pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs

Ceļš uz veselumu. Vizīte pie dakteres.

Gaidītā diena klāt. No rīta vīrs, kā ierasts pienes kafiju, es pasmaidu, bet nesaku, ka šodien brokastis ēst nedrīkstu. Desmitos vizīte pie ārstes, kur uz melnā fona mikroskopa pētīs manu asins sastāvu. Aizvedu savu četrgadnieku uz "skoliņu", tieku līdz autobusa pieturai un saprotu, ka nepaspēšu noteiktajā laikā. Neko darīt, saucu taksi. Tā arī neesmu saņēmusies drosmes doties Rīgas centrā ar auto. Smejos, ka tas ir stress, no kura varu izvairīties. Un tas nav tikai ar Rīgas centru. Pie stūres sēžos tikai tad, ja nu galīgi nav citas iespējas. Taksis atnāk mudīgi. Bolt līdz šim mani nav pievīlis. Dodamies ceļā. Vēroju dzīvi aiz loga. Taksists apjautājas par precīzu izlaišanas vietu un šķiroties novēl jauku dienu. Es atbildu ar to pašu, nenojaušot, cik jauka man šī diena patiesībā izvērsīsies. Dodos norādītās adreses virzienā. Ieeja no sētas. Meklējot dzīvokļa nummuru, pamanu mīlīgi noformētu ieeju. Jā, tā ir īstā. Dodos iekšā, dzirdu dakteri runājam. Pacients pirms manis uzdod jautājumus. Šķiet, jautājumi izsmelti, iznāk slaids, garšs puisis un daktere aicina iekšā mani. Balti ādas krēsli. Skaisti. Apsēžos. Daktere paņem divas lapas, vienu baltu, otru zaļu, un saka: "Nu, stāstiet!". Samulstu un sāku ar sava vārda nosaukšanu un to, ka pēdējo reizi man laimborelioze diagnosticēta aizpērnajā vasarā. Stāstā pieminu arī savas aizdomas par 11 un 33 gadu vecumā slimoto, kur simptomi bija līdzīgi. Daktere šo, to pieraksta, paskatās uz mani un saka: "Jūs esat klasisks neizārstētas laimboreliozes gadījums." Pajautā vēl par to, kā guļu (mēdzot būt vai nu slikts miegs, vai pārlieku labs), vai nav problēmu ar sirdi un vai krampji nerauj kājas. Par miegu trūkumu nesūdzos, krampji vienu dzīves periodu mani ir diezgan stipri mocījuši, bet sirdi man 11 gadu vecumā Stradiņos pētīja vai veselas divas nedēļas, nekādi neatceros, kamdēļ. Daktere māj ar galvu, jā, tas viss vedina uz domu arī par slimošanu tajā periodā. Vēlāk atceros, ka arī 33 gadu vecumā, ģimenes ārste man, klausoties pulsu ieplēta acism, sakot: "Jums gan lēni sirds strādā!". Padalos arī savā pieredzē ar apiterapiju, kad pēdejā simptonu (locītavu un muguras sāpes, stīvs kakls, nogurums un paaugstināta tempertūra) saasinājuma nomocīta, nolēmu izmēģināt dabīgo šprici- biti. Simptomi pazuda, bite savu darbu bija padarījusi. Daktere atzīst, ka lai arī ārstēšana ar bites kodumu nav īsti pakļaujama dozēšanai un ietver alerģiju risku, tomēr arī pati kodina biti, ik reiz, kad tiek pie ērces koduma.


Turpinājumā kārta asins izpētei. Tieku pie pirkstiņdūruma. Viens stikliņš svaigu asiņu paraugam, otrais- jau recējušu. Daktere pēta un saka: "Leikocīti Jums pārīšos pa divi. Grūti viņiem. Es Jums parādīšu" , un pagriež datora ekrānu pret mani. Redzu tādus neregulāras formas dažus gaišus apļus un daudz mazākas formas lēni kustošus daudz regulārāks formas apalīšus ar vienu spicu knābīti. Tie lielie esot leikocīti- pārstrādājušies, bet mazie- eritrocīti. Eritrocīti esot ar kādu elektronu mīnusā un tāpēc neesot spējīgi piesaistīt skābekli- tamdēl tie saķēdējoties viens pie otra vilcieniņā. Tas neesot labi, esot nepieciešami antooksidanti, lai to lietu savestu kārtībā. Savukārt svītriņu tīkls svaigajās asinīs esot fibrīns, kura paaugstinātais daudzums norādot uz to, ka aknas strādā ar pēdējo jaudu. Analīzēs vēl rezultātus nevarēšot noķert, bet aknas jau esot pārslogotas. Jātīra. Vēl ekrānā uzpeldēja kādas tauku šūnas, kuras ideālā gadījumā būtu jānotiesā leikocītiem, bet tā, kā tie ir aizņemti ar borēliju tēmu, tiem spēka nepietiekot. Tālāk daktere ņem sarecējušās asinis un mikroskopā pēta asins aplīša centriskos lokus. Aknu loks uzrāda kreņki (baltumi lokā) un pats centrs, kur zarnu darbība un ginekoloģija, arī tādi šaubīgi. Aprunājam šo tēmu, bet daktere atzīst, ka tas vidiņa baltums nemaz neesot tik ļoti balts, lai būtu jāsatraucas. Vienu vārdu sakot, tīrīšana. Tieku pie aknu tīrīšanas apraksta ar piezīmi, ka labāk to darīt brīvdienā un regulāri, 6 mēnešus pēc kārtas. Brīvdienā, jo saistīts: pirmkārt, ar iespējamiem nelabumiem un otrkārt ar pamatīgu caureju. Jā, tad tiešām labāk pasēdēt mājās. 

Ja līdz šim daktere savas piezīmes rakstīja uz baltās lapas, tad, nu paņēm zaļo un saka: "Pienācis laiks stādīt ārstēšanās plānu!" Un raiti piepilda lapu ar dažādu preparātu nosaukumiem, minot, kas, kā, cik ilgi un kāpēc lietojams. Daudz. Nebiju domājusi, ka būs tāds daudzums dažādu tā saucamo uztura bagātinātāju. Saprotu, ka tas būs daudz nopietnāks process, nekā vienkārši divu nedēļu antibiotiku kūre. Nobeiguma vēl izrunājam ārstēšanās procesa tālāko gaitu un tad jau arī konsultācija beidzas. Šķiroties, daktere nosaka: "Jūs tiksiet ar to visu galā! Būs labi!"


Sajūtos, it kā būtu nokārtojusi eksāmenu. Viegli un apņēmīgi. Sen nebijusi sajūtu kombinācija ierastā noguruma vietā. Pusotru gada ilgā ārstēšanās kursa sākums izskatās visnotaļ cerīgi. 


Šīs dienas apraksts ir tikai daļa no mana laimboreliozes stāsta. Tam ir gan sākums, gan arī, nu jau skaidri iezīmējies turpinājums. Jo...es mainos :)

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru