otrdiena, 2016. gada 15. novembris

Kokles (manas) radības

Ak. Cik neparedzami reizums viss sagriežas! Reiz, vairākus gadus atpakaļ, skatījos TV, ka kaut kur Latvijas ziemeļu pusē cilvēki pulcējas nometnē un gatavo savas kokles. Paši. Man likās tas nedaudz nereāli. Gan tas, ka paša rokām ir iespējams radīt mūzikas instrumentu, gan tas, ka es ko tādu kādreiz dzīvē varētu paveikt. Bet, nemelošu, kārdinājums parādījās.
Tā kārdinājums klusi dusēja, reizumis padodot balsi, kad dzirdēju, kā Spēka dziesmas tiek dziedātas kokles pavadībā. Tajās reizēs gan to nomierināju, sak, es jau bez mūziķa izglītības, ko nu es ar kokli.

Šī bilde, lai zinātu, ka stāsts beidzas labi :)
Neko. Kārdinājumam tomēr pienāca laiks mosties. Un pie visa vainīga bija mūspuses Māra. Māra Tīmane, kas bija sagribējusi savu kokli, uzrakstījusi projektu, guvusi projektam atbalstu un nu steidzami meklēja dalībniekus projekta realizācijai. Ilgi nedomājot teicu: "Jā!'. Vien pajautāju, vai būšu vienīgā dāma, kas kokapstrādes rīkus rokā nav turējusi. Māra mani nomierināja, ka no visiem 10 tikai 2 būšot kungi, lai neķerot kreņķi. Tā es iemetos ar galvu ūdenī, t.i. koklē.

Dienu pirms pasākuma saņemu zvanu no Māras un uzzinu, ka ir vajadzīgi visādi štrumenti. Saņemu ēpastā aprakstu un pārsūtu vīram. Vīrs uzmet aci un saka: "Būs Tev jādraudzējas ar manu brāli. Viņam gan štrumenti, gan prasme un iespēja tos asināt." Tā es tieku pie Vara Santa kaltiem.

Pirmā diena. Tiekamies ar Ģirtu. Ģirtu Laubi, kurš ir kļuvis par kokļu gatavošanas meistaru. Savdabīgs karjeras ceļš, ja ņem vērā, ka sācis viņš ir ar filozofijas studijām. Ģirts ar sev vien zināmu metodi mēģina iegaumēt visu pasākuma dalībnieku vārdus un aicina mūs satikties ar kokli. Ar savu kokli. Dziedam un satiekam savu kokli vairākos Visuma esības līmeņos. Sākot no cilvēciskā, beidzot ar pašu augstāko. Ar Sauli, kura kokles skandināja. Skatos, kā Ģirts spēlē un saprotu, ka neko nesaprotu. Kā  viņš zin, kurš pirksts un kurā mirklī kur jāliek...un kā to vispār ir iespējams savienot ar dziedāšanu. Klusas šausmas. Neko. Pieņemu lēmumu visu darīt soli pa solim. Galu galā Ģirts visu šo apguvis bez mūziķa izglītības.


Dodamies uz Kazdangas skolas galdniekdarbnīcu. Tur mūs gaida mūsu kokles. Tiesa vēl koka dēļa izskatā. Sajutos nedaudz vīlusies, jo klusībā biju pie sevis skaitījusi, ka vēlos kļavas koka kokli...bet piedāvājumā tādas nav. Apskatu vienu, apskatu otru. Un paņemu to dēli, kuru lielākā daļa pametusi mazā izmēra dēļ- no tā sanākot tikai Kurzemes kokle. Man kā kurzemniecei ar to nav nekādu problēmu- man tieši tāda arī ir vajadzīga- Kurzemes kokle. Pēcāk izrādās, ka izvēlētais koks ir alksnis un ir patīkamāks kalšanai- maigāks koks, ka visi citi. Bet šī paša iemesla dēļ smukā virspuse būs jātaisa no egles. jo alksnis šādu slodzi neizturēšot. Būs man divkrāsu kokle.


Kā sieviete izvēlas auto? Pareizi- pēc formas un krāsas. Arī ar kokles dēļa izvēli var notikt līdzīgi.

Piemeklēju piegrieztni. Rūpīgi pārkopēju. Un sāku skatīties apkārt, kas tad jādara tālāk. Daži kolēģi urbj ar urbi, daži jau darbojas ar kaltiem pilnā sparā, dažs vingro ar slīmestu. Ģirts smaidot paskatās uz mani un žirgti saka: "Ņemsim manu mīļāko instrumentu- cirvi!" Kokli ar cirvi? Ok. Gan jau meistars zin. Dodos līdzi pie bluķīša un cirvja. Sekojot līdzi rādītajam un teiktajam, iemēģinu savas rokas jaunā amatā. Ar cirvi notēšu kokles sānos esošo mizu.


Es un cirvis. Nebijusi kombinācija.

Tālāk jau darbojos ar tīkamāku instrumentu: slīmestu. Tas maigi un mīlīgi slīd, gludinot visus negludumus. Man patīk. 


Tīkama kombinācija. Un ierasta nodarbe. Gludināt negludumus var arī ar asām lietām.

Kamēr es ar cirvi un slīmestu, tikmēr kāds jau sakarsējis urbi tā, ka tam jāatpūšas. Man nekas cits neatliek, kā turpināt visu  darīt ar bez-elektrības-metodēm; t.i. grebt kokles skaņu kasti ar kaltu. OOO. Tas ir viens varens darbs. Īsts kokles fitness. Tiesa, varbūt nebūtu bijis tik traki, jo pēc pirmās kalšanas stundas mana kolēģe Anita pieliecās man pie auss  un klusi iečukst: "Mīļā, kalts ir jātur otrādi." Ok. Ne jau visi piedzimst uzreiz ar zināšanām par to, kā pareizi kalt. :)


Tīrīšanās. Attīrīšanās. Jutos, kā Mikelandželo- ņemu nost visu lieko.

Nākamā diena nāk ar dziļākiem kalšanas darbiem. Turpinām veidot skaņu kasti un spārnu. Mans spārns ir neliels. Kurzemniecisks. Kā Ģirts saka: ņemam nost visu lieko. Attīram. Skaidas pa gaisu. Turpinu atklāt sevi un kaltu. Ar to var ne tikai kalt, bet arī gludināt.

Un atkal- ar asām lietām var nogludināt.
Trešajā dienā galdniekdarbnīcu atstājam skolasbērnu pārziņā un pārceļamies uz Aizputes novadpētniecības muzeju. Tur pētam retumus, baudam atmosfēru...un sākam meditēt pie dizaina- ko tad vēlamies koklē iegrebt. Kāds būs zīmējums? Ko tas vēstīs? Kāda būs mana kokle? Man ar šo smukumu dižu jautājumu nav. Ja nu vienīgi- kā dabūt gatavu to, ko esmu iecerējusi? 


Gunas radītais logo tiek piemērīts koklei.
Mana biznesa logo savulaik izstrādāja mana sena studiju biedrene Guna Bērziņa. Austras koku. Zinu, ka gribu to uz savas kokles. Ģirts paskatās un saka: "O. Uz veselu dienu!" Neapjaušu ko tas nozīmē līdz mirklim, kamēr nesāku strādāt ar skaņas caurumu slīpēšanu,....Tiešām. Tā top par slīpēšanas un griešanas diennakti. Diennakti, pēc kuras mana kreisā roka atsakās funkcionēt. Rokā varu kaut ko ielikt. Bet paņemt ar to vai noturēt- ne. Tāds dizaina elements. Roka, kas neklausa. Neko-jau-sev. Saprotu, ka kokle mani veido. Veido manu neatlaidību turpināt.


Kokle piedzīvojusi pirmo manas rokas elektro-pieskārienu. Urbis bija tas, ar ko sāku skaņas caurumu veidošanu.

Nākošajās dienās pamatīgi iekavējos ar darbiem. Nesanāk tik ātri un veikli kā gribētos. Turpinu. Gan kokles apaļo galu kalt, gan sēdināt skaisti izgrebto (tiešām skaisti, man pašai ļooooti patīk) kokles virsējo daļu uz skaņu kastes virsū. Nākas pieradināt ne tikai rokas urbi, bet arī lielo monstrozo urbi- to, kas griež tapu caurumus koklē gluži kā sviestā. Manā koklē būs abas- gan metāla, gan koka tapas. Metāla- lai vieglāk būtu kokli skaņot, bet koka- lai stīgu skaņu mīkstinātu. Mīkstināšanas lomu šoreiz pildīs pamatīgi ciets koks- skabārdis.


Pamazām pienākušas kokles atvērtības perioda beigas. Skaņu kaste noslēdzas. Pirms pielīmēšanas vēl ierakstam tajā vēstījumu. Es ierakstu vārdus, kas skan manā galvā pēdējās dienas. Pienāk Ģirts, izlasa un saka:"O. Jauna tautasdziesmas versija!". "Jā," atbildu "tā jau tās tautasdziesmas rodas". Nedaudz skumji, ka to smukumu vairs neredzēšu.


20 spīles. Esot vēl kāds bijis tikpat centīgs līmētājs.


Kamēr manas kokles daļas top par vienu veselu, Ģirts mūs iepazīstina ar smilšpapīru sakrālo kārtību. Ar kuru sākt un ar kuru beigt kokles samīļošanu.

Kaut kad visam pa vidu tiekam priekšā stādīti stīgturim- klucītim, kuram finālā būs jātur visas stīgas. Uz vietas. Neticami. Esmu jau pieradusi neticēt un paveikt. Izdodas arī klucīti pārvērst stīgturī, to uztapot uz kokles un saprast, ka NEPASPĒŠU. Ir ceturtdienas vakars. Koklei ir jāsalīp.Tai ir jāaizveido gali. Tā ir jānopulē, jāsamīļo, jānokrāso...lai piektdien varētu tai pielikt stīgas. Klīstu pa telpu meklējot astotnieku- urbi, ar kuru izurbt stīgturim caurumu. Ģirts, mierīgi koklējot, saka: "Tev jau tas urbī ir." Hmm. Neizskatās. Tas tak bija garāks. Varbūt pie vainas ierobežotājs. Mēģinu noņem urbim uzlikto ierobežotāju. Kreisā roka neklausa. Mirklis izmisuma. Kad ar kolēģa Ringloda palīdzību tas beidzot paveikts, pienāk Ģirts un saka: "Ar šo Tev nesanāks. Vajag garāku." Sasodīts, tieši to jau es pirms tam meklēju! Palieku nikna. Zinu, ka šis ir īstais mirkli darboties. Niknums ir mana degviela. Tomēr ar degvielu vien nepietiek, ir vajadzīgs arī laiks. Ģirts paskatās uz mani un saka: "Tu to vari! Izvirzi sev to par mērķi. Tev vēl ir 25 minūtes laika. Tu to izdarīsi!" Klausos un saprotu, ka es negribu savu kokli pabeigt steigā. Tas izklausās nedaudz pēc m/f "Stacija diviem", kur viens kārs  vīrietis (Ņ.Mihalkovs) savai iekārotajai (L.Gurčenko) saka: "Ātri, ātri, pati, pati". Nē. Šis nebūs "ātri, ātri".  Es neesmu tik kāra uz ātru rezultātu. Varu to atlikt līdz kādai citai nometnei. Ģirts groza galvu. Galu galā esmu pat gatava uzlikt piektdien stīgas, tad tās noņemt un, pabeidzot visus darbus, tās atkal uzlikt. Ģirts saka:"Tā nē. Tā tās lietas neiet. Tu pabeigsi." Brrr. Tumšākā nakts esot pirms rītausmas.


Vēl viens ass gludinātājs- šoreiz rokas ēvele. Man tīkams instruments.

Nākošajā rītā pieceļos, sapucējos un esmu gatava turpināt. Kamēr visi Kazdangas pils velvju zālē ar burās ar smalkajiem darbiem, tikmēr es mīļoju savu kokli otrajā stāvā.


Kokles apaļgals ar kaltu un radošumu. Mikelandželista :)

Ar kaltu, ēveli un smilšpapīru. Izmīļoju. Līdz esmu mierā ar sevi un kokli. Ar rokām ieeļļoju. Izglaudu. Uzpucēju. Uzpulēju. Un dodos to stīgot. Ārā jau tumšs.

Mani kolēģi jau kokles pabeiguši. Zālē mēs vien divas ar Māru. Mārai nogurumā acis veras. Tomēr Māra savu projekta vadītājas kanti tur godam un soli pa solim ierāda, kas man jādara. Ģirts devies pagulēt. Radīt 10 kokļu radītājus, nemaz nav viegls darbs. It sevišķi, ja pēc dabas esi introverts. Ģirts atnāk un ar vieglu roku ieurbj manā koklē metāla tapas. Koka tapas jau esmu salikusi un nopulējusi pati. 


7.darba dienā novērtēju to, cik svarīga ir ERGONOMISKA darba vide.

Viss. Mēru stīgas un stīgoju. Finiša taisne. Stīgojot atklāju, ka esmu maldījusies, domādama, ka koklējot, kokle jātur ar garo malu pret sevi. Pasmaidu un turpinu darboties. Tas jau ir nieks. Manai koklei parādās skaņa. Stiepjot stīgas, piezvana mana Rīgas  draudzene un jautā: "Vai Tu jūti, ka ir Latvijas svētki?" Ir 11.novembris. Esmu aizmirsusi par to, esmu aizmirsusi par pasauli. Esmu tikai es un kokle. Mēs kopā. Ne ēdusi, ne dzērusi pēdējās 11 stundas pilnībā veltījusi sevi koklei. Un viņa- kokle to novērtē. Viņa sāk skanēt ap 10 vakarā. Urā!


Esam. Mēs abas.

Es to esmu izdarījusi. 
Un tas ir tikai sākums. Kaut kam jaunam. Es un kokle.
PALDIES visiem (Mārai, Ģirtam, Līgai, Maijai, Inesei, Anitai no Kuldīgas, Anitai no Aizputes, Inga, Sanijai- Saulītei, Ringoldam, Varim, Gunai, Jolantai, Kasparam un Aleksandram....) kas gan tieši, gan netieši līdzēja šajā radībās. Mūsu abu radībās. Manējās un kokles.


Kokle pilna pārsteigumu :)
P.S. Dienu pirms kokles nometnes sākšanās mums pieteicās kokles spēles skolotāja Liene Brauķe. Mums būs veselas divas apmācību stundas! Visums ir labvēlīga vide, vai ne?


Tādi, lūk, izskatās laimīgi cilvēki!

P.P.S  Gribat tikt pie SAVAS kokles? Meistaru Ģirtu Laubi var satikt www.zeltaspeles.com Rekomendēju!

P.P.P.S. Jau mājās esot, mizoju burkānus un priecājos, ka tas tik viegli padarāms darbs pat ar neklausīgu kreiso roku. Kamēr priecājos, tikmēr mana mazā meita iemēģina kokli. ....kā burkānu rīvi. Nu, ko...kokle ir arī iesvētīta kā pilntiesīga mājas un ģimenes sastāvdaļa. Un kāds būtu Jūsu kokles iesvētīšanas rituāls? :) :) :)

Foto: Ģirts Laube, Māra Tīmane un pašas personīgie.


3 komentāri:

  1. Inta, uhh! izlasiju visu aizrautigi, riktigi forshi!! (...ari gribas..)))

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ja gribas, tad tiksi pie tās! Šeit NAV citu variantu :)
      Paldies!

      Dzēst
  2. Sveiki visiem, laba diena! Cik cienīga organizācija ir brīvmūrniecība, es esmu viens no aģenta, kuru sūtījis augstais priesteris, lai tik daudz no tiem, kam interesē redzēt vienkāršo un kļūt par brīvmūrnieku biedru, esmu uzņēmējs, man tagad pieder uzņēmumi. Globuss, lai mans stāsts būtu īss, es reiz biju tāds kā tu, kas lasa šo ziņu, es pat nevarēju pabarot savu ģimeni, kāda dzīve bija dzīvot, dzīvojot nabadzībā, līdz ieraudzīju iespēju būt lielās brīvmūrniecības dalībniecei. mēs ar ģimeni izmantojām savas iespējas, un es esmu tās biedrs jau četrus gadus, un man patīk būt ģimenes loceklim, un laba daļa ir tā, ka mēs neesam iesaistījuši sevi dēmoniskā stāvoklī, un jūs to nedarāt. t no tā jābaidās, brīvmūrniecība nav krāpšana, tā liek jūsu biznesam/ karjerai attīstīt šīs un daudzas citas priekšrocības, tādēļ, ja jūs interesē, rakstiet uz e-pastu; info.masonic.oregon@email.cz Vai WhatsApp; +31687329133

    AtbildētDzēst