Vienaudži. Es un "Prāta Vētra".

Es piederu paaudzei, kas krievu valodu saprot . Un arī tai paaudzei, kura apzinājusies angļu valodas vērtību. Četrdesmitgadnieku paaudze. Esam pabijuši gan oktobrēnos, gan pionieros, gan (daļa) komjauniešos.  Šajā paaudzes grupā par bijušajiem komunistiem gan nav īsti dzirdēts.  Esam pa vidu.  Ar vienu kāju Padomju Savienībā un otru- Eiropas Savienībā.  Mums ir abas šīs pieredzes. Mēs esam bagāti.

Manai personīgajai bagātībai pieder vēl arī tas, ka šajā paaudzē ir grupa „Prāta Vētra”. Un tieši tāpēc līdz muguras smadzenēm man ir saprotams tas, par ko viņi ir....un par ko nav. Varu mierīgi šķirstīt viņu dziesmas laika lentē uz atpakaļu un atcerēties to sevi, kas biju tad.

Koncertdārzā „Pūt, vējiņi!” ar kursabiedriem sēdējām rindiņā un jautri šūpinājām kājas „Visvairāk man patīk būt  ziemā” ritmā. To redzot, pienāca Arvīds Babris un sāka diriģēt mūs un savu kolēģi- video operātoru.  Atceros, kā toreiz sēdēju un priecājos, cik skaisti manos pelēkajos moksīnos izskatās poļu mantu tirgū pirktie koši rozā kurpju šņori. Tā bija vasara. Jaunība un mūžīga laime.(1993.gads.)

Pavisam citādi atceros nākamo tikšanos. Tas bija auksts rudens. Tumšs. Šķiet, bija piektdiena un tūlīt no darba Liepājā steidzos mājup, lai varētu paspēt uz „Prāta Vētras” koncertu Kuldīgā.  Tas bija laiks, kuru pavadīju stingrā režīma kolonijā: darbs-skola-mājas-darbs-skola-mājas. Atrados kaut kur starp 3 pilsētām. Milzīgā nogurumā un nespējā noticēt, ka tiešām šāda tad ir tā pieaugušo atbildīgā dzīve.  Es biju vīlusies. Tik ļoti gribējās tikt kaut kur ārpus. Un tiku. Tumša zāle Kuldīgas muzikālajā centrā, maza skatuvīte ar gargaru mēli, „Prāta Vētra” un, šķiet, kādi 50 apmeklētāji.  Nu, labi 55. Kādas dziesmas tolaik skanēja, es pat neatceros. Un nebija svarīgi, vajadzēja pabūt ārpus tā cietuma, par kuru bija pārvērtusies mana dzīve.  Mūsu dēla mīļākā dziesma tolaik bija „Itatīnas.” (1995. gads.)

Tad jau nāca laime loterijā, kad viena vietā tikām pie diviem: „Depeche Mode” koncerta Skonto stadionā Rīgā ar „Prāta Vētru” kā iesildošo grupu. Pirmo reizi biju fanu zonā. Un labi ka tā. Gaidījām savu otro. (2001.gads.)

Nākamā reize, kad tikāmies Kuldīgā, bija jau daudz iespaidīgāka. Pilsētas estrāde. Skatuve ar scenogrāfiju. Mana dzimšanas diena. „Prāta Vētra” koncertā spēlēja „Spacemumiņš”. Bija nedaudz skumji. Bet sapratu, ka dzīve tā iekārtota. Ir darbs. Ir ģimene. Un esmu es. Kaut kur pa vidu. Meklējot sevi visā šai putrā. Tolaik mazā meita ik reizi, sēžoties auto, pieprasīja, lai ieslēdzam „Ceļazīmes” (2005.gads.)

Nākamā bija grandioza koncerttūre Ventspilī. Grandioza. Un tieši šeit, mani pēkšņi pārņēma apskaidrība, ka es saprotu, par ko viņi dzied. Tie nav vienkārši dzejoļi. Tie nav vienkārši nejauši vārdi. Tas, ir tas, kas atbalsojas manā dvēsele. Sāpīgi. Biju uz pārmaiņu ceļa. Skaidri zināju, ko negribu...un biju sākusi meklēt to, ko gribu. Soli pa solim devos meklējumos.  Atpakaļ pie sevis un savējiem. Apzinoties, ka tas var notikt tikai caur atgriešanos pie sevis. Nekā savādāk. Jo tur kaut kam ir jābūt. (2008.gads.)

Pēc tam jau biju ierauta savas dzīves virpulī. Izbaudīju savas izvēles augļus. Iepazinu un atklāju citādāko sevi. Uzdrīkstējos. Dalījos. Organizēju. Rūpējos...un atkal uz mirkli pazaudējos. Uz „Prāta vētras” koncertu Saldu paspēju. Bet tikai uz otro tā daļu. Žēl. Tā bija mana izvēle, vispirms parūpēties par citiem otrā Latvijas malā un tikai tad doties pie savējiem. Mana ģimene jau tur bija.  Turpināju sevi meklēt. Jo tā starp citu bija tikai vēl viena klusā daba. Tas vēl nebija īsti tas... Tomēr zināju, ka esmu uz pareizā ceļa. Tūlīt, tepat ir mana nākamā nodaļa. Meita pēc koncerta mirdzošām acīm teica: „Kaupers uz mani paskatījās!!!!” (2012.gads.)

Un tad jau nāca tas „Prāta Vētras” albūms, par kuru daudzi teica: „Tur nav nekā īpaša....”Prāta Vētra” ne ar ko nepārsteidza...un, vispār, Dona balss ir daudz spēcīgāka.” Un es sapratu, kāpēc. Jo arī man vairs negribas neko pierādīt , izcīnīt vai pārspēt. Es esmu es. Un sacenšos tikai ar sevi. Zinu, ka citi kādā no jomām ir spēcīgāki par mani. Bet tāda talantu, attieksmes un pieredzes unikāla kombinācija ir tikai man. Es zinu, ka esmu vērtība. Šķiet, ka ar šo albūmu to saka arī viņi, mani vienaudži no Jelgavas- „Prāta vētra”.  Ventspils koncertu baudīju viena: vīrs pieskatīja pāris mēnešus veco mazuli, meita ar draudzeni cīnījās par vietu pie skatuves, bet dēls ar savu meiteni bija ieplānojis apmeklēt šo koncertu Rīgā. Savukārt Liepājas koncertu apmeklējām divatā ar vīru un fanu zonā. Vidējā meita pieskatīja jaunāko māsu, dēls ar savu meiteni svinēja draugu kāzas, un es jau zināju, ko gribu. Dzīve iet uz priekšu....( 2015.-2016.gads.)

Četrdesmit. Tas ir vecums, kad vēlme padarīt pasauli labāku kļūst apzināta. Vēlme top par skaidrību, ka izmaiņas pasaulē sākas ar sakārtotu sevi. Sevi- to, kurš ar savu esību palīdz pasaulei kļūt labākai. Sevi, to, kurš vienmēr būs tajā pusē, kur lielgabali klusē.

Paldies par kopīgi piedzīvotajām pārmaiņām!

Foto un video tapuši 20.08.2016., Liepājā, koncertā "7 soļi svaiga gaisa"

Eneagramma. Iepazīšanās ar sevi.

Eneagramma- tas ir ceļš uz savu patieso būtību. Kad esam bērni, mēs visi esam skaidri un patiesi, bet dzīves laikā pamanāmies visu to pazaudēt. Mēs apgūstam dažādas lomas, pielāgojam sev maskas, uzvelkam sabiedrības diktētus „kostīmus” un pazaudējam savu būtību. Savu patieso būtību. Un kādā jaukā dienā attopamies, ka vairs nezinām...kas esam patiesībā.

Skatoties no zinātniskā skatu punkta eneagramma ir vēl viens cilvēku tipoloģijas veids. Tāpat, kā citi tipoloģijas veidi, tā ir pētīta un salīdzināta, ir izstrādāti dažādi testi, kas palīdz noteikt attiecīgo eneatipu. Tomēr, atšķirībā no citiem tipoloģijas veidiem, eneagramma neapstājas pie klasifikācijas. Tā dodas tālāk. Izprotot eneagrammas būtību, top skaidrs katra eneatipa attīstības ceļš. Tas ir kā iegūt savas dzīves lietošanas instrukciju. Beidzot saprast un pieņemt savu būtību un sākt dzīvot ar to saskaņā. Saskaņā ar sevi.

Piedāvāju pilnas dienas vizuāli interaktīvu semināru „Eneagramma. Iepazīšanās ar sevi.”

Meistarklases saturs:

•     Eneagrammas vēsture;
•     Eneatipu noteikšanas ekspres-tests;
•     Eneatipu vizuāla un enerģētiska prezentācija;
•     Katra eneatipa motivācija, fiksācija, spēcīgā puse un būtība;
•     Katrs eneatips stresā un komfortā;
•     Eneatipu meditācija;
•     Kur un kā iespējams pielietot eneagrammas zināšanas

Meistarklases darba forma:

•     Vizuāla prezentācija;
•     Video fragmenti;
•     Stāstījums;
•     Darbs grupās.

Meistarklases norises vieta: pēc pieprasījuma (min. 10 dalībnieki)

Meistarklases vadītāja: Inta Santa- eneagrammas, koučinga un biznesa trenere, personīgās un komandu izaugsmes trenere/koučs, ar vairāku gadu profesionālu pieredzi pārdošanā, personāla vadībā un apmācībā. Savā darbā pielieto transpersonālā koučinga metodes. Pielieto eneagrammas zināšanas darbā ar saviem klientiem, saskarsmē ar saviem tuvajiem, kā arī pasaules un personīgās labklājības veidošanā.

Biedrības ICF.LV valdes locekle. Izglītība: transformācijas spēles fasilitatore (Findhorn College UK), profesionāls koučs (Erickson College International), MBA (BA Turība), bakalaurs psiholoģijā (RPIVA), mākslinieks-meistars (LLMK).

Ko par eneagrammu saka Inta Santa:
"Esmu saskārusies ar dažādiem psiholoģiskās tipoloģijas veidiem, tomēr eneagramma ir bijis vienīgais, kas man devis ko vairāk par cilvēku ievietošanu „kastītē”. Eneagrammas zināšanas ne tikai palīdz atklāt un pieņemt savu patieso būtību, bet arī sniedz izpratni par tās attīstības virzienu. Tas ir kā iegūt savas dzīves lietošanas instrukciju un iemācīties ar to apieties. Man kā izaugsmes veicinātājai tas šķiet īpaši svarīgi."

Interesentiem ir iespēja turpināt apmācības dziļakai zināšanu apguvei.

Gada nogale- savas dzīves sakārtošanai

Gada nogale. Skaitam, kārtojam, gaidam, plānojam.

Ko es vēlos no savas dzīves? Tu jau esi par to domājusi...vai domājis :). Bet vienmēr ir šķitis, ka kaut kas pietrūkst, lai noformulētu līdz galam. Tad piens katliņā pārskrien, tad mazulim jāpadalās ar Tevi kādā neatliekamā atklājumā, tad…pienākusi Tava pietura un jāizkāpj no tramvaja. Vienmēr kaut kas…Un ne līdz galam.

Piedāvāju Tev savu laiku un atbalstu Tavu dzīves mērķu inventarizācijai. Ar neatliekamiem jautājumiem tieši šeit un tagad es Tev palīdzēšu izdarīt atklājumus, kuri pavērs Tev plašāku skatījumu uz savu dzīvi. Kam vēl tas ir svarīgi, ja ne Tev?

Un kad vēl tas ir svarīgi, ja ne tagad?

Šāds piedāvājums  noderīgs gadījumos, kad nepieciešams izvērtēt savas dzīves prioritātes ilgākā laika periodā. Lai tas būtu 1 gads, 3 mēneši, kāds no pirmajiem janvāriem, pirmajiem septembriem vai savas dzīves 50 gadu jubileja. Īpašu popularitāti šādas sarunas (koučinga sesijas) ir izpelnījušās tuvojoties gadu mijai, kad ir vēlme nospraust drosmīgus un izaicinošos jaunā gada mērķus.

Jaunā gada piedāvājuma cena*: 40 eur- 80 eur klātienē vai skype. Ieskaties šeit>>, ja Tev interesē skype sesijas.

Izaugsmi veicinošanas sarunas (jeb koučinga sesijas) ilgums: 30-90 min.

Pirms sesijas sazinies ar mani (intasanta @ intasanta. lv ), jo nosūtīšu Tev rindu jautājumu, lai mūsu klātienes tikšanās reizē Tu gūtu vislabāko rezultātu.

Vēlies vairāk zināt par personīgās izaugsmes iespējām?

Pieraksties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsi "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu!

*Kopš 2013.gada septembra esmu nolēmusi atļaut saviem klientiem noteikt pašiem cenu par koučinga sesiju. Tā patiesībā ir viena no klienta izaugsmi veicinošām aktivitātēm- apzināties, cik man ir vērta mana izaugsme attiecībā pret manām šī brīža iespējām. Es piedāvāju robežas un klienta atbildība ir izvēlēties savu izaugsmes veicināšanas cenu.

Palīdz cilvēkiem uzkāpt stikla kalnā

Raksta autore: ILZE TILLERE"Kursas laiks" (20.03.2013.)

Rokasbirzniece Intas Santas dzīves devīze ir: “Es mainos!”. Viņa tic, -  lai iegūtu līdzsvaru un saskaņu dzīvē, vajag pieņemt to, ka pasaulē viss nepārtraukti mainās un par to priecāties. “Tas ir pats patstāvīgākais, kas pasaulē ir,” viņa piebilst. Atbildes uz jautājumiem, kāpēc pasaule ir pārāk “asa” un kā dzīvi veidot citādāku, atradusi, apgūstot un praktizējot koučingu (Starptautiskā kouču federācija (ICF) Koučingu definē  kā  - nepārtrauktu sadarbību ar klientu reālu rezultātu sasniegšanai personīgajā un profesionālajā dzīvē). Viņa uzsver, ka arī seniem latviešiem bijis līdzīgs dzīves skatījums.

Dzīve ir kļuvusi krāsaināka! Foto: Dainis Ģelzis

Inta Santa Aizputē, Liepājā un Rīgā vada seminārus un individuālās koučinga nodarbības, radot klientiem iespēju apzināties savu potenciālu, attīstīt to, sasniegt savu mērķi un novērtēt šo sasniegumu. “Koučs ir treneris, kas paplašina cilvēka apziņu, vienlaicīgi atbalstot to virzībā  uz kādu konkrētu  mērķi,” skaidro I. Santa. Viņa, galvenokārt, nodarbojas ar individuālo- jeb personīgās attīstības koučingu. Nodarbošanās nav nejauši izvēlēta, bet gan ceļš, kurš atrasts, meklējot līdzsvaru dzīvē. Viņa norāda, ka koučings nav tikai darbs, bet arī viņas aizraušanās.

Mācīties dodas uz Krieviju

Intas Santas dzīvē bijis posms, kurā radies apjukums un neizpratne, kāpēc apkārtējā pasaule ir tik konkurējoša. “ Toreiz prātoju, kas pasaulē notiek un kāpēc visi ir tik asi? Ikdienā cilvēkam vienmēr jābūt vislabākajā formā, jākonkurē ar kādu un jāspēj otru pat “iznīcināt”, lai šajā pasaulē izdzīvotu,” atceras Inta. Viņu šāds dzīves modelis neapmierināja. Tāpēc viņa sāka meklēt atbildes uz saviem jautājumiem. Viņa ir pārliecināta, ka, ja cilvēks meklē atbildes, tad noteikti tās arī atrod.

Pirmo reizi par koučingu uzzinājusi 2007.gadā, kad izlasījusi par šo tēmu žurnālā “Biznesa Psiholoģija”. Raksts Intu ieinteresējis. Viņa vēlējusies izzināt šo sfēru, taču Latvijā tolaik tādu iespēju nebija. Tā paša gada nogalē Inta devusies uz  apmācībām Krievijā un tur tikusies ar profesionālu kouču Mariju Sjomuškinu. “Nodarbības sākumā gaidīju, ka tūlīt sāks mani mācīt, bet koučs sāka ar jautājumu, ko es gribu iegūt no šīs tikšanās. Es pie sevis toreiz nodomāju -  ir nu gan stulbs jautājumus! Ja jau nāku mācīties, tad gribu, lai māca,” smejas Inta. Tikai vēlāk viņa sapratusi, ka tas ir viens no koučinga paņēmieniem- rīkiem - piesiet uzmanību, pavērt apziņu, pašam iesaisties procesā un būt līdzatbildīgam.

Atbildes atrod pusceļā

Pēc šī tikšanās  Inta jau sapratusi, ka koučings viņu saista. 2008. gada nogalē parādījās pirmās iespējas apmeklēt seminārus arī Latvijā. “Pēc tam es pieņēmu lēmumu, ka koučings ir domāts man. Es zināju, ka gribēšu kļūt par personīgās izaugsmes treneri jau tolaik Krievijā, bet nobriedu šim solim tikai 2009.gadā,” atceras I. Santa.

Atbildes, kā līdzsvarot savu dzīvi un dzīvot saskaņā ar sevi, viņa atradusi vēl mācību procesam tikai pusceļā esot. Kā pati atzīst, - šis koučinga fenomens, ka nav nekam jābeidzas, lai iegūtu atbildes, viņu sajūsminājis visvairāk. Intai bijusi iespēja un vēlēšanās paralēli izzināt arī to, kas norisinās cilvēces kolektīvajā zemapziņā. “Tas lieliski sasējās ar metodēm, kuras koučingā uzskata par normu,” piebilst Inta. Viņa akcentē, ka koučings balstās pieciem galvenajiem vaļiem. Pirmkārt, - visi cilvēki ir labi, kādi tie ir, otrkārt, cilvēku rīcību vada vislabākie nodomi un, treškārt, ikviens izdara vislabākās izvēles, ceturtkārt pārmaiņas ir patstāvīgas un piektkārt , mūsu rīcībā ir visi resursi Pieņemot šos piecus apgalvojumus, var veidot savu dzīvi, mainot apkārtējās pasaules uztveri. “Ja pārmet sev, ka rīkojies nepareizi, tu iestrēdz pagātnē, netiekot uz priekšu,” zina Inta.

Gatavas receptes nedod

Koučings ir dziļi individuāls process  vai individuālas attiecības, kas veidojas starp kouču un klientu. Bakalaura grāds psiholoģijā ir ļoti noderīgs, lai labāk palīdzētu klientiem personīgajā izaugsmē. Taču Inta norāda, ka koučings ir mūžizglītības process, kurā nepārtraukti zināšanas jāpapildina. “Pirms vērsties pie kouča, jābūt iemeslam, kas sākas ar vārdiem – es vēlos, es gribu, vai es negribu. Piemēram, es gribu līdzsvarot savu dzīvi, vēlos veidot pārmaiņas, vai uzsākt biznesu,” paskaidro I. Santa. Tālāk koučinga procesā klientam Inta palīdz caur citu skatu prizmu paskatīties uz izvēlēto mērķi – kā rīkoties, lai to sasniegu un kāds varētu būt  rezultāts. Nodarbības laikā cilvēks apzināsies kā viņa izvēlētais mērķs ietekmēs viņa iekšējo pasauli un kā tas ietekmēs tam svarīgo tuvāko un tālāko apkārtējo vidi. “Es palīdzu cilvēkiem saprast, kas ir viņa stikla kalns, kāda ir piemērotākā nogāze, lai tajā uzkāptu. Koučinga laikā klients arī skaidri apzināsies, kāda izskatīsies Saulcerīte kalna galā,kāds būs tās modināšanas process un kā tiks nosvinēts šis notikums,” skaidro Inta.

Kouča instruments esot ausis un intuīcija. Viņa uzdevums ir klausīties un uzdot jautājumus, lai palīdzētu klientam pašam sajust vai saprast (kas nu kuram vajadzīgs), kā realizēt mērķi. “Koučs nevērtē, gatavas receptes nedod. Viņš atgriež atpakaļ klienta vārdus ar jautājumu – vai es pareizi sapratu, ka juties tā un tā, vai gribi to un to. Cilvēkā pašā ir visi nepieciešamie resursi mērķa sasniegšanai, jāpalīdz tos tikai apzināties,” pastāsta Inta.

Kaktuss bez adatām

Koučinga filozofija esot atbilde uz Intas jautājumiem, kā dzīvot līdzsvarā. “Koučinga filozofija ir lielā mērā līdzīga senlatviešu filozofijai – dzīvot pašam un ļaut citiem dzīvot. Piemēram, tautasdziesmā vēstī: „Visi man labi bija, ja es pati laba biju.” Cilvēkam jādzīvo nevis ar pārākuma apziņu, bet gan kā daļai no Visuma,” secina Inta.

Inta zina, ka, lai apkārtējie pasaulē būtu labāki, vide mīlīgāka, pārmaiņas jāsāk ar sevi. Labais, viņasprāt, vienkārši pievelkas un, ja, patīkama vide radīta, pat kaktusam adatas nav vajadzīgas. “Dienvidamerikā kāds vīrs, kurš patentēja 800 dažādus veidu jaunus dārzeņus, sev par izaicinājumu izvēlējās radīt kaktusu, kurš ir salds un kuram nav adatu. Viņam izdevās. Pats atzina, ka ar kaktusu daudz runājis un viņu mierinājis, ka pasaule ir mīļa, ka viņu mīl. Stāstījis, cik vērtīgs un  noderīgs viņš ir pasaulei. Ja tas iespējams ar kaktusu, tad kāpēc tā lai nebūtu ar cilvēkiem. Ja ir radīta labestīga vides ,cilvēkam “adatas” vairs nevajag,” stāsta Inta.

Laikmets veido sabiedrību

Inta par savu jaunatklājumu koučinga izzināšanas procesa laikā uzskata secinājumu, ka katrs laikmets veido sabiedrību. Arvien vairāk esot tādi cilvēki, kuri gan paši sevi, gan arī apkārtējiem prot palīdzēt atrast motivāciju sava mērķa īstenošanai.

“Man arī līdz šim bija pionieriska atbildības sajūta. Tad es apjautu, ka laiki mainās, vērtības ir mainījušās un man nav jāpaliek iestagnējušā procesā. Arī man ir jāmainās. Jaunai paaudzei šādi jautājumi nav, viņiem apziņas plašums ir daudz lielāks,” atzīstas Inta. Spēja mainīties, iespējams, esot Intas sievišķības valdzinājuma noslēpums. Taču viņa atklāj, ka tas esot arī vīra nopelns un piebilst: “Viņš mani “ceļ saulītē”, novērtējot mani,” piebilst Inta.

Viņa ir pārliecināta, ka koučinga filozofija nav nekas jauns, vai unikāls. Līdzīgs skatījums bijis gan Sokrātam, gan senajiem latviešiem. “Šī virziena standarti vēl tikai veidojas. Esmu priecīga, ka varu šim procesam būt līdzās. Man šī ir iespēja dzīvot saskaņā ar sevi, tikties ar interesantiem cilvēkiem, bet pati dzīve ir kļuvusi feināka.”

“Kursas Laiks” jautā:

Kāds gadalaiks vislabāk patīk?

Saulains. Es barojos no saules, tāpēc man patīk visi gada laiki, ka tikai tie ir saulaini.

Kāda ir mīļākās lietas dzīvē?

Pagātne, tagad un nākotne. Gan viss pozitīvais, gan negatīvais, viss man ir mīļš, jo tas viss ir manējais.

Kādas ir vislabākās “receptes” grūtajos brīžos?

Tautas dziesmu apkopojums „Spēka dziesmas”. Tur dainām doti kodi jeb paskaidrojumi. Laiku pa laikam tās uzdziedu. 

Sportiskas aktivitātes. Kad jūtu, ka sevi vajag “saremontēt” eju skriet, slēpot, vai kārtīga šrubīju istabas. Un labās atmiņas. Tās es izmantoju kā savu iekšējo resursu.

Intas Santas dzīves pieturzīmes:

Dzimusi Kuldīgā 1973.gada 7. augustā.

1995.gadā beigusi Liepājas Mākslas koledžu, ieguvusi dekoratīvās noformēšanas meistares specialitāti.

2001. Ieguvusi bakalaura grādu  psiholoģijā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.

2003. Ieguvusi MBA Biznesa augstskolā „Turība”.

Precējusies ar Kasparu, ir divi bērni – Beatrise un Aleksandrs.

Kopš 2009.gada vada seminārus un individuālās koučinga nodarbības.

Kopš 1993.gada dzīvo Aizputes novadā.

Mīlulis – suns Boriss.

Dzied dvēsele!

Dzied dvēsele un ne tikai man, bet lielai daļai mūsējo! Un par mūsējo var tapt ikviens, kurš ļaujas šim brīnišķajam piedzīvojumam- ļaut, lai dvēsele iedziedās. Šī gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā virsdiriģents Māris Sirmais aicināja dziedāt ikdienā. Ikdienišķās vietās un situācijās. Tieši tāpat, kā to darīja un vēl joprojām dara Imants Ziedonis. Tieši tāpat, kā to dara Dainas. Un es daru tāpat. Meklēju iespēju. Klusi vai skaļi. Reizēm šķībām, reizēm taisnāk. Reizēm sapinoties vārdos. Bet vienmēr- uzejot savējos! Lai izdodas arī Jums! 

Skatiet, ko uzgāju, meklējot noslēguma koncerta noslēdzošās - DVĒSELES DZIESMAS vārdus. Dziedāt taču var ne tikai estrādē vai studijā. Dziedāt var un vajag arī tur, kur to negaida. Savējie sapratīs ;)

 

Dzied, mana dvēsele dzied caur tūkstoš balsīm klusi 
Dievs mana dvēsele dzied, kas zvaigznēm piebirusi
Skumst, mana dvēsele skumst, kā vēja stikli jūras krastā
Skumst, mana dvēsele skumst, tā skumst Kurzemē. 

Dzied, mana dvēsele dzied caur tūkstoš balsīm klusi 
Dievs mana dvēsele dzied, kas zvaigznēm piebirusi 
Raud, mana dvēsele raud par Staburaga mēmām sāpēm 
Raud mana dvēsele raud,tā raud Vidzemē.

Dzied,mana dvēsele dzied caur tūkstoš balsīm klusi 
Dievs, mana dvēsele dzied,kas zvaigznēm piebirusi
Zied,mana dvēsele zied, kā saules upe kviešu laukā
Zied,mana dvēsele zied tā zied Zemgalē.

Mirdz mana dziesma,
Lūdz mana dziesma,
Mīl mana dziesma
Latvijā!

Dzied, mana dvēsele dzied caur tūkstoš balsīm klusi
Dievs mana dvēsele dzied, kas zvaigznēm piebirusi
Deg, mana dvēsele deg kā piena krūze māla ceplī.
Deg, mana dvēsele deg, tā deg Latgalē.

Mirdz mana dziesma,
Lūdz mana dziesma.
Mīl mana dziesma
Latvijā!

p.s. Es, šķiet, esmu uzgājusi vēl vienu Spēka dziesmu. PALDIES šīs dziesmas un svētku radītājiem! PALDIES!

Transformācijas spēles darbnīca. Kas tas ir?

"SPĒLE nāks no Tevis- šeit nebūs neviena, kurš teiks Tev to vai šito."
"Tas ir viegli, rotaļīgi un priecīgi un tajā pašā laikā dziļi un nopietni."
"....... taisnākais ceļš uz lietu patieso būtību."

Transformācijas spēle sniedz rotaļīgu tomēr būtisku pieeju sevis izvērtēšanai un transformācijai. Tā piedāvā izpratnes un pateicības pilnu transformācijas veidu tam, kā Tu spēlē savu dzīvi. Tā skatās uz dažādiem Tevis paša radītu pieredžu veidiem, kā Tu uz tiem reaģē, un kā Tu varētu mainīt savas ierastās reakcijas tā, lai atklātu savu augstāko potenciālu un sasniegtu savas dzīves mērķus.

Transformācijas spēles laikā Tu pamazām aizvien vairāk un vairāk apzinies gan savas personīgi spēcīgās puses, kā arī paša/-as uzliktos ierobežojumus. Tā ir spēcīgs interaktīvs rīks, kurš piedāvā stimulējošu, atbalstošu un informatīvu grupas darbu, kurā tiek iedrošinātas tādas pieejas, kā atvērtība, sadarbība un dalīšanās. Tā precīzi atspoguļo Tavu dzīvi, piedāvā skaidru atgriezenisko saiti un precīzu izpratni, kas var Tev palīdzēt:

• Ieviest skaidrību Tev nozīmīgos personīgos jautājumos.
• Saprast stresa paternus un mainīt neproduktīvus paradumus.
•  Atklāt, izpētīt un atļaut parādīties jaunām iespējām Tavā dzīvē.
• Atrisināt starp-personu konfliktus.
•  Iegūt lielāku sevis un apkārtējo emocionālo izpratni.
• Tikt galā ar dzīves pārējas stāvokļiem - veselības, karjeras, laulību vai attiecību izmaiņām.
• Iekļaut ikdienas dzīvē vairāk atpūtas un miera.
• Atbrīvot ceļu spontanitātei, veiksmei un piepildījumam.

Tu sāksi, izvēloties savu personīgo Spēles Fokusu (mērķi, nodomu). Tas ir pats Spēles pamats. Tad Tu piepildīsi savu Personīgo Zemapziņas Aploksni ar kāršu komplektu, kas norādīs Tavas spēcīgās puses (Apgaismības),izaicinājumus (Šķēršļi), un iekšējās īpašības (Eņģeļi). Tavs personīgais spēles kauliņš uzsāks gājienu pa Dzīves Ceļu un Tu saņemsi sarkano, Fiziskā līmeņa rezultātu karti. Lai šo līmeni izietu, Tev būs nepieciešams pamodināt apziņu vai nu iegūstot Apziņas un  Sirds saites, vai izmantojot Eņģeļu klātbūtni. Tiklīdz, kā būsi kļuvis par šī līmeņa meistaru/-i un aizpildījis Fiziskā līmeņa sarkano rezultātu karti, Tu pārvietosies uz oranžo Emocionālo līmeni, tad uz dzelteno Prāta līmeni un tad jau uz violeto rezultātu karti, kas simbolizē Gara dimensiju. Laikā, kamēr Tu virzīsies cauri līmeņiem, Tu vienlaicīgi ņemsi kārtis no savas zemapziņas aploksnes un tīrīsi sāpes. Mirklī, kad būsi sasniedzis punktu, kurā Tu būsi brīvs/-a no sāpēm, esi iztukšojis/-usi savu zemapziņas aploksni, un aizpildījis/-usi visas četras rezultātu kartes, Tava spēles būs beigusies.

Transformācijas spēles darbnīca, kuru vada sertificēts fasilitators, paplašina to noteikumu klāstu, kuri ir iekļauti tradicionālajā spēles versijā. Katra indivīda spēle un grupas interaktīvie procesi tiek padziļināti ar prasmīga vadītāja palīdzību un bagātināti ar radošu atgriezenisko saiti.

2013.gada svaigākais diploms!

Ja vēlies izbaudīt šo procesu- droši raksti- vienosimies par abpusēji izdevīgāko vietu un laiku! Spēles formāts paredz 1-6 spēlētāju dalību. Spēles ilgums - 3h/spēlētājs.  Šeit var lasīt šo spēli spēlējušo atsauksmes >>

Dalības maksa*: 65eur- 100 eur/ dalībnieks
Aicinu ciemos spēlēt pie sevis Aizputē vai Piena muižā- Berghof (vietā, kur apstājas laiks). Ir reizes, kas braucu ciemos pie Jums uz vietas, tādā gadījumā mainās dalības maksa, par ko notiek individuāla vienošanās.

*Kopš 2013.gada septembra esmu nolēmusi atļaut saviem klientiem noteikt pašiem cenu par pakalpojumu, kuru viņi saņem. Tā patiesībā ir viena no klienta izaugsmi veicinošām aktivitātēm- apzināties, cik man ir vērta mana izaugsme attiecībā pret manām šī brīža iespējām. Es piedāvāju robežas un klienta atbildība ir izvēlēties savu izaugsmes veicināšanas cenu.

Savukārt, ja vēlies pats/-i iegādāties šo spēli angļu valodā un spēlēt to savu draugu pulkā, pavadot laiku jēgpilni, to vari izdarīt caur šo linku. Tādā gadījumā es saņemšu nelielu. bet taisnīgu komisijas maksu :)

Findhorn Foundation. Ekokopiena. Kā viss sākās?

Maija nogalē devos ilgi gaidītā braucienā- padziļināti apgūt Transformācijas spēles darbnīcas vadītāja prasmes. Mācību vietu izvēlējos apzināti- tā bija vieta, kurā ir radītā šī spēle- Findhornas ekokopiena Skotijā. Bija nojauta, ka mācības noritēs lieliskā vidē. Un man nebija jāviļas! Piedzīvoju visu un vēl vairāk! Visa cita starpā bija iespēja iepazīt arī šīs ekokopienas vēsturi un mūsdienas ekskursijā. Sākšu ar nelielu ieskatu.

Iespējams, svarīgāka zīme ikviena dzīves ceļā! Findhornas Fonda ekociemats.

Kā viss sākās?

Dzīvoja Skotijas mazpilsētā Forres Kadiju ģimene, sieva pieskatīja māju un bērnus (viņiem, bija 3 dēli,) bet vīrs Pīters gāja uz darbu un tādējādi nodrošināja ģimenei iztiku. Iespējams, ka viss būtu noticis savādāk, ja ne kādas viesnīcu ķēdes rekonstrukcija, kuras rezultātā tika likvidēta Forres Cluny viesnīca- vieta, kurā Pīters strādāja par vadītāju. Un tā Pīters Kadijs palika bez darba…un viņa ģimene bez iztikas līdzekļiem. Nācās pamest esošo dzīves vietu un pārvākties uz dzīvojamo karavānu.

Bet, bet, bet šeit sākas neracionālais un, iespējams, "normāliem" ļautiņiem neakceptējamais, jo....

..Pītera sievas Ailīnas galvā bija mazā balstiņa” jeb citiem vārdiem viņa dzirdēja balsis.  Ailīna Kadija uzskatīja, ka tā ir Dieva balss, citi to dēvē par augstāko Es. Lai nu, kā bet šī balstiņa runāja un Ailīna to dzirdēja. Un šī mazā balstiņa viņai teica, ka ir jāpārceļas no Forres uz zvejnieku ciematiņa Findhorn pusi, tuvāk Ziemeļu jūrai, Findhornas līcim un tur ir jāiekopj sakņu dārziņš. Pīters Kadijs bija ļoti mērķttiecīgs vīriets, ja viņš ko sāka darīt, tad to arī darīja. Un Findhornas komūnai par laimi, Pīters ņēma vērā to balstiņu, kuru dzirdēja viņa sieva. Kadiju ģimene pārvietoja karavānu tuvāk jūrai un kopā ar savu ģimeni un tuvu draudzeni Doroteju iekopa sakņu dārziņu. Dārziņā galvenokārt saimniekoja Ailīna un par īstu pārsteigumu visiem apkārtējiem, smilšanajā piejūras zemē audzēja bagātīgu dārzu ražu. Mazā balstiņa sievas galvā aicināja sagatavot vietu cilvēkiem, kuri ieradīsies… Un lai gan nebija nekādu pazīmju, ka vēl kāds no apkārtējiem ir gatavs pārcelties uz dzīvi Findhornas tuvumā, tomēr Pīters ķērās pie labiekārtošanas darbiem. Un cilvēki sāka pamazām ierasties gan no tuvākām, gan tālākām vietām. Izrādās mazā balstiņa bija uzrunājusi arī viņus. Tā sākās stāsts par komūnu. 

Dzīvojamā karavāna Findhornas Fonda parkā un pirmais dārzs, no kā viss sākās.

Cik tur daudz taisnības, cik izdomas, nevaru teikt, jo mana ekskursijas vadītāja nopietnā seja neļāva nojaust, kur beidzas viens un sākas otrs. Bet, vai tad tas ir galvenais? Galvenais ir tas, ka šī komūna jau ir nosvinējusi savu 50. gada dienu un izskatās, ka tās iedzīvotāju klāsts tikai pieaug (šobrīd ap 400 rezidentu). Un pieaug ne tikai komūnas iedzīvotāju klāsts, pieaug līdzīgi domājošo cilvēku klāsts, kuri ārpus komūnas robežām nodarbojas ar dziedniecības, dārzniecības, amatniecības praksēm. Savu pilsētu mājas jumtos ierīko saules baterijas, bet miniatūros dārziņus mājas priekšā atvelta ne tikai mauriņam, bet arī stikla siltumnīcām ar dažādiem zaļumiem. Ekoloģiskā domāšana ir bīstami lipīga!

Nakti pirms mācību uzsākšanas pavadīju šādā kompānijā tuvējās pilsētiņas fizioterapeites studijā

Vairāk par komūnas pieredzi var skatīt šajā vietnē  vai izlasīt zemāk esošajā grāmatā. 

Tomēr, turpināšu arī par to rakstīt un stāstīt! Starp citu- arī festivālā Give&Get!

..каждый может управлять собой...

— Значит, так, — мальчик поерзал в кресле, усаживаясь поудобнее. — У моего отца есть другая семья. Там моя сестренка, ей года четыре, как я понимаю. Мама делает вид, что об этом как бы не знает. Но та женщина все ждет, что отец уйдет к ней, потому что он, по всей видимости, обещал. И иногда ставит вопрос ребром. Тогда он срывается из дома и едет ее уговаривать. Иногда даже ночью. У нас в семье это называется «ЧП на объекте». Но вообще-то он не уйдет, я так думаю, просто будет ей и дальше голову морочить. У моего младшего брата ДЦП, они как-то с мамой к вам приходили, но вы, наверное, не помните. С головой у брата все в порядке, он во втором классе учится и в компьютерах уже здорово шарит. А вот с ногами-руками — не очень. А мама все думает, что где-то есть такое лекарство или еще что, чтобы его совсем вылечить. Она его на лошадях возит, потому что это среди дэцэпэшников считается самый писк, и копит деньги, чтобы поехать в Крым к дельфинам. А Ленька лошадей боится и падает с них. А про дельфинов он мне сразу сказал: вот там мне и конец придет — сразу утону. И еще они к колдунье ездили в Псковскую область, она с Леньки порчу снимала. А у бабушки рак, и она все время от него лечится — иногда в больнице, а иногда народными средствами…

— А ты? — спросила я.

— А я чешусь все время, и в школе двойки, — с готовностью сообщил мальчишка. (Нейродермит между пальцами и на шее я разглядела еще прежде). — Что вы мне посоветуете? Как мне все исправить? И вообще, это возможно?

— Не знаю, — честно призналась я. — Наверное, нельзя. Как нельзя до конца вылечить ДЦП у твоего брата.

— И чего, я тогда пошел? — он привстал в кресле.

— Ага, только я тебе сначала расскажу историю про вызывателя дождя.

— Хорошо. Я люблю истории, — он поскреб шею ногтями и приготовился слушать.

— Случилась она давно, еще когда был СССР. Один мой знакомый китаист был с коллегами в Китае в командировке; изучали местные обычаи. И вот однажды им звонит китайский коллега: «В одной провинции уже четыре месяца не было дождя. Гибнет урожай, людям грозит голод. Три деревни собрали последние деньги и решили привезти из другой провинции вызывателя дождя. Вам, наверное, будет интересно посмотреть на него. Только учтите: я вам ничего не говорил, потому что коммунистическая партия Китая колдовство решительно не одобряет».

Ученые, конечно, воодушевились, срочно придумали какой-то этнографический повод и отправились по указанному адресу. Приехали в деревню, и в тот же день туда привезли вызывателя дождя — маленького сухонького старичка-китайца. Он запросил себе хижину на отшибе деревни и чашку риса в день. А с нашими учеными разговаривать наотрез отказался. Старшина деревни сказал: сейчас заклинателю нужно сосредоточиться, подождите, пока он выполнит свою работу. Можете пока пожить у меня дома.

На третий день пошел дождь. Старичок взял свои (огромные по местным меркам) деньги и засобирался в обратный (весьма неблизкий) путь. Старшина опять передал ему просьбу ученых. На этот раз заклинатель согласился уделить им немного времени.

— Расскажите, как вы вызвали дождь, — сразу, чтобы не терять времени даром, спросил старичка мой знакомый. — Наверное, существует какой-то специальный обряд? Он передается по наследству?

— Вы с ума сошли?! — изумился старичок. — Я вызвал дождь? Я что, маг? Неужели вы могли подумать, что я, в своем ничтожестве, могу управлять могучими стихиями?!

— Но что же тогда вы сделали? — обескуражено спросили китаисты. — Ведь дождь-то идет…

— Никто не может изменить никого, — назидательно подняв палец, сказал старичок. — Но каждый может управлять собой. Я, скажу без ложной скромности, достиг некоторых вершин в этом искусстве. И вот я приехал сюда, в правильном, гармоничном состоянии, и увидел, что здесь все неправильно. Нарушен порядок вещей, гибнет урожай, люди в отчаянии. Я не могу этого изменить. Единственное, что я могу, — это изменить себя, то есть стать неправильным, присоединиться к тому, что здесь происходит. Именно это я и сделал.

— Ну, а потом? Откуда дождь-то?

— Потом я, естественно, работал с собой, возвращая себя обратно в правильное состояние. Но поскольку я был уже един со всем прочим здесь, то и оно вместе со мной, постепенно, с некоторой инерцией, но вернулось на правильный путь. А правильным для этой земли сейчас является ее орошение. Вот поэтому и пошел дождь. А вовсе не потому, что я его «вызвал»…

— Но если все так просто, почему же вы взяли за это такие большие деньги? — спросил один из ученых. — Крестьянам пришлось буквально продать последнюю рубашку, чтобы заплатить вам…

— Потому что я уже старый и немощный человек, а когда я присоединяюсь к дисгармонии, мне становится так же плохо, как и всему вокруг. Добровольно перейти из правильного состояния в неправильное — стоит очень дорого, — вызыватель дождя знаком показал, что аудиенция окончена.

В тот же день он уехал обратно в свою деревню, а ученые отправились в Пекин.

Мальчишка долго молчал. Потом спросил:

— Но вы ведь не просто так мне?это рассказали? Вы думаете, что я…

— Именно. Причем тебе даже не надо, как старому китайцу, присоединяться и загонять себя в общую дисгармонию. Ты со своими двойками и почесушками уже там. При этом это все не твое лично, так как ты умен — так рассказать о семье в твоем возрасте может далеко не каждый — и, судя по медицинской карточке, которую ты мне принес, в общем совершенно здоров.

— И как же мне самому вернуться в «правильное состояние»?

— Упорно и даже фанатично делать все то, что ты сам внутри себя считаешь правильным, но до сих пор не делал.

Мальчик подумал еще.

— То есть учить до посинения уроки, — нерешительно начал он. — По утрам — гимнастику себе и Леньке, потом обливаться холодной водой и Леньку обливать, не есть чипсы, держать ту диету, которую дерматолог советовал, после школы с Ленькой в парке на велосипеде (он на велике ездит лучше, чем ходит), не считать всех в классе придурками и найти в них достоинства, как мама советует… И вы думаете, это поможет?

— Есть такая простая вещь, как эксперимент, — пожала плечами я. — Попробуй на практике, и все станет ясно. Не догонишь, так согреешься…

— А сколько надо пробовать?

— Ну, если считать, что китаец тренировался лет 50-60, и у него ушло три дня, а ты только начинаешь… Думаю, для начала надо взять три месяца, а потом оценить промежуточные результаты и либо уже забить на все это, либо продолжить… Стало быть, получается, что ты придешь ко мне с отчетом сразу после лета, в начале сентября. Хорошо?

— Ага, — сказал он и ушел.

Я о нем помнила и искренне переживала за его успех. В таком возрасте что-то последовательно делать несколько месяцев подряд без всякого контроля со стороны очень трудно. Сможет ли он?

Он записался на второе сентября.

— Ленька! — сказал он мне с порога. — Мама думает, что это лошади помогли и лекарство из Германии. Но мы-то с ним знаем… Я ему про китайца рассказал. Он понял, он у нас умный.

— Отлично! — воскликнула я, подумав, что закалка, тренировки на велосипеде и внимание старшего брата просто обязаны были заметно улучшить состояние маленького брата. — А еще?

— А еще бабушка: врач сказал, что нее хорошая ремиссия, и он ее как минимум на год отпускает.

— А ты?

— Я год всего с двумя тройками закончил, а папа недавно сказал, что он и не заметил, как я вырос, и, может быть, ему есть чему у меня поучиться. Например, на диете сидеть (руки были чистыми, это я заметила прямо с порога, но летом ведь всегда улучшение)… Так что же, получается, эта китайская штука и вправду работает?!

— Конечно, работает, — твердо сказала я. — Разве ты сам не доказал это?

Автор: Катерина Мурашова

Es mīlu...

Es mīlu dzīvi un viņa man atbild ar to pašu! Tā man palīdz īstenot manus sapņus.....un noteikti palīdzēs izdarīt arī Tev...ja Tu to iemīlēsi!
Tā dos Tev radošumu, iespējas un iedvesmu. Lietas vienkārši notiks!
Lai izdodas!


Make your own slideshow with music at Animoto.

Pārmaiņas- solis ārpus komforta zonas

Kāpēc jākāpj ārpus komforta zonas un kā to būtu labāk izdarīt?

Kas ir atbildīgs par Tavu dzīvi?

Reizēm cilvēki ir gatavi izstāstīt 101 iemeslu, kāpēc ir slikti, bet nav gatavi ko darīt, lai kļūtu labāk. Kāpēc tā? Tas ir attieksmes pret dzīvi jautājums. Viena no būtiskākajām lietām ir apziņa, ka CILVĒKS PATS IR ATBILDĪGS PAR SAVU DZĪVI. Nereti šo patiesību pieņemt ir ārkārtīgi grūti, jo vieglāk taču ir atrast kādu vainīgo pie visām savām nelaimēm. Kādus gadus atpakaļ kādā no sieviešu žurnāliem bija publikācija par psiholoģiskās konsultēšanas metodi, kas paredzēja, ka pie visām mūsu nelaimēm ir vainīgi citplanētieši, kas iemiesojušies cilvēkos. Šķiet, šis psihologs bija atradis labu nišu. Koučingā gan ar šādiem klientiem nestrādā, jo pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Visbiežāk cilvēki neko nemaina, jo tā IR KOMFORTABLI. Viņiem esošā situācija ir pazīstama, lai cik destruktīva tā arī nebūtu. Tamdēļ cilvēki biežāk zina, ko nevēlas, bet īsti NEZIN, KO VĒLAS. Kouča pirmais uzdevums ir palīdzēt klientam noskaidrot/precizēt, ko klients vēlas. Zināt, ko vēlos- tas ir pirmais solis uz pārmaiņām.

Vienmēr ir izvēle

Vai tiešām visu laiku ir jāmainās? Lai cik komfortabli nebūtu palikt tur, kur esam, tomēr, par vispastāvīgāko lieta mūsu dzīvē ir uzskatāmas pārmaiņas. Varētu domāt, ka tāds pieņēmums ir radies jauno tehnoloģiju laikmetā, bet nekā! Tur ir saklausāms nedaudz pārfrāzēts Sibīrijas šamaņu Svētais likums Nr.8, kas skan sekojoši: „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”. Šķiet, ka šie likumi ir radušies krietni pirms tehnoloģiju laikmeta.

Pasaulē ir divu veidu pārmaiņas:

• kuras notiek pēc mūsu iniciatīvas (cilvēks pats grib mainīt darbu), 
• kuras notiek pēc ārpasaules iniciatīvas (tiek samazināts darbinieku skaits). 

Laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj gan radīt paši, gan arī pieņemt apkārtnes radītās pārmaiņas. Koučingā ir iespējams strādāt gan ar viena veida, gan otra veida situācijām. Ir lielisks teiciens: „Plann or be planned for” /Plāno pats, vai kāds cits Tevi ieplānos/. Šķiet, ka patīkamāk ir būt pārmaiņu iniciatoram, nevis sajust, kā ārpasaule mēģina pārmainīt Tevi? Tomēr arī situācijās, kad šķiet, ka pasaule ir sazvērējusies, ar koučinga palīdzību ir iespējams mainīt skatu punktu un iegūt resursu, kuru pēc tam lietderīgi izmantot.

Jebkurā gadījumā uz šiem jautājumiem „kad vajag mainīties un kad nevajag mainīties” atbilžu no malas nav. Koučingā valda uzskats, ka cilvēks ir savas dzīves vislielākais eksperts. Vienīgais, ko var darīt kouči, ir radīt vidi, stimulu, kas ļauj cilvēkam pieņemt savus lēmumus un izdarīt izvēles.

Matemātiska loģika vs emocionāla jūtība

Gadās, ka pieņemt izdarīt izvēli nemaz nav tik vienkārši. Ir tik daudz dažādu blakus apstākļu un ietekmējošo faktoru. Un katrs no tiem var atstāt savas sekas. Limbiskās smadzenes (smadzeņu daļa kas atbild par emocionālo dzīvi) stāsta mums vienu šausmu stāstu briesmīgāku par otru. Ieslēdzas „iekšējas radio”, kas nezin, kāpēc strādā uz „tas nav iespējams, labāk neko nedari, tev tik un tā nekas nesanāks” frekvences. Tādos gadījumos noderīgi ir atcerēties par limbisko smadzeņu dabīgo vēlmi saglabāt satus quo Viena no populārākajiem tehnikām Eriksona koučingā, kuru mēdz izmantot izvēles izdarīšanā, ir Dekarta koordinātes (tā pati koordinātu plakne, kuru apgūst pamatskolā). Ar tās palīdzību vienas koučinga sesijas laikā ir iespējams izvērtēt visus par un pret, ja ir runa par kādu konkrētu jautājumu, uz kur nepieciešama atbilde „JĀ” vai „NĒ.” Šādas sesijas ieguvums parasti ir jauns skatu punkts uz šo jautājumu un atvieglota lēmuma pieņemšanu. Bet lēmums tik un tā būs jāpieņem katram pašam. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki sesijas beigās pat sāk smieties, saprotot, cik dīvainu iemeslu dēļ nav varējuši izšķirties par labu „JĀ” vai „NĒ.”

Nereti arī palīdz vienkārša vizualizācija, par tēmām:

„Kas manā dzīvē notiks, ja šīs pārmaiņas īstenošu ”; 

„Kas notiks, ja šīs pārmaiņas dzīvē NEKAD NEIZDARĪŠU” ; 

„Kas notiks, ja TO ĪSTENOS KĀDA MANA PAZIŅA”. 

Motivēšana vs stimulēšana

Nereti nākas dzirdēt: „Jāsameklē kāds koučs, kurš (no)motivētu mani!”. Tomēr jāatzīst, ka kouča uzdevums nav motivēt. Motivācija ir iekšējs process, to nevar izdarīt kāda cita vietā. Tātad, tikai katrs pats var sevi motivēt (un, atkal, uzņemoties par to atbildību). Tas, ko var darīt no ārpuses- ir stimuls, motivācijai labvēlīgas vides radīšana. Un spēcīgie koučinga jautājumi palīdz radīt šādu vidi. Katram no mums ir vērtības, uz kurām balstoties, mēs dzīvojam un veicam izvēles. Jo dziļākas vērtības (jo vairāk saistītas ar dzīves jēgu, personīgo misiju) tiek aizskartas, jo rodas lielāka motivācija pārkāpt savu komforta zonas robežu.

Komfortablas pārmaiņas

Cilvēkam ir raksturīgi uzskatīt, ka pārmaiņas, tas nozīmē kaut ko zaudēt. Un arī izteiciens „solis nezināmajā” vedina par to domāt. Prātam daudz tīkamāks ir izteiciens „paplašināt savu komforta zonu” vai iepazīt „tuvāko attīstības zonu” jeb nokļūt “izaugsmes zonā”. Respektīvi- padarīt lielāku sev pazīstamo, sajusties ērti jau lielākā dzīves daļā, nevis iekrist tumsā bez jebkāda cerību stariņa, sperot soli nezināmajā. 

Ja mācamies no savas pieredzes (kuru mums ir bijusi iespēja izbaudīt pirmajā dzīves gadā, bet kuru diemžēl ne pārāk labi atceramies), tad zinām, ka visupirms mēs gulējām, tad iemācījāmies velties, apsēsties, nostāties četrāpus un tikai tad staigāt. Tāpat arī ir ar pārmaiņām. Ja par mērķi tiek izvirzīts nokļūt no guļus stāvokļa staigājoša bērna stāvoklī, tad prātam tas būs „solis nezināmajā” jeb “panikas zonā”. Bet, ja tiek sastādīts saprātīgs attīstības grafiks un pieņemts, ka guļus stāvoklim būtu jāseko sēdēšanai, tad tā būs mierīga pārvietošanās uz tuvākā attīstības jeb izaugsmes zonu. Tad iegūto pieredzi jau būs iespējams izmantot nākošajos attīstības stāvokļos, līdz tiek sasniegts vēlamais- pārvietošanās stāvus. Tas tad arī ir tas drošības spilventiņš- komforta zona, kas ar katru no sasniegumiem, tiek paplašināta. Tas ir viens no darbiem, kuru veic klients koučinga sesijās pēc mērķa noformulēšanas. Izveido mērķa sasniegšanas plānu un padara prātam draudzīgu jebkura mērķa sasniegšanu.

Darīt-domāt-darīt

Cilvēki ir dažādi, to komforta zonu lielums un saturs ir dažādi, arī ātrums ar kādu tie ir gatavi spert soļus izaugsmes zonā ir dažāds. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka ierastās darbības modeļa, kā viņš mēdz rīkoties šādās situācijās un gatavības mainīt savus ierastos darbības modeļus. Ne velti ir teiciens: „Darot to pašu ko vienmēr un cerēt, ka būs cits rezultāts, ir neprāts” /A.Einšteins/.

Ja cilvēks ir pēc dabas ir mierīgs un pirms dara, mīl visu pārdomāt un sīki izplānot, tad SPEROT LIELU SOLI NEZINĀMAJĀ viņš riskē ar to, ka var nobīties no neierastās vides un nolemt atgriezties iepriekšējā komforta zonā ar negatīvu pārmaiņu pieredzi (kas savukārt varētu ietekmēt turpmākās vēlmes kaut ko mainīt). Ne velti- šo tālāko zonu mēdz dēvēt par “panikas zonu” Šādam cilvēkam tikpat lielas grūtības varētu sagādāt arī ĻOTI SĪKA DETALIZĀCIJĀ, lielās bildes pazaudēšana (KAS IR PĀRMAIŅU MĒRĶIS?) un līdz ar to iedvesmas un motivācijas turpināt ceļu trūkums. Ja mēs paskatāmies uz secīgām plānošanas darbībām (domāt- darīt), tad šie cilvēki bieži vien paliek domāšanas stadijā. Tamdēļ īpaši noderīgi ir rīkoties apgrieztā secībā „darīt-domāt”, pievienojot vēl vienu reizi- „darīt”. Darīt- domāt- darīt. Šādos gadījumos līdz koučinga sesijās uzdotie mājas darbi, kas palīdz turpināt ceļu soli pa solim un laiku pa laikam atcerēties LIELO MĒRĶI.

Savukārt, ja cilvēks pēc dabas ir straujš un aktīvs, mīl uz visām lietām skatīties globāli, tad viņam SOLIS NEZINĀMAJĀ, JO LIELĀKS, JO LABĀKS ir ikdienas dzīves sastāvdaļā un šajā procesā viņš nesaskata riskus, drīzāk baudu. Tomēr, kā nereti ir dzirdēts no viņiem pašiem- šie cilvēki bieži vien atzīst, ka savā SOĻU SPERŠANĀ ir palaiduši garām būtiskas detaļas, kas varētu viņu iespējamo ieguvumu no pārmaiņām stipri vien palielināt. Te ir vietā atcerēties pēc „darīt” atgriezties pie „domāt” un tikai tad „darīt” tālāk. Atkal domāt-darīt-domāt. Tāpat ir arī var gadīties, ka pa ceļam gadās kāds cits LIELS UN AIZRAUJOŠS MĒRĶIS un iesāktais ceļš var palikt nepabeigts. Šādiem cilvēkiem koučinga sesijas vars palīdzēt atklāt to, kā svinēt mazās uzvaras, baudīt ik soli ceļā uz mērķi un pēc tam nosvinēt lielo sasniegumu. Koučs palīdz atklāt pasaules dažādību, izbaudīt nianses un novērtēt tās. Nereti ir nepieciešams kopīgi ar klientu izvērtēt, kas varētu palīdzēt saglabāt fokusu uz mērķi.

Jebkurā gadījumā pārmaiņu koučings- tas ir veids, kā sevi pieradināt un padarīt jebkuras sev svarīgas pārmaiņas par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Šāda pieeja ir ļoti vērtīga dzīves stila maiņā (t.sk. veselīgs dzīves veids, dzīve bez cigarettes, personīgā biznesa uzsākšana). Koučinga sesijās tiek strādāts ar to, kā jaunos paradumus dzīvē ieviest soli pa solim un padarīt tos noturīgus.

Rezultāts- tikai ieguvumi

Alla Pugačova savā dzīvē ir piedzīvojusi ne mazums pārmaiņu un veikusi ne mazums izcilu sasniegumu, tamdēļ 2011.gada Jaunā Viļņa dalībniekiem teiktais novēlējums, visticamāk, ir personīgi pārbaudīts: „Es novēlu Jums piedzīvot pamatīgu izgāšanos. Tas padarīs Jūs stiprākus.”

Vislielākais ieguvums no soļa ārpus komforta zonas (pabūšanas izaugsmes zonā) ir PIEREDZE. Jauna dzīves pieredze. Gan tad, ja „solis” ir bijis veiksmīgs, gan arī tad, ja tas ir bijis nosacīti neveiksmīgs. Jebkurā gadījumā tas ir radījis iespēju sevi iepazīt jaunā situācijā, atklājis vēl kādu iespēju vai licis pārvērtēt iepriekš pieņemto lēmumu. Nereti, kad klientiem šķiet, ka viss plānotais brūk un jūk, kouči lūdz atrast vismaz 3 labas lietas, kas ir šīs situācijas ieguvumi. Un tiešām, ieguvumi atrodas un, bieži vien, pat vairāk kā trīs. Sasniegtais PALIELINA KOMFORTA ZONU un kalpo par drošības spilvenu nākamajām pārmaiņām. Tāpēc ir svarīgi iemācīties saskatīt ieguvumus, spēt tos novērtēt un nosvinēt. Jā, arī NOSVINĒT sasniegto ir svarīgi! Un šīs prasmes var iemācīties. Baudiet pārmaiņu procesu!

Uz tikšanos izaugsmes zonā! 

Atrast ķirbi komposta kaudzē

Oktobrim piestāvīgs ķirbis

Pusdienlaika svelmē dārznieks bija apsēdies ķiršu koka ēnā atpūsties. Garām gāja svētceļnieks un palūdza ūdeni, lai atveldzētu slāpes.

Padzēries svētceļnieks uzsāka sarunu.

„Vai tev, dārzniek, nav apnicis nodarboties ar tik sīkām laicīgām lietām kā dārza laistīšana vai gurķu audzēšana? Tā taču ir tikai kalpošana vēderam!”

„Ko tad man tā vietā vajadzētu darīt?”, dārznieks lēnīgi atjautāja, „Kreklus vai uzvalkus šūt es neprotu. Dzelzi kalt arī nē. Jāpaliek vien pie saviem gurķiem.”

„Tu nesaprati! Kreklu šūšana un dzelzs kalšana ir tās pašas laicīgās lietas. Es runāju par kaut ko citu – par garīgumu! Par Dieva meklēšanu!”

„Ko tev dos Dieva atrašana?”, dārznieks painteresējās.

„Kā, ko!?”, svētceļnieks bija patiesi izbrīnīts par šādu jautājumu, „Tas man dos mūžīgo laimi un nirvānu!”

„Vai tu pazīsti Dievu un vai tu zini, kas tas tāds ir?”

„Tu esi tāds jocīgs! Protams, ka nezinu! Tāpēc jau es to meklēju, ka nezinu.Ja zinātu, tas nozīmētu, ka esmu Dievu atradis un es jau būtu laimē un nirvānā! Bet esmu daudz lasījis par Dievu, un no lasītā man ir priekšstats par to, kas tas varētu būt.”

„Un vai tu zini, kur to meklēt?”

„Ne gluži. It kā tas ir visur. Taču arī par to esmu daudz lasījis un apmēram iztēlojos, kā Dievs jāmeklē. Un es esmu drošs, ka Dieva atrašana ir tas, kam jāvelta visa cilvēka dzīve un pūles. Laicīgo lietu seklums mani vairs neinteresē.”

„Tas ir jocīgi,” dārznieks domīgi prātoja, „Piemēram, es pazīstu ķirbi. Es zinu, kā tas garšo, kāds tas izskatās. Un es zinu, ka ķirbis aug mana dārza komposta kaudzē. Zinot, kāds ir ķirbis un zinot, kur manā dārzā ir komposta kaudze, es varu ķirbi atrast. Tumsā man tas varbūt prasītu mazliet lielākas pūles, bet es tiktu galā. Vēl lielākas pūles ķirbja atrašana man prasītu, ja manā dārzā nebūtu ne komposta kaudzes, ne ķirbja. Taču arī tad ar savām zināšanām par ķirbi un zināšanām, kur tas aug, es ķirbi spētu atrast citos dārzos vai tirgū. Galu galā es taču zinu, kāds ir ķirbis, es zinu, kas ir meklēšanas objekts! Bet nespēju saprast, kā es varētu atrast ķirbi, ja nezinātu, ne kas tas tāds ir, ne arī kur tas aug. Pat tad, ja ķirbis būtu man pie kājām, es tam paietu garām, jo nezinātu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju!”

„Kā tu uzdrošinies salīdzināt Dievu ar ķirbi kaut kādā mēslu kaudzē!?”, svētceļnieks patiesi sadusmojās, „tā tu nodarbojies ar Dieva zaimošanu!”

„Nebūt nē”, dārznieks joprojām lēnīgi turpināja, „es apceru pašu meklēšanas procesu un domāju, ka būtu muļķis, ja meklētu ķirbi, to nepazīdams un pat nezinādams, kur to meklēt,. Tāds meklēšanas process jau sākotnēji būtu lemts pilnīgai neveiksmei. Tad jau dārza kopšana noteikti ir daudz labāka lieta, ar ko nodarboties.”

„Tu gribi teikt, ka visi tie miljoni cilvēku, kas meklē Dievu, ir muļķi?!”, svētceļnieks no dusmām kļuva gluži sarkans.

„Es neko negribu apgalvot par tiem miljoniem, es tikai domāju, kā es varētu atrast ķirbi. Starp citu, cik no tiem miljoniem Dievu ir atraduši? Teiksim, vai no taviem paziņām kāds ir atradis?”

Svētceļnieks apjuka:

„Nē, nav, bet …”

„Re nu, tad jau man būs bijusi taisnība! Nevar taču nemaz atrast, ja nezina, ko meklē! Un tad jau var būt tāpat kā ar to nepazīto, nezināmo ķirbi, kas guļ tepat pie kājām. Varbūt mēs paejam garām Dievam, kurš jau tepat ir. Tikai mēs viņu neredzam, jo nezinām, kas tas tāds ir. Un varbūt neredzam tieši tāpēc, ka esam par daudz lasījuši vai dzirdējuši un šajā šķietami zināmajā arī meklējam. Jo meklēt taču var tikai zināmo zināmajā, vai ne?”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Ja es meklētu nezināmo ķirbi, man tik un tā būtu vajadzīgs meklēšanas objekts. Lai iegūtu meklēšanas objektu, es vispirms saveidotu tā izskatu no kaut kā sev zināma un kaut kā zināma iekšienē arī meklētu. Teiksim, saveidotu priekšstatus par ķirbi no dillēm, no burkāniem, no tomātiem, no rabarberiem, no āboliem, no plūmēm un meklētu sev zināmajā dārzā. Bet - lai ko es tur arī saveidotu – tas nebūs ķirbis! Un es neko neatradīšu, jo meklējamais objekts, taču ir pavisam citāds. Labi, pieņemsim, staigājot pa zināmo - šajā gadījumā dārzu – es varu uzdurties kaut kam lielam dzeltenam, kas pēc apraksta vai kaimiņu stāstītā varētu būt meklējamais ķirbis. Bet ar Dievu taču tas tā nav iespējams, jo Dievs kā objekts laikam neatrodas ierobežotā dārzā? Nevar taču tā būt, ka te dārzā Dievs ir, bet blakus kaimiņa pagalmā Dieva nav, vai ne?”

„Laikam nevar gan…”, svētceļnieks nu izskatījās pavisam apjucis, „Tu man tā sajauci galvu, ka es vairs nesaprotu, kas ir pareizi …”

„Es jau arī nezinu, kas ir pareizi,” dārznieks domīgi nogrozīja galvu, „es tikai zinu, ka, kaut ko meklējot, jāzina, kas ir meklējamais. Citādi var sanākt, ka tas meklējamais ir tepat, stāv tevi apskāvis, bet tu to pat nemani. Tad jau labāk nemaz nemeklēt, bet kopt dārzu. No tā visiem lielāks labums. Skat, arī tev, aizņemtam meklētājam, varēju dārza akas ūdeni pasniegt. Citādi tu būtu cietis slāpes!”

Svētceļnieks neko vairs neatbildēja. Viņš raudzījās uz dārza tālo stūri, kur komposta kaudzes augšā gulēja skaisti apvēlies dzeltens ķirbis, un domāja.

PALDIES Ģirtam Ančevskim par šo, tik pārsteidzoši laicīgi, iesūtīto stāstu. Kārtojot www.draugiem.lv galerijā bildes zem nosaukuma "Reibinošas izdarības ar ķirbi un ne tikai.." , manā e-pastā klusi ielavījās šis stāsts. Oktobris?
Bet, protams! TAS vēl turpinās. Tam apliecinājums ir rodams šajā attēlā. Oriģināls no  http://twitpic.com/76rkrg Paldies Mārai, Paldies Mārim!