piektdiena, 2017. gada 26. maijs

Ailona Dārzniece par dzīves filozofiju, kas vērsta uz labklājību

Kādu laiku atpakaļ dzirdēju pilsētā runājam, ka mūspusē no Kandavas ir atnākusi kāda sieviete veidot Pašvaldības policiju. Un kā jauns cilvēks pašvaldībā, vienu otru reizi, norāda uz lietām, kuras varētu uzlabot, tādējādi rosinot mainīties novadniekus. Pārmaiņas, nodomāju, šai kundzei noteikti nav svešas. Uz sarunu ar Ailonu Dārznieci, Aizputes novada Pašvaldības policijas vadītāju, pirms gada noteikti būtu gājusi ar trīcošu sirdi. Nez, kā tas būs- runāties ar policisti? Bet, nu, kad ar Ailonu jau esmu tikusies un runājusi vairākas reizes, esmu pamanījusi ne tikai to, ka viņa ir spēcīga un pārliecināta sieviete, bet arī to, ka viņai ir ļoti mīlošas acis. Tamdēļ tagad, uz sarunu dodos pavisam mierīga un pat nepārdzīvoju, ka esmu sajaukusi tikšanās laikus, zinot, ka sapratīsim viena otru arī tad, ja būs kas misējies.
Sameklēt fotogrāfiju, kur Ailona viena pati, ir grūti. Tiešām Ailona ir sabiedrības cilvēks, kam svarīgs kolektīvs ar līdzīgi domājošiem. Šajā bildē dāmas, kas teica: "Mēs esam par taisnību!"
Ailona- otrā no kreisās puses skatot.

Šajā interviju sērijā es runāju ar cilvēkiem, kuri ir veikuši kādas nozīmīgas pārmaiņas savā dzīvē, kaut ko tādu, kas parasti citiem liek aizrauties elpai. Ja es skatos uz Jums, tad Jūs manā redzeslokā nonācāt, kad uzzināju, ka esat nākusi no vienas vietas, kur esat kaut ko izdarījusi, sasniegusi un nu varētu baudīt augļus (Kandavas pašvaldības policijas izveide), tomēr esat izvēlējusies atkal radīt kaut ko no jauna pilnīgi  citur (Aizputes pašvaldības policija). Kāpēc tā?

-Jā, tā ir sevis pielietošana. Ja mana pieredze ir vajadzīga, manas zināšanas ir vajadzīgas, tad kāpēc nepalīdzēt?  Principā arī mana būtība ir tāda, uz cilvēkiem vērsta, to sadarbību. Darbs policijā- tā ir palīdzēšana cilvēkiem, līdzcilvēkiem, kuri cieš no noziedzniekiem, likumpārkāpējiem. Un ja es varu radīt kādu vienību-kolektīvu ar līdzīgi domājošiem, kas var palīdzēt šiem līdzcilvēkiem, tad kāpēc nē, - ļoti labprāt!

-Bet, lai izveidotu kādu iestādi, tas tiešām, prasa zināšanas, pieredzi un lielu atbildību. Kad Kandavā man piedāvāja izveidot pašvaldības policiju, tas man bija liels izaicinājums. Sākums bija ļoti, ļoti grūts. Bet priekšrocība bija tai apstāklī, ka bija labas zināšanas, pieredze par valsts iekārtu, tiesību sistēmu, pieredze administrēšanā un liela uzņēmība, atbildība. Beigās mērķis bija sasniegts. Ko tālāk? Negaidīti nāk iespēja atkal piedalīties konkursā, bet šoreiz uz Aizputes novada pašvaldības policijas priekšnieka amatu, kur uzdevums izveidot pašvaldības policiju. Nodomāju: „Nu, labi piedalīšos tai konkursā. Ja konkursā vinnēju, tad ar savu iepriekšējo pieredzi es to paveikšu”. Tā es nokļuvu Aizputē, par ko esmu pateicīga gan Domes vadībai, gan savam kolektīvam un iedzīvotājiem, kas pašvaldības policijai tic un to atbalsta.

-Kandavā jau es arī nonācu tikai dēļ apstākļu sagadīšanos. Policijas Akadēmija beidza pastāvēt, kur biju pasniedzēja, tas bija 2009.gads. Tad bija jādomā ko tālāk, kur tālāk strādāt. Tad vienkārši skatos vakances, kādas pieejamas un redzu, ka Kandavas pašvaldība meklē Bāriņtiesā un Pašvaldības policijā darbiniekus. Tā, kā pati esmu no tās puses, tad domāju: „Kāpēc nē?”. Tā pēc ilgām darba gaitām valsts iestādēs un mācību iestādēs es nonācu pašvaldībā.

Tomēr kurzemniece? :)
-Esmu dzimusi uz Kurzemes- Zemgales robežas Zemītes pagastā.
-Tāpēc, likumsakarīgi labprāt skatījos uz Kurzemes pusi, kur joprojām dzīvo mani tuvie radi. Lai gan dzīvē esmu pabijusi dažādās vietās. Pabeidzu Zantes pamatskolu, iestājos Višķu sovhoztehnikumā, bet beidzu Jēkabpils tehnikumu ekonomikas specialitātē. Kā ekonomists es neesmu strādājusi, bet kā revidents gan esmu strādājusi 9 gadus Rīgas dzelzceļa nodaļā. Tad nāca piedāvājums dienēt  milicijā. Aldziņas, strādājot uz dzelzceļa,  bija ļoti mazas. Tā mani pierunāja un es aizgāju dienēt milicijā.

Vai tā bija sajūta: „Es eju palīdzēt cilvēkiem”!
-Jā, tas bija tieši tā - palīdzēt cilvēkiem. Arī darbs uz dzelzceļa kā revidentei, bija darbs ar cilvēkiem. Tas man ļoti patīk un ir interesants, jo mēs esam dažādi! Cik svarīgi, kā tu pret katru attiecies, kā tu ar viņu runā. Dzīves skola ir izieta liela, bet joprojām, pirmā darba vieta man ir palikusi ļoti siltā atmiņā, jo draudzīgi mēs bijām. Jau sākotnēji darba gaitas uzsāku kā darba vadītāja mazākā vai lielākā kolektīvā, gan  vīriešu,gan tikai sieviešu, gan jauktā.
Esot par  vadītāju vai priekšnieku, esmu sapratusi, ka ļoti svarīgi būt patiesam pret padotajiem, nemelot, jo tas var nākt pašam atpakaļ. Tas bija vērtējums no manas  pirmās darba vietas- divsimt cilvēku lielā kolektīva, kurš atzina manī patiesumu, taisnīgumu.

-Uzskatu, ka svarīgi cilvēku vispirms uzklausīt, noskaidrot apstākļus, jo jāņem vērā, ka katram ir savs skata punkts un vērtējums. Līdz ar to ir jānoskaidro: kas ir noticis, kāpēc viņš tā ir izdarījis vai rīkojies un, ja viņš atzīst savu vainu, tad, jā - tas ir vainu mīkstinošs apstāklis, kad var piedot vai mīkstināt  sodu. Tā jau ir cilvēka psiholoģija, ja viņš sapratis situāciju, tad var runāt pēc būtības un nav apvainojuma. Tāpat sava taktika prast uzklausīt cilvēkus, kas ir agresīvi, uzbudināti, kliedz, tad jāļauj viņam pateikt savu sakāmo un galvenais-  nekliegt pretī.

-Situācijas ir dažādas. Liekas, ka tas tāds sīkums, bet visa dzīve jau sastāv no sīkumiem un mirkļiem.

-Kas tad ir dzīve? Tie ir gadi, tie ir mēneši, tās ir dienas, stundas, sekundes, kas ir tādi mirkļi dzīvē.... Rezultātā to piepildām ar savu labklājību,  mīlestību u.c., kā katrs to protam.

Jūs teicāt, ka esat strādājusi dažādos kolektīvos, dažādās darba vietās. Noteikti tas ir bijis saistīts ar pārmaiņām. Kas ir pārmaiņas priekš jums?
-Tā ir situācijas maiņa. Ja mēs runājam par mācībām un izglītību, tā ir izaugsme. Es tiešām esmu visu laiku dzīvē mācījusies. Ik pēc brītiņa. Sāku ar Jēkabpils ekonomisko tehnikumu iegūstot ekonomista –plānotāja kvalifikāciju, bet tālākā izglītība ievirzījās tiesību zinātnēs: bakalaurs 1992.gadā, beidzot Iekšlietu ministrijas akadēmiju, bet 2002.gadā juridisko tiesību zinātnes maģistra grādu krimināltiesībās. Kvalifikācijas celšanai darbā, dienestā tika apmeklēti visdažādākie semināri, arī starptautiskie. Jurisprudencē, tāpat kā medicīnā, nekas uz vietas nestāv. Viss mainās. Sabiedrība, laiki, kas prasa būt aktīvam, zinošam.

-Ja runa ir par darbu, tad pašvaldība manā mūžā ir ceturtā darba vieta. Pirmā ir dzelzceļa pārvalde -9 gadi, tad milicija-policija kopā- 25 gadi, tad Policijas Akadēmija-7 gadi un pašvaldībā-8.gads. Tai pašā laikā es šais struktūrās visu laiku esmu mainījusi struktūrvienības, bet palikusi vadītāja. Arī izglītība ir virzījusi mani pa pakāpieniem darba izaugsmē. Es varu tikai 5-6 gadus uz vietas un tad gribās kaut ko mainīt. Manā izpratnē stāvēt uz vietas, tā jau ir atpakaļgaita. Es esmu tas aktīvais cilvēks, kam visu laiku ir jābūt sabiedrībā, latiņa jāceļ uz augšu un kaut kas jāmaina. Ne jau mainīšanas pēc, bet tāpēc, ka es jūtu, ka es esmu izsmēlusi, visu izzinājusi, visu saprotu un man tā rutīna nepatīk.

-Tā, piemēram, policijā es strādāju pasu dienestā, to likvidēja un pārveidoja par Pilsonības un migrācijas dienestu. Es sapratu, ka civilajā dienestā man nebūs interesanti. Tad policijā man piedāvāja divas interesantas vienības veidot un vadīt, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1994.gadā tika no jauna ieviestas: ieroču atļaujas sistēma un tikumības policija. Sapratu, uzreiz, ka ieročus es tiešām negribu, bet piekritu vadīt un veidot Tikumības policiju, kur nevienam nebija nekādas pieredzes. Bet tiesiskā regulējuma projekti bija jātaisa, vienība jāveido. Man šis jaunrades process bija interesants un padevās. Es jutos, kā zivs ūdenī. Kā eksperte biju aktīva gan valsts, gan starptautiskajā mērogā. Ja man patīk tas, ko es daru un tam ir arī atbalsts gan vadības, gan iedzīvotāju, tad es esmu aktīva un darbojos. Ja es ko nezinu, tad meklēju, rokos un daros, tādējādi var tikai iegūt zināšanas un pieredzi.

-Darbs pašvaldībā man bija izaicinājums. kad atnācu, sapratu, ka neko nesaprotu. Likumi ir, it kā visiem vieni, bet tai pašā laikā pašvaldību sistēma ir īpaša, kuru darbību regulē Pašvaldību likums. Tas ir kā Valsts valstī.

-Mani fascinē Aizputes novads, tā enerģētika ir ļoti patīkama, kas mani arī uzrunāja. Pārsvarā cilvēki ir mierīgi, labestīgi un atsaucīgi. Tie 15-20% negatīvisms, ar ko policijai ir jāsaskaras, bet arī tas ir pie lietas, jo jāmaina viņu domāšana.

-Ļoti patīkami ir atrasties starp aizputniekiem. Kad nācu uz Aizputi strādāt, es vispār neko nezināju par šo vidi. Tik dziļi Kurzemē man nebija gadījies būt, tālākais Saldū, kur savulaik arī esmu dzīvojusi un kur tagad smiltainē atdusas mana mamma.

-Pēc dabas esmu daudzpusīgs cilvēks, mani interesē: medicīna, vēsture, arhitektūra, astroloģija, psiholoģija, daudz lasu. Un ja dzīvē kādu mērķi nospraužu, tad parasti to sasniedzu.

-Runājot par izmaiņām sabiedrībā.  Tad es saku tā: „Ja jūs gribat kaut ko kardināli mainīt, tad tas ir nopietni jāapsver, jo sevišķi ilgtermiņā un vai mēs būsim gatavi kardinālām izmaiņām?”  Es domāju, ka kardināli neko nevajag mainīt, ir jāpiemērojas esošajām iespējām, jāattīsta radošums un griba,  jo vienmēr, jebkurā dzīves sfērā ir jau iestrādes. Un tad var pagriezt tā, kā būtu labāk visiem. Bet dažkārt bez zaudējumiem neiztikt, bet tad ir svarīgs mērķis. Ja vēl rod dažādus kompromisus un protam sadarboties, tad tā ir lielākā vērtība, lai nonāktu pie rezultāta.

Man ir silta sajūta, ka šeit to sadarbību varētu dabūt gatavu!
-Es ceru. Katram ir savs līmenis, pēc kā viņš visu spriež. Sava izglītība, sava pieredze pēc kā arī viņš spriež. Katram savs redzes punkts. Ir lietas, kuras skatām no vienas puses, paskatāmies un redzam, ka arī citādi to var redzēt. Mēs varam ar aplinkus ceļiem iet pie mērķa, bet varam arī taisnākos ceļus iet. Te svarīgi, lai lielākā daļa sabiedrības būtu apmierināta. Visa sabiedrība jau nekad nebūs apmierināta, bet mūsu uzdevums ir censties, lai būtu progress it visā. Ja mēs nesadarbosimies, tad tas nav labi. Mēs esam visi no vienas vides. Visiem tak intereses ir vērstas uz labklājību. Mums ir cēli mērķi, mēs negribam neko graut. Mēs gribam celt un pilnveidot. Kopumā cilvēki ir saprotoši, atsaucīgi.

-Dzīves filozofija ir tāda, ja rūpēsies par sevi, mīlēsi sevi, tad arī par tevi rūpēsies, tevi mīlēs un viss būs kārtībā. Un uz to arī jātiecās dzīvē. Ja ar prieku  un labestību dzīvosim, tad to mēs  saņemsi atpakaļ simtkārtīgi. Bet, ja sēsi ļaunumu, tad to arī saņemsi atpakaļ, kam sekos depresija un slimības, no kā cietīs pats un visa ģimene

No kā jūs smeļaties enerģiju? Kas ir jūsu avots?
-No saulītes. Man, kad ir saulīte, tad es dzīvoju! Un no cilvēkiem, protams, no tādiem enerģiskiem cilvēkiem, kas grib kaut ko izdarīt, panākt. Man kolektīvs arī ir ļoti jauks. Tiešām. Tas dod enerģiju, kad redzi rezultātus. Ja dari, tad ir jābūt rezultātam. Ja smaidi, tad Tev smaidīs pretī. Ja būsi labestīgs, tad labestība nāks pretī, mīlestība dažādās izpausmēs. Tā arī ir tā labklājība.

-Mani ļoti fascinē bērni. Tie ir mūsu nākotne. Ko tur ieliksim, to arī saņemsim. Es eju uz skolām runāt ar bērniem. Mums jau tur iet visādi. Visādas blēņas. Es saku: „Nedari citam to, kas Tev nepatīk.” Un tad, kad eju nākamo reizi, viņi man to atgādina. Ja ļaunumu nesēsi, tad arī to nesaņemsi. Bērni ir mūsu spogulis. Jo sevišķi, ja mēs runājam par mikrovidi- ģimeni. No bērna var nolasīt, kas notiek ģimenē.

Cilvēks ir sabiedriska būtne.
-Tieši tā. Un tas ir tieši saistīts ar manu darbu. Es redzu, ka pašvaldības policijas kolektīva darbs bieži attaisnojas. Cilvēki mūs respektē, jo liekam ievērot citu līdzcilvēku tiesības. Bez kolektīva, bez sabiedrības, mēs neesam nekas. Mēs esam sabiedriskas būtnes, kurām vajadzīgi cilvēki, arī tādi, kas liek ievērot likumus. Lielākā sabiedrības daļa jau ir paklausīga, gan teritoriju kopj, gan atkritumus savāc bez visādiem likumiem, jo audzināti pienākuma garā.  Tā sakoptība un smukums Aizputē ir, jo cilvēki mīl savu zemīti.

Prieks dzirdēt, ka mēs lielā mērā esam apzinīgs novads!
-Jā, cilvēki tiešām te ir jauki. Kurzeme mani vienmēr ir fascinējusi, jau no bērnības. Tagad esmu šeit un man par to  prieks, ka esmu šeit un varu palīdzēt, kaut ko pārkārto un sakārtot. Tā ir tā rīcība, tā ir tā pārkārtošanās, virzīšanās uz priekšu, nevis uz atpakaļu. Mani garlaiko lietas, kas pārvēršas par rutīnu, tādēļ darbā bieži pārvietojos, tiekos ar novada cilvēkiem.

Jā, es pamanīju, ka nebūt neesat visu laiku sastopama savā kabinetā uz vietas.
-Jā, viss notiek! Esmu kustībā.  Un tomēr sastapšanās notika. Ja mēs gribam, tad mēs varam.


Tur es nevaru nepiekrist. Liels paldies par sarunu!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru