piektdiena, 2020. gada 8. maijs

Ceļš uz veselumu. Atklājumi pusceļā

Šo ierakstu sāku februāra beigās, bet nobeidzu tagad, kad ir jau ziedonis. Šoreiz par pusceļu un atklājumiem.

Tā, kā hroniskas laimboreliozes ārstēšanās kursu uzsāku pagājušā gada jūnija beigās, tad tagad vajadzētu būt ceļam jau pusē. Ak, vai, bet sajūtas par to liecina visai maz. Vēl joprojām regulāri uznāk nespēks un sāpes locītavās. Tāpat arī mazā temperatūriņa un iekšējā "galerta sajūta" mēdz negaidīti uzrasties uz izjaukt plānus (taisnību sakot, temperatūriņas un šīs trīceklīgās sajūtas dēļ šodien esmu iedevusi sev brīvdienu un varu pievērsties nevis dienišķās iztikas nodrošināšanas darbiem, bet gan bloga ieraksta veidošanai :) ). Arī džinkstoņa ausīs, nespēja kārtīgi satvert un noturēt nelielus (vai tieši pretēji - lielus un smagus) priekšmetus, totāls disaster ar atmiņu un endometrija hiperplāzija kā oga uz visas šīs laimas kūkas. Šķiet, ka nupat jau spēki beigsies, lai gan...ja salīdzina ar pirms padsmit gadiem piedzīvoto, vismaz ir skaidrība, kas ir šo spēku laupītājs. Laims, sasodītais laims. Pēdējā vizītē pie ārstes uzzināju, ka vairāki mani simptomi liecina par to, ka esmu saķērusi vēl ko paralēli laimam. Ak. BET. Ir arī kaut kas labs pa šo laiku noticis. Kas nozīmē, ka ir kāda jēga visam kas darīts.
Tātad- VAIRS NAV "STĪVAIS KAKLS". Nav, un viss. Protams, reizēs, kad intensīvi strādāju pie datora, tas stīvums uz mirkli parādās, bet tas nav salīdzināms ar to, kā bija. Olalā! 
Esmu aizmirsusi par REGULĀRAJĀM MUGURAS SĀPĒM. Pagājušajā vasarā biju atklājusi adatu paklājiņa maģisko iedarbību muguras sāpju gadījumā. Tagad mans paklājiņš stāv stūrīti un lēnām pārklājas ar putekļu kārtiņu. Mugura vairs nesāp. 
Es zinu, kā tas ir, kad NEKAS NESĀP un IR SPĒKS DOTIES SKRIET. Gatavība doties skriet ir kā signāls tam, ka šodien es jūtos kā absolūti normāls cilvēks.
Tiesa, pēdējās sajūtas man nav patstāvīgas. Tās mēdz pāriet. Mēģinu sekot līdzi un saprast, kuros mirkļos mans spēks zūd un kad ir tās reizes, kad no rīta mostos spēka pilna. Pilnīgi noteikti esmu sapratusi, kas man palīdz tad, kad ir pavisam slikti:
-profesionāls pirts rituāls (šķiet, visi mošķi mani pēc tā pamet)
-reizēs, kad nav pieejama pirts, došanās maksimāli karstā magnija sāls vannā (uzmanīgi ar izkāpšanu no vannas- ir iespēja itin viegli zaudēt samaņu strauji to darot).

Paralēli herbālajiem preparātiem dzeru visu ko- gan kalnrozītes tēju (pretērču tēja), gan ingvercitronūdeni (labs toksikozēm), gan cigoriņu kafiju (laba aknām). Atklāju vēl vienu lielisku resursu herbālo preparātu iegādei- tepat netālu - Polijā (LymeHerbs). Priecē piedāvājuma dažādība (ir gan kapsulas, gan tinktūras, gan pulveri, gan drogas), un piegādes ātrums. Līdz ar pandēmiju, ASV piegādes ir sākušas kavēties, bet poļi spēj piegādāt nedēļas ietvaros. 
Kopš ziedoņa špricēju bites. Ja pagājušajā gadā baidījos pati tās ķert un galēt nost (bite pēc dzelšanas esot lemta nāvei), tad šogad mani kārtējā ērce piespieda atklāt vēl neatklātās savas spējas. Jā, es varu noķert biti :) Tam ir nepieciešama sērkociņu kastīte un pacietība. Kamēr bite šeptē pa ziedu, tikmēr iešūplādēju to sērkociņu kastītē. Pēcāk vajadzīga plēve, ar kuras palīdzību novirzu biti tur, kur vēlos saņemt dzēlienu. Nežēlīgi. No it visām pusēm. Ja jau par resursu atklāšanu, tad esmu atklājusi arī to, ka mans vājums ir kļuvis par manu profesionālo spēku. Jūtīgums man ļauj individuālā darbā ar klientu uztvert nianses un atgriezt klientam atpakaļ to, ko citkārt varbūt pat nepamanītu- tādējādi esmu vērtīgāks resurss saviem individuālajiem klientiem. Tāpat esmu atklājusi arī kortizola (stresa hormons) spēku. Ik reiz, kad esmu devusies vadīt pasākumu ar mazo temperatūriņu un lielo nespēku, līdz ar pirmajām pasākuma vadīšanas minūtēm jūtu, ka esmu teju vai vesela. Nekur nekas nesāp un temperatūra ir normalizējusies. Izrādās, ka šādi darbojas stresa hormons- tas mobilizē organisma resursus. Kā mana kolēģe Laila Jemberga saka- tas ir gluži tā, it kā ierindas darbiniekam atnāktu darba uzdevums nevis no tiešā priekšnieka, bet no lielā kompānijas bosa. Darbinieks, protams, metas pildīt lielā bosa uzdevumu. Ok, tiešā priekšnieka komandas jau arī neviens neatceļ, bet to izpilde tiek atlikta uz vēlāku laiku. Esmu lasījusi par šo fenomenu- ārstēt pirmatnējo saslimšanu simptomus ar stresu. Tomēr mans gadījums nav īsti pieskaitāms pie pirmatnējiem, tamdēļ lielākā daļā gadījumu es (mans ķermenis) atgriežos pie tiešā vadītāja uzdevumu izpildes- t.i. iekšējās cīņas ar ērces/ērču koduma izraisītajām kaitēm.  Ilgu laiku uzskatīju, ka mana slimība ir cieši saistīta ar manu nespēju noturēt savas robežas (pateikt "nē", skaidri paust savu nostāju utml), bet, kad uzzināju, ka ar šo pašu kaiti slimo manā skatījumā izcili garā spēcīgi cilvēki, es sāku pārskatīt savu viedokli par šo. Nezinu, var jau būt, ka maldos atkal. Vēroju, domāju un mācos no visa, ko piedzīvoju. 
Mēdz sacīt, ka slimība ir atnākusi, lai mums ko iemācītu. Nav tiesa. Viss, kas ar mums notiek ir tamdēļ, lai mēs ko iemācītos. Nav vērts slimību celt uz augstāka pjedestāla, kā visu, kas noticis mūsu dzīvēs. Bet svarīgi ir izmantot to, kas mums jau ir. Atkārtot to, kas mums jau sanāk un soli pa solim atgriezties pie sava veseluma.
Turpinām. Vismaz es to darīšu. 

svētdiena, 2020. gada 2. februāris

Ceļš uz veselumu. Alternatīva

Jau iepriekš minēju, ka man ir pamatotas aizdomas, ka reiz jau esmu, nezinot, tikusi ar laimboreliozi galā. Kas man tā liek domāt? Pirmkārt, simptomu uzskaitījums, kuri ir līdzīgi gan toreiz, kad nezināju, ar ko slimoju, gan tagad, kad ir uzstādīta diagnoze- laimboreliozes hroniska forma. Otrkārt, tas, ka simptomi pazuda pēc mērķtiecīgas jebkādas medikamentozas terapijas vai jebkādu citu klasiskās medicīnas pakalpojumu izmantošanas. Liekot kopā abus šos faktus, secinu, ka ir iespējams arī šāds brīnums- izārstēšanās paša spēkiem :). Tiesa, tikai makten ilgā periodā. Manā gadījumā tie bija 8 gadi. Bet varbūt es maldos. Nezinu. Tā ir tikai mana sajūta, kas piedod spēku. Savukārt, šobrīd, ejot herbālo ceļu, ļoti ceru sasniegt veseluma sajūtu daudz ātrāk.

Iepriekš rakstīju par saviem veseluma meklējumiem un neveiksmēm no somatiska viedokļa (dažādi fiziskie kreņķi un kreņķīši). Tie, kas saskārušies ar laimboreliozi, gan jau ka ir lietas kursā arī par šīs slimības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā ir smaga ne tikai tamdēļ, ka sāp ķermenis, bet arī tamdēļ, ka iestājas "dvēseles tumšā nakts". Par šo faktu uzzināju tikai 2017.gadā, kad pētot info par, nu jau diagnosticēto, kaiti, uzgāju rakstu, ka borēlijas diezgan raiti mēdzot notiesāt serotonīnu- neiromediatoru, kurš visa cita starpā liek pasauli redzēt no pozitīvā skatu punkta. Un tiešām, gan 2017., gan arī 2006.gadā dzīve man, nez kāpēc, rādījās tumšās krāsās. Tas, protams, atstāja ietekmi arī uz attiecībām ar apkārtējiem. Tā, ap 2007.gadu nemanot, nonācu līdz tam, ka sāku regulāri apmeklēt psihologu, dažādus pašizaugsmes seminārus, iedziļinājos dažādās alternatīvās veselības un psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanas pieejās.  Bija periods, kad regulāri gāju pirtī. Tad, patiecoties lieliskai kompānijai, veselu ziemu gandrīz katru darba dienu gāju jūra. Tolaik tas man šķita, kā lielisks veids, lai noņemtu darba dienas stresu. Tikai nesen uzzināju, tas arī ir viens lielisks veids, kā celt hemoglobīna līmeni, kurš borēliju radīto orgānu sistēmu disfunkcijas iespaidā var krietni vien kristies. Tāpat izmēģināju arī badošanos kūri speciālistu uzraudzībā. Atceros, ka toreiz, kad infektoloģijas centrā man ieteica vairs neapmeklēt baseinu, lai izvairītos no mazās temperatūriņas un kaulu sāpītem, es pieņēmu lēmumu doties uz Lielupi- tādu kā badošanās centru, kur veselu nedēļu uzturējos. Protams, arī kilogrami zuda, tomēr lielāks ieguvums bija uz laiku pazudušās sāpes un temperatūriņa. Es taustījos. Strādāju ar sevi. Nomainīju darba vietu. Vairākas. Apguvu jaunu profesiju. Sāku veidot savu, freelancer karjeru. Un, tad, kādā mirklī, sapratu, ka temperatūras man nav. Ka sāpītes vairs nemoka. Un, ka, pat endometrija hiperplāzija vairs netraucē par spīti tam, ka jau labu laiku biju pārtraukusi lietot hormonālos preparātus. Aleluja. Es biju vesela! Kā apstiprinājums šīm sajūtām bija grūtniecība, kurai, teorētiski nevajadzēja iestāties, jo taču endometrija hiperplāzija....Ok. Atmetu visam ar roku. Un baudīju dzīvi.

Ko ar visu šo gribēju teikt? Pavisam vienkārši- ieklausoties sevī mēs katrs varam pats sevi izārstēt. Visas šīs izvēles es veicu apzināti. Pati. Man iekšēji bija sajūta, ka tā ir jādara. Ka tā ir pareizi. Ik reiz bija kāds, kurš teica, ka mans lēmums nav prātīgs. Tomēr es turpināju. Un bija rezultāts. Jā, tas nenotika ātri. Jā, tas reizums bija ekstrēmi, neprātīgi un nesaudzīgi. Un, sasodīts, tas mani nepasargāja no jaunas saslimšanas. Šķiet, ka šis fakts bija vissāpīgākais. Kā? Es taču jau tik daudz ko esmu izdarījusi, lai būtu vesela. Kas, tas ir? Un te man nākas atzīt, ka ērces domā citādāk. Ar labām domām vien vesels nebūsi. Tā 2017.gadā ietrāpīju šajā ritenī vēl vienu reizi. Jautāsiet, kamdēļ šoreiz neeju pirtīs, jūrās un nebadojos? Nemāku pat atbildēt, kāpēc. Varbūt tamdēļ, ka ticu tam, ka herbālais ceļš komplektā ar uztura pieslīpēšanu un psiholoģiskās higiēnas ievērošanu varētu būt mudīgāks veids, kā tikt līdz veselumam. Un nav  jau tā, ka nekarsētos pirtī vai nekāptu stindzinošā ūdenī. Es to visu daru. Tikai šoreiz daudz saudzīgāk pret sevi. Kā, nekā. vecums nenāk viens. Bet, ar pieredzi.  Esmu nolēmusi pamēģināt. Vēl vismaz pusgadu sekot šim ceļam...un, tad, ja tā arī nebūšu tikusi uz strīpas, atgriezties pie regulārām sarunām ar jūru (piedodiet- dīķi nav manējā stihija), pirtsgariņu un sāta Dievu. Par psiholoģiju, tur gan man šaubu nav- tur ir tēmas un jomas, kurās redzu iespēju augt un attīstīties. Lai izdodas man. Un arī jums!

Saraksts ar lietām, kuras, manuprāt, man ir līdzējušas sekojot savai iekšējai balsij:
-pirts 1 x nedēļā;
-iebrišana (iekliegšana) jūrā ar iegremdēšanos tajā līdz kaklam;
-piena, kartupeļu, baltmaizes, cukura, krējuma, sviesta, cūkgaļas izslēgšana no uztura;
-absolūtās neēšanas diena ik nedēļu (mani kolēģi to sauca: "Un Inti opjatj sreda! :)";
-divas dienas nedēļā bez olbaltumvielām;
-darbs ar psihologu;
-savas vides veidošana (gan fiziskās, gan emocionālās, gan mentālās);
-draugi, draugi, draugi;
-koučinga studijas (tur, gribot, negribot, ir JĀdara...JĀsaņemās)
-darba/atpūtas līdzsvars;
-dabisko lietu kārtības pētīšana un pieņemšana (saules un pasaules riti);
-nodarbošanās ar savu lietu- t.i. darīt to, kas sagādā prieku, baudu, gandarījumu;
-savu robežu nospraušana (o, jā, šī ir tēma, kurā, vēl ir kur piestrādāt vēl joprojām).

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

svētdiena, 2019. gada 8. septembris

Brīvdiena ar četrgadnieku. Ar laivām pa Rīgu.

Esam gana piedzīvojuši laivotāji. Tiesa pagātnes formāta. Savulaik laivās pavadījām gan Jāņu brīvdienas, gan Lieldienu brīvdienas, un reiz pat sagaidījām Jauno gadu. Esam laivojuši gan pa Abavu, gan Gauju, gan Mēmeli, gan Ventu, gan Saku, gan Durbi, gan Tebru, gan Liepājas kanālu, gan  Ālandi, gan Ogri. Ierasti laivojienā esam ņēmuši līdzi bērnus, tikai reiz, 1.janvāra rītā neviens no viņiem nebija pierunājams doties šai avantūrā. Viena meita laivot sāka 2 gadu vecumā- toreiz pie glābšanas vestes varen rūpīgi tika piestiprināts knupītis, otrai šis prieks tika Lieldienās komplektā ar slēpošanas kombinezonu. Dēls ar laiku iemanījās laivot ar māsu vienā laivā. Lai arī nevienu reizi bērni nav izrādījuši milzīgu sajūsmu par došanos laivot, tomēr laikam kaut kas no šī piedzīvojuma gara ir aizķēries. Dēls studiju laikā piedzīvoja vienu lekciju uz ūdens un varen aizrautīgi stāstīja par šo pieredzi un lekcijā apgūto. Tamdēļ, reizē, kad vajadzēja kaut kā aizpildīt brīvdienas rītu Rīgā komplektā ar četrgadnieku, iedomājos iepazīt Rīgu no tās kanāla puses. Ieminējos par to vīram, tiesa domājot tos smukos koka kuģīšus, kur aiz stikla loga var vērot kanāla krastus. Nākamajā rītā vīrs ar meitu sprieda, vai ņemt labāk supus vai, tomēr divvietīgās kanoe laivas. Sapratu, ka no airēšanas izvairīties neizdosies. Uzmeklējām internetā laivu izīrētājus, mēģinājām sazvanīt, bet neizdevās. Nolēmām doties ceļā un izpētīt visu uz vietas. Jā, tiesa, kādu mirklīti pagrozoties pa Andrejostu pamanījām cilvēkus glābšanas vestēs un ar airiem rokās. Devāmies klāt un jau pavisam drīz tikām pie glābšanās vestēm, airiem un laivām. Tiesa, neliels mulsums bija ar vesti četrgadniekam, jo bērns augumā garš, bet smalks. Piedāvātajai vestei šļuka cauri. Nācās ņemt mazuļu vesti, lai būtu iespēja to izvērt starp kājām. Galu galā drošība ir pirmajā vietā! Puisis mums vēl iedeva ūdensdroši peldošu bundulīti, kur salikt visas ūdensbailīgās lietas, noinstruēja, kur labāk braukt un kur labāk nebraukt, un mūsu ceļojums varēja sākties. 

Erudīcijas paplašināšanai


Rīgas pilsētas kanāls ir mākslīgi veidots apmēram 2 metrus dziļš kanāls Daugavas labajā krastā. Tas sākas Daugavā pie Centrāltirgus un pēc 3,2 kilometru līkumošanas noslēdzas Andrejsalas jahtu ostā. Savos līkumos tas gandrīz sakrītot ar viduslaikos būvēto Rīgas pils nocietinājuma grāvja līnijām. Tas savukārt bijis 90 metrus (!) plats un ticis aizbērts tikai tad, kad Krievijas cars ap aizpagājušā gadsimta vidu ļāvis nojaukt aizsargvaļņus. Tad nu visu šo nojaukšanas un un aizbēršanas darbu rezultātā izveidojies kanāls, Bastejkalns un apstādījumu zona, ko šobrīd pazīstam kā Kronvalda parku, Bastejkalna parku un Operas skvēru. Kanālam pāri stiepjas 16 dažādi tilti un tiltiņi. Kanālam nav dabīga krituma un to, ko upēs dēvē pa straumi- airēties vajadzēs braucot gan uz vienu, gan uz otru pusi. Savukārt tas, kas ir- tās ir slūžas abās vietās, kur kanāls savienojas ar lielajiem ūdeņiem. Tās tiekot aizvērtas reizēs, kad Daugavā ceļas ūdens līmenis.



Brauciens

Izrādījās, ka braukt vienā laivā ar meitu ir sarežģītāk, kā ar vīru. Mēs vai nu riņķojām, vai pārvietojāmies zigzagā. Varen daudz enerģijas aizgāja izlīdzinot braucamo. Vīrs kompānijā ar četrgadnieku saldi smējās par mūsu pūliņiem. Visādi citādi brauciens bija patīkams un salīdzinoši drošs.

Visupirms mēs šķērsojām jahtu ostu, tad devāmies zem Eksporta ielas tilta, kur saodām gāzes smaku. Nospriedām, ka kaut kur noteikti ir gāzes vads. Pārējo tiltu aromāts bija mazāk trauksmains. 

Bija iespēja vērot gan steidzīgos, gan nesteidzīgos (gājējus, makšķerniekus un apstādījumos ērti ieritinājušos bezpajumtniekus) tāpat arī dzīvos (pīles, kaijas un žurkuļi), gan nedzīvos (piem. balerīnas skulptūru pie Operas nama iepriekš nebiju pamanījusi. Papildinājums: izrādās, tā nav balerīnas skulptūra, bet skulptūra veltīta Mārim Liepam). Nesteidzīgie gājēji, it sevišķi bērni, aktīvi sveicinājās un mūsu četrgadnieks nepalika parādā. Braucot funktierēju, kur gan mīt tie bebri, pret kuriem tik rūpīgi bija iepakoti kanālmalas apstādījumu koki. Laiku pa laikam mēs pieairējāmies malā, lai dotu ceļu kuģīšiem un motorlaivām. Bija reizes, kad lielākie peldētāji mums uzpīpināja, bet bija reizes, kad piedāvājās pavilkt. Cik labi, ka cilvēki un laivotāji ir dažādi!

Brīvības piemineklis ir redzēts no dažādiem skatu punktiem. Pirmo reizi no ūdens virsmas skatījām. Tīri tā neko.

Rīgas kanālā ir divas strūklakas- viena pie Rīgas brīvostas pārvaldes ēkas Kronvalda parkā, bet otra netālu no Operas. Greznāka man nez kāpēc šķita tieši otrā.




Interesanta brauciena daļa bija, sākot ar 13.janvāra ielas šķērsošanu (ja tā var teikt, jo braucām tai pa apakšu), Tur redzējām ne tikai žurkas un bezpajumtnieku naktsmāju vietas, bet arī universālveikala Stockman apmeklētājus un pēc neilga brauciena arī apstiprinājumu tam, ka Rīgas autoosta ir uzbūvēta uz pāļiem. Tur reiz ir bijis Kārļa baseins- ap 50 metru plata pilsētas nocietinājuma sistēmas daļa.Šķērsojot Krasta ielas tiltu un ievērtējot slūžas, var nonākt Daugavas labajā krastā. Skats, kas paveras ir varen iespaidīgs, tomēr iespaidīgi ir arī viļņi, kurus saceļ jebkura izmēra motorlaivas. Protams, iespaidīgi tie droši vien šķita tikai man, bet tas bija pietiekams iemesls, lai pieņemtu lēmumu laivot atpakaļ pa iepriekš nobraukto maršrutu. Nu, kad vēl tāda reizi būs, kad varēs ar baudu airēties pa kādu upi uz priekšu un atpakaļ?

Starp citu, pieļauju domu, ka arī naktī šis brauciens varētu būt interesants, tātad noteikti ir vērts atgriezties. 


Laimīgu laivojienu arī jums!




Būtiskas detaļas:

  • Auto novietošanai var izvēlēties vairākas maksas stāvvietas. Mēs izvēlējāmies tuvāko (ar šlagbaumu) un nevīlāmies, jo tur bija pieejams dikti būtisks serviss- nāriņām un zvejniekiem.
  • Drošāk ņemt skaidru naudu, jo reizums karšu termināls nestrādā.
  • Rezervēt pasākumam vismaz 2h, ja vien neesat vareni airētāji.
  • Ja esat airētāji, tad ievērtējiet kādu no garajiem maršrutiem, to piedāvājumā ir vairāki.
  • Inventāra noma www.luzumpunkts.lv
  • Laivojiena noslēgumā gana labs ir restorāns "Naples". Lieliska apkalpošana un neiztrūkstoši frī četrgadniekam garantēti.
  • Mazi bērni laivās mēdz uzvesties pārsteidzoši mierīgi. Arī paši delverīgie. Pārbaudīts ar diviem diezgan aktīviem eksemplāriem.
  • Ziepes ar apgāšanos parasti saorganizē bravūrīgi pusaudži vai prātā līdzīgi pieaugušie. Visi pārējie parasti ir pratuši noturēties sausībā.
  • Savukārt, ja neesat airētāji un, vēl jo vairāk, ja esat kompānijā ar Rīgas viesiem, tad drīkst izmantot arī kuģīša pakalpojumus. Tur papildus skatiem tiek sniegti arī audio gida pakalpojumi.


otrdiena, 2019. gada 3. septembris

Zināšanu gadatirgus Pokaiņos /14.09.2019./




Kā jau katru gadu, arī šogad LVM Pokaiņu mežs ielūdz uz Zināšanu gadatirgu, lai dalītos- gan dotu, gan ņemtu zināšanas- senākas un ne tik senas. Lekcijas, darbnīcas, privātas konsultācijas, meditācija un rituāli, pilns mēness un akmeņu pilns mežs, kur savijās takas, dzīvesziņas, senatne ar tagadni. 
Tikšanās vieta kā ierasts- Latvijas valsts mežu Pokaiņu meža Informācijas centrs 14. septembrī plkst. 11.00, kad pasākuma atklāšanu ieskandinās folkloras sievu kopa "Vilcenes". 

Ieeja pasākumā - 5 EUR 
Skolēniem, studentiem, pensionāriem - 3 EUR 
Pirmsskolas vecuma bērniem - ieeja bez maksas 
Biļete derīga abām pasākuma dienām, kā arī iekļauj telšu vietas biļeti (no 14. līdz 15. septembrim), tiem, kas dzestro septembra nakti vēlēsies pavadīt turpat mežā. 

Sīkāka informācija ar pasākuma programmu sekos drīzumā

Es, kā ierasts, piedāvāšu ko no pārmaiņu klāsta: 
  • Lekcija "Eneagrammas zināšanas izaugsmei. Kļūsti par SEVIS labāko versiju!" (precīzs lekcijas laiks vēl sekos. 
  • Ekspreskonsultācijas pret ziedojumu "Problēma? Tīrā bērnu spēle!" -iespēja paskatīties uz problēmas risinājumu no netradicionāla skatu punkta, pielietojot Transformācijas spēli. Konsultācijām būs iespējams pierakstīties uz vietas. 

Manu atrašanās vietu varēs noteikt pēc jau pazīstamā banera. 

Uz tikšanos pārmaiņu ceļā! 


otrdiena, 2019. gada 6. augusts

Inga Mazika. No pelēkas līnijas līdz būšanai plūdumā.


Sava bloga intervijām es parasti izvēlos īpašus cilvēkus.Tādus, kuri, manuprāt ir paveikuši ko neiedomājamu. Tādus, kuri ir mainījušies un mainījuši pasauli sev apkārt. Tāds cilvēks, manuprāt, ir arī Inga Mazika. Tad, kad viņu iepazinu, viņa vēl bija ar citu uzvārdu, bet jau ar domām šī brīža uzvārdā. Mēs kaut kā ļoti mudīgi sajūtam viena otru. Tik ļoti, ka pat saņēmu uzaicinājumu vadīt meditāciju Ingas un Guntara kāzās. Man, par lielu nožēlu, nācās atteikt, jo tieši tai dienā uzsāku studijas, bet darīju, ko varēju un uzrunāju kādu lielisku meditācija vadītāju. Un pasākums izdevās.  Visi bija gandarīti. Arī man tā bija laba skola, jo man bija grūti atteikt, bet es apzinājos, ka manas izvēles tomēr ir svarīgas. Un par to arī būs šai asaru un smieklu pilnajā sarunā. Par sevi, savām izvēlēm, vēlmēm un to svarīgumu. Un to, kā līdz kam tādam nonākt.  

-„Pirmais jautājums parasti man visiem ir vienāds. Kas Tev pārmaiņas ir?”
-„Nu jau laikam man ir tā, ka pārmaiņas ir manas dzīves normāls plūdums. Kaut kad tālā pagātnē man bija uzstādījums, ka ir jāsakārto dzīve, ir jābeidz dzīvot kā pa kalniem, kā pa lejām. Ir vienkārši jākļūst par līdzenu, pelēku līniju, lai viss dzīvē būtu mierīgi un paredzami. Bet tas bija ļoti sen. Tā es kādreiz gribēju būt. Tolaik es dzīvoju tādā iekšējā stāvoklī, kurā biju pagātnes lietu ietekmējama un vadāma būtne. Un tad kaut kādā brīdī man iestājās „Fuck the past! So, what?”. Nu un, ka es to vai šito nedabūju? Un man tā vai šitā nebija? So, what? Es esmu es un es esmu šodien! Un tas, kas kādreiz bija... Kas mūs nenogalina, tas mūs padara stiprākus!... Un iestājas brīdis, kurā es vairs pagātnei nedodu tās tiesības noteikt, kas es esmu. Un es pārstāju sevi asociēt ar to, kas bija mana pagātne: bērnība, destruktīvās ģimenes jautrības un dzīvē iegūtās emocionālās traumas. Piemēram, Anete (Ingas meita) šodien sēdēja un pildīja iesniegumu mākslas skolā. Un es atcerējos to savu 16 gadu laiku, kad sajūsmināta gribēju iet mākslas skolā. Bet, nē, mani nolika pie vietas: „Tev tur nav vietas, Tev tur nav vispār ko meklēt!” Cik es šodien izjūtu to, kaut man tajā laikā būtu bijis tas drosmīgums, kas ir šodienā! Uzliec mīkstu visiem un dari, ko Tu gribi! Bet tad man ne pavisam nebija drosmes izteikt savu viedokli. Es biju pelēka vienmuļa strīpa. Un pārmaiņas šobrīd manā dzīvē ir tas, ko es ļoti izbaudu. Es vairs negribu būt tāda mierīga, paredzama dzīves līnija, un es saprotu, ka tā ir tā mana dzīve - pārmaiņas! Tas ir tas, ko es dzīvoju! Un manas pārmaiņas sākās droši vien kādu labu laiku, pirms es Tevi satiku. Taču toreiz, kad mēs ar Tevi te sēdējām un spēlējām Transformācijas spēli, tas bija tik spēcīgi! Tas bija kārtīgs zibens spēriens galvā. Atceries, kā es dzimu? Tā bija Kalniņa 4. simfonija. Tas bija tik briesmīgi! Tās skaņas! Es bieži to atceros. Piedzimu no jauna. Apzināti. Un tajā brīdī viss попёрла. Tad arī viss sāka notikt. Būtiskākais, kas ir noticis – esmu iepazinusi sevi un man ar sevi lielākoties viss ir čilliņā. Nu apmēram: „So, what? Jā, man ir tas (piemēram, dusmas). Nu, un?” Šodien man ir TĀ! Ir un viss! Protams, ego saka: „Jāmainās!”. Jā, tā ir. Taču tā iepriekš ierastā sevis strostēšana un nosodīšana ir ļoti, ļoti samazinājusies. Gadās, protams. Nav tā, ka es tagad varētu ārkārtīgi gudri koučēt citus un stāstīt par lielām lietām. Nu, galīgi nē! Ja es atskatos, kādu piecu gadu pagātnē, tad sevis pieņemšanas un nosodīšanas proporcijas ir ļoti mainījušās.”

- „Ko tas Tev ir devis?”
- „Mieru sevī. Un telpu kaut kam ar plus zīmi. Kad nav jānoslogo savs prātiņš, ikdienas domas un enerģētika ar veļas mazgāšanu, ar rakāšanos pa salāpītām, caurām zeķēm. Kad Tu tās salāpītas, caurās zeķes izmet ārā, tad Tu ieraugi, ka skapī ir, piemēram, mežģīņu apakšveļa. To man tas ir devis - nabadzīgā domāšana ir ļoti sākusi mainīties. Un tas ir ļoti saistīts ar sevis mīlēšanu. Un ko vispār nozīmē sevi mīlēt? Daudzus gadus atpakaļ vispār nesapratu, ko tas nozīmē - sevi mīlēt! Reāli pasakiet, kā tas ir? Es to nezinu! Man, lūdzu recepti! Iespējams jau, ka visas padomju ģimenes bija savos veidos destruktīvas, un tas ir kaut kāds vājprāts, kas ir ielikts smadzenēs. Un es 45 gadu, nu labi, varbūt 40 gadu vecumā nezināju elementāras lietas. Tādas kā cieņa pret sevi. Tā vietā es zināju, kā darīt pareizi attiecībā pret citiem. Pareizi ir darīt pareizi, tā lai citiem ir pareizi. Tas ir tas, kas ir bērnības ieprogrammētais uzvedības modelis, kas beigu beigās noved līdz vājprātam. Tāds domāšanas stils mani būtībā noveda līdz veģetatīvai distonijai. Tur, kur ļoti daudz radošu un jūtošu cilvēku nonāk tad, kad viņi nespēja atlaist kaut to destruktīvu.”

-„Tāds ceļš uz nekurieni sanāk, Tu turies, turies pie tā ceļa un viņš nekur tā arī neaizved. „
-„Jā, neaizved. Un vai vispār to var nosaukt par ceļu? Tā ir kā lente, pa kuru ogļrači sūta ogles ārā no šahtas, un tad viņas tā: „Pļukts!”, nokrīt. Man liekas, ka tas ir cilvēkam ļoti graujoši. Tās pārmaiņas būtībā ir - atlaist jebko, kas cilvēkam ir destruktīvais,  graujošais. Kad mēs spēlējām Transformācijas spēli, mans uzstādījums bija “Ļaut sev būt laimīgai”. Paldies, Dieviņam, es līdz tam brīdim vismaz biju sapratusi, ka tas viss ir manī. Ka tur nav vainojams mans vīrs, mani bērni, mani darbinieki, mani vecāki, kas man nekad nav teikuši, ka mani mīl. So, what? Kaut kā biju nokļuvusi līdz tai izpratnei, ka tas viss ir manī, ka esmu pati atbildīga par to, ko es sev ļauju un ko es sev neļauju. Un iedomājies, es šodien ļauju sev slinkot, ļauju sev iekārtoties uz dīvāna un skatīties „Midsomeras slepkavības”. Nevis  strādāt un kaut ko darīt. Man taču IR kaut kas jādara. Nē! Nav nekas jādara! Drīkst slinkot! Drīkst justies, drīkst raudāt, drīkst sēdēt stundām ilgi un skatīties, kā vējā koku zari plandās.
Esmu sapratusi, ka tas nav nekas apdraudošs - pārmaiņas. Esmu iemācījusies nenosodīt, nepārmest sev, ja manī iekšēji kaut kas “neērts” notiek. Piemēram, atkrišana kaut kādos vecos ieradumos. Sanāk jau tāpat uzdusmot un uzbrēkt tiem tuvākajiem, nu  pilnīgi tādas aplamības izdarīt! Bet ir tik forši caur mieru saprast - jā, man gadījās. Tik forši ir spēt atpazīt, notvert, izrunāt un nenosodīt sevi. Un pēc dažām stundām atlaiž. Ja kādreiz tādas lietas būtu gruzdējušas dienām un nedēļām, tad tagad tās ir pāris stundas. Un tas notiek caur daudz lielāku mieriņu, caur pieņemšanu. Līdz ar to ir kļuvis vieglāk pieņemt jebkādas pārmaiņas. Un nejūtos satraukta vai apdraudēta, ka arī mani tuvākie mainās. Es mainos, viņi mainās. Un beigu beigās nonācu līdz sapratnei, ka tas ir dzīves plūdums. Tas ir normāli. Tā ir dzīve! Dzīve nav braukt uz darbu, skatīties bankas kontā un domāt par ģimenes budžetu. Šī ir dzīve! Šī ir tā dzīve! Ceļš. Attiecības. Ar sevi, ar vīru, ar bērniem. Sajūtas. Mijiedarbības. Vērošana. Tās situācijas ir kino vērtas! Un kā tās notiek, atkārtojas, kā rodas secinājumi, vai nerodas. Un kā situācijas veidojas, kad iepriekšējās ir “apgūtas”. Un tas viss notiek caur apzinātību. Jā, tas man ļoti patīk, ka visu šo pārmaiņu un transformāciju rezultātā ir ļoti nākusi klāt apzinātība par jebko. Un, zini, kaut kāda sajūta, it kā izkāpju no sevis ārā un skatos: „Ā, redz, es tagad dusmojos! OK. Kā tad tas te tagad izskatās? A! Un tas tur tā! Un tas tur šitā! Un kopsumā tas viss izveido šo! Smieklīgi. Ok!”

-„Ja Tu paskaties atpakaļ uz visu šo periodu. Kad Tev tas process sākās un viņš visādi tur gāja, un tagad kur Tu esi nonākusi. Kas Tev bija visgrūtākais?”
-„Man viss bija grūti. Es esmu cietēja! Visgrūtākais, šķiet, bija tas pieņemšanas brīdis. Iemācīties pieņemt da jeb ko. Arī to, ka notiek pārmaiņas. Arī to, ka ir kas tāds, ko es nezinu, ka ir kas tāds, ko es nesaprotu. Ka es nezinu vispār, ko ar visu to darīt. Tāds liels neskaidrības brīdis. Jo pa vidu ir tāds brīdis, kad pa vecam vairs nevari, bet pa jaunam vēl nemāki. Pa vidu tāds: „Ā, kā te tagad, un, ko te tagad?”

-„Tas starpposms.”
-„Tāds tukšums, kurā es vēl neesmu sapratusi, kā te tālāk būt. Man liekas, man ir tāda strukturēta domāšana, man vajag visu zināt, visu kontrolēt. Bet tagad es vairs negribu tik ļoti visu kontrolēt - mana kontroliere ir mazinājusies. Yes! Iestājas brīdis, kurā es saprotu, ka es nesaprotu, kas notiek. Ka tas ir ārpus manas kontroles zonas, ārpus manas komforta zonas. Un es jūtos, ka es neko nesaprotu. Tas man bija ļoti grūti, ka es neko nesapratu, ka es neko nezināju. Tas brīdis arī mani mācīja nomierināties, savilkt sevi atpakaļ, sašķūrēt pa gabaliņam atpakaļ sevi tai savā kodolā un vienkārši būt. Bez kādas analīzes, bez kādas ekspektācijas par kaut ko. Bez uzstādījuma, ka ir taču jābūt skaidrībai, ir taču jābūt visam pa plauktiņiem. Tas man bija ļoti grūts posms – būt nesapratnē, neziņā, tukšumā.”

-„Tas bija savādāk, kā līdz šim Tu to biji darījusi. Kas bija tas, kas Tev palīdzēja to grūto posmu izdzīvot.”
-„Izdzīvot? Tu.”

-„OK”
-„Pilnīgi nopietni. Ar meditācijām, ar sarunām. Jebkuras sarunas, jebkāda izlasīta kaut maza lieta, kaut kas, caur ko es saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem, vai vienkārši iedvesmu, vai vienkārši nomierināšanu. Man palīdzēja tas, kas ārpusē notika, un kas šobrīd manā dzīvē ir vērtīgs. Jā, pilnīgi noteikti, meditācija. Pilnīgi noteikti vingrošana, joga, pastaigas. Suns man ir palīdzējis. Suns, kas liek man iet laukā. Vienkārši iet. Jo tas ir brīdis, kurā daudz kas arī sakārtojas.”

-„Tu ej, ej un kaut kur aizej.”
-„Jā, kamēr Tu fiziski ej, Tu arī iekšēji kaut kur aizej. Un katram mazumiņam, kas ikdienā ir noticis, ir bijusi liela nozīme tajā ceļā, kur es eju. Sunim, bērniem, Tev. Nez, kapēc vīrs nav pirmā vietā pieminēts (ļoti gardi smejos). Bet viņš ir viens no maniem lielākajiem skolotājiem. Sākumā viņš bija tas trakākais, kurš kāpa uz varžacīm. Vīrs un mana mamma.”

-„Aaaa! Paši tuvākie cilvēki!”
-„Nekrietneļi (gardi, gardi smiekli). Kā viņi tā varēja man nodarīt! (gardie smiekli turpinās) Un tas bija tā ļoti interesanti! Kad es pati sāku ar sevi izlīgt mieru un dzīvot mierīgākā iekšējā stāvoklī, es ļoti labi jutu, kā tas ietekmē mājas dzīvi. Kā bērns nomierinās. Kā vīrs nomierinās. Kā viņi visā nu jau tajā mierīgākajā viļņojumā sāk mierīgāk viļņoties līdzi. Jo man sākumā bija ļoti lielas pretenzijas - Kā Tu tā vari!? Kā TU tā vari?!
Un kādreiz es sēdēju savā labi apmaksātajā darba vietā pie datora un vispār neuzdrīkstējos sapņot. Turējos pie tā darba, lai man viss dzīvē būtu sakārtots. Tagad es stāstu savam vīram, ka mums vajag četristabu dzīvokli, jo man vienā istabā gribētos darbnīcu, un es gribētu arī to un to un vēl to un vēlams arī šito. Un tas man ir ļoti liels sasniegums, ka es ne tikai pati sev varu pateikt, bet arī viņam, ka man kaut ko gribas vai man kas ir nepieciešams. Man tas ir ļoti, ļoti grūti. Man tas ir ārkārtīgi grūti nācies. Tā arī ir viena ļoti liela pārmaiņa manā transformāciju ceļā.”

-„Skaisti, ļoti skaisti! Citiem tas varbūt ir pašiem par sevi saprotams, bet ir cilvēki, kuriem tas ir kaut kas tāds. Ne tikai saprast, ka es drīkstu gribēt, bet arī pateikt skaļi.”
-„Es to nekad neesmu mācējusi. Un, ja es biju spiesta pateikt par savām vajadzībām, tad tas ir bijis, nu, ar tādu dramatismu, ka tam cilvēkam ir beigu beigās jājūtas vainīgam, ka es kaut ko gribu. Tad tagad es mierīgi varu pateikt: „Kurpītes derētu!”

-„Jā, nu kaut kā šo jautājumu vajadzētu atrisināt!”
-„Tieši tā! Esmu šai laikā mēģinājusi strādāt algotus darbus. Bija veseli divi mēģinājumi. Tagad es tā mierīgi saprotu - nebūs. Nebūs un viss! Ar tādu mieriņu. Bez vainas apziņas par to, ka “kā tad es tā – nestrādāšu”. Šis ir tas, ko es daru. Man patīk. Ir ok.”

-„Ko Tu dari?”
-„Es ķeru kaifu. Es ķeru kaifu no šūšanas. Es baudu, ka Visums visu saliek vienotā kopumā. Konkrētos gabaliņus konkrētā bildē un viss notiek.”

-„Tu jau esi daudz labas lietas pateikusi. Kas ir visforšākais ieguvumus no šī te? Ka Tu to izdarīji. Tu mainījies. Tu darīji. Tu gāji staigāt.”
-„Ja es atbildēšu- kaifiņš, tas būs banāli. Man patīk tas iegūtais kaifiņš! Esmu atkarīga no tā ikdienas kaifiņa. Bet tas ir mazākais.
Zini, kad pirms daudzajiem gadiem es uzsāku sevis apzināšanās ceļu, kad sapratu, ka tāda dzīve nav normāla, ka ir jābūt kam vairāk, es nemaz tā īsti nenoformulēju, kas tad ir tas mērķis, līdz kuram gribu nonākt. Taču kaut kā maļoties, kūņājoties, un nu jau samērā apzināti ejot šo ceļu, ir izveidojusies tāda iekšēja apjausma, kāpēc es šo visu daru, un kas ir tas ieguvums, dēļ kā ir vērts izēst sāls pudu, izraudāt cisternu asaru, izmocīties, izplosīties un nonākt līdz iekšējam miera stāvoklim, iekšējai laimībai. Tas ieguvums ir, ka tu vienkārši, cilvēks, vari BŪT. Būt apzinātā vienumā ar visu. Ar Visumu.  Kad iekšā notiek visādas peripētijas, gruzdēšanas, ņemšanās ar savu prātu, emocijas, drāmas, tad nav vietas būt sakonektētai ar to, kas ir TUR ĀRĀ. Ar liepu smaržu. Ar zvaigznēm. Ar apziņu, ka es esmu saistīta ar kaut ko lielāku, kas uztur mani dzīvu. Ka es esmu tādā nebeidzamas enerģijas virpulī. Ka es esmu daļa no tā visa. Ka man nav jākonvulsē, par kādiem līdzekļiem es, piemēram, pirkšu kurpītes, jo man taču nav darba! So, what? Viss kaut kā notiek. Un es pēkšņi saprotu, kas un kā man ir jādara, un rezultātā man ir tās kurpītes! No kurienes viņas atnāk, man ir vienalga. Varbūt kaimiņiene ir nopirkusi un viņai ir bijušas par mazu. Un nu viņa man pārdod par piecām naudām. Un es tās piecas naudas, savukārt, esmu nopelnījusi, salāpot citam kaimiņam izplīsušās džinsas. Bet, kamēr, Tu, cilvēks, dzīvo savā prātā, Tev nav vietas tai enerģijas plūsmai. Tam tevī nav vietas. To var apjaust tikai tad, kad netraucē iekšējās un ārējās peripētijas. Un tas ir tas, ko es esmu ieguvusi. Es tam esmu tikai pietuvojusies. Es nemaz vēl neesmu tai centrā. Esmu tālu vēl no centra. Esmu tikai pietuvojusies tam un sapratusi, cik tas ir kaifīgi. Un tas ir tā vērts! Tas ir pilnīgi noteikti tā vērts.”

-„Tu tik garšīgi stāsti.”
-„Man latviešu valodā sacerējumos bija piecinieki (piecu baļļu sistēmā) (gardi dargi smiekliņi).
Vienubrīd par salīdzinoši labu algu strādāju vietā, kur cilvēki strādā 11-12 stundas sešas dienas nedēļā. Es vienai kolēģei jautāju: „kāpēc Tu to dari? Kāda mārrukta pēc Tev to vajag – tik daudz strādāt un bojāt savu veselību!?” Un tad, kad cilvēks pasaka, ka viņš negrib atteikties no labām lietām, par kurām ir jāmaksā, tajā brīdī, es viņā kā spogulī skatoties, sapratu, ka man tas ir ļoti apzināts ceļš - no tā visa iziet ārā. Atteikties, piemēram, no 80 euro vērtiem apaviem, jo man der arī par 5 eur pirkti. Un nebūt visā tai ņigu-ņegu iekšā, tā vietā darīt to, kas man sagādā kaifiņu. Sapratu, ka neesmu nejaušības pēc palikusi bez darba. Tā ir apzināta izvēle, mana ceļa sastāvdaļa. Jā, es atkritu atpakaļ prāta uzstādījumā „man taču vajag darbu, man vajag iet strādāt!” No kurienes man tas uznāca!? Acīmredzot, Visums atkal man iedeva kaut kādu impulsu, lai es varētu izbaudīt un saprast, kā tas ir – strādāt par naudu. Un tajā brīdī, kad biju pieņēmumsi lēmumu, ka man tas darbs nav vajadzīgs, sāka nākt telefona zvani un ziņas mesendžerī: „Man tur tāds pasākums, man kleitiņu vajag! ... Vai tu tur šuj tās vēdersomas?” Nu vienkārši 5 pasūtījumi rindā! Vienā- divās dienās. Labs ir! OK, meitenes, es braucu mājās šūt! Tas ir kaifīgi - palaisties tai plūsmā iekšā. O, jē! Un es daru to, kas man sagādā kaifiņu, un tas man ļauj sagādāt nedaudz naudas savam prieciņam. Par visu pārējo ikdienas dzīvē, kas saistās ar naudu, esmu iemācījusies komunicēt ar savu vīru.  Un tas ir nenormāli liels sasniegums priekš manis! Nekas nav nejaušs. Upe mani nes! Tas ir tas lielais ieguvums - būt plūsmā. Vienkārši tur būt. Jo tur viss notiek. Bet katram savs.”

-„Vai būtu kas tāds, ko Tu gribētu teikt tiem, kuriem liekas, ka tas, nē, nu....Nu, tur paveicās kādam. Nē, nu to var izdarīt tikai īpašos apstākļos esoši cilvēki. Nē, tas nav priekš manis. Nu, kuriem liekas...”
-„Es kādreiz tāpat domāju! Es kādreiz tieši tāpat domāju!!! Tas ir pilnīgākais bullshit! Aiz tādiem uzskatiem slēpās manas nedrošības un bailes. Tā es domāju, kamēr dzīvoju prātā, kamēr vēl nebiju pilnībā paļāvusies enerģijas plūdumam. Iespējams, ka ļoti daudziem cilvēkiem notiek līdzīgi. Zini, kā? Visums jau uztver to Tavu vēlmīti, to dzirkstīti: „Ooo, es arī tā gribētu!” Un Visums uz Tavu dzirkstīti atbild un dod Tev virsū grūtības, pārbaudījumus, situācijas. Ja Tu labprātīgi tajā visā situāciju centrifūgā nepadodies, tad dod virsū vēl smagākas mācībstundas, pārbaudījumus un situācijas, kurās tevi kā gaļas mašīnā izmīca. Un tikai caur savām mācībstundām esmu nokļuvusi tur, kur esmu šodien. Taču vēl pirms 4 gadiem es biju pavisam citā vietā, domājot: „Nē, es taču nevaru iet prom no darba! Nē, nē! Nu, kā tad būt? Kā mēs dzīvosim ar 700 latiem mazāk ģimenes budžetā?! Tas taču ir nopietni.” Bet man bija vīrs, kurš mani ļoti atbalstīja. Ja es būtu bijusi viena, tas noteikti būtu noticis savādāk. Bet, ne jau veltīgi mēs satikāmies un apprecējāmies. Tam visam tieši tā arī bija jānotiek. Jo ātrāk Tu, cilvēks, notici un ļaujies, jo ātrāk iekļūsti tajā enerģijas apmaiņā. Ar savu enerģiju var iegūt visu, ko vēlies. Ir tikai skaidri jānoformulē nolūks un jāpalaiž Visumā!”
Agrāk es domāju tieši tāpat: „Redz, viņa jau tā var! Dabīgi! Viņai jau nav par iztiku jādomā!” Bet vai tad man ir?! Man taču arī nav par to jādomā! Par to gādā Visuma nebeidzamajā enerģijas resursu izplatījumā. Tā ir ļoti liela atšķirība - dzīvot prātā vai sirdī un enerģijas plūsmā! Šķiet, lielākoties, cilvēki dzīvo prātā.  Tāpēc viņiem ir šaubas. Bet, tiklīdz padzīvo sirdī un enerģijas plūsmā, tad... Tā ir sava veida atkarība, tas ir tik kaifīgi. Nepiecelties plkst.7.15, lai ietu uz darbu. Piecelties plkst.9.00, padzert kopā ar vīru uz balkona kafiju un izdomāt, vai es gribu, vai negribu ēst brokastis. Jo tepat vien es būšu. Paēdīšu, kad gribēšu. Man nebūs jāgaida darbā pauze, lai attietu no šprotu pakošanas agregāta. Tas ir kaifīgi - darīt savu darbu no 12 dienā līdz 9 vakarā un pagulēt stundu diendusu, jo ir tik karsts, ka neko negribu darīt. Vai tas nav kaifīgi? Tas taču ir kaifīgi! Un, ja es vēl vakarā, sēžot darbā, taisot kādu pasūtījumu, gribu iedzert glāzi šampanieša? Ak, mans Dievs, kurā darbā Tev to ļaus? Tāpēc vien ir vērts izmocīt to garo un grūto pārmaiņu ceļu! Man liekas, ka tā viegli un ēteriskā vieglumā pārmaiņas nenotiek. Domāju, ka visas lielās lietas notiek caur grūtībām. Dzemdības jau arī ir grūtas. Un kā toreiz, Transformācijas spēles laikā raudot, ar 4.simfonijas skaņām piedzimu, tā попёрла. Vajadzēja tikai piedzimt. Tas notiek caur sāpīgām lietām.”

-„Skaisti!”
-„Tas ka dzīvoju citādā plūsmā, nemaina un neatceļ arī tās sāpīgās lietas. Tās turpina notikt. Ja nosacīti esmu nokārtojusi 3. klases eksāmenu, tā man uzreiz ir 4. klase jāsāk.  Tur notiek jau citam līmenim piemeklētās sāpīgās situācijas, un attiecīgi savs eksāmens jākārto. Un es domāju, ka tā tas būs visu laiku. Atšķirība ir tā, ka es par to vairāk nekonvulsēju un neuztveru to kā pasaules galu. OK. Tagad mēs kārtosim nākamo eksāmenu. Yes! Iedzeram glāzi vīna uz to! Tas viss notiek ar daudz, daudz savādāku attieksmi. Mēs arī strīdamies mājās savādāk. Ja to vispār var nosaukt par strīdēšanos. Laikam jau mēs vairs nestrīdamies. Mums ir tāda ne tik smaidīga saruna. Vairāk caur mieru un pieņemšanu, vēlmi sadzirdēt otru un izprast. Nevis kā sākotnēji – sastrīdējāmies, un ko tagad? Vai nu būs jāšķiras? Nē! Tā civilizēti kaut kā. Ego ir mazāka nozīme. Nāk citas vērtības. Nav jāpierāda sava vara un pozīcijas. Nav nekas jāpierāda. Ne sev, ne citiem. Tam nav vispār nekādas jēgas. Bezjēdzīgās lietas ir palikušas kaut kur pagātnē.

-„Es atslābu Tevī klausoties. Meditācija.”
-„Dots devējam atdotas.”

-„Paldies, Tev!”
-„Tev paldies!”

Saruna ierakstīta 21.06.2019.




piektdiena, 2019. gada 2. augusts

Intervija mēneša garumā. Jūlijs, 2019

Šis ieraksts veidots ar pateicību Diānai Ņikitinai- meitenei, kura Facebook vidē ir radījusi telpu jaunajām mammām, kuras nodarbojas ar personīgo biznesu-  MAMMU VIRTUĀLĀ KOPSTRĀDES TELPA. Diāna uzaicināja visas grupas biedres piedalīties pieredzes un apņemšanās maratonā. Katru jūlija mēneša darba dienu tika publicēts viens jautājums un katra augstāk minētas lapas dalībniece varēja sniegt savu atbildi. Ilgi nedomājot, iesaistījos šajā aktivitātē. Man tas bija tāds kā apzinātības rituāls- ik dienu padomāt kaut ko par sevi un savu biznesu. Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Paldies Diānai! Šai aktivitātei noslēdzoties, nolēmu apkopot visas savas atbildes kā vienu lielu interviju. Laipni aicināi iepazīt mani no mana biznesa puses!

PIRMĀ DIENA // 1 no 18// 

TAVA NODARBOŠANĀS

Tavs vārds, tavs biznesa jeb skatuves vārds.

Kas ir tava biznesa ideja/produkts/pakalpojums, un kāds ir ceļš, kā tu līdz tam nonāci?
Pievieno arī linkus, ja tev ir, ko parādīt.


NODARBOŠANĀS //Esmu mierīgu pārmaiņu veicinātāja. Tūdaliņ būs desmit gadu, ka pagrūžu, mudinu, palīdzu ieraudzīt un atklāt. Spēcīgākā manis pašas izaugsmes veicinātāja ir mana ģimene, jo īpaši man jaunākā meita. Klientu vidū gan privātā biznesa attīstītāji, gan darba ņēmēji, gan pāri attiecību līkločos, gan organizāciju vadības komandas, kā arī jaunieši un skolēni. Pēdējā laika mīļākais instruments -eneagramma www.enneagramcoaching.lv, ar pāriem, bet ne tikai, lieliski strādā Transformācijas spēle www.transformationgame.lv , ar jauniešiem, komandām un biznesa vidē visbiežāk strādāju ar koučinga metodēm, bet kaifiņam vadu meditācijas. Viss mans piedāvājumu klāsts meklējams www.intasanta.lv un gana daudz no tā arī FB lapās Eneagramma Latvijā Transformācijas spēle ar Intu Santu Meditācijas ar Intu Santu

OTRĀ DIENA // 2 NO 18 // 

IEDVESMA UN VĒRTĪBAS

Kas tevi ikdienā iedvesmo darīt savu lietu? 

Kādas vērtības tev ir svarīgas, darot savu lietu.

IEDVESMA // ...kad redzu, kā cilvēks mainās, iegūstot atklāsmi; kad redzu kādu, kurš ir paveicis ko agrāk neiedomājamu, pārkāpjot savas ierastās robežas; kad redzu patiesa lieluma piemērus. Bieži vien saskatu to savos klientos mūsu sadarbības laikā vai pēc tam. Bet tikpat bieži to atklāju arī citos cilvēkos...un tas mani iedvesmo attīstīties un pilnveidot sevi. 
VĒRTĪBAS // ekoloģiskums attiecībā pret apkārtni, apkārtējiem un attiecībā pret sevi.

TREŠĀ DIENA // 3 no 18 //
INTUĪCIJA
Pirms pārejam pie praktiskiem jautājumiem, man šodien radās sajūta, ka ir īstais brīdis vēl pajautāt šo, apcerot tēmu par iedvesmu un vērtībām.
Kā tu savā darbībā izmanto intuīciju, kādās zīmēs ieklausies, kā zini, kāds ir nākamais solis?

INTUTĪCIJA // Tas ir pavisam vienkārši, sekot impulsam. Un vērot, vai tas ir, vai nav. Nupat, vadot meditāciju, pie vārdiem "mums iekšā iedegas saule"...pārstāja līt. Tiesa, apzinātākos procesos (koučings, Transformācijas spēle, eneatipa intervija) klientiem gan jautāju, vai viņi gatavi uzklausīt to, ko esmu "noķērusi". Tā tik meditācijās pilnībā ļaujos.

CETURTĀ DIENA // 4 NO 18 //
PLĀNOŠANA
Kāda ir tava darba diena, kā tu plāno savu laiku?

PLĀNOŠANA // ;) Kopš 3.bērna piedzimšanas, laiks tiek saskaņots ar un ap viņu. Ja ar pirmajiem diviem tā bija problēma, tad tagad, esot freelance režīmā, to izbaudu. Vakar pat, dodoties uz biznesa pasākumu, meita parādīja "attā", bet, tad pēkšņi piemetināja: "Es gribu samīļoties!". Kādreiz devos prom, kad bērni jau gulēja un atgriezos tuvu gulēt ejamam laikam. 
Visādi citādi- ir lielie plāna konkrētI punkti (ko gribu tuvāko 3 gadu laikā), ir mazāki (ko gribu tuvākā pusgada laikā), ir vēl mazāki...un tad ir diena ar darbu sarakstu no rīta un attiecīgo izsvītrojumu dienas laikā. Un, protams, korekcijas. Tas viss palīdz saglabāt plūsmas virzienu pat tad, kad ir sajūta, ka nekas nenotiek.

PIEKTĀ DIENA // 5 no 18 // 
PRODUKTS VIZUĀLI UN SAJŪTĀS
Tavs produkts/pakalpojums vienā bildē (tava interpretācija par tēmu, var būt arī bilžu kolāža). Un kādas sajūtas tevi pārņem, domājot par savu produktu?

:) Viss būs labi



SESTĀ DIENA // 6 no 18 // 
ATBALSTS
Kā ģimene un draugi tevi atbalsta tavā biznesā?
Kā tu gribētu, lai tevi atbalsta?

ATBALSTS // No rīta izlasīju jautājumu un aizvēru lapu. Neesmu pazīstama ar tādu zvēru. Manās profesionālās izvēles visiem apkārtējiem ir bijušas svešas. Bet, tad, apdomājot, sapratu, ka tomēr, nē. Visi neatbalsta gadījumi man ir mudinājuši kaut kādam izrāvienam manā profesionālajā un personiskajā izaugsmē. Tas ir bijis iemesls ielūkoties sevī un saprast, kur tad esmu pati es, kur tas, ko citi gaida no manis. ...un turpināt virzīties, kur esmu nodomājusi. Un...tad...laiku pa laikam notiek kāds magic- saņemu dāvanā kleitu, datoru, SPA vai fizisku līdzās būšanu kādā svarīgā pasākumā. Un es sajūtos, kā 7.debesīs. Jo, tas taču ir atbalsts MAN. Ne tam, ko daru vai nedaru, esmu vai neesmu. Bet man- personiski, neatkarīgi no tā, ko esmu izvēlējusies darīt vai nedarīt. Un tas ir galvenais.

SEPTĪTĀ DIENA // 7 NO 18 // 
IEDVESMA II
Lietainā dienā manis teju nav, varbūt tev līdzīgi. Tādās dienās gribās grāmatu, tēju, izskrollēt internetu līdz galam. Tāpēc jautājums.
Kur smelies iedvesmu darbam – grāmatas, podkasti, bilžu krātuves, online resursi? Vari rakstīt linkus, konkrētus personāžus, iedvesmas vietas, jebko, kas tev palīdz atraisīt domu un atrast risinājumus.

IEDVESMA // Visuniversālākais likums ir to negaidīt, bet darīt. Absolūti piekrītu Anita Gaile Ne velti esam no vienas sfēras ;). Ļoti bieži sāku darīt, pat nezinot, ar ko tas viss beigsies. Jā, man ir plāni un mērķi, bet detaļas es cenšos (o, te vēl ir ko mācīties!) atstāt plūsmai. Un tur strādā tā- intuīcijas lieta. Šo es riktīgi "kačāju" vadot meditācijas. Vienkārši mirstu no laimes mirkļos, kad, vadot sesiju vai treniņu notiekošais sasinhronizējas, un notiek "Dieviņš". Tad sanāk, ka iedvesma man uznāk gan lietainā, gan saulainā, gan laimīgā, gan sasodīti neveiksmīgā dienā. Galvenais ir to negaidīt, bet ņemt un lietot, kad tā ir atnākusi. Būt gatavai. Būt procesā iekšā. Un uzreiz likt lietā. Tas ir ideālais gadījums. Protams, ir jau visādi. Arī ne tik veiksmīgi- galu galā tāpēc jau dzīvoju, lai mācītos un padarītu pasauli sev apkārt par labāku vietu

ASTOTĀ DIENA // 8 no 18 //
NAUDA
Šis ir ļoti vērtīgs temats, jo, ne tikai sievietes paprasa mazāk, bieži vien neprasa nemaz, bet, kā lai to biznesu iegriež, ja nav enerģijas apmaiņas. Jo nauda tā pati enerģija vien ir. Un, kā lai veido uzkrājumus, ja nav ienākumu? Tāpēc šodien tā:
Attiecības ar naudu. Kā tu plāno, kā tu prasi par savu darbu, kā aprēķini savu darba samaksu, vai uzskati, ka prasi adekvātu summu, ko tu gribētu darīt savādāk, kas tev palīdzējis/bremzējis veidojot cenu politiku?

NAUDA // Jē! Mana mīļākā tēma. Tēma, kas mani visvairāk audzinājusi. Un turpina to darīt. Lielai daļai savu palalpojumu cenu ļauju noteikt klientam pašam. Drošības (klientu drošības) pēc esmu noteikusi robežas ar piebildi, ka drīkst pārkāpt. Un tad piedzīvoju visu ko interesantu. Laiku pa laikam domāju, ka varētu tā, kā biznesā pieņemts- noteikt konkrētu ciparu par konkrētu pakalpojumu. Bet, nē. Tomēr pārāk daudz vērtīga gan man, gan klientam ir šajā pieejā. To, starp citu, noskatīju Findhoras ekokopienā, kur veselas divas nedēļas pavadīju, apgūstot Transformācijas spēles vadīšanas prasmes. Lai pilnībā varētu pāriet uz tur pieņemto apmaksas sistēmu, man būtu jāpārceļas uz turieni, tāpēc pagaidām vēl balansēju starp tā un šitā. Kas, zin, varbūt ar laiku pati izaugšu tiktāl, ka būšu absolūti stabila :). Šī tēma man atsauca vēl vienu domu- ne koučings, ne analītiskā psiholoģija (kuru šobrīd studēju) nedrīkst būt vienīgais ienākumu avots. Lai nebūtu kouča vai analītiķa labklājība atkarība no klienta. Tas arī ir par to pašu. Savā ziņā.

DEVĪTĀ DIENA // 9 no 18 //
PIENĀKUMI UN IZAICINĀJUMI
Kurus pienākumus savas darbības ietvaros tu dari labprāt un kurus ne? Kādi ir tavi lielākie ikdienas šķēršļi un izaicinājumi, darot savu lietu?

Man patīk Ivetas teiktais "Ideālā pasaulē es gribētu" ;)
Ideālā pasaule tepat vien ir. Daru, ko gribu, nu vismaz 80%. Un, jūtu, ka tie atlikušie 20% lēnām pievelkas un apgūstas, jo #esmainos .
PATĪK // Patīk dziļais darbs ar individuālajiem klientiem, džezojot (t.i.improvizējot) vadīt seminārus, iejusties eneagrammas tipu tēlos ...meklēt un atrast sakarības starp ārējām izpausmēm un neirobioloģiju. Laikam to sauc par sintēzi- likt visu ko kopā, atrast sakarības un pielietot to profesionālajā darbā. Piem.jau labu laiku semināru kafijas pauzēs konfekte ir tikai no rīta, pārējā dienas laikā piedāvāju bumbierus un banānus. 😁
NEPATĪK // Nu jau nav tik traki, bet sākotnēji šausmīgi nepatika pārdot sevi. Eksperimentējot esmu atradusi veidu, kurš ir komfortabls man. Nepatīk vadīt excel tabuliņā čekus un rēķinus. Bet, nu tas ir vien 2 dienas reizi trijos mēnešos. Visādi citādi ar grāmatvedības tēmām tieku galā, ja ko nesaprotu, zvans draugam vai VIDam un viss ok. Bet, nu tā excel tabuliņa ir reāls izaicinājums! Taisnību sakot, vienā no darba vietām, kurā pavadīju, kauns teikt, cik gadu, tā arī pagāja 80% laika: excelis un pārdošana. Tamdēļ jau mainīju nodarbošanos, lai darītu to, kas patīk.

DESMITĀ DIENA // 10 NO 18 //
LĪDZSVARS
Kā tev izdodas savienot savu nodarbošanos ar mazuļa/bērna/u audzināšanu? Tava līdzsvara formula starp es-bērni-darbs-mājas-partneris. Kādus pienākumus deleģē?

LĪDZSVARS // Re, kā reiz par līdzsvaru sanāk rakstīt "izlīdzsvarotā" laikā. Zināju, ka man šodien būs savas 30 minūtes mieriņa ceļā uz Prāta Vētras koncertu. 
ES // Līdz kāzām man dzīvē bija tikai divas prioritātes: mācības un es. Ģimene izjauca šo līdzsvaru. Mācījos meklēt atpakaļceļu. Nu, varētu teikt, ka ir atrasts. Lai, gan viegli negāja. Veselība smuki visu lika pa vietām. Arī tagad veseluma ceļā sekoju, lai būtu serotonīna pietiekoši (masāža 1x nedēļā, sauļošanās pusstunda un peldes, citkārt tā var būt skriešana vai vingrošana). Zinu, ka darbam vajag dopamīnu, bet bez serotonīna rezervēm tik un tā nevarēšu. Visiem bērniem ir bijušas aukles. Sākotnēji uz dažām stundām dienā, vēlāk jau kā ģimenes locekļi. Tas ir līdzējis visvairāk man. Mieriņš vannā, frizētavā vai randiņš ar draudzeni. Palīdz rituāli. Reizums pat smejos, kad skatos savu plānotāju, kur esmu sākusi rakstīt arī savus baudas avotus. Must have! 
BĒRNI // Katrs (pavisam to 3) ir ienesis kādu savu noti. Vecuma starpības dēļ nu jau varu rēķināties ar atbalstu. Šodien arī, bērni viens otru pieskata, bet vecāki uz koncertu. Visgrūtāk bija ar pirmo. Likās, ka esmu sevi totāli pazaudējusi. Pirms trešā bērna piedzimšanas ķēru sevi laimīgumā. Nu, jau, kad mazulim ir četri, varu teikt, ka laimīgums atgriežas. 
DARBS // Ar pirmo bērnu tā bija vieta, kur muku, lai meklētu sevi. Režīms bija dzelžains. Izturēju. Un, ja vēl ņem vērā, ka visu laiku esmu studējusi, tad...varu pasist sev uz pleca. Jā, izdarīju. Izturēju. Tagad strādāju režīmā, kad ir daudz vairāk baudas un mazāk pienākumu. Sajūta, ka esmu iepriekšējā rat-race to nopelnījusi. 
MĀJA // Ar gadiem esmu samierinājusies, ka kārtība mājās iespējama tikai tad, ja tur dzīvoju es viena pati. Cenšos par bardaku nestresot, tomēr ne vienmēr tā mierīgi varu to "atlaist". Ēst gatavot nekad nav paticis, par to bērnj prot paši visu izdarīt un vīrs atklājis pavāra talantu sevī :).Mājas darbi- galvenās lietas dara tas, kurš ir "rīcības spējīgs", reizums šeptējam kopā, reizēm neviens neko nedara, jo abi esam pārstrādājušies.
VĪRS // Esam kopā auguši, viens otru audzinājuši. Laiku pa laikam kaut kur vieni paši devušies un turpinām doties. Laiku pa laikam kur dodamies divatā. Bez bērniem. Reizums viens otru ar ko pārsteidzam. Reizums kļūdamies un dusmojamies. Turpinām mācīties un mainīties . Kā jau dzīvē. Dzīvojam.

VIENPADSMITĀ DIENA // 11 NO 18 //
KLIENTI
Kas ir tavs klients? Kā tevi atrod tavi klienti? Kāda ir tava klienta pasaules uztvere, mindset? Ar kādiem klientiem tu vislabprātāk gribētu sadarboties?

KUR ATRODU KLIENTUS // Labs jautājums. Savu freelance karjeru sāku absolūti tukšā vietā. Visu būvēju no nulles. Sāku ar tuvākiem paziņām. Gana daudz sākotnēji darīju barterī- par reklāmas pakalpojumiem. Iesaistījos un turpinu iesaistīties visos iespējamos projektos. Atsaucos un turpinu atsaukties publikāciju veidošanai. Sākums bija grūts. Tagad, kad savā pusē (esmu no Kurzemes laukiem) esmu izveidojusi savu zīmolu (😁), tad mani meklē, atrod un pat 2h brauc no Rīgas. Sanāca tā, ka es veidoju tirgu jaunajam produktam- personiskajai izaugsmei Kurzemē- un nu tas sāk atmaksāties. 
MANI KLIENTI //
1.Sievietes pārmaiņu priekšā un procesā (personiski un profesionāli izaicinājumi) bija mana pirmā auditorija un turpina būt;
2.Skolotāji, kurus interesē koučinga pieeja skolās bija tie, kuriem sāku vadīt koučinga pamatprasmju seminārus, tagad tos jau vadu augstskolā ;
3.Jaunieši par karjeras jautājumiem;
4.Pēc Transformācijas spēles fasilitatora prasmju apgūšanas sāku strādāt ar pāriem. Pirmās reizēs bija fantastiska sakritība, kad tiem, ar kuriem biju spēlējusi, dzima bērni 😁;
5. Atsevišķa grupa ir meditāciju dalībnieki- pārsvarā mammas, kuras vēlas mirkli sev. Bet ir arī ne-mammas, bet tik un tā cilvēki, kuri vēlas pabūt ar sevi, kuriem citādi tam neatliek laika.
7.Pēdējā laikā, līdz ar eneagrammas tēmas popularizāciju, ir parādījusies jauna auditorija- uzņēmēji/vadītāji, kuri vēlas saprast savus padotos/kolēģus/sadarbības partnerus un uzlabot sava darba efektivitāti. Šī auditorija priekš manis vēl tikai veidojas, bet ir ļoti interesanti vērot, kā tā pamazām aug. 
Visus manus klientus vienojošais ir vēlme pēc pārmaiņām. Tie, kuri līdz ar mani ir gatavi teikt #esmainos.
KLIENTU ATRAŠANĀ PALĪDZ //
1.Sarafānu radio 
2.Pasākumi gan maksas, gan bezmaksas (ļooooti ilga atdeve, bet par to bagātīga)
3.Sociālā aktivitāte (atdeve gan no jauniem, gan no esošiem klientiem)
4.Tiešā pārdošana (eju, zvanu, rakstu tomēr ir visefektīvākā no visiem)
5.Visas manas 5 mājas lapas ir vairāk kā informatīvs atbalsts klienta lēmuma pieņemšanai, nevis pārdošanas kanāls. Lai gan landing page komplektā ar FB event tīri labi darbojas. Šobrīd eksperimentēju ar SEO vienai no lapām, skatīšu, kas no tā iznāks, jo šai tēmai atgriezeniskā saite ir tikai pēc laika.

DIVPADSMITĀ DIENA // 12 NO 18 //
KLIENTU ATSAUKSMES
Kādas atsauksmes saņem no klientiem? Kā notiek saruna ar klientu, kā tiec galā ar kritiku, negatīvismu, ko dari ar pozitīvu atgriezenisko saiti? Kāds ir tavs ieteikums labai klientu apkalpošanai?

ATSAUKSMES // Parasti tās ir ļoti individuālas, personiskas. Visas manas 10 gadu freelance karjeras laikā ir bijušas 4 x, kad klients ir kaut ko nopublicējis sociālajos tīklos. Ierasti tās ir personiskas īsākas vai garākas vēstules pēc vairāk vai mazāk gara pakalpojuma saņemšanas laika. Tādi laimes čuksti. Reizums man jau no atmiņas izkritis, kas bijis, bet tad, pēkšņi atnāk tāds laimes čuksts.. un smaids līdz ausīm. Bieži neko nesaņemu, bet pēc pāris gadiem redzu, ka klienta sapnis come true. Pusgadu atpakaļ uzzināju par klienta sapņa īstenošanu- privātā apģērba zīmola palaišanu. Sapņa līmenī tas bija 10 gadus atpakaļ :). Visa šī dēļ mācos prasīt atsauksmes. Protams, ir arī sarafānu radio- kad atnācis kāds klients pēc rekomendācijas- tā jau arī ir atsauksme 
NEGATĪVAS ATSAUKSMES // Totāls manas profesionalitātes publisks izsmērējums notika politisko batāliju dēļ. Palīdzēju, manuprāt, vērtīgu ideju pilniem un darboties spējīgiem cilvēkiem kļūt par deputātiem. Un vienu reizi novadīju iedzīvotāju sapulci, pielietojot savas profesionālās prasmes. Sapulce bija OK, bet samazgas, kuras nāca pār manu galvu pēc sapulces sociālajos tīklos, bija pārsteigums. Šajā tēmā vēl joprojām saņemu "sveicienus" no tiem, kas uzskata mani par politisko oponentu. Ok. Visādi citādi, jā ir reizes, kad klienti atzīst, ka sadarbība neveidojas, bet tajās reizēs to izrunājam un vienojamies neturpināt. Vēl, ievēroju profesionālo higiēnu- strādāju ar šādiem un līdzīgiem jautājumiem gan koučinga, gan supervīziju, gan mentoringa, gan individuālās vai grupu terapijas formātā. Tas ir svarīgi. Jā, un vēl mēdzu rekomendēt kādu citu pieeju, kas manā skatījumā konkrētajam klientam varētu būt vērtīgāka vai arī noderīga paralēli darbam ar mani.
POZITĪVA ATGRIEZENISKĀ SAITE // Protams, izmantoju (starp citu arī negatīvās kampaņas ļoti labi var izmantot. Augstāk aprakstītās pieredzes rezultātā mana bloga apmeklējumu skaits pieauga teju vai 10x). Ja tā ir ROI formātā izmērāma saite, tad tas jo īpaši vērtīgi turpmākai sadarbībai ar uzņēmējiem. Ja vienkārši labi vārdi, izmantoju kā "degvielu". Ja publiski izteikti, vai pēc lūguma saņemti, tad dalos, lai citiem veidotu priekšstatu par ieguvumiem no sadarbības ar mani.
IETEIKUMS LABAI KLIENTU APKALPOŠANAI // Tikai un vienīgi godīgums. No visām pusēm. Šo man iemācīja koučinga mentore Leda Turai kādus 5 gadus atpakaļ un esmu sapratusi, ka nekā labāka par to nav.

TRĪSPADSMITĀ DIENA // 13 NO 18 //
PĒCGARŠA
Kas ir tavs pieprasītākais produkts? Ar ko vēlies palikt atmiņā, ar kādu pieredzi vēlies, lai tavs klienti dalās tālāk?

POPULĀRĀKAIS PRODUKTS // Šobrīd tā ir eneagrammas tēma. Cilvēki vēlas to iepazīt, uzzinat kā pielietot un vēlas noskaidrot savu eneatipu. Šogad sanācis īpaši daudz eneagrammas iepazīšanas semināru novadīt. Lai gan pati sev esmu definējusi, ka piedāvāju atbalstu pārmaiņām. Un tie tad arī ir mani mīļākie gadījumi.
PALIKT ATMIŅĀ // Lai cik arī kārdinoša nebūtu vēlme palikt klienta atmiņā ar "ah, pateicoties Intai es atklāju/iepazinu sevi; guvu izrāvienu; nopelnīju pirmo miljonu 😁"...tomēr tā nav manas jomas specifika. Tā pa īstam priecājos, kad klients paliek nopietns/kluss/ievelk dziļu elpu/pasmaida/iztaisno muguru/aizpeld ar skatienu tālumā un saka: "Skaidrs. Es zinu, kas man jādara. Un es to darīšu". Vēlos, lai klienta atmiņā paliek šis "lūzuma" moments, moments, kurā tiek pieņemts kāds būtisks dzīves lēmums pārmaiņām.
AR KO DALĀS TĀLĀK //  Faktiski laiku pa laikam pat organizēju šādu dalīšanos ar interviju palīdzību. Savā blogā intervēju cilvēkus, kuri, manuprāt, ir mainījušies. Ne vienmēr, bet gana bieži tie ir bijuši arī mani klienti. Tad, nu sanāk, ka šie cilvēki dalās ar savu pieredzi. Reizums viņi intervijā piemin sadarbību ar mani, reizums nē. Bet svarīgākais ir tas, ka viņi ar šiem stāstiem pārmaiņām iedvesmo arī citus. Sarafānu radio formātā tas strādā līdzīgi. Cilvēkam ir pozitīvs pārmaiņu rezultāts un viņš dalās šajā pieredzē. Pasaule mainās ;)

ČETRPADSMITĀ DIENA // 14 NO 18 //
ATZIŅAS
Kāda ir bijusi labākā mācība uzņēmumā, kādas kļūdas pieļautas nezināšanas pēc? Ieteikums, ko tu būtu gribējusi dzirdēt savu lietu sākot.

MĀCĪBA // Turpināt arī tad, ja liekas, ka nesanāks. Iet durvīs, kuras atvērtas. Plūst līdzi klientu pieprasījumiem- dažādi mani pakalpojumi ir radušies tieši klientu jautajumu dēļ.
KĻŪDAS DĒĻ NEZINĀŠANAS // Neizpētot tirgu "uzrauties" uz paziņu piedāvajumiem. Nezināšanās dēļ ir nācies krietni vien pārmaksāt, iegādājoties ko no paziņām. 
IETEIKUMI // Sāc ar eneagrammu :) Būtu varen ietaupījusi enerģiju uz "kreņkiem" personiskajās un profesionālajās attiecībās.

PIECPADSMITĀ DIENA // 15 no 18 //
KO MAINĪT
Kā tu gribi justies sava uzņēmuma ietvaros? Viena lieta (vai vairākas), ko tu mainītu savā uzņēmumā, ja to varētu izdarīt dienas laikā?

Jūtos gana labi savas nodarbošanās ietvaros. Ko es mainītu? Laiks stūrēt ārzemju virzienā. Tiesa, tas nav vienā dienā paveicams. Bet nozīmīgu soli var spert arī vienas dienas laikā.

SEŠPADSMITĀ DIENA // 16 NO 18//
KĀ BŪTU, JA BŪTU 
Iesoļojam apņemšanās pēdējā nedēļā. Šī tāda vairāk vēlmju domāšanas un 'kā būtu, ja būtu' nedēļa.
Ja tev nebūtu raižu par naudu vai kvalitātes nodrošināšanu, kādu profesionālo ceļu tu izvēlētos/produktu ražotu/pakalpojumu piedāvātu? Vai, kā darītu savu esošo lietu?

KO DARĪTU // Pirktu vecas reiz varenas lauku mājas, muižas, pilis un tās atjaunotu. Ko ar tām tālāk? Priecātos par smukumu :). Ierīkotu tur īpašas skolas, veco ļaužu pansionātus, bet visvairāk man patiktu, ja apkārt kādai no tām izveidotos ekokopiena. Pēc pieredzētā vienā Skotijas ekokopienā, esmu šai idejā iemīlējusies.

SEPTIŅPADSMITĀ DIENA // 17 no 18 //
SADARBĪBA
Kāds atbalsts vai sadarbība tev šobrīd būtu reāli un praktiski vajadzīga?
Piemēram, atbalsts ikdienas administratīvos darbos, atbalsts savas lietas popularizēšanai, atrast tirdzniecības vietas un noieta kanālus, atbalsts ar mārketingu, atbalsts konkrētā jautājumā, saruna ar ekspertu, tava reklāmas materiāla izplatīšana, utt.

Kādu, kas manā vietā varētu sagatavot tekstus krieviski. Sākot ar enneagramcoaching.lv mājas lapu, treniņa materiāliem un beidzot ar regulāriem rakstiem krieviski saprotošai auditorijai. Palīdzība profesionāla reklāmas video sagatavošanai vairākās valodās. Šoferi, lai varu braucot nodarboties ar ko vērtīgu. Kādu magic veidu kā izlasīt visas vajadzīgās analītiskās psiholoģijas grāmatas, lai varētu uzrakstīt sasodīti labu studiju nobeiguma darbu. ;)

ASTOŅPADSMITĀ DIENA // 18 no 18 //
MĒRĶI
Kāds/kādi ir tavi mērķi savā darbībā nākamajām 30 dienām? Ko gribētu izdarīt, sasniegt?

Augustā grafiks pamazām pildās, tur viss notiek. Jānosvin dēlam kāzas :) . Augustā jāsāk gatavoties septembra darbiem- jāsagatavo izdales materiāls pirmajam eneagrammas attiecību semināram un nākamajam eneaIZAUGSMES klubam. Jāieraksta reklāmas video. Jāsaliek karkass analītiskās psiholoģijas studiju fināla darbam, lai saprastu, kas tam nepieciešams. Jāztulko mājas lapas pamats krieviski. Jāsameklē kāds, kas varētu iztulkot bloga ierakstus un izlabot manus tulkojumus. Ak, jā, vēl tak arī angliskā video teksts jāsagatavo. Nez, cik var norunāt 30 minūtēs? Update. Šorīt skatos, kas man vēl papildināms izdales materiālā nākošās nedēļas semināram. Atveru grāmatu, bet tur- karkasa ideja manam studiju darbam. Redz, ko nozīmē - formulēt mērķi ;). Paldies, Diāna par jautājumiem!