sestdiena, 2016. gada 2. jūlijs

Sieviete, kas plūst

Egona Zīverta foto
Daigas Luteres raksts. Publicēts laikrakstā "Kurzemes vārds" 29.04.2016.

Kad Intai Santai mūsu sarunas sākumā jautāju, kā viņa sevi nosauktu, atbilde, daudz nedomājot, skanēja: "Es esmu laimīgs cilvēks. Bet – tas ir procesa nosaukums, jo laime nav pastāvīgs stāvoklis." Inta ir trīs bērnu māmiņa un sieva vīram Kasparam. Vēl pāris gadu un par viņiem varēs teikt, ka šis pāris kopā nodzīvojis ceturto daļu gadsimta. Ļoti lielā mērā pateicoties tieši Intas iniciatīvai un veikatajām aktivitātēm, Latvijas Profesiju klasifikatorā šodien atrodams arī šāds ieraksts: "Izaugsmes veicinātājs" jeb svešvārdā – koučs. I.Santas profesija ir izaugsmes veicinātāja. Kāds bija ceļš līdz tam?

     Tu tik pārliecinoši saki, ka esi laimīga.  Kā nonāci līdz šādai apziņai?
     Laimīga es jūtos ne tikai tad, kad viss ir ļoti labi. Tā kā laime ir process, es zinu, ka esmu laimīga arī tad, ja dusmojos vai kāds mani aizvainojis. Mana laime nav atkarīga ne no viena cita, tikai no manis pašas. Tā nav bijis vienmēr. Droši vien tādēļ savā dzīvē esmu mainījusi dažādas profesijas un meklējusi savu ceļu. Tur, kur biju, neguvu sajūtu, ka esmu īstajā vietā. Viss sākās, kad no Kuldīgas atbraucu uz Liepāju, lai mācītos Lietišķās mākslas vidusskolā par noformētāju. Tā kā tolaik skola piedzīvoja pārmaiņu laikus, es biju kursā, kas mācījās veselus piecus gadus. Direktors Rubīns piedāvājā jaunu kultūras vēstures kursu. Tajā bija viss par mākslu, mūziku, glezniecību, reliģiju, filozofiju, laikmetiem, stiliem u.c. Saņēmām plašas zināšanas par praktiski visu un šis vispusīgais skatījums man ļoti, ļoti patika. Tik ļoti, ka vienu gadu Aizputes vidusskolā pat strādāju par kultūras vēstures skolotāju.

     Pēc tam pievērsies psiholoģijas studijām. Kas uz to mudināja?
  Manis pašas pārdzīvojumi un vērojumi manu vecāku, vecvecāku ģimenē. Es apprecējos, kad man bija 19 gadu. Psiholoģiju vēlējos studēt, jo gribēju palīdzēt cilvēkiem justies labāk viņu attiecībās. Man šķita, ka viņiem vajag mācīt, kā dzīvot vienam ar otru. Sākumā tuvinieki mani atrunāja, sakot, ka kaut ko tādu uzņemties ir ļoti liela atbildība, ļoti daudz būs jāmācās un vispār – tas nav tik vienkārši. Ļāvos pierunāties. Tomēr pēc laika Rīgā atradu augstskolu, kurā piedāvāja studēt mārketinga psiholoģiju.
Jā, daudzi psiholoģiju, psihoterapiju sākotnēji studē ar mērķi izprast sevi un justies dzīvē komfortablāk. Bet tas, manuprāt, ir ļoti labi! Tas lieliski motivē mācīties. Viens no kursadarbiem, kuru rakstīju, bija par lēmumu pieņemšanu. Kādēļ? Tādēļ, ka man pašai visu laiku bija problēmas ar izvēļu izdarīšanu. Pieņemt pašai lēmumu man šķita varen sarežģīts un pat neizpildāms uzdevums. Tas taču lieliski, ja kādā mirklī kļūsti par konkrētas tēmas ekspertu, jo tev pašam par to ir dažādi jautājumi! Tagad daudzi pie manis nāk risināt savu attiecību jautājumus koučinga un citos konsultāciju formātos.

     Lai studētu psiholoģiju, vajadzēja maksāt par studijām, bet naudas nebija. Tu rokas klēpī neturēji, gaidot, ka nauda nokritīs no gaisa.
    Uzsākot studijas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, rakstīju ļoti daudziem uzņēmumiem un piedāvāju sevi kā darbaspēku, piebilstot, ka priecāšos, ja uzņēmums atbalstīs manas studiju maksas segšanu. Tas notika pirms gadiem divdesmit. No visiem ļoti pieklājīgi man atbildēja Liepājas Dome, sakot nē, un uzņēmums "Lauma," sakot jā. Tika noslēgts līgums, ka tik un tik gadu man būs "Laumā" jānostrādā. Nokļuvu pilnīgi jaunā, svešā pasaulē – pārdošanas un mārketinga departamentā, kur strādāju kā ekonomiste. Tas bija... ak, Dievs! Cita pasaule. Ražošanas iekārtu slodzes, mēneša plāni utt. Tolaik uzņēmumā vēl bija tāda parādība kā deficīts, kad daļu produkcijas burtiski rāva nost no ražošanas līnijas! Mutuļoja tādas cīņas un kaislības! No vienas puses, studējot mārketinga psiholoģiju, tika skaidrots, kā korekti strādāt ar klientu, bet dzīvē redzēju, kā viņi plēsās viena adījuma ruļļa dēļ.  

     Ko tu tajā brīdī saprati?
    To, ka man nepatīk pārdot, bet savā nodaļā ieviesu dažas lietas, kādas agrāk nebija un kuras atviegloja darbu ne tikai man. Piemēram, pasūtījumu apkopošanai sāku izmantot MSEexcell. Pirms tam šos datus apkopoja rēķinot ar kalkulatoru un rakstot lielās rūtiņu lapās.

     Pēc tam uz maģistriem.
    Kad 2001.gadā iestājos uzņēmējdarbības vadības maģistrantūrā, tas bija laiks, kad cilvēki izteikti bija orientēti uz sasniegumiem. Arī vīrs beidza šo maģistrantūru. Maģistra studiju laikā man piedzima vidējā meita un saku, ka mēs visi trīs kopā kļuvām par maģistriem. "Laumu" pārdeva, nāca jaunie saimnieki. Gaidījām kaut ko jaunu un modernu, bet vīlāmies. Tolaik daudzi darbinieki no mārketinga departamenta aizgāja. Arī es. Kad pēc diviem gadiem atgriezos, tad nokļuvu jau vadības līmenī. Un tas bija interesanti.

     Uzņēmumu sadalīja un tevi uzaicināja uz "Lauma Lingerie."
   Linda Matisone, šī uzņēmuma jaunā vadītāja, veidoja jaunu komandu, struktūru. Tolaik daudzi pakalpojumi vēl tika pirkti ārpusē. Lielais holdings ļoti atbalstīja ideju, ka ir lietas, kuras jādara pašiem, tanī skaitā personāla vadība. Sākotnēji mana tēma bija personāla motivācijas jautājumi. Tas bija laiks, kad daudzi darbinieki paši gāja prom no uzņēmuma, jo citur algas bija daudz lielākas. Pēc laika sākās krīze un man kā personāldaļas vadītājai vajadzēja atlaist tos, kas bija palikuši. Ja sākumā cilvēkus tā kā mēģināju pieturēt, lai viņi neiet prom no uzņēmuma, tad pēc laika jau darīju pretējo. 

     Kā tas bija?
     Tā  – riktīgi smagi. Kādu laiku dzīvoju ar lielu vilšanās sajūtu, jo uz šo amatu gāju ar vislabākajiem nolūkiem, bet, protams, sapratu, ka nav jau citu variantu. Ka darbinieku interesēs ir tas, lai viņi tiktu atlaisti ātrāk, kamēr algas vēl lielas, jo tad pabalsts būs lielāks. Visi uzņēmēji, kas gājuši cauri krīzes posmam, zina, ka, ja nav kam savu produkciju pārdot, tad galu galā nav no kā ražot jauno, nav no kā dzīvot.  Bija situācijas, kad ļoti gaidījām, kad beidzot ienāks nauda no mūsu "Laumas" veikaliem. 

     Kas tev patika, strādājot "Lauma Lingerie"?
  Tas, ka jutos kā partneris. Ar Lindu daudz runājām, diskutējām, katrai bija savs viedoklis, bet mācējām atrast kopsaucējus.

     Vai savā vietā juties pārliecinoši?
     Es jutos pārliecinoša savos nodomos. Šajā uzņēmumā nostrādātais laiks man deva sapratni, cik ļoti svarīgs ir vadītājs. Man patika vērot, kā tiek pārvaldīts uzņēmums. Vēl tas, cik ļoti svarīga ir partnerības sajūta, ka ar tevi rēķinās, uzklausa, respektē. 
Uzņēmuma saimnieki bija izveidojuši savu zvaigņu komandu, kurā bija visi vadītāji. Centrālajā ofisā Maskavā strādāja augstākā līmeņa pārdošanas vadības, personālvadības, mārketinga utt. speciālisti. Tie bija savas nozares grandi. No viņiem guvu izpratni par nozares plašumu. Nevienā augstskolā es nesaņemtu tik daudz jaunākās informācijas par to pašu personālvadību, cik deva viņi. Pie tam viņi dalījās ļoti dāsni. Darbā daļu dienas pavadīju Liepājā, bet daļu- pasaulē, caurskatot atsūtītos materiālus par personālvadības jomas aktualitātēm.Tā bija darba devēja patiesa rūpēšanās, lai darbinieks zinātu pasaules līmeņa tendences savā nozarē. Tad arī pirmo reizi iepazinos ar koučinga pieeju, kas mani uzrunāja. Drīz pēc tam Latvijā pirmo reizi tika piedāvāts apgūt koučinga programmu un kļūt par kouču, jeb latviski – izaugsmes veicinātāju. Sāku mācīties un no 2009.gada šo procesu vēl neesmu pārtraukusi. Zināšanas papildinu nepārtraukti, jo koučingā instruments esmu es pati un man šis instruments, proti, es, visu laiku ir jātur darba kārtībā, lai spētu strādāt ar cilvēkiem. Lai es nebūtu pārņemta ar kaut kādām savām problēmām. Vispār – ļoti laba sajūta. Zināma līdzība ar  aktrisēm, kurām visu laiku ir jābūt formā.

     Kādēļ tu aizgāji no laba uzņēmuma, labas darba vietas?
    Tādēļ, ka ieraudzīju – koučings ir tas, ko es gribu darīt. Tas tā ļoti egoistiski sanāca.

     Kam tādam vajag dūšu!
   Vajag. Tā sanāca. Nenožēloju. Jo, ja es būtu palikusi uzņēmumā, tad man nebūtu iespēju tik dziļi apgūt koučingu. Mans mērķis bija, izmantojot šo metodi, strādāt ar klientiem.

  Vai nav tas, ko teici sarunas sākumā, ka gribēji cilvēkiem mācīt dzīvot attiecībās?
     Tā sanāk!

  Tieši tu biji cilvēks, kurš uzrakstīja vēstuli Labklājības ministrijai, lūdzot Profesiju klasifikatorā  iekļaut jaunu ierakstu: izaugsmes veicinātājs.
  Tas notika ar ļoti lielu pārējo manu kolēģu atbalstu un neatlaidību. Vispirms Terminoloģijas komisijā vārda "koučs" vietā  apstiprināja latvisko variantu, nokārtojām visas citas formalitātes un tagad profesijai "Izaugsmes veicinātājs" ir savs numurs reģistrā.  Man ir aizdomas, ka šobrīd Latvijā esam vienīgie Eiropā, kas tā ir legalizēti. Jāatzīst, ka mēs, praktizējošie speciālisti, ikdienā biežāk tomēr izmantojam īsāko svešvārda versiju koučs. Pat cimperlīgajā Francijā koučus sauc par koučiem angliskajā versijā.

     Vai beidzot jūties savā vietā?
     Jā. Ir tik lieliski būt klāt brīdī, kad klients saka: „Jā! Tagad es saprotu! Tagad es to varu!”.Tagad es meklēju iespējas, lai savas zināšanas izmantotu un dotu cilvēkiem.  
     Kopš tā laika, kad kā jauna meitene atnāci mācīties uz Liepāju, visu laiku esi rakusi un mācījusies. No kurienes tevī šis dzinulis?
    Man vienkārši ir interesanti sevī atklāt kaut ko jaunu, jaunas sakarības. Ieraudzīt, kā kaut kas strādā. Es esmu dabīgi tendēta vienkārši plūst. Varbūt tādēļ arī koučings un eneagrammas pieeja mani saista. Tajās abās esmu ieķērusies, lai tās mani stiprinātu manās personīgajās interesēs.  Es šobrīd jūtos daudz līdzīgāka tai meitenei no 1989. gada, nekā kaut kur savas dzīves vidū, kad dažubrīd izpaudos kā kruta un komunikācijā nepatīkamāka biznesa lēdija. Atkal esmu atguvusi savu naivumu un ideālismu. Es atļauju sev tādai būt un, ko tur liegt, dusmojos, kad kāds piekrāpj manas ideālās gaidas!

     Kāda mamma tu bija toreiz, 1994 gadā, kad piedzima pirmais bērns un tagad, kad jaunākajai meitiņai tikai pusotrs gads?
   Katrā periodā ir savas labās un sliktās lietas. Tagad daudz vairāk nekā jaunībā baudu kopābūšanu ar bērnu un adekvātāk reaģēju uz notiekošo. Jaunībā bija daudz jautājumu, neziņas, šobrīd lielāka pārliecība un miers, bet ... nogurstu ātrāk nekā jaunībā. Esot kopā ar jaunāko meitu, es apgūstu un nostiprinu prasmi pateikt savu: nē! Un no viņas mācos, kā pieprasīt savu. To, ko es gribu! Jāatzīst, ka ar to man vienmēr ir bijušas problēmas, bet pats labākais, ka esmu apguvusi vērošanas prasmi – sevis vērošanu. Piemēram: "Es šobrīd nedomāšu par to, bet par kaut ko citu. O! Kaut kas mainās! Cik tas ir interesanti!" Tā dzīvē parādās rotaļīguma elementi.

     Tavuprāt, cilvēka dzīve uz zemes ir dāvana vai sods?
     Tāds, kāds ir cilvēka paša uzstādījums, tāda arī būs viņa dzīve.

     Ar vīru esat kopā jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kā jums tas izdevies?
     (Smejot) Varbūt tādēļ, ka man vēsture patīk! Un patīk remontēt vecas lietas, nevis tās mest ārā un meklēt kaut ko jaunu vietā. Ir jau bijis, kad viens nav gribējis un tad arī otrs nav gribējis turpināt, bet, par laimi, šīs te negribēšanas mums nav notikušas vienlaikus! Arī mūsu trīs bērni ir laba motivācija uzturēt attiecības formā.
Manas dzīves lielākās vērtības ir miers un mīlestība. Mīlestība ir prasme, kuru var iemācīties.Tas savukārt nodrošina mieru. Viena no noteicošajām lietām mīlestībā ir klātbūtne un spoguļošanās otrā cilvēkā. Spēt būt pašam un strādāt pie tā, lai kļūtu par labāko sevis versiju.

VIZĪTKARTE
Inta Santa
# Sieva vīram Kasparam Santam, mamma Aleksandram (22), Beatrisei (14) un Sofijai (1,5).
# Personīgās un komandu izaugsmes veicinātāja/koučs, ACC (ICF).
#Transformācijas spēles fasilitatore (Innerlinks, UK)
# Eneagrammas, biznesa un koučinga trenere (ICTA)
# Izaugsmes veicinātāja Liepājas Raiņa 6.vidusskolā


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana