismiņu. Nepadoties un tāpat mūs tās pārmaiņas visas paņems mūs līdzi. Ja nedarīs pats, tad tas vilnītis mums pāries pats. Nemaz nevar nemainīties. Visa pasaule mainās. Piedomāt to, ka ar mums tas nenotiks. Nebūs tā, Intiņ. Nebūs. Pasaule jau visu globāli ņem līdzi. Viss kustās neatkarīgi ne no Tevis, ne no cita. Ne jau Prezidents ietekmē visu. Jā, tur ir orgāni un pilda funkcijas, pieņem lēmumus. Bet piedalīties šajos lēmumos ir mūsu uzdevums. Ik reiz es esmu gājusi uz vēlēšanām. Lai arī reizēm nav bijis, par ko vēlēt. Tik un tā esmu gājusi. Esmu piedomājusi, kāpēc nekas nenotiek. Tad es esmu domājusi, nevar tā turpināt. Ir jārīkojas. Pirms 2 gadiem mani uzrunāja bites. Nopirku 30 mājiņas. Kāpēc mani tās uzrunāja? Es vēl joprojām nezinu, kāpēc tā darīju? Bet gan jau atbilde atnāks. Sakrāju naudiņu un izdarīju. Bieži, pieliekot prātu, daudzas lietas var izjukt. Kā mēs pieliekam prātu, tā daudzas lietas var izjukt. Jā, prāts ir vajadzīgs, jā. Bet vairāk vajag uz izjūtām. Prāts jau tāpat visur pa vidu maisās. Es daudziem saku: „Prātu nepielaidiet pie attiecībām!” Sākumposmā. Ja sāksiet prātot, kāpēc, kāpēc, kāpēc. Tad visu palaidīsiet garām. Ja sāksiet analizēt, tad nekā nebūs. Ja ļausiet, lai dzīvē viss notiek, tad būs. Arī par darbu. Ja sāksiet analizēt priekšnieku, darbu, tad tur nekas labs nebūs. Tas, ko vajag ir analizēt sevi. Un domāt par sevi un sabiedrību, kā tas viss attieksies uz sabiedrību. Man bieži ir tā, ka domāju par globālām lietām. Reizumis arī par sevi, bet vairāk pieeju globāli, kā to var izmainīt globāli. Kaut kā dzīve jau pēc tam parāda.

-Ai, es nezinu, ko es Tev pateicu, ko nepateicu!

Daudz, daudz Tu man pateici. Tieši tā, kā ir.

-Iedomājies, šitie abi vispār ir mierīgi. Iedomājies? Vispār nekādas kustības nav bijušas ;)

Paldies!

Saruna ierakstīta Aizputes novadā 2017.gada 11.aprīlī.

* Aiga runā par Aizputes novada sieviešu tikšanos vēlēšanu saraksta veidošanai.