Vienaudži. Es un "Prāta Vētra".

Es piederu paaudzei, kas krievu valodu saprot . Un arī tai paaudzei, kura apzinājusies angļu valodas vērtību. Četrdesmitgadnieku paaudze. Esam pabijuši gan oktobrēnos, gan pionieros, gan (daļa) komjauniešos.  Šajā paaudzes grupā par bijušajiem komunistiem gan nav īsti dzirdēts.  Esam pa vidu.  Ar vienu kāju Padomju Savienībā un otru- Eiropas Savienībā.  Mums ir abas šīs pieredzes. Mēs esam bagāti.

Manai personīgajai bagātībai pieder vēl arī tas, ka šajā paaudzē ir grupa „Prāta Vētra”. Un tieši tāpēc līdz muguras smadzenēm man ir saprotams tas, par ko viņi ir....un par ko nav. Varu mierīgi šķirstīt viņu dziesmas laika lentē uz atpakaļu un atcerēties to sevi, kas biju tad.

Koncertdārzā „Pūt, vējiņi!” ar kursabiedriem sēdējām rindiņā un jautri šūpinājām kājas „Visvairāk man patīk būt  ziemā” ritmā. To redzot, pienāca Arvīds Babris un sāka diriģēt mūs un savu kolēģi- video operātoru.  Atceros, kā toreiz sēdēju un priecājos, cik skaisti manos pelēkajos moksīnos izskatās poļu mantu tirgū pirktie koši rozā kurpju šņori. Tā bija vasara. Jaunība un mūžīga laime.(1993.gads.)

Pavisam citādi atceros nākamo tikšanos. Tas bija auksts rudens. Tumšs. Šķiet, bija piektdiena un tūlīt no darba Liepājā steidzos mājup, lai varētu paspēt uz „Prāta Vētras” koncertu Kuldīgā.  Tas bija laiks, kuru pavadīju stingrā režīma kolonijā: darbs-skola-mājas-darbs-skola-mājas. Atrados kaut kur starp 3 pilsētām. Milzīgā nogurumā un nespējā noticēt, ka tiešām šāda tad ir tā pieaugušo atbildīgā dzīve.  Es biju vīlusies. Tik ļoti gribējās tikt kaut kur ārpus. Un tiku. Tumša zāle Kuldīgas muzikālajā centrā, maza skatuvīte ar gargaru mēli, „Prāta Vētra” un, šķiet, kādi 50 apmeklētāji.  Nu, labi 55. Kādas dziesmas tolaik skanēja, es pat neatceros. Un nebija svarīgi, vajadzēja pabūt ārpus tā cietuma, par kuru bija pārvērtusies mana dzīve.  Mūsu dēla mīļākā dziesma tolaik bija „Itatīnas.” (1995. gads.)

Tad jau nāca laime loterijā, kad viena vietā tikām pie diviem: „Depeche Mode” koncerta Skonto stadionā Rīgā ar „Prāta Vētru” kā iesildošo grupu. Pirmo reizi biju fanu zonā. Un labi ka tā. Gaidījām savu otro. (2001.gads.)

Nākamā reize, kad tikāmies Kuldīgā, bija jau daudz iespaidīgāka. Pilsētas estrāde. Skatuve ar scenogrāfiju. Mana dzimšanas diena. „Prāta Vētra” koncertā spēlēja „Spacemumiņš”. Bija nedaudz skumji. Bet sapratu, ka dzīve tā iekārtota. Ir darbs. Ir ģimene. Un esmu es. Kaut kur pa vidu. Meklējot sevi visā šai putrā. Tolaik mazā meita ik reizi, sēžoties auto, pieprasīja, lai ieslēdzam „Ceļazīmes” (2005.gads.)

Nākamā bija grandioza koncerttūre Ventspilī. Grandioza. Un tieši šeit, mani pēkšņi pārņēma apskaidrība, ka es saprotu, par ko viņi dzied. Tie nav vienkārši dzejoļi. Tie nav vienkārši nejauši vārdi. Tas, ir tas, kas atbalsojas manā dvēsele. Sāpīgi. Biju uz pārmaiņu ceļa. Skaidri zināju, ko negribu...un biju sākusi meklēt to, ko gribu. Soli pa solim devos meklējumos.  Atpakaļ pie sevis un savējiem. Apzinoties, ka tas var notikt tikai caur atgriešanos pie sevis. Nekā savādāk. Jo tur kaut kam ir jābūt. (2008.gads.)

Pēc tam jau biju ierauta savas dzīves virpulī. Izbaudīju savas izvēles augļus. Iepazinu un atklāju citādāko sevi. Uzdrīkstējos. Dalījos. Organizēju. Rūpējos...un atkal uz mirkli pazaudējos. Uz „Prāta vētras” koncertu Saldu paspēju. Bet tikai uz otro tā daļu. Žēl. Tā bija mana izvēle, vispirms parūpēties par citiem otrā Latvijas malā un tikai tad doties pie savējiem. Mana ģimene jau tur bija.  Turpināju sevi meklēt. Jo tā starp citu bija tikai vēl viena klusā daba. Tas vēl nebija īsti tas... Tomēr zināju, ka esmu uz pareizā ceļa. Tūlīt, tepat ir mana nākamā nodaļa. Meita pēc koncerta mirdzošām acīm teica: „Kaupers uz mani paskatījās!!!!” (2012.gads.)

Un tad jau nāca tas „Prāta Vētras” albūms, par kuru daudzi teica: „Tur nav nekā īpaša....”Prāta Vētra” ne ar ko nepārsteidza...un, vispār, Dona balss ir daudz spēcīgāka.” Un es sapratu, kāpēc. Jo arī man vairs negribas neko pierādīt , izcīnīt vai pārspēt. Es esmu es. Un sacenšos tikai ar sevi. Zinu, ka citi kādā no jomām ir spēcīgāki par mani. Bet tāda talantu, attieksmes un pieredzes unikāla kombinācija ir tikai man. Es zinu, ka esmu vērtība. Šķiet, ka ar šo albūmu to saka arī viņi, mani vienaudži no Jelgavas- „Prāta vētra”.  Ventspils koncertu baudīju viena: vīrs pieskatīja pāris mēnešus veco mazuli, meita ar draudzeni cīnījās par vietu pie skatuves, bet dēls ar savu meiteni bija ieplānojis apmeklēt šo koncertu Rīgā. Savukārt Liepājas koncertu apmeklējām divatā ar vīru un fanu zonā. Vidējā meita pieskatīja jaunāko māsu, dēls ar savu meiteni svinēja draugu kāzas, un es jau zināju, ko gribu. Dzīve iet uz priekšu....( 2015.-2016.gads.)

Četrdesmit. Tas ir vecums, kad vēlme padarīt pasauli labāku kļūst apzināta. Vēlme top par skaidrību, ka izmaiņas pasaulē sākas ar sakārtotu sevi. Sevi- to, kurš ar savu esību palīdz pasaulei kļūt labākai. Sevi, to, kurš vienmēr būs tajā pusē, kur lielgabali klusē.

Paldies par kopīgi piedzīvotajām pārmaiņām!

Foto un video tapuši 20.08.2016., Liepājā, koncertā "7 soļi svaiga gaisa"

Una Mārtiņsone- burbuļojošs strautiņš, kam ar 24h diennaktī par maz.

Kad nosūtu ziņu Unai, ka vēlētos viņu intervēt savam blogam www.esmainos.lv pārmaiņu sakarā, saņemu īsziņu ar tekstu: „OOO....Hmmm. Mani?.... Kad tiekamies?”. Viss notiek ātri un vienkārši- vienkārši iesaistoties un darot. Gluži tāpat, kā visi pārējie Unas lēmumi: īss apmulsums, pārdomu brīdis, neticība un gatavība rīkoties, lai sasniegu rezultātu. Ieskatieties, kāds rezultāts bija šim Unas lēmuma: piekrist intervijai. :)

Es Tev lūdzu padalīties savā pieredzē. Kas ir pārmaiņas ir priekš Tevis?

-Izaugsme.

-Manuprāt tā ir baigā izaugsme. Jo ikdiena ir kaut kāda rutīna. Man vispār pārmaiņas ir kas ļoti svarīgs. Un arī dzīvē, kad viens mērķis iet uz beigām, man tūlīt vajag nākošo. Es nevaru stāvēt uz vietas. Jo man liekas, ja es stāvu uz vietas, tad es degradējos. Vajag visu laiku iet. Vajag kaut kā sevi pārbaudīt. Principā, lai stāvētu uz vietas, ir jāiet uz priekšu. Stāvēt uz vietas man ir tukšums, tas ir neaptverami. Es neesmu tāds cilvēks, kas var stāvēt uz vietas. Man visu laiku ir jāiet, un jāmeklē. Ja es kaut ko esmu apguvusi, man vairs nav interesanti. Man vajag, lai ir interesanti. Man vajag, lai visa dzīve ir interesanta.

Priekš Tevis pārmaiņas ir organiska dzīves sastāvdaļa..

-Jā. Es mēbeles arī istabā varētu pārkārtot katru dienu. Vienkārši interesantāk.

Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņas?

-Māja.

Kā tas sākās?

-Pie Tevis. Es aizgāju pie Tevis un Tu man paprasīji mērķus uz pieciem gadiem. Toreiz man likās:  „Kādi mērķi un vēl uz pieciem gadiem!”. Man likās tā ir neiespējamā misija. Es atceros, es toreiz aizgāju pie Tevis. Tu tos mērķus liki ārā un mana vienīgā sajūta...kur te ir durvis un kā  aizbēgt prom. Bet tas tā īsti nebūtu smuki. Un tad es biju spiesta sēdēt (ar visu sajūtu, kur te ir durvis) un izvilkt no sevis iekšējās apslēptās vēlmes, pārvarot to, ka es jau nekas neesmu, es jau neko nevaru, un nevar jau par tādām lietām sapņot, kas ir nereālas, un nav ko dzīvot kaut kādās izpūstās ilūzijās.  Bet tad Tu teici, ka vienam griesti ir griesti, otram debesis, bet trešam vēl tālāk.  Ideja bija, ka nav neiespējamu lietu, ja Tu to gribi, tad Tu to vari. Un tai brīdī Tu jautāji: „Nu kāda tad būs tā Tava māja?”  Labi...ir termiņš un ir doma par māju arī. Tad es sāku apzināties, ka mājas var būt dažādas- tās var būt pilis, būdiņas vai šķūnīši... Bet kāda tad, būs mana māja? ..Un tad es sev devu kaut kādus signālus, kāda tā māja būs. Es sāku domāt ... un es liku sevi tajā mājā iekšā un pieradu pie domas, ka es varu dzīvot mājā. Jā, man var būt māja!

-Viens ir piecgades mērķi, un vēlmes. Bet es vēl joprojām biju piesaistīta pie domas par ideālo augumu. Es taču jau biju piedzīvojusi grandiozas pārmaiņas. Manas lielākās dzīves pārmaiņas man bija  svars.  Es biju pilnībā izmainījusies:  no lielas tantes pēkšņi kļuvusi par jaunu meiteni. Es taču iesviedu sevi  kādus 10 gadus atpakaļ jaunībā. Es varēju iet, skriet, kustēties un visu ko darīt. Tās bija tādas pārmaiņas!!!! Es taču neticēju, ka man kaut kad mūžā būs tiesības.  Tagad es pat nevarētu iedomāties  savu dzīves ritmu bez mašīnas, ar kājām tas nebūtu iespējams!

-Tomēr pārmaiņas ir vēl kaut kas vairāk. Jā, no vienas puses tā ir izaugsme, bet no otras, varbūt skarbi teikts, bet tās ir dzemdības. Tad kad cilvēks dzimst, viņam ir jāiziet kaut kam cauri, kas ir sāpīgs. Katrā ziņā tā ir jauna atdzimšana. Un tas ir kas fantastisks. Tas nekas, ka ir jāiziet cauri šauram tunelim un paciet sāpēs, pārvari grūtības. Bet ir to vērts. Ja es esmu cilvēks, kas nevar paciest sāpes...tad Tu esi tas cilvēks, kurš ir palīdzējis man to izdarīt. Un katru reizi, kad ir izdevies to izdarīt, tad es esmu ieguvusi jaunu dzīves kvalitāti.  Jā, ir mazās pārmaiņas- istabas pārkārtošana. Bet tas, kas bija tas ceļš līdz mājai...man bija šausmīga pretestība un nācās sākt domāt...un atklāju savu potenciālu.

-Tu vienreiz atnāci pie mums uz bērnudārzu ar nodarbību par efektīvu mērķu uzstādīšanu. Tā bija pirmdiena. Es toreiz sēdēju un it kā jau biju strādājusi ar Tevi individuāli un zināju par mērķu uzstādīšanu. Man bija interesanti to izbaudīt kopā ar visiem. Es iegāju kopīgajā darbā ar visiem. Un kaut kādā mirklī es sapratu, ka es vēl joprojām koncentrējos uz mērķi, ko esmu jau sen sasniegusi- uz savu slaido augumu.   Es biju iesprūdusi, kā veca plate....slaids augums, slaids augums, slaids augums. Tad es sev pajautāju: „ Pagaidi, kāpēc es gribu to, kas mani jau ir?” Un tad, tai brīdī es atceros māju. Tu mums liki šīs nodarbības laikā iziet cauri ar šo vienu mērķi vairākiem stāvokļiem. Es to izdarīju ļoti dziļi. Tas brīnums šīs nodarbības rezultātā bija tas, ka man piektdienā jau bija mājas atslēgas. Acīmredzamais- neticamais. Toreiz Tu mums liki pierakstīt: kā tas izskatīsies, kad mērķis būs īstenojies. Man augšā ir bloknots, kur es to pierakstīju. Es  vēl joprojām ļoti labi atceros, ko es pierakstīju: „Tā būs māja, kur būs istaba katram mūsu bērnam . Man ir trīs bērni.  Tā būs māja, kurai ir 2 stāvi. Tā būs māja, kurā ir liela, plaša virtuve. Tā būs māja, kur noteikti  lejā ir pagrabs un garaža. Tā būs māja, kur pietiks vietas visiem, tur būs plašs pagalms. Uz māju vedīs gara, gara taka. Tur noteikti būs liela, plaša veranda ar lieliem, gaišiem logu. Varētu būt Līvānu tipa māja.” Es pat ļoti precīzi uzzīmēju tās mājas izskatu. Ļoti precīzi. Ar to tas viss beidzās.

-Un tad es ceturtdienas rītā pamodos un bija jābrauc uz darbu. Ja mans vīrs bija ļoti efektīvi jau cik gadus meklējis māju, apbraukājis un izmeklējis visu.  Es tā ļoti skeptiski uz visu biju skatījusies. Tad es pēkšņi tajā ceturtdienas rītā izdarīju ko tādu, ko nekad dzīvē nebiju darījusi: ieskatījos ss.lv sludinājumos. Tur bija ielikta iepriekšējā vakarā māja. Es nokavēju darbu,jo man bija jābrauc meklēt to māju. Kad es atbraucu un atradu to, es kādu laiku  tur stāvēju muti atplētusi, jo es beidzot redzēju SAVU māju! Nākošais bija tas, ka es sazvanīju tos saimniekus. Viņi bija ļoti atsaucīgi, tomēr viņiem bija vēl citi 5 potenciālie pircēji. Lai arī es tai mājā vēl nebiju bijusi iekšā, es teicu: „Labi, bet es gribu to māju. Kas man ir jādara?”  Tas vīrietis man atbildē: „Labi ir!”, un  pārcēla mani  pircēja rindā kā pirmo. Mans vīrs māju nebija redzējis, nauda man nebija ne centa. Bet es pateicu: „Es to māju pērku!”  Man pat bankā kaut ko teica par to, ka visu tā nevar tik ātri nokārtot ...es to nesadzirdēju. Kad es māju apskatīju, es nedzirdēju, ka un ko saimnieks izmisīgi stāstīja par visu to, kas mājā ir un nav. Es tikai ar lielām, platām acīm skatījos un teicu, ka es pērku.  Lai arī tai brīdī vēl bija citi potenciālie pircēji, mājas saimnieks man jau tajā tikšanās reizē iedeva mājas atslēgas. Mans vīrs māju nebija redzējis. Es aizbraucu, nopirku meloni, aizbraucu ciemos pie savas draudzenes Sandras, sēdējām dārzā, ēdām meloni, pārbijusies un ar šausmām es visu laiku atkārtoju, ko es esmu sadarījusi: es esmu nopirkusi māju bez naudas. Kas vispār notiks. Sāku tīt filmu atpakaļ un atcerējos, ko saimnieks bija teicis par to, kā mājā nav- nav kanalizācijas, nav apkures. Nav vannas. „Nu, un kas,” es sev teicu, „bet man ir māja!” Iedomājies, tai dienā no 9.00 līdz 17.00, kad atbrauca mans vīrs,šķiet, es biju nometusi kilogramus desmit. Es biju izsitusies ar pleķiem, plankumaina. Atbrauca mans vīrs. Es viņu vedu uz māju, par kuru vēl nebija samaksāts, bet kuras atslēgas man jau bija rokās. Viņš ienāca iekšā, stāvēja žokli atkāris. Un es jau pilnīgi iedomājos to tekstu, ko viņš man teiks.   Ka es esmu traka, ka es esmu neapdomīga, ka viņš jau tādu māju nemūžam nepirktu. Un ko vispār es esmu izdarījusi un ar kuru galu es domāju. ...Mans prātīgais vīrs, kuram ir veselais saprāts, atšķirībā no manis. Es tam visam biju gatava: uzaudzēt bruņurupuča ādu un visu to paciest.  Bet viņš bija tik laimīgs un smaidīgs. Izstaigāja māju un teica: „Kā Tu to dabūji gatavu?” Viņš  taču tik daudz bija braukājis un tik daudz bija izskatījis. Izrādījās, ka tas bija arī viņa sapņa piepildījums.

-Vēlāk jau izrādījās, ka arī saimniekiem vēl kaut ko vajadzēja nokārtot un mēs pa to laiku varējām sameklēt naudu. Protams, tad sākās ceļš cauri bankām un tas tiešām nebija viegli. Tas bija kaut kas briesmīgs. Tomēr tas viss bija tā vērts. Katra tā diena. Tas bija 28.aprīlis un tā paša gada 13.jūlijā es jau biju likumīga šīs mājas īpašniece.

-Tas viss ir pateicoties Tev. Tam, ka es uzdrīkstējos domāt, ka man var būt MĀJA.  Vienkārši aizgāju pie Tevis piecgades mērķus uzstādīt. Tas bija brīnums. Viens no tiem.

-Es pat nezinu, kur man ir tā lapa. Kas vēl bija tur ierakstīts? Protams, viens no tiem man bija augums. Kas un kā ir jādara.... Laikam beidzot, pateicoties Tev esmu sapratusi, ka esmu to sasniegusi. Man tas JAU ir :). Es esmu atmetusi to domu, cīnīties par slaidu augumu, jo esmu sapratusi, ka man tas jau ir. Es beidzot varēju pievērsties citiem brīnumiem.

-Man bija sapnis par veikalu-darbnīcu. Man toreiz bija pilnīgi skaidrs, ko un kā varu izdarīt. Man pat toreiz piedāvāja telpas Aizputē. Bet man toreiz nostrādāja klikšķis- jā, es to gribu, bet man dzīvē ir svarīgākas lietas. Man to patīk darīt, tā ir mana sirdslieta. Ne vienmēr tas, ko gribi, ir tas, ko vajag. Ir labi to apzināties. Es izdzīvoju un ar veselo saprātu apzinājos, ka ideja ir kolosāla,  bet tas, nav tas, ko man vajag tagad.  Pateicoties, Tev es apzinājos, ka es jau to daru, bez liekiem papildus pienākumiem. Domu pilnībā neesmu atmetusi. Es to atstāju kā savu sirdslietu. Es to plānoju darīt pensijā. Es netaisos pensijā sēdēt mājās un gaidīt, kad man atnesīs pensiju. Tad es to varēšu darīt bez peļņas, jo man būs pensija. Es neesmu tas cilvēks, kas var vienkārši sēdēt mājās. Man vajag foršus, līdzīgi domājošus cilvēkus apkārt. Tad jau varbūt man būs uzkrājusies pieredze un es ar to varēšu dalīties, palīdzot citiem. Es varēšu atļauties strādā bez peļņas, būt ar sevi gandarīta un satikt līdzīgus cilvēkus. Tad es varēšu strādāt savā rokdarbu veikalā un satikt fantastiskus rokdarbniekus. Man tam visam pietiks laika. Lai gan es neesmu atmetusi domu vingrot pensijas vecumā, bet to jau es varēšu darīt vakaros. Man šobrīd arī pensijas plāns ir gatavs. :)

Tava dzīve ir patstāvīgā pārmaiņu procesā, Tu aktīvi darbojies, esi pilna ar enerģiju. Kur Tu ņem šo enerģiju?

-Es tāda esmu. Es laikam beidzot esmu apzinājusies, ka varu strādāt bērnu dārzā, laikam tāpēc, ka es esmu tāda pati kā viņi. Mums bērnu dārzā ir jauns sporta inventārs- tur ir gan striķi, gan slidkalniņš, gan riņķi. Es vakar kopā ar bērniem karinājos šais striķos, šļūcu pa slidkalniņu, sajutu šo milzīgo bērnu prieku.Bērni spiegdami darīja ar mani to kopā un kliedza: „Unīt, Tu arī proti spēlēties!!!” Es sapratu, ka manī laikam kaut kas ir no bērna. Es laikam no bērnu dārza nevaru izaugt un tāpēc eju tur visu mūžu. :)  Man enerģiju dod bērni. Man tas dod pozitīvismu. Viņi mani iedvesmo.

-Man dod enerģiju lietas, ko es daru ar gandarījumu. Vienīgais, kas man manā darbā man nepatīk ir agrie rīti. Es nevaru pamosties. ;) 

-Man pozitīvisms dod enerģiju. Gandarījums par labi padarītu darbu. Tas pats adīklis, kad es viņu paņemu un starp pirkstiem sajūtu dziju, sajūtu smaržu, sajūtu kņudināšana sirds apvidū. Kad es varu darīt lietas, kas man patīk. Es pat vakaros neeju uz darbu, bet eju pavadīt laiku ar foršiem cilvēkiem. Tas, ko esmu pa šiem gadiem sapratusi, ir tas, ka kaut kādā mistiskā veidā pie manis atnāk tikai foršie cilvēki. Nezinu, kur paliek visi rūgumpodi, viņi vienkārši pazūd no manis! Un tas mani uzlādē. Lai arī vakaros es fiziski esmu nogurusi, tomēr darbošanās kopā ar šādiem cilvēkiem mani uzlādē. Kad es ieeju zālē un redzu cilvēkos smaidu, pozitīvismu, joki, enerģijas apmaiņu. Mani piepilda, uzlādē bērni un pozitīvi cilvēki, lietas, kas patīk, gandarījums. 

-Man vakar zvanīja no Cīravas un arī mūsu bērnu dārzā uzrunāja, lai es topu par ideju ģeneratoru kādam jaunam novada projektam par kustībām. Pēc garā vasaras atvaļinājuma tā negribējās atkal iesaistīties, smadzenes ir atpūtušās. Tomēr tā fantastiskā sajūta- sevi pārvarēt. Kad es atveru sevi vaļā līdz galam un atļaujos sev noticēt un izdaru. Vou!

Kas ir tas grūtākais Tavā pārmaiņu procesos. Tur jau viss kas notiek?

-Problēmas. Šķēršļi

Kas priekš Tevis ir šķēršļi?

-Mani iztukšo negatīvisms. Kad es eju ar atvērtu sirdi, bet man pretī kāds ar āmuru. Tomēr, ja tā paskatos uz atpakaļu, tad laikam dzīvē esmu sastapusi tikai vienu tādu sievieti veikalā. Tā laikam bija iebraucēja.  Parasti cilvēki ar mani runājot smaida.

-Man gribas būt labai, man gribas palīdzēt. Tad, kad es jūtu, kad kāds mani grib gremdēt. Bet, ja tā padomā, kas tad mani gremdē? Laikam tās ir bailes. Man ir bail no cilvēkiem, kas mani varētu gremdēt.

-Man gribas cilvēkiem palīdzēt. Kad es jūtu cilvēkos pretestību un kad es redzu, ka cilvēks neļaujas.Tad kad cilvēkā ir resursi, bet viņš ir ietiepies kā āzis.Tā ir īsta problēma, bet tai ir arī risinājums, ja redzu, ka varu kaut kādā veidā palīdzēt.

-Es arī palīdzu cilvēkiem tievēt. Mani ļoti iztukšo tas, kad es redzu, ka cilvēki meklē atrunas, lai izdarītu. Tāpēc es izvairos no klātienes tievētāju grupām.  Ja es eju uz mērķi, tad pie aizvērtām durvīm, es izmēģinu visas citas iespējas, katru  logu. Man iekšēji rada baigo pretestību, ja cilvēki meklē atrunas, tā vietā lai darītu.

-Es nesen izlasīju, tas ir, nevis izlasīju, jo es grāmatas principā lasu, nevis izlasu (man ir kādas 10 iesāktas grāmatas :)). Tai grāmatā bija teikums: „Nav tāda frāze:”Es varu”. Eksistē viena vienīga frāze: „Es gribu”. Ja Tu gribi, tad Tu vari. Nav nevaru. Nevaru  ir tad, ja negribu. Ja gribi, tad varu visu. Ja Tevī ir griba, tad Tu vari.”

-Mans pārbaudījums ir atklāt cilvēkiem to visu, ko viņš var. Viņi bieži ir aizmirsuši to, ko var. Mums jau dzīvē sabūvējas daudz kas virsū. Ir tāds stāsts. Un tas ir par manām pārmaiņām.

„Reiz bija purvs. Maza, maza meitenīte gāja gar šo purvu un nevarēja saprast, kā šai vietā varēja rasties purvs. Tur bija krupji un čūskas. Tas purvs šajā vietā pilnībā neiederējās. Mazā meitenīte, kas bija naiva un atvērta dzīvei, sāka skatīties, kur tad tas purvs sākas. Viņa pamanīja akmeņu krāvumu purva malā. Viņa piegāja tam klāt un  sāka ņemt akmeņus vienu aiz otra nost. Noņēma vienu akmeni. Noņēma otru. Krupji  aizleca un čūskas pazuda. Noņēma trešo un ceturto- sāka ziedēt skaisti ziedi. Līdz ar pēdējā akmens noņemšanu skatam atklājās brīnišķīgs, dzidrs un burbuļojošs avotiņš. Uzspīdēja saule un vieta pilnībā pārvērtās. Nu tā bija tīra, skaista ar ziedošām puķēm. Izrādās, dzīve bija pārvērtusi šo avotiņu par baigu purvāju. Un bija kāds fantastisks cilvēks, kas to atbrīvoja.”

-Tās pārmaiņas priekš manis ir tas, lai tiktu pie tā burbuļojošā avotiņa, kas ir manī. Noņemt akmeni. Pārmaiņas ir vajadzīgas, lai noņemtu akmeni un atbrīvotos. Tu man savā ziņā palīdzēji. Lai es atbrīvotos un satiktu sevi . Pārmaiņas man bija ceļš pie sevis.  Dzīve jau mums uzliek gana daudz.

-Es pat esmu atklājusi, ka pat tie rūgumpodi, kas atnāk pie manis, top par maniem skolotājiem, kas vēlas man ko iemācīt. Pārmaiņas ir akmeņu noņemšana. Lai tiktu pie sava es, lai saprastu, kas es esmu, ko es šeit daru un kāpēc dzīvoju. Un darīt to ar pilnu apziņu. Pārmaiņas ir uz laimīgu nākotni.

Kas Tev ir vislielāko gandarījumu sniedzis pārmaiņās?

-Ka es to varu. Sevi pārvarēt. Tas ir kaut kas VOU! Kad es saprotu, ka stāvu bezdibeņa malā un nesaprotu, kā tikt pāri otrā pusē...un tad pēkšņi attopos otrā malā. Pēkšņi attopos, ka es taču to izdarīju. Jā, es to izdarīju! Vou!

-Viens ir tas- es pati. Ko es pati viens necils cilvēks, ko es esmu izdarījusi! Mans milzīgais gandarījums: rekur ir mana grāmata. Kas man likās, ka es to nevaru. Bet te nu viņa ir. Māja. Es vēl šodien nesaprotu, kā es to dabūju gatavu. Bet te viņa ir! Tātad varu.

-Otrs, kas man dod milzīgu gandarījumu, ir cilvēki. Tas ir tas, ko es daru profesionāli. Kad cilvēks atnāk pie manis un saka: „Es nevaru, man nekas nesanāk. Es nevaru pacelt kāju, nevaru pieliekties. Es  nevaru. Nevaru. Nevaru”. Arī man brīžiem nav viegli, bet es saņemos pasmaidu un saku: „Tev viss sanāks un izdosies!”  Kad pēc gada vai diviem es redzu, ka tas cilvēks to visu var! Tad man ir tā, it kā bez piepūles uzlidotu Everestā. Tas ir VOU! Protams, tas ir cilvēka paša sasniegums, es tur esmu pielikusi tikai savu pirkstiņu. Man ir milzīgs gandarījums sajusties vajadzīgai, redzēt, ka cilvēki to novērtē. Es redzu cilvēkos, ka viņš sev ir noticējis, ka viņš ir izdarījis. Pie manis tievē viena sieviete. Viņa ir notievējusi 25 kg. Kā es viņu satieku, viņa man saka: „Viss. Man nekas vairs nesanāk!” Es, protams, ar smaidu sejā saku: „Nu, ko Tev viss taču sanāk. Viss ir super!” Kad satieku viņu pēc pāris dienām,viņa mans saka: „Tu man esi kā zāles! Man atkal viss ir kārtībā”. Labie vārdi, labā attieksme no cilvēkiem. Vajadzīgums. Bērnu smaidi. Tas ir milzīgs gandarījums. Man laikam ir ļoti svarīgi  apliecināt sevi  profesionāla jomā . Man īsti nepietiek ar to, ka es pati zinu, ka esmu avotiņš, kas var burbuļot, man laikam vajag, lai kāds no malas pasaka: „Tu esi baigi foršais avotiņš. Tu smuki burbuļo.” Un tas dod gandarījumu.

Tev ir gana liela pieredze. Pārmaiņas Tev ir ikdienas sastāvdaļā. Kas ir tas, ko Tu vēlētos ieteikt tiem, kuri sāk un tiem, kuri ir pārmaiņu pusceļā un rodas kārdinājums visu pamest?
-Ļauties. Ļauties un nelikt sev šķēršļus. Jo mēs paši sev liekam šķēršļus. Ja  mēs ļautos, ja es visu jau sākotnēji būtu tikusi pie visa, ko vēlējos. Es pie Tevis gāju un apbrīnoju Tavu pacietību. Tu toreiz teici, ka es profesionāli protu izvairīties no atbildēm. Es pati liku sev šķēršļus, es vienmēr izdomāju kā neatbildēt. Es īsti neļāvos, man iekšā bija pretestība. Man bija bail no sāpēm. Lai tiktu pāri tam pārmaiņu bezdibenim ir jārēķinās, ka var sasisties un tas var būt sāpīgi. Tad labāk ir palikt tepat, uzskatīt , ka man neko nevajag. Dzīve ir skaista, viss ir labi. Nē, nē, nē man neko no tā nevajag.

-Man tuvi ir bērni. Paskatieties, kā bērni sāk staigāt. Viņi krīt neskaitāmas reizes. Nu nevar notikt pārmaiņas vienkārši tāpat, uzsitot knipi. Lai notiktu pārmaiņas, ir jāpārkāpj pāri saviem kukrikiem.

Kas tas ir par vārdu?

-Foršs vārds! Ir tāda grāmata „Ideālas smadzenes”. Un tur bija teikts, ka viss, ko mēs kas mums smadzenēs liek šķēršļus, ir kukriki. Ir tāds Gromozeka (no multfilmas „Trešās planētas noslēpums”), kas atkal ir tas, kas mums palīdz.

-Ļauties. Katra pārmaiņa ir kā tikšana stikla kalnā, kuram nav trepes. Uz labāku dzīvi ejot, kaut kas ir jāpārvar. Tas ir kā ceļš uz avotiņu, uz labāku un skaistāku dzīvi. Vienkārši ļauties. Meklēt logus, kāpt pa tiem iekšā.  Ne vienmēr būs priekšā rožu dārzs, varbūt tur būs priekšā purvs un būs Tev jātiek tam purvam pāri pa milzīgiem akmeņiem. Ļauties. Nevis likt sev šķēršļus, bet kāpt tiem pāri. Dzīvē vienmēr būs šķēršļi. Būt drosmīgiem, atvērt sevi. Būs solis uz priekšu un solis uz atpakaļu. Tā ir daļa no dzīves. Tas ir normāli.  Apzināties to, ka ceļš uz labāku dzīvi vienmēr vedīs pāri kaut kādiem šķēršļiem. Tas vienkārši ir jāizdara. Pārkāpjot sev, ir iespēja atbrīvoties no kaut kā lieka. Atbrīvojoties no liekā, parādās vieta labajam. Lai tiktu pie kaut kā labai, ir jāizmet sliktais. Tie akmeņi ir tie sliktie- tie ir jānoņem. Viņi var būt glumi, smirdīgi un nepatīkami. Tomēr tie ir jānoņem. Ļauties, uzticēties, un paļauties uz sevi. Ceļš uz labāku dzīvi ir pārkāpjot kaut kam sevī, no kaut kā atbrīvojoties un iegūstot atslēgu uz foršām durvīm. 

Paldies. Ir vēl kaut kas, ko Tu vēlies piebilst?

-Meklējiet sevi. Tā sevis atrašana jau atnāks. Ceļš ir tik interesants. Ne jau atrašana ir tas galvenais, bet process. Visā dzīvē tas ir vissforšākais. Tā mērķis sasniegts,  ir izdarīts...un tūlīt vajag nākošo mērķi. Foršs ir ceļš.

Tavs nākamais mērķis?

-Man šobrīd ir mērķis, aprakstīts uz divām lapaspusēm. Tīri saistīts ar profesionālo darbību. Jau vairākus gadus es strādāju par koriģējošās vingrošanas skolotāju. Man nepatīk strādāt ķeksīša pēc. Ja es daru, tad man gribas rezultātu. Es mēru bērniem stājas kopš 2000.gada. Es esmu panākusi kopīgi ar kolēģi un vadītāju, ka bērnudārzā ir koriģējošā vingrošana. Cilvēki pie manis nāk un tiek kaut kas vairāk atklāts, var laicīgi vērsties pie ārstiem. Tas viss ir super! Mans mērķis labot bērnu stājas. Man šobrīd ir pusslodze. Sanāk tā, ka man ir jāņem 20 bērni vienā nodarībā.  Es esmu uztaisījusi šai nodarbībā pasaku, mēs izspēlējam cauri pasaku „Sarkangalvīte un vilks” un citām interesantām pasakām. Bērni nāk palēkdamies. Man patīk un viņiem patīk. Viss ir forši.  Kaut kur izpaliek konkrēti tas stājas labošanas darbs, jo tiekoties ar 20 bērniem vienā nodarbībā reizi nedēļā, tā ir neiespējamā misija. Tagad man ir ideja kā lai dabū gatavu to, ka es varētu 2 x nedēļā strādā ar augstākais 5 bērniem, konkrēti iedarbojoties uz viņa stājas traucējumu. Stājas traucējumi ir vismaz 80 bērniem, lielai daļai no viņiem ir divi stājas traucējumi, tas nozīmē, ka jāstrādā ar viņiem dubultā. Bērnudārzā ir divas zāles, kas regulāri ir aizņemtas. Arī mans darba grafiks ir blīvs. Esmu atradusi problēmu: nav telpu un audzinātāju darbs grupiņās tiek apgrūtināts, ja es bērnus ņemu no nodarbībām ārā.Un man pa galvu maļās jautājums, kā to visu lai izdara? Un tad kādā mistiskā veidā vienā naktī atnāca ideja un es trijos naktī sēdēju virtuvē un rakstīju par stāju. Tas bija pāris nedēļas atpakaļ. Vakar es satiku mūsu vadītāju un viņa man saka: „Rekur ir - mūsu ideju ģenerātors. Novadā ir šāds projekts- par kustībām.” Tas ir viens no mērķiem. Es jau domāju par nākošajiem.

Nu, ko lai Tev viss izdodas!

-Kā es to izdarīšu – es nezinu? :) 

Ceļš Tev ir parādījies.

- Man ir miljons ceļu! Man vienu brīdi bija tik daudz ideju, ko varētu izmācīties! :0 Es esmu sapratusi, ka man ar 24h diennaktī ir par stipri maz. Man brīžiem ir dusmas, ka jāiet gulēt. Man vēl kaut gribas izdarīt un paspēt. Nu, jā! Man ir dusmas, ka nāk miegs. Es  vēl varētu kaut ko izdarīt tajā laikā, bet man ir jāguļ! Es attopos, ka man ir palikušas tikai 3h, ko gulēt...un tad, gan man nāk miegs. Nu kāpēc darbs tik agri sākas?

Paldies Tev par enerģijas lādiņu!

Intervija ierakstīta 10.08.2016., Unas ģimenes mājā.
Foto: No Unas personīgā arhīva.

Ja vēlies šādas un līdzīgas ziņas saņemt savā epastā 1x mēnesī, pieraksties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsi "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu! 

Apzinātas izvēles spēks

Tie, kuri mani pazīst, zin, ka pēdējos gadus dzīvoju laukos. Skrienot, sacenšos ar zaķiem un bildēju stirnas. Bet, ejot pēc ķiršiem, paijāju aitas. Un tieši pēdējos gadus esmu piedzīvojusi fiziskas un enerģētiskas mocības, braucot uz Rīgu. Ik reiz, kad vajadzēja to darīt, to darīju ar sakostiem zobiem, jo zināju, ka vajag...un zināju, ka atgriežoties mājās, man vajadzēs vairākas dienas, lai atkoptos no Rīgas enerģētikas. Taisnību sakot šī "pārmanipārbraucisceļarullisarnervozušimpanzipiestūres" sajūta man bija pazīstama arī iepriekš- tā jutos ik reizi, kad devos komandējumā uz Maskavu vai kādu no lielajām tekstilindustrijas izstādēm. Tas ir iztukšojoši smagi. Tā tas turpinājās vairākus gadus, līdz nesen par to "pasūdzējos" Feisbukā. Un man palaimējās. Palaimējās, jo manu draugu skaitā ir Ilze Meiere un viņa iekomentēja manu sāpi ar aptuveni šādu tekstu: "Tev un Rīgai ir atšķirīgas vibrācijas. Vienkārši Tev ir jāatrod Rīgas vibrācija un uz to jānoskaņojas. Tad viss būs OK." Šo domu piefiksēju un gaidīju, kad tad būs mana nākamā tikšanās ar Rīgu.

Tikšanās pienāca jūnija sākumā un es nolēmu šajā braucienā doties atvērta un pieņemoša. Būt atvērta notiekošajam un pieņemt realitāti ar domu...ka tajā visā noteikti ir kāds resurss priekš manis. Kāds pilnīgi noteikti noderīgs resurss. Un, ticiet, vai nē- tā arī bija. Es guvu pamatīgi daudz...un atgriezos mājās gluži vai spārnos. Bija labi. Sapratu, ka šai pieejā slēpjas kas vairāk. Un nolēmu to pielietot arī turpmāk. Ar līdzīgu uzstādījumu devos uz Minsku, papildināt zināšanas par eneagrammu (vairāk šeit >>) un ar tieši tādu pašu uzstādījumu devos uz Latvijas kouču nometni Liepājā. Un abos gadījumos piedzīvoju lieliskas pieredzes. Paldies, Ilze Meiere par šo ideju! Paldies!

Es izdarīju apzinātu izvēli jau pirms viss notika. Un tad tikai devos ceļā, lai to piedzīvotu realitātē. Lieliski! Mani šāda pieeja aizrauj! 

Un kā Jūs?

Simona Kārkliņa- sieviete, kurai neizdevās aizbēgt no sevis

Simonu iepazinu kādā vasaras nometnes meditācijā. Tā man bija ļoti īpaša vasara un arī meditācija. Jau tad es pieņēmu lēmumu ar Simonu tikties vēl kādu reizi.  Šis lēmums veselus 2 gadus manā apziņā sēdēja tajā sadaļā, kas saucas „kaut kad”, līdz mirklim, kad uzzināju ka Simona ir pārcēlusies no Rīgas uz Liepāju. Es ātri uzrakstīju Simonai ziņu Facebook, un mēs atkal tikāmies meditācijā. Tas atkal bija īpaši. Pieņemot, ka mēs paši radām savu realitāti, iespējams arī es esmu iesaistīta šajā Simonas lēmumā - mainīt dzīvesvietu ;) . Ar savu nākamo lēmumu es vairs negaidu tik ilgi un īstenoju to daudz ātrāk - uzaicinu Simonu uz sarunu par pārmaiņām. Par tēmu, kas ir mana bloga ES MAINOS vadmotīvs.

Tā, kādā saulainā jūlija dienā sēžam Liepājas piejūras parka zālītē un runājamies. Simona runā samtainā balsī ļoti ātri.  Kā viņa pati saka: „Es vai nu runāju ļoti ātri, vai klusēju.” Tāda arī ir mūsu saruna, daudz vārdu, daudz klusuma...un daudz smieklu. Viegla.

-Paldies, ka atsaucies un piekriti sarunai. Tas bija, tā ļoti, ļoti viegli. Kā es Tev pajautāju, tā Tu atbildēji, un viss tūlīt notika. Kad es par Tevi domāju, tad tas ir tā ļoti, ļoti viegli. Mana doma ir savā blogā dalīties ar tepat blakus esošo cilvēku pārmaiņu pieredzēm. Tu, man šķiet, esi viens no šiem cilvēkiem.

-Man šķiet, ka pilnīgi visiem cilvēkiem dzīvē ir kaut kādas pārmaiņas.

-Piekrītu. Tomēr Tu manā apziņā esi tāds spilgts pārmaiņu gadījums.

-Ja godīgi, tad es tā ļoti pēc tām pārmaiņām nemaz nealku. Bet dzīve piespieda. Iekšējā sajūta mani vienkārši nes. Es vienmēr esmu domājusi, ka, ja man būtu laimīga ģimenes dzīve, tad es noteikti nebūtu gājusi un meklējusi, kāpēc viņa nav laimīga. Bet, tā, kā viņa nebija laimīga, tad es biju spiesta mēģināt saprast, kas notiek. Tās pārmaiņas man ir tāpēc, ka nebija viss tā, kā es biju iedomājusies.

-Tad varētu teikt, ka ārējā vide bija tā, kas Tevi pamudināja kaut ko mainīt?

-Arī iekšēji es slikti jutos. Ārējie apstākļi bija tādi, kas lika man iekšēji slikti justies. Tad es meklēju, meklēju, kamēr beigās sapratu, ka savu iekšējo sajūtu es radu pati. Un tad arī tie ārējie apstākļi mainās. Tajā brīdī, kad es iekšēji labi jūtos, tad arī ārēji viss sakārtojas pats no sevis. Bet, jā, sākās ar to, ka man ārējie apstākļi bija ne visai komfortabli, iekšēji jutos slikti un sāku meklēt ko ar to visu darīt.

-Kas priekš Tevis bija tas pagrieziena punkts, lai saprastu, ka tas Tavs iekšējais impulss ir tas, kas nosaka to, kā Tu jūties?

-Man bija viens draugs, ar kuru es reiz dzēru tēju. Es visu laiku meklēju atbildes uz jautājumiem, nepārtraukti meklēju. Viņš klausījās un teica: „Tavs prāts Tev nekad neļaus saprast, kur ir problēma, jo viņš pats šīs problēmas ražo. Noliec prātu sev blakus!” Es tāda centīga, uzreiz iztēlojos, kā es nolieku to prātu sev blakus, uz galda kafejnīcā. Un tajā brīdī, kad es to izdarīju, iestājās tāda vispārēja kosmiska orgasma sajūta. Es sapratu - patiešām,  esmu pilnīgi velti cepusies visus šos gadus, viss patiesībā ir superīgi. Bet to laikam vajag piedzīvot, to sajūtu, lai to saprastu. Man neko vairāk nevajadzēja. Man viss bija pilnīgā kārtībā. Tajā brīdī arī seksu vairs nevajag, jo ir kosmiski labi. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka prāts ir tas, kas ražo problēmas, un ka sirdī viss vienmēr ir kārtībā.

Bet nevar jau īsti dzīvot prātu pilnīgi noliekot malā, kad ir pilnīgi mediatīvs stāvoklis. Pavisam drīz, kad es noliku to prātu malā, es norāvu degvielas uzpildes stacijā pistoli. Un tad es sapratu, ka prāts ir jālieto. Bet tas arī bija skaisti, starp citu. Es redzēju sānu spogulī, kā viss iet pa gaisu ar strūklu... Braucu atpakaļ. Un puiši teica: „Ah, Jūs nu gan!” Un tad es kādu laiku gaidīju no Nestes apsveikuma kartīti. Bet pistoli es izņēmu un smuki noliku atpakaļ. Un Neste man neatsūtīja nekādu rēķinu. Viņi vienkārši secināja, ka arī brunetes uzvedas dīvaini.

Tā bija tā spilgtākā sajūta - ka viss ir iekšēji kārtībā, tikai prāts ražo visādus „gļukus”. Kopš es šo sajūtu noķēru, es tajā mēģināju turēties. Un meklēju visādas tehnikas, kā šajā sajūtā atgriezties.

-Tu zināji, ka ir kaut kas kaut  kur, kur ir šī sajūta. Cik ilgi atpakaļ tas notika?

-2011.gadā. Tas man vispār bija tāds interesants gads. Tad man eņģeļi sāka rādīties un diezgan daudz kas notika. Tāds transformējošs gads bija.

-Ko tas nozīmē „eņģeļi sāk rādīties”?

-Es masāžas laikā aizvēru acis, uzliku rokas klientei uz pēdām un redzēju -  visapkārt eņģeļi. Atvēru acis – eņģeļu nebija. Aizvēru acis - atkal eņģeļi. Domāju - nu viss, jumts aizbraucis. Es tai klientei teicu, tā uzmanīgi: „Man te eņģeļi rādās”. Un viņa man atbildēja: ”Jā, man tiešais gals ar augšu.” Tā vispār bija tāda interesanta sieviete.

Pēc tam es vienai gaišredzīgai meitenei stāstīju: „Tā sajūta ir dīvaina. Kamēr Tu lasi grāmatās, ka cilvēki redz eņģeļus, liekas - nu labi, ir cilvēki, kas redz eņģeļus. Bet, kad tu pats sāc redzēt eņģeļus, ir jāsāk lasīt grāmatas, lai saprastu, kas notiek.” Un tad viņa man toreiz teica: „Eņģeļus Tu redzi tāpēc, lai saprastu, kas Tu pati esi”. Tu domā, es tad sapratu, kas es esmu? Nu nē, protams.

Bet sajutu, ka man šīs eņģeļu vibrācijas ļoti patīk, un ka es pati tajās atrodos. Tas ir tāds viegls beznosacījumu prieks. Tā īsti pat neatceros, kas notika vispirms, un kas pēc tam. Tomēr šķiet, ka vispirms es noliku prātu malā, un tad ieraudzīju eņģeļus.

-Ieraudzīji. Kādus Tu viņus redzi?

- Es viņus vairāk sajutu – kā tādu vieglu beznosacījumu prieku. Redzēju tādus, kā bildītēs viņus zīmē. Bet vairāk bija sajūtas. Es caur sajūtām visu pārsvarā uztveru.

-Viņi ir vienādi, jeb katram cilvēkam tie ir dažādi?

-Cilvēkiem es tā īsti neesmu skatījusies. Bet bija man vienreiz viena kliente atnākusi uz masāžu kopā ar savu eņģeli. Norvēģiete. Kad es SPA strādāju, man ļoti daudz skandināvu nāca uz procedūrām. Es taisīju ajūrvēdas masāžas "Aqua Villa SPA" Vecrīgā. Tā bija profesore. Strādājot SPA, publika nāk visai dažāda, īsti jau nevar stāstīt visu, ko redzi, jo cilvēki nāk uz masāžām, nevis visādus „gļukus” skatīties. Kundze bija gados, 20 gadus nostrādājusi universitātē. Es masēju viņu, un man aiz muguras stāvēja viņas eņģelis, tāds liels, ar lieliem spārniem. Viņš teica, lai es nobučoju sievieti uz pieres. Domāju - tā sieviete taču ir atnākusi uz normālu ajūrvēdas masāžu. Ko viņa padomās, ja es pēkšņi sākšu viņu bučot uz pieres? Eņģelim iekšēji teicu: „Es taču nevaru tā pēkšņi viņu bučot, viņa pārbīsies.” Uzliku kundzei pirkstu uz pieres un tā uzmanīgi teicu: „Ziniet, jūsu eņģelis saka, lai es jūs nobučoju.” „Jā, man to tik ļoti vajag,” viņa teica, un izplūda asarās. Eņģelis toreiz vēl teica, ka viņai jāatsāk gleznot. Viņa bija kādreiz gleznojusi, bet pametusi šo nodarbošanos. Kundze bija pārlaimīga. Savu iekšējo sajūtu noķērusi. Sapratu, ka viņa bija tādās kā krustcelēs tajā brīdī, un domāja par iešanu prom no universitātes. Tā bija vienīgā reize, kad es viņu satiku. Drīz pēc tam tai SPA vairs nestrādāju. Reizēm cilvēkam ir jāatnāk uz ajūrvēdas masāžu, lai ar savu eņģeli satiktos, arī tā mēdz būt.

-Labi. Nolikts prāts malā, eņģeļu vibrācijas. Kas vēl ar Tevi notika šai pārmaiņu procesā?

-Visādas dīvainas lietas ir bijušas. Ir tāda lieta, ko kristiešiem nevar stāstīt. Bet nu tāda ir mana pieredze. Kad es mācījos Silvas metodi (gan reiki, gan cigun esmu mācījusies. Kamēr meklēju, kas ir tas mans, visu ko jau vajadzēja izmēģināt. Tad arī visu ko es mācījos), man vajadzēja izvēlēties sev skolotāju - vīrieti. Es tā aši iekšēji paskatījos uz zemeslodi un nevienu tādu autoritatīvu neatradu, tāpēc izvēlējos Kristu. Tajā brīdī, kad vajadzēja iztēloties, kāds viņš izskatās, viņš pārvērtās tādā spožā gaismā, un pa taisno uz sirdi nāca spožs beznosacījuma mīlestības stars. Tā laikam bija pirmā reize, kad es beznosacījuma mīlestību sajutu. Kad es šo stāstu kristiešiem, tad viņi skatās uz mani ar lielām acīm un prasa, vai es jokoju. Acīmredzot, baznīcā viss savādāk notiek. Es neesmu kristiete un uz baznīcu neeju. Taču man bija šāda pieredze. Šī beznosacījuma mīlestība bija vispirms, vēlāk nāca tā prāta likšana malā un eņģeļu beznosacījuma prieks.

-Tev noteikti pa šo te laiku ir bijuši mulsuma brīži par to vai tas ir īstais ceļš pa kuru iet, jeb tādu nemaz nav bijis?

-Zini, man iekšējā sajūta ir diezgan spēcīga. Un, ja viņa ir tāda, tad es tāpat neko īsti nevaru izdarīt. Ja man ir sajūta, ka man ir jādara tā, tad es daru tā. Mans bijušais vīrs meklēja medicīniskus terminus maniem spontānajiem lēmumiem. Kad es sāku redzēt eņģeļus, viņš gribēja mani uz Sarkandaugavu vest. Viņš ir tāds izteikts materiālists, es savukārt vairāk pa gaisu lidojoša. Viņam bija bail no visa tā, ko es stāstīju.

Tas bija tiešām grūti - nerunāt mājās par to, ko piedzīvoju. Nedrīkstēt ar to dalīties. Jo gribās taču dalīties ar piedzīvoto. Un tad es sāku meklēt domubiedrus, tādus pašus kā es. Ir tāda GARA VASARA. Es biju sajūsmā, jo tur visi bija tikpat jocīgi kā es. Tas bija ļoti patīkams atklājums. Mans vīrs bija greizsirdīgs uz GARA VASARA. Viņš pat vienreiz bija atbraucis izlūkos, man nezinot. Pēc tam vakarā man zvanīja: „Tu tur ar kaut kādiem bārdainiem tēvaiņiem, ar lētām mašīnām.” Viņš nekādi nevarēja saprast, kā es varu izvēlēties kaut ko citu, nevis viņa kompāniju. Bet iemels bija tas, ka es ar viņu nevarēju runāt par to, kas man bija aktuāls. Nu, piemēram, Tev es visu varu stāstīt. Tu mani nekur nesūti. Bet viņam es neko no tā visa stāstīt nevarēju. Mēģināju runāt arī par dvēselēm, un par iepriekšējām dzīvēm. Jaunākais dēls man reiz teica: "Tētis saka, ka ir tikai viena dzīve." Nu ko es varēju atbildēt? Teicu: „Ar tēti vajag par biznesu runāt, tur viņš tiešām labi orientējas. Jo jau vairāk kā 20 gadus darbojas šajā sfērā.”

-Kā Tavi bērni uztver to, ka Tu esi šajā pasaulē un tēvs ir citā?

-Ļoti labi. Viņiem tas ir ļoti labs piemērs, ka var dzīvot visādi - gan tikai materiālajā pasaulē, gan arī garīgajā. Mēs jau katrs dzīvojam savā pasaulē, savā realitātē. Var visādi, un katrs var izvēlēties, kā viņš grib. Tēvs ir tiešām malacis. Viņš daudz strādā un apgādā bērnus. Tas ir ļoti labi, ka viņš ir.

-Tu uztver šo iekšējo sajūtu, pārliecību kā atbalstu?

-Man tā grūti pateikt, kā es viņu uztveru. Es viņai vienkārši klausu. Šī iekšējā sajūta man lika no Rīgas pārcelties uz Liepāju, un es pārcēlos.

Pašlaik man patīk sēdēt pļavā. Tas ir tik interesanti. Es visu mūžu sapņoju, ka dzīvošu pie jūras. Nu es te 3 mēnešus dzīvoju, un man jau prasās zaļa zāle.

-Un tagad mēs arī sēžam pļavā. Viss notiek.

-Nu ja! Jūrai ir tā priekšrocība, ka ir redzams apvārsnis un sirds atveras līdz pat apvārsnim. Nav nekādu ierobežojumu.

-2011. gadā es piedzīvoju vienotības sajūtu. Visi vienmēr runā par pieķeršanos un kaut kādām ierobežojošām sajūtām. Un tad es domāju, nu labi, bet kāda tad ir tā vienotības sajūta? Tas bija interesants brīdis.  Es braucu pie stūres un uz Vanšu tilta pēkšņi patiešām ieraudzīju, ka mēs visi esam saistīti tādā kā tīklā.  Ka es esmu saistīta gan ar priekšā braucošo mašīnu, gan ar to māju, gan ar visu ko vien redzu, līdz pat apvārsnim. Tā bija tik interesanta sajūta.

-Jā, es iesāku par jūru teikt. Pie jūras sirds atveras līdz pat horizontam un tā ir superīga sajūta. Pilsētā mājas ir priekšā. Tikai pie jūras var saprast, cik tā sirds ir liela, līdz pat horizontam.

-Cik liela ir Tava sirds?

-No kosmiskās apziņas raugoties mēs visi esam milzīgi. Tad vairs neiet runa par fizisko ķermeni. Šo sajūtu es pirmo reizi piedzīvoju Tenerifē 2013. gadā. Nostājos okeāna malā un pēkšņi izaugu milzīga. Pēc tam es kaut kur lasīju, ka Tenerife ir bijusi tā vieta, kur cilvēki izsēdušies uz zemes no Sīriusa.

To, ka es esmu no Sīriusa, es uzzināju kādā meditācijā. Kādu laiku gāju uz Baltu zīmju meditācijām. Ineta Romanovska taisīja Baltu zīmju meditācijas, mēs tur gājām tāds pulciņš. Visi sēdējām un skatījāmies uz Baltu zīmēm, kas bija vidiņā saliktas un meditējām uz tām. Un tad vienā reizē man atvērās Sīriusa zīme, kas atveras tikai tiem, kas ir no Sīriusa.

-Kāda ir tā Sīriusa zīme?

Tā pati dzīvības zīme, tikai vairs neatceros, ar cik zariem tā bija. Viņu sauc arī par Ūsiņu. Viņas ir dažādas, punktu un zaru skaits ir dažāds. Tajā reizē es turēju rokas virs zīmes ar septiņiem punktiem un man nāca gaismas stari uz plaukstām no šiem 7 punktiem. Es iekšēji jautāju, ko man darīt, un man nāca informācija - sevi dziedināt. Tad kādas  minūtes 5 sēdēju un turēju plaukstas virs šīs zīmes. No zīmes plūda gaisma. Un tad kādā mirklī process beidzās. Vēl tajā meditācijā es redzēju Kristu ar 3 zvaigznēm pierē. Mums ir Milda, kas stāv ar 3 zvaigznēm. Bet man bija Kristus.  Tajā pašā vakarā es nokļuvu vienā citā pasākumā, kurā bija Aelita Folkmane. Es viņai teicu: „Klausies, es tikko uzzināju, ka esmu no Sīriusa!”. Viņa atbildēja: „Welcome to the club! Es arī!” Un tad viņa man jautāja: „Tev tās Mildas 3 zvaigznes neko neizsaka?” Es atbildēju: „Man tikko Jēzus Kristus ar tām 3 zvaigznēm stāvēja”.  Izrādījās, ka šīs trīs zvaigznes ir Sīriusa simbols. Gāju mājās un Google rakstīju “Kristus no Sīriusa”, un lasīju, ka tas tā tiešām ir. Tāpēc mēs esam vienā vibrācijā. Tāpēc es Kristu sev par skolotāju izvēlējos. Ja meklē atbildes, tad uzradīsies vajadzīgais cilvēks, kas uzdos vajadzīgos jautājumus. Lai atrastu pareizās atbildes. 

Ja gribi, ko saprast, tad cilvēki no malas Tev pasaka, par ko iet runa.

-Kas priekš Tevis šajā laikā, kopš pirmo reizi sajuti beznosacījuma mīlestību, ir pats jaukākais, kas ar Tevi noticis?

-Saulgriežos satiku savu dvīņu liesmu. Pilnīgs kosmoss! Nav  daudz cilvēku tādā vibrācijā, kā es. Un tad ir tāda svētku sajūta, kad Tu satiec kādu tādu pašu. Tad liekas, ka kaut kas ir jādara kopā, jo - savējais!

-Tas ir tas fenomens, ko sauc par dvīņu liesmām?

Es pēc tam lasīju grāmatās un Google, citādāk es to nevaru izskaidrot, kā dvīņu liesmas.  Pēc tām sajūtām, kas man bija.

-Kas ir visvērtīgākais ieguvums (ar prātu)?

-Iekšējā sajūta. Sapratne, ka es pati izvēlos noskaņojumu, pati izvēlos visu. Pati radu visu, izvēloties domas, sajūtas, emocijas.

Sergeja Lazareva grāmatu „Karmas diagnostika” es lasīju jau pirms 19 gadiem. Nesen pārlasīju vēlreiz. Man tagad beidzot ir laiks pārlasīt vecās grāmatas. Man to ir ļoti daudz. Kādā no iepriekšējām dzīvēm laikam esmu kādu bibliotēku nodedzinājusi, jo šajā dzīvē bija tāds periods, kad pirku un pirku grāmatas. Lazarevs ļoti labi apraksta, cik ļoti mūs ietekmē negatīvās domas un emocijas. No prāta viedokļa ir ļoti vērtīgi to saprast.

-Bet viņas nāk! Ko ar viņām darīt?

- Es saviem klientiem seansa laikā iesaku vērsties pie Visuma un lūgt piedošanu par negatīvajām domām un emocijām. Arī katru vakaru - profilaksei. Jo nāk jau visādas domas galvā. Man pat bija tāds dīls ar Visumu, lai dod man kādas zīmes, ja sāku domāt ko lieku. Vienu dienu gulēju pludmalē, un pēkšņi man sāka vaboles kost. Domāju – kas notiek? Attapos, ka tādā veidā tiek apturētas manas domas. Tā ka ar Visumu visu var sarunāt.

-Paldies , ļoti noderīgi!

-Piedošanas lūgšana Visumam ļoti labi strādā. „Es lūdzu piedošanu par visām negatīvajām domām un emocijām”.

Mēs visi esam Visuma sastāvdaļa. Un, ja mēs kādam uzbrūkam ar savām emocijām un domām, tad uzbrūkam arī paši sev. No tā arī visas slimības.

Tas ir pats vērtīgākais, ko esmu sapratusi.

-Kā Tu sevi nosauktu? Kas Tu esi?

-Viss. Mēs visi esam saistīti. Viena mana kliente pēc individuālās meditācijas teica: „Kad es sapratu, ka esmu nekas, es sapratu, ka esmu viss.”

-Tā jau tad arī laikam ir tā vienotības sajūta.

- Ir tiešām svarīgi savu vibrāciju turēt tīru, jo mēs visi esam saistīti.

-Ir kaut kas tāds, ko Tu apzināti dari attiecībā uz pārējiem?

-Sekoju līdzi savām domām un emocijām. Tas ir labākais, ko varu darīt. Tīru sevi un palīdzu arī citiem.

-Ir kaut kas tāds, ko Tu gribētu pilnīgi noteikti pateikt šajā stāstā par pārmaiņu vērtību?

-Patiesībā viss ir labi, tikai ir jāizkļūst no prāta gļuku zonas. Varbūt gluži prātu sev blakus likt nevajag, tas ir ekstrēmi, bet tās dumjās saražotās domas gan vajag iztīrīt.  Prāts ir jālieto. Un ir jāsaprot, ka tas ir jāpieskata. Apzināti ir jādomā gaišas un tīras domas. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo pelēko domu mākonī un apkārt neredz neko. Un, kad viņiem to pelēko domu mākoni iztīra, viņi pēkšņi ierauga, cik viss patiesībā ir skaisti un brīnišķīgi.

-Kas viņiem var palīdzēt iztīrīt šo domu mākoni?

-Apzināšanās, ka var iztīrīt. Tas vien jau palīdz.

-Kāds būtu Tavs novēlējums cilvēkiem, kuri varbūt, līdzīgi kā Tu, saskaras ar līdzīgām sajūtām, kā Tu?

-Informācijas iegūšana mūsdienās ir vienkārša. Ir Facebook, ir Google, visu var noskaidrot. Var ierakstīt „es ieraudzīju eņģeļus, ko man tagad darīt?”. Un atrast ieteikumus. Es arī Google rakstīju „Kristus no Siriusa”, un visu noskaidroju.

Kad es sāku interesēties par šo visu, man bija 21 gads. Mana pirmā skolotāja bija  Tatjana Izmailova. Toreiz es jutos ļoti vientuļa. Jā, toreiz vēl nebija interneta. Ko visi citi dara 21 gada vecumā? Ballītes, alkohols. Es ēdu diedzētus graudus, sešos no rīta jogas vingrojumus taisīju. Visi domāja, ka esmu kādā sektā nonākusi.

Tajos divdesmit vienos gados, arī tad tā bija Tava iekšējā sajūta, kas Tevi vadīja?

-Jā, kaut kā pie Tatjanas Izmailovas es nokļuvu. Viņa toreiz uz mani skatījās un teica, ka tās pārmaiņas gan nebūs uzreiz. Un tā arī bija. Es izvēlējos savu bērnu tēvu, kurš teica, ka tas viss ir pilnīgas muļķības. Protams, ka es gribēju vīrieti, ģimeni, bērnus. Bet no sevis jau neaizbēgsi. Vīram par lielām šausmām es pēc 15 gadiem pie tā visa atgriezos.

Tad jau var teikt, ka tās pārmaiņas Tev sākās jau ātrāk?

-Jā, tā var teikt. No sevis neaizbēgsi!

Paldies, Tev! No sevis neaizbēgsi, tik un tā ar sevi satiksies.

-Jā, tā ir tā iekšējā sajūta.                  

Saruna ierakstīta 07.07.2016., Liepājas piejūras parkā.
Foto no Simonas personīgā arhīva.

Ja vēlies šādas un līdzīgas ziņas saņemt savā epastā 1x mēnesī, pieraksties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsi "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu!