trešdiena, 2019. gada 1. maijs

Ceļš uz veselumu. Pats sākums.

Nav nekāda zinātniski vai laboratoriski pierādīta pamata tam, ka ar laimboreliozi esmu slimojusi vairākas reizes. Tomēr, skatot savas sajūtas un salīdzinot tās ar simptomiem, par kurām runā hroniskas laimboreliozes pacienti savos stāstos, saprotu, ka šī, iespējams, ir atbilde uz jautājumu, ar ko es esmu slimojusi visus šos daudzos gadus.

Paaugstināta temperatūra.
Bērnībā gana daudz slimoju. Angīnas un deguna blakus dobuma iekaisumi man bija ierasta lieta. Komplektā ar karstu kartupeļu kompresi un siltu pienu ar medu. Augstas temperatūras un neiztrūkstošas antibiotikas. Bet, uzsākot mācības 4.klasē, sāku slimot pavisam savādāk. No rīta pamostos, nogurums, izmēru temperatūru- 37. Un tā vairākas dienas. Dakteri plāta rokas un nesaprot, kā ārstēt. Temperatūra pazūd, lai pēc kāda laika atkal atrastos. Ceturtās klases laikā es skolu kavēju daudz vairāk, kā, iepriekš, slimojot pa īstam.
Otro reizi mini-temperatūra mani pārsteidza nesagatavotu ap 2006.gadu. Gāju pie ģimenes ārstes kā uz darbu. Maza temperatūra, sāpīgi kauliņa, stīvs kakls, džinkstoņa ausīs, rūgta garša mutē. Daktere sūtīja mani visur kur. Nekāda loģiska izskaidrojuma. Beigās tiku pie norīkojuma uz Infektoloģijas centru. Aizbraucu. Tur man prasa: 
-"Kādos apstākļos Jums pēdējo reizi bija paaugstināta temperatūra?"
-"Pēc baseina apmeklējuma."
-"Nu, ko lai Jums saka. Neejiet vairāk uz baseinu."
Šķiet, šis bija pēdējais piliens. Es nolēmu temperatūru un visus pārējos simptomus ignorēt. Šķita, ka tam visam nav nekādas jēgas. Un ķēros pie pašiedvesmas un savas dzīves prioritāšu sakārtošanas. Šī tēma arī prasa atsevišķu rakstu.

Galvas sāpes.
Tai pašā ceturtajā klasē sastapos arī ar tādu jēdzienu, kā galvas sāpes. Līdz tam neko par tām nezināju. Kopš tā laika galvas sāpes kļuva par manu pastāvīgo pavadoni. Ja sākumā es vēl dzēru kādas zāles, tad vēlāk jau meklēju alternatīvas kafijas vai ūdens dzeršanā.

Pleķis uz kājas.
Vairs neatceros vasaru (noteikti tas vēl bija skolas laikā), kuras laikā man uz kājas pēkšņi parādījās kartei līdzīgs pleķis-tāds, kā salu arhipelāgs. Ja viņu paberzēja, tas kļuva caurspīdīgs, bet ar laiku atkal atguva savu violeti sārto formu. Kādu laiku domāju, ka tā man tāda pēkšņa dzimumzīme. Smējos, ka tas ir tāpēc, lai vasarā, kad nevalkāju skolēnu formu, varētu atšķirt, kur man ir kreisā (pie skolēnu formas, kreisajā pusē bija jāsprauž nozīmīte) un kura labā puse. Neatceros arī to, kā pleķis pazuda. Kādā mirklī vairs nebija un viss.
Un šī bija pirmā no divām reizēm, kad vispār man bija kāds pleķis, kuru kaut attālināti varētu saistīt ar ērci. Arī otrajā reizē nebija ne miņas no centriska apļa ar baltu loku pa vidu.
Visas citas reizes, kad vilku ērces ārā, nekādu pleķu nebija. Un nenāca man prātā ērces baudīt, jo sirsnīgi biju potējusies pret encefalītu. 
Savukārt, ne vienā no reizēm, kad man bija dīvainie pleķi, nemanīju ērci.

Locītavu sāpes.
Skolas laikā gāju mākslas skolā un ļoti skaidri atceros manas mammas sarunu ar manu keramikas skolotāju: 
-"Sakiet, kā Jums liekas, uz ko manai meitai ir talants?"
-"Viņai tīri labi sanāk veidojumi!"
-"Tad jau būs jāsūta tālāk keramiku mācīties!"
-"Bet, kā ar tām kaulu sāpēm, viņai tak visu laiku sāp locītavas."
Acīmredzot, tās sāpes skolas laikā mani ir pavadījušas tik pastāvīgi, ka pat keramikas skolotāja tās bija ievērojusi un bažījās par to, vai varēšu izturēt mācības tik aktīvā un slapjā nozarē kā keramika. Atmiņā vēl ir palicis fakts, ka ārsti mammai skaidroja, ka sāpes ir saistītas ar manu ātro augšanu un šīs sāpes dēvējot par šlāteri. 
Turpmākajos gados topā bija muguras sāpes un ap 2006.gadu tām pievienojās arī stīvs kakls. Tik stīvs, ka neiroloģe smējās, skatot manu rentgenu: "Kā Jūs esat pamanījusies par sevi tā nerūpēties?" Tā arī nesapratu, kā man būtu bijis jārūpējas. Masāžas un vingrošana bija pasākumi, kuros vairāk vai mazāk aktīvi piedalījos visu savas dzīves laiku, bet muguras sāpes tik un tā neatkāpās. Ģimenes ārste izrakstīja man glukozamīna pulverīšus. Šķiet, tos izdzēru vai veselu spaini.

Sirds.
Skolas laikā mana mamma izcīnīja iespēju pārbaudīt manu sirdi Stradiņos. Nezinu, vai tiešām man bija kādi citi objektīvi rādītāji, izņemot locītavu sāpes, šādam pārbaudes iemeslam. Vairākas dienas nogulēju kopā ar tikko operētiem vai uz operāciju gaidošiem bērniem un tapu pārbaudīta visvisādos veidos. Kādu laiku pat staigāju ar tādu kā portatīvo sirds darbības reģistratoru- viscaur biju vadiņos un lipekļos. Šķiet, toreiz tā arī neko nopietnu neatrada. 
Savukārt 2006.gadu uzzināju, ka mans pulss ir nereāli zems, starp citu, arī mans asinsspiediens. Tiku pie līdzjūtīgas nopūtas un sirdsdarbību profilaktiski uzlabojošiem preparātiem.


Džinkstoņa ausīs.
Skaidri atceros to dienu (arī ap 2006.gadu), kad, aizvedot bērnu uz bērnu dārzu, iekāpu mašīnā un nodomāju, redz, kā- mašīna dūc. Pēc mirkļa sapratu, ka dūc ne jau mašīna, bet man ausīs. Tāds, kā auto ventilators. Nepārtraukti. Protams, kā jau kārtīgs pilsonis, devos pie ģimenes ārstes ar kārtējo (kā vēlāk uzzināju, neizskaidrojamo) simptomu. Ārste mani nosūtīja uz dzirdes pārbaudi. LORs, veicot kaut kādus džinkstošus mērījumus un apskatot manu rentgenu teica: "Ar dzirdi Jums viss kārtībā, bet rentgenā ir redzams tāds kā audzējs, kurš spiež uz dzirdes nervu un tamdēļ rada šo šņākoņu. Jums vajadzētu pārbaudīt dziļāk šo tēmu." Nu jau ar trīcošām kājām devos atpakaļ pie ģimenes ārstes, lai tiktu pie norīkojuma uz dziļāku tēmas pārbaudi. Izrādās, lai tiktu līdz dziļākai tēmas pārbaudei, ir jāgaida rindā, ne daudz, ne maz, bet 4 mēneši. Man acis lielas, kā? Un visu šo laiku es staigāšu ar domu, ka man galvā ir audzējs? "Mēs saprotam, Jūs uztraucaties!", man atbildēja. Es...nesapratu un turpināju meklēt. Izrādās, ka par solīdu samaksu noteikto izmeklēšanu var veikt nedēļas laikā. Aleluja, noteicu un devos ar naudu zobos uz smalko aparātu. Magnēti mani izbungāja un izdeva slēdzienu, ka nekāda audzēja man nav. OK. Atvieglojums pamatīgs. Tomēr tas nesniedza man atbildi uz to, kas tad liek džinkstēt manām ausīm. Tiku pie iespējas iepazīt vēl veselu rindu aparātu dažādās Latvijas slimnīcās ....bet secinājumā- 0. Mja, vai iepriekš jau nerakstīju, ka atmetu ar roku visiem dakteriem?


Sāpes acī
Ap to pašu 2006.gadu mana redze sāka pieklibot. Vispirms bija grūtības pārfokusēties - t.i. ja bija darīts kas sīki un tuvu skatāms, tad uz tūlītēju tālāku saskatīšanu nācās pagaidīt- viss bija miglā tīts. Pajautāju ārstam - un guvu skaidrojumu, ka acij grūti pārfokusēties. OK. Kamdēļ pirms tam nebija grūti...kas to lai zin? Pēc kāda laika  kļuva grūti ne tikai pārfokusēties, bet arī ilgāku laiku pastrādāt pie datora. Tā, kā mana darba diena pilnībā pagāja lūkojoties šai ekrāna, tad tas nu galīgi nederēja. Devos pie ārsta. Tur uzzināju, ka acs sāpju iemesls varētu būt tas, ka vienā acī redze ir nedaudz bojāta un otra acs cenšoties to kompensēt, pārpūlas un tamdēļ sāp. Sāpes reizums bija tik neizturamas, ka aci vienkārši turēju ciet. Izrakstīja brilles. Nēsāju brilles, bet nekas nemainījās. Nomainīju darbu. Nu skatījos visādas smukas lietas un pamazām aizmirsu par to, ka mana redze ir nepilnīga. Līdz pēc gadiem 10 atgriezos pie tā paša. Atkal sāp viena acs. Un tā, ka laiku pa laikam gribas to aizvērt. Aizgāju pārbaudīt redzi. Abām vienādi mazi mīnusiņi. Objektīva iemesla sāpēm neesot.  


Endometrioze
Šķiet, ka sasniedzot 30 gadu vecumu, es pārvērtos hipohondriķī. Man sāpēja viss un visur. Visām sāpēm pievienojās arī menstruāciju sāpes. Vēl vairāk, sāpes parādījās arī menstruāciju starplaikā. Un ar laiku arī pašas menstruācijas nepārtrūka. Protams- devos pie ārsta. Tiku pie hormonu preparātiem. Jutos ārkārtīgi slikti. Daktere man neko neskaidroja, tikai turpināja izrakstīt zāles. Meklēju citu dakteri. Šoreiz tiku pie speciālistes, kura katru analīzes detaļu un katru ar mani notiekošo procesu sīki izskaidroja. Biju gandarīta. Tomēr arī viņa nevarēja pateikt, no kā man šī kaite radusies. Ok. Var jau visam atrast psiholoģisku iemeslu. Bet, tagad, atskatoties uz visu šo buķeti un, redzot, ka pēc veiksmīgas izārstēšanās (jā, es šo kaiti uzveicu, par spīti tam, ka pārstāju lietot hormonu preparātus),  man gribas domāt, ka arī pie šīs kaites varētu meklēt borēliju vainu. 

Tā es visu šo lietu noliku "katram savas dīvainības" plauktiņā. Līdz mirklim, kad sastapos ar nu, jau laboratoriski diagnosticētu laimboreliozi 2017.gada vasarā. Tiku pie antibiotiku kūres un dakteres apgalvojuma, ka nu jau visam būtu jābūt kārtībā, jo antibiotikas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un, savā ziņā, viņai bija taisnība. It kā jau viss bija kārtībā. Bet pēc pāris mēnešiem sastapos ar sev jau pazīstamajiem simptomiem: neliela temperatūra, locītavu sāpes, galvas sāpes un nogurums. Tas nogurums bija tik kaitinošs ka gāju pie ārstes vēlreiz Šoreiz tiku pie D vitamīna ar komentāru, ka tik zemu rādītāju viņa neesot nevienam savam pacientam redzējusi. Tā arī būtu domājusi, ka D vitamīnā slēpjas visa sāls, jeb apraktais suns, ja ne...manā redzes lokā nenonāktu kāds  Facebook ieraksts, kur meitene dalās savā cīņā ar laimboreliozi. Es izlasīju un sajutos dīvaini. Izrādās, ka analīzes nav vienīgais noteicošas faktors tam, ka slimība ir saķerta. Un ka antibiotikas nebūt nav glābējas. Ka borēliju baktērija mēdz iekapsulēties saistaudos un no turienes turpināt savu nervu sistēmas "graušanas" darbu. Nelāgās aizdomas mani  nelika mierā. Un nelāgie simptomi arī. Jutu, ka imunitāte brūk- slimoju visas bērnudārza slimības kopā ar bērnu. Ne no šā, ne no tā varu pēkšņi sajusties nogurusi jau no paša rīta. Pamosties ar mazu temperatūru, kas nekur neved. Tā remdeni. Ir, ir un tad, tikpat pēkšņi kā uzradusies, pazūd. Turpināju lasīt visu iespējamo par laimboreliozi un manī nostiprinājās pārliecība, ka šis ir īstais veseluma meklēšanas virziens. Turpinājums sekos. Kā gan citādi. Jo es taču mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru