Anita
jau labu laiku ir mana draudzene. Šķiet, pirmo reizi es viņu satiku meditācijas
nodarbībā, kuru vadīju Aizputes sieviešu klubā. Anita nāca diezgan regulāri,
vien dažas reizes minēja, ka nav kam atstāt dēlu un tamdēļ netiek. Par Anitu
neko daudz nezināju, līdz mirklim, kad pēc mana uzaicinājuma kopīgi
piedalījāmies eneagrammas apmācībās. Tā bija reize, kad es viņu ieraudzīju
pilnīgi citādu. Un tā bija reize, kad es uzzināju, ka šai dzīvespriecīgajai un
enerģiskajai sievietei jaunākais dēls ir īpašais bērns, bērns kuram nepieciešami
dzirdes aparāti. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņas enerģijas apjomu un spēju tikt
ar visiem jautājumiem galā. Šķiet, ka es no Anitas smeļos enerģija, bet viņa no
manis mieru. Tā mēs draudzējamies- līdzsvarojot viena otru. Zinu, ka Anita ar
savu dzīves sparu spēj aizraut arī citus, tamdēļ aicinu viņu uz sarunu. Uz
sarunu manam blogam par pārmaiņām.
Kas
priekš Tevis ir pārmaiņas?
-Lielākās
pārmaiņas man bija pārcelties uz Kurzemi. Tās bija lielākās, ko es patreiz varu
apzināti teikt. Man kā vidzemniecei, līdz Daugavas tam krastam bija OK, es to
pieņēmu un ļoti apzināti uz to gāju. To, ka es būšu kurzemniece, to nu gan es
nebūtu iedomājusies! Bet nu dzīvē notiek
tā kā notiek.
- Jā
- pārmaiņas. Kad es mācījos tehnikumā, to beidzot, izlaidumos parasti stāsta
par aktīvajiem un darbīgajiem,mans brālis klausījās un teica: „Tas tehnikums
pēc Tevis spēs pastāvēt?” Tad stādies
priekšā! Salīdzinoši, tagad es ļoti izvērtēju, lai sevi neizšķiestu, neķertu
kuru katru aktivitāti. Vienmēr skatos, kā tas būs man, manai ģimenei, vīram,
bērnam. Kā tas būs, ja es eju uz tādu aktivitāti? Es to pārdomāju ļoti. Tāpēc
es vairs neesmu tik aktīva.
-Jā,
vairs ne tik ļoti būt visur. Priekš manis tas ir nedaudz nedabīgi,bet apzināti.
Parasti jau vajag, lai cilvēks būtu aktīvāks,bet man tās aktivitātes vienmēr
bijis ļoti daudz.Savā laikā dziedājusi, dejojusi, sportojusi, dažādas
sabiedriskās aktivitātes. Mūzikas skola, sporta skola, parastā skola–viss reizē.
-Darbā
pārmaiņas man ir spēja uzticēties.
Tas
priekš Tevis bija kas jauns?
-Jā,
man vieglāk bija izdarīt pašai. Es strādāju ļoti ātri. Man ir vieglāk izdarīt
pašai, nekā izskaidrot citam ko un kā darīt.
Kā es gribu, ko es gribu. Uzticēties, zināt, ka rezultāts būs tāds, kā
es to gribu. Tas man prasīja ļoti ilgu laiku. Jā, man ir uzņēmums ar filiālēm
šeit un Alūksnē, un tagad tur strādā
cilvēki, kam es pilnīgi uzticos. Alūksnes filiālē es strādāju tikai mēnesi
gadā. Sev es esmu atstājusi profesionālajā ziņā tikai gada pārskatus, kuru
sagatavošanas laikā ir uzņēmuma mazais audits. Es izeju visam cauri,vai viss ir
pareizi. Laika gaitā ir izveidojies profesionāls skatījums- es uzreiz redzu,
tur un tur, tam uzņēmumam kaut kur, kaut kas nav nogrāmatots līdz galam.
Ikdienā strādājot kaut kas var paiet garām. Grāmatvedībā ir 4 acu princips,aizvien
vairāk es saprotu, ka tas ir ļoti vajadzīgs. Strādājot šķiet, ka visu esi
izdarījis, bet tad, kad to paņem otrs cilvēks – tās otras divas acis, tad var
pamanīt to, ko tas iepriekšējais nav izdarījis. Tā var novērst kļūdas, kas ir
neuzmanības, ne jau nezināšanas. Mēs visi esam cilvēki, visi varam kļūdīties.
Saviem padotājiem es vienmēr saku: „Dariet! Jā, jūs kļūdīsieties, bet dariet!
Es viņas redzēšu. Datorā jau visu var izlabot. Ja nedarīsiet, es būšu dusmīga.
Tikai dariet!”
Kas Tev bija grūti, kad Tu mainīji savu
fokusu uz to, ka vari uzticēties darbiniekiem?
-:) Man bija grūti paskaidrot. Es varu izskaidrot vienu reizi, es varu izskaidrot
otru reizi. Bet ja man ir jāskaidro trešo reizi, tad es palieku ļoti nervoza.
Tagad es brīdinu jau laicīgi, lai uzmanīgi klausās, lai pieraksta, jo es
skaidrošu tikai divas reizes. Trešās reizes nebūs!
Kā Tavi darbinieki uztver to?
-Citu
variantu nav. Tas motivē klausīties un ieklausīties.
Tu zini savu īpašību un liec kārtis galdā!
-Jā.
Aktivitāšu
samazināšana, kas tur grūts?
-Jā,
es teiktu, ka tas ir grūtāk, nekā pārcelties. Tas, ja godīgi, man ir visgrūtāk.
Man, laikam pat pietrūkst. Es apzinos, ka man kaut kā pietrūkst. Man ir jāatrod
šī te viena pareizā aktivitāte, kas ir tikai man, kur es varu sevi izpaust, gūt
piepildījumu, gandarījumu. Tikai es.
-Jo, lai būtu kopā ar vīru vairāk, un arī
aktīvitāti vajag, mēs abi divi aizgājām uz mednieku kursiem. Vārdu sakot, abi
esam mednieki. Tas bija apzināti. Forši.
Tā meža meditācija! Tā pulsācija, kad nāk kāds dzīvnieks, kad dzirdi tās meža
skaņas. Ne jau vienmēr tā nogalināšana ir galvenais, bet tā atmosfēra, būšana
dabā.
-Starp
citu, tas ir viens no maniem pusaudžu gadu sapņiem. Sapņa piepildījums pēc 25
gadiem. Skolniece būdama, es gāju līdzi brālim uz pīlēm. Un viņš teica: „ O,
būsi medniece!” Bet tad nāca precību gadi un tas kaut kā aizgāja otrā plānā.
Tad, strādājot mežniecībā, mežsargi
aizveda uz medņu riestu – tas bija super!
Paši gan brauca uz Kurzemi, uz briežu bauru. Man tik ļoti arī gribējās uz to Kurzemi. Tas viss kaut kur man blakus ir bijis. Un pagājušajā rudenī arī es tur biju! Arī šoruden– uz buļļiem. Bet pagājušajā rudenī es piepildīju savu sapni - biju uz briežu bauru! Tas prasīja, protams, gadus 15 bet.. Tas mežs mani vienmēr ir vilinājis. Man patīk būt dabā un skatīt, kā viss notiek, kā medņi klabina,kā rubeņi cīnās, kā stirniņas ganās. Man tā gribējās uz tiem briežiem, un es biju. Es esmu medniece un biju uz briežu bauru!
Paši gan brauca uz Kurzemi, uz briežu bauru. Man tik ļoti arī gribējās uz to Kurzemi. Tas viss kaut kur man blakus ir bijis. Un pagājušajā rudenī arī es tur biju! Arī šoruden– uz buļļiem. Bet pagājušajā rudenī es piepildīju savu sapni - biju uz briežu bauru! Tas prasīja, protams, gadus 15 bet.. Tas mežs mani vienmēr ir vilinājis. Man patīk būt dabā un skatīt, kā viss notiek, kā medņi klabina,kā rubeņi cīnās, kā stirniņas ganās. Man tā gribējās uz tiem briežiem, un es biju. Es esmu medniece un biju uz briežu bauru!
Pastāsti,
kā tas bija -tie briežu bauri?
-Pirmkārt,
iet vai nu vakarā vai no rīta agri.Bijām gan vakarā, gan nākamā rīta, cēlāmies
agri no rīta abi ar vīru. Tumsiņā, pēc četriem ap pieciem, esi mežā, vietā. Viņi
tad jau staigā pa tādu krēslu. Viņi izdod tādas rēcošas skaņas. Tā viņi viens
ar otru sasaucās – izsauc uz dueli. Es neesmu vēl redzējusi kā viņi cīnās. To es vēl gribētu redzēt. Buļļiem ir “klapes”
virsū,viņi rāda cik lieli un vareni, lai tā mamma redz un izvēlas viņu. Jā, bet
mazie duraciņi, kamēr tie lielie, resnie cīnās dažreiz visu nokārto. Mēdzot būt arī tā. Briežiem var
būt daudzas mammas, viņi nav monogāmi.
Kad
tas notiek - pavasarī?
-Tas
viss notiek rudenī, septembrī, kad paliek vēsāks, kad sākas salnas, viņiem viss
iet vaļā! Aizej tur, tāda migliņa un tad dzirdi, kaut kur mežā iebaurojas
viens, tad cits citā stūrī. Tur, meža ielokā, kur mēs bijām- ne ta dīķītis, ne
ta purvs, laikam uzpludināts dīķītis. Jūti, ka lejā tur notiek ņemšanās, cīņas,iet
vaļā ūdens šļakatas. Tu viņus neredzi, jo tas ir tālu, krūmi priekšā - bet tās
sajūtas. O!!! Ritvars mācījās baurot pretī, jo cilvēki ar balsi var piebaurot ,
tad viņi nāk viens uz otru, arī uz
cilvēku. Nu ļoti atsaucās, ļoti. Nu tad bija kā bija. Ja nu kas, ieroči bija un
atļaujas arī. Bet...
-Nu
interesants process, interesants. Man patīk sēdēt vakarā un klausīties. Tad
dzirdi kā cūku “vagons” ieskrēja mežā, tad zaķītis paskrien garām. Tas process
ir foršs. Ir iemesls iziet no mājām, pastaigāt pa mežu. Pastaigāt pa mežu - izķemmēt
auru. Tur nevar iet ar domām, tad paiesi visam garām. Mežā nevar domāt neko! Ir
jābūt klāt, tāpat kā skrienot orientēšanos.
To es sapratu jau orientēšanās laikā, un tāpat arī ir medībās. Ir jābūt
šeit un tagad, ir jāredz, jādzird, kas apkārt notiek.
-Ceturtā
pārmaiņa nāca šeit-Kurzemē ar jaunāko dēlu un te ir viss kopā- visas trīs
iepriekšējās. Uzticēšanās, pieņemšana, aktivitātes samazināšana un pārdomāšana,
vai viss visiem ir ok. Jā, tas man atnesa ļoti lielas pārmaiņas.
Kas
priekš tevis visai šai procesā bija visgrūtākais?
Pie
pārcelšanās?
- :) 100% pārcēlusies es
vēl neesmu. 3 nedēļas mēnesī es dzīvoju šeit, bet vienu – Alūksnē. Smagumu es
tajā vēl neizjūtu. Tas nav smagi. Patīk būt gan šeit, gan tur. Es labprāt braucu. Man tas nesagādā
nekādu problēmu.
Tad
tu esi par ¾ kurzemniece?
- Es
smejos, ka esmu vidzemniece ar saknēm Latgalē un sirdi Kurzemē. :)
Kas
bija grūts tajā pēdējā variantā, kas ietver visus iepriekšējos?
-Mainīt
fokusu no sevis uz dēlu. Vairāk vai mazāk viss tika pakārtots viņam. Pieņemt
situāciju, tas arī nebija viegli. Kas vēl bija smagi? Es nezinu vai smagi, bet
tā viņš ir. Tas ir jāpieņem, kā ir, un jādara viss iespējamais.
-Strādājot
slimnīcā, reiz daktere Kauliņa, slimnīcas vadītāja, atnāca no uzņemšanas un
teica: „Cik skaista meitenīte ir uzņemšanā! Viņai ir temperatūra, ar sarkaniem
vaidziņiem. Bet viņa ir tik smukiņa un dzīvelīga. Vecāki viņai ir ļoti....nu no
ļoti nelabvēlīgas ģimenes viņa ir.” Tad mēs runājām, ka tādās ģimenēs bērniņi
ir ļoti spēcīgi paši. Savukārt bērniņi, kuriem ir vajadzīga palīdzība, izvēlas
spēcīgu ģimeni. Zinot to, ka ģimenei pietiks spēka to visu izdarīt, visu veltīt.
Varbūt tā vienkārši vajadzēja. Varbūt tā ir sūtība. Varbūt tā ir Dieva dāvana.
Apliecinājums mūsu spēkam, jā, ka mēs to varam. Mēs esam spēcīga ģimene.
Kas
Tev palīdzēja pieņem šo faktu?
-Es
nezinu.Interesanti sākās jau tad, kad es viņu gaidīju. Vienā dienā man ienāca
prātā: „Man vajag Lielvārdes jostu!” Es
nezinu, no kurienes. Es nekad nebiju par to interesējusies. Jā, dejoju,
dziedāju, tur tautas tērps bija. Bet interesējusies par šo tēmu nekad nebiju.
Un man pēkšņi vajadzēja. Sazvanīju audējas Alūksnes aušanas studijā. Viņas
tikai pēc diviem mēnešiem varēja uzaust. Man vajadzēja uzreiz! Kādas muļķības,
kādi divi mēneši! Protams, nopirku. Atradu internetā, samaksāju un pēc pāris
dienām ar kurjeru man viņa bija mājās.
Jā, tad piedzima Aksels, tā stāvēja aptīta ap gultiņu. Arī kristībās
viņa bija viņam aptīta. Pamazām palēnām es esmu satikusi cilvēkus, kas ir ar
latvisko dzīves ziņu. Visādām šādām mācībām, ar pieņemšanu, tautasdziesmām, visādām
gudrībām, tik ļoti, ļoti man ir palīdzējuši. Jā, viņš nāca reizē ar šo te visu-
latvisko.
Jā, mēdz
teikt, ka katrā problēmā jau ir ietverts risinājums. Tas, ko Tu saki ir ļoti
līdzīgi.
-Jā.
-Daudz
esmu domājusi, analizējusi, izvērtējusi, pat līdz tādam, ka lielajam dēlam es
nepievērsu baigo uzmanību. Viņš kaut kā auga, viegli. Bija vecvecāki, kas ļoti palīdzēja viņā
audzināšanā un viss notika. Kur viņš gribēja, kādā pulciņā, tur gāja, pamēģināja
vienu, otru, trešo. Pats. Un tad es pieķēru sevi pie domas, ka es varbūt arī
viņam(mazajam) nebūtu pievērsusi uzmanību. Varbūt. Bet šeit man nebija
variantu. Man bija jāpievērš. Ļoti, ļoti lielu
uzmanību. Ļoti daudz laika es viņam veltu. To, ko es nebiju veltījusi
vecākam, es ar uzviju veltu savam jaunākajam. Tā tas dzīvē notiek. Bet ir ok.
Būs! Jābūt! Ir un būs. Noteikti! Noteikti visam ir jābūt kārtībā, es citu
variantu nepieņemu!
-Kādreiz
es teicu jaunībā: „Хоть из под земли, но достану!”* Tad tagad es ļoti daudz
paļaujos. Nu, notiks! Caur paļāvību. Par
paļāvību es varu teikt, ka es sev pasūtīju vīru un bērnu :). Nu, ļaujies!:) Smejies vai nesmejies!
Kā Tu
pasūtīji?
-Nu,
ņēmu un pasūtīju! Es varu sameklēt , 2007.gada„Lilita” pavasaris, manuprāt tas bija
marts, bija žurnālā raksts par vēlmju sarakstiem.Tur bija teikts: „Paņemiet
baltu papīra lapu un uzrakstiet visu, ko jūs gribat, no paša sīkākā, līdz pašam
abstraktākajam. Un ļaujiet tam notikt!” Es paņēmu A4 formāta lapu, pierakstīju
2 stabiņos pilnu līdz lejai. Ietverot arī lielu plakanu televizoru, ēdamistabu
kopā ar viesistabu, jo tanī laikā man nebija tāda(pirms tam man bija un tagad
man ir!), ar vīrieti, kurš mani ciena un kuru es cienu, jo, manuprāt, galvenais
ir cieņa. Tā ir viena no svarīgākajām. Ja tu mīlēsi, bet necienīsi, tas
izplēnēs. Mīlestība atnāk.
Bet
vai var būt mīlestība bez cieņas?
-Saproti, kad ir tās rozā brilles, tad
pilnīgi vienalga, kas tur apakšā ir.
-Pilnīgi atceros, kā šodien, kā es to visu noformulēju. Un arī
bērnu es ierakstīju.
Cik
ilgs laiks pagāja?
-Īstenībā
viss notika ļoti ātri. Divu gadu laikā man bija viss. 2007.gadā es uzrakstīju,
2009.gadā jau man viss bija. Izņemot doktora grādu. Tā man vēl nav. Tam es vēl
neesmu pieslēgusies. Vienu brīdi man bija tāda doma. Es gan to uzrakstīju tikai
vienu reizi. Kaut kur esmu lasījusi, ja kādu vēlmi uzraksta 3 reizes un tas
nenotiek, tad tas nav priekš tevis.
Kas
ir tas, kas Tev dod kaifu, kas Tevī rada apmierinājumu?
-Apmierinājumu
un kaifu, ja godīgi, es esmu guvusi darbā. Ja es spēju palīdzēt cilvēkiem, ja es jūtu ka esmu vajadzīga. Pagājušajā gadā
man bija ļoti liels pārbaudījums. Vispār jau es esmu grāmatvede, bet tas paliek
neinteresanti. Jaunu uzņēmumu nav, visi
tie paši vecie, viss ir skaidrs. Neko jaunu es atklāt tur nevaru. Viss ir iegājis
rutīnā. Šeit Kurzemes pusē mani vēl nezin, un es pievērsos vairāk projektu
rakstīšanai mazajiem lauksaimniekiem. Man jau bija iepriekš pieredze. Sākumā es
kārtoju grāmatvedību, un tiem, kas man ir patstāvīgie klienti, ja viņiem bija
vēlme - es taisīju projektus. Bet pagājušajā gadā bija Lauku Atbalsta Dienestā
izsludināts konkurss, ka viņiem vajag kādu, kas raksta projektus mazajiem
lauksaimniekiem, kā konsultantu, kā vidusposmu starp Lauku atbalsta dienestu un
mazajiem lauksaimniekiem. Tā, kā es biju rakstījusi kādreiz, es pieteicos, mani
akceptēja. Un nezinot, kas mani sagaida, es piekritu.:) Tas bija ļoti, ļoti
interesants man pašai process. Nācās ļoti daudz lasīt un ar cilvēkiem runāt.
Priekš manis izglītojošs un pilnveidojošs process. Kāds man bija kaifs, kad es tos
nodevu un Kurzemē visi projekti 100% aizgāja! Man vēl tagad skudriņas skrien. Paldies
viņiem, ka viņi uzticējās man. Tā sajūtā, ka Tu vari kādam kaut ko izdarīt un
no tā ir kāds labums! Tas ir tāpat, kā saka, kur grāmatveži ķer kaifu? Tad, kad
sataisa gada pārskatu un tur sakrīt visi cipariņi, tad ir tas, tas grāmatvežu
orgasms :)
Man vajag, lai es esmu vajadzīga, lai no manis kādam ir labums. Tad es jūtos kā
cilvēks, kurš nedzīvo velti.
Ko
Tev nozīmē dzīvot velti?
-Nedzīvot.
Es tādu nepieļauju! Nē, bez darba es varbūt varētu izdzīvot.... nē, nevarētu! Jo
tas, ka man būtu tikai ģimene un mājas- es iznīktu. Man ir mazliet vairāk
enerģijas! :) Man ļoti patīk, ka mēs bijām...Paldies, Tev, Inta, ka Tu mani visur tur
ievilki! Vispār kurā brīdī mēs satikāmies?
Tu
sāki nākt uz meditācijām skolā, darbmācības kabinetā!
-Pareizi,
jā! Tā pamazām...un tad bija eneagramma (personību tipoloģija). Superīgi. Kas
arī ļoti palīdz mainīties, izprast sevi un citus. Ļoti. Pa lielam palīdz ģimenē
un darbā. Un, ko es gribēju teikt? Jā ,
es atcerējos, ko gribēju teikt. Es
atceros Nadeždas (eneagrammas skolotāja) teikto, ka ja kolektīvā ir kāds 7.
(eneagrammas tips), tad visiem pārējiem dodiet nedēļai darbu, bet 7. Visas
nedēļas darbu dodiet vienai dienai.
Kas
ir tas, ko Tu varētu ieteikt cilvēkiem, kas ir līdzīgi kā Tev? Kam enerģijas ir
daudz, kuri šķiet ka var izdarīt visu un uzreiz.
-Viens,
kas ir – atrast nodarbi, veidu, kas liek būt šeit un tagad.
-Un
saprotot, kas dara kaifu, veltīt tam uzmanību. Jo kas var būt labāks par laimīgu
cilvēku. Apmierinātu, laimīgu cilvēku. Tad, kā Tu eneagrammā teici, mainies
pats, kļūsti labāks...un pasaule pavilksies līdzi!
Kas
ir vēl tas, ko gribētu piebilst?
-
Mazliet vairāk saskaroties ar cilvēkiem, es saprotu, cik mēs esam ļoti, ļoti
dažādi. Kādreiz man jaunībā bija ļoti grūti saprast to, ka es kā sieviete to
varu izdarīt, bet tu kā vīrietis to nevari. Tagad, jā. Tagad es to pieņemu.
Es
atcerējos, ka Tu reiz teici: „Es neņemu stopētājus vīriešus. Kas tas par veci
bez mašīnas?”:)
-Jā,
tas varbūt ir viens no maniem stereotipiem. Es ņemu jauniešus, bet vīriešus,
piedodiet, nē. Jo, ja gribi...Es uzskatu, ka mūsu laikos, vienalga var runāt,
cik grūti, jo, ja cilvēks strādā ar
sirdi un dvēseli, viņš atradīs pareizo
darbu, pareizos līdzekļus un dzīve nokārtosies. Manuprāt, tiem cilvēkiem kas
ļaujas un dara arī tiek dots. Jā.
-Man
neiziet kas no prāta. Pavasarī mums bija tikšanās ar audzinātāju (puika sāk iet skolā)
un audzinātāja mums, vecākiem, uz
lapiņas lika uzrakstīt 3 vārdus, kas raksturotu mūsu ģimeni. Tas bija ļoti
spontāni, bet es domāju, ka tas ļoti labi raksturo mani, mani ģimeni. Tie
vārdi, ko uzrakstīju bija: „Darbs. Daba. Mīlestība.” Es domāju, ka tie tiešām
ir ļoti, ļoti svarīgi vārdi. Man ļoti gribētos, lai cilvēki vairāk pie viņiem
aizdomājas. Kāda secībā viņi iet, tas nav tik svarīgi, bet ļoti svarīgi mūsu
laikos tiešām ir darbs, daba, mīlestība. Jo vajag darbu, jo vajag laiku
savējiem, mīļajiem, mīlestības izrādīšanai. Vajag būt pie dabas, saudzēt viņu,
pazīt viņu, apzināties ko mēs darām, kā mēs darām. Manuprāt tas viss ir ļoti
svarīgi.
Paldies!
Tas bija ļoti, ļoti vērtīgi!
Intervija ierakstīta 05.09.2016. Aizputē
Bildes no personīgā arhīva.
Bildes no personīgā arhīva.
* Kaut no zemes apakšas, bet dabūšu! (krievu val.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru