sestdiena, 2021. gada 2. janvāris

Ceļā uz veselumu. Apiterapija

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”
― Imants Ziedonis


"Tā borēlija tak ir viena atombumba!", teica, kāda mana paziņa, sekojot manām nedienām. Es piekritu; "Ja, man laiku pa laikam ir sajūta, ka es sadalos atomos. Sāp viss ķermenis. It kā ikviena šūna visiem spēkiem censtos atrauties no otras". 

Kopš  esmu vairāk iepazinusi jungiānismu, mani nemaz nepārsteidz manas paziņas secinājums- viss it visā atspoguļojas, vai mēs to gribam, vai nē. Un to, kā tas atspoguļojas, visticamāk, pavisam drīz pierādīs pavisam zinātniskām metodēm un uz jungiāņiem pārstās skatīties kā uz tumsonīgiem šarlatāniem. Bet, man nav laika gaidīt. Sāpēja jau tagad un risinājumu gribējās atrast pēc iespējas ātrāk. Jau iepriekš esmu rakstījusi par dažādiem saviem mēģinājumiem noskaidrot savas dīvainās neveselības cēloņus un mēģinājumiem tapt veselai. Jāsaka, ka savā ziņā esmu veiksminiece, jo pēc, manuprāt, veiksmīgas izārstēšanas, esmu ieguvusi iespēju nostiprināt iegūto pieredzi, to atkārtojot. Protams, nosaukt sevi par veiksmnieci varu tikai tagad, kad jūtos daudz labāk. Saslimšanas smagajos periodos gribējās teikt ko pilnīgi citu :). 

Viena trešā daļa no ikdienas kapsulu devas....

Ok. Šoreiz padalīšos ar sava ceļojuma jaunajiem atklājumiem un pieredzi. Gandrīz gadu rūpīgi sekojot dakteres ieteiktajai herbālajai terapijai, nevarēju teikt, ka mans stāvoklis būtu būtiski uzlabojies. Laiku pa laikam bija vieglāk, laiku pa laikam bija smagāk. Biju jau sastapusies ar dažādu herbālo preparātu dažādo ietekmi un, konsultējoties ar dakteri, vienu mirkli pat lietoju teju vai 10 dažādus preparātus. Ļoti ticēju, ka reiz tas viss beigsies un vairs nevajadzēs mēnesī tērēt ap 200 eur. Tomēr gaidītais atvieglojums, kā neiestajās, tā neiestājās. Biju jau apguvusi dažādas detoksikācijas metodes, regulāri apmeklēju masāžās un laiku pa laikam- arī kārtīgu pirti. Pēc viena tāda kārtīga pirts vakara no rīta savā kājā sastapu ērci. Bāc! Nu, kā tā var būt! Es taču jau veselu mēnesi cītīgi dzēru klinšrozītes (cistus incantus) tēju, kurai pēc definiīcijas vajadzēja garantēt, ka ērces turās no manis pa gabalu. Apraudājos un nolēmu, ka ir laiks ķerties pie bites. Tā es pati pirmo reizi noķēru un pati sev iedūru biti. Sāpēja. Tas bija pagājuša gada 27.aprīlī. Tā manam ceļam uz veselumu pievienojās apiterapija. 

Liktenīgā ērce

Nav tā, ka nezināju par bišu indes terapiju, bet atturēja fakts, ka bites ir jāķer, jādur un līdz ar to arī jānogalina. Kā redzams, Visumu tas neatturēja pamudināt mani vēlreiz šo lietu apsvērt. Iepazīstot apiterapijas efektus, atklāju, ka tā darbojas vairākos veidos. Bišu indē esošais sastāvs cīnās gan ar borēlijām, babēzijām un bartonellam, gan arī remontē to nodarīto postu. Visvairāk mani iedvesmoja fakts, ka bišu indē esošās obaltumvielas remontē borēliju postītos neironu apvalkus. Tikai tagad, studējot RSU, uzzināju, ka neironu apvalku atjaunošanās ir viens varen lēns process un, ka, ja to bojājums ir noticis lielā vecumā, tad to labojumu varētu arī nesagaidīt. Nepajautāju gan pasniedzējai, vai tas attiecas arī uz bišu indes radīto efektu, bet ceru, ka tas nav zinātniski līdz galam izpētīts, tāpēc ar apņēmību turpinu izvēlēto ārstēšanās terapiju. Un...rezultāti neliek gaidīt. Tikai 6 mēneši pavadīti pildot pilnu šīs terapijas protokolu un  līdzšinējiem sasniegumiem manā ceļā uz veselumu,  ir pievienojušies vairāki citi, veidojot sekojošu kopējo "urā!" sarakstu:
  1. Mugura nesāp.
  2. Kakls vairs nav stīvs.
  3. Varu satvert un noturēt mazus priekšmetus.
  4. Vairs mežonīgi nesvīstu naktīs.
  5. Nav vairs regulārās mazās temperatūriņas.
  6. Nav vairs noguruma!!!
  7. Varu paskriet...un ir pat grūtāk neskriet, kā skriet :)
  8. Dažādās locītavās sāpes atgriežas, pāriet un pazūd uz neatgriešanos (slimības "filmas attīšanas" fenomens)
  9. Atmiņa pamazām uzlabojas (Ļoti interesanti vērot sevi, kā mirkļos, kad jūtu atmiņas zudumu...dodu sev pauzi un it kā aizķerot aiz pavediena velku apziņā atmiņas "filmu" atpakaļ.)
  10. Spēja uzturēt pozitīvu noskaņojumu arī pamazām uzlabojas.
  11. Endometrija hiperplāzijas sāpes vairs  netraucē, un, šķiet, arī pati kaite sāk mazināties.

Šis bija eksperiments laikā, kad vēl ļoti sāpēja plaukstu locītavas. Pēc Ellie Lobel protokola ar tādiem eksperimentiem nav vēlams nodarboties, jo visu var sakārtot ar bišu dzēlieniem mugurā (izņēmums esot celis, galva, tibiālais nervs un žoklis, bet tas viss ir atrodams sīki un smalki  aprakstīts un pat nofilmēts attiecīgajā Facebook mājas lapā)


Ko esmu darījusi kopš tā aprīļa rīta, kad sastapos ar kārtējo ērci?
  1. Apguvu  bišu ķeršanas un duršanas mākslu. 
  2. Rūpīgi izstudēju Bee Venom Therapy for Lyme Disease lapas materiālus
  3. Sekoju savu spēju robežās Ellie Lobel izstrādātajam ārstēšanās protokolam:   
    1. pamazām sasniedzu 10 bišu dūrienus vienā reizē; 
    2. turpināju ar 10 bišu dūrieniem mugurā katru otro dienu, nedēļā ievērojot vienu 3 dienu pārtraukumu; 
    3. atteicos no visiem herbālajiem preparātiem; 
    4. dzēru C vitamīnu 3x dienā (lai palīdzētu organismam tikt galā ar paaugstinātā kortizola līmeņa regulēšanu);
    5. sekojot pašsajūtai dzēru daudz šķidrumu, tai skaitā arī ābola etiķa ūdeni; 
    6. sekojot pašsajūtai dzēru ašvagdanu- stresa mazināšanai; 
    7. sekojot pašsajūtai gāju Epsomas sāls vannā (tiesa, sen nav bijusi vajadzība); 
    8. tumšajā periodā lietoju D vitamīnu;
    9. lietoju pretiekaisuma  uzturu (bezcukura, bezglutēna, bezlaktozes, bezcūkgaļas, bezalko- bet tas nav nekas jauns, jo tā jau ēdu trešo gadu). 
  4. Apmeklēju neiroloģi- apiterapeiti un izprasīju visu, kam man ir jāpievērš uzmanību, ja pašrocīgi nodarbojos ar apiterapīju. 
  5. Iegādāju pretalerģijas zāles.
  6. Apmeklēju savu ģimenes ārsti un informēju par savu ārstēšanas plānu un palūdzu veikt noteiktas analīzes.
  7. Regulāri sekoju Ellie Lobel Facebook mājas lapas ierakstiem- tas ir gan lielisks sociālā atbalsta avots, gan arī visvisādas noderīgas informācijas avots.
  8. Reizums lietoju kolagēna pulveri.
Mazā meita ir kļuvusi par profesionālu bišu dzeloņu izņēmēju. 
Tie pēc koduma jāatstāj apm.15 minūtes, lai inde pilnā apmērā nonāktu asinsritē.

Ja es skatos no šo darbību efektivitātes, tad nākas atzīt, ka šī terapija manā līdzšinējā ceļojumā uz veselumu ir sniegusi daudz augstāku rezultativitāti, nekā visas līdzšinējās- gan tradicionālās, gan vairāk vai mazāk alternatīvās metodes. Lai arī apzinos, ko pilns apiterapijas kurss ir 3 gadi pēc 10 bišu dūrienu sasniegšanas, un bieži vien notiek vieglākas vai smagākas slimības remisijas fāzes, tomēr jau 6 mēnešos sasniegtie rezultāti ir iepriecinoši. 

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Esmu pateicīga tiem, kur mani ir atbalstījuši un iedvesmojuši uzsākt šo nebūt vieglo ceļu uz veselumu!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

p.s. Jā, man sāp. Jā, man ir bišu žēl. Jā, es viņas ķeru arī ziemā. Nē, es neesmu profesionāla biškope. 

Ciemojoties pie Lietuvas biškopja uzzināju, ka arī biškopji mēdz saslimt ar šo ērču kaiti- arī viņš esot to saķēris un izārstējies ar antibiotikām. Interesanti, cik liela nozīme viņa tagadējam veseluma ir antibiotikām, bet cik liela- tam, ka regulāri tiek pie bišu kodumiem.