piektdiena, 2017. gada 17. novembris

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par brīvību un D`Artanjanu. 4.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Nākošais rīts iesākās tikpat laiski kā iepriekšējais. Brokastojām, runājām. Kravājām mantas. Un plānojām, ko gan šodien labu varētu iesākt. Aizrunājāmies līdz tam, ka Gita pavisam drīz brauc uz Ņujorku un tad es atcerējos, ka Parīzē taču ir Brīvības statujas mini versija. Reiz, braucot ar uzņēmuma busiņu uz darba vietu, pat biju to redzējusi. Teicu: "Gita, Tev vajag bildi ar Parīzes Brīvības statuju un Ņujorkas Brīvības statuju. Tā taču ir unikāla iespēja!" Gita, pasmaidīja un teica: "OK". Dienas plāns bija gatavs. Tad vēl vajadzēja noskaidrot, ko darām ar čemodāniem, jo no apartamentiem mums vajadzēja izčekoties jau no rīta, bet autobuss bija tikai naktī. Zinājām, ka nākošā nakts mums pavadāma autobusā uz Londonu. Biju jau izpētījusi, ka autoostā nav iespējams atstāt bagāžu. Ar mūsu Parīzes paziņas Gintas pamudinājumu, atradām staciju, kur var to izdarīt. Pēc gardumu iepirkšanas, sapakojām čemodānus, pateicāmies mājvietai un, jau ejot āra, atklājām pie durvī vēl divas iepakojamas jakas. Atradām vietu arī tām, pasmējāmies pašas par sevi un laimīgi turpinājām savu ceļu. Aizripinājāmies līdz  stacijai, izgājām kārtējo drošības pārbaudi un savu personīgo trauksmes stresu, liekot somas pašapkalpošanas glabātavā. Man šīs kastes vienmēr uzdzen stresu. Laikam par daudz spiegu filmu esmu saskatījusies ;). 



Baudot saulaino dienu, mērķtiecīgi izvēloties iet pa citu avēniju, lēnā gaitā devāmies Brīvības statujas meklējumos. Nedaudz novirzamies no galvenā mērķa, lai apskatītu Pompidū centru. Tiesa, tas vairs nesagādā tādu pārsteigumu, kā tos padsmit gadus atpakaļ. Šķiet, ka nu jau tādā vīzē tiek būvēts vai katrs otrais nams. Komunikāciju caurules un konstrukcijas izmantojot kā dekoratīvos akcentus, nevis slēpjot. Jā, franči to izdomāja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vien 30 gadiem bija jānotiek, lai tas kļūtu par "mainstreem". Pa ceļam satikām Gintu- latvieti, kas Parīzē mīt jau 20 gadus. Pateicoties tieši viņai, manas sensenās darba vietas kolēģes zināja ierādīt, kas un kur Parīzē atrodas. Tā mēs ietekmējam pasauli un pasaule atgriežas pie mums. Mēs bijām atgriezušās pie Gintas :) Pasēdējām kafejnīcā, papļāpājām, paklausījāmies, kā Ginta runā franciski. Un es teicu: "Ginta, Tu dzīvo šeit jau 20 gadus, bet akcenta Tev nav!" Ginta smaidot atteica: "Zini, ir viens otrs, kam pietiek ar pāris mēnešiem ārpus mājas, lai tāds parādītos. Es regulāri tiekos ar savējiem, sazvanāmies, man ir ar ko un par ko runāt." Ginta mums parādīja īsāko ceļu līdz mūsu ceļa mērķim, piekodināja, lai nenokavējam savu autobusu un mēs turpinājām ceļu. Kādu laiku gājām...līdz sapratām, ka šī nebūt nav parasta iela. Izrādās, ka šī ir. Šī ir tā pati Avenue Montaigne- tā pati, uz kuras atradās Diora modes nams. Un visi pārējie. Varētu teikt, ka visa pasaules modes spice bija šajā ielā. Un mēs arī :). Mēs atradām gan salu, uz kuras atrodas Brīvības statuja (kuru arī, kā izrādās, projektējis ir Eifelis) , gan pašu statuju. Gita tika pie bildes. Parīzes taksisti tika pie vēl diviem braucieniem. Nekad nebūtu domājusi, ka Brīvības statujas meklējumi Parīzē varētu aizņemt veselu dienu. Nesteidzīgu dienu. Mēs knapi paspējām noliktajā laikā nokļūt tur, kur mums bija jānokļūst. Autoosta. Jā, autobusi ir. Nē, uz kurieni tie brauc, nekur nav rakstīts. Nospriežu, ka šis pagrabstāvs noteikti ir tikai pienākošajiem autobusiem. Tiem, kas brauc prom, tiem noteikti ir cita platforma. Dodamies meklējumos. 

Atrodam vietu ar milzīgu rindu un skrejoša teksta tablo virs kases lodziņa "Paris- Londres check-in". Paskatos biļetēs un saprotu, ka mums uz šo check-in laikam ir jāstāv. Ok. Lai tā būtu. Divas nesteidzīgas dāmas pieņem braukt gribētāju biļetes. Uzsvars uz vārdu "nesteidzīgas". Tie, kas tikuši galā ar šo chek-in kaut kur dodas un pazūd. Rindas kustēšanās ātrums liecina par to, ka mēs nepaspēsim līdz noteiktajam laikam tikt autobusā. Abas ar Gitu dodamies pētīt, kas un kāpēc tā bremzējas un kur, galu galā paliek cilvēki, kuri ir iečekojušies. Izrādās, ka cilvēki atgriežas tai pašā vietā, kur bijām jau bijušas un nodomājušas, ka tā ir autobusu pienākšanas vieta, uzrāda šoferim tādus kā numuriņus (poliklīnikās kādreiz tādi bija), savas pases un kāpj iekšā autobusā. Autobusiem nekādu uzrakstu nav. Pie perona, tikai cipari bez jebkādiem uzrakstiem. Kā viņi zin, kur viņi brauc??? Neizpratnē jautājam šoferim. "Jā," viņš saka, "Šis autobuss iet uz Londonu. Jā, jūs neraizējaties. Es sagaidīšu visus". Ok. Mēs ar Gitu nomierināmies un dodamies mierināt Ļenu, kas mierīgi turpinājusi stāvēt rindā. Kādu pusstundu pēc noteiktā atiešanas laika tiekam arī mēs līdz lodziņam iečekoties. Atdodam savas biļetes, tiekam pie plastikātā ielaminētiem cipariem un ejam meklēt, kur tad ir tas mūs gaidošais autobuss. Autobuss ir prom. Skatos savā ciparā un atsaucot redzes atmiņā redzēto, saprotu, ka iepriekš autobusā kāpušajiem bija cipars "7", mums ir "9". Perons ar ciparu "7" ir tukšs, šobrīd cilvēki kāpj iekšā autobusos, kas stāv pie perona "8" un "9". Aleluja! Beidzot man top skaidra sistēma, kā tiek pie iekāpšanas autobusā. Šķiet, ja mājās ir printeris un laminējamais aparāts, var ietaupīt savus 40 eiro uz autobusa biļešu iegādi. Tiesa, cipars mums negarantē konkrētu sēdvietu. Lielākā daļa pasažieru lepni sēž pa vienam. Ietuntulējamies autobusā un sākam meklēt solīto elektro un wi-fi tīklus. Nav ne viena, ne otra. Elektro tīkla štepsele it kā ir, bet elektrības tajā nav. OK. Galvenais, ka varēsim gulēt. Kā tad. Līdz Kalē viss daudz maz mierīgi. Tur sākas jautrība. Nezinu, kas mums bija licis domāt, ka autobusi tiek vesti ar vilcienu pa tuneli. Nezinu. Tiešām nezinu. Patiesībā, braukt ar autobusu, nozīmē izbaudīt braucienu arī ar prāmi no Kalē uz Duvru. Nu....gluži kā D`Artanjanam, kurš piedzīvojam vairākus pārbaudījumus savā ceļojumā no Parīzes uz Londonu. Ta gāja arī mums. Tiesa, Ļena, to visu nosauca kādā cita vārda. Viena pases kontrole milzīgā rindā... otra pases kontrole tikpat milzīgā rindā...īstā autobusa meklējumi tumsā, konstatēšana, ka viens no mūsu kaimiņiem pazudis, šofera vieglā plecu paraustīšana, atbildot uz mūsu info par pazudušo pasažieri... uzbraukšana uz prāmja...autobusa šofera draudzīgā rekomendācija pierakstīt autobusa numuru, lai zinātu, kurā jāiekāpj, dodoties turpmākajā ceļā. Prāmī šūpo. Mums salst. Paņemam siltu tēju un, šķeļot viļņus, mēģinām atrast vietu, kur piesēst. Gudrākie lādē telefonus uz prāmja. Gita sevi bar, ka atstājusi mājās Anglijas štepseli. Es nopērku powerbank, cerībā, ka tur būs kāds bišķis elektrības. Nekā. Security reasons. Mēs ievelkam elpu un mierinām sevi ar domu, ka no Duvras līdz Londonai gulēsim. Nekā. Pēc Duvras ir kāda izcila apdzīvota vieta, kurā iebraucot autobusa salonā obligāti ir jāieslēdz gaismas un skaļi par to jāpaziņo. Un tad. Un tad jau ir klāt Londona. Paskatos pulkstenī. Ir trīs naktī. Nevis pāri pieciem, kā bija rakstīts biļetēs.




Turpinājums sekos.

Paldies Innai, paldies Annai- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un paldies manām mīļajām, trakajām Gitai un Ļenai!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana