Palīdzu cilvēkiem īstenot viņu dzīvē pārmaiņas. Intervija.

Intervija laikrakstam "Kurzemnieks". 

Saruna pierakstīta 28.09.2017.

„Palīdzu cilvēkiem īstenot viņu dzīvē pārmaiņas,” saka izaugsmes veicinātāja, kādreizējā kuldīdzniece INTA SANTA, kura tagad dzīvo Aizputē. 

Izaugsmes veicinātājs ir pēdējos gados profesiju klasifikatorā iekļauta nodarbošanās. Intas izmantotās metodes esot koučings, eneagramma, meditācija un Transformācijas spēle.

Kā līdz šādai profesijai nonācāt?

Darbojos nozarē, kas pasaulē attīstījusies jau gana ilgi. Drīz būs desmit gadi, kopš tā ienākusi Latvijā. 2009. gadā sāku studēt Rīgas koučinga skolā. Tas vēl bija laiks, kad vārds koučings (coaching) tika rakstīts angļu valodā, jo daudzi nezināja, kā to pareizi izrunāt. Biju viena no šīs skolas pirmajiem absolventiem. Mūs mācīja pasniedzēji no Starptautiskās Ēriksona universitātes, no Maskavas, Kanādas. Tagad Latvijā izaugsmes veicinātājus sagatavo vairākas skolas. Katrs absolvents atrod kādu nišu jeb specializējas, jo ir individuālais, komandu, līderības, finanšu, biznesa un vēl citi koučinga veidi. Es vairāk strādāju ar dzīves koučingu.

Interese radās, kad nomainīju darbavietu, – uzņēmumā Lauma Lingerie sāku strādāt par personāla vadītāju. Jaunā vietā paiet laiks, kamēr saproti, kas jādara. Kāda kolēģe iedeva kaudzīti ar žurnāliem par cilvēka izaugsmi, un man bija laiks tos izlasīt. Uzzināju, ka ir tāds koučings jeb metode, ko lieto biznesa un personisko mērķu sasniegšanai. Sāku lasīt žurnālu Biznesa Psiholoģija, aizgāju uz prezentācijām, kursiem, lai uzzinātu vairāk, un tad sāku studēt.

Kā notiek darbs ar klientu?

Izmantoju četras metodes. Viena no tām ir koučings – divu gudru cilvēku saruna. Viens iemācījies uzdot jautājumus, otrs ļoti labi pārzina savu dzīvi un meklē atbildes uz jautājumiem. Šī metode palīdz katram pašam saprast, ko viņš vēlos un kas jādara, lai iecerēto sasniegtu, kā jārīkojas, kad viņš sāks to darīt. Pēc sarunas cilvēkam parasti jau ir saraksts ar to, ko izdarīt tuvākajā laikā. Kā smejos, apmeklēt kouču ir bīstami, jo pilnīgi skaidrs, ka kaut kas būs noteikti jāizdara. Turklāt cilvēks vēl maksā par to, lai pēc tam pats darītu.

„Es smejos: apmeklēt kouču ir bīstami, jo pilnīgi skaidrs, ka kaut kas noteikti būs jādara. Un cilvēks vēl maksā par to, lai pēc tam pats darītu.”

Eneagramma ir otra metode, kas, manuprāt, ir vienīgais, ko cilvēkam vajadzētu zināt, lai dzīvotu pilnvērtīgi. Tā ir mācība par deviņām motivācijām, kaislībām, grēkiem, kas vada mūsu dzīvi. 

Individuālā sesijā cilvēks var uzzināt, pie kāda psiholoģiskā tipa pieder, kas viņa izaugsmei rada šķēršļus. Ar eneagrammu var ļoti labi sevi iepazīt un saprast, kādēļ konkrētās situācijās katrs rīkojas tieši tā. Sevi pētīt no eneagrammas skatpunkta – tas ir tāds kā studiju darbs.

Šajā tipoloģijā viss balstās uz to, ka katrs pasaulē nācis ar savu misiju. Katram ir kāda spēja, spēcīga prasme. Saskaņā ar klasiskās psiholoģijas pamatiem bērnībā mēs pazaudējamies, apaugam ar paņēmieniem, kā pielāgoties. Satiekoties ar vidi, paslēpjamies, uzaudzējam biezāku ādiņu, kas vēlāk kļūst kā bruņas, pazaudējam patieso būtību un savu misiju vairs neapzināmies. Sākam uzvesties, vadoties pēc tā, ko diktē mūsu izpratne par to, kā vajadzētu rīkoties. Mūs sāk vadīt kaislība, ko kristīgajā pieejā dēvē par grēku. Eneagrammas teorija runā par to, kā no grēka stāvokļa nonākt atpakaļ sākuma stadijā.

Piemēram, cilvēks nācis pasaulē, lai to pilnveidotu. Man dota spēja saskatīt pasaules pilnību, to papildināt. Ir talants saskatīt detaļas, to nozīmi. Saskaroties ar pasauli un saprotot, ka reizēm tas nav droši, pieklājīgi vai citiem pieņemami, kādā mirklī vēlmi pēc pilnības sāku sevī apspiest. Loģiski: kad kaut kas tiek apspiests, rodas negatīvas emocijas un izpausmes. Es sāku pasauli kritizēt. Jo vairāk kritizēju, jo vairāk redzu, cik tā nepilnīga, un dusmojos. Tā vietā, lai pasauli pilnveidotu, ar savām dusmām un kritiku to grauju.

Pēc eneagrammas apguves cilvēki saka: viņiem ir vieglāk pieņemt pašiem sevi, saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Ir vieglāk saprast arī citus, jo skaidrs, ka viņi neko nedara tikai tāpēc, lai man ieriebtu, un ka viņiem ir savas ēnas puses tāpat kā man. Katrs var sevi mirklī pieķert, kad sāk kritizēt, un sevi mainīt. Tad dzīve kļūst vienkāršāka.

Vadu arī meditācijas, kas ir vissievišķīgākais pārmaiņu veids. Tas ir ilgāks ceļš līdz nodomu realizācijai, taču palīdz paplašināt apziņu, ieraudzīt neredzamo.

Transformācijas spēle ir Skotijas ekokopienā (Findhornas ekokopienā) radīta galda spēle, ar kuru var atklāt katra spēcīgās puses, izprast šķēršļus ceļā uz mērķi un iedrošināt pieņemt lēmumus, lai dzīvē ieviestu pārmaiņas. Cilvēkam rodas skaidrība, kas traucē nodomus īstenot un kā šos aspektus pārveidot tā, lai tie palīdz sasniegt iecerēto.

Spēli var spēlēt gan viens, gan ar partneri, gan draugiem. Smejoties saku, ka tas ir riču-raču ar Taro kārtīm: tur ir metamais kauliņš, lauciņi un kārtis. Katrā lauciņā jāizdara noteiktas darbības. Cilvēks ar šo spēli meklē atbildes sevī. Vienam spēlētājam tā ilgst vismaz trīs stundas, četriem – 12 stundas. Es spēli vadu. Man patīk, kad to spēlē pāri, jo pēc tam ir ļoti labas izjūtas. Saprotu, ka esmu izdarījusi ko labu. Cilvēki nonāk pie ļoti interesantām atklāsmēm un secinājumiem. Var pieredzēt dziļi aizkustinošus notikumus.

Cik ilgstoši un bieži cilvēki konsultējas ar izaugsmes veicinātāju?

Nav tādu stingru noteikumu, cik daudz un cik bieži mūsu konsultācijas vajadzīgas. Vieniem pietiek ar vienu sesiju, kurā iegūt motivāciju, un sākas darbība, lai iecerēto sasniegtu – cilvēkam, iespējams, kādā mirklī pazudis fokuss, bet nu atkal skaidrs, kurp virzīties. Reizēm vajag divas vai trīs sesijas. Reizums pati pasaku, ka vairāk tikties nevajag, jo vienkārši jāpaveic tas, kas jau pārrunāts. Iespējams, biznesa koučingā ir stingrāki rāmji, par cik tikšanas reizēm uzņēmums ir  gatavs maksāt, bet dzīves koučingā tas ir brīvāk, individuālāk.

„Man nav nolūka cilvēkus padarīt atkarīgus no maniem padomiem. Es gribu dzīvot tādā sabiedrībā, kurā cilvēki paši spēj pieņemt lēmumus,” saka izaugsmes veicinātāja Inta Santa.

Kādās situācijās cilvēki lūdz palīdzību?

Gana daudz klientu ir kādas izvēles priekšā pirms pārmaiņām. Bieži tā ir neapmierinātība ar situāciju darbā. Liela daļa sākuši biznesu, un radušies jautājumi. Jānoformulē fokuss, lai virzītos uz vēlamo. 

„Ja esi gatavs spert soli, bet nezini, kurā virzienā, izaugsmes veicinātājs var palīdzēt. Tas negarantēs, ka vēlamo sasniegsi, bet rosinās darboties, lai tas izdotos.”

Ir daudz personisku jautājumu. Ne akurāt tā – kur dabūt otru pusi, bet gadās arī tādi. Piemēram, meitene grib atrast puisi, ar kuru draudzēties, vēlāk veidot ģimeni. Runājam par viņas nodomu, vērtībām, vēlmēm. Saruna beidzas ar ideju, ka turpmāk meitene biežāk smaidīs, ikdienā pievērsīs uzmanību sejas izteiksmei. Jo sarunas laikā nākusi atklāsme, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ nav izdevies puisi satikt. Noskaņojums saistīts ar ārējām izpausmēm – ja cilvēks sāks biežāk smaidīt, tas mainīs arī noskaņojumu, vibrācijas, radīsies izmaiņas ķermenī. Tādēļ jāizdara konkrēta darbība un jāskatās, ko tā maina.

„Daži vadītāji ir jautājuši, kā iemācīties negribēt. Viņi sasniedz to, ko izdomā, bet no mūžīgās darbošanās jūtas paguruši.”

Koučings nedod 100% garantiju, ka sasniegsiet vēlamo, taču veidosies prasme pašam ar savu dzīvi rīkoties. Mēs katrs kaut ko neprotam: dusmoties, draudzēties utt. Citam šī prasme šūpulī ielikta, citam jāiemācās. Pie manis bijuši vadītāji, kuri jautā, kā iemācīties negribēt. Viņi sasniedz to, ko izdomā, bet no mūžīgās darbošanās jūtas paguruši. Katrai pozitīvajai īpašībai mūsos ir arī negatīvā puse. Izaugsmes veicinātājs palīdzēs iemācīties lietot spējas vislabākajā veidā un attīstīt to, kas vajadzīgs.

Cik pieprasīta ir šī profesija?

Biznesa vidē pieprasījums ir pastāvīgs. Lielos uzņēmumos, kuriem ir konkrēti uzdevumi, tas ir attīstības instruments, kā darbiniekiem izkopt prasmes pildīt savu pienākumu. Arī valsts iestādes nodrošina koučingu vadītājiem individuāli un viņu komandām. Dzīves koučings nav tik pieprasīts, jo tā ir personiska izvēle, to nediktē vadītājs vai darba nepieciešamība. Pašam par to ir jāmaksā un pašam ir jāmainās :)

Iztaujāja Jolanta Hercenberga publikācijai laikrakstā "Kurzemnieks"

Ir četras situācijas, kad meklē kouču:

1. Cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi, zina, ko negrib, bet nezin, ko grib.
2. Cilvēks zina, ko grib, bet nezin, kā to īstenot. Izvērtējot resursus, iespējas, top plāns, kas jāmaina, jāmācās.
3. Cilvēks zina, ko grib, kā sasniegt, bet nezina, kā to izdarīt ātrāk. Koučings liek mobilizēties.
4. Cilvēks zina, ko grib, kā ātri to sasniegt, bet vēl vēlas, lai tas arī sagādātu prieku. 

Par rudens lielīšanos Pokaiņos

Klāt rudens. Jā, laiks krāšņiem tirgiem un lielīšanos ar vasarā sastrādāto. Ko nu katrs savā druvā, dravā un citās darba vietās sastrādājuši. Šogad pabiju vienā tādā lielīšanās pasākumā- Pokaiņu gadatirgū.

Pokaiņos biju bijusi un festivāla "Helsus" organizētājus atzinusi par labiem esam. Tamdēļ abu lietu kombinācija man šķita iepazīšanas vērta un es piekritu piedāvājumam piedalīties "Zināšanu gadatirgū Pokaiņos". 

Piekritu vēl vasarā, bet, tuvojoties noliktajam datumam, sāku apšaubīt savu izvēli. Vai tik neesmu pārāk vieglprātīgi parakstījusies veselu dienu pavadīt lietainā mežā? Izrādās, es nebiju ierēķinājusi šī pasākuma organizētāju labo karmu. Lai arī gan pirms, gan pēc tam Latvijā lija aumaļām, tieši tajā dienā un tieši tajā vietā saulīte spīguļoja tā, ka prieks skatīties.

Laicīgi ieradāmies un ar festivāla rīkotājas Agneses laipno palīdzību iekārtojāmies....mežā. Jā, tieši tā! Mežā, starp sēnēm, kokiem, akmeņu krāvumiem, lazdām, papardēm un zaķkāpostiem slējām savu stendu. 

No dalībnieku lielajām acīm varēja nojaust, kurš šeit ir pirmo reizi un kurš, jau veterāns un saprot, kas un kā. Katram dalībniekam tika ierādīt vieta taciņas malā. Izpētījām apkārtni, novērtējot zemes gludumu, uzcēlām telti. Tieši, tā! Vienkārši. Kādi nu ir tie apstākļi, tādi nu ir. Tā, kā bijām gana agri cēlušies, lai ierastos laikus, tad brokastis ar skatu uz saules staros bija tas, ko bijām pelnījuši. 

Un nemaz tik ilgi nebija jāgaida, līdz uz meža taciņas sāka parādīties pirmie apmeklētāji. Es sāku lielīties gan ar vasarā sastrādāto, gan ar to, kas jau sen zināms produkts. Darba diena varēja sākties!

Manā dravā šovasar bija radusies jauna smuka "bišu mājiņa"- eneagrammai veltīta mājas lapa www.enneagramcoaching.lv  Ar to tad arī lielījos šajā gadatirgū- "Zināšanu gadatirgū Pokaiņos". 

Piekritīsiet, nosaukums visnotaļ dīvains: "Zināšanu gadatirgus". Vai tad zināšanas var tirgū nopirkt? Tiesa. Ne visu. Bet šo to var gan. Piemēram, tie, kuri bija atnākuši uz manu mini-lekciju par eneagrammu, kaut ko ieguva gan. Ieguva priekšstatu par to, kas tas ir un kam tas domāts. Paldies visiem, kuri atvēlēja laiku un pabija kopā ar mani! Ceru, ka šo zināšanu graudi ir krituši auglīgā augsnē un jau nākamruden būs laba raža :). Tiksimies nākamgad- pārbaudīšu :)

Bez lielīšanās un pavisam klusu piedāvāju šī pasākuma dalībniekiem parotaļāties ar Transformācijas spēli. Tas jau man ierasts "bišu namiņš", kur spēles kāro bišu jeb spēlētāju netrūkst. Tā arī šoreiz- teju vai viss laiks bija aizņemts, palīdzot kādam apmeklētājam pētīt viņam aktuālo jautājumu. Tie, kas strādājuši šādā formātā, zin, cik tas paņem daudz spēka. Apmeklētājs, iedziļināšanās viņa jautājumā un precīzi mērķēti, uz izaugsmi orientēti jautājumi.Un, gandarījums, redzot, kā mainās cilvēka enerģija. Kā mainās runas ātrums, ķermeniskais stāvoklis. Kā parādās atslēgas vārdi. Mazie brīnuma mirkļi. Tas ir atalgojums- redzēt, ka ar savām teju desmit gadu laikā gūtajām zināšanām un prasmēm varu radīt lielākus un mazākus brīnumiņus. Apmeklētājs pēc apmeklētāja, saruna pēc sarunas un tā, gadatirgum atvēlētais laiks nemanot pagāja. Darba diena bija galā.

Iepriekš, pētot pasākuma programmu, man šķita, ka pilnīgi noteikti vēlēšos apmeklēt Ugunsrituālu. Tomēr, dienai beidzoties, sapratu, ka šai dienai man iespaidu gana. Silta zupa pie ugunskura pasākuma noslēgumā bija tas, ko tieši šeit un tagad! Ugunsrituāls lai paliek citai reizei.

Iespējams, ka tā arī ir jābūt. Katram notikumam savs laiks. Un katrā notikumā sava zināšanu bagāža iegūstama. Tas, par ko man ir nedaudz žēl,  ka nepaguvu izbaudīt visu gadatirgus krāšņumu. Ierodoties, biju aizņemta ar iekārtošanos un negaidītu apstākļu spiestu pārkārtošanos, bet nobeigumā jau visi bija prom. Būs jāpadomā, kā to labāk dabūt gatavu nākamajā gadā.

Grūti noticēt statistikai. Tai dienā Pokaiņos esot pabijuši 1000 apmeklētāju :). Mežs kā nekā!

Secinājumi:

-ir svarīgi saģērbties ērti un silti;

-līdzi ņemamo telti vērts izvēlies košu un pamanāmu;

-lieti noder iepriekš noformēts piedāvājums- tam ir jābūt skaidri saprotamam;

-ja lasi lekciju, padomā, kā un kur sasēdināt  meža taku staigātājus/klausītājus (bluķīši, ādiņas, paklājiņi, saliekami ķeblīši un radošā izdoma būs noderīgi);

-ir vajadzīgi palīgi, bez tiem, nekādi. Tie var ij mantas stiept, ij telti uzsliet, i no malas paskatīties, ij paskatīt, kas kaimiņos labs notiek, ij uzmundrinoši uzsmaidīt, ij atvest un aizvest mājās pēc garās darba dienas.

-ir svarīgi atrast vērtīgo it visā :)

Paldies organizētājiem!

Paldies apmeklētājiem!

Paldies atbalstītājiem!

Un paldies man pašai!

Lai iegūtās zināšanas visiem lieti noder!

Uz tikšanos pārmaiņu ceļā!

Kas ir Inta Santa?

Sveicināti!

Kas ir Inta Santa?

Noslēpumainība, interesanta, sievišķīga, smaids viņas sejā rada lielu pārliecību par  iekšējo bagātību, un liek atplaukt tavam smaidam, pat sākumā tu nenojaut vnk tas notiek tik neparasti burvīgi. Kopā pavadītais laiks ir to vērts ar lielu efektivitāti, kvalitāti – tavs laiks tiek aizpildīts par 100%.

Jo padarīt pasauli labāku ir vienkārši. Vienkāršība t.i.jo vieglāk uztveram, jo pašiem ir pieņemami. Inta savā būtībā ir spēcīga, enerģiski spēcīga, spēja piesaistīt un pieņemt cilvēkus, nebaidās no kļūdām, spēj atzīt kļūdas. Ir lietas ko viņa var saredzēt no sava skatpunkta, tas ir nācis kopā ar patiesu pieredzi, un pieredze ir liela, tā bagāža ir pamatīga to var sajust.

Tā iekšējā attīstība ko Inta pārvalda ir radies pamatīga darba rezultātā, ilglaicīgā periodā, ko var sasniegt tikai ar spēcīgu gribasspēku. Noskaņota pozitīvi uz pārmaiņām un spēj ieraut līdzi citus komandas biedrus, draugus, klientus uz jauniem piedzīvojumiem ar konkrētiem mērķiem. Un kopīgiem spēkiem sasniedzot, kas var būt labāks par to kopīgi pasmieties, izteikt uzslavas viens otram vai arī kopīgi atrisināt arī to “rupjās maizes garoziņu”.

Lielas organizētības spējas pulcēt apkārt daudzpusīgus cilvēkus ar dažāda veida skatījumu uz apkārtējo pasauli, pa vienam diedziņam izritināt kā diega kamoliņu ārā, lai saprastu vai atrastu atbildi uz sev uzdoto jautājumu, lasīt zīmes apkārt sev vai ieklausīties sevī, bieži Inta precīzi atbild kur to meklēt. Galvenais ir līdzdarboties, ieklausīties! Strādāt!

Dalies ar savu gaismu. Ej, dari, un priecājies!

Ar sirsnīgu sveicienu,

Aiga Zeltagrauda

2017. gada 16. augustā

Piedāvājums personību komandai

Par bailēm, bungām un atbalstu

Kādu laiku atpakaļ dalījos pieredzē (skatīt šeit>>) par lietām, kuras notiek un dabonas. Tad minēju, ka mana draudzene tika pie bungām. Savām Šambungām. Sagribēja, paprasīja un saņēma. Es tik neminēju, ka draudzene aicināja arī mani. Tikt pie bungām. Es atteicu. Sak, nav man naudas, nav laika, man bail...un, vispār, es neesmu tam gatava. Kad ne, tad ne. Draudzene tika pie bungām, bet es pie dalības Helsus festivālā. Toreiz vēl draudzene pateica: „Tu tik aizej pie viņiem, pie Šambungu meistariem parunāt! Viņi arī tur būs!” Ierakstīju to savā „to do” sarakstā un turpināju dzīvot. Tas bija februāris. Kaut kad pavasarī sastiepu muguru un aizgāju pie pirtnieces  Vairas (skatīt šeit>>) sevi mīlēt. Pēc mīlestības pilna pirts rituāla sēdējām, dzērām tēju un runājām. Vaira teica: „Zini, es Tev gribu ko parādīt!”....un nes man bungas. Un stāsta stāstu, kā pie tām tikusi. „Interesanti,” nodomāju „Atkal sastopu Šambungas.” Nākamā tikšanās jau bija pašā festivālā „Helsus”, kur līdz ar citiem pazīstamiem cilvēkiem sastopu arī mūsu puses Māru. Un viņa man nāk pretī ar lielu smaidu sejā: „Es tiku pie savām bungām!” Es saprotu, ka nav jau citas izejas. Jābaidās un jādara :). Jāiet un jāsatiek tās savas bungas.

Festivāla dienas aiziet intensīvi strādājot, un tikai otrās dienas vakarā, īsi pirms beigām, viens cilvēks atsaka savu pierakstu, saprotot, ka visa kā ir bijis par daudz. Urā! Man ir brīvs laiks. Ievelku gaisu un eju (vai es teicu, ka man ir bail?) Nonāku pie Šambungu telts un saku: „Sveiki!” Sapazīstamies un izrunājamies. Top skaidrāka bilde arī par manu baiļu iemeslu. Viss ir skaidrs. Ir arī bungas, kuras mani uzrunā. Tomēr, turpinot sarunu, saprotu, ka mans bungu ceļš būs drusku garāks. Gatavošu tās pati. Vēl tik nodomāju: „Ja jau kokli (skatīt šeit>>) varēju uztapināt, tad arī ar bungām varēšu tikt gala!”

Jau mājās aizrakstu dažiem sev zināmiem medniekiem, ka vēlētos tikt pie kādas no tām ādām, kuras parasti tie norok. Palaižu savu vēlmi un pati atslābstu, lai Visums darbojas manā vietā.

Un tā, baudot kādas jūnija svētdienas rītu, saņemu sms: „Ir buka āda. Brauc pakaļ.” Hmmm. Saprotu, ka kleitiņa uz lencītēm būs jānomaina pret darba ģērbu. Būs noteikti jāstrādā. Tikai kas īsti jādara, nav ne mazākās nojausmas. Zvanu Laurim- Šambungu meistaram. Un saņemu sīkas instrukcijas kas un kā, un kur. Pie sevis nosmeju: „Maniem suņiem būs interesanti!” 

Tā arī ir. Suņi sargā mani un uz dēļiem izklāto buka ādu. Mans šīsdienas uzdevums ir notīrīt ar asu nazīti gaļas paliekas no šīs ādas. To arī pēc labākās sirdsapziņas daru. Notīrītos gabaliņus rūpīgi lieku kaudzītē blakus. Suņi mani vēro. Vienu mirkli, tīrot tādu ka cietu grubulīti, saprotu, ka tas nav viss grubulītis, bet gan buka ādu caururbis kukainis. Un, ak, vai! Tieši ādas vidū. 

Zvanu Laurim, vai maz vērts turpināt, ja ādas vidū caurums. Lauris atsmej: „Nav nevienas ādas bijis, no kuras nevar bungu uztaisīt. Tas ir Visums, kas Tevi pārbauda, vai atkāpsies pirmo grūtību priekšā!” Kad tā, tad tā. Divas stundas esmu pavadījusi ceļos nometusies. Nu esmu gatava doties nākamajos darbos.  Āda jāpūdē. 

Sameklēju ūdens trauku, piepildu to ar ūdeni, ādu iekšā un vāku virsū. Drošības pēc vēl uzlieku slogu. Tā suņu interese par manu darbošanos tomēr tāda aizdomīga. Protams. Kad atgriežos, no iepriekš rūpīgi sakrautās gaļas čupiņas nav ne vēsts. Nez, kur gan tā palikusi?

Ok.  Nav tik traki. Kaut ko tādu daru pirmo reizi...un saprotu, ka varu to izdarīt.  Nezinu, kas tam sekos, bet...pagaidām viss ir paveicams.

Ik vakaru pārbaudu, kā āda pūst. Laukā ir gana silts un jau ceturtdienas vakarā spalva no ādas dalās nost samērā viegli. Saprotu, ka nav te ko marinēt. Ir pienācis laiks nākamajam etapam. Pirms tam gan "zvans draugam", lai noskaidrotu bungu nākamā etapa detaļas. Ar Lauri vienojamies par randiņu pēc pāris dienām. Es ādu izskaloju, pārlieku citā traukā, uzleju virsū aukstu ūdeni un visu šo bagātību nonesu pagrabā. Lieki piebilst, ka tas viss nedaudz „smaržo”, tomēr ne tik traki, lai kristu no kājām nost. Dienu pirms braukšanas nolieku mazuli gulēt, palūdzu vīram saorganizēt man laukā darba galdu un metos spalvas plūkšanā (nez,vai to sauc par ģērēšanu?). Protams, man atkal ir asistenti, kuri visu šo procesu uzmanīgi vēro. Nezinu, ko viņi domā, tomēr no manis neatkāpjas ne soli. Es arī, drošības pēc, no ādas nekur tālu neeju. Ja nu maniem suņiem šķiet, ka tas kas ēdams? Ok. Aptuveni divas stundas darba ar pirkstiem, špakteli, ūdens šļūteni un āda ir tapusi brīva no spalvām. Tiesa, dažās vietās tā nenāk nost. Lauris jau par to brīdināja. Neesot vērts izdarīt to, ko nevar izdarīt. Lai paliek.

Nu jau krietni vien lielākā (jā, āda, kurai ir noplūktas spalvas, top daudz lielāka) āda atgriežas ūdens spainī pagrabā. Bet es domās jau ceļoju uz Aglonu. Tā ir puse, kur mīt Lauris, Arnita un Šambungas. Labi, ka vīrs man piedāvājies būt par šoferi. Tomēr 5 stundu brauciens turp un pēc tam 5 stundu brauciens atpakaļ nav akurāt pats vieglākais, kas varētu ieskaut bungu gatavošanas procesu. Atbalsts gan. Tas gan ir tas, kas lieliski piestāv bungu gatavošanas procesam.

Brauciens līdz Šķeltovai izvēršas gana interesants. Pa vidam paspējam apmeklēt arī Daugavpils pievārtē esošo lietoto kamīnu tirgotavu, tur izcilāt pašrocīgi gatavotu bruņukreklu un apbrīnot kādu mežģīnēs izcakotu čuguna kamīnu. Skaistas lietas. Tomēr galvenais tak bungas. Pēdējie kilometri ir pilni skaistu skatu.

Vienu brīdi pat ķeram sevi pie domas: „Vai maz esam Latvijā? Izskatās pēc Austrijas vai Gruzijas.” Esam Šķeltovā. Zvanu Laurim un saņemu instrukcijas, kā nokļūt pie viņiem. Pēdas pļavā. Esot divas drošas pēdas pļavā. Un atkal es pasakos vīram, ka tā neesmu es, kurai ir jāpieveic šis ceļa posms. Divas pēdas kalnaini lejainā pļavā nav mana mīļākā vieta, kur pārvietoties ar auto. Tikai divi kilometri pēdu un nonākam galapunktā. Laura, Arnitas un Šambungu mājvieta atrodas piltuvveida ezera krastā, pakalna galā. "Skaista vieta," nodomājam un meklējam pēc mājas. Māja, izrādās ir paslēpusies zem velēnu jumta. Kā tāds hobitu namiņš. No ārpuses mānīgi maziņš, bet iekšpusē mīlīgi liels. Sasveicināmies ar saimniekiem, apskatām apkārtni, iedzeram tēju un ķeramies pie uzdevuma: radīt Šambungas.  Visupirms tiek apspriests dizains. Ir vairāki varianti un Lauris pastāsta par katru no tiem, nodemonstrējot kas tur galu galā varētu iznākt.

Es palieku domājot. Tikmēr notiek darba vietas ierīkošana. Goda vietā nonāk novusa galds, kurš izrādās lieliski pilda darba galda funkcijas. Āda nonāk uz novusa galda, tiek izpētīta, izmērīta ar pieejamajiem riņķiem un es pieņemu lēmumu. Zinu, ko vēlos. Būs man riņķis ar mazu kociņu rindu pa perimetru. Sievišķīgi, man šķiet :). 

Nākamais etaps ir ādas gludināšana, tad piegrieztnes zīmēšana. Lauris "komandē parādi", bet Arnita maigi piedalās fotografējot, papildinot, piebilstot un atbalstot. Visur, kur iespējams, tiek pielietoti dabas materiāli. 

Piegrieztni mēram ar kociņu, zīmējam ar, no ugunskura paņemtu, oglīti. 

Piegriežam. Ir aplis. 

Tad ķeramies pie caurumu sišanas. Izrādās, tā man pazīstama nodarbe- reiz mākslas skolā veidoju kompozīciju no kartona, kur visus vecātēva dorņus liku lietā.

Caurumi gatavi. Veseli 32. 

Tālāk stiepjam ādu uz riņķa virsū. Lauris visu rūpīgi uzmana. Visupirms parāda, kas un kā, pastāstot, kas jāņem vērā. Un tad ļauj darīt man pašai. Darbi iet uz priekšu. Uzstiepjam ādu uz riņķa. Kamēr to daru, Lauris ķeras pie ādas strēmeļu griešanas. 

Izrādās, ka to vajag gana daudz. Faktiski tiek izmantot visa āda: daļa ir pašai bungu pamatnei, pārējais strēmelēs. Lauris to dara meistarīgi, veidojot garumgaras strēmeles. Kad āda ir uz riņķa un strēmeles tai blakus, tad ķeramies pie bungu ādas nostiprināšanas.

Visupirms nostiprināts tiek bungu perimetrs. Lauris pajautā: „Tu gribi pa saulei vai pret saulei veidot vijumu?” Saku, ka pa saulei. Lauris nosmej. Parāda, ka, ja bungas skata no vienas puses, sanāk pa saulei, ja apgriež otrādi, tad pret. Saprotu, ka viss ir viens. Atkal. Pavisam nesen jau ar to saskāros. Pa to laiku izrādās, ka iepriekš sasietie striķi ir tikai pagaidu stiprinājumi, tie tikai palīdz veidot bungu sākumu. Nu tie savu darbu paveikuši un varu tos ņemt nost. 

Tālāk ķeramies pie nākamā apļa- tas būs stiprinājuma pamats, kur siesim klāt bungu spriegojumu un veidosim rokturi. Lauris veikli ierāda man darāmo, šur tur piepalīdz un darbi iet uz priekšu.

Pie roktura veidošanas apstājamies pie dizaina. „Kādu Tu gribi?” prasa Lauris. Var tā, var tā un var šitā. Saprotu, ka gribu to pirmo „TĀ”- ar aplīti centrā un stariem uz visam pusēm. Šis ir tik atbildīgs posms, ka tajā piedalos tikai ar turēšanu- pinumu veido Lauris pats. Beigās izrādās, ka tā mana turēšana nemaz nav bijusi vajadzīga. :). Es esmu drīzāk pieturējusies, kā kaut ko turējusi.

Nu, tā! Darbiņš padarīts. Un saulainās debesīs ir parādījušies tumši zili mākoņi. Kāds augša norībina. „Tu esi pamanīta ar savām bungām,” nosaka Lauris. Pasmaidu. Tik jauki zināt, ka Debesis atbalsta mūsu darbus uz Zemes. 

Lauris iekur uguni un ieriktē bungas uz apžāvēšanu, bet Arnita uzklāj galdu. Mēs ēdam krāsainu dārzeņu-grūbu biezputru. Sātīgi.

Vēl pirms braukšanas ielaižamies ezerā. Sākas lietus. Mēs ezerā starp ūdensrozēm un lietus lāšu rakstiem. Nomazgāti. Saņemam vēl pēdējās instrukcijas un dodamies atceļā.  Vēl tikai 5 stundas un būsim mājās. Jau ar pavisam citu pieredzi. Un bungām.

Secinājumi:

-Lieliski, ja ir pazīstami mednieki.

-Lieliski, ja āda nav jāpūdē dzīvokļa vannas istabā (lai gan arī to viens otrs ir darījis!)

-No buka ādas var  uztaisīt bungas. Pat divas, ja tai nav caurumu.

-Pavisam lieliski, ja ir kāds, kas aizved uz otru Latvijas galu ar auto (lai gan viens  otrs ir braucis arī ar  autobusu!).

-Lieliski, ka ir viedi cilvēki, kas dalās ar savām zināšanām un prasmēm.

-Lieliski, ja Debesīs atbalsta mūsu darbus uz Zemes.
-Mēs varam vairāk, kā mums liekas.

-Pie bungām var tikt ikviens, kas tam ir gatavs.

-Viss ir viens.

Un kam esat gatavi jūs?

Paldies Elitai par impulsu, Ritvaram un Anitai par buka ādu, Kasparam par atbalstu, Laurim par meistarību un zināšanām, Arnitai par viesmīlību un fotogrāfijām. 

P.S. Bailes? Aizmirsu par tām darot. Caurums? Izrādījās pavisam nenozīmīgs.

P.P.S. Bungām bija tikai 4 dienas, kad pirmo reizi tās piedalījās dziedošajā meditācijā pie ugunskura. Es paņēmu tās līdzi ar domu, ka, ja tās būs gatavas, tad izmantošu, ja, nē, tad zināšu, ka vēl nav pienācis tam laiks (jā, bungām ir jābūt gatavām skanēt, lai kaut kas notiktu!)...un pēc 30 minūtēm, pie pašas pēdējās dziesmas tās ievibrējās. Šī meditācija nebeidzās ar pēdējo dziesmu. Tā pārvērtās par ceļojumu. Šamanisko, Saulgriežu laika ceļojumu, kur mēs esam tikai kanāls, lai notiktu labas lietas. Paldies!

Foto: manis pašas un Arnitas uzņemtās.

Vairāk par Šambungām skatīt šeit>>
Pašu Šambungu stāsts (Varēšanas stāsts) par šo pieredzi skatāms šeit>>

Подарок выпускнику

Как то один древний мудрец сказал: "Хочешь быть умным- познай других. Хочешь быть мудрым- познай себя" Как было бы если Ваш много чего познавшый выпускник в подарок получил бы возможность познать себя? У меня есть именно такое предложение: интервью эннеатипа, во время которого возможно взглянуть во внутрь себя, ответить на до сих пор неотвеченные вопросы и получить идею о том, с какой миссией я появилсья на свет.  Да, именно об этом знания эннеграммы и есть: осознать свою миссию, свою сильную сторону и осознанно работать над тем, чтобы как можно с большой ценностью этим воспользоваться во благо своего а так же всего мира. Кажеться, ну что могло бы быть более ценного для счастливой жизни! И это ведь как раз и то, что мы желаем своим близким. Да будет так! 

Что этот такое- интервью эннеатипа?

1. Разговор длинной  60-90 минут лично или через скайп.

2. Разговор проводиться в формате коучинга и побуждает заглянуть во внутрь себя и истинно искать вопросы на один или другой вопрос. 

3.По окончании разговора клиент (в этом случае выпускник) получает описания  и рекомендации к развитию несколько эннеатипов, для окончательного решения. Да, окончательное решение о своём эннеатипе  может принять только каждый сам лично. 

Кто проводит интервью?

Я,  Инта Санта являюсь ассоциированным сертифицированным коучем (ACC). Коучингом занимаюсь с 2009 года и с 2013 годя являюсь тренером по эннеаграмме. Я провожу тренинги по эннеагамме и регулярно помогаю людям прояснить или уточнить эннеатип. Более обо мне следуя этой ссылке>>


Как заказать интервью? 

1. Связаться со мной писменно  intasanta @ gmail . com или устно +371 29121884

2. Оплатить услугу. Цена интервью 35 eur 

Что ещё важно? 

1. Разговор может произойти как лично (в Лиепае, Айзпуте, Кулдиге или в поместии Бергхофф/ Piena muižā) так в скайпе. В случае скайпа необходима видео связь . 

2. Возможно заказать подарочную карту 
3. Разговор может произойти как на русском, так на латышском или английском языке. 

4. Этот разговор подталкивает к переменам ;) 

P.S. Эннеаграмма-  это древние знания о человеческих слабостьях и сыльных сторонах, которые в наши дни  всё больше и больше применяеться как в личной жизни, так и в бизнесе. Познать эннеаграмму- это как получить карту личного развития. 

Tikšanās ar pateicību par piedzīvoto

Aizputes novada pašvaldības vēlēšanu sieviešu saraksts dienu pēc vēlēšanām pulcējās, lai pateiktu PALDIES. Mēs teicām viena otrai: "PALDIES!" Un vienu lielu kopīgu: "PALDIES!" sakām visiem, kas mūs atbalstīja ar domām, darbiem. Ar "Patīk" un "Dalies" pogu izmantošanu pie mūsu attēliem. Ar "Komentēt" loga pildīšanu...Ar plusiņu un mīnusi vilkšanu vēlēšanu biļetenos....Un ūsu un citu vīrišķīgu atribūtu piezīmēšanu mūsu plakātiem.

Mēs sakām lielu: "PALDIES!"

Mēs sapratām, ka kopā varam daudz vairāk, kā katra no mums atsevišķi. Un esam par vienu pamatīgu pieredzi bagātākas.

Pārmaiņas ir neizbēgamas. Mums prieks, ka esam daļa no tām. Anita Roga un Aiga Zeltagrauda ir kļuvušas par mūsu pārstāvēm pašvaldībā. Bet arī mēs, pārējās saraksta sievietes Inta Osa, Daiga Tīmane, Ailona Dārzniece, Inguna Valodze, Linda Asmane, Inta Santa, Sanita Beļajeva, Zaiga Rumjanceva, Iveta Pūpola, Signe Tomsone, Inga Eidiņa, Kristīne Grīnberga un šoreiz aizkadrā palikušās Ilze Alsiņa, Dace Gulbe, Una Mārtiņsone un Kristīne Vītola nekur nepazūdam. Mēs esam. Tepat. Blakus. Lai iedvesmotu un atbalstītu pārmaiņās arī visus JŪS! Mēs turpināsim iet un darīt labas lietas. Un ticam, ka arī jūs rīkosieties tāpat!

Paldies!