piektdiena, 2021. gada 10. septembris

Ko ārsti Tev nestāsta

 .....to Tu visu sameklē internetā. Vai arī nesameklē. Un nezini. Tā, piemēram, šodien es uzzināju, ka kompjūtertomogrāfija nozīmē katetrs vēnā un vismaz uz 2h. Nav jau mega noderīga zināšana, bet, nu, tomēr. Vēl es uzzināju, bet, to gan vizītes laikā pie dakteres, ka pēc operācijas slimības lapa būs 1,5 mēnesi, bet pēc tam vēl uz pusgadu. Es atteicu, ka slimības lapas īsti mani neskar, jo strādāju no mājām. Daktere neko neteica. Ok. Saprotu, ka to, kas man ir un ko ar to darīs, arī uzzināšu tikai uz vietas, vai arī no interneta. Nav pat īstas skaidrības, ko jautāt. Kas man ir jāzin? 

Trauksme jau vairs nav tikai trauksmīte. Nu, jau arī uzraudu. Acīmredzot esmu nākamajā fāzē. Noliegums tā vairs neizskatās.

Turpinu sevi pētīt.

piektdiena, 2021. gada 3. septembris

Aicinājums dalībai pētījumā par psiholoģiskās palīdzības meklēšanu un psiholoģisko distresu

Skenējams aptaujas kods

Īsumā, ja esi:

  • izglītības, veselības aprūpes vai mazumtirdzniecības jomā strādājoša sieviete;
  • Tev ir pirmsskolas vecuma bērns:
  • Tu vari atlicināt 10 minūtes sava laika aptaujas par psiholoģiskās palīdzības meklēšanu un psiholoģisko distresu aizpildei,

lūdzu, izdari to! Saite uz aptauju: https://survey.questionstar.ru/7a66cb96

Pieklājīgi, bet garāk šeit:

Sveicināti!

Esmu Inta Santa, RSU profesionālās maģistra studiju programmas „Veselības psiholoģija” studente. Sava maģistra darba ietvaros līdz 2021.gada oktobra beigām veicu pētījumu par psiholoģiskās palīdzības meklēšanu un psiholoģisko distresu strādājošu sieviešu ar pirmsskolas vecuma bērniem auditorijā nenoteiktības apstākļos.

Bāzējoties jau uz iepriekš publicētiem pētījumiem un, lai iegūtu plašāku un dziļāku priekšstatu par šīs tēmas aktualitāti Latvijā, aicinu aptaujā piedalīties pilsētās dzīvojošas, izglītības, veselības vai mazumtirdzniecības jomās strādājošas vidējā līmeņa vadītājas vai augstākā līmeņa speciālistes ar vismaz vienu pirmsskolas vecuma bērnu. 

Aptaujai ir divas kārtas: pirmā kārta ir aptuveni 10 minūtēs attālināti aizpildāma aptauja, otrā kārta ir aptuveni stundu gara attālināta tiešsaistes intervija. Dalībai otrajā kārtā tiks atlasītas 8-10 dalībnieces no tām pirmās kārtas aptaujas dalībniecēm, kuras būs izrādījušas gatavību un norādījušas savu e-pasta adresi saziņai.

Dalība šai aptaujā ir brīvprātīga un par to nav paredzēta atlīdzība. Jūsu dalība šīs aptaujas pirmajā kārtā palīdzēs iegūt plašāku priekšstatu par attieksmi pret psiholoģiskās palīdzības meklēšanu un to ietekmējošajiem faktoriem tādos nenoteiktības apstākļos, kādus šobrīd piedzīvojam pandēmijas dēļ. Savukārt dalība šīs aptaujas otrajā kārtā palīdzēs padziļināt priekštatu par šiem faktoriem un to, kādi uzlabojumi būtu nepieciešami šai jomā.

Abas aptaujas kārtas veicot, tiks ievērota un nodrošināta dalībnieču konfidencialitāte atbilstošo Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai  (ES) 2016/679 (2016.gada 27.aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu  95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Iegūto datu apstrādē un uzglabāšanā tiks ievērota pilnīga konfidencialitāte, tie tiks šifrēti un izmantoti tikai apkopotā veidā, lai gūtu priekšstatu par pētījuma tēmu. 

Piedalīšanās aptaujā ir brīvprātīga un jums ir tiesības pārtraukt dalību šai aptaujā jebkurā mirklī, tādā gadījumā jūsu dati un jebkura jūs identificējoša informācija tiks iznīcināta. Aptaujas aizpildīšana un iesniegšana apliecina, ka esat iepazinusies ar visu informāciju par šo aptauju un piekritusi piedalīties tajā.

Ja jums ir jebkādi jautājumi par šo aptauju vai vēlaties pārtraukt dalību tajā, lūdzu kontaktēties ar šīs aptaujas veicēju- Intu Santu (048089@rsu.edu.lv, tālr. 29121884).

Paldies par sadarbību!

Saite uz aptauju: https://survey.questionstar.ru/7a66cb96

otrdiena, 2021. gada 31. augusts

Trauksmes norakstīšana

 Pēc pirmās vizītes, kurā dzirdēju uz sevi attiecinātus vārdus "zaļais koridors", pieņēmu lēmumu savas bailes un raizes norakstīt nost. Lai nebūtu jābaidas kopā ar kādu vai par kādu. Šodien kā reiz ir atkal reize, kad trauksmīte tracina. Nevaru neievērot nespēku. Nevaru neievērot paaugstināto temperatūru.Nevaru neievērot sāpošās locītavas un dīvaino sajūtu vēderā. Galu galā nevaru neievērot to, ka mani viss tracina. Vienīgais, ko patiešām gribas, ir ieritināties kādā lielā, lielā azotē un aizmigt. Tā silti, maigi un droši. 

Saprotu, ka ilgi tā nevarēšu turpināt, būs vien jāskata pēc kāda ārēja resursa. Cik sapratu, tad onkoloģisko diagnožu pacientiem psiholoģiskā palīdzība ir pieejama. Bet man vēl nav diagnozes. Nu, varbūt jau ir. Bet varbūt arī nē. Es taču nezinu, ko man pateiks daktere pēc nedēļas un kas uzrādīsies izmeklējumā, kuru it kā Liepājas slimnīcā neveic, tomēr Kuldīgas daktere teica, ka uz Kuldīgu, Ventspili vai Rīgu nav vērts gaidīt, ka ātrāk tomēr būs zaļais koridors Liepājā. Jā, vizīte pie dakteres Liepājā ir mēnesi ātrāk, kā Ventspils pieraksts uz izmeklējumu. Bet...vai vizītes laikā Liepājā man veiks to izmeklējumu, uz kuru mani nosūtīja Kuldīgas daktere? Kad zvanīju iepriekš, man teica, ka tur tādus izmeklējumus neveic. Tamdēļ neatsaku iepriekš rezervētos laikus Ventspilī un Kuldīgā. Muļķīgi. Ja nu kādam tos vajag. Labi. Nāks laiks un zināšu. Varbūt ne visu. Bet, gan jau kaut ko no tā, kas mani sagaida nākotnē un kur es varētu saņemt psiholoģisko palīdzību. Trauksmīte tracina. 

Šī brīža uzdevums ir nodzīvot šo nedēļu. Un tā tik turpināt. Un, kas zin, varbūt viss tas ir tikai sapnis, vai kāda kļūda. Dzīvē taču visādi var gadīties.

Aizvien nolieguma fāzē. Mīļi.

pirmdiena, 2021. gada 23. augusts

Zvans no zaļā koridora

Šorīt saņēmu zvanu. No zaļā koridora koordinatores. Kundze apjautājās vai jau gadījumā neesmu kaut kur pierakstīta. Pārsteigta atbildu, ka man tika teikts gaidīt zvanu un šis tad arī ir tas zvans, ko esmu sagaidījusi. Gaidīju nedēļu. Daktere teica, ka varētu būt jāgaida divas. Ok, tad jau esmu iekļāvusies. Mana vizīte pie onkoloģes noteikta vēl pēc divām nedēļām. Atkal jāgaida. Koordinatore minēja, ka cerējusi, ka augustā kāds laiks  atbrīvosies. Bet, nē. Ātrākais ir septembrī. Līdzi esot jāņem nosutījums, USG, nu tas, kurš dakterei nav paticis, pase un 4 eur. Jāierodas krietni ātrāk, jo būs jāpilda reģistratūrā formalitātes. Labi, ka pabrīdināja, citādi, zinot mani, es varētu mieriņā visu nokavēt. Mieriņš, tas ir tas, kā man pietrūkst. Fona trauksme pazūd tikai no sirds nododoties darbam. Kad esmu koncentrējusies uz klientu, tad aizmirstu par sevi. Pēc tam gan esmu kā izžmiegta ērkšķoga. Jāpaguļ. Gulēšanas vietā der arī ass ēdiens. Ieēdu kārtīgi assssu ugunsmaltīti un varu funkcionēt vēl kādu laiku. Cik labi, ka man ir tādi kolēģi, kuri dalās savos life hack, kā apmānīt ķermeni! Ļoti noderīgi. Rekomendēju Facebook piesekot dr.Laila Jemberga, viņa dalās ar tiešam pārsteidzošām aktivitātēm, kas palīdz sadzīvot ar ķermeni dažādās situācijās. 

Bailīties, kuras mēģinu norakstīt nost šai ierakstu sērijā, tepat vien ir. Un arī trauksmīte, ar kuram mēģinu sadzīvot. Aizvien noliegšanas fāzē kopš augusta sākuma, kad pirmo reizi dzirdēju pieminam šo visādi citādi cerīga krāsa nodēvēto koridoru. Cik gan tomēr mana psihe ir normāla ;)

pirmdiena, 2021. gada 16. augusts

Nosūtījums

 Šodien sarunāta vizīte. Daktere teica: "Jūs taču varat arī darba laikā? Atbrauciet. Man kabinets nebūs vajadzīgs. Tad būs analīžu rezultāti un es varēšu pazvanīt uz zaļo koridoru." Ok. Analīžu rezultāti ir. Ierodos reģistratūrā un saku: "Man šodien pie dakteres". Man atbild: "Neko nezinu. Šodien kabinetā pieņem cita daktere. Zvaniet savējai." Apmulstu. Telefona numura man nav. Šī bija pirmā vizīte pie viņas, jo iepriekšējā daktere bija pirms gada mirusi, vajadzēja meklēt jaunu. Labi. Aizeju uz kabinetu, tur arī apstiprina, ka viņa šodien nepieņem. Bet es lēnām apdomāju, ka varbūt daktere ir domājusi, ka man jāmeklē viņa nodaļā. Sameklēju nodaļu. Esot izgājusi. Gaidu. Un domāju, kamdēļ tik vienkāršas lietas sarežģās. Šķiet, dakterei ir bijis kāds iekšējais monologs, kur tikai daļu viņa atspoguļojusi man. Noteikti satraukums. Ok. Pēkšņi blakus izdzirdu: "Ko mēs runājām par šodienu? Es vairs neatceros." Paceļu acis un redzu dakteri. :) Atsaku, ka kaut kas bija par analīžu rezultātiem, zaļo koridoru un kabineta nevajadzēšanu. "Ak, labi. Es aiziešu pakaļ analīzēm, " atsaka daktere un jau gatavojas kur doties. "Man ir līdzi," es saku un velku ārā izdruku. Daktere apskata, ieved mani kabinetā, un jautā par iespējāmiem izmeklējuma laikiem. Atsaku, ka ātrākais esot pieejams pēc gandrīz 2 mēnešiem. "Nu, ja, tā jau es domāju, tad zvanīšu un pieteikšu jūs zaļajam koridoram. Liepājā, vai ne?" Piekrītoši pamāju: "Jā, tas tuvāk." Daktere sazvana nosauc nepieciešamo informāciju un saka: "Tagad, redzot nepazīstamu numuru, celiet to". Prasu:"Kas tālāk?" Viņa atsaka, ka tad jau pēcāk varēšu pieteikties pie viņas, kad vajadzēs. Kādā mirklī pieķeru sevi pie domas: "Bet, ja nu nevajadzēs?"

Zinu, ka nosūtījumā zem cipariņiem slēpjas diagnoze. Bet bail to meklēt klasifikatorā. It kā tas ko mainītu.

Aizvien nolieguma fāzē.

piektdiena, 2021. gada 13. augusts

Audzēja marķieri

To, ka tās ir analīzes, lai noteiktu audzēja marķierus, uzzināju, saņemot apmaksas atteikumu no apdrošinātājiem. Nē, šis pakalpojums neesot iekļauts polisē. Ok. Nebija jau nemaz tik dārgs. Tomēr izlasīt vārdus "audzēja marķieri" bija vēl stindzinošāk  kā dzirdēt dakteres vārdus "zaļais koridors". Nu, labi. Esmu pieradusi, ka dakteri skopi dalās ar info. Un kopš studiju gada RSU, saprotu viņus daudz labāk. Tomēr tas, ka visu saprotu, nemazina manu baidīšanos. Nē, panikas nav. Tikai plikas bailes. Un neziņa, ko uzrādīs šie marķieri. Baidos, baidos un tad atceros, ka es taču vairāk kā gadu ārstēju hronisku laimboreliozi ar apiterapiju. Un vēl atceros, ka bišu inde palīdz cīnīties ar vēzi. Ienirstu pētījumos- jā, pēdējais ir par cīņu ar krūts vēzi. Hei, tad jau man ir labs ārstēšanās handikaps! Un nomierinos. Pilnīgi fiziski jūtu, kā ķermenī ielīst smags un silts miers. 
Beidzot dienas beigās atnāk ziņa. Analīžu rezultāti. Sarkani un zili pasvītroti. Risks 81,9%. Kājas ietrīcas. Un roka uzspiež telefonā visloģiskākās draudzenes vārdu. Neatbild. Miers. Jāsavācas, es tak apņēmos nevienu neievilkt savās bailēs. Atceros par bitēm, ieritinos krēslā un rakstu bailes nost. Galu galā 18.1% arī ir kaut kas. Tad tik jāturpina. Mierīgi.

ceturtdiena, 2021. gada 12. augusts

Rutīnas vizīte

Drusku bail. Vakar pirmo reizi dzirdēju: "Sūtīšu jūs uz zaļo koridoru". Nav tā, ka nebūtu to dzirdējusi, bet attiecināt to uz sevi  laikam tomēr ir kas cits.
Tas notika rutīnas vizītes laikā. Ikgadējā "tehniskā apskate". Daktere, skatoties ekrānā, apklusa un pēc kāda mirkļa klusi noteica: "Labā olnīca". Pēc tam ilgi neko neteica, bet mērīja ekrānā redzamo un galu galā satraukti secināja: "Man nepatīk, tas ko redzu". Jautāju, vai būs vēl kas jāpapēta, viņa atteica: "Jā, bet, ja uz izmeklējumu būs jāgaida, tad uz zaļo koridoru sūtīšu bez tiem". Ok. Tā es šo vārdu savienojumu izdzirdēju pirmo reizi. Tālāk saņēmu čupiņu ar nosūtījumiem un vizītes pierakstu pēc 4 dienām. Klausījos visu, ko saka daktere un funktierēju par to, cik mierīgi visu uzklausu. Jokoju. Un satraucos par to, ka mans svars ir par 6 kg vairāk, kā man šķita. Sievišķīgi. Pasmaidu. Samaksāju par vizīti un dodos uz auto. Vēl pusstunda ceļā, varēšu apdomāt to, kas nupat noticis. Atceros visu, ko studijās esmu mācījusies un pasmaidu. Esmu pirmajā fāzē- neticu, ka tas kaut kā attiecas uz mani. Ok. Tātad tas ir absulūti normāli. Psihei. Tuvojoties mājām, uz pelēko mākoņu fona ieraugu pelēku gaisa balonu. Pasmaidu. Melnbaltā fotogrāfija. Dzīve apstājusies? Nē. Es vēl aizvien esmu kustībā. Tikai drusku nobijusies. Domāju, ko nu darīt. Kādam stāstīt? Kādu baidīt? Hmm. Un tad baidīties kopā ar kādu? Nē, kamēr vēl viss ir stadijā, kurā neticu, bet tikai baidos, pabūšu ar tām bailēm vienpatībā. Tomēr, apzinos, ka kaut ko ar to visu tomēr vajadzētu darīt. Domāju, domāju un saprotu, ka man tak ir pārmaiņām veltīts blogs. Tas būtu visekoloģiskāk- rakstīt visu nost. To tad arī daru. Ar skatu uz priekšu. Es mainos.