svētdiena, 2020. gada 1. novembris

Atbalsta avoti Covid-19 krīzes pārvarēšanā strādājošām sievietēm ar pirmsskolas vecuma bērniem Latvijā


Šis gads man neplānotu izaicinājumu pilns. Un nav runa tikai par pandēmiju. Esmu kļuvusi par skolotāju, lai gan man nekad nav bijis tāds nopietns mērķis to darīt. Esmu uzsākusi studijas RSU-vidē, kur sasodīti augstu tiek vērtētas zinātniskas teorijas, lai gan pati es visnotaļ rezervēti pret tādām izturos. Un, visa tā sakarā man neatliek laika daudzām man tik svarīgām lietām, kuras esmu veikusi iepriekš. Tai skaitā blogu ieraksta veikšanai nedz šeit, nedz arī www.enneagramcoaching.lv. Bet. Ir tā, ka man ir jāveic dažādi studiju uzdevumi. Tad, nu tuvākajā laikā (vismaz tik ilgi, kamēr vēl turpināšu studijas un saņemt studiju uzdevumus un tos pildīt :)), es publicēšu savus mājas darbus šeit. Un, pirmais būs uzdevums studiju kursā "Metodisko materiālu izstrāde un psihoizglītošana psiholoģijas praksē". Šis darbs ir starpposma rezultāts, jo pati psihoizglītojošā programma vēl tikai taps, bet šeit ir ieskats tās teorētiskajā pamatojumā. Darbs ir veikts kopā ar manu studiju kolēģi Tamāru Puzirevsku. Un nākamā studiju etapā mēs kopā veidosim psihoizglītojošu programmu (normālu cilvēku valodā :) - semināru), kuru piedāvāsim savai mērķauditorijai. Šajā rakstā ir iespējams iepazīt topošā semināra zinātnisko pamatojumu. Vispirms būs iespējams uzzināt par pētījumiem, kas veikti  ārzemēs, pēcāk apkopoti Latvijā veikta pētījuma dati, tālāk apkopoti secinājumi un rekomendācijas.  


Vai esat gatavi ienirt manā pēdējā laika ikdienā? Laipni lūgti. Būs interesanti! :)

Mēs izvēlējāmies pētīt strādājošu sieviešu ar pirmsskolas vecuma bērniem izaicinājumus nenoteiktības apstākļos (nav grūti iedomāties, kamdēļ tieši tā :) ).

ĀRZEMĒS VEIKTO PĒTĪJUMU ANALĪZE

Ņemot vēra mūsu izvēlēto mērķauditoriju: „strādājošas sievietes ar bērniem pirmsskolas vecumā”, piedāvājam izskatīšanai sekojošus pētījumus.

Priekšstati: Sievietes dzimumloma

Īslandes unversitātes pētnieču pētījums (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020) par dzimumu lomu uztveri pandēmijas izsaukto ierobežojumu laikā (nepieciešamība palikt mājās, daļēji slēgtas skolas, darbs), rada priekšstatu, ka psiholoģiski smagāk to pārdzīvoja strādājošās sievietes-mātes. Pētījuma sākumā autores norāda uz jau agrāk veiktiem pētījumiem, kas atklāj, ka, lai arī Īslande ir neoliberālas politikas valsts ar augstu dzimumu līdztiesību (strādā 82% sieviešu), tomēr uzskats, ka sieviete ir atbildīga par bērnu audzināšanu (ēdiens, apģērbs, veselība) un mājsaimniecību, ir spēcīgs. Pētījuma ietvaros tika ievākta informācija no 97 respondentiem attālināti elektroniskā formātā, izmantojot nepabeigtā stāsta metodi. Pētījums atklāja, ka lielākā daļā gadījumu sievietes par savu pienākumu uzskata gan bērnu audzināšanu (ēdiens, apģērbs, veselība, papildus tam pievienojot izglītību un sociālo dzīvi), gan arī mājsaimniecības darbu veikšanu, saglabājot pozitīvu noskaņojumu. Tāpat pētījumā tika novērots sieviešu kritisks pašvērtējums par neatbilstību visu augstāk minēto pienākumu izpildē un ar to saistīta vainas un kauna sajūta. Tāpat, bez vērības nebūtu atstājams pētījumā novērotais fakts, ka sievietes nereti arī sacentās šo pienākumu izpildes kvalitātē ar citām sievietēm (izmantojot sociālos tīklus). Nekas tāds netika novērots vīriešu auditorijā. Lai arī šī pētījuma ietvaros tika piedāvāts izskatīt nepabeigto stāstu par ģimeni ar bērniem vecumā no 6 līdz 16 gadiem, ņemot vērā pētījuma rezultātu tendenci, šos rezultātus, iespējams, varētu attiecināt arī uz ģimenēm ar jaunāka vecuma bērniem.

Psiholoģiskā labklājība. Māte un pirmsskolas vecuma bērni

Skatījumu tajā, ko nācās piedzīvot pandēmijas laikā sievietēm ar pirmsskolas bērniem, paplašina Padujas Universitātē (Itālija) veiktais pētījums (Di Giorgio, E., et al., 2020) par mātes un pirmsskolas vecuma bērnu uzvedības paradumiem un psiholoģisko labklājību pandēmijas izsaukto ierobežojumu laikā (karantīna, ikdienas rutīnas un komunikācijas ar vienaudžiem trūkums). Pētījumā piedalījās 245 sievietes ar bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem, aizpildot aptauju attālināti- internetā. Pētījums ietvēra gan konkrētā brīža stāvokļa vērtējumu, gan arī pirmskarantīnas stāvokļa izvērtējumu par sevi un par bērnu vai bērniem. Pētījuma dati parādīja, ka šie striktie mēri, skatot uzvedības paradumus un psiholoģisko labklājību, negatīvi ietekmējuši gan mātes, gan bērnus. Atsevišķi būtu jāuzsver, ka, karantīnas laikā miega kvalitātes pasliktināšanās saistību varēja novērot to strādājošo māšu un bērnu starpā, kuras, vai nu turpināja strādāt no mājām, vai pandēmijas dēļ bija pārtraukušas strādāt. Attiecībā uz psiholoģisko labklājību, pētījumā parādījās māšu emocionālo simptomu pasliktināšanās, tās izjuta laika spiedienu, bet bērniem radās grūtības sekot ikdienas rutīnai, palielinājās problēmas  ar pašregulāciju, emocionalitāti, uzvedību, hiperaktivitāti un neuzmanību. Ja māte turpināja strādāt no mājām, bērniem pieauga arī garlaicība. Tika novērots, ka bērna pašregulācijas pasliktināšanās ir saistīta gan ar mātes spēju valdīt emocijas pasliktināšanos, gan miega kvalitātes (mātes un bērna) pasliktināšanos. Pētījuma autori norāda, ka psiholoģiskās labklājības jautājums mātes un bērna attiecībās varētu būt skatāms divvirzienu formātā- t.i. bērna uzvedības pasliktināšanās var ietekmēt mātes psihisko stāvokli, tāpat arī mātes psihiskais stāvoklis var ietekmēt gan to, kā māte uztver bērna uzvedību, gan arī bērna psihisko stāvokli. Jebkurā gadījumā mātes un bērna psihiskā labklājība ir saistītas.

Psihiskā veselība: māte un bērni

Savukārt Manitobas Universitātes (Kanāda) pētījums (Cameron, E. E, et al., 2020) skaidri norāda, cik būtiski pandēmija ir ietekmējusi sieviešu ar bērniem psihisko veselību.  Pētījumā piedalījās 641 respondete ar bērniem vecumā no 0 līdz 8 gadiem (t.sk.grūtnieces), aizpildot aptauju internetā. Pētījums ietvēra gan sociāli demogrāfisko sadaļu, ieskaitot informāciju par finansiālo stāvokli, gan arī specifiskus jautājumus par psihisko veselību (depresijas un trauksmes testi) un veidu, kā tiek meklēta palīdzība psihiskās veselības problēmu sakarā. Pētījums parādīja klīniski nozīmīgu depresiju  un trauksmi attiecīgi 33,16% - 43,37% un 29,59% -36,27% mātēm. Pētījuma autori norāda, ka tas ir nozīmīgi lielāks procents, nekā iepriekš ārpuspandēmijas laikā veiktajos pētījumos, un tuvs tam procentam, kas iegūts, pētot psihisko veselību agrāk notikušās SARS epidēmijas laikā. Tādējādi pētījuma autori pievērš uzmanību tam, ka globālās veselības krīzes laikā pieaug nepieciešamība pēc psihiskās veselības aprūpes. Tāpat pētījumā tika apstiprināts fakts, ka šāda stresa laikā, kāds radās pandēmijas laikā, personām, kurām jau agrāk ir bijušas psihiskās veselības problēmas, tās atkal atgriežas. Saistībā ar bērna vecumposmu, pētījums parādīja, ka grūtniecēm un mazuļu (līdz 18 mēn.) mātēm pandēmijas laikā biežāk bija gan trauksme, gan depresija, mātes ar bērniem līdz 4 g.v. trauksme bija saistīta ar ievainojamību finanšu jomā,  savukārt mātēm ar bērniem vecumā no 5 līdz 18 gadiem daudz nozīmīgāks trauksmes un depresijas faktors bija laulības kvalitāte. Tāpat laulības kvalitāte ietekmēja grūtnieču un mazuļu (līdz 18 mēn.) māšu trauksmi un depresiju.  Kas attiecas uz palīdzības meklējumiem garīgās veselības jomā- tie visvairāk tikuši meklēti internetā.

Rekomendācijas. Rūpes pašam vecākam par sevi

ASV profesionāļu publikācijas (Coyne, L.W, et al., 2020)  žurnālā Behavior analysis in practice  fokuss vērsts uz dzīvību turpinošu ideju, kas cieši saskan ar lidmašīnas drošības instruktāžā sacīto: „Vispirms uzvelciet skābekļa masku sev, tad bērniem un tiem, kuri to paši nevar izdarīt” . Tieši tāpat ar psiholoģisko labklājību. Lai varētu nodrošināt to paaugstinātas spriedzes apstākļos, kāda tā bija pandēmijas izsaukto ierobežojumu laikā, pirmkārt, ir nepieciešams parupēties par personisko psiholoģisko labklājību- tātad par vecākiem. Publikācijas autori,  balstoties dažādos pētījumos, ir izstrādājuši rekomendāciju sarakstu profesionāļiem, darbam ar  vecākiem. Rekomendāciju sarakstā ir minēti vairāki principi, tādi kā: mazām lietām ir nozīme, viss ir saistīts, paradumiem ir nozīme, jēgai ir nozīme, mēs esam stiprāki kopā, pašpalīdzība kā mīlestība. Tāpat vēlamo rīcību soli pa solim saraksts: pirmkārt, apzinātības un pieņemšanas prakse, otrkārt, novērtēta un piesaistīta rīcība, treškārt, līdzjūtība pašam pret sevi. Lai arī šajā publikācijā minētās pieejas ir balstītas pētījumos, tomēr nav zināms, cik rezultatīva varētu būt šo rekomendāciju īstenošana globālas pandēmijas apstakļos, kad, ar vecākiem, visticamāk nāktos strādāt attālināti. Šobrīd šie ir jauni un nebijuši apstākļi it visiem, tai skaitā arī profesionāļiem, kuri sniedz atbalstu vecākiem un nav pieejami un vēl labu laiku nebūs pieejami pētījuma dati par psiholoģiskā atbalsta veida sniegšanas efektivitāti.

Rekomendācijas: Komunikācija ar bērnu

Kā papildinoša rekomendāciju sarakstam varētu būt Oksfordas Universitātes pētnieku publikācija (Dalton, L., et al.,2020) žurnālā „The Lancet Child & Adolescent Health ”, kā komunicēt ar bērniem par pandēmiju un ar to saistītajiem procesiem, kuri tieši vai netieši skar bērnu ikdienu. Publikācijas autori norāda, ka lai arī vecāki cenšas ar bērniem par satraucošām sajūtām un apkārt notiekošām problēmām nerunāt, tomēr bērnu jau no 2 gadu vecuma pamana apkārt notiekošās pārmaiņas. Ja bērniem šādas informācijas nav, tie mēdz to veidot paši. Īpaši bieži tas notiek ar 4-7 gadu veciem bērniem, kuriem raksturīga maģiskā domāšanai. Viņi var uzskatīt, ka kādi ārējie notikumi ir radušies no viņu domām, vēlmēm vai nesaistītām darbībām.  Šī iemesla dēļ sensitīvai un efektīvai komunikācijai par šādām situācijām ir liela nozīme gan bērnu, gan ģimenes turpmākajai psiholoģiskajai labklājībai. Publikācijas autori aicina vecākus iztaujāt bērnus par viņu bažām,  uzklausīt bērnu sacīto un sniegt vecumam piemērotā valodā situācijas izskaidrojumu, neaizmirstot sarunā iekļaut arī emocionālos aspektus, ne tikai sausus faktus, tādējādi demonstrējot piemēru, kā paust savas emocijas un bažas.

LATVIJĀ VEIKTĀS APTAUJAS DATU ANALĪZE

Lai veiktu pētījuma „ Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā COVID-19 pandēmijas laikā un periodā pēc tās” datu analīzi  izvēlētajai  mērķauditorijai „Strādājošas sievietes ar bērniem pirmsskolas vecumā”, tikai izmantots gan MS Excel Sort&Filter  funkcija un Data analysis rīks Descriptive statistics, gan arī SPSS programma.

No kopumā 2608 (N) aptaujātajiem respondentiem, 120 (n) respondenti atbilda šiem kritērijiem: sieviete, dzīvojoša vienā mājsaimniecībā ar bērnu /-iem līdz 5 gadu vecumam, strādājoša savā profesijā ārkārtas stāvokļa laikā.

Vispārīgie dati

Vidējais sieviešu vecums, aprēķinot pēc norādītā dzimšanas gada bija 37 gadi (M = 1983,53, SD = 8,12, N = 2608, n = 120 ). Vecuma robežas no 25 līdz 63 gadiem[1] (min 1957, max 1995,). Dzīvesvieta – 74 respondentēm lielāka vai mazāka Latvijas pilsēta (t.sk. 39 Rīgā, 21 lielās un 14 mazās Latvijas pilsētās),   laukos mita 46 respondentes. Lielākā daļa respondešu -81, bija latviešu tautības,  pārējās- 34 krievu un 4 citu tautību respondentes.


1.attēls

Ģimenes stāvoklis

Kas attiecas uz ģimenes stāvokli,  lielākā daļa sieviešu atradās attiecībās (M = 2,18[2], SD = 0,68, N = 2608, n = 120 ), jeb, precīzāk- 101 precējusies vai civillaulībā un 3 dzīvoja kopā ar cilvēku, ar kuru bija attiecībās. Savukārt 19 ģimenes stāvokli raksturoja citādāk (4  neprecējušās, 9 šķirušās, 2 atraitnes un 1 cits).

2.attēls

Mājsaimniecībā dzīvojošo cilvēku skaits.

Šīs mērķgrupas mājsaimniecībā dzīvoja vidēji dzīvoja mazāk kā 4 cilvēki (M = 3,95, SD = 0,93,  N = 2608, n = 120)  cilvēku. No visām repondentēm tikai 8 ārkārtas laiku pavadīja divatā ar pirmsskolas vecuma bērnu, pārējās respondentes norādīja,  ka ir dzīvojušas trijatā -31, četratā -40, piecu vai vairāku cilvēku lielā mājsaimniecībā- 41.

Vidēji mājsaimniecībā bijušas  nedaudz vairāk, kā 3 istabas (M = 3,24, SD = 1,28,  N = 2608, n = 120) istabas (no 1 līdz 7), un nepilnu 83 kvadrātmetru lielā kopējā apdzīvojamā platībā (M = 83,67, SD = 47,27,  N = 2608, n = 120) n 22 līdz 260 kvadrātmetru robežās.

Vidējais respondenšu kopējais bērnu skaits vecumā līdz 18 gadiem bija 2,75 (M = 2,75, SD = 0,90, N = 2608, n = 120) , robežās no neviena[1]  līdz 5.

Lielākai daļai respondenšu bija augstākā izglītība (M = 3,14[3], SD = 0,79, N = 2608, n = 120) bija bakalaura grāds -52, attiecīgi maģistra izglītība -44, vidusskola vai līdzīga -21, pamatskola -3. Nevienai šīs grupas respondentei nebija doktora grāds.

Lielākā daļa respondenšu bija strādājošas publiskajā -48 vai privātajā -59 sektorā, bet pārējās 13 respondentes strādāja kā pašnodarbinās -12, vai darbojās citā jomā -1.

Vidējā respondente (M = 1,23[4], SD = 0,87, N = 2608, n = 120) nestrādāja veselības aprūpes jomā -112, savukārt tās, kuras strādāja darbojās kā medmāsa -1, citā veselības aprūpes profesijā, kurai ir kontakts ar klīnisko darba jomu -4, administratīvajā darbā veselības aprūpē -2 un veica citu darbu slimnīcā -1. Neviena nestrādāja kā ārste. 

Šajā mērķauditorijā vidēji (M = 1,24[5], SD = 0,47, N = 2608, n = 120) nodarbinātība nebija mainījusies ( tikai 2 zaudēja esošo darbu un 25 daļēji mainījās nodarbinātība). Kas attiecas uz veicamā darba apjomu, vidēji tas nebija mainījies  (M = 2,89[6], SD = 1,08, N = 2608, n = 120) jeb 41 respondentei, daļai ievērojami -8 vai nedaudz palielinājās- 26, bet daļai ievērojami -12  vai nedaudz samazinājās -31. Attiecībā uz darba jomas maiņu (darba joma, kurā strādāja pirms ārkārtas situācijas pasludināšana un tā, kurā strādāja aptaujas izpildīšanas brīdī), tad tur tikai 11 respondentes atzīmēja izmaiņas.

Pieredze saistība ar COVID 19

Kas attiecas uz saistību ar COVID 19 izraisīto slimību, tad neviena no respondentēm šī diagnoze netika konstatētai, lai arī  13 no respondentēm norādīja, ka ir  novēroti simptomi, bet analīzes nav veiktas un 3 respondentes atzīmēja, ka ir kontaktējušas ar COVID19 saslimušo. Līdzīgas atbildes respondentes sniedza arī par savu ģimenes locekļu saistību ar COVID19 slimību. Nevienam no respondenšu ģimenes locekļiem šī slimība netika konstatēta, lai arī  4 no respondentēm norādīja, ka   ģimenes locekļi ir saslimuši ar COVID19 līdzīgiem simptomiem, tomēr analīzes nav veiktas. Kas attiecas uz saistību ar saslimstību ārpus ģimenes loka, 4  respondentes atzīmēja, ka saslimuši  draugi, un 3 respondentes atzīmēja, ka saslimuši kolēģi.  Attiecībā uz saistību ar COVID 19 izraisītu letalitāti, tad ar to šai mērķauditorijai saistība ir bijusi neliela, jo neviena no respondentēm neatzīmēja tuvinieka nāvi un tikai viena atzīmēja pazīstama  cilvēka nāvi.

Atbalsta avoti

Analizējot atbilžu matricas rezultātus jautājumam par atbalstu ārkārtas situācijas laikā, tika salīdzināti vidējie  vērtējumi (iespējamās atbilžu vērtības bija no 1 līdz 5) visiem 33 atbalsta veidiem un konstatēts, ka par vislielāko atbalstu responentes ir uzskatījušas: pilnvērtīgu miegu (M = 3,5, SD = 1,48, N = 2608, n = 120),  pastaigas (M = 3,41, SD = 1,63, N = 2608, n = 120) un darbu (darba esamību) (M = 3,32, SD = 1,91,  N = 2608, n = 120). Savukārt vismazāk kā atbalsts novērtēts kas cits[7] (M = 0,12, SD =  0,65, N = 2608, n = 120), narkotisko un psihotropo vielu lietošana (M = 0,18, SD = 0,74 ,N = 2608, n = 120), brīvprātīgo palīgu atbalsts (M = 0,25, SD = 0,79, N = 2608, n = 120), profesionālā medicīniskā palīdzība (M = 0,28, SD = 0,88 , N = 2608, n =120). Pārējo atbalsta veidu novērtējumu sk. 3.att.

 Secinājumi

Salīdzinot šī pētījuma datus ar Padujas Universitātē (Itālijā) veikto pētījumu   līdzīgā auditorijā (Di Giorgio, E., et al., 2020), kā viens no atbalsta faktoriem tiek izcelts miegs un ierastās dienas kārtības saglabāšana (pieņemot, ka darbs un tā esamība ir viena no ikdienas kārtību veidojošām sastāvdaļām). Tāpat šis pētījums savā ziņā sasaucas ar Īslandes Universitātē veikto pētījumu (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020) par sieviešu uzskatu, ka atbildība šajā laikā gulstas vairāk uz viņu pleciem. Par to liecina fakts, ka tāds atbalsta veids, kā  ģimenes locekļu atbalsts atrodas 6.vietā no 33 izvēlei norādītajiem atbalsta veidiem (skat. 3.attēlu), bet pārējie apkārt esošo cilvēku atbalsta veidi atrodas vēl zemākās pozīcijās  (draugu, paziņu atbalsts, darba devēja, kolēģu atbalsts, kaimiņu atbalsts, studiju biedru atbalsts, baznīcas, draudzes atbalsts, profesionāla psiholoģiskā palīdzība, profesionāla medicīniskā palīdzība, brīvprātīgo palīgu atbalsts). Bez ievērības negribētos arī atstāt faktu, ka lielākā daļa sieviešu atradās partnerattiecībās vai dzīvoja mājsaimniecībās ar vairāk kā 2 cilvēkiem, kas savā ziņā izskaidro kā  ģimenes locekļu atbalsts atrodas visaugstāk no visiem iespējamajiem cilvēciskā atbalsta veidiem, tomēr liek domāt, ka ne vienmēr tas līdz galam tiek izmantots, jo 5 citi atbalsta rādītāji to apsteidz.

3.attēls

Atbalsta avoti

Piezīme: katra atbalsta veida vērtējums tika izteikts vērtības no 1 līdz 5

 REKOMENDĀCIJAS

Rekomendācijas nenoteiktības apstākļos mūsu izvēlētajai mērķauditorijai „strādājoša sieviete ar pirmsskolas vecuma bērnu” ir balstītas Latvijā veiktās aptaujas datu analīzē un vairāku pētījumu datu analīzē.  

Galvenais rekomendāciju vēstījums ir „Nenoteiktības apstākļos parūpējies vispirms par sevi!”, kuru tieši vai netieši apstiprina gan pētījumu analīze, gan aptaujā iegūto datu analīze. Lai vieglāk rekomendācijas būtu praktiski uztvert, tās sadalījām 4 grupās un katrai grupai pievienojām konkrētas vēlamās darbības kā rīkoties nenoteiktības apstākļos.

1.Parūpējies par sevi.

  • Pietiekami izgulies.
  • Plāno dienu, ieplānojot laiku sev.
  • Pieturies pie plāna.
  • Novērtē ikdienišķos sasniegumus.
  • Ļauj sev kļūdīties.
  • Pieņem atbalstu.

2.Runā ar bērnu. 

  • Lieto bērna vecumam piemērotu valodu.
  • Iztaujā par bažām.
  • Atbildi uz jautājumiem.
  • Dalies ar savām sajūtām un emocijām.
  • Palīdzi bērnam saprast viņa emocijas un sajūtas.

3.Lūdz atbalstu.

  • Ģimenei.
  • Darba devējam.
  • Kolēģiem.
  • Draugiem.
  • Kopienām

4.Meklē profesionālu palīdzību: 

  • Ja Tu/bērns esat saslimuši.
  • Ja Tu/bērns nespējat kontrolēt trauksmi.
  • Ja Tu/bērns esat kādreiz slimojuši ar psihiskām saslimšanām.
  • Ja Tavi/bērna miega traucējumi kļūst hroniski


 IZMANTOTO AVOTU SARKASTS

Aptaujas „Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā Covid-19 pandēmijas laikā un periodā pēc tās” dati.

Auðardóttir, A.M. &, Rúdólfsdóttir, A.G. (2020, August 14). Chaos ruined the children’s sleep, diet and behaviour: Gendered discourses on family life in pandemic times. Gender, Work & Organization, Online Version of Record before inclusion in an issue, https://doi.org/10.1111/gwao.12519

Cameron, E. E., Joyce,  K. M., Delaquis, C.P.,  Reynolds,  K., Protudjer, J.L.P. & Roos, L.E. (2020) Maternal psychological distress & mental health service use during the COVID-19 pandemic. Journal of Affective Disorders. 276,  765-774. https://doi.org/10.1016/j.jad.2020.07.081

Coyne, L.W., Gould, E. R., Grimaldi, M., Wilson, K.G., Baffuto, G. & Biglan A.(2020, May 6) First Things First: Parent Psychological Flexibility and Self-Compassion During COVID-19. Behavior Analysis in Practice. https://doi.org/10.1007/s40617-020-00435-w

Dalton, L., Rapa, E. & Stein A. (2020) Protecting the psyhological health of children trought effective communication about COVID-19. The Lancet Child & Adolescent Health, 4 (5), 346-347, https://doi.org/10.1016/S2352-4642(20)30097-3

Di Giorgio, E., Di Riso, D., Mioni, G. & Cellini, N. (2020, August 31) The interplay between mothers’ and children behavioral and psychological factors during COVID-19: an Italian study. 
European Child and Adolescent Psychiatry, https://doi.org/10.1007/s00787-020-01631-3


[1] pētījumā netika lūgts norādīt, vai respondents ir pirmsskolas vecuma bērna vecāks, tamdēļ iespējams respondents ir vienā mājsaimniecībā ar pirmsskolas vecuma bērnu dzīvojošs cilvēks.
[2] Atbildes vērtība 2 norādīja sekojošu ģimenes stāvokli: Precējies (-usies) vai civillaulībā.
[3] Atbildes vērtība 3 norādīja sekojošu izglītības līmeni: Bakalaura grāds.
[4] Atbildes vērtība 1 norādīja sekojošu atbildi uz jautājumi vai strādajāt veselības aprūpes jomā: Es nestrādāju veselības aprūpes nozarē.
[5] Atbildes vērtība 1 norādīja sekjošu atbildi uz jautājumu par nodarbinātības izmaiņām kopumā COVID 19 ierobežojumu laikā: Nē, nav mainījusies.
[6] Atbildes vērtība 3 norādīja sekjošu atbildi uz jautājumu par nodarbinātības izmaiņām veicamā darba apjomā COVID 19 ierobežojumu laikā: Palika bez izmaiņām.
[7]Uz jautājumu, kas CITS palīdzēja pārvarēt ārkārtas situāciju un ar to saistītus ierobežojumus respondentes sniedza šādas atbildes: „Komunikācija un laika pavadīšana ar bērnu. Bērnudārza attālinātajās mācības uzdoto radošo darbu pildīšana. Iespēja mazliet elastīgāk pieiet pie darbalaika plānošanas’’. „Miers un pozitīvas domas”. „Tas, ka bērni dzīvoja mājās radīja drošības sajūtu’’.

svētdiena, 2020. gada 25. oktobris

Vai to tiešām vajag?

Kopš septembra sprinta tempā skrienu maratonu. Nav viegli. Iestiepjas ne tikai manas plānošanas un jaunas informācijas daudzuma aptveršanas spējas, bet arī smuki notiek ego piezemēšana visvisādos veidos. Mācos to visu izdzīvot un piedzīvot. Un, pēkšņi, šovakar sajutos absolūti laimīga.

Biju nolēmusi svētdienas vakaru pavadīt saliekot iepriekš sameklēto info smukā prezentācijā- ko citkārt vienkārši demonstrētu klasē kopā ar savu stāstījumu. Bet, tagad to visu vajag izdomāt, kā padarīt uztveramu attālināti. Nav pirmā reize, kad sastopos ar izaicinājumu pārvērst klātienes kursu attālinātajā. Tikai šoreiz izaicinājumam ir pievienojies tas, ka ne es esmu izstrādājusi šo programmu. Es šo tēmu redzu pilnīgi citādāk un man ir svešs un, vienā otrā gadījumā, pat nepieņemams veids, kā to traktē izglītības standarts. Ok, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par ko citu.

Ar vislabākajiem nodomiem, esmu piesēdusi pie datora, lai izveidotu jau iepriekš minēto prezentāciju. Un, tadamm, zvana telefons. Tagad? Vakarā? Kam mani tik vēlu vajag?

A....paskatos...un bāc! atmiņā atgriežas plāns šovakar pildīt kouča mentora studiju programmas mājas darbu- trijatā trenēt kouča mentora prasmes. Neērti. Biju aizmirsusi. Pilnīgi. Kopš septembra atvērto failu apjoms vēl joprojām pārspēj mana procesora jaudu. Atvainojos un steidzu iekārtot darba vietu. Šovakar esmu kouča lomā. Būs jāatbild uz mentora jautājumu par vēlamo kompetenču attīstīšanu. Pāršķirstu kompetences un izvēlos, manuprāt, visaktuālākais. Sākam darbu. Vienojamies ar mentoru par nosacījumiem. Sāku strādāt ar klientu. Dziļi un izaicinoši. Sesija beidzas. Saņemu atgriezenisko saiti. Trāpīgu un noderīgu. Vēl vairāk. Arī klients pievieno savu skatījumu. Un vēl vairāk. Mentors pēc mana aicinājuma piedāvā vēl citus jautājumus, kurus varētu uzdot klientam. Bāc! Cik apziņu paplašinošus! Un tad es saprotu. ka baudu šo procesu. Sarunu, atgriezenisko saiti. Un to, ka mani neaizmirsa...

Prezentācija? Hmm. Vai to tiešām vajag?

Vai tiešām visu vajag tā, kā esam iedomājušies? Pavisam neatliekamais mūs neaizmirsīs. Un pazvanīs tieši tajā mirklī, kad visvairāk ir vajadzīgs. Gadus atpakaļ man šos vārdus, tikai citā kontekstā, teica viens izcils mentors. Bet, kā ierasts, tā pa īstam pielec krietni vēlāk.

Pateicos!


piektdiena, 2020. gada 8. maijs

Ceļš uz veselumu. Atklājumi pusceļā

Šo ierakstu sāku februāra beigās, bet nobeidzu tagad, kad ir jau ziedonis. Šoreiz par pusceļu un atklājumiem.

Tā, kā hroniskas laimboreliozes ārstēšanās kursu uzsāku pagājušā gada jūnija beigās, tad tagad vajadzētu būt ceļam jau pusē. Ak, vai, bet sajūtas par to liecina visai maz. Vēl joprojām regulāri uznāk nespēks un sāpes locītavās. Tāpat arī mazā temperatūriņa un iekšējā "galerta sajūta" mēdz negaidīti uzrasties uz izjaukt plānus (taisnību sakot, temperatūriņas un šīs trīceklīgās sajūtas dēļ šodien esmu iedevusi sev brīvdienu un varu pievērsties nevis dienišķās iztikas nodrošināšanas darbiem, bet gan bloga ieraksta veidošanai :) ). Arī džinkstoņa ausīs, nespēja kārtīgi satvert un noturēt nelielus (vai tieši pretēji - lielus un smagus) priekšmetus, totāls disaster ar atmiņu un endometrija hiperplāzija kā oga uz visas šīs laimas kūkas. Šķiet, ka nupat jau spēki beigsies, lai gan...ja salīdzina ar pirms padsmit gadiem piedzīvoto, vismaz ir skaidrība, kas ir šo spēku laupītājs. Laims, sasodītais laims. Pēdējā vizītē pie ārstes uzzināju, ka vairāki mani simptomi liecina par to, ka esmu saķērusi vēl ko paralēli laimam. Ak. BET. Ir arī kaut kas labs pa šo laiku noticis. Kas nozīmē, ka ir kāda jēga visam kas darīts.
Tātad- VAIRS NAV "STĪVAIS KAKLS". Nav, un viss. Protams, reizēs, kad intensīvi strādāju pie datora, tas stīvums uz mirkli parādās, bet tas nav salīdzināms ar to, kā bija. Olalā! 
Esmu aizmirsusi par REGULĀRAJĀM MUGURAS SĀPĒM. Pagājušajā vasarā biju atklājusi adatu paklājiņa maģisko iedarbību muguras sāpju gadījumā. Tagad mans paklājiņš stāv stūrīti un lēnām pārklājas ar putekļu kārtiņu. Mugura vairs nesāp. 
Es zinu, kā tas ir, kad NEKAS NESĀP un IR SPĒKS DOTIES SKRIET. Gatavība doties skriet ir kā signāls tam, ka šodien es jūtos kā absolūti normāls cilvēks.
Tiesa, pēdējās sajūtas man nav patstāvīgas. Tās mēdz pāriet. Mēģinu sekot līdzi un saprast, kuros mirkļos mans spēks zūd un kad ir tās reizes, kad no rīta mostos spēka pilna. Pilnīgi noteikti esmu sapratusi, kas man palīdz tad, kad ir pavisam slikti:
-profesionāls pirts rituāls (šķiet, visi mošķi mani pēc tā pamet)
-reizēs, kad nav pieejama pirts, došanās maksimāli karstā magnija sāls vannā (uzmanīgi ar izkāpšanu no vannas- ir iespēja itin viegli zaudēt samaņu strauji to darot).

Paralēli herbālajiem preparātiem dzeru visu ko- gan kalnrozītes tēju (pretērču tēja), gan ingvercitronūdeni (labs toksikozēm), gan cigoriņu kafiju (laba aknām). Atklāju vēl vienu lielisku resursu herbālo preparātu iegādei- tepat netālu - Polijā (LymeHerbs). Priecē piedāvājuma dažādība (ir gan kapsulas, gan tinktūras, gan pulveri, gan drogas), un piegādes ātrums. Līdz ar pandēmiju, ASV piegādes ir sākušas kavēties, bet poļi spēj piegādāt nedēļas ietvaros. 
Kopš ziedoņa špricēju bites. Ja pagājušajā gadā baidījos pati tās ķert un galēt nost (bite pēc dzelšanas esot lemta nāvei), tad šogad mani kārtējā ērce piespieda atklāt vēl neatklātās savas spējas. Jā, es varu noķert biti :) Tam ir nepieciešama sērkociņu kastīte un pacietība. Kamēr bite šeptē pa ziedu, tikmēr iešūplādēju to sērkociņu kastītē. Pēcāk vajadzīga plēve, ar kuras palīdzību novirzu biti tur, kur vēlos saņemt dzēlienu. Nežēlīgi. No it visām pusēm. Ja jau par resursu atklāšanu, tad esmu atklājusi arī to, ka mans vājums ir kļuvis par manu profesionālo spēku. Jūtīgums man ļauj individuālā darbā ar klientu uztvert nianses un atgriezt klientam atpakaļ to, ko citkārt varbūt pat nepamanītu- tādējādi esmu vērtīgāks resurss saviem individuālajiem klientiem. Tāpat esmu atklājusi arī kortizola (stresa hormons) spēku. Ik reiz, kad esmu devusies vadīt pasākumu ar mazo temperatūriņu un lielo nespēku, līdz ar pirmajām pasākuma vadīšanas minūtēm jūtu, ka esmu teju vai vesela. Nekur nekas nesāp un temperatūra ir normalizējusies. Izrādās, ka šādi darbojas stresa hormons- tas mobilizē organisma resursus. Kā mana kolēģe Laila Jemberga saka- tas ir gluži tā, it kā ierindas darbiniekam atnāktu darba uzdevums nevis no tiešā priekšnieka, bet no lielā kompānijas bosa. Darbinieks, protams, metas pildīt lielā bosa uzdevumu. Ok, tiešā priekšnieka komandas jau arī neviens neatceļ, bet to izpilde tiek atlikta uz vēlāku laiku. Esmu lasījusi par šo fenomenu- ārstēt pirmatnējo saslimšanu simptomus ar stresu. Tomēr mans gadījums nav īsti pieskaitāms pie pirmatnējiem, tamdēļ lielākā daļā gadījumu es (mans ķermenis) atgriežos pie tiešā vadītāja uzdevumu izpildes- t.i. iekšējās cīņas ar ērces/ērču koduma izraisītajām kaitēm.  Ilgu laiku uzskatīju, ka mana slimība ir cieši saistīta ar manu nespēju noturēt savas robežas (pateikt "nē", skaidri paust savu nostāju utml), bet, kad uzzināju, ka ar šo pašu kaiti slimo manā skatījumā izcili garā spēcīgi cilvēki, es sāku pārskatīt savu viedokli par šo. Nezinu, var jau būt, ka maldos atkal. Vēroju, domāju un mācos no visa, ko piedzīvoju. 
Mēdz sacīt, ka slimība ir atnākusi, lai mums ko iemācītu. Nav tiesa. Viss, kas ar mums notiek ir tamdēļ, lai mēs ko iemācītos. Nav vērts slimību celt uz augstāka pjedestāla, kā visu, kas noticis mūsu dzīvēs. Bet svarīgi ir izmantot to, kas mums jau ir. Atkārtot to, kas mums jau sanāk un soli pa solim atgriezties pie sava veseluma.
Turpinām. Vismaz es to darīšu. 

svētdiena, 2020. gada 2. februāris

Ceļš uz veselumu. Alternatīva

Jau iepriekš minēju, ka man ir pamatotas aizdomas, ka reiz jau esmu, nezinot, tikusi ar laimboreliozi galā. Kas man tā liek domāt? Pirmkārt, simptomu uzskaitījums, kuri ir līdzīgi gan toreiz, kad nezināju, ar ko slimoju, gan tagad, kad ir uzstādīta diagnoze- laimboreliozes hroniska forma. Otrkārt, tas, ka simptomi pazuda pēc mērķtiecīgas jebkādas medikamentozas terapijas vai jebkādu citu klasiskās medicīnas pakalpojumu izmantošanas. Liekot kopā abus šos faktus, secinu, ka ir iespējams arī šāds brīnums- izārstēšanās paša spēkiem :). Tiesa, tikai makten ilgā periodā. Manā gadījumā tie bija 8 gadi. Bet varbūt es maldos. Nezinu. Tā ir tikai mana sajūta, kas piedod spēku. Savukārt, šobrīd, ejot herbālo ceļu, ļoti ceru sasniegt veseluma sajūtu daudz ātrāk.

Iepriekš rakstīju par saviem veseluma meklējumiem un neveiksmēm no somatiska viedokļa (dažādi fiziskie kreņķi un kreņķīši). Tie, kas saskārušies ar laimboreliozi, gan jau ka ir lietas kursā arī par šīs slimības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā ir smaga ne tikai tamdēļ, ka sāp ķermenis, bet arī tamdēļ, ka iestājas "dvēseles tumšā nakts". Par šo faktu uzzināju tikai 2017.gadā, kad pētot info par, nu jau diagnosticēto, kaiti, uzgāju rakstu, ka borēlijas diezgan raiti mēdzot notiesāt serotonīnu- neiromediatoru, kurš visa cita starpā liek pasauli redzēt no pozitīvā skatu punkta. Un tiešām, gan 2017., gan arī 2006.gadā dzīve man, nez kāpēc, rādījās tumšās krāsās. Tas, protams, atstāja ietekmi arī uz attiecībām ar apkārtējiem. Tā, ap 2007.gadu nemanot, nonācu līdz tam, ka sāku regulāri apmeklēt psihologu, dažādus pašizaugsmes seminārus, iedziļinājos dažādās alternatīvās veselības un psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanas pieejās.  Bija periods, kad regulāri gāju pirtī. Tad, patiecoties lieliskai kompānijai, veselu ziemu gandrīz katru darba dienu gāju jūra. Tolaik tas man šķita, kā lielisks veids, lai noņemtu darba dienas stresu. Tikai nesen uzzināju, tas arī ir viens lielisks veids, kā celt hemoglobīna līmeni, kurš borēliju radīto orgānu sistēmu disfunkcijas iespaidā var krietni vien kristies. Tāpat izmēģināju arī badošanos kūri speciālistu uzraudzībā. Atceros, ka toreiz, kad infektoloģijas centrā man ieteica vairs neapmeklēt baseinu, lai izvairītos no mazās temperatūriņas un kaulu sāpītem, es pieņēmu lēmumu doties uz Lielupi- tādu kā badošanās centru, kur veselu nedēļu uzturējos. Protams, arī kilogrami zuda, tomēr lielāks ieguvums bija uz laiku pazudušās sāpes un temperatūriņa. Es taustījos. Strādāju ar sevi. Nomainīju darba vietu. Vairākas. Apguvu jaunu profesiju. Sāku veidot savu, freelancer karjeru. Un, tad, kādā mirklī, sapratu, ka temperatūras man nav. Ka sāpītes vairs nemoka. Un, ka, pat endometrija hiperplāzija vairs netraucē par spīti tam, ka jau labu laiku biju pārtraukusi lietot hormonālos preparātus. Aleluja. Es biju vesela! Kā apstiprinājums šīm sajūtām bija grūtniecība, kurai, teorētiski nevajadzēja iestāties, jo taču endometrija hiperplāzija....Ok. Atmetu visam ar roku. Un baudīju dzīvi.

Ko ar visu šo gribēju teikt? Pavisam vienkārši- ieklausoties sevī mēs katrs varam pats sevi izārstēt. Visas šīs izvēles es veicu apzināti. Pati. Man iekšēji bija sajūta, ka tā ir jādara. Ka tā ir pareizi. Ik reiz bija kāds, kurš teica, ka mans lēmums nav prātīgs. Tomēr es turpināju. Un bija rezultāts. Jā, tas nenotika ātri. Jā, tas reizums bija ekstrēmi, neprātīgi un nesaudzīgi. Un, sasodīts, tas mani nepasargāja no jaunas saslimšanas. Šķiet, ka šis fakts bija vissāpīgākais. Kā? Es taču jau tik daudz ko esmu izdarījusi, lai būtu vesela. Kas, tas ir? Un te man nākas atzīt, ka ērces domā citādāk. Ar labām domām vien vesels nebūsi. Tā 2017.gadā ietrāpīju šajā ritenī vēl vienu reizi. Jautāsiet, kamdēļ šoreiz neeju pirtīs, jūrās un nebadojos? Nemāku pat atbildēt, kāpēc. Varbūt tamdēļ, ka ticu tam, ka herbālais ceļš komplektā ar uztura pieslīpēšanu un psiholoģiskās higiēnas ievērošanu varētu būt mudīgāks veids, kā tikt līdz veselumam. Un nav  jau tā, ka nekarsētos pirtī vai nekāptu stindzinošā ūdenī. Es to visu daru. Tikai šoreiz daudz saudzīgāk pret sevi. Kā, nekā. vecums nenāk viens. Bet, ar pieredzi.  Esmu nolēmusi pamēģināt. Vēl vismaz pusgadu sekot šim ceļam...un, tad, ja tā arī nebūšu tikusi uz strīpas, atgriezties pie regulārām sarunām ar jūru (piedodiet- dīķi nav manējā stihija), pirtsgariņu un sāta Dievu. Par psiholoģiju, tur gan man šaubu nav- tur ir tēmas un jomas, kurās redzu iespēju augt un attīstīties. Lai izdodas man. Un arī jums!

Saraksts ar lietām, kuras, manuprāt, man ir līdzējušas sekojot savai iekšējai balsij:
-pirts 1 x nedēļā;
-iebrišana (iekliegšana) jūrā ar iegremdēšanos tajā līdz kaklam;
-piena, kartupeļu, baltmaizes, cukura, krējuma, sviesta, cūkgaļas izslēgšana no uztura;
-absolūtās neēšanas diena ik nedēļu (mani kolēģi to sauca: "Un Inti opjatj sreda! :)";
-divas dienas nedēļā bez olbaltumvielām;
-darbs ar psihologu;
-savas vides veidošana (gan fiziskās, gan emocionālās, gan mentālās);
-draugi, draugi, draugi;
-koučinga studijas (tur, gribot, negribot, ir JĀdara...JĀsaņemās)
-darba/atpūtas līdzsvars;
-dabisko lietu kārtības pētīšana un pieņemšana (saules un pasaules riti);
-nodarbošanās ar savu lietu- t.i. darīt to, kas sagādā prieku, baudu, gandarījumu;
-savu robežu nospraušana (o, jā, šī ir tēma, kurā, vēl ir kur piestrādāt vēl joprojām).

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

svētdiena, 2019. gada 8. septembris

Brīvdiena ar četrgadnieku. Ar laivām pa Rīgu.

Esam gana piedzīvojuši laivotāji. Tiesa pagātnes formāta. Savulaik laivās pavadījām gan Jāņu brīvdienas, gan Lieldienu brīvdienas, un reiz pat sagaidījām Jauno gadu. Esam laivojuši gan pa Abavu, gan Gauju, gan Mēmeli, gan Ventu, gan Saku, gan Durbi, gan Tebru, gan Liepājas kanālu, gan  Ālandi, gan Ogri. Ierasti laivojienā esam ņēmuši līdzi bērnus, tikai reiz, 1.janvāra rītā neviens no viņiem nebija pierunājams doties šai avantūrā. Viena meita laivot sāka 2 gadu vecumā- toreiz pie glābšanas vestes varen rūpīgi tika piestiprināts knupītis, otrai šis prieks tika Lieldienās komplektā ar slēpošanas kombinezonu. Dēls ar laiku iemanījās laivot ar māsu vienā laivā. Lai arī nevienu reizi bērni nav izrādījuši milzīgu sajūsmu par došanos laivot, tomēr laikam kaut kas no šī piedzīvojuma gara ir aizķēries. Dēls studiju laikā piedzīvoja vienu lekciju uz ūdens un varen aizrautīgi stāstīja par šo pieredzi un lekcijā apgūto. Tamdēļ, reizē, kad vajadzēja kaut kā aizpildīt brīvdienas rītu Rīgā komplektā ar četrgadnieku, iedomājos iepazīt Rīgu no tās kanāla puses. Ieminējos par to vīram, tiesa domājot tos smukos koka kuģīšus, kur aiz stikla loga var vērot kanāla krastus. Nākamajā rītā vīrs ar meitu sprieda, vai ņemt labāk supus vai, tomēr divvietīgās kanoe laivas. Sapratu, ka no airēšanas izvairīties neizdosies. Uzmeklējām internetā laivu izīrētājus, mēģinājām sazvanīt, bet neizdevās. Nolēmām doties ceļā un izpētīt visu uz vietas. Jā, tiesa, kādu mirklīti pagrozoties pa Andrejostu pamanījām cilvēkus glābšanas vestēs un ar airiem rokās. Devāmies klāt un jau pavisam drīz tikām pie glābšanās vestēm, airiem un laivām. Tiesa, neliels mulsums bija ar vesti četrgadniekam, jo bērns augumā garš, bet smalks. Piedāvātajai vestei šļuka cauri. Nācās ņemt mazuļu vesti, lai būtu iespēja to izvērt starp kājām. Galu galā drošība ir pirmajā vietā! Puisis mums vēl iedeva ūdensdroši peldošu bundulīti, kur salikt visas ūdensbailīgās lietas, noinstruēja, kur labāk braukt un kur labāk nebraukt, un mūsu ceļojums varēja sākties. 

Erudīcijas paplašināšanai


Rīgas pilsētas kanāls ir mākslīgi veidots apmēram 2 metrus dziļš kanāls Daugavas labajā krastā. Tas sākas Daugavā pie Centrāltirgus un pēc 3,2 kilometru līkumošanas noslēdzas Andrejsalas jahtu ostā. Savos līkumos tas gandrīz sakrītot ar viduslaikos būvēto Rīgas pils nocietinājuma grāvja līnijām. Tas savukārt bijis 90 metrus (!) plats un ticis aizbērts tikai tad, kad Krievijas cars ap aizpagājušā gadsimta vidu ļāvis nojaukt aizsargvaļņus. Tad nu visu šo nojaukšanas un un aizbēršanas darbu rezultātā izveidojies kanāls, Bastejkalns un apstādījumu zona, ko šobrīd pazīstam kā Kronvalda parku, Bastejkalna parku un Operas skvēru. Kanālam pāri stiepjas 16 dažādi tilti un tiltiņi. Kanālam nav dabīga krituma un to, ko upēs dēvē pa straumi- airēties vajadzēs braucot gan uz vienu, gan uz otru pusi. Savukārt tas, kas ir- tās ir slūžas abās vietās, kur kanāls savienojas ar lielajiem ūdeņiem. Tās tiekot aizvērtas reizēs, kad Daugavā ceļas ūdens līmenis.



Brauciens

Izrādījās, ka braukt vienā laivā ar meitu ir sarežģītāk, kā ar vīru. Mēs vai nu riņķojām, vai pārvietojāmies zigzagā. Varen daudz enerģijas aizgāja izlīdzinot braucamo. Vīrs kompānijā ar četrgadnieku saldi smējās par mūsu pūliņiem. Visādi citādi brauciens bija patīkams un salīdzinoši drošs.

Visupirms mēs šķērsojām jahtu ostu, tad devāmies zem Eksporta ielas tilta, kur saodām gāzes smaku. Nospriedām, ka kaut kur noteikti ir gāzes vads. Pārējo tiltu aromāts bija mazāk trauksmains. 

Bija iespēja vērot gan steidzīgos, gan nesteidzīgos (gājējus, makšķerniekus un apstādījumos ērti ieritinājušos bezpajumtniekus) tāpat arī dzīvos (pīles, kaijas un žurkuļi), gan nedzīvos (piem. balerīnas skulptūru pie Operas nama iepriekš nebiju pamanījusi. Papildinājums: izrādās, tā nav balerīnas skulptūra, bet skulptūra veltīta Mārim Liepam). Nesteidzīgie gājēji, it sevišķi bērni, aktīvi sveicinājās un mūsu četrgadnieks nepalika parādā. Braucot funktierēju, kur gan mīt tie bebri, pret kuriem tik rūpīgi bija iepakoti kanālmalas apstādījumu koki. Laiku pa laikam mēs pieairējāmies malā, lai dotu ceļu kuģīšiem un motorlaivām. Bija reizes, kad lielākie peldētāji mums uzpīpināja, bet bija reizes, kad piedāvājās pavilkt. Cik labi, ka cilvēki un laivotāji ir dažādi!

Brīvības piemineklis ir redzēts no dažādiem skatu punktiem. Pirmo reizi no ūdens virsmas skatījām. Tīri tā neko.

Rīgas kanālā ir divas strūklakas- viena pie Rīgas brīvostas pārvaldes ēkas Kronvalda parkā, bet otra netālu no Operas. Greznāka man nez kāpēc šķita tieši otrā.




Interesanta brauciena daļa bija, sākot ar 13.janvāra ielas šķērsošanu (ja tā var teikt, jo braucām tai pa apakšu), Tur redzējām ne tikai žurkas un bezpajumtnieku naktsmāju vietas, bet arī universālveikala Stockman apmeklētājus un pēc neilga brauciena arī apstiprinājumu tam, ka Rīgas autoosta ir uzbūvēta uz pāļiem. Tur reiz ir bijis Kārļa baseins- ap 50 metru plata pilsētas nocietinājuma sistēmas daļa.Šķērsojot Krasta ielas tiltu un ievērtējot slūžas, var nonākt Daugavas labajā krastā. Skats, kas paveras ir varen iespaidīgs, tomēr iespaidīgi ir arī viļņi, kurus saceļ jebkura izmēra motorlaivas. Protams, iespaidīgi tie droši vien šķita tikai man, bet tas bija pietiekams iemesls, lai pieņemtu lēmumu laivot atpakaļ pa iepriekš nobraukto maršrutu. Nu, kad vēl tāda reizi būs, kad varēs ar baudu airēties pa kādu upi uz priekšu un atpakaļ?

Starp citu, pieļauju domu, ka arī naktī šis brauciens varētu būt interesants, tātad noteikti ir vērts atgriezties. 


Laimīgu laivojienu arī jums!




Būtiskas detaļas:

  • Auto novietošanai var izvēlēties vairākas maksas stāvvietas. Mēs izvēlējāmies tuvāko (ar šlagbaumu) un nevīlāmies, jo tur bija pieejams dikti būtisks serviss- nāriņām un zvejniekiem.
  • Drošāk ņemt skaidru naudu, jo reizums karšu termināls nestrādā.
  • Rezervēt pasākumam vismaz 2h, ja vien neesat vareni airētāji.
  • Ja esat airētāji, tad ievērtējiet kādu no garajiem maršrutiem, to piedāvājumā ir vairāki.
  • Inventāra noma www.luzumpunkts.lv
  • Laivojiena noslēgumā gana labs ir restorāns "Naples". Lieliska apkalpošana un neiztrūkstoši frī četrgadniekam garantēti.
  • Mazi bērni laivās mēdz uzvesties pārsteidzoši mierīgi. Arī paši delverīgie. Pārbaudīts ar diviem diezgan aktīviem eksemplāriem.
  • Ziepes ar apgāšanos parasti saorganizē bravūrīgi pusaudži vai prātā līdzīgi pieaugušie. Visi pārējie parasti ir pratuši noturēties sausībā.
  • Savukārt, ja neesat airētāji un, vēl jo vairāk, ja esat kompānijā ar Rīgas viesiem, tad drīkst izmantot arī kuģīša pakalpojumus. Tur papildus skatiem tiek sniegti arī audio gida pakalpojumi.