svētdiena, 2020. gada 2. februāris

Ceļš uz veselumu. Alternatīva

Jau iepriekš minēju, ka man ir pamatotas aizdomas, ka reiz jau esmu, nezinot, tikusi ar laimboreliozi galā. Kas man tā liek domāt? Pirmkārt, simptomu uzskaitījums, kuri ir līdzīgi gan toreiz, kad nezināju, ar ko slimoju, gan tagad, kad ir uzstādīta diagnoze- laimboreliozes hroniska forma. Otrkārt, tas, ka simptomi pazuda pēc mērķtiecīgas jebkādas medikamentozas terapijas vai jebkādu citu klasiskās medicīnas pakalpojumu izmantošanas. Liekot kopā abus šos faktus, secinu, ka ir iespējams arī šāds brīnums- izārstēšanās paša spēkiem :). Tiesa, tikai makten ilgā periodā. Manā gadījumā tie bija 8 gadi. Bet varbūt es maldos. Nezinu. Tā ir tikai mana sajūta, kas piedod spēku. Savukārt, šobrīd, ejot herbālo ceļu, ļoti ceru sasniegt veseluma sajūtu daudz ātrāk.

Iepriekš rakstīju par saviem veseluma meklējumiem un neveiksmēm no somatiska viedokļa (dažādi fiziskie kreņķi un kreņķīši). Tie, kas saskārušies ar laimboreliozi, gan jau ka ir lietas kursā arī par šīs slimības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā ir smaga ne tikai tamdēļ, ka sāp ķermenis, bet arī tamdēļ, ka iestājas "dvēseles tumšā nakts". Par šo faktu uzzināju tikai 2017.gadā, kad pētot info par, nu jau diagnosticēto, kaiti, uzgāju rakstu, ka borēlijas diezgan raiti mēdzot notiesāt serotonīnu- neiromediatoru, kurš visa cita starpā liek pasauli redzēt no pozitīvā skatu punkta. Un tiešām, gan 2017., gan arī 2006.gadā dzīve man, nez kāpēc, rādījās tumšās krāsās. Tas, protams, atstāja ietekmi arī uz attiecībām ar apkārtējiem. Tā, ap 2007.gadu nemanot, nonācu līdz tam, ka sāku regulāri apmeklēt psihologu, dažādus pašizaugsmes seminārus, iedziļinājos dažādās alternatīvās veselības un psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanas pieejās.  Bija periods, kad regulāri gāju pirtī. Tad, patiecoties lieliskai kompānijai, veselu ziemu gandrīz katru darba dienu gāju jūra. Tolaik tas man šķita, kā lielisks veids, lai noņemtu darba dienas stresu. Tikai nesen uzzināju, tas arī ir viens lielisks veids, kā celt hemoglobīna līmeni, kurš borēliju radīto orgānu sistēmu disfunkcijas iespaidā var krietni vien kristies. Tāpat izmēģināju arī badošanos kūri speciālistu uzraudzībā. Atceros, ka toreiz, kad infektoloģijas centrā man ieteica vairs neapmeklēt baseinu, lai izvairītos no mazās temperatūriņas un kaulu sāpītem, es pieņēmu lēmumu doties uz Lielupi- tādu kā badošanās centru, kur veselu nedēļu uzturējos. Protams, arī kilogrami zuda, tomēr lielāks ieguvums bija uz laiku pazudušās sāpes un temperatūriņa. Es taustījos. Strādāju ar sevi. Nomainīju darba vietu. Vairākas. Apguvu jaunu profesiju. Sāku veidot savu, freelancer karjeru. Un, tad, kādā mirklī, sapratu, ka temperatūras man nav. Ka sāpītes vairs nemoka. Un, ka, pat endometrija hiperplāzija vairs netraucē par spīti tam, ka jau labu laiku biju pārtraukusi lietot hormonālos preparātus. Aleluja. Es biju vesela! Kā apstiprinājums šīm sajūtām bija grūtniecība, kurai, teorētiski nevajadzēja iestāties, jo taču endometrija hiperplāzija....Ok. Atmetu visam ar roku. Un baudīju dzīvi.

Ko ar visu šo gribēju teikt? Pavisam vienkārši- ieklausoties sevī mēs katrs varam pats sevi izārstēt. Visas šīs izvēles es veicu apzināti. Pati. Man iekšēji bija sajūta, ka tā ir jādara. Ka tā ir pareizi. Ik reiz bija kāds, kurš teica, ka mans lēmums nav prātīgs. Tomēr es turpināju. Un bija rezultāts. Jā, tas nenotika ātri. Jā, tas reizums bija ekstrēmi, neprātīgi un nesaudzīgi. Un, sasodīts, tas mani nepasargāja no jaunas saslimšanas. Šķiet, ka šis fakts bija vissāpīgākais. Kā? Es taču jau tik daudz ko esmu izdarījusi, lai būtu vesela. Kas, tas ir? Un te man nākas atzīt, ka ērces domā citādāk. Ar labām domām vien vesels nebūsi. Tā 2017.gadā ietrāpīju šajā ritenī vēl vienu reizi. Jautāsiet, kamdēļ šoreiz neeju pirtīs, jūrās un nebadojos? Nemāku pat atbildēt, kāpēc. Varbūt tamdēļ, ka ticu tam, ka herbālais ceļš komplektā ar uztura pieslīpēšanu un psiholoģiskās higiēnas ievērošanu varētu būt mudīgāks veids, kā tikt līdz veselumam. Un nav  jau tā, ka nekarsētos pirtī vai nekāptu stindzinošā ūdenī. Es to visu daru. Tikai šoreiz daudz saudzīgāk pret sevi. Kā, nekā. vecums nenāk viens. Bet, ar pieredzi.  Esmu nolēmusi pamēģināt. Vēl vismaz pusgadu sekot šim ceļam...un, tad, ja tā arī nebūšu tikusi uz strīpas, atgriezties pie regulārām sarunām ar jūru (piedodiet- dīķi nav manējā stihija), pirtsgariņu un sāta Dievu. Par psiholoģiju, tur gan man šaubu nav- tur ir tēmas un jomas, kurās redzu iespēju augt un attīstīties. Lai izdodas man. Un arī jums!

Saraksts ar lietām, kuras, manuprāt, man ir līdzējušas sekojot savai iekšējai balsij:
-pirts 1 x nedēļā;
-iebrišana (iekliegšana) jūrā ar iegremdēšanos tajā līdz kaklam;
-piena, kartupeļu, baltmaizes, cukura, krējuma, sviesta, cūkgaļas izslēgšana no uztura;
-absolūtās neēšanas diena ik nedēļu (mani kolēģi to sauca: "Un Inti opjatj sreda! :)";
-divas dienas nedēļā bez olbaltumvielām;
-darbs ar psihologu;
-savas vides veidošana (gan fiziskās, gan emocionālās, gan mentālās);
-draugi, draugi, draugi;
-koučinga studijas (tur, gribot, negribot, ir JĀdara...JĀsaņemās)
-darba/atpūtas līdzsvars;
-dabisko lietu kārtības pētīšana un pieņemšana (saules un pasaules riti);
-nodarbošanās ar savu lietu- t.i. darīt to, kas sagādā prieku, baudu, gandarījumu;
-savu robežu nospraušana (o, jā, šī ir tēma, kurā, vēl ir kur piestrādāt vēl joprojām).

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

1 komentārs:

  1. Labdien,
    Es rakstu, lai informētu jūs, ka mēs piedāvājam individuālie aizņēmumi ar 2% procentu likmi. Mēs varam dot jums aizdevumus, lai iegādātos traktorus vai zemi, lai jūs varētu veikt lauksaimniecību, tirdzniecību, ieguldījumus vai citas lietas, ko vēlaties darīt. Sazinieties ar mums tieši pa pastu: sduplens@gmail.com 

    Ar cieņu

    AtbildētDzēst