trešdiena, 2019. gada 1. maijs

Ceļš uz veselumu. Pats sākums.

Nav nekāda zinātniski vai laboratoriski pierādīta pamata tam, ka ar laimboreliozi esmu slimojusi vairākas reizes. Tomēr, skatot savas sajūtas un salīdzinot tās ar simptomiem, par kurām runā hroniskas laimboreliozes pacienti savos stāstos, saprotu, ka šī, iespējams, ir atbilde uz jautājumu, ar ko es esmu slimojusi visus šos daudzos gadus.

Paaugstināta temperatūra.
Bērnībā gana daudz slimoju. Angīnas un deguna blakus dobuma iekaisumi man bija ierasta lieta. Komplektā ar karstu kartupeļu kompresi un siltu pienu ar medu. Augstas temperatūras un neiztrūkstošas antibiotikas. Bet, uzsākot mācības 4.klasē, sāku slimot pavisam savādāk. No rīta pamostos, nogurums, izmēru temperatūru- 37. Un tā vairākas dienas. Dakteri plāta rokas un nesaprot, kā ārstēt. Temperatūra pazūd, lai pēc kāda laika atkal atrastos. Ceturtās klases laikā es skolu kavēju daudz vairāk, kā, iepriekš, slimojot pa īstam.
Otro reizi mini-temperatūra mani pārsteidza nesagatavotu ap 2006.gadu. Gāju pie ģimenes ārstes kā uz darbu. Maza temperatūra, sāpīgi kauliņa, stīvs kakls, džinkstoņa ausīs, rūgta garša mutē. Daktere sūtīja mani visur kur. Nekāda loģiska izskaidrojuma. Beigās tiku pie norīkojuma uz Infektoloģijas centru. Aizbraucu. Tur man prasa: 
-"Kādos apstākļos Jums pēdējo reizi bija paaugstināta temperatūra?"
-"Pēc baseina apmeklējuma."
-"Nu, ko lai Jums saka. Neejiet vairāk uz baseinu."
Šķiet, šis bija pēdējais piliens. Es nolēmu temperatūru un visus pārējos simptomus ignorēt. Šķita, ka tam visam nav nekādas jēgas. Un ķēros pie pašiedvesmas un savas dzīves prioritāšu sakārtošanas. Šī tēma arī prasa atsevišķu rakstu.

Galvas sāpes.
Tai pašā ceturtajā klasē sastapos arī ar tādu jēdzienu, kā galvas sāpes. Līdz tam neko par tām nezināju. Kopš tā laika galvas sāpes kļuva par manu pastāvīgo pavadoni. Ja sākumā es vēl dzēru kādas zāles, tad vēlāk jau meklēju alternatīvas kafijas vai ūdens dzeršanā.

Pleķis uz kājas.
Vairs neatceros vasaru (noteikti tas vēl bija skolas laikā), kuras laikā man uz kājas pēkšņi parādījās kartei līdzīgs pleķis-tāds, kā salu arhipelāgs. Ja viņu paberzēja, tas kļuva caurspīdīgs, bet ar laiku atkal atguva savu violeti sārto formu. Kādu laiku domāju, ka tā man tāda pēkšņa dzimumzīme. Smējos, ka tas ir tāpēc, lai vasarā, kad nevalkāju skolēnu formu, varētu atšķirt, kur man ir kreisā (pie skolēnu formas, kreisajā pusē bija jāsprauž nozīmīte) un kura labā puse. Neatceros arī to, kā pleķis pazuda. Kādā mirklī vairs nebija un viss.
Un šī bija pirmā no divām reizēm, kad vispār man bija kāds pleķis, kuru kaut attālināti varētu saistīt ar ērci. Arī otrajā reizē nebija ne miņas no centriska apļa ar baltu loku pa vidu.
Visas citas reizes, kad vilku ērces ārā, nekādu pleķu nebija. Un nenāca man prātā ērces baudīt, jo sirsnīgi biju potējusies pret encefalītu. 
Savukārt, ne vienā no reizēm, kad man bija dīvainie pleķi, nemanīju ērci.

Locītavu sāpes.
Skolas laikā gāju mākslas skolā un ļoti skaidri atceros manas mammas sarunu ar manu keramikas skolotāju: 
-"Sakiet, kā Jums liekas, uz ko manai meitai ir talants?"
-"Viņai tīri labi sanāk veidojumi!"
-"Tad jau būs jāsūta tālāk keramiku mācīties!"
-"Bet, kā ar tām kaulu sāpēm, viņai tak visu laiku sāp locītavas."
Acīmredzot, tās sāpes skolas laikā mani ir pavadījušas tik pastāvīgi, ka pat keramikas skolotāja tās bija ievērojusi un bažījās par to, vai varēšu izturēt mācības tik aktīvā un slapjā nozarē kā keramika. Atmiņā vēl ir palicis fakts, ka ārsti mammai skaidroja, ka sāpes ir saistītas ar manu ātro augšanu un šīs sāpes dēvējot par šlāteri. 
Turpmākajos gados topā bija muguras sāpes un ap 2006.gadu tām pievienojās arī stīvs kakls. Tik stīvs, ka neiroloģe smējās, skatot manu rentgenu: "Kā Jūs esat pamanījusies par sevi tā nerūpēties?" Tā arī nesapratu, kā man būtu bijis jārūpējas. Masāžas un vingrošana bija pasākumi, kuros vairāk vai mazāk aktīvi piedalījos visu savas dzīves laiku, bet muguras sāpes tik un tā neatkāpās. Ģimenes ārste izrakstīja man glukozamīna pulverīšus. Šķiet, tos izdzēru vai veselu spaini.

Sirds.
Skolas laikā mana mamma izcīnīja iespēju pārbaudīt manu sirdi Stradiņos. Nezinu, vai tiešām man bija kādi citi objektīvi rādītāji, izņemot locītavu sāpes, šādam pārbaudes iemeslam. Vairākas dienas nogulēju kopā ar tikko operētiem vai uz operāciju gaidošiem bērniem un tapu pārbaudīta visvisādos veidos. Kādu laiku pat staigāju ar tādu kā portatīvo sirds darbības reģistratoru- viscaur biju vadiņos un lipekļos. Šķiet, toreiz tā arī neko nopietnu neatrada. 
Savukārt 2006.gadu uzzināju, ka mans pulss ir nereāli zems, starp citu, arī mans asinsspiediens. Tiku pie līdzjūtīgas nopūtas un sirdsdarbību profilaktiski uzlabojošiem preparātiem.


Džinkstoņa ausīs.
Skaidri atceros to dienu (arī ap 2006.gadu), kad, aizvedot bērnu uz bērnu dārzu, iekāpu mašīnā un nodomāju, redz, kā- mašīna dūc. Pēc mirkļa sapratu, ka dūc ne jau mašīna, bet man ausīs. Tāds, kā auto ventilators. Nepārtraukti. Protams, kā jau kārtīgs pilsonis, devos pie ģimenes ārstes ar kārtējo (kā vēlāk uzzināju, neizskaidrojamo) simptomu. Ārste mani nosūtīja uz dzirdes pārbaudi. LORs, veicot kaut kādus džinkstošus mērījumus un apskatot manu rentgenu teica: "Ar dzirdi Jums viss kārtībā, bet rentgenā ir redzams tāds kā audzējs, kurš spiež uz dzirdes nervu un tamdēļ rada šo šņākoņu. Jums vajadzētu pārbaudīt dziļāk šo tēmu." Nu jau ar trīcošām kājām devos atpakaļ pie ģimenes ārstes, lai tiktu pie norīkojuma uz dziļāku tēmas pārbaudi. Izrādās, lai tiktu līdz dziļākai tēmas pārbaudei, ir jāgaida rindā, ne daudz, ne maz, bet 4 mēneši. Man acis lielas, kā? Un visu šo laiku es staigāšu ar domu, ka man galvā ir audzējs? "Mēs saprotam, Jūs uztraucaties!", man atbildēja. Es...nesapratu un turpināju meklēt. Izrādās, ka par solīdu samaksu noteikto izmeklēšanu var veikt nedēļas laikā. Aleluja, noteicu un devos ar naudu zobos uz smalko aparātu. Magnēti mani izbungāja un izdeva slēdzienu, ka nekāda audzēja man nav. OK. Atvieglojums pamatīgs. Tomēr tas nesniedza man atbildi uz to, kas tad liek džinkstēt manām ausīm. Tiku pie iespējas iepazīt vēl veselu rindu aparātu dažādās Latvijas slimnīcās ....bet secinājumā- 0. Mja, vai iepriekš jau nerakstīju, ka atmetu ar roku visiem dakteriem?


Sāpes acī
Ap to pašu 2006.gadu mana redze sāka pieklibot. Vispirms bija grūtības pārfokusēties - t.i. ja bija darīts kas sīki un tuvu skatāms, tad uz tūlītēju tālāku saskatīšanu nācās pagaidīt- viss bija miglā tīts. Pajautāju ārstam - un guvu skaidrojumu, ka acij grūti pārfokusēties. OK. Kamdēļ pirms tam nebija grūti...kas to lai zin? Pēc kāda laika  kļuva grūti ne tikai pārfokusēties, bet arī ilgāku laiku pastrādāt pie datora. Tā, kā mana darba diena pilnībā pagāja lūkojoties šai ekrāna, tad tas nu galīgi nederēja. Devos pie ārsta. Tur uzzināju, ka acs sāpju iemesls varētu būt tas, ka vienā acī redze ir nedaudz bojāta un otra acs cenšoties to kompensēt, pārpūlas un tamdēļ sāp. Sāpes reizums bija tik neizturamas, ka aci vienkārši turēju ciet. Izrakstīja brilles. Nēsāju brilles, bet nekas nemainījās. Nomainīju darbu. Nu skatījos visādas smukas lietas un pamazām aizmirsu par to, ka mana redze ir nepilnīga. Līdz pēc gadiem 10 atgriezos pie tā paša. Atkal sāp viena acs. Un tā, ka laiku pa laikam gribas to aizvērt. Aizgāju pārbaudīt redzi. Abām vienādi mazi mīnusiņi. Objektīva iemesla sāpēm neesot.  


Endometrioze
Šķiet, ka sasniedzot 30 gadu vecumu, es pārvērtos hipohondriķī. Man sāpēja viss un visur. Visām sāpēm pievienojās arī menstruāciju sāpes. Vēl vairāk, sāpes parādījās arī menstruāciju starplaikā. Un ar laiku arī pašas menstruācijas nepārtrūka. Protams- devos pie ārsta. Tiku pie hormonu preparātiem. Jutos ārkārtīgi slikti. Daktere man neko neskaidroja, tikai turpināja izrakstīt zāles. Meklēju citu dakteri. Šoreiz tiku pie speciālistes, kura katru analīzes detaļu un katru ar mani notiekošo procesu sīki izskaidroja. Biju gandarīta. Tomēr arī viņa nevarēja pateikt, no kā man šī kaite radusies. Ok. Var jau visam atrast psiholoģisku iemeslu. Bet, tagad, atskatoties uz visu šo buķeti un, redzot, ka pēc veiksmīgas izārstēšanās (jā, es šo kaiti uzveicu, par spīti tam, ka pārstāju lietot hormonu preparātus),  man gribas domāt, ka arī pie šīs kaites varētu meklēt borēliju vainu. 

Mati, nagi un āda.
Visu mūžu mani mati ir bijuši taisni. Un plāni. Bet taisni. Vienu brīdi ap 2006.gadu tie sāka pastiprināti izkrist un sprogoties. Nemanot biju kļuvusi par retu skaistu sprogu īpašnieci. 
Nagi kopš manas bērnības ir bijis mans lepnums. Varēju tos izaudzēt garus un apgriezt tikai tad, gad tie saka traucēt veikt ikdienas darbus. Ap to pašu iepriekš minēto gadu tie palika grubuļaini un lūza, kā negudri. Smējos, ka tie ir kā betons bez dzelzs. Biezi, bet trausli.
Kaut kad pamanīju arī to, ka nevaru vairs mizot kartupeļus. Kā ķēros tiem klāt, tā iekaisa āda, lobijās un veidojās jēlumi uz rokās. 
Sabijos un devos pie speciālistiem. Tiku pie roku smēres, matu losjona, šampūna un atbildes, ka grūtniecība tādu iespaidu uz matiem, nagiem un ādu nevarot atstāt. Bet, kas var, tā arī neviens no tolaik varen dārgajiem speciālistiem man nevarēja sniegt. Sāku pierast pie īsiem nagiem, īsām frizūrām, un kartupeļu mizošanas deliģēšanas.

Tā es visu šo lietu noliku "katram savas dīvainības" plauktiņā. Līdz mirklim, kad sastapos ar nu, jau laboratoriski diagnosticētu laimboreliozi 2017.gada vasarā. Tiku pie antibiotiku kūres un dakteres apgalvojuma, ka nu jau visam būtu jābūt kārtībā, jo antibiotikas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un, savā ziņā, viņai bija taisnība. It kā jau viss bija kārtībā. Bet pēc pāris mēnešiem sastapos ar sev jau pazīstamajiem simptomiem: neliela temperatūra, locītavu sāpes, galvas sāpes un nogurums. Tas nogurums bija tik kaitinošs ka gāju pie ārstes vēlreiz Šoreiz tiku pie D vitamīna ar komentāru, ka tik zemu rādītāju viņa neesot nevienam savam pacientam redzējusi. Tā arī būtu domājusi, ka D vitamīnā slēpjas visa sāls, jeb apraktais suns, ja ne...manā redzes lokā nenonāktu kāds  Facebook ieraksts, kur meitene dalās savā cīņā ar laimboreliozi. Es izlasīju un sajutos dīvaini. Izrādās, ka analīzes nav vienīgais noteicošas faktors tam, ka slimība ir saķerta. Un ka antibiotikas nebūt nav glābējas. Ka borēliju baktērija mēdz iekapsulēties saistaudos un no turienes turpināt savu nervu sistēmas "graušanas" darbu. Nelāgās aizdomas mani  nelika mierā. Un nelāgie simptomi arī. Jutu, ka imunitāte brūk- slimoju visas bērnudārza slimības kopā ar bērnu. Ne no šā, ne no tā varu pēkšņi sajusties nogurusi jau no paša rīta. Pamosties ar mazu temperatūru, kas nekur neved. Tā remdeni. Ir, ir un tad, tikpat pēkšņi kā uzradusies, pazūd. Turpināju lasīt visu iespējamo par laimboreliozi un manī nostiprinājās pārliecība, ka šis ir īstais veseluma meklēšanas virziens. Turpinājums sekos. Kā gan citādi. Jo es taču mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.


pirmdiena, 2019. gada 1. aprīlis

ceturtdiena, 2019. gada 24. janvāris

Izaugsmes veicināšana studentiem


"Tev jauna frizūra! Nu, ja, ja vēlies kāpt pa karjeras kāpnēm, tad matiem ir jākļūst īsākiem!", smejot saka mana skolas kolēģe. Apmulstu: "Kādas karjeras kāpnes?" Pēc mirkļa saprotu. Izrādās, mana kolēģe šādi mani apsveic ar faktu, ka esmu kļuvusi par vieslektori augstskolā. Tiešām, uz to var paskatīties arī šādi. Kāpšana pa karjeras kāpnēm, nomainot skolēnu auditoriju pret studentu. Lai gan man pašai tas šķiet, tikai vēl viens veids, kā paplašināt to cilvēku skaitu, kuru ir gatavi apgūt prasmi vadīt savu dzīvi.

Jā, 2018./2019. mācību gadā notika mans pirmais mēģinājums augstskolā pasniegt tēmu "Izaugsmes veicināšanas pamati". Jā, manis piedāvāto programmu apstiprināja vēl pavasarī. Tomēr tikai septembra vidū tapa skaidrs, ka augstskola riskēs, lai gan uz to mirkli vēl pieteikumu skaits nebiju sasniedzis minimumu. Tikai 7 pieteikumi. Studijām beidzoties, sarakstā bija 18 studenti. Šķiet, minimums bija pārsniegts ar uzviju.

Veidojot kursa programmu, orientējos uz biznesa vadības studentiem, bet biju maldījusies. Lielākā daļa studentu bija no pavisam citām studiju programmām- daļa no IT, daļa no tulkošanas. Un tikai vēlāk, acīmredzot, netiekot, tur, kur bija iecerējuši, programmai pievienojās arī biznesa vadības programmas studenti.

Kamdēļ studenti izvēlējās koučinga pamatu kursu?

Kā ierasts, uzsākot jebkuru nodarbību, uzdevu jautājumu: "Ko jūs vēlaties iegūt no šī kursa?". Saņemot atbildes, sapratu, kamdēļ biju maldījusies. Lielākā daļa studējošo vēlējās vienā vai otrā veidā attīstīt kādu no sev svarīgām personiskajām kompetencēm, nevis plānoja šīs prasmes apgūt profesionālā snieguma pilnveidošanai.

"...priekš sevis, kā attīstīt sav personību."
"...no zinātniskā skatu punkta. Sev vispirms, vēlāk citiem."
"...izzināt sevi. Ņemt to, kas liksies svarīgs."
"...izkāpt no komforta zonas. Strādāt pašai ar sevi."
"...pašdisciplīnai. Iemācīties iesaistīties sarunās. Pašpārliecinātībai."
"...attīstīt sevi tā, lai saprastu, ko vēlos."
"...sociālajām prasmēm, komunikācijas prasmēm, veicināt pašizaugsmi."
"...attīstīt sociālās prasmes, pārvarēt grūtības iesaistīties sarunā."
"...būt brīvākam, komunicēt ar svešiem cilvēkiem."
"...izaugsmes iespējām skolā."
"...karjeras izaugsmei."
"...kā un kur izpausties."
"...attīstīties."
"...izaugsmei."
"...viss vienkārši sakrita."

Tie, kas koučingu studējuši, zin, ka to nav iespējams apgūt teorētiski. Tamdēļ visi šajā kursā studējošie tika pie iespējas iejusties gan kouča (coach), gan koučējamā (coachee) lomā. Un attiecīgi arī strādāt ar savu mērķu īstenošanu. Ik nodarbību bija kāds praktisks uzdevums, veicams individuāli vai pāros.Un ikreiz, nodarbība beidzoties, studenti atzina, ka praktiskā pieredze ir bijusi visinteresantākā. Pati pēdējā nodarbība tika veltīta pieredzes prezentācijai, kurā katrs kursa dalībnieks dalījās gan savā pieredzē, īstenojot kursa sākumā izvirzītos mērķus, gan tajā, kā tas ir- būt kouča un koučējamā lomās. Taisnību sakot, tā bija īsta Ziemassvētku sajūta- vērot, kā ir notikusi studentu izaugsme. Kā šajā īsajā laikā ir notikušas pārmaiņas. Patīkami. 

Kādi tad bija galvenie ieguvumi no šī kursa?

"...cik viegli strādāt, kad ir mērķis!"
"...kad saproti savus plānus, ir vieglāk pateikt: "Nē!"."
"...es tagad uzklausu cilvēkus savādākā veidā!"
"...ar koučinga sesijām mērķi var sasniegt ātrāk!"
"...pat īsā sprīdī klients ieguva daudz info."
"...es iegādājos plānotāju!"
"...ir jāpieņem, ka koučinga sesijās pavadītais laiks ir laiks sev."
"...ja Tu gribi, lai kaut kas notiek, ir jāsāk ar sevi."
"...galvenais ir sākt darīt. Darboties."
"...kļuva mierīgāks dienas ritms. Savu stipro un vājo pušu izpratne."
"...es aizrāvos ar šo procesu."
"...sadalot pa maziem solīšiem, ieguvu motivējošu iedvesmu. Nevis 17 laboratorijas darbi, bet viens jau ir pabeigts. Viens. Un varu ķerties pie nākamā."
"...prasme paklusēt un nedot savu redzējumu."
"...tas, ko man vajag un tas, ko vēlos ir divas dažādas lietas."
"...ceļu ir vieglāk turpināt, ja esi jau pusceļā."
"...jautājumu uzdošana spēj palīdzēt."
"...raports spēj ļoti daudz mainīt."
"...jo koučings ir daļa no dzīves."
"...es jau izmantoju koučingu ikdienā. Gan sev, gan draugiem."
"...es pieņēmu izaicinājumu vairāk socializēties. Esmu priecīga, ka man tas izdevās."
"...neskatīties tālumā un domāt, ka tas ir grūti, bet būt šeit un tagad."
"...es pati varēju atbildēt uz saviem iekšējiem jautājumiem."
"...uzzināju, kas ir koučings. Līdz tam vienkārši domāju, ka zinu, kas tas ir."
"...vērtīgākais? Darbs ar kompetenču apli!"

Zinu, ka šī pieredze nepaliks bez pēdām. Mani tas priecē. Katrs no viņiem sevī atklāja kādu vēl līdz šim līdz galam neapzinātu resursu un sāka to pielietot. Cik plaši tas notiks un kā tas turpināsies, tas ir viņu pašu ziņā. Vadīt savu dzīvi- tā ir prasme, kuru var papildināt visas savas dzīves garumā :) Lai top  labs turpinājums!

Paldies augstskolas vadībai par uzticēto iespēju! Paldies studentiem par atvērtību un aktīvo līdzdarbošanos! Paldies Indrai Melbārdei un Artūram Zeltiņam par nenovērtējamo ieguldījumu, latviskojot personiskās meistarības tēmas terminus! Jūsu sarakstītās grāmatas man kalpoja kā lielisks atbalsts šī kursa veidošanā!

sestdiena, 2018. gada 4. augusts

Studiju pieredze ACTP programmā. Опыт обучения в программе ACTP .


Jebkurš koučs pēc kāda praktizēšanas laika saprot, ka ir radusies nepieciešamība doties jaunā līmenī. Un tad rodas jautājums, kā to darīt? Es izvēlējos studēt, lai paaugstinātu savas kouča kompetences, Starptautiskajā universitātē Global Coaching un šajā video dalos savā pieredzē. Kā tas bija?
Video krievu valodā.

Kā šī pieredze ir mainījusi manu koučinga stilu? Esiet laipni aicināt to izmantot! Vairāk šeit>>

Каждый коуч через некоторое время практики понимает, что появилась необходимость выйти на новый уровень. И тогда встоёт вопрос о выборе, каким образом это делать. Я выбрала обучение для повышения компетенций коуча- программу Международного Университета Global Coaching и делюсь своим опытом. Как это было?


Как этот опыт отозвался на коучинг проводимый мною? Будьте добры попробовать!

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Mani Dziesmu svētki

...un mūžīgs ceļš zem kājām...
Rīts Kurzemē, atgriežoties no Dziesmu svētkiem.
Sākšu ar to, ka dziedāt man patīk. Pat ļoti. Tikai ar to pareizību tā ir, kā ir. Ja korī man apkārt stāvēja manas balss pārstāves, tad viss bija daudz maz ciešami. Bet, ja trāpīju blakus altiem vai pirmajiem soprāniem, tad sāku "peldēt", laiku pa laikam dziedot savu, un laiku pa laikam dziedot kaimiņu partiju. Vistrakākās bija un ir "pārejas" starp abām "partijām".Balss sašūpojas, lūst un gluži kā pa mīksti grantētu ceļu sānslīdē knapi, knapi savaldās. Mūzikas skolā mani nepaņēma. Jā, Kuldīgā mūzikas skolas koris bija izcilību izlase. Tur nav ko piebilst. Tomēr arī šķībdziedātāji kaut kur tiek. Vidusskolas korī, skolotāja Dagnija Šteinberga kaut kā mani iedresēja un mums bija cerība tikt uz Dziesmu svētkiem. Tiem. Tiem pašiem, kur pirmo reizi dziedāja "Krustcelēs mazs bērniņš...","Piena ceļš" un "Saule. Pērkons, Daugava". Tā bija patīkama pārmaiņa pēc vēl iepriekšējā gadā dziedātā "День победы". Pārmaiņu laiks. Arī man pašai šis laiks bija pilns pārmaiņu. Biju ieņēmusi galvā, ka pa visu varu jātiek mākslas skolā, tad nu virzīju visus spēkus šim uzdevumam. Pirmajā gadā netiku. Otrajā visu gadu braukāju uz kursiem...un, ak, vai, iestājeksāmeni sakrita ar Dziesmu svētkiem. Atceros, ka koristi paši meklēja tautas tērpus. Domāju, žēl, ka pašai tāda nav. Nez, vai varētu ko tādu uztaisīt? Tikām lūdzu klasesbiedreni sameklēt tērpu arī man, bet kaut kas nesaklapēja. Es paliku bez tērpa. Un pēcāk izrādījās, arī, ka ar laikiem man neklapē. Neatceros precīzi svētku norises datumus, tik atceros to vilšanos sajūtu, ka ir jāizvēlas. Loģika uzvarēja. Dziesmu svētku sajūta izpalika. Tā arī būtu visu dzīvi nodzīvojusi ar vilšanās sajūtu, ja ne kāds gadījums.

Pat nezinu, kas tam pie vainas. Varētu jau teikt, ka tamdēļ, ka Sarmīte Strautmane (tolaik Krišmane) salauza kāju un viņas vietā novadīt latviskās dzīvesziņas nodarbību organizētāja Māra Tīmane uzaicināja Inu Celitāni- folkoras kopas pārstāvi. Tāda braša sieva. Domājām, ka dziedāsim, bet nekā. Ina bija atnākusi palielīties. Nupat kā tikusi pie milzīgas burbuļsaktas.

Inas Celitānes burbuļsakta

Komplektā ar saktu nāca stāstījums par Kuldīgas tautas tērpu. Četriem metriem brunču auduma. Mēļo krāsu. Mēleni. Sadzirdēju, ka man vajag šo tēmu papētīt. Aizgāju uz Kuldīgas tautas tērpu darināšanas klasi "Pūralāde", uzliku mēleni uz pleciem un sajutu Dziesmu svētkus. 
Tā pati. Kuru uzliekot, sapratu, GRIBU.
Es sapratu, ka viens no maniem "kautkadtoizdarīšu" ir vienkārši man uzkritis virsū darāms. Tautas tērps. Pašai savs. 

Sāku ar kreklu. Apkali. Aproces. Greznos plecus (oi...acu gaisma vairs nav tā, lai balto izšuvumu šūtu). Tad sapratu, ka pati gribu arī brunci un mēleni aust. Apmainījām Pācē mūsu aitu vilnu pret mēļu dziju. Un es biju gatava piedzīvojumam- tikties ar stellēm. Uzmeklēju Aizputes audēju Laimas kundzi, izstāstīju savu sapni un sākām abas gaidīt, kad būs brīva kāda stelle. AkManuDieniņ! Nebiju domājusi, ka tas pasākums man viss tā ievilksies. Kopā ar lēmumu darināt tautas tērpu, kāda jauna dvēsele bija pieņēmusi lēmumu nākt šai pasaulē. Tad, nu aktīvā darbošanās manāmi samazināja ātrumu, radās cita prioritāte. Saprotu senču dzīves ziņā ierakstīto- jaunai meitai ir jāgatavo pūrs. Nu nebūs laika, nebūs laika sievas kārtā esot krāmēties ar smalkiem izšūnāmiem, aužamiem vai citiem darbiem. To var atļauties tikai vai nu jaunai meitai esot, vai jau gados, kad bērni paaugušies. Man šai ziņā sanāca drusku citādi. Krekla izšūšana tika atlikta, un stellēs neiesēdos vai veselu gadu. Kad Laima zvanīja atkārtoti, tad jau mazulis bija paaudzies un varēju vismaz stundu nedēļā atvēlēt aušanai. Tā tiku pie dvieļa dreļļu rakstā un galu galā, sāku aust arī mēļo brunci.


Reiz, ziemā, zvana man Laima. Esot jāiet fotografēties. Kamdēļ, prasu?  Nu, tak uz Dziesmu svētkiem gribēšu braukt. Samulsu. Kā, uz Dziesmu svētkiem? Izrādās, ka par Dziesmu svētku dalībniekiem kļūst arī Tautas daiļamatu studiju dalībnieki. Tas man bija negaidīts pārsteigums. 
Daudz nedomājot piekritu...un, tā, 2018.gada 8.jūlijā stāvēju Dziesmu svētku estrādē skatītāju pusē un dziedāju. To pašu "Saule. Pērkons. Daugava", ko mācījos pirms nepilniem gadiem 30 un to pašu "Piena ceļu", ko vidusskolas kori. Aplis bija noslēdzies. Kopā ar lielāko daļu estrādē esošajiem jutu kaklā kamolu, klausoties vēl nedzimušā bērna vēstulē. Teju visi slepus slaucījām asaras. Mēģināju saņemties, lai daudz maz godam nodziedātu "Piena ceļu" . Bet, kad pa skatītāju zonas eju sāka nākt jauniešu pāri tautas tērpos un man aiz muguras viens bass sāka absolūti šķībi dūkt "...un mūžīgs ceļš zem kājām...", es kapitulēju. Tas nebija loks, kas bija noslēdzies. Tā bija spirāle, kas satikusi nākamo paaudzi. Paaudzi, kas turpinās mūsu iesākto. Mana paaudze ar Mārtiņa Brauna palīdzību iedēstīja tautas laukā Raiņa vārdus. Tā paaudze, kas stāvēja Dziesmu svētkos man aiz muguras, būs tie, kas audzēs šos graudus...un  gan jau arī raža būs. Būs. Nākamajām paaudzēm.


Dziesmu svētki. 
Ikvienam.
Mums.

otrdiena, 2018. gada 26. jūnijs

Pēterburgas stāsti.Trešdiena.

Biju iedomājusies, ka tādi, kā iepriekšējie, būs visi mani Pēterburgas rīti. Lēni, nesteidzīgi, ar skrējienu pa Aleksandra parku un milzīgu latti. Nekā. Nekam nebūs būt patstāvīgam. "Es mainos" ir mana bloga un manas pēdējās desmitgades devīze, tad, nu, iepūt tik vaigos, mīlīt, un turpini.Turpini mainīties!


Apmēram tādu es Pēterhofu iedomājos. Un tāda tā arī bija!

Trešdienas rītā pamodos, ieslēdzu datoru un nolēmu izpētīt ceļu, kā nokļūt līdz Pēterhofai. Jā, šajā dienā biju nolēmusi pamest Pēterburgu un doties apskatīt Krievijas caru vasaras rezidences (cik patiesi šie vārdi, tikai vēlāk apjautu). Tad, nu, atvēru Pēterhofas mājas lapu un pētot dažādos ierakstus, uzdūros tekstam, ka lielā strūklaku kaskāde tiek katru dienu ieslēgta ar grandiozu mūzikālu pavadījumu. Kaut kas manī iekšā noklišķēja, es fantastiskā ātrumā sarēķināju, ka, ja tuvākās pusstundas laikā tieku līdz autobusam, tad paspēju uz šo grandiozo ieslēgšanu. Palēkdamās saģērbos un skriešus gar to pašu Aleksandra parku devos uz metro. Šoreiz nācās atkāpties no sava principa- doties ar kājām, jo līdz Pēterhofai bija tāds krietnāks gabals ejams. Tad, nu braucot metro, sirdījos, ka neizdodas pieslēgties SanktPēterburgas metro wi-fi, lai precizētu autobusu atiešanas laikus un numurus, bet paļāvos uz to, ka es neesmu vienīgā, kas konkrētajā metro stacijā meklēs autobusus uz Pēterhofu. Tā arī bija. Izkāpu no pazemes un pat nepaspēju tā pa īstam noorientēties, kad kāds aziātiska izskata vīriņš mani uzrunāja ar vārdiem: "В Петергоф автобусы по той стороне улицы!"  (Autobusi uz Pēterhofu ir ielas pretējā pusē) Atbildē pasmaidīju un klusībā sevi norāju par domu: "Nerunāšu ar aziātiem!". Devos pāri ielai un tur nokļuvu plūsmā, kur tapu iestumta mikroautobusā. Stūmējs bija varen priecīgs, ka varēja man krieviski paskaidrot, cik maksās brauciens un cik ilgi tas notiks. "Как приятно, когда иностранцы на русском разговаривают!" (Cik patīkami, kad ārzemnieki runā krieviski!) Un atkal pasmaidīju, jo biju vienīgā ķīniešu pulciņā, kurš bija mikroautobusā iestumts līdz ar mani.

Brauciens gāja raiti, pētīju apkārtni, līdz vienā mirklī  pamanīju, ar milzīgu žogu apjoztu dzeltenu ēku. Kameras, policisti. Un atcerējos lasīto, ka šeit kaut kur atrodoties Putina vasaras rezidence. Mana Krievijas caru vasaras rezidenču apskate bija jau sākusies ;). Iebraucot Pēterhofā, sāku uzmanīgāk vērot apkārtni, lai nepalaistu garām svarīgo pieturvietu, jo šis bija maršruta autobuss, kam slavenā pils nebūt nebija brauciena gala punkts. Jāatzīst, maršruta taksometra vadītājs bija uzdevumu augstumos. Jau laikus mani brīdināja un palūdza informēt arī ķīniešus par to, ka nākamajā būs фонтаны (strūklakas). Skaitīju minūtes un teciņus devos uz kasēm. Intuitīvi tās atradu un Voila!, nokļuvu pie strūklakām tieši laikā.


Viegls lietus un tūristu pūļi. Rīts.
Braucot uz Pēterhofu, pat nedomāju, ko īsti vēl tur gribēšu darīt, ko skatīt. Koncentrējos tikai uz strūklaku kaskādes palaišanu. 

Attēla redzamais kungs ir galvenais strūklaku kaskādes diriģents :)
Kad nu biju nogaršojusi galveno odziņu, tad ņēmos pētīt, kādu "torti" vēl šeit iespējams baudīt. Nonācu pie kartes un pamazām pār mani nāca apskaidrība, ka šeit ir kur staigāt un skatīt veselu dienu. Un tā arī bija. Pēterhofas parkā pavadīju gandrīz 8 stundas. Jāatzīst, ka parks ir izcils. Protams, gana daudz vēl ir kas uzlabojams un restaurējams, bet tas, kas ir izdarīts, ir ievērības cienīgs! 

Perfekcija. Ūdens piramīda.

Divas sievietes.
Šī parka apmeklētāju skaitā redzēju ļoti daudz bērnu, gan pavisam mazu-ratiņos, gan jau palielākus, gan veselas klases. Vidēja vecuma bērniem rekomendēju paņemt līdzi maiņas apģērbu, jo pēc izjokotāj-strūklakas apmeklējuma var nākties visu pārējo dienas daļu pavadīt slapjam ;)
Kārdinoši. Bet mamma neļauj.
Noteiktos laikos ir pieejamas strūklakas-izjokotājas.
Strūklakas, skulptūras, apstādījumi, dažādās ekskursiju vietas un veidi (jā, varēja doties ekskursijā arī ar tādu kā vilcieniņu vai nelielu automobili) un apskates objekti. Taisnību sakot, šis apskates objekts bija viens no dārgākajiem manā braucienā, šeit bija iespējams atstāt gana daudz naudas :). 
Marlīzes pils un dīķis, kurā par maksu varēja makšķerēt.
Atsevišķi iegādājamas bija gan parka apskates biļetes, gan katra mazā namiņa (muzeju ekspozīcijas), gan arī pašas pils apskates biļetes. Arī ēdināšana bija  diezgan sālīta. Smējos, ka šeit es baudīju pašu dārgāko kafiju. Un nebūt pašu labāko ;). 


Kafija ar strūklaku
Tomēr, tomēr, tomēr. Fons atsvēra kafijas dārdzību. Un skati apkārt lika gavilēt manām dabas un estētisko skatu mīļotājas acīm. Pilnībā par šīs vietas fani mani padarīja stendi ar otrā pasaules kara laika attēliem. Ļeņingradas blokādes laikā Pēterhofa tika tik spēcīgi izpostīta, ka no tās palika pāri tikai izdegušas pils sienas un zeme. Viss pārējais bija postaža. Pilnīgi saprotamas bija pēckara laika ļaužu pārdomas, vai maz vērts sākt atjaunot? Vieglāk būtu tam visam ar buldozeru pāri un uzbūvēt ko jaunu, modernu. 


Noliecu galvu šīs vietas atjaunotāju priekšā! Pēterhofa pēc kara.
Tomēr ilgtspējīga domāšana toreiz uzvarēja. Un tagad te tiešām ir ko redzēt. Šķiet, šī vieta kā fēnikss ir atdzimusi no pelniem. Izcili.


Viens otram pretī. Viens otram blakus. Dzīve.
Dienas otrajā pusē, lēnām staigājot pa parka klusāko daļu, sastapu grupiņu vienādi ģērbtu skolēnu. Viņiem bija lentes ar uzrakstu "Выпускник 2018" (Absolvents 2018). Šķiet, šī klase bija izvēlējusies savu pēdējo zvanu pavadīt tieši šādi- apmeklējot Pēterhofas parku. Vēlāk, kad stāstīju par to savai studiju biedrenei, uzzināju, ka šis ir gana populārs veids kā pavadīt mācību noslēgumu. Vēl gana bieži tiekot noīrēts kuteris un visa klase dodas ekskursijā pa Ņevu un kanāliem. Tusiņi pirtīs ir vakardiena. Jā, šķiet, ka Pēterburga godam tur savu kultūras pilsētas karogu. Arī no jaunākās paaudzes puses.


Vakars. Tūristi pazuduši. Strūklakas miegā.
Devos mājup jau ar autobusu. Tiesa, šī nebija mana veiksmīgākā transporta līdzekļa izvēle, lai gan konduktore bija varen laipna un atsaucīga.  Atgriezos Pēterburgas centrā un vēroju, kā pamazām tam tuvojamies. Tikai tad tā pa īstam apjautu, cik pilsēta ir liela. Milzīgi jauno dzīvojamo māju masīvi ar milzīgiem tirdzniecības centriem to vidū, nomainīja viens otru. Miljonu pilsēta. 


Turpinājums sekos!
Iepriekšējās stāstu daļas šeit:

Cenas:

  • Ieejas biļete ārzemniekiem skaistākajā un lielākajā parka daļā Нижний Сад - 900 rubļi
  • Brauciens ar metro - 40 rubļi
  • Brauciena biļete ar mikro autobusu- 70 rubļi
  • Brauciena biļete ar autobusu - 80 rubļi
  • Apšaubāmas kvalitātes dubultā latte - 300 rubļi
  • Maza bļodiņa rissoto - 200 rubļi
  • Ne pārāk garšīgs laša burgers - 450 rubļi

Rekomendēju:
  • Ierasties plkst.11.00 uz strūklaku kaskādes ieslēgšanu
  • Pabūt parkā līdz  pat plkst.18.00, kad citas, bet līdzīgas mūzikas pavadībā, kaskāde tiek izslēgta.
  • Mierīgi ņemt līdzi savu ēdamo. Vietas, kur to baudīt netraucēti, varēsiet atrast.
  • Nesatraukties, ja kas nav paņemts līdzi. Gan ēdamo, gan dzeramo, gan kartes, gan suvenīrus un pat  lietusmēteļus var nopirkt uz vietas. Protams, par attiecīgu cenu.
  • Pēterhofas apmeklējumu ieplānot, kā pēdējo savā ceļojumā, jo iespaidu pilnība var slāpēt visu pārējo apmeklējumu vērtību.
  • Apdomāt, kam vēlaties veltīt vairāk laika- vai pils vai parka apmeklējuma, jo patiesi izbaudīt šos abus brīnumus vienā dienā īsti nav iespējams. 
  • Droši ņemiet bērnus līdzi, jo parks ir bērniem draudzīga vide. Ja ziniet, ka bērns nevarēs nesacensties ar strūklaku-izjokotāju, tad sausa drēbju kārta noderēs.
  • Ņemt vērā, ka iegādātā biļete ir vienreizēji lietojama- t.i. ideja par parka paskatīšanu, ieiešanu pilī un parka apskates turpinājumu īsti nedarbosies.
  • Braucienam no/uz Pēterhofu izvēlēties mikroautobusu- tā ar garantiju tiksiet pie sēdvietas. 
  • Savukārt, ja ir vēlme braucienu izbaudīt ekskluzīvā variantā, var doties uz turieni no Pēterburgas centra ar Meteoru- ātrgaitas kuteri.

Ātrgaitas kuteri "Meteor" ir klasisks veids, kā nokļūt Pēterhofā.