piektdiena, 2021. gada 30. aprīlis

Uz risinājumu vērstā īsā terapija



Pieejas galvenie pārstāvji un pamata pieņēmumi

 

Uz risinājumu vērstās īsās terapijas (Solution-Focused Brief Therapy -SFBT) pionieri bija ģimenes terapeiti Stīvs de Šazers (Steve de Shazer) un Inso Kima Berga (Insoo Kim Berg), kuri kā pāris darbojoties kopā ar kolēģiem Īsās ģimenes terapijas centrā (Brief Family Therapy Center) Milvokī (Viskonsīnas štatā, ASV) pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā  astoņu gadu laikā  (no 1978. līdz 1985.gadam) izveidoja šo pieeju (Visser, 2013). Komandā bija vairāki dalībnieki, to skaitā Eva Lipčika (Eve Lipchik), Skots Miller (Scott Miller) un Mišele Vienere-Deivisa (Michele Weiner-Davis).

Terapijas izveides sākums bija bez teorijas.  Sākumā tika meklēts tas, kas strādā terapijā. Uzsākot darbu ar klientiem, izmantojot tradicionālās terapijas metodes, tika atmesti elements pēc elementa un vērots, kā tas ietekmē klientu rezultātus. Tika atklāts, ka nav nepieciešamības iedziļināties problēmas cēloņos, ne vienmēr problēmas izpēte sniedz risinājumu, līdz ar to to var izņemt no terapijas un tas neatstāj negatīvu ietekmi uz klienta rezultātiem. Risinājumam nav jābūt cieši saistītam ar problēmu, lai tas būtu efektīvs. Darbā ar klientiem tika meklētas unikālas situācijas, kas strādā, kas izdodas un ko klients atzīst par noderīgu, nevis tas, kas nestrādā. Tika meklētas intervences, kuras palīdz klientiem pēc iespējas skaidrāk formulēt vēlamo, kā klientiem kļūt pārliecinātākiem savās spējās un kā identificēt soļus, kuri tiem veicami. Tādējādi darbs tika bāzēts drīzāk uz resursiem un spēcīgajām pusēm, nevis uz nepilnību labošanu. Tāpat tika atklāts, ka tas, kas strādā vienam, nestrādā labi citam, no kā tika secināts, cik svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kā klienti reaģē uz visu, kas notiek sadarbības laikā (Visser, 2013).

Galvenais šīs teorijas pieņēmums ir tas, ka klients jau zin, kas viņam ir nepieciešams, lai atrisinātu savas sūdzības (Goldenberg & Goldenberg, 2013).

 

Terapijas mērķi

 


    Šīs pieejas galvenais mērķis ir palīdzēt klientam uzsākt risinājuma procesu (Goldenberg & Goldenberg, 2013).

 

Galvenie jēdzieni, intervences, tehnikas un to skaidrojums

 

Tā, kā klientam ir būtiska loma šai terapijā, tad ir izdalīti 3 klientu tipi- apmeklētāji, sūdzībnieki un klienti (visitors, complainers, and customers)- jēdzieni, kurus ieviesa de Šazers, lai raksturotu klientu tipus, norādot, ka reāls darbs uzreiz iespējams tikai ar klientiem (de Shazer,1988). Apmeklētāji ir ieradušies saskaņā ar rekomendāciju un nav gatavi sadarbībai. Sūdzībnieki vēlas izsūdzēt visas savas bēdas, nevēloties neko darīt, lai ko mainītu, viņi pat neredz saistību starp savu situāciju un savu uzvedību.   Tomēr, gan apmeklētāji, gan sūdzībnieki var ar laiku kļūt par klientiem. (Goldenberg & Goldenberg, 2013).


Galvenais konstrukts šajā terapijā ir saistīts ar skatu uz risinājumu- risinājuma saruna (solution talk), tas ir tad, kad terapeits un klients diskutē par iespējamiem risinājumiem, tādējādi veidojot uzskatu, ka tas (risinājums) ir iespējams (Berg & de Shazer,  1993, 9.lpp.). Tam atbalstoša ir ideja par pašpiepildošo paredzējumu jeb paredzēšanas uzdevums (the prediction task),kas ietver domu, ka tas, ko mēs vēlamies notiekam, mēdz notikt, tiklīdz tā īstenošanas process tiek iekustināts (de Shazer,1988).  

Tomēr galvenie uz risinājumu vērstās īsās terpijas jēdzieni ir saistīti ar intervencēm un tehnikām.  Šajā pieejā galvenais uzsvars tiek likts uz vēlamās nākotnes noskaidrošanu un uz ceļa meklēšanu, kā to sasniegt. Vēlamais rezultāts tiek sasniegts, noformulējot mērķi un apvienojot to ar klienta radītiem risinājumiem   (Bannink, 2006, 13. lpp.).

Ierasti šo pieeju saista ar 3 galveniem jautājumu veidiem. Pirmais  un populārākais ir brīnuma jautājums (the miracle question) (de Shazer, 1988, de Shazer, 1991, 113.lpp., de Shazer, 1994), kas palīdz formulēt vēlamā rezultāta tēlu, jo labi noformulēti mērķi (well-formed goals) ir lielisks pārmaiņu sākums (de Shazer, 1991). Otrais ir jautājums par izņēmumiem, jeb izņēmumu koncepts (concept of exceptions) (Molnar & de Shazer, 1987), kas ietver izpēti, par tām reizēm, kad ir bijis citādāk- kad kaut kas ir izdevies, kad ir izdevies kaut ko sasniegt, kad problēma nav traucējusi. Tiek uzskatīts, ka šie momenti ir tie, kas palīdz atrast risinājumu klienta problēmai. Tad, kad terapeits, vai klients atrod kaut ko, kas izskatās strādājam, tad tas tiek izrunāts un izmēģināts atkārtoti (Visser, 2013). Trešais ir progresa skalas jautājums (the scaling question) (de Shazer & Kral, 1986, Berg & de Shazer, 1993, 10.lpp.), kas ļauj novērtēt klientam pašam esošo stāvokli attiecībā pret vēlamo un apzināties nākamo mazo soļu vērtību pārmaiņu radīšanā.


Tāpat būtiska vieta ir klienta starpsesiju uzdevumiem. Pirmais ir lūgums ievērot to, kas kas no tā, kas jau notiek viņa dzīvē tagad, būtu tāds, ko klients vēlētos redzēt turpināmies arī uz priekšu, jeb jautājums par turpināšanos (the continuation question) (de Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.).  Otrais ir lūgums mainīt uzvedību, aizstājot esošo uzvedību ar kādu citu (do something different) (de Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.), iedrošinot klientu rīkoties konstruktīvāk un efektīvāk, risinot savu jautājumu. Svarīgi šajā sarunas brīdī lietot vārdu „kad”, vārda „ja” vietā. Trešais ir lūgums izvērtēt gadījumus, kad ir izdevies pārvarēt kādu līdz šim esošu destruktīvu uzvedību jeb pārvarēšanas uzdevums (overcoming-the-urge task)   (de Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.), tādējādi palīdzot klientam atklāt efektīvus veidus, kas strādā un izvairīties no destruktīvajiem uzvedības paradumiem.

Populāri jēdzieni ir saistīti arī ar intervencēm, kas vērstas uz klientu pašapziņas celšanu. Tā, piemēram, lūgums klientam jau pirmajā sesijā atrast tās izmaiņas, kas ar viņu notikušas jau pirms pirmās tikšanās reizies (pre-session change), bāzējoties empīriskos pētījumos, ka šādas izmaiņas klientu dzīvēs mēdz notikt starplaikā starp pieteikšanos vizītei un vizīti (Weiner-Davis et al.,1987). Saskaroties ar klienta izmisumu par sasniegumu trūkumu, tiek piedāvāts izvērtēt to, kas jau ir sasniegts, jeb stabilitātes pārdēvēšana par pārmaiņām (redefinition of stability as change) (de Shazer & Molnar, 1984, 303.lpp.), tādējādi norādot uz klienta spējām noturēties un nekrist vēl dziļāk problēmā. Līdzīgu efektu sniedz arī pārvarēšanas/ tikšanas galā jautājums (the coping question) (Lipchik, 1988) palīdz klientam apzināties savas spējas reizēs, kad šķietami to nav, lūdzot tiem apzināties, kas palīdz viņiem būt tur, kur viņi ir un ne sliktāk. Plašu popularitāti ir ieguvis- kas ir uzlabojies- jautājums (what’s better question) (de Shazer, 1986), kurš regulāri tiek uzdots, sākoties otrajai un katrai nākamai sesiju, lai palīdzētu klientam apzināties savu progresu un to, kas strādā viņa gadījumā. Tāpat klietnu pašapziņas celšanā noderīgi ir terapeita izteiktie netiešie komplimenti (indirect compliments) (Berg, 1994), fokusējoties uz klienta spēcīgajām pusēm vai pagātnes pieredzi, un refreimings (reframing) (de Shazer, 1988), kas ļauj klientam saskatīt destruktīvās uzvedības pozitīvos nodomus, parādot to vērtību noteiktā laikā un vietā.

 

 

Terapeita loma procesā

 

Tā, kā klients pats zin labāko risinājumu savai situācijai,  tad terapeita uzdevums ir izveidot jaunu jau esošo zināšanu pielietojumu, palīdzot klientam saredzēt lietas citādāk un mainot tā kognitīvo attieksmi (Goldenberg & Goldenberg, 2013). De Šazers redzēja savu lomu, kā „roka uz pleca” klientam (Visser, 2013) norādot, ka uz terapiju ir jāskatās kā uz sadarbības procesu starp terapeitu un klientu. Līdzīgu skatu pauž arī citi SFBT praktizētāji, dēvējot terapiju par vadīšanu, esot vienu soli aiz muguras (leading from one step behind) (Cantwell & Holmes, 1994).

Tādējādi terapeita uzdevums ir ieklausīties klientā (listening with a constructive ear) (Lipchik, 1988) un uzdot uz risinājumu vērstus jautājumus, savukārt klienta uzdevums ir veidot savu vēlamo nākotni. Terapeitam ir jāprot veidot tāds dialoga pamats, kas rada pārmaiņu gaidas (creating an expectation of change) (de Shazer, 1985), palīdzot klientam apjaust, pārmaiņu ir neizbēgamību (change is inevitable) (Goldenberg & Goldenberg, 2013). Tam palīdz nezināšanas attieksme (attitude of not-knowing) (Anderson & Goolishian, 1992), ļaujot terapeitam būt atvērtam tam, kas notiek ar klientu, nevis pārbaudot savus pieņēmums par to, kas notiek ar klientu. Tāpat tas ļauj klientam atrast savu risinājumu, nevis „uzspiest” terapeita redzējumu.

 

Uz risinājumu vērsta īstermiņa terapija ir viena no sociālā konstrukcionisma ietvaros veidotiem terapiju veidiem un tajā uzsvars tiek likts uz risinājumu, nevis klienta ciešanu izskaidrojumu meklēšanu (Goldenberg & Goldenberg, 2013). Šajā pieeja bieži tiek pielietotas tādas tehnikas, kā brīnuma jautājumi, izņēmuma gadījumu jautājumi, progresa skalas jautājumi. Tā ir savstarpēji saistītu un risinājumu orientētu procedūru kopums, kas palīdz klientiem, izmantojot tiem raksturīgās prasmes, izpētīt iespējas un izstrādāt risinājumus, neuzspiežot terapeita redzējumu problēmas risinājumam.

 

 


Atsauces uz avotiem

 

Anderson, H. , & Goolishian, H. (1992). The client is the expert: A not-knowing approach to therapy. In S. McNamee & K. Gergen (Eds.), Social construction and the therapeutic process (pp. 25-39). Newbury Park, CASage.

Berg, I. K., (1994). Family Based Services: A solution-focused approach. New York: W.. W. Norton.

Berg, I. K., & de Shazer, S. (1993).Making numbers talk: Language in therapy. In S. Friedman (Ed.), The new language of change: Constructive collaboration in psychotherapy. New York: Guilford Press.

Bannink, F. (2006). 1001 solution-focused questions. Handbook for solution-focused interviewing. New York: W.W.Norton & Company.

Cantwell, P., & Holmes, S. (1994). Social construction: A paradigm shift for systemic therapy and training. Australian and New Zealand Journal of Family Therapy, 15(1), 17–26. https://doi.org/10.1002/j.1467-8438.1994.tb00978.x

de Shazer, S. (1986). An indirect approach to brief therapy. In S. de Shazer and R. Kral (Eds.), Indirect approaches in therapy (pp. 48-54). Rockville, MA: Aspen

de Shazer, S., & Molnar, A. (1984). Four useful interventions in brief family therapy. Journal of Marital and Family Therapy, 10(3), 297–304. https://doi.org/10.1111/j.1752-0606.1984.tb00020.x

de Shazer, S. (1985). Keys to solution in brief therapy. New York, NY: Norton

de Shazer, S. (1988). Clues: Investigating solutions in brief therapy. New York, NY: Norton.

de Shazer, S. (1991). Putting difference to work. New York, NY: Norton.

de Shazer, S. (1994). Words were originally magic. New York: Norton.

Goldenberg, I., & Goldenberg, H. (2013). Family therapy: an overview. 8th ed. USA ; Belmont, CA: Brooks/Cole, Cengage learning. 

Lipchik, E. (1988). Purposeful sequences for beginning the solution-focused interview. In E. Lipchik (Ed.), Interviewing (pp. 105–117). Rockville, MD: Aspen

Miller, Scott & Berg, I. K. Berg, (1995). Miracle Method: A radically new approach to problem drinking. New York: W. W. Norton

Visser, C. F. (2013). The Origin of Solution-Focused Approach. International Journal of Solution-Focused Practice, 1, 10-17.
http://dx.doi.org/10.14335/ijsfp.v1i1.10

Weiner-Davis, M., de Shazer, S., & Gingerich, W. J. (1987). Building on pretreatment change to construct the therapeutic solution: An exploratory study. Journal of Marital and Family Therapy, 13(4), 359–363. https://doi.org/10.1111/j.1752-0606.1987.tb00717.x

 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru