ceturtdiena, 2017. gada 16. novembris

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par sapņiem, kas piepildās. 3.daļa

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Google zin visu. Un atgādina par to.
Nākošā dienā mums bija ieplānots Diors. No rītā pamodāmies, nesteidzīgi pļāpājot pabrokastojām, sapucējāmies. izpētījām karti un nolēmām iet kājām. Iet un baudīt. Izvēlējāmies, mūsuprāt, vistaisnāko kājāmejamo ceļu un aida! Lai cik tas dīvaini nebūtu, iela, pa kuru izvēlējāmies iet bija tumšādaino centrālā avēnija. Spriežot gan pēc šo cilvēku skaita uz šis ielas, gan arī ievērtējot skatlogu piedāvājumu. Viss vienīgi tumšādainiem. Frizētavas, kosmētikas saloni, kafejnīcas, bāri un apģērbu veikali. Mazā Āfrika. Lai arī bija interesanti, tomēr omulīgi nejūtamies un nospriedām, ka atpakaļ jau nu gan nāksim pa citu ceļu. Gājām, runājam, baudījām, maldījāmies un atkal atradāmies. Aizmaldījāmies teju līdz Luvra (vienā no tas turpinājum-spārniem atrodas Dekoratīvās mākslas muzejs Musee des Arts Decoratifs, kurā šobrīd iemitinājies Diors) un nolēmām piesēst kafejnīcā. Piesēšana ievilkās papusdienošanā. Un apziņā, ka pasūtītā kūka būs jāņem līdzi, jo mūsu biļešu laiks ir nupat, nupat klāt. Lietat tāda, ka pērkot biļetes iepriekšpārdošanā tās tiek pārdotas ar konkrētu ieejas laiku. Tā, nu jau ar kūku somā, raitā solī turpinājām ceļu. Atklājām, ka neko neesam nokavējušas, jo iekšā neietiekam tik un tā. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc iepriekšējie laiki ir atpalikuši no iekšā tikšanas (franciski/angliska vārdu birumā nojautām, ka atkal security reasons) un mums bija jāstāv vienā no 3 rindām. Taisnību sakot, stāvēšana neizvērtās gara, bet ar pārsteigumu gan. It sevišķi man, kas bija ietērpusies garā, brīvi plandošā kleitā līdz zemei. Nonākot vienā konkrētā rindas vieta, es sapratu, ka esmu pārvērtusies balonā. Ka mana kleita, lēnām ceļas augšup, pretēji gravitācijas likumiem. Nezinu, gan ko no ta visa redzēja uz ielas apkārtesošie, tomēr manu spiedzienu, kleitas ķeršanu un sāņus lekšanu gan laikam pamanīja krietni vairāk ļautiņu. Šādas aktivitātes iemesls bija visnotaļ klasisks: metro ventilācijas šahta, kurai biju lēnām, rindas virzības ātrumā uztipinājusi virsū. Diors pajokoja. Gribēju būt sievišķīga...še, tev. Būs! 

Beidzot, beidzot tā laimes stunda bija situsi. Novicinājām sargam gar degunu biļetes, atvērām somas un parādījām savu kūku, un beidzot tikām iekšā. Iekša pie ilgi gaidītā kāruma. Un te es domāju, izstādi :) Gājām, kur pūlis mūs nes. Tiesa, mirkli sajutos kā padomju laiku universālveikalā, kad izmesti austriešu zābaki. 


Pati pirmā.

Pirmo pamanījām sarkano kleitu. Skaisti sarkanu kleitu ar ar rūpīgi piegrieztu jūras zaļuma krāsas jostu. Izgaršojām. Tad izpētījām Diora New look pirmssākumus. Vai zinājāt, ka bija protesti pret šo tērpu kolekciju? Sievietes ar plakātiem un centieniem saplēst un modelēm esošos New Look tērpus???. Mulsu. Un atcerējos, ka par Eifeļa torni arī reiz diskutēja, cik ļoti tas neiederoties Parīzes ainavā- ka tas burtiski kropļojot Parīzes tēlu. Ok. Cilvēkiem jaunas lietas nepatīk. Un, vai zinājāt, ka ja vien naudas grūtības, Diors nebūtu pametis savu pirmo nodarbošanos- mākslas galeriju? Hmmm. Izrādās, ka naudas grūtības ir viena varena lieta. Vesela telpa no visiem izstādes 3000 kvadrātmetriem bija veltīta šai Diora pieredzei- uzturēt modernās mākslas galeriju. Vēroju Pikaso stila mākslas darbus un domāju: "Kam gan ir jānotiek cilvēka galvā, lai no kā tāda kā kubisms tiktu līdz New Look?" 




Tālāk bija fantastiska zāle ar tērpiem- ikonām. Fantastiskas kleitas ar ikoniskiem foto. Dioram vienā ziņā paveicās- viņa modes nama attīstība sakrita ar laika periodu, kad saka attīstīties modes fotogrāfija. Un Diors to izmantoja. Garšīgi izmantoja. Viens no pirmajiem ;). 


50 shades of grey? Nē, noteikti vairāk!

Pēc ikonām sekoja COLOURAMA- viss Diora nama radītais, izkārtots bezgalīgi garās viļņveida vitrīnās pēc krāsām. Viena krāsa sekoja otrai. Vitrīnās bija gan tērpi, gan to mini-modelīši (ak, šos visus sašūt!!), gan apavi, gan cepures, galvas rotas, auskari, somiņas un smaržu pudelītes. Dāmu paradīze. Izcili. Tālāk bija vēl dažas zāles un trepes lejup. Lejup uz reklāmu pasauli. Izmantoju izdevību piesēst un noskatīt visas Lady Dior somiņu reklāmas. Vienu no tā ir režisējis pats Deivids Linčs! Tālāk bija Diora dārzi- tērpu zāle, kas veltīta ziedu un augu tematikai. 


Pirmās no Dior. Arī man.

Viens mazs kambarītis atvēlēts smaržu pudelīšu tēmai un viena zāle vēsturisko laikmetu tēmai. Protams, visorganiskāk Diors iederējās karalienes Viktorijas laikmetā. Puse izstādes bija izpētīta. Tieši otra puse vēl mūs gaidīja. Ievilkām pirms pirmās daļas izpūsto gaisu un devāmies tālāk. 

Tālāk jau mūsu ceļš veda uz Diora modes namu gan tieši, gan pārnesti. Tieši- jo, ieeja otrajā izstādes daļā ir veidota, kā ieeja Diora modes namā 30 Avenue Montaigne. Un New Look tur visā krāšņumā. 
Diora modes nams.

Arī tie, kas turpināja Diora iesākto un kļuva par viņa modes nama galvenajiem māksliniekiem, nepazaudēja New Look- sievišķīgo tēmu. Teju vai katra kolekcija varēja lepoties ar kādu viduklī iežmiegtu un lejasdaļā kuplinātu tērpu. 

Baltā nekad nevar būt par daudz.


Beidzot nonācu arī tajā zālē- kas bija iesākusi visu šo ceļojumu. Tā bija pilna ar baltiem tērpiem baltos dzīvoklīšos un stiepās, šķiet, nebeidzami augstu. Tīrs roku darbs. Esence. 


Žaketes lielākais noslēpums ir mazie spilventiņi uz gurniem :)

Vienā no zāles sienām bija plašāks "dzīvoklītis-darbnīca", kurā mita reāla šuvēja un skaidroja, kā tiek šūta klasiskā Diora žakete. Kā piegriezta, kā dublēta un polsterēta. 


Klasiska

Pēc baltās zāles bija absolūti melnā zāle un atkal klasiskais New Look stils. 


Stāvēt blakus princesei Diānai. Luvrā.
Tumši zilā kleita foto centrā reiz bijusi mugurā tieši viņai.





Pēc melnā nāca kārta ballei. Diora ballei. Tā notika milzīgā spoguļotā zālē ar mežonīgi skaistām video projekcijām uz sienām un griestiem. Šajā zālē ikviens tika pie savas zelta putekļu devas, ja vien bija pacietīgs sagaidīt, kad tie sāks birt. Man tika 2 reizes, bet Gita apbira aš veselas 3 reizes. Arī šī zāle apstiprināja, ka New Look ir dzīvāks par dzīvu. Vienu otru šī gada kolekcijas eksemplāru mierīgi varētu likt blakus tiem, kas bija paši pirmie- tie, kas pirms simts gadiem uzsāka šo jaunu skatu uz sievieti. Sievieti pēc diviem pasaules kariem. 



