trešdiena, 2017. gada 15. novembris

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par Dievu, kam patīk, tas ko darām. 2.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

No rīta mani pamodina telefona zvans. Draudzene, kuru neesmu informējusi par saviem ceļojuma plāniem lūdz palīdzību. Savās spēju robežās palīdzu (nospriežam, ka sinhronitātes ir laikam tas veids, kādā dzīvoju, jo tieši draudzenes interesējošo jautājumu iepriekšējā dienā bija apskatījusi, veidojot vebināra ierakstu). Pa to laiku Gita ir pastrādājusi savā darbnīcā, sagatavojot kāda nepacietīgāka klienta pieprasījumu. Cik labi, ka darbs pie mājām. Nu, vismaz reizēm. :) Ļena savukārt ir izmazgājusi matus, bet Gita ir sapratusi, ka arī viņai čemodāns jākravā. Beigās visas to darām kopīgi, lai no 3 čemodāniem satilptu divos Rūpīgi izvērtējam ērtuma/smukuma un Diora aspektus :). Esam gatavas doties tālāk!


Nākamais ceļojuma posms mūs gaida tieši pāri ielai. Tur Gita ir paredzējusi, ka  mēs izbaudīsim mini-ekskursiju ar divstāvu autobusu. Forši. It īpaši, ja sēdi virs šofera- t.i. otrā stāva pirmajā rindā pie panorāmas loga. Kaut kur pa ceļam manu Notingemas pili un atceros par Šervudu, Robinu Hudu ...nu visu to, ko mācījos angļu valodas stundās...un par ko fanoju, skatoties britu seriālu astoņdesmitajos. Tas lai paliek citai reizei. Gan jau. Tagad mums Diors prātā ;)

Notingemas stacija pārsteidz ar parketa grīdu. Gita reģistrē biļetes un mēģina tikt skaidrībā, kāpēc automāts trīs biļešu vietā izdod tikai divas. Nevienam stacijas darbiniekam nav skaidrs, kāpēc tā un tamdēļ viena no uzrunātajām kundzēm uzraksta Gitai papīrīti, kurā viņa apliecina, ka tās divas biļetes īstenībā ir trim vietām. Uz papīrīša uzliek savu parakstu un datumu. Lai ir kārtība. Ok. Savdabīgi, bet mēs ticam, ka pasaule ir labvēlīga vide un mierīgā solī dodamies uz vilcienu. Norāžu ir samērā maz. Varētu teikt,  ka vilcienu atrodam intuīcijas vadītas. Gita, drošības pēc pārjautā pasažieriem. Viens laipns kungs saka, ka viņš domā, ka ir gan, ir gan šis vilciens uz Londonu. Uz Gitas papildjautājumu, vai viņš ir par to pārliecināts, viņš atsaka, neko darīt, tad braukšu uz turieni, kur ved šīs vilciens. Britu humors. Lai, vai kā, tas mūs ir pārliecinājis un mēs sēžamies un braucam. Brauciens ir viegls un patīkams, kontroliere un pārējie pasažieri arī. Bet es atkal apzinos, ka british english man liek mežģīt smadzenes un spicēt ausis, jo tas ir pavisam kas cits, nekā finnish english, german english vai sweedish english. Esam Londonā. Svētā Pankrasa (St Pancras) stacijā. 


Vispatiesākie skūpsti esot lidostās. Iespējams, arī dzelzceļa stacijās ;)
Gita saka, ka mums jāiet pa augšu- tur būšot smuki. Un ir ar. Lieliski un skaisti. Ēka. Tīrība. Elegance. Kaut kā pārliecinoši. Tikai miskastes nekur neredzu. Security reasons. Nes vien savu gruzi rokā :) Līdz Parīzes vilcienam mums pāris stundu brīva laika- tieši tik, lai papusdienotu un pakafijotu. Pēc deguniem atrodam indiešu virtuvi un saprotam, ka tas ir tas, ko šobrīd vajag- bufetes pusdienas. Krītam karija un visu iespējamo desertu kārdinājumos. Ļena saka, ka izmaksās mums šīs pusdienas, bet Gita uzstāj, ka to darīs viņa. Es mierīgi vēroju šo milžu cīņu un saprotu, ka badā nu gan mēs nenomirsim. Gita samaksā, bet Ļena izvelk blociņu un pieraksta. Pēc tā es savukārt saprotu, ka par savstarpējiem norēķiniem arī varu neraizēties. Ir kāds, kam tas padodas viegli un raiti. Galu galā man ar cipariem vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Kopīgi strādājot, tieši Ļena bija tā, kas mani iemācīja, kā iegūt no parastās cenas, cenu ar pievienoto PVN. Manai mākslinieciskajai galvai tas bija par sarežģītu. Es varēju pievarēt Excel tabulas ar jūru funkcijām, bet izdomāt, ka pamatcena ir jāreizina ar 1,21, to es pati nekad neizdomātu. Vienkārši nav man šo neironu saišu. Ļenai ir. Un es viņai uzticos :).

Esam gandarītas par savu izvēli. Un arī par izvēli paņemt lietussargu. Jo, ak, pārsteigums! Londonā līst. Tas gan nekas, ka lietussargs mums vajadzīgs vien pārssimts metru. Aizlietussargojamies līdz tuvākajam Starbucks, izspellojam savus vārdus un tiekam katra pie sava garduma. 
Starbucks visur ir Starbucks. Kafija ceļā. 

Es atklāju, ka zaļā tēja ar pienu ir kas varen gards un nomierinošs vienlaicīgi. Ir laiks. Ir laiks doties uz Parīzi. Lai tiktu šikajā Eurostar vilcienā* ir jāiziet tāda pati kontrole, kā lidostā. Somas, vārti, pases. Pases divas reizes. Teorētiski jau esam šķēršojušas Francijas robežu. Francija pagaidām ir tāda nesaprotama- stāvam visi tādā kā pagrabā bez skaidrības, kur tad būs jādodas. Gita mierina, ka viss būs OK, ka visi šie cilvēki gaida tieši šo pašu vilcienu, kuru gaidām mēs. Labi, mēģinu noticēt. Lai, gan esmu radusi pie vāciski latviskas kārtības- ka viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts un saprotams. Ja vien proti lasīt. Lasīt es protu, tomēr te nav nekā, ko lasīt. Nav nekādu tablo. Vilciens tomēr pienāk, neskatoties uz to, ka tablo nav :). Cilvēku plūsma teciņus dodas no pagraba laukā. Meklējam savu coach (t.i. vagonu. Britiem šai vārdā dēvē gan vagonus, gan tālsatiksmes autobusus), meklējam savas vietas. 



Iekārtojamies un meklējam savus telefonus, lai pieslēgtos solītajam wi-fi un elektro tīkliem. Ar elektro viss ir OK, bet wi-fi tīkls ir tikai teorētisks. Jāatzīst, Latvijā esam izlutināti ar tā kvalitāti. Nekur, nekur nebija šis pakalpojums kvalitatīvs. Vienādiņ vilkās, stīvējās, pretojās, slēdzās, atslēdzās, rājās un pazaudējās. Īsāk sakot, nekādas garantijas. It sevišķi, ja tāds garāks ceļojums ieplānots. Par papīra karti un sarunas prasmēm laikam nekas labāks tomēr nav izdomāts. Mans plāns parādīt abām draudzenēm pēdējā laika mīļāko mūzikas gabalu no Tautu meitu repertuārā, tā arī netiek piepildīts. Neko darīt, ja nav interneta, tad būs jāvēro televizoriņi un jāsarunājas. Televizoriņi aicina pieslēgties wi-fi (ķēmi!) un ziņo, ar kādu ātrumu mēs braucam un kādā dziļumā zem jūras atrodamies. To pēdējo būtu labāk bijis nezināt. Nemaz nejūtos omulīgi zinot, ka virs manis ir tiiiiiiiik daudz ūdens. Labi, ka tas viss notiek ātri un galā esam vien dažu stundu laikā. 

Bonsoir Paris! Esam klāt- Parīzes Ziemeļu stacijā (Gare du Nord).Tagad tik jāsazinās ar Airbnb** īrētā dzīvokļa saimnieku un jādodas dzīvokļa meklējumos. Šai ziņā esmu bijusi rūpīga- esmu izdrukājusi karti. Tikai viena nelaime- nevaru saprast, no kuras vietas ir jāsāk ceļš. Nedaudz pariņķojam. Parunājam ar kādu laipnu cilvēku un nopozicionējamies. Dodamies ceļā. Dzīvokļa saimnieks atbild ar sms "OK", kas, kā vēlāk izrādās ir viņa vienīgās angļu valodas zināšanas. Pirmie soļi Parīzē pārsteidz manas līdzbraucējas. Netīrība, pūlis, tumšādaini loderi, izstiepušies uz metro ventilācijas šahtu restēm. Man tas nav pārsteigums. Tāda man Parīze ir palikusi atmiņā kopš gadsimtu mijas, kad nācās tur pabūt darba komandējumos. Ļena nevar nomierināties un visu ceļojuma laiku diskutē par šo tēmu: "Kā tā var? Tik skaista pilsēta! Tādas vērtības! Un tāda necieņa no šiem loderiem!" Ir vietas, kur burtiski nav iespējams izspraukties cauri viņu pūlīšiem. Vienā no tādiem pat saņemu spļāvienu uz kājas. Iesvētīja, tā sacīt. Lai arī es pēc būtības esmu miermīlīgs cilvēks, bet tomēr neuzskatu, ka šī ir normāla lietu kārtība. Labi, ka gājiens ir vien 15 (ar visu maldīšanos 20) minūtes un esam klāt. Mūs sagaida saimnieks. Hmmm, sarakstījos ar Lindu!!! :). Saimnieks raitā franču valodā visu izstāsta un izrāda. Es intuitīvi mēģinu saprast, ko saimnieks saka. Galu galā es tak esmu sēdējusi ar franču valodu apgūstošu kolēģi vienā kabinetā un pāris reizes pat bijusi Francijā! Šķiet, ka uz vārdu plūsmas beigām jau sāku saprast franču valodu. Vien nosaku maģisko: "Wi-Fi" un viņš atsauc: "Ah!" un parāda man kastīti ar antenu un parolēm. Viss. Pamata vajadzības ir apmierinātas! Vēl vairāk: ir pat dvieļi un fēns. Varēsim arī šeit mazgāties :). Saimnieks atvadoties pasaka, ka atslēgu, ejot prom, varam vienkārši atstāt uz šķīvīša. OK. Nav ko lietas sarežģīt. Atceros Baltkrievijas viesnīcu, kur pirms izčekošanās istabene pārskaitīja dvieļus, tējkarotes, pārbaudīja istabiņu, parakstīja papīru un tikai tad mēs ar šo papīru varējām doties pie durvju sarga, kurš pacēla "šlagbaumu", lai izlaistu mūs ārā. Bet, mēs neesam  Baltkrievijā. Mēs esam Parīzē, mums ir brīvs vakars. Un ir iespēja baudīt šo pilsētu. Ko darām? Apskatu savas izdrukas un saprotu, ka Eifelis šim vakaram būs drusku par tālu, piedāvāju dāmām apmeklēt manu mīļāko Parīzes vietu- Svētās Sirds baznīcu Monmartrā (La Basilique du Sacré Cœur de Montmartre). Ik reiz, kad esmu to apmeklējusi ir bijusi sajūta, ka tur ir kas pārpasaulīgs. Ārpus pasaules. 


Iespējams, ka Parīzes augstākā vieta. Augstām un siltām sajūtām.
Tā tas bija arī šoreiz. Paņēmām karti un raitā solī, pa ceļam aplūkojot veikalu skatlogos esošos kāzu tērpus, devāmies augšup. Jā, ceļš uz Monmartru ved augšup. Kāpums ir visnotaļ ievērojams un Google Map par to  īpaši brīdina. Pēdējais etaps ir varen stāvs. Stāvas kāpnes, kura vietā var izvēlēties braukt ar funikulieri, bet tik vecas mēs vēl nesajutāmies. Uzkāpām. Pēc apsardzes vīriņa veiklās pārbaudes, nokļūstam lielajā, gaiši pelēkajā baznīcā. Un nokļūstam mierā. Dziļā mierā. Lēnām, katra savā ātrumā, izstaigājām baznīcu un piesēžam netālu no izejas. Klusu sākām sarunāties. Stāstu par savu pieredzi Junga studijās. Par sinhronitātēm. Par ahā momentiem. Savu stāstu nobeidzu ar teikumu: "Iespējams, ka Dievs ir sieviete...". Un...pēkšņi, sāk skanēt mūķenes balss. Dzied sieviete. Mēs ar Gitu saskatāmies. Gita pasmaida un pamāj ar galvu: "Jā!". Jāpiebilst, ka es sēžu pagriezusies ar muguru pret altāra pusi un tamdēļ neredzēju, kas tur notiek. Pēcāk jau pagriezos un redzēju, kā dažas mūķenes dzied. Laikam mese, nodomāju un atceros, kā pirmo reizi ko tādu biju dzirdējusi gadus 17 atpakaļ. Toreiz man sāka birt asaras. Kaut ko tik skaisti pārpasaulīgu nebiju sajutusi. Šoreiz asaru nebija. Bija tikai tāda viegli eiforiska sajūta. Sajūta, ka Dievam, lai kāda dzimuma arī tas nebūtu, patīk tas, ko mēs darām. Mūķenes beidza savu dziedājumu. Mēs lēnām piecēlāmies un izgājām ārā. Atpakaļ pilsētā. 


"May, what come!"


No šīs baznīcas paveras skaists skats pāri pilsētai. Tālu un koši. Tumsā it sevišķi. Lēnām devāmies atpakaļ, saprotot, ka šai vakarā vairāk neko nevajag. Mēs bijām piesātinātas.


Turpinājums sekos.
Stāsta 3.daļu skatīt šeit>>

Paldies Innai, paldies Anna- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un manām mīļajām- trakajām Gitai un Ļenai.


*Biļetes uz Eurostar vilcienu labāk pirkt laikus. Un vēl labāk pirkt snap tickets, ja savos ceļojuma plānos esi pietiekami elastīgs. Snap biļete- tas nozīmē, ka tiek nopirkta neatgriežama biļete kādas dienas rītā vai vakarā. Konkrētu braukšanas laiku iespējams uzzināt 48h stundas pirms brauciena. Snap biļetes iespējams iegādāt šeit>> 
Ņemot vēra mūsu turpmākos piedzīvojumus, lai tiktu no Londonas uz Parīzi un atpakaļ, rekomendēju pavisam noteikti izvēlēties braukt ar šo vilcienu. :)

**Rezervēt apartamentus nolēmām pēc diskusijām par to, vai būsim gatavas franču viesnīcu brokastīm, jeb tomēr labāk rūpēsimies par tām pašas. Pētot apartamentu piedāvājumus, izlēmu par labu Airbnb. Likās lapas dizains simpātiskāks un bildes smukākas :). Galu galā tā iemīlēju klejošanu pa šo lapu, ka arī Junga studijām naktsmājas Pēterburga meklēju tieši šajā lapā. Vairāk www.airbnb.com

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru