Brīvdiena ar četrgadnieku. Ar laivām pa Rīgu.

Esam gana piedzīvojuši laivotāji. Tiesa pagātnes formāta. Savulaik laivās pavadījām gan Jāņu brīvdienas, gan Lieldienu brīvdienas, un reiz pat sagaidījām Jauno gadu. Esam laivojuši gan pa Abavu, gan Gauju, gan Mēmeli, gan Ventu, gan Saku, gan Durbi, gan Tebru, gan Liepājas kanālu, gan  Ālandi, gan Ogri. Ierasti laivojienā esam ņēmuši līdzi bērnus, tikai reiz, 1.janvāra rītā neviens no viņiem nebija pierunājams doties šai avantūrā. Viena meita laivot sāka 2 gadu vecumā- toreiz pie glābšanas vestes varen rūpīgi tika piestiprināts knupītis, otrai šis prieks tika Lieldienās komplektā ar slēpošanas kombinezonu. Dēls ar laiku iemanījās laivot ar māsu vienā laivā. Lai arī nevienu reizi bērni nav izrādījuši milzīgu sajūsmu par došanos laivot, tomēr laikam kaut kas no šī piedzīvojuma gara ir aizķēries. Dēls studiju laikā piedzīvoja vienu lekciju uz ūdens un varen aizrautīgi stāstīja par šo pieredzi un lekcijā apgūto. Tamdēļ, reizē, kad vajadzēja kaut kā aizpildīt brīvdienas rītu Rīgā komplektā ar četrgadnieku, iedomājos iepazīt Rīgu no tās kanāla puses. Ieminējos par to vīram, tiesa domājot tos smukos koka kuģīšus, kur aiz stikla loga var vērot kanāla krastus. Nākamajā rītā vīrs ar meitu sprieda, vai ņemt labāk supus vai, tomēr divvietīgās kanoe laivas. Sapratu, ka no airēšanas izvairīties neizdosies. Uzmeklējām internetā laivu izīrētājus, mēģinājām sazvanīt, bet neizdevās. Nolēmām doties ceļā un izpētīt visu uz vietas. Jā, tiesa, kādu mirklīti pagrozoties pa Andrejostu pamanījām cilvēkus glābšanas vestēs un ar airiem rokās. Devāmies klāt un jau pavisam drīz tikām pie glābšanās vestēm, airiem un laivām. Tiesa, neliels mulsums bija ar vesti četrgadniekam, jo bērns augumā garš, bet smalks. Piedāvātajai vestei šļuka cauri. Nācās ņemt mazuļu vesti, lai būtu iespēja to izvērt starp kājām. Galu galā drošība ir pirmajā vietā! Puisis mums vēl iedeva ūdensdroši peldošu bundulīti, kur salikt visas ūdensbailīgās lietas, noinstruēja, kur labāk braukt un kur labāk nebraukt, un mūsu ceļojums varēja sākties. 

Erudīcijas paplašināšanai

Rīgas pilsētas kanāls ir mākslīgi veidots apmēram 2 metrus dziļš kanāls Daugavas labajā krastā. Tas sākas Daugavā pie Centrāltirgus un pēc 3,2 kilometru līkumošanas noslēdzas Andrejsalas jahtu ostā. Savos līkumos tas gandrīz sakrītot ar viduslaikos būvēto Rīgas pils nocietinājuma grāvja līnijām. Tas savukārt bijis 90 metrus (!) plats un ticis aizbērts tikai tad, kad Krievijas cars ap aizpagājušā gadsimta vidu ļāvis nojaukt aizsargvaļņus. Tad nu visu šo nojaukšanas un un aizbēršanas darbu rezultātā izveidojies kanāls, Bastejkalns un apstādījumu zona, ko šobrīd pazīstam kā Kronvalda parku, Bastejkalna parku un Operas skvēru. Kanālam pāri stiepjas 16 dažādi tilti un tiltiņi. Kanālam nav dabīga krituma un to, ko upēs dēvē pa straumi- airēties vajadzēs braucot gan uz vienu, gan uz otru pusi. Savukārt tas, kas ir- tās ir slūžas abās vietās, kur kanāls savienojas ar lielajiem ūdeņiem. Tās tiekot aizvērtas reizēs, kad Daugavā ceļas ūdens līmenis.

Brauciens

Izrādījās, ka braukt vienā laivā ar meitu ir sarežģītāk, kā ar vīru. Mēs vai nu riņķojām, vai pārvietojāmies zigzagā. Varen daudz enerģijas aizgāja izlīdzinot braucamo. Vīrs kompānijā ar četrgadnieku saldi smējās par mūsu pūliņiem. Visādi citādi brauciens bija patīkams un salīdzinoši drošs.

Visupirms mēs šķērsojām jahtu ostu, tad devāmies zem Eksporta ielas tilta, kur saodām gāzes smaku. Nospriedām, ka kaut kur noteikti ir gāzes vads. Pārējo tiltu aromāts bija mazāk trauksmains. 

Bija iespēja vērot gan steidzīgos, gan nesteidzīgos (gājējus, makšķerniekus un apstādījumos ērti ieritinājušos bezpajumtniekus) tāpat arī dzīvos (pīles, kaijas un žurkuļi), gan nedzīvos (piem. balerīnas skulptūru pie Operas nama iepriekš nebiju pamanījusi. Papildinājums: izrādās, tā nav balerīnas skulptūra, bet skulptūra veltīta Mārim Liepam). Nesteidzīgie gājēji, it sevišķi bērni, aktīvi sveicinājās un mūsu četrgadnieks nepalika parādā. Braucot funktierēju, kur gan mīt tie bebri, pret kuriem tik rūpīgi bija iepakoti kanālmalas apstādījumu koki. Laiku pa laikam mēs pieairējāmies malā, lai dotu ceļu kuģīšiem un motorlaivām. Bija reizes, kad lielākie peldētāji mums uzpīpināja, bet bija reizes, kad piedāvājās pavilkt. Cik labi, ka cilvēki un laivotāji ir dažādi!

Brīvības piemineklis ir redzēts no dažādiem skatu punktiem. Pirmo reizi no ūdens virsmas skatījām. Tīri tā neko.

Rīgas kanālā ir divas strūklakas- viena pie Rīgas brīvostas pārvaldes ēkas Kronvalda parkā, bet otra netālu no Operas. Greznāka man nez kāpēc šķita tieši otrā.

Interesanta brauciena daļa bija, sākot ar 13.janvāra ielas šķērsošanu (ja tā var teikt, jo braucām tai pa apakšu), Tur redzējām ne tikai žurkas un bezpajumtnieku naktsmāju vietas, bet arī universālveikala Stockman apmeklētājus un pēc neilga brauciena arī apstiprinājumu tam, ka Rīgas autoosta ir uzbūvēta uz pāļiem. Tur reiz ir bijis Kārļa baseins- ap 50 metru plata pilsētas nocietinājuma sistēmas daļa.Šķērsojot Krasta ielas tiltu un ievērtējot slūžas, var nonākt Daugavas labajā krastā. Skats, kas paveras ir varen iespaidīgs, tomēr iespaidīgi ir arī viļņi, kurus saceļ jebkura izmēra motorlaivas. Protams, iespaidīgi tie droši vien šķita tikai man, bet tas bija pietiekams iemesls, lai pieņemtu lēmumu laivot atpakaļ pa iepriekš nobraukto maršrutu. Nu, kad vēl tāda reizi būs, kad varēs ar baudu airēties pa kādu upi uz priekšu un atpakaļ?

Starp citu, pieļauju domu, ka arī naktī šis brauciens varētu būt interesants, tātad noteikti ir vērts atgriezties. 

Laimīgu laivojienu arī jums!

Būtiskas detaļas:

• Auto novietošanai var izvēlēties vairākas maksas stāvvietas. Mēs izvēlējāmies tuvāko (ar šlagbaumu) un nevīlāmies, jo tur bija pieejams dikti būtisks serviss- nāriņām un zvejniekiem.
• Drošāk ņemt skaidru naudu, jo reizums karšu termināls nestrādā.
• Rezervēt pasākumam vismaz 2h, ja vien neesat vareni airētāji.
• Ja esat airētāji, tad ievērtējiet kādu no garajiem maršrutiem, to piedāvājumā ir vairāki.
• Inventāra noma www.luzumpunkts.lv
• Laivojiena noslēgumā gana labs ir restorāns "Naples". Lieliska apkalpošana un neiztrūkstoši frī četrgadniekam garantēti.
• Mazi bērni laivās mēdz uzvesties pārsteidzoši mierīgi. Arī paši delverīgie. Pārbaudīts ar diviem diezgan aktīviem eksemplāriem.
• Ziepes ar apgāšanos parasti saorganizē bravūrīgi pusaudži vai prātā līdzīgi pieaugušie. Visi pārējie parasti ir pratuši noturēties sausībā.
• Savukārt, ja neesat airētāji un, vēl jo vairāk, ja esat kompānijā ar Rīgas viesiem, tad drīkst izmantot arī kuģīša pakalpojumus. Tur papildus skatiem tiek sniegti arī audio gida pakalpojumi.

Pēterburgas stāsti. Jusupovu pils.

Iepriekšējā Pēterburgas atvaļinājuma laikā, kuģīša ekskursijas gide visnotaļ uzstājīgi rekomendēja apskatīt Jusupovu pili. Tā esot varen grezna, jo tās īpašnieki- Jusupovu dzimta ir bijusi teju vai bagātāka par Romānovu (Krievijas cari) dinastiju. Ieliku šo māju Moikas krastā savā must see sarakstā. Un otrā Pēterburgas atvaļinājuma laikā devos tieši uz turieni. Šī pils atrodas SanktPēterburgas centrā- tas nozīmē, ka nekur tālu nav jādodas. 

VIP ieeja Jusupovu pilī

Ieeja greznajā Jusupovu namā pa parādes durvīm ir tikai parādies viesiem. Ikvienam parastajam viesim, ir jādodas kvartālam apkārt (aptuveni 500m) un jāmeklē ieeja pilī pa sētas  durvīm. Ieejai pa sētas durvīm ir arī savs labums- iespēja apskatīt arī Jusupovu pils parku. 

Tiesa, tas, kā jau pilsētā, ir krietni vien mazāks, kā tie, kurus skatīju iepriekš Pēterhofā un Carskoje Selo. Varētu teikt, tas drīzāk ir tāds pagalms ar pāris kokiem. Iegādāju biļeti un dodos ceļā. Šķērsoju parku, ieejot pagalmā tieku pie laipna biļešu kontroliera. Kungs ir cienījamos gados un, man par pārsteigumu, runā angliski. Mans pārsteigums turpinās visu šīs pils apmeklējuma laiku, jo VISS pils apkalpojošais personāls ir angliski runājošu senioru pulks. Gluži kā senos laikos, kad cieņā bija prasmīgi un viedi cilvēki cienījamos gados. Pils vārtsargs norāda man uz ieejas durvīm Savdabīgi, ka durvis ir zemas un ved uz pagrabstāvu. Tur gan viss ir gaišs un skaists. Iekārtots gaumīgi. Dodos uz apskates sākumu. Tomēr nākas atgriezties, jo ar lielo somu tālāk nedrīkstu doties. Atrodu garderobi un nododu tur savu lielo somu un ūdens pudeli- uz to atkal attiecas tas pats aizliegums, kas Ermitāžā. Tad dodos uz audiogida saņemšanas punktu- tur, atstājot ķīlu, var tikt pie kartes un audio gida. Tagad esmu paveikusi visu, lai dotos apskatīt pils smukums. 

Pirmais, kur aizķeras mans skatiens un sajūsma, ir greznās kāpnes, kuras ir tieši pretī parādes durvīm. Noklausos stāstu par kāpņu telpas skulptūrām un dodos tālāk. Katra telpa Jusupovu pilī ir ar savu stilu, savu noskaņu. 

Lielā balto kolonnu zāle, kurā savulaik notikušas greznas balles

Jusupoviem bija arī pašiem savs muzejs ar pasaules līmeņa šedevru kolekciju

Pa šīm kapnēm dodoties lejup var nonākt mājas teātrī

Šajā bibliotekas telpā tikai nesen tika atklāts slepenais kambarītis 

Te ir atrodami teju vai visi laikmeti un teju vai visas modē bijušās telpu iekārtošanas tendences. Lai arī varētu šķist, ka viss šis juceklis var novest pie bezgaumības, tomēr tā nav. Robeža netiek pārkāpta. Lai arī par visgrandiozāko telpu tiek uzskatīta lielā baļļu zāle, tomēr uz mani lielāko iespaidu atstāj teātra apmeklējums. Iedomājieties, pašiem savs teātris mājās. Nu, gluži kā TV :). Fantastiks iekārtojums. Šķiet, ka šeit gribētos atgriezties uz kādu no pasākumiem, kurus regulāri te piedāvā. 

Kad visas telpas apskatītas, dodos uz izeju, kas ir turpat, pagrabstāvā. Maldoties nonāku kafejnīcā un tur varen sirsnīga pārdevēja (atkal kundze gados un protoša runāt angliski) man iemāna gardum gardu saldo. 

Kafejnīcā viss ir tikpat elegants, kā pašā pilī

Rekomendēju iegriezties pils kafejnīcā- tiešām tas ir to vērts! 

Pirms došanās mājupceļā, vēl apskatu pagrabstāva gaitenī izvietoto Jusupovu dzimtas vēstures galeriju. Ak, cik vēsture ir bijusi raiba! 

Ne visi aristokrāti ir bijuši šī vārda cienīgi

Vienu mirkli vēsture Jusupovus ir vienojusi arī ar Kurzemi. Tiesa, ne pašā labākajā gaismā. Viens no Kurzemes hercogiem ir kļuvis par kādu no Jusupovu meitu vīriem. Un ...ar savu uzvedību novedis savu sievu līdz kapam. Nejauki. Tomēr vēsturē ir ne tikai melnie plankumi- ir daudz cēlas rīcības. 

Jusupovu testaments

Un, pēdējā, šķiet, ir bijusi tā, ka Jusupovi pagājušā gadsimta sākumā ir sastādījuši testamentu, kurā visus savus īpašumus un bagātības novēl tautai. 

Kas tagad savā ziņā ir arī īstenojies. Jusupovu pils ir pieejama plašai apskatei. Liela daļa no Jusupova muzeja krājumiem ir izvietota Ermitāžā, daļa šai pašā pilī, kā redzams attēlos. Jusupovu stāsts iedvesmo. Tas ir stāsts par to, kā ir veidojusies aristokrātu dinastija...un par to, ar kādu cieņu tā ir atteikusies no tā, kas gadu simtiem ir iekrāts. Jusupovus revolūcijas laikā nenogalināja, kā viņu draugus Romanovus, tomēr viņiem nācās pamest Krieviju un vairs nekad neatgriezties. Vai viņi pieprasīja kaut kādas kompensācijas? Nav dzirdēts. 

Iesaku:

• Ieplānot nesteidzīgu dienu šīs pils apskatei, ja vēlaties redzēt arī Rasputina pagrabus (es šo ekskursiju neizvēlējos)
• Plānojot SankPēterburgas apmeklējumu paskatīt, varbūt varat apmeklēt arī kādu Jusupova mājas teātra pasākumu.
• Paņemt audiogidu
• Pagaršot Jusupovu saldo :)
• Izlasīt pagrabstāvā izvietoto Jusupovu dzimtas vēsturi

Izmaksas:
Ieejas biļete- 700 rubļi

Pēterburgas stāsti. Katrīnas pils.

Jau vairāk kā gadu regulāri apmeklēju Sanktpēterburgu, Krievijas ziemeļu galvaspilsētu. Reizi mēnesī pavadu tur nedēļas nogali, studējot analītisko psiholoģiju. Lai arī esmu iemanījusies ķert pilsētas skaistumu tajās dažās stundās, kuras tur pavadu ārpus mācībām, tomēr ar prieku izmantoju reizes, kad varu Sanktpēterburgā pavadīt ilgāku laiku. Tāda iespēja radās arī šī gada Lieldienās, kad manu studiju reize sakrita ar šīm brīvdienām. Tā uz Pēterburgu devos jau ceturdienas, nevis, kā ierasts, piektdienas vakarā. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka vēlos apskatīt Katrīnas pili un slaveno dzintara istabu. Vēl autobusā braucot (oi, LuxExpress šai ziņā nodrošina ekselentu servisu) es jau biju izpētījusi attiecīgo mājas lapu www.tzar.ru , kā arī ārzemju tūristu piezīmes par šīs vietas apmeklējumu. 

Barokāla perfekcija

Katrīnas pils (замок Екатерины) atrodas Puškinā (Пушкин)/ Carskoje selo(Царское село), kas ir labu gabaliņu  (24km) ārpus Sanktpēterburgas. Dīvaini, ka vienai vietai ir divi nosaukumi, bet tā laikam ir valdošās varas tendence- mainīt pilsētu nosaukumus. Carskoje selo nosaukums ir tapis mainīts uz Detskoe selo 1918.gadā, kas noteikti nav sakritība, bet par Puškinu pilsēta nodēvēta 1937.gadā. Lai nu, kā, bet mūsdienās grezno piļu komplekss ir atguvis Carskoje Selo vārdu, bet to apkalpojošie iedzīvotāji dzīvo aiz žoga, Puškinā. Vēsturiskā nevienlīdzība ir atjaunota.

Uz turieni var nokļūt, ar ekskursiju autobusiem (to piedāvājums ir atrodams gan internetā, gan arī pavisam fiziski- Sanktpēterburgas ielās staigā aktīvi ekskursiju piedāvātāji), gan  vilcienu, gan autobusu. Ņemot vērā iepriekšējā gada veiksmīgo pieredzi, nolēmu pievērsties atkal sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanai. Lēmu par labu maršrutniekam, jo vilciens tomēr iet konkrētos laikos un līdz konkrētai vietai, kas nozīmē, ka daļu ceļa Puškinā man tik un tā vajadzēs veikt ar kāda maršruta autobusa palīdzību. Noskaidroju man nepieciešamo autobusa numurus un dodos meklējumos. Zinu, ka man der 286., 287., 342., 347., 545. maršrutnieki. Meklēju. Nevaru atrast. Izrādās ka meklēju absolūti ne tur, kur ko varētu atrast. Maskavas dzelzceļa stacija (izrādās!) nav tas pats, kas Maskavas metro staciju. Pēc 40 minūšu maldīšanas beidzot visu noskaidroju. Bez divu solīda vecuma kundzīšu atbalsta nebūtu tik raiti tikusi galā. Protams, to, ka man vajag meklēt padomu pie solīda vecuma cilvēkiem, es saprotu tikai tad, kad jau esmu aptaujājusi vairākus jauna izskata, kā izrādās, tūristus. Kundzes teju vai savā starpā sastrīdās diskutējot un iedod man precīzas norādes. Internets un zinoši cilvēki ir mani glābēji. 

Maskavas metro stacijas izejā ir informatīvs plakāts- kur katrs autobuss piestāj

Autobuss ir visai apšaubāmas kvalitatātes un šoferis arī izskatās ne pārāk pieredzējis, tomēr uz priekšu tiekam.  Viena no pasažierēm, kurai pajautāju, kā nokļūt līdz Katrīnas pilij, aiziet pie šofera un sarunā, ka viņš mani pabrīdinās, kad jāizkāpj. Patīkami. 

Tā nelielā parka daļa, kas bija pieejama apmeklētājiem bija tikpat rūpīgi kopta, cik Pēterhofā

Izkāpju un nonāku pie milzīga ar ūdens grāvi apjozta parka. Pār kādu no tiltiņiem dodos parkā iekšā. Precīzs plānojums, rūpīga kopšana atgādina Pēterhofā redzēto (tomēr tur vēriens plašāks). Cauri parkam dodos pils meklējumos. Lai tiktu līdz biļešu pirkšanai, ir jāizstāv rinda. Ķīnieši. Viņi ir visur, kur ir kas slavens. Arī Katrīnas pilī.  Ķīniešu gadījumā mans glābiņš ir augums- varu redzēt tiem pāri. Pēc biļetēm, dodos uz garderobi, jo lielās somas un drēbes jāatstāj tur. Atkal rinda. Un atkal ķīnieši. Pirms došanās pilī, nolemju apmeklēt labierīcības. Arī tur viņi veido rindu. Ak!  ;).  

Gaidot iekļūšanu pilī var gūt baudu, vērojot krāsu salikumus un formu rotaļas

Dodos uz apskates vietas sākumu. Ķīnieši kaut kur pazuduši. Mistika. Ieejot iekšā, kāda sieviete uzrunā mani, vai runāju krieviski. Izrādās, ka vajag 15 cilvēku grupu un tad var tikt pie krieviski runājoša gida bez maksas. Ou. Patīkami. Tieku pie radioaustiņas un gides ar sasodīti labu atmiņu. Ciparus un visu iesaistīto vārdus ber bez aiztures. Uzzinu, ka Katrīna pirmā, kuras vārdā pils nosaukta, esot no Pribaltikas. Pasmaidu. 

Pribaltikas Katrīna

Tāpat pasmaidu, kad gide stāsta par pils arhitektu Rastrelli, kurš savas pilis esot būvējis ne tikai Krievijā, bet arī Pribaltikā. Šķiet, atsevišķi valstu vārdi gides atmiņā neturas. Nekas, katram savas vājības. Lai arī pašas pils pirmssākumi ir saistīti ar mūsu Katrīnu (Martu), tomēr tā pa īstam šajā pilī ir dzīvojusi mūsu Katrīnas mazdēla sieva- Katrīna II, cariene, kas īpaši mīlējusi tērpus, viesības un greznību. Pie nosauktā tērpu daudzuma apmulsu un sapratu, ka man tik lieli cipari vienkārši galvā neturas. Gide gan neapmulst, bet piemetina, ka lai arī Katrīnai II ir bijusi vājība uz kleitām, tomēr tā ir darījusi arī ārkārtīgi daudz Krievijas impērijas labā. Lai, kā arī nebūtu, bet labo darbu uzskaitījums manā atmiņā nepalika, bet fakts par īpašu kleitu katrai publiskas iziešanas reizei un pils greznība, gan.

Telpas krāšņas un rūpīgi restaurētas. Dzintara istaba ir šīs pils dārgums, to fotografēt neļauj un rūpīgi seko, lai šis noteikums netiktu pārkāpts. Izrādās šos panno savulaik Pēterim I ir dāvājis Prūsijas karalis Fridrihs I. Un tieši tāpēc uz katra panno ir redzams burts "F". Šie panno sākotnēji ir klejojuši no vietas uz vietu, līdz ticis nolemts, ka tos vedīs uzi Katrīnas pilī. Diemžēl Dzintara istabas sienas panno nav oriģināli, bet pilnībā restaurēti. Otrā pasaules kara laikā Dzintara istaba pazudusi Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingradā) bez pēdām. Par to tagad tā atjaunota  tieši no Kaļiņingradas dzintara. Smuki. Silti. Tomēr nav manā gaumē. Tālāk, rindā viena aiz otras, ir vairākas ēdamistabas. Pie to barokāli negausīgajiem galdiem maltītes ieturētas vai visas 8 stundas. Uz galda daudz porcelāna augļu un dārzeņu. Tāda esot bijusi tā laika mode- mānīt ļaudis ar mulāžām. Tiesa, no porcelāna. Ak! 

Galds maltītei dienas garumā

No 55 zālēm šobrīd atjaunotas apm.30. Kara laika postījumi ir bijuši baisi. Redzot fotogrāfijās tukšās, līdz ķieģeliem nodegušas zelta anfilādes paliekas  top skaidrs, kamdēļ gide tik sirsnīgi lūdz nekam nepieskarties. Liela daļa smukumu ir aizsegtai ar caurspīdīga plastikāta aizsargiem. Grezzzzzzni bez gala. Šeit būtu vērts reiz atgriezties vēlreiz, kad arī parks pieejams pilnībā, jo ap Lieldienu laiku tas bija karantīnā- par slapju, lai laistu tur izbradājošos tūristus. Šķiet, ka šī vieta, gluži kā Pēterhofa prasa 2 dienu apmeklējumu, lai izbaudītu visu.

Otrā pasaules kara sekas ir zudušas. Vismaz pils vizuālajā izskatā.

Pils apakšējā stāvā ir ne tikai garderobes un labierīcības, bet arī daudz mazu kioskiņu un kafejnīca. Kioskiņos var iegādāt nežēlīgi daudz un gana dārgus dzintara izstrādājumus (mums neierasta kombinācijā dzintars ar zeltu) un dažāda veida klasiskos tūristu štruntus. Tā, kā Dzintara istabā nedrīkstēja fotografēt, tad iegādāju šīs istabas panorāmas bukletu. Lai arī mājniekiem būtu iespēja kaut uz mirkli sajusties šai istabā :). Kafejnīca- nekas īpašs, eiropeiskas cenas un garšas.  Starp citu- nedarbojās karšu termināls. Ar to ir jārēķinās un kāda daļa naudas tomēr ir jāsamaina rubļos. Atpakaļceļš- arī nekas īpašs, vienkārši jāatrod autobusu pietura un pirms iekāpšanas jāapjautājas vai tas dodas uz Maskavas staciju. Un jau pēc pārdesmit minūtēm būsiet atpakaļ- Sanktpēterburgā. Turpinājumā pastāstīšu par otrās brīvdienas ceļojumu un pārdomām par aristokrātiskumu.

Teju vai katrā pilī ir cariem ir pašiem sava baznīciņa. Tāda kārtība.

Izmaksas:

Metro 40 rubļi   x 2  

Maršrutnieks 40 rubļi x 2

Ieejas biļete Katrīnas pilī 700 rubļi (parkam būtu atsevišķa ieejas biļete)

Dzintara istabas panorāmas buklets 300 rubļi

Svarīgi:

Prasīt pēc palīdzības, ja izdodas veiksmīgi apmaldīties ;)
Ja gribas tā pa īstam iepazīt Carskoje Selo, rekomendēju atveltīt tam 2 dienas, jo Katrīnas pils nav vienīgā apskatāmā pils un parki arī tur ir vairāki.

Pēterburgas stāsti.Trešdiena.

Biju iedomājusies, ka tādi, kā iepriekšējie, būs visi mani Pēterburgas rīti. Lēni, nesteidzīgi, ar skrējienu pa Aleksandra parku un milzīgu latti. Nekā. Nekam nebūs būt patstāvīgam. "Es mainos" ir mana bloga un manas pēdējās desmitgades devīze, tad, nu, iepūt tik vaigos, mīlīt, un turpini.Turpini mainīties!

Apmēram tādu es Pēterhofu iedomājos. Un tāda tā arī bija!

Trešdienas rītā pamodos, ieslēdzu datoru un nolēmu izpētīt ceļu, kā nokļūt līdz Pēterhofai. Jā, šajā dienā biju nolēmusi pamest Pēterburgu un doties apskatīt Krievijas caru vasaras rezidences (cik patiesi šie vārdi, tikai vēlāk apjautu). Tad, nu, atvēru Pēterhofas mājas lapu un pētot dažādos ierakstus, uzdūros tekstam, ka lielā strūklaku kaskāde tiek katru dienu ieslēgta ar grandiozu mūzikālu pavadījumu. Kaut kas manī iekšā noklišķēja, es fantastiskā ātrumā sarēķināju, ka, ja tuvākās pusstundas laikā tieku līdz autobusam, tad paspēju uz šo grandiozo ieslēgšanu. Palēkdamās saģērbos un skriešus gar to pašu Aleksandra parku devos uz metro. Šoreiz nācās atkāpties no sava principa- doties ar kājām, jo līdz Pēterhofai bija tāds krietnāks gabals ejams. Tad, nu braucot metro, sirdījos, ka neizdodas pieslēgties SanktPēterburgas metro wi-fi, lai precizētu autobusu atiešanas laikus un numurus, bet paļāvos uz to, ka es neesmu vienīgā, kas konkrētajā metro stacijā meklēs autobusus uz Pēterhofu. Tā arī bija. Izkāpu no pazemes un pat nepaspēju tā pa īstam noorientēties, kad kāds aziātiska izskata vīriņš mani uzrunāja ar vārdiem: "В Петергоф автобусы по той стороне улицы!"  (Autobusi uz Pēterhofu ir ielas pretējā pusē) Atbildē pasmaidīju un klusībā sevi norāju par domu: "Nerunāšu ar aziātiem!". Devos pāri ielai un tur nokļuvu plūsmā, kur tapu iestumta mikroautobusā. Stūmējs bija varen priecīgs, ka varēja man krieviski paskaidrot, cik maksās brauciens un cik ilgi tas notiks. "Как приятно, когда иностранцы на русском разговаривают!" (Cik patīkami, kad ārzemnieki runā krieviski!) Un atkal pasmaidīju, jo biju vienīgā ķīniešu pulciņā, kurš bija mikroautobusā iestumts līdz ar mani.

Brauciens gāja raiti, pētīju apkārtni, līdz vienā mirklī  pamanīju, ar milzīgu žogu apjoztu dzeltenu ēku. Kameras, policisti. Un atcerējos lasīto, ka šeit kaut kur atrodoties Putina vasaras rezidence. Mana Krievijas caru vasaras rezidenču apskate bija jau sākusies ;). Iebraucot Pēterhofā, sāku uzmanīgāk vērot apkārtni, lai nepalaistu garām svarīgo pieturvietu, jo šis bija maršruta autobuss, kam slavenā pils nebūt nebija brauciena gala punkts. Jāatzīst, maršruta taksometra vadītājs bija uzdevumu augstumos. Jau laikus mani brīdināja un palūdza informēt arī ķīniešus par to, ka nākamajā būs фонтаны (strūklakas). Skaitīju minūtes un teciņus devos uz kasēm. Intuitīvi tās atradu un Voila!, nokļuvu pie strūklakām tieši laikā.

Viegls lietus un tūristu pūļi. Rīts.

Braucot uz Pēterhofu, pat nedomāju, ko īsti vēl tur gribēšu darīt, ko skatīt. Koncentrējos tikai uz strūklaku kaskādes palaišanu. 

Attēla redzamais kungs ir galvenais strūklaku kaskādes diriģents :)

Kad nu biju nogaršojusi galveno odziņu, tad ņēmos pētīt, kādu "torti" vēl šeit iespējams baudīt. Nonācu pie kartes un pamazām pār mani nāca apskaidrība, ka šeit ir kur staigāt un skatīt veselu dienu. Un tā arī bija. Pēterhofas parkā pavadīju gandrīz 8 stundas. Jāatzīst, ka parks ir izcils. Protams, gana daudz vēl ir kas uzlabojams un restaurējams, bet tas, kas ir izdarīts, ir ievērības cienīgs! 

Perfekcija. Ūdens piramīda.

Divas sievietes.

Šī parka apmeklētāju skaitā redzēju ļoti daudz bērnu, gan pavisam mazu-ratiņos, gan jau palielākus, gan veselas klases. Vidēja vecuma bērniem rekomendēju paņemt līdzi maiņas apģērbu, jo pēc izjokotāj-strūklakas apmeklējuma var nākties visu pārējo dienas daļu pavadīt slapjam ;)

Kārdinoši. Bet mamma neļauj.

Noteiktos laikos ir pieejamas strūklakas-izjokotājas.

Strūklakas, skulptūras, apstādījumi, dažādās ekskursiju vietas un veidi (jā, varēja doties ekskursijā arī ar tādu kā vilcieniņu vai nelielu automobili) un apskates objekti. Taisnību sakot, šis apskates objekts bija viens no dārgākajiem manā braucienā, šeit bija iespējams atstāt gana daudz naudas :). 

Marlīzes pils un dīķis, kurā par maksu varēja makšķerēt.

Atsevišķi iegādājamas bija gan parka apskates biļetes, gan katra mazā namiņa (muzeju ekspozīcijas), gan arī pašas pils apskates biļetes. Arī ēdināšana bija  diezgan sālīta. Smējos, ka šeit es baudīju pašu dārgāko kafiju. Un nebūt pašu labāko ;). 

Kafija ar strūklaku

Tomēr, tomēr, tomēr. Fons atsvēra kafijas dārdzību. Un skati apkārt lika gavilēt manām dabas un estētisko skatu mīļotājas acīm. Pilnībā par šīs vietas fani mani padarīja stendi ar otrā pasaules kara laika attēliem. Ļeņingradas blokādes laikā Pēterhofa tika tik spēcīgi izpostīta, ka no tās palika pāri tikai izdegušas pils sienas un zeme. Viss pārējais bija postaža. Pilnīgi saprotamas bija pēckara laika ļaužu pārdomas, vai maz vērts sākt atjaunot? Vieglāk būtu tam visam ar buldozeru pāri un uzbūvēt ko jaunu, modernu. 

Noliecu galvu šīs vietas atjaunotāju priekšā! Pēterhofa pēc kara.

Tomēr ilgtspējīga domāšana toreiz uzvarēja. Un tagad te tiešām ir ko redzēt. Šķiet, šī vieta kā fēnikss ir atdzimusi no pelniem. Izcili.