Klusējot, izgājām cauri pēdējām istabām, pašķirstījām grāmatas un žurnālus...un sapratām, ka pietiek. Esam tā piesātinātas, ka nevajag vairs neko. Nu...ja nu vienīgi piesēst un apēst somā rūpīgi nēsāto kūku. Ko arī izdarījām. Apsēdāmies netālu no Tirolī dārziem (Jardin des Tuileries), izvilkām kūku, manu mūžam seno kadiķīša karotīti un apēdām pasaulē gardāko citronu krēma un bezē kūku. Piedod Orseja muzej (Musee d`Orsay), piedodiet Monē lillijas (no Musee de l`Orangerie), šoreiz mēs izlaidīsim tikšanos ar jums*! Tikko redzēto vajadzēja pārdzīvot. Apēdām kūku, es atlaidos zālītē un pajautāju: "Meitenes, kad vērsim savu modes namu vaļā?" :)

Tā diena vēl nebūt nebeidzās. Mums vēl bija priekšā vesela diennakts Parīzē...un mums vajadzēja Ļenai parādīt Eifeļa torni. Turpinājām klejot, aizklejojām līdz Ile de la Cite, un es beidzot piepildīju savu nerealizēto sapni- tikt iekšā Parīzes Dievmātes Katedrālē (Notre Dame de Pari). Līdz šīm mans brīvais laiks Parīzē bija sācies tieši tad, kad šai katedrālei darba laiks beidzās. Plūstot līdzi tūristu pūļiem, izejot kārtējo somas atvēršanas pārbaudi, nonācām arī šeit. Šaura, skumju sāpju nomākta sajūta. Nezinu, vai tas saistīts ar sen sen redzēto operu vai to, ka šī katedrāle ir pilsētas vidū, uz salas, bet šajā vietā es vairs nevēlos atgriezties, ko nevarētu teikt par iepriekšējā vakarā apmeklēto Svētās Sirds baznīcu. Arī šajā vietā mēs kļuvām par dievkalpojuma lieciniecēm, tikai šoreiz dziedāja vīrieši. Mani viņi neuzrunāja. Manu skatu piesaistīja kāda smuidra nēģeriete ar mazu princesi, iešņorētu lakatā uz viņas vēdera. Smuidrā nēģeriete mazajai princese austiņā kaut ko čukstēja un mazulis ņipri pētīja apkārtni. Tajā visā bija daudz vairāk mīlestības, kā visā Parīzes Dievmātes Katedrālē ar mirdzošajām vitrāžām un vīriešu dziedājumiem kopā ņemot.  Tālāk jau devāmies caur Starbucks uz Eifeli. Eifelis tajā vakarā spēlēja ar mums paslēpes. 
Sargoties no vēja, izvēlējāmies iet pa pilsētu, nevis Sēnas krastu. Pilsētas augstie nami slāpēja visas iespējamās Google map izpausmes un mēs tik gājām un gājām. Augsto māju dēļ mēs vairs neredzējām arī pašu Eifeli. Pat viņa rādīto staru vairs ne. Kad bijām zaudējušas jau jebkādas cerības, atklājām, ka Ļenai arī ir Google maps un viņas telefons nez kāpēc var parādīt, kur mēs esam un kur mums jānokļūst. Tālāk jau bija tikai un vienīgi iešanas vaina. Aizgājām. Varones. Pārvarējām tumsas uzbrukumu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, drosmīgi atvairījām tos, kuri centās mums iepārdot ko dzirkstoši dzeramu, spoži lidināmu vai spici suvenīrojamu. Aizgājām jau līdz pašam, pašam....un sapratām, ka viss ir krietni vien mainījies. Tagad zem Eifeļa torņa paiet apakšā nav iespējams- ja vien neesi izgājis drošības pārbaudi. Izgaismotais tornis bija iežogots vairākās kārtās, vienu no kārtām veidoja vagoniņu rinda, kur notika drošības pārbaudes. Jā. Ļena paskatījās un teica: "Nē. Man to nevajag! Es nejūtu vajadzību pēc šāda piedzīvojuma!" Mēs klusībā piekritām. Ne jau tādu es gribētu atcerēties Eifeļa torņa apmeklējumu. 




Devāmies pāri Sēnai uz mūsu mājvietas pusi. Eifelis mums pamāja ar savu staru, pusmēness uzsmaidīja. Gan. Gan jau kādreiz viss būs savādāk. Gita noķēra taksi un mēs aizvizinājāmies līdz pat īres apartamentiem. Iegājām gulēt katra ar savu domu. Es domāju par sapņiem, kuri mēdz realizēties, ja vien pieliec kādu mazu solīti klāt, lai kas notiktu. 

Turpinājums sekos.
Ceturtā šī stāsta daļa lasāma šeit>>

Paldies Innai, paldies Annai- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un paldies manām mīļajām, trakajām Gitai un Ļenai!

*Starp citu, nopērkot Eurostar biļetes, var tikt vēl pie vienas biļetes. Uzrādot Eurostar biļeti, iespējams apmeklēt Orsaja un Oranžērijas muzejus Parīzē bez maksas. Tas ir Parīzē. Londonā un citos galamērķos ir citi muzeji. Vērts papētīt šo piedāvējumu.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana