piektdiena, 2019. gada 28. jūnijs

Pēterburgas stāsti. Jusupovu pils.

Iepriekšējā Pēterburgas atvaļinājuma laikā, kuģīša ekskursijas gide visnotaļ uzstājīgi rekomendēja apskatīt Jusupovu pili. Tā esot varen grezna, jo tās īpašnieki- Jusupovu dzimta ir bijusi teju vai bagātāka par Romānovu (Krievijas cari) dinastiju. Ieliku šo māju Moikas krastā savā must see sarakstā. Un otrā Pēterburgas atvaļinājuma laikā devos tieši uz turieni. Šī pils atrodas SanktPēterburgas centrā- tas nozīmē, ka nekur tālu nav jādodas. 


VIP ieeja Jusupovu pilī

Ieeja greznajā Jusupovu namā pa parādes durvīm ir tikai parādies viesiem. Ikvienam parastajam viesim, ir jādodas kvartālam apkārt (aptuveni 500m) un jāmeklē ieeja pilī pa sētas  durvīm. Ieejai pa sētas durvīm ir arī savs labums- iespēja apskatīt arī Jusupovu pils parku. 



Tiesa, tas, kā jau pilsētā, ir krietni vien mazāks, kā tie, kurus skatīju iepriekš Pēterhofā un Carskoje Selo. Varētu teikt, tas drīzāk ir tāds pagalms ar pāris kokiem. Iegādāju biļeti un dodos ceļā. Šķērsoju parku, ieejot pagalmā tieku pie laipna biļešu kontroliera. Kungs ir cienījamos gados un, man par pārsteigumu, runā angliski. Mans pārsteigums turpinās visu šīs pils apmeklējuma laiku, jo VISS pils apkalpojošais personāls ir angliski runājošu senioru pulks. Gluži kā senos laikos, kad cieņā bija prasmīgi un viedi cilvēki cienījamos gados. Pils vārtsargs norāda man uz ieejas durvīm Savdabīgi, ka durvis ir zemas un ved uz pagrabstāvu. Tur gan viss ir gaišs un skaists. Iekārtots gaumīgi. Dodos uz apskates sākumu. Tomēr nākas atgriezties, jo ar lielo somu tālāk nedrīkstu doties. Atrodu garderobi un nododu tur savu lielo somu un ūdens pudeli- uz to atkal attiecas tas pats aizliegums, kas Ermitāžā. Tad dodos uz audiogida saņemšanas punktu- tur, atstājot ķīlu, var tikt pie kartes un audio gida. Tagad esmu paveikusi visu, lai dotos apskatīt pils smukums. 



Pirmais, kur aizķeras mans skatiens un sajūsma, ir greznās kāpnes, kuras ir tieši pretī parādes durvīm. Noklausos stāstu par kāpņu telpas skulptūrām un dodos tālāk. Katra telpa Jusupovu pilī ir ar savu stilu, savu noskaņu. 






Lielā balto kolonnu zāle, kurā savulaik notikušas greznas balles


Jusupoviem bija arī pašiem savs muzejs ar pasaules līmeņa šedevru kolekciju

Pa šīm kapnēm dodoties lejup var nonākt mājas teātrī



Šajā bibliotekas telpā tikai nesen tika atklāts slepenais kambarītis 



Te ir atrodami teju vai visi laikmeti un teju vai visas modē bijušās telpu iekārtošanas tendences. Lai arī varētu šķist, ka viss šis juceklis var novest pie bezgaumības, tomēr tā nav. Robeža netiek pārkāpta. Lai arī par visgrandiozāko telpu tiek uzskatīta lielā baļļu zāle, tomēr uz mani lielāko iespaidu atstāj teātra apmeklējums. Iedomājieties, pašiem savs teātris mājās. Nu, gluži kā TV :). Fantastiks iekārtojums. Šķiet, ka šeit gribētos atgriezties uz kādu no pasākumiem, kurus regulāri te piedāvā



Kad visas telpas apskatītas, dodos uz izeju, kas ir turpat, pagrabstāvā. Maldoties nonāku kafejnīcā un tur varen sirsnīga pārdevēja (atkal kundze gados un protoša runāt angliski) man iemāna gardum gardu saldo. 


Kafejnīcā viss ir tikpat elegants, kā pašā pilī

Rekomendēju iegriezties pils kafejnīcā- tiešām tas ir to vērts! 



Pirms došanās mājupceļā, vēl apskatu pagrabstāva gaitenī izvietoto Jusupovu dzimtas vēstures galeriju. Ak, cik vēsture ir bijusi raiba! 




Ne visi aristokrāti ir bijuši šī vārda cienīgi


Vienu mirkli vēsture Jusupovus ir vienojusi arī ar Kurzemi. Tiesa, ne pašā labākajā gaismā. Viens no Kurzemes hercogiem ir kļuvis par kādu no Jusupovu meitu vīriem. Un ...ar savu uzvedību novedis savu sievu līdz kapam. Nejauki. Tomēr vēsturē ir ne tikai melnie plankumi- ir daudz cēlas rīcības. 



Jusupovu testaments
Un, pēdējā, šķiet, ir bijusi tā, ka Jusupovi pagājušā gadsimta sākumā ir sastādījuši testamentu, kurā visus savus īpašumus un bagātības novēl tautai. 




Kas tagad savā ziņā ir arī īstenojies. Jusupovu pils ir pieejama plašai apskatei. Liela daļa no Jusupova muzeja krājumiem ir izvietota Ermitāžā, daļa šai pašā pilī, kā redzams attēlos. Jusupovu stāsts iedvesmo. Tas ir stāsts par to, kā ir veidojusies aristokrātu dinastija...un par to, ar kādu cieņu tā ir atteikusies no tā, kas gadu simtiem ir iekrāts. Jusupovus revolūcijas laikā nenogalināja, kā viņu draugus Romanovus, tomēr viņiem nācās pamest Krieviju un vairs nekad neatgriezties. Vai viņi pieprasīja kaut kādas kompensācijas? Nav dzirdēts. 

Iesaku:
  • Ieplānot nesteidzīgu dienu šīs pils apskatei, ja vēlaties redzēt arī Rasputina pagrabus (es šo ekskursiju neizvēlējos)
  • Plānojot SankPēterburgas apmeklējumu paskatīt, varbūt varat apmeklēt arī kādu Jusupova mājas teātra pasākumu.
  • Paņemt audiogidu
  • Pagaršot Jusupovu saldo :)
  • Izlasīt pagrabstāvā izvietoto Jusupovu dzimtas vēsturi


Izmaksas:
Ieejas biļete- 700 rubļi

ceturtdiena, 2019. gada 27. jūnijs

Ceļš uz veselumu. Iherb.com

Jā, šī ir pavisam atsevišķa tēma. Pavisam. Jo neesmu ieradusi lietot zāles. Retu reizi pamainu ko ēdienkartē, eksperimentēju, bet ārsta uzraudzībā laisties veselu pusotru gadu garā zāļu-zālīšu lietošanas ceļā, to gan vēl neesmu darījusi. Tai reizē, kad tiku pavisam oficiāli atzīta un reģistrēta kā laimas slimības skartā, es šo-to palasīju par alternatīvām metodēm, pat kādu laiku palietoju kurkumu no sudraba karotes :), bet, tā, kā mana ārstējošā ārste solīja, ka ar antiobiotikām viss taps izārstēts, dziļāku vērību alternatīvo metožu piemērošanai neveltīju. 
Nesenajā vizītē pie nu jau citas dakteres tiku pie saraksta ar zālēm- zālītēm un informācijas, kur to visu iegādāt. Pirmo devu nopirku turpat, aiz stūra - Kaķa nagu, Olīvu lapu ekstraktu un Magnija sulfātu, bet pārējo tai pašā dienā pasūtīju no rekomendētā iHerb.com. Tā, kā darīju to pirmo reizi, tad smuki "iekritu", nezinot visas šāda sūtījuma nianses. Kādas gan tur varētu būt nianses, teiksiet? Ir, ir. Un visnotaļ laik- un/vai naud-ietilpīgas. Sajūsmā par iespēju tikt vaļā no kaitinošās Laimas slimības, pasūtījumā sakrāmēju visu, kas nepieciešams pirmajam ārstēšanās mēnesim. Protams, daļa iepakojuma bija lielāki, bet skatīju, ka izdevīgāki cenā, tamdēļ dikti par to nekreņķējos. Galu galā sūtījums sanāca teju vai par 100 dolāriem. Ak, ko nu veseluma dēļ neizdarīsi! Visu noformēju, samaksāju, par piegādātāju izvēloties DHL, lai tak mudīgāk tieku pie kārotā! Nemaz nenojaušot, cik viss izvērtīsies interesentā pasākumā. 
Mja. Skatot šo, sajutos kā "omīte. Gandrīz viss, kas nepieciešams pirmajam mēnesim. 

Bet, nu, par visu pēc kārtas.

Pēc dienas saņēmu ziņu, ka sūtījums izsūtīts. Vēl pēc divām dienām - ziņu, ka ir jau Latvijā. Nopriecājos, redz, cik ātri! Epastā iekrita garumgara ziņa no DHL, par to, ka sūtījumam ir nepieciešama atmuitošana un sīkas instrukcijas, kā to veikt pašam. Nodomāju, redz, cik jauki! Pati visu izdarīšu! Vēl nodomāju, ietaupīšu tos 30 eur, ko prasa DHL par šādas operācijas veikšanu. Atskatoties uz pieredzēto, labāk būtu samaksājusi tos 30 eur :). Bet, nu, dodamies tālāk. Sekojot instrukcijām, nonācu VID mājas lapā un sapratu, ka sarežģītais muitošanas apraksts epastā ir tikai tādi ziediņi salīdzinot ar to, kur esmu trāpījusi ar savu sūtījuma saturu. Izrādās uztura bagātinātāji (kam pieskaitāmas visas zāles-zālītes, kuras daktere man izrakstīja) ir jāmuito STANDARTA procedūrā, nevis tajā, kuru aprakstīja DHL epastā. OK. Kas jādara, jādara. Ķeros klāt un jūtu, ka būs vien jāzvana. Zvanu uz VID. Man par lielu brīnumu visa komunikācija ar šo iestādi un, visvairāk jau ar importa muitas iestādes darbiniekiem, norit pārsteidzoši atbalstoši un pārsteidzoši pacietīgi. Tas ailīšu daudzums, kurš man bija jāaizpilda ar mistiskiem kodiem un tas ailīšu daudzums, kurš man bija jāignorē- to patiesi var zināt tikai profesionālis. Un tādi šajā VID iestādē darbojas- visu cieņu! Divās dienās paguvu sarunāties ar vairākiem dažādiem speciālistiem par trim atsevišķām manā gadījumā svarīgām jomām. Pie tam, nereti sarunas ilga teju vai pusstundas garumā, bet darbinieki absolūtā mierā un pacietībā skaidroja man kas un kā rakstāms tiešsaistes procedūrā.

Urrā! Tas laimes mirklis iestājās! Tiku līdz aizpildītai deklārācijai! Samaksāju prasīto nodokli (caur www.latvija.lv, jo tā uzreiz muitas iestāde redz veikto apmaksu) un jau pēc pāris stundām pasta sūtījums bija izlaists. Lejuplādēju iegūto muitas deklarāciju un, kā prasīts, nosūtīju uz DHL. Pēc laika saņēmu no DHL ziņu, ka VID nav saņēmis maksājumu, tamdēļ nevar atmuitot. Zvanu uz VID, tur man laipni paskaidro, ka viss saņemts. VID atbildi vārds vārdā nosūtu uz DHL. Un iestājas klusums. Uz nedēļu. Tā, kā pa vidu bija Jāņu brīvdienas, liekos mierā un sāku interesēties par procesu tikai tad, kad nu jau šķiet par ilgu stāv ieraksts "muitošanas procedūra" DHL mājas lapā redzamajā sūtījuma statusā. Nu jau vairs nerakstu, bet zvanu uz DHL. Laipni tieku nosūtīta atkal uz VID, jo viņi savā sistēmā neredzot, ka ir veikts maksājums. Zvanu atkal VID. Ak! VID saka, ka no viņu puses viss ir kārtībā, bet DHL uzstāj, ka nav. Es pa vidu jūtu jau ka palieku dusmīga. Ko arī pasaku DHL meitenei. Pēc mana uzstājīga paziņojuma, ka vairs netaisos zvanīt VID, saņemu rekomendāciju atsūtīt man ekrānšāviņu no www.latvija.lv, kur redzams, ka maksājums ir veikts. O, la, lā! Beidzot, beidzot esmu ieguvusi DHL labvēlību un drīkstu tikt klāt savam, nu jau nedēļu noliktavā stāvējušajam, sūtījumam. 

Tātad. Stāsta morāle.
1. Komplektējiet sūtījumu no 3.pasaules valstīm 22 eur robežās- tad nebūs jākrāmējas ar PVN aprēķinu. Faktiski var vienā reizē komplektēt vairākus atsevišķus pasūtījumus. Paskatiet- iHerb.com  ir iespēja izvēlēties default valūtu. Ja izvēlēsieties eur, tad būs vieglāk tikt galā ar visu šo smalko padarīšanu. N.B. tie 22 eur attiecas arī uz pasta sūtījuma izmaksām, viss kopā.
2. Ja nevarat iekļauties 22 eur robežās, mērķējiet uz 150 eur- tad visamz nebūs jāmaksā ievedmuita.
3. Attiecībā uz muitas lietām, uzgāju labu palīgu www.muitaspaligs.lv Tur var saprast, gan ar kādu ciparu būs jārēķinās gan PVN, gan ievedmuitas gadījumā.
3. Ja nu nekādi neizdodas trāpīt punktā 1., tad atvēliet 30 eur DHL, vai arī iedzeriet baldriāņus, atlieciet visus darbus un ienirstiet VID muitas importa deklarāciju pasaulē (interesanta bez gala- nemaz nenojautu, ka ko tādu cilvēki dara diendienā un tādējādi pelna sev iztiku)
4. Visādi citādi iHerb.com ir visnotaļ draudzīgs iestādījums ne tikai produkcijas klāsta un to cenu ziņā, bet arī sniedz dažādas atlaides, piemēram, ja lietojat drauga kodu, tad varat dabūt gan atlaidi sev, gan draugam. Manā gadījumā tie ir veseli 10%, kas uz tiem simts eiro kā reiz nosedza pusi no ievedmuitas ;)  Mans drauga kods ir AQS5851 . Tikai priecāšos, ja to lietosiet- būs labums, gan Jums, gan man. Tiklīdz kā veiksiet pirmo sūtījumu, arī paši tiksiet pie šāda iHerb.com rewards code un varēsiet ar to dalīties ar citiem. Papildus šīm atlaidēm, vēl ir arī citas- apjoma un lojalītātes atlaides, kas citos interneta veikalos nemaz nav tik biežas. Vēl viens būtisks pluss tiem, kuri nepārvalda angļu valodu- iHerb.com runā arī krieviski ;)
5.Zvaniet un prasiet, ja rodas kādas neskaidrības. VID šajā ziņā ir pārsteidzoši atsaucīgi- man pat atzvanīja mirklī, kad radās tāda vajadzība.
6.Pirms izvēlieties DHL, padomājiet, varbūt ar parasto pastu būs mazāk krāma. Jo iepriekš mana pieredze pildot muitas deklarācijas bija saistīta tieši ar Latvijas pastu un tur es nekādus kreņķus neatceros- samaksāju prasīto summu un saņēmu sūtījumu. Nezinu, varbūt sistēma ir mainījusies kopš tiem laikiem, bet šādā piedzīvojumā es trāpīju pirmo reizi.
7. Paskatiet, kur vēl var iegādāt vajadzīgo produktu. Ja Latvijas cenas, salīdzinot ar iHerb.com cenām ir uz pusi lielākas, tad var gadīties, ka Krievijā šos produktus var iegādāties vēl lētāk. Pavisam nejauši, esot Krievijā, uzgāju bodybuilder veikalu, kurā tiku pie vēl izdevīgāka piedāvājuma. 

Šim stāstam ir gan sākums, gan būs arī turpinājums, jo es mainos :)

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs

Ceļš uz veselumu. Vizīte pie dakteres.

Gaidītā diena klāt. No rīta vīrs, kā ierasts pienes kafiju, es pasmaidu, bet nesaku, ka šodien brokastis ēst nedrīkstu. Desmitos vizīte pie ārstes, kur uz melnā fona mikroskopa pētīs manu asins sastāvu. Aizvedu savu četrgadnieku uz "skoliņu", tieku līdz autobusa pieturai un saprotu, ka nepaspēšu noteiktajā laikā. Neko darīt, saucu taksi. Tā arī neesmu saņēmusies drosmes doties Rīgas centrā ar auto. Smejos, ka tas ir stress, no kura varu izvairīties. Un tas nav tikai ar Rīgas centru. Pie stūres sēžos tikai tad, ja nu galīgi nav citas iespējas. Taksis atnāk mudīgi. Bolt līdz šim mani nav pievīlis. Dodamies ceļā. Vēroju dzīvi aiz loga. Taksists apjautājas par precīzu izlaišanas vietu un šķiroties novēl jauku dienu. Es atbildu ar to pašu, nenojaušot, cik jauka man šī diena patiesībā izvērsīsies. Dodos norādītās adreses virzienā. Ieeja no sētas. Meklējot dzīvokļa nummuru, pamanu mīlīgi noformētu ieeju. Jā, tā ir īstā. Dodos iekšā, dzirdu dakteri runājam. Pacients pirms manis uzdod jautājumus. Šķiet, jautājumi izsmelti, iznāk slaids, garšs puisis un daktere aicina iekšā mani. Balti ādas krēsli. Skaisti. Apsēžos. Daktere paņem divas lapas, vienu baltu, otru zaļu, un saka: "Nu, stāstiet!". Samulstu un sāku ar sava vārda nosaukšanu un to, ka pēdējo reizi man laimborelioze diagnosticēta aizpērnajā vasarā. Stāstā pieminu arī savas aizdomas par 11 un 33 gadu vecumā slimoto, kur simptomi bija līdzīgi. Daktere šo, to pieraksta, paskatās uz mani un saka: "Jūs esat klasisks neizārstētas laimboreliozes gadījums." Pajautā vēl par to, kā guļu (mēdzot būt vai nu slikts miegs, vai pārlieku labs), vai nav problēmu ar sirdi un vai krampji nerauj kājas. Par miegu trūkumu nesūdzos, krampji vienu dzīves periodu mani ir diezgan stipri mocījuši, bet sirdi man 11 gadu vecumā Stradiņos pētīja vai veselas divas nedēļas, nekādi neatceros, kamdēļ. Daktere māj ar galvu, jā, tas viss vedina uz domu arī par slimošanu tajā periodā. Vēlāk atceros, ka arī 33 gadu vecumā, ģimenes ārste man, klausoties pulsu ieplēta acism, sakot: "Jums gan lēni sirds strādā!". Padalos arī savā pieredzē ar apiterapiju, kad pēdejā simptonu (locītavu un muguras sāpes, stīvs kakls, nogurums un paaugstināta tempertūra) saasinājuma nomocīta, nolēmu izmēģināt dabīgo šprici- biti. Simptomi pazuda, bite savu darbu bija padarījusi. Daktere atzīst, ka lai arī ārstēšana ar bites kodumu nav īsti pakļaujama dozēšanai un ietver alerģiju risku, tomēr arī pati kodina biti, ik reiz, kad tiek pie ērces koduma.


Turpinājumā kārta asins izpētei. Tieku pie pirkstiņdūruma. Viens stikliņš svaigu asiņu paraugam, otrais- jau recējušu. Daktere pēta un saka: "Leikocīti Jums pārīšos pa divi. Grūti viņiem. Es Jums parādīšu" , un pagriež datora ekrānu pret mani. Redzu tādus neregulāras formas dažus gaišus apļus un daudz mazākas formas lēni kustošus daudz regulārāks formas apalīšus ar vienu spicu knābīti. Tie lielie esot leikocīti- pārstrādājušies, bet mazie- eritrocīti. Eritrocīti esot ar kādu elektronu mīnusā un tāpēc neesot spējīgi piesaistīt skābekli- tamdēl tie saķēdējoties viens pie otra vilcieniņā. Tas neesot labi, esot nepieciešami antooksidanti, lai to lietu savestu kārtībā. Savukārt svītriņu tīkls svaigajās asinīs esot fibrīns, kura paaugstinātais daudzums norādot uz to, ka aknas strādā ar pēdējo jaudu. Analīzēs vēl rezultātus nevarēšot noķert, bet aknas jau esot pārslogotas. Jātīra. Vēl ekrānā uzpeldēja kādas tauku šūnas, kuras ideālā gadījumā būtu jānotiesā leikocītiem, bet tā, kā tie ir aizņemti ar borēliju tēmu, tiem spēka nepietiekot. Tālāk daktere ņem sarecējušās asinis un mikroskopā pēta asins aplīša centriskos lokus. Aknu loks uzrāda kreņki (baltumi lokā) un pats centrs, kur zarnu darbība un ginekoloģija, arī tādi šaubīgi. Aprunājam šo tēmu, bet daktere atzīst, ka tas vidiņa baltums nemaz neesot tik ļoti balts, lai būtu jāsatraucas. Vienu vārdu sakot, tīrīšana. Tieku pie aknu tīrīšanas apraksta ar piezīmi, ka labāk to darīt brīvdienā un regulāri, 6 mēnešus pēc kārtas. Brīvdienā, jo saistīts: pirmkārt, ar iespējamiem nelabumiem un otrkārt ar pamatīgu caureju. Jā, tad tiešām labāk pasēdēt mājās. 

Ja līdz šim daktere savas piezīmes rakstīja uz baltās lapas, tad, nu paņēm zaļo un saka: "Pienācis laiks stādīt ārstēšanās plānu!" Un raiti piepilda lapu ar dažādu preparātu nosaukumiem, minot, kas, kā, cik ilgi un kāpēc lietojams. Daudz. Nebiju domājusi, ka būs tāds daudzums dažādu tā saucamo uztura bagātinātāju. Saprotu, ka tas būs daudz nopietnāks process, nekā vienkārši divu nedēļu antibiotiku kūre. Nobeiguma vēl izrunājam ārstēšanās procesa tālāko gaitu un tad jau arī konsultācija beidzas. Šķiroties, daktere nosaka: "Jūs tiksiet ar to visu galā! Būs labi!"


Sajūtos, it kā būtu nokārtojusi eksāmenu. Viegli un apņēmīgi. Sen nebijusi sajūtu kombinācija ierastā noguruma vietā. Pusotru gada ilgā ārstēšanās kursa sākums izskatās visnotaļ cerīgi. 


Šīs dienas apraksts ir tikai daļa no mana laimboreliozes stāsta. Tam ir gan sākums, gan arī, nu jau skaidri iezīmējies turpinājums. Jo...es mainos :)

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

trešdiena, 2019. gada 12. jūnijs

Pēterburgas stāsti. Katrīnas pils.

Jau vairāk kā gadu regulāri apmeklēju Sanktpēterburgu, Krievijas ziemeļu galvaspilsētu. Reizi mēnesī pavadu tur nedēļas nogali, studējot analītisko psiholoģiju. Lai arī esmu iemanījusies ķert pilsētas skaistumu tajās dažās stundās, kuras tur pavadu ārpus mācībām, tomēr ar prieku izmantoju reizes, kad varu Sanktpēterburgā pavadīt ilgāku laiku. Tāda iespēja radās arī šī gada Lieldienās, kad manu studiju reize sakrita ar šīm brīvdienām. Tā uz Pēterburgu devos jau ceturdienas, nevis, kā ierasts, piektdienas vakarā. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka vēlos apskatīt Katrīnas pili un slaveno dzintara istabu. Vēl autobusā braucot (oi, LuxExpress šai ziņā nodrošina ekselentu servisu) es jau biju izpētījusi attiecīgo mājas lapu www.tzar.ru , kā arī ārzemju tūristu piezīmes par šīs vietas apmeklējumu. 

Barokāla perfekcija
Katrīnas pils (замок Екатерины) atrodas Puškinā (Пушкин)/ Carskoje selo(Царское село), kas ir labu gabaliņu  (24km) ārpus Sanktpēterburgas. Dīvaini, ka vienai vietai ir divi nosaukumi, bet tā laikam ir valdošās varas tendence- mainīt pilsētu nosaukumus. Carskoje selo nosaukums ir tapis mainīts uz Detskoe selo 1918.gadā, kas noteikti nav sakritība, bet par Puškinu pilsēta nodēvēta 1937.gadā. Lai nu, kā, bet mūsdienās grezno piļu komplekss ir atguvis Carskoje Selo vārdu, bet to apkalpojošie iedzīvotāji dzīvo aiz žoga, Puškinā. Vēsturiskā nevienlīdzība ir atjaunota.

Uz turieni var nokļūt, ar ekskursiju autobusiem (to piedāvājums ir atrodams gan internetā, gan arī pavisam fiziski- Sanktpēterburgas ielās staigā aktīvi ekskursiju piedāvātāji), gan  vilcienu, gan autobusu. Ņemot vērā iepriekšējā gada veiksmīgo pieredzi, nolēmu pievērsties atkal sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanai. Lēmu par labu maršrutniekam, jo vilciens tomēr iet konkrētos laikos un līdz konkrētai vietai, kas nozīmē, ka daļu ceļa Puškinā man tik un tā vajadzēs veikt ar kāda maršruta autobusa palīdzību. Noskaidroju man nepieciešamo autobusa numurus un dodos meklējumos. Zinu, ka man der 286., 287., 342., 347., 545. maršrutnieki. Meklēju. Nevaru atrast. Izrādās ka meklēju absolūti ne tur, kur ko varētu atrast. Maskavas dzelzceļa stacija (izrādās!) nav tas pats, kas Maskavas metro staciju. Pēc 40 minūšu maldīšanas beidzot visu noskaidroju. Bez divu solīda vecuma kundzīšu atbalsta nebūtu tik raiti tikusi galā. Protams, to, ka man vajag meklēt padomu pie solīda vecuma cilvēkiem, es saprotu tikai tad, kad jau esmu aptaujājusi vairākus jauna izskata, kā izrādās, tūristus. Kundzes teju vai savā starpā sastrīdās diskutējot un iedod man precīzas norādes. Internets un zinoši cilvēki ir mani glābēji. 
Maskavas metro stacijas izejā ir informatīvs plakāts- kur katrs autobuss piestāj

Autobuss ir visai apšaubāmas kvalitatātes un šoferis arī izskatās ne pārāk pieredzējis, tomēr uz priekšu tiekam.  Viena no pasažierēm, kurai pajautāju, kā nokļūt līdz Katrīnas pilij, aiziet pie šofera un sarunā, ka viņš mani pabrīdinās, kad jāizkāpj. Patīkami. 


Tā nelielā parka daļa, kas bija pieejama apmeklētājiem bija tikpat rūpīgi kopta, cik Pēterhofā


Izkāpju un nonāku pie milzīga ar ūdens grāvi apjozta parka. Pār kādu no tiltiņiem dodos parkā iekšā. Precīzs plānojums, rūpīga kopšana atgādina Pēterhofā redzēto (tomēr tur vēriens plašāks). Cauri parkam dodos pils meklējumos. Lai tiktu līdz biļešu pirkšanai, ir jāizstāv rinda. Ķīnieši. Viņi ir visur, kur ir kas slavens. Arī Katrīnas pilī.  Ķīniešu gadījumā mans glābiņš ir augums- varu redzēt tiem pāri. Pēc biļetēm, dodos uz garderobi, jo lielās somas un drēbes jāatstāj tur. Atkal rinda. Un atkal ķīnieši. Pirms došanās pilī, nolemju apmeklēt labierīcības. Arī tur viņi veido rindu. Ak!  ;).  
Gaidot iekļūšanu pilī var gūt baudu, vērojot krāsu salikumus un formu rotaļas

Dodos uz apskates vietas sākumu. Ķīnieši kaut kur pazuduši. Mistika. Ieejot iekšā, kāda sieviete uzrunā mani, vai runāju krieviski. Izrādās, ka vajag 15 cilvēku grupu un tad var tikt pie krieviski runājoša gida bez maksas. Ou. Patīkami. Tieku pie radioaustiņas un gides ar sasodīti labu atmiņu. Ciparus un visu iesaistīto vārdus ber bez aiztures. Uzzinu, ka Katrīna pirmā, kuras vārdā pils nosaukta, esot no Pribaltikas. Pasmaidu. 
Pribaltikas Katrīna

Tāpat pasmaidu, kad gide stāsta par pils arhitektu Rastrelli, kurš savas pilis esot būvējis ne tikai Krievijā, bet arī Pribaltikā. Šķiet, atsevišķi valstu vārdi gides atmiņā neturas. Nekas, katram savas vājības. Lai arī pašas pils pirmssākumi ir saistīti ar mūsu Katrīnu (Martu), tomēr tā pa īstam šajā pilī ir dzīvojusi mūsu Katrīnas mazdēla sieva- Katrīna II, cariene, kas īpaši mīlējusi tērpus, viesības un greznību. Pie nosauktā tērpu daudzuma apmulsu un sapratu, ka man tik lieli cipari vienkārši galvā neturas. Gide gan neapmulst, bet piemetina, ka lai arī Katrīnai II ir bijusi vājība uz kleitām, tomēr tā ir darījusi arī ārkārtīgi daudz Krievijas impērijas labā. Lai, kā arī nebūtu, bet labo darbu uzskaitījums manā atmiņā nepalika, bet fakts par īpašu kleitu katrai publiskas iziešanas reizei un pils greznība, gan.


Telpas krāšņas un rūpīgi restaurētas. Dzintara istaba ir šīs pils dārgums, to fotografēt neļauj un rūpīgi seko, lai šis noteikums netiktu pārkāpts. Izrādās šos panno savulaik Pēterim I ir dāvājis Prūsijas karalis Fridrihs I. Un tieši tāpēc uz katra panno ir redzams burts "F". Šie panno sākotnēji ir klejojuši no vietas uz vietu, līdz ticis nolemts, ka tos vedīs uzi Katrīnas pilī. Diemžēl Dzintara istabas sienas panno nav oriģināli, bet pilnībā restaurēti. Otrā pasaules kara laikā Dzintara istaba pazudusi Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingradā) bez pēdām. Par to tagad tā atjaunota  tieši no Kaļiņingradas dzintara. Smuki. Silti. Tomēr nav manā gaumē. Tālāk, rindā viena aiz otras, ir vairākas ēdamistabas. Pie to barokāli negausīgajiem galdiem maltītes ieturētas vai visas 8 stundas. Uz galda daudz porcelāna augļu un dārzeņu. Tāda esot bijusi tā laika mode- mānīt ļaudis ar mulāžām. Tiesa, no porcelāna. Ak! 

Galds maltītei dienas garumā
No 55 zālēm šobrīd atjaunotas apm.30. Kara laika postījumi ir bijuši baisi. Redzot fotogrāfijās tukšās, līdz ķieģeliem nodegušas zelta anfilādes paliekas  top skaidrs, kamdēļ gide tik sirsnīgi lūdz nekam nepieskarties. Liela daļa smukumu ir aizsegtai ar caurspīdīga plastikāta aizsargiem. Grezzzzzzni bez gala. Šeit būtu vērts reiz atgriezties vēlreiz, kad arī parks pieejams pilnībā, jo ap Lieldienu laiku tas bija karantīnā- par slapju, lai laistu tur izbradājošos tūristus. Šķiet, ka šī vieta, gluži kā Pēterhofa prasa 2 dienu apmeklējumu, lai izbaudītu visu.

Otrā pasaules kara sekas ir zudušas. Vismaz pils vizuālajā izskatā.
Pils apakšējā stāvā ir ne tikai garderobes un labierīcības, bet arī daudz mazu kioskiņu un kafejnīca. Kioskiņos var iegādāt nežēlīgi daudz un gana dārgus dzintara izstrādājumus (mums neierasta kombinācijā dzintars ar zeltu) un dažāda veida klasiskos tūristu štruntus. Tā, kā Dzintara istabā nedrīkstēja fotografēt, tad iegādāju šīs istabas panorāmas bukletu. Lai arī mājniekiem būtu iespēja kaut uz mirkli sajusties šai istabā :). Kafejnīca- nekas īpašs, eiropeiskas cenas un garšas.  Starp citu- nedarbojās karšu termināls. Ar to ir jārēķinās un kāda daļa naudas tomēr ir jāsamaina rubļos. Atpakaļceļš- arī nekas īpašs, vienkārši jāatrod autobusu pietura un pirms iekāpšanas jāapjautājas vai tas dodas uz Maskavas staciju. Un jau pēc pārdesmit minūtēm būsiet atpakaļ- Sanktpēterburgā. Turpinājumā pastāstīšu par otrās brīvdienas ceļojumu un pārdomām par aristokrātiskumu.

Teju vai katrā pilī ir cariem ir pašiem sava baznīciņa. Tāda kārtība.


Izmaksas:
Metro 40 rubļi   x 2  
Maršrutnieks 40 rubļi x 2
Ieejas biļete Katrīnas pilī 700 rubļi (parkam būtu atsevišķa ieejas biļete)
Dzintara istabas panorāmas buklets 300 rubļi

Svarīgi:
Prasīt pēc palīdzības, ja izdodas veiksmīgi apmaldīties ;)
Ja gribas tā pa īstam iepazīt Carskoje Selo, rekomendēju atveltīt tam 2 dienas, jo Katrīnas pils nav vienīgā apskatāmā pils un parki arī tur ir vairāki.