Viens otram pretī. Viens otram blakus. Dzīve.

Dienas otrajā pusē, lēnām staigājot pa parka klusāko daļu, sastapu grupiņu vienādi ģērbtu skolēnu. Viņiem bija lentes ar uzrakstu "Выпускник 2018" (Absolvents 2018). Šķiet, šī klase bija izvēlējusies savu pēdējo zvanu pavadīt tieši šādi- apmeklējot Pēterhofas parku. Vēlāk, kad stāstīju par to savai studiju biedrenei, uzzināju, ka šis ir gana populārs veids kā pavadīt mācību noslēgumu. Vēl gana bieži tiekot noīrēts kuteris un visa klase dodas ekskursijā pa Ņevu un kanāliem. Tusiņi pirtīs ir vakardiena. Jā, šķiet, ka Pēterburga godam tur savu kultūras pilsētas karogu. Arī no jaunākās paaudzes puses.

Vakars. Tūristi pazuduši. Strūklakas miegā.

Devos mājup jau ar autobusu. Tiesa, šī nebija mana veiksmīgākā transporta līdzekļa izvēle, lai gan konduktore bija varen laipna un atsaucīga.  Atgriezos Pēterburgas centrā un vēroju, kā pamazām tam tuvojamies. Tikai tad tā pa īstam apjautu, cik pilsēta ir liela. Milzīgi jauno dzīvojamo māju masīvi ar milzīgiem tirdzniecības centriem to vidū, nomainīja viens otru. Miljonu pilsēta. 

Turpinājums sekos!

Iepriekšējās stāstu daļas šeit:

Pirmdiena>>

Otrdiena>>

Cenas:

• Ieejas biļete ārzemniekiem skaistākajā un lielākajā parka daļā Нижний Сад - 900 rubļi
• Brauciens ar metro - 40 rubļi
• Brauciena biļete ar mikro autobusu- 70 rubļi
• Brauciena biļete ar autobusu - 80 rubļi
• Apšaubāmas kvalitātes dubultā latte - 300 rubļi
• Maza bļodiņa rissoto - 200 rubļi
• Ne pārāk garšīgs laša burgers - 450 rubļi

Rekomendēju:

• Ierasties plkst.11.00 uz strūklaku kaskādes ieslēgšanu
• Pabūt parkā līdz  pat plkst.18.00, kad citas, bet līdzīgas mūzikas pavadībā, kaskāde tiek izslēgta.
• Mierīgi ņemt līdzi savu ēdamo. Vietas, kur to baudīt netraucēti, varēsiet atrast.
• Nesatraukties, ja kas nav paņemts līdzi. Gan ēdamo, gan dzeramo, gan kartes, gan suvenīrus un pat  lietusmēteļus var nopirkt uz vietas. Protams, par attiecīgu cenu.
• Pēterhofas apmeklējumu ieplānot, kā pēdējo savā ceļojumā, jo iespaidu pilnība var slāpēt visu pārējo apmeklējumu vērtību.
• Apdomāt, kam vēlaties veltīt vairāk laika- vai pils vai parka apmeklējuma, jo patiesi izbaudīt šos abus brīnumus vienā dienā īsti nav iespējams. 
• Droši ņemiet bērnus līdzi, jo parks ir bērniem draudzīga vide. Ja ziniet, ka bērns nevarēs nesacensties ar strūklaku-izjokotāju, tad sausa drēbju kārta noderēs.
• Ņemt vērā, ka iegādātā biļete ir vienreizēji lietojama- t.i. ideja par parka paskatīšanu, ieiešanu pilī un parka apskates turpinājumu īsti nedarbosies.
• Braucienam no/uz Pēterhofu izvēlēties mikroautobusu- tā ar garantiju tiksiet pie sēdvietas. 
• Savukārt, ja ir vēlme braucienu izbaudīt ekskluzīvā variantā, var doties uz turieni no Pēterburgas centra ar Meteoru- ātrgaitas kuteri.

Ātrgaitas kuteri "Meteor" ir klasisks veids, kā nokļūt Pēterhofā.

Pēterburgas stāsti. Otrdiena.

Otrdiena. Pēc skrējiena baudīju lēnu rītu viesnīcā, virtuāli šķirstot svaigi kā iegādāto grāmatu "Бог в Твоей жизни. Аналитическая психология. Селф-маркетинг". Tieši, nupat, iepriekšējā seminārā bijām runājuši par numinozā, jeb dievišķi maģiskā klātbūtni dzīvē. Un itin nemaz nebrīnījos, ka šķirstot interneta veikala piedāvājumus, "nejauši" uzklikoju grāmatas reklāmai. Sinhronitātes.

Grāmata tiešām ir interesanta. Varētu pat nekur neiet, bet, izbaudot to, ka esmu atvaļinājumā, to izlasīt. Tomēr, nē. Arī šodien bija jāiet. Jāiet jau pavisam konkrēti uz Ermitāžu. Savu pirmo profesionālo izglītību ieguvu mākslas koledžā, pēc tam pat veselu gadu mācīju vidusskolniekiem kultūras vēsturi. Tamdēļ Ermitāža man bija kārdinoša. Kārdinoša atgriezties pavisam senās atmiņās. Āvu kājas un devos ceļā. Šķērsojot Trīsvienības tiltu, atkal nogriezos pa kreisi. Ienāca prātā, ka varētu apskatīt Vasaras dārzu- biju dzirdējusi par to labas atsauksmes. Tomēr, nē! Šoreiz nekas nesanāca. Vasaras dārzs otrdienās apmeklētājiem slēgts.

Pētera Pirmā sapnis par dārzeņu dārzu un vietu vasaras piknikiem

Vien ievērtēju tā izsmalcināto žogu un cauri tam redzamās skulptūru un aleju formas. Neko darīt, turpināju ceļu gar Fontankas upi un funktierēju, kur gan vēl varētu rīta pusē doties. Skatam pavērās remonta stalažās ietīti baznīcas kupoli. 

Baznīca, kas uzcelta par godu tam, ka cars izdzīvoja pēc atentāta.

O. Šķiet, šo baznīcu nekad neesmu apmeklējusi! Tā, atkal ļaujoties dienas un vietas plūdumam nonācu Спас- на- крови baznīcā (Kristus Augšāmcelšanās baznīca). Jāsaka uzreiz- baznīcas torņi pilnībā nav apskatāmi, jo notiek to remonts. Tomēr, tas, kas ir apskatāms, ir elpu aizraujošs. Baznīca ir būvēta klasiski romāniskā stilā, pat iekšpuse ir absolūti romāniska, visgreznākajās šī stila izpausmēs. Atceros, ka man par šī stila ģērbšanās īpatnībām stāstīja "dārglietu skapis" (protams, ne jau par parastās tautas apģērbiem tas tika teikts). Tad, nu tā arī bija. Šķita, ka esmu nokļuvusi dārglietu skapī. 

Mozaīkas. Tās visas ir mozaīkas!

Visas baznīcas sienas rotāja mozaīkas- milzīgas gleznas, kas veidotas no mazmazītiņiem akmens flīžu gabaliņiem. Pat bail domāt, cik darba tur ieguldīts, lai ko tādu dabūtu gatavu. Glezna no gabaliņiem. Uz baznīcas sienām un griestiem bija atainota vai visa Jēzus dzīve. Bet uz grīdas greznojās vai viss Urālos (un ne tikai Urālos) gūstamo akmeņu skaistums.Skaisti. Un grezni. Un vēl- šai baznīcā pirmo reizi redzēju, kādā veidā akliem cilvēkiem var parādīt gleznas- izveidot aptaustāmu (bareljefa) versiju. Mani aizkustināja šī pieeja. Nez, vai Latvijā arī kas tāds pieejams? 

Glezna kā bareljefs. Telpiska glezna neredzīgajiem

Sapratu, ka garīguma man šodienai pietiek un devos ienirt savas jaunības sajūsmas objektos- skatīt Ermitāžas dārgumus.

Un koks. Un koks. Tas gan uz nākotni paņēmis kādu A.Savrasova gleznu "Kovārņi atlidojuši" :)

Nokļūstot Ermitāžas iekšējā pagalmā, sapratu, ka uz nākotni paņems ne visus (konceptuālistu izstādes reklāma- kā vēlāk man stāstīja mana studiju biedrene, ļoti savdabīga un interesanta izstāde), ar šo domu tad nu iestājos rindā. Kas notiks ar tiem, kurus nākotnē nepaņems? Cik svarīgi ir nokļūt nākotnē? Ko darīt, lai tur nokļūtu? Un vai ir vērts savu dzīvi tagadnē veltīt tam, lai nokļūtu nākotnē? Rinda pamazām virzījās uz priekšu .Taisnību sakot, rindas bija divas. Tikai tajā otrajā, kas bija tiešas saules staros, nez kāpēc (:)) bija mazāk stāvētāju. Beidzot. Beidzot nokļuvu pie kasēm. Plāns, ka varētu iešmaukt Ermitāžā pa pilsoņa cenu izgāzās, redzot, cik skurpulozi kasiere pētīja ikviena cilvēka iesniegto personu (vai nodarbošanos) apliecinošu dokumentu. Neko darīt. Ne jau katru dienu dodos pasaules šedevrus skatīt. Viena rinda pie kases, otra rinda pie drošības kontroles. Man par pārsteigumu, ir aizliegts ienest ūdeni. Jebkādā formātā. Pie drošības vārtiem krājas pudeļu parāde. Uz jautājumu, vai varēšu to saņemt atpakaļ, izejot no muzeja, saņemu atbildi, ka nē, ka šīs visas izmetīšos. Ja gribu ko dabūt atpakaļ, tad ir jāsameklē bagāžas novietne, tur varot novietot. Vēl vienu rindu izstāvēt neesmu gatava, tamdēļ manai upuru rindai pievienojas arī gāzētā minerālūdens pusstops. Voila! Esmu iekšā. Man ir karte un plāns izstaigāt to ceļu, ko reiz gājām ar deviņdesmito gadu sākumā kopā ar pasniedzēju Eglīti. Tas tik bija brauciens! Šim pasniedzējam bija enciklopēdiskas zināšanas mākslas vēsturē. Gadu skaitļus, darbus un ar to tapšanu saistītos stāstus mierīgi, ar aizvērtām acīm jebkurā diennakts laikā varēja stāstīt. Un toreiz mēs baudījām šo pieredzi pie mākslas darbu oriģināliem. Ticu, ka arī viņam tā bija tieši tāda pati bauda. Būt klāt un redzēt katru niansi tam, par ko tik daudz ir lasīts un pētīts. Daudz nekavējoties, pa parādes kāpnēm devos uz otro stāvu, kur rindā viena aiz otras atradās caru un carieņu apdzīvotās un parādes telpas.

Carienes buduārs

Greznums neaprakstāms. Un to baudošo cilvēku daudzums tieši tāpat. Ja telpas, kur baudāmais bija tieši pati telpa, tas bija vēl pieņemami, tad pie mākslas darbiem, tas sāka kļūt par apgrūtinājumu. Glāba vien tas, ka esmu padevusies augumā garāka par ķīniešiem un mierīgi varēju skatīt visu smukumu, ko neaizsedza to mazie stāviņi. 

Novērotā sakarība: maziem un tumšmatainiem cilvēkiem ļoti patīk Rembrants :)

Mazie stāviņi pilnībā bija nozaguši Rembranta "Zudušo dēlu" un gandrīz nozaga man soliņu no dibenapakšas, dikti aktīvi okupējot visu atlikušo soliņa daļu un nekaunīgi mani stumjot aizvien tālāk un tālāk, līdz vairs jau nebija, kur. Tā mēdz gadīties, kad somu asinis (dibeni) satiekas ar ķīniešu. Katram izpratne par personīgo telpu ir atšķirīga.

Agrīnā viduslaiku glezniecība, renesanse, baroks, klasicisms- visi šie stili it bagātīgi ir pārstāvēti Ermitāžas otrajā stāvā. Nosauc jebkuru no māksliniekiem un vismaz viens darbs tur būs atrodams. 

Mikelandželo darbs

Reizums tikai viens (kā Mikelandželo gadījumā), bet reizums vai vesela zāle (Rembranta un Rūbensa gadījumā). 

Rubensa zāle

Manā skatījumā pašas dārgākās muzeja gleznas - Leonardo da Vinči oriģinālus gāju skatīt vairākas reizes, jo ķīniešu daudzums tām apkārt bija pārāk blīvs un pašas gleznas pārāk mazas, lai varētu tās izbaudīt. 

Divas sievietes. Vienu no tām radījis Leonardo da Vinči

Viss beidzās ar to, ka mani no šīm zālēm izvadīja ar dimdoši skanošu dziedājumu: "Музей закрываеться! Покидайте залы! Двигайтесь на выход!" (Muzejs tiek slēgts! Lūdzu pametiet zāles! Dodieties uz izeju!). Biju kļuvusi par vienu pieredzi bagātāka. Pilna ar iespaidiem.

Tālāk jau devos uz sarunāto randiņa vietu. Biju vienojusies ar studiju biedreni tikties ārpus studijām un izbaudīt viņas ieteikto ekskursiju ar kuteri. Biedrene bija sagādājusi biļetes un uzaicinājusi mums pievienoties vēl vienu studiju kolēģi. Tikāmies norunātajā vietā un devāmies uz kutera pietura vietu. Apsēdāmies (Aleluja! Manas kājas par to tikai gavilēja) un bijām gatavas ceļojumam pa Ziemeļu Venēciju. Tas bija lieliski! Kuteris virtuozi izbrauca visus kanālu līkločus un eleganti piebremzēja, lai dotu vietu kādam citam kuterim. 

Īzaka katedrāles kupols redzams gandrīz no ikvienas vietas pilsētas centrā

Ekskursijas vadītāja man savā ziņā atgādināja pasniedzēju Eglīti, jo viņa, stāvot ar muguru pret brauciena virzienu, stāstīja par mājām un tiltiem, kuru virzienā devāmies. Šajā ekskursija par Pēterburgu uzzināju ļoti daudz! Rekomendēju Pēterburgas apskati sākt tieši ar šādu ekskursiju, smuki saliek pilsētas vēsturi pa plauktiņiem un vietām.

Knapi redzamais putniņš ir ķivulis jeb čižiks.

Piemēram, manos plauktiņos beidzot sagūlās dziesmas "Чижик- пыжик, где Ты был?" vārdi gan tiešā, gan pārnestā nozīme. Izrādās, ka upes Fontankas krastā, iepretīm Vasaras dārzam atradies juristu licejs. To audzēkņiem esot bijušas dzeltenzaļas formas un pižiki. Formu krāsas dēļ tos saukuši par čižikiem, jo tieši tādā krāsā ir šie putniņi- ķivuļi (Чиж). Tātad pirmā teikuma daļa top skaidra. Kas ir ar to ūdeni? Izrādās ka pāris māju tālāk, tai pašā Fontankas upes krastā ir ēka, kurā tolaik glabāts vai visas Pēterburgas vīnu arsenāls- tāda kā alkoholisko dzērienu vairumbāze (Alko-outlets : ) ). Tad nu arī top skaidrs, ka var jau būt ka runa nemaz nav par ūdeni, bet par vodku, kas krievu valodā skan vienādi. Redz, cik viss tomēr ir vienkārši!

Trīs māsas Pēterburgas gaumē

Šajā braucienā tāpat gana daudz varēja uzzināt par Pēteri Pirmo un viņa pavēlēm. Viena no tām bija- māju parādes fasādes būvēt pret ūdens malu, nevis ielu. Otra- nebūvēt tiltus, bet pārvietoties pa Pēterburgu tikai ar laivām. Tiesa, pēdējā pavēle ar laiku zaudēja spēku. Ekskursijas vadītāja stāstīja arī par pārējiem Krievijas cariem un viņu dzīves gājumiem, par citiem Krievijas bagātniekiem un par Puškinu. Teju vai katrā ievērības cienīgā vietā tika skandētas Puškina dzejas rindas, un tās atpazinu pat es, kas ar Puškinu pazīstama vien deviņu klašu formātā (toreiz 9.klase bija jau vidusskolas klase). Īsāk sakot, ļoti izsmeļoša un intelektuāli bagātinoša ekskursija.

Pēc ekskursijas, nolēmām turpināt tikšanos kādā krodziņā. Īsi apspriežoties, nolēmām doties izbaudīt korejiešu virtuvi (tā tagad Pēterburgā esot topā) un drīz jau sēdējām pie galdiņa un uzklausījām absolūti ārprātīgi smaidoša oficianta ieteikumus. Sasūtījām visvisādus ēdamos, salikām tos galdam pa vidu un sākām tos degustēt. Taisnību sakot, korejiešu virtuve ir samērā līdzīga ķīniešu un vjetnamiešu virtuvei- paēst var un ēdieni ir gana sātīgi. Sarunās laiks pagāja nemanot un gandrīz jau bijām gatavas doties prom, kad viena no pēterburdzietēm sacīja: "Pagaidi, šeit ir ēdamais! To tak nevar atstāt!" Un es atcerējos par Pēterburgā valdošo kompleksu attiecībā uz ēdamo. Ļeņingradas blokādes laiks ir atstājis neizdzēšamu iespaidu šīs pilsētas iedzīvotājos. Mēs sadalījām visu atlikušo. Ēdot atcerējos kā otra mūsu randiņa dalībniece  reiz man stāstīja par savu tēvu, kurš vēl joprojām krāj maizes garoziņas. Kopīgais vakars beidzās ar to, ka arī no šīs vietas mūs izraidīja ar  "slēgšanas" vārdiem. Tik šoreiz tie tika izteikti dziļi paklanoties un ar absolūti ārprātīgu smaidu: "Извинтие, ресторан закрываеться" (Piedodiet, restorāns veras ciet!) 

Kopīgi devāmies pa Pēterburgas centra ielām līdz vietai, kur mūsu ceļi šķirās un gandarītas nolēmām, ka vakars ir bijis izcils! Turpinot ceļu mājup, domāju par bērnu, kurš, reiz piedzīvojis bada laikus, līdz pat sirmam vecumam krāj maizes garoziņas...un tikai pie Ņevas tilta sapratu, ka esmu noķērusi dienvidu nakts sajūtu. Tumsa. Silti. Smaržīgi. Viegls vējš. Un viss priekšā. Vēl veselas trīs Pēterburgas atvaļinājuma dienas priekšā. Baudu!

Reklāmas- tas ir atsevišķs stāsts. Baudāmas ;)

Turpinājums sekos.

Pirmo stāsta daļu skatīt šeit>>

Cenas:

• Ieeja Kristus Augšāmcelšanās baznīcā 250 rubļi
• Ieeja Ermitāžā 700 rubļi
• Maltīte ēdnīcā "12.aprīlis" 200 rubļi
• Brauciens ar kuteri 300 rubļi
• Vakariņas korejiešu restorānā 800 rubļi

Rekomendēju:

• Nekad nepirkt kafiju, ja tā maksā vien 89 rubļus (Vēēēē!)
• Ermitāžas apmeklējuma biļeti iegādāt jau paša rīta (piektdien un trešdien darba laiks ir līdz 21.00, pārējās līdz 18.00 un pirmdien muzejs slēgts) un visu dienu veltīt tikai tam, lai izbaudītu, to, ko šī biļete sniedz  (Ermitāžas apmeklējums, Galvenā štāba apmeklējums, Meņšikova pils apmeklējums, Porcelāna muzeja apmeklējums, Restaurācijas centra apmeklējums- ja vien to vispār vienā dienā var paveikt :) ) 
• Ja esi muzeju darbinieks, tad paņem līdzi apliecību- tiem par Ermitāžas biļeti nav jāmaksā pilna cena...vai pat vispār nav jāmaksā (var precizēt)
• Padzerties pirms Ermitāžas apmeklējuma
• Pirmajā ekskursijas dienā doties ekskursijā ar kuteri pa Ņevu un kanāliem