Findhorn Foundation. Ekokopiena. Kā viss sākās?

Maija nogalē devos ilgi gaidītā braucienā- padziļināti apgūt Transformācijas spēles darbnīcas vadītāja prasmes. Mācību vietu izvēlējos apzināti- tā bija vieta, kurā ir radītā šī spēle- Findhornas ekokopiena Skotijā. Bija nojauta, ka mācības noritēs lieliskā vidē. Un man nebija jāviļas! Piedzīvoju visu un vēl vairāk! Visa cita starpā bija iespēja iepazīt arī šīs ekokopienas vēsturi un mūsdienas ekskursijā. Sākšu ar nelielu ieskatu.

Iespējams, svarīgāka zīme ikviena dzīves ceļā! Findhornas Fonda ekociemats.

Kā viss sākās?

Dzīvoja Skotijas mazpilsētā Forres Kadiju ģimene, sieva pieskatīja māju un bērnus (viņiem, bija 3 dēli,) bet vīrs Pīters gāja uz darbu un tādējādi nodrošināja ģimenei iztiku. Iespējams, ka viss būtu noticis savādāk, ja ne kādas viesnīcu ķēdes rekonstrukcija, kuras rezultātā tika likvidēta Forres Cluny viesnīca- vieta, kurā Pīters strādāja par vadītāju. Un tā Pīters Kadijs palika bez darba…un viņa ģimene bez iztikas līdzekļiem. Nācās pamest esošo dzīves vietu un pārvākties uz dzīvojamo karavānu.

Bet, bet, bet šeit sākas neracionālais un, iespējams, "normāliem" ļautiņiem neakceptējamais, jo....

..Pītera sievas Ailīnas galvā bija mazā balstiņa” jeb citiem vārdiem viņa dzirdēja balsis.  Ailīna Kadija uzskatīja, ka tā ir Dieva balss, citi to dēvē par augstāko Es. Lai nu, kā bet šī balstiņa runāja un Ailīna to dzirdēja. Un šī mazā balstiņa viņai teica, ka ir jāpārceļas no Forres uz zvejnieku ciematiņa Findhorn pusi, tuvāk Ziemeļu jūrai, Findhornas līcim un tur ir jāiekopj sakņu dārziņš. Pīters Kadijs bija ļoti mērķttiecīgs vīriets, ja viņš ko sāka darīt, tad to arī darīja. Un Findhornas komūnai par laimi, Pīters ņēma vērā to balstiņu, kuru dzirdēja viņa sieva. Kadiju ģimene pārvietoja karavānu tuvāk jūrai un kopā ar savu ģimeni un tuvu draudzeni Doroteju iekopa sakņu dārziņu. Dārziņā galvenokārt saimniekoja Ailīna un par īstu pārsteigumu visiem apkārtējiem, smilšanajā piejūras zemē audzēja bagātīgu dārzu ražu. Mazā balstiņa sievas galvā aicināja sagatavot vietu cilvēkiem, kuri ieradīsies… Un lai gan nebija nekādu pazīmju, ka vēl kāds no apkārtējiem ir gatavs pārcelties uz dzīvi Findhornas tuvumā, tomēr Pīters ķērās pie labiekārtošanas darbiem. Un cilvēki sāka pamazām ierasties gan no tuvākām, gan tālākām vietām. Izrādās mazā balstiņa bija uzrunājusi arī viņus. Tā sākās stāsts par komūnu. 

Dzīvojamā karavāna Findhornas Fonda parkā un pirmais dārzs, no kā viss sākās.

Cik tur daudz taisnības, cik izdomas, nevaru teikt, jo mana ekskursijas vadītāja nopietnā seja neļāva nojaust, kur beidzas viens un sākas otrs. Bet, vai tad tas ir galvenais? Galvenais ir tas, ka šī komūna jau ir nosvinējusi savu 50. gada dienu un izskatās, ka tās iedzīvotāju klāsts tikai pieaug (šobrīd ap 400 rezidentu). Un pieaug ne tikai komūnas iedzīvotāju klāsts, pieaug līdzīgi domājošo cilvēku klāsts, kuri ārpus komūnas robežām nodarbojas ar dziedniecības, dārzniecības, amatniecības praksēm. Savu pilsētu mājas jumtos ierīko saules baterijas, bet miniatūros dārziņus mājas priekšā atvelta ne tikai mauriņam, bet arī stikla siltumnīcām ar dažādiem zaļumiem. Ekoloģiskā domāšana ir bīstami lipīga!

Nakti pirms mācību uzsākšanas pavadīju šādā kompānijā tuvējās pilsētiņas fizioterapeites studijā

Vairāk par komūnas pieredzi var skatīt šajā vietnē  vai izlasīt zemāk esošajā grāmatā. 

Tomēr, turpināšu arī par to rakstīt un stāstīt! Starp citu- arī festivālā Give&Get!