ceturtdiena, 2011. gada 8. decembris

Sapņi, kas piepildās- 1




Laiks ir viens labs mērinstruments. Šeit būs stāsts par tā izmantošanu mērīšanā atpakaļ (t.i. pagātnē). Bet tikpat labi tas varētu būt stāsts arī par mērīšanu uz priekšu (t.i. sapņošanu). 

2009.gada augusts. Skatos filmu, kur viens no skata pilnīgi normāls cilvēks stāsta par to, kā nolēmis visus savus sapņus piestiprināt pie viena dēļa un ik dienas uz to skatīties, ar domu tos materializēt savā dzīvē. Tad dzīve sagriezusies, viņam bijis jāpārceļas uz citu vietu un..dēli ar saviem sapņiem, kaut kur iepakotu, aizmirsis. Pēc vairākiem gadiem, kad viņa dēlēns izvilcis no aizmirstības šo brīnumu, abi konstatējuši, ka dzīvo TIEŠI tajā mājā, kura savulaik ir bijusi ielīmēta šajā sapņu dēlī. Wou! Pabrīnos.Un nospriežu, ka dzīvē jau visādas sakritības var būt.

2010.gada februārus. Kolēģis sarunas laikā izmet frāzi: “Kā? Tev nav sava vizualizācijas dēļa? Kā Tu vari dzīvot?” Paraustu plecus- varu…UN?

2010.gada augusts. Klausos, kā viena kolēģe ar mirdzumu acīs stāsta par to, kā vienu brīdi ņēmusi no sava vizualizācijas dēļa nost tās lietas, kuras ir piepildījušās.Un brīnījusies: Kā? Pa kuru laiku es tajā dēlī  biju iespraudisi jahtu?....Un dzīvē jahta notikusi…

2010.gada vasaras nogale. Es sēžu dārzā ar žurnālu kaudzi blakus un veidoju SAVU sapņu kartotēku. Jau zinu, ka manam vizualizācijas dēlim būs ieapaļš koka rāmis.

2010.gada rudens. Klīstu pa rāmju darbnīcām, antikvariātiem, uteņiem. Meklēju ieapaļu koka rāmi.Visi uz mani skatās kā uz nepilnīgu un mēģina piedāvāt risinājumu. Es zinu, ka tādu atradīšu.

2010. gada decembris, īsi pirms Ziemassvētkiem. Uzzinu, ka paziņas brauc  uz Talsiem- uz to feino skandināvu veco lietu veikaliņu. Piesakos līdzi ar domu par SAVU koka rāmi.Uz jautājumu: “Un Tu ceri ko tādu šeit atrast?” pat necenšos atbildēt. Zinu, ka atradīšu. Un tiešām- kokgriezumiem bagātais, ieapaļais jeb ovālais koka rāmis mani gaidīja vienā no Talsu pakalnu veikaliņiem kopā ar vīraka smaržu un Ziemassvētku sajūtu….
Laikam nav vērts teikt, ko es darīju TAJOS Ziemassvētkos…
Turpinājums sekos ;)

Ja arī Tev šķiet, ka laiks pirms un ap gadu miju ir tā vērts, lai izsapņotu savus sapņus, sazinies ar mani- es Tev piedāvāju koučinga sesiju sava ideālā gada izplānošanai! 

Iedomājies, kā tas būtu- veltīt pāris stundas tam, lai nākošā gadā sasniegtu….

KĀDUS SAPŅUS TU VĒLIES PIEPILDĪT NĀKOŠAJĀ GADĀ?


Cлушать самого себя

Элена Гундарина об опыте коучинга

"С Твоей помощью человек может научиться слушать самого себя. Конечно при условии, что сам этого захочет. Не думала, что у этих душеспасительных вообщем разговоров есть научное название."

pirmdiena, 2011. gada 21. novembris

Septiņi laimes elementi



Pasaulē visilglaicīgākais cilvēku dzīves pētījums (90 gadu garumā pētīti 814 cilvēku) , kurš veikts Hārvardas universitātes pieaugušo izpētes programmas paspārnē, ir atklājis 7 laimes elementus.

Vai ir kāds specifisks mīlestības, veselības un darba kokteilis, kas ļauj justies vairāk vai mazāk laimīgam?

Pētījuma autori atzīst, ka līdz pat savām mūža beigām Tu būsi LAIMĪGS un VESELS, ja par sevi varēsi teikt, ka esi:

1.....nesmēķētājs vai tas, kurš smēķēšanu atmetis agri.
2.....tas, kuram ir veselīgs svars.
3......tas, kurš ir dzīvojis stabilā laulībā.
4......tas, kurš ir nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm.
5......tas, kam ir augstāka izglītība.
6......tas, kurš nav atkarīgs no alkohola.
7......tas, kura dzīves stilu var nodevēt par "pielāgojies" un "kopē".

Bet papildus visiem šiem elementiem pētījuma autori iesaka: veido sociālo tīklu sev apkārt! Draudzējies, mīli, ļauj mīlēt sevi un, sasniedzot sirmu vecumu, Tu būsi viens no laimīgākajiem pasaules cilvēkiem. To pierādā laimīgo un veselo cilvēku paziņu loks- tas ir vairāk vai mazāk plašs, kamēr nelaimīgo un slimo paziņu klāstā to ir maz, vai pavisam nemaz.

DRAUDZĒSIMIES?

Ieskaties sīkāk:

p.s. Pētījuma autori atzīst, ka ikviens var sevi mainīt. Ne vien jaunībā, bet arī vēlākos gados. Paskati sarakstu...ko esi gatavs mainīt Tu, lai  varētu teikt: ES ESMU LAIMĪGS!

p.p.s Pētījuma autoruprāt vissvarīgākā šī pētījuma atziņa: "Happiness equals Love" man lika aizdomāties...varbūt visas šīs te 7 atkarības (smēķēšana, pārmērīga ēšana, palaišanās slinkumā, alkoholisms vai citas atkarības, nevēlēšanās apgūt ko jaunu, šķendēšanās par dzīvi un vienpatība) rodas tad, kad NAV mīlestības?


piektdiena, 2011. gada 11. novembris

Irbeņu medības. Es izvēlos.



Šorīt Kurzemē bija salna. Ārā temperatūra kritās, bet manī tā rīkojas pretēji. Pamodos ar "pārmanipārbraucisautobuss" sajūtu. Iemērīju grādus un sapratu- visam jābūt līdzsvarā. Ja kaut kaur kaut kas krīt, tad kaut kur kaut kam ir jāceļās!
Tā vietā, lai rīkotos, kā "slimnieksparastais" es nolēmu iet veselības medībās. Laiks lielisks! Datums vienkārši apburošs. Un "omaditas" zeķes silda vareni. Manu veselīgo medību mērķis bija IRBENES. Kas tas tāds? Skatiet tālāk! Būs, būs lielāka skaidrība arī par tām.

DARĪT TO PAŠU, KO VIENMĒR UN SAGAIDĪT CITU REZULTĀTU? Kāpēc gan? Kaifīgāk taču ir darīt ko citu! PĀRMAIŅAS :)

Rudens salna Kurzemē
Tā nu es devos irbeņu medībās. Lai cik arī uzmanīgi nelūkotos pēc IRBENĒM, es visur sastapu vilkābeles. Skaistas un garrrdas pēc... vilka! Sveikas vilkābeles!

Vilkābeles pēc salnām kļūst saldas

Tad es pamanīju aronijas. Lai gan parasti tās ne pārāk mīlu (ja nu vienīgi iekš vīna), tad šoreiz tās bija TIK saldas, kā izrādīju tām dziļu cieņu un pieliecos pēc katras ogas. Starp citu, vai Jūs zinājāt, ka aronijām piemīt kaut kas tik netverams, kā spēja ražot elektrību? Pie mums, Aizputes "Serdē" vasarā mitinājās kāds beļģis, kurš pilnā nopietnībā pētīja šo augu tieši šāda mērķa vadīts. Un Aizputē aroniju...ir ka vai biezs!
Redz, viena no aronijām par izrādīto cieņu pat apraudājās.

Krūmos palikušās pēdējās aronijas

BAUDI PROCESU ARĪ TAD, JA TEV ŠĶIET, KA TAS TEVI NEVED PIE MĒRĶA! Kāpēc? Dzīve ir pārāk īsa, lai ceptos par to, kas nesanāk...Un kas zin, varbūt tieši apkārtceļos atklāaaasi tāaadas pērles t.i aronijas un vilkābeles, ka pat sapņos nebūs rādījies.

....un tad, kad jau pilnībā bija zudusi cerība...un es biju samierinājusies ar domu...ka IRBENES mani ir pametušas...ES TĀS PAMANĪJU! Urā! Manas medības vainagojās panākumiem.
Spainis ar irbenēm, vilkābelēm, aronijām un mežrozītēm "klasiskajām" tagad stāv manā virtuvē un priecē aci.

Irbenes droši var ēst- salnas ir bijušas!

Kas ir IRBENE? Vai esat dzirdējuši vārdu- калина? Es biju dzirdējusi gan. Tikai nezinu, kāpēc, biju iedomājusi, ka tas ir kāds aveņu paveids. Tā domāju tik ilgi, kamēr netiku laipni stādīta priekšā šim krūmam. Mēs iepazināmies. No sākuma bijām vienkārši paziņas. Bet nu jau esam kļuvušas par draudzenēm. Dikti jau veselīga šī draudzība sanākusi. C vitamīns tajā esot vairāk kā avenēs. Un spriežot pēc tā, cik ātri mani bērni un es tikām galā ar iepriekšējo '"pārmanipārbraucisautobuss" sajūtu, šķiet ka par to C vitamīnu nav melots ne nieka.
IESAKU!
Irbenes ir īpaši vērtīgs C vitamīna avots.

Ah, jā...KURŠ TEICA, KA NOVEMBRIS IR DRŪMS????? Jau kuro reizi šogad pieķeru sevi pie domas, ka lepojos ar Latvijas novembri :)

Es izvēlējos būt vesela par spīti "pārmanipārbraucisautobuss" sajūtai un tam, ko rādīja termometrs. Nez, ko būtu piedzīvojusi, ja izvēlētos būt "slimnieksklasiskais" un nekustēt ne no vietas. Jebkurā gadījumā tā, kas izvēlējās, biju ES. Es izvēlējos, darīju un piedzīvoju vienu no skaistākajām novembra dienām.

KO IZVĒLIES TU?

svētdiena, 2011. gada 6. novembris

Elizabete Gilberta. Par ĢĒNIJU.




Ģeniālas runas tulkojums. Šķiet, ka to vajadzētu iepazīt visiem, kas jebkad savā dzīvē ir nodarbojušies ar kādu radošu nodarbi. Un tieši tāpat to vajadzētu iepazīt ikvienam, kas jebkad dzīvē ir baudījis kāda radoša cilvēka sniegumu. Es šajā stāstā tik ļoti sajutu to, ko reiz teica kāda mana kolēģe ("Reizēm vadot koučsesijas, šķiet, ka jautājumus uzdod nevis Tu, bet gan KĀDS, kurš izmanto Tevi kā instrumentu, lai uzdotu šim konkrētajam klientam tieši šos jautājumus."), ka nolēmu šajā runā dalīties ar Jums un to iztulkoju. Baudiet arī Jūs. Oriģināls baudāms vietnē www.ted.com




Es esmu rakstniece. Rakstīt grāmatas- tā ir mana profesija, bet, protams  tas ir vairāk kā vienkārši profesija. Es bezgalīgi mīlu savu darbu. Un nesagaidu, ka kādreiz, nākotnē tas mainīsies.

Bet nesen kā notika kas īpašs manā dzīvē un manā karjerā, kas piespieda mani pilnībā pārskatīt manas attiecības ar manu nodarbošanos. Un tas īpaši saistās ar to, ka es nesen izdevu savu grāmatu:  „Ēd. Lūdzies. Mīli”. Tā bija apzināti atšķirīga no visām manām iepriekšējām grāmatām. Tā iznāca un kļuva  par ārprātīgi sensacionālu starptautisku dižpārdokli. Kā rezultātā, vienalga, kur lai es nedotos, cilvēki pret mani izturas kā pret spitālīgo. Pilnīgi nopietni! Piemēram, viņi nāk pie manis satraukušies un jautā: „Vai Tu nebaidies...nebaidies, ka nekad nevarēsi izdarīt neko labāku? Ka Tu rakstīsi visu savu atlikušo dzīvi, bet nekad vairāk neradīsi tādu grāmatu, kas kļūtu tikpat nozīmīga cilvēkiem pasaulē. Nekad? Nekad? ”

Ārkārtīgi bezcerīgi, vai ne? Bet daudz ļaunāk man būtu, ja es neatcerētos, kā 20 gadus atpakaļ, kad es biju pusaudze un sāku stāstīt cilvēkiem, ka es vēlos būt rakstniece, es saskāros ar līdzīga satura reakciju. Ļaudis sacīja: „Vai Tu nebaidies, ka nekad nesasniegsi veiksmi? Vai Tu nebaidies, ka pazemojošais stāvoklis būt atraidītai, Tevi nogalinās? Ka Tu strādāsi visu savu dzīvi, bet rezultātā nekas neizdosies. Un to nomirsi, apglabāta zem nerealizētiem sapņiem, neveiksmju rūgtuma un vilšanās pārpilna?” ...un tā tālāk.

Atbilde- īsa atbilde uz visiem šiem jautājumiem: „Jā!”  Protams, es baidos no visām šīm lietām. Un vienmēr esmu baidījusies. Un vēl es baidos no ļoti, ļoti daudzām lietām, par kurām ļaudis pat nenojauš. Piemēram: ūdenszāles un citas briesmīgas lietas. Bet kad saruna nonāk līdz rakstniecībai, rodas problēma, par kuru kopš neseniem laikiem es aizdomājos bieži, un brīnos, kāpēc lietas ir izkārtotas tieši tā. Vai tiešām ir  racionāli, vai tiešām ir loģiski baidīties no tā darba, kam ļaudis, kā viņiem tas šķiet,  ir radīti?

Ziniet, ir kaut kas īpašs radošos cilvēkos, kas liekas, mums liek īpaši raizēties par viņu garīgo veselību. Ko nesastapsi attiecībā uz citu profesiju cilvēkiem. Piemēram, mans tēvs bija inženieris- ķīmiķis un es neatceros nevienu gadījumu visā viņa 40 gadus ilgajā karjerā, kad kāds tam būtu pajautājis, Vai viņš nebaidās būt par inženieri-ķīmiķi? „Vai šī nodarbe Jūs nemoka? Vai viss Jums izdodas?” Nekad nekā tāda nevija. Nākas atzīt, ka inženieri-ķīmiķi kopumā visā savā pastāvēšanas laikā nav iekarojuši no alkohola atkarīgo maniaku, ar tieksmi uz depresiju reputāciju (smiekli).

Mums, rakstniekiem, gan ir tāda reputācija. Un ne tika rakstniekiem, bet visiem radošajiem cilvēkiem ir cieši pielīmējusies šī garīgi nestabilo radījumu reputācija. Pilnīgi pietiekami ir paskatīties uz garo atskaiti par spēcīgu radošo cilvēku nāvēm tikai par 20 gadsimtu vien, kuri miruši jauni un bieži vien pašnāvības rezultātā. Un pat tie, kuri nav beiguši savu dzīvi pašnāvībā tiešā šī vārda nozīmē, tika savas apdāvinātības piebeigti. Normans Meilers pirms nāves sacīja :”Katra no manām grāmatām nedaudz mani nogalināja”. Galēji dīvains paziņojums par visas savas dzīves darbu. Bet mēs pat nesatrūkstamies, kad dzirdam ko līdzīgu, tamdēļ, ka esam to dzirdējuši jau simtiem reižu un jau esam apzinājušies un pieņēmuši šo domu, ka radīšana un mocības ir kaut kādā veidā savstarpēji saistītas un māksla galu galā noved  pie mokām.

 Jautājumus, kuru es gribu šodien uzdot: „Jūs visi esat mierā ar šo domu? Jūs esat mierā?” Tāpēc kā izskatās, it kā esat mierā vai tuvu tam. Bet es esmu pilnīgi nemierā ar tādu uzskatu. Es domāju, ka tas ir briesmīgi un bīstami. Un es negribu, lai tāda attieksme turpinātos arī nākošajā gadsimtā. Es domāju, ka labāk būtu, ja mēs iedvesmotu dižus prātus dzīvot pēc iespējas ilgāk.

Es konkrēti zinu par sevi, ka būtu ļoti bīstami doties šai tumšajā ceļā, ņemot vērā visus manas karjeras apstākļus (savā ziņā lūzumpunkts). Es esmu pietiekami jauna, man ir tikai 40. Es esmu spējīga strādāt vēl, vismaz 4 gadu desmitus. Un pilnīgi iespējams, ka viss, ka es uzrakstīšu kopš šī momenta tiks pasaulē novērtēts, kur jau ir izdota viena mana grāmata, kurai ir tika biedējoša veiksme. Es teikšu tieši- šeit ir izveidojusies tik uztic īga atmosfēra, tiešām- ļoti iespējams, ka mana lielākā veiksme ir jau aiz muguras! Dievs, tā gan ir doma!  Kā reiz, tāda veida domas arī noved cilvēkus pie džina plkst.9.00 no rīta. Un tur es negribu (smiekli). Es dodu priekšroku darbam, kuru es mīlu.

Tomēr, rodas jautājums, kā? Un ilgu pārdomu rezultātā par to, kā man vajadzētu strādāt, lai turpinātu rakstīt, es nonācu pie secinājuma, ka man ir jārada kāds psiholoģisks aizsargmehānisms, ka man ir nepieciešams atrast kādu pieņemamu distanci starp sevi kā rakstošo cilvēku un manām ļoti dabīgām bailēm par to, kādu reakciju var izsaukt mans darbs kopš šī mirkļa. Un es meklēju vadošo modeļi šādam uzdevumam. Un es pētīju dažādus cilvēces vēstures posmus un dažādas sabiedrības, lai pārliecinātos, ka kāds ir piegājis šim uzdevumam daudz gudrāk un saprātīgāk, kā mēs pie uzdevuma kā palīdzēt radošiem cilvēkiem pārvarēt  neatņemamos radīšanas spēju emocionālos riskus.

 Un mani meklējumi aizveda mani Senajā Romā un Senajā Grieķijā. Pieturiet šo manu domu, tamdēļ, ka tā veiks cilpu laikā. Senie grieķi un romieši neticēja, ka  kreativitāte vispār ir cilvēka īpašība. Ļaudis ticēja, ka radošās prasmes- tas ir gars un dievišķā pavadonis un tie atnāk pie cilvēka no kaut kādiem tāliem un nezināmiem avotiem neskaidru un nezināmu iemeslu dēļ. Grieķi šos dievišķos garus  dēvēja par  dēmoniem. Sokrāts ticēja, ka viņam ir dēmons, kurš viņam pauda visas gudrības no attāluma. Romiešiem bija līdzīga ideja, bet viņi šo brīvo radošo parādību sauca par ģēniju. Un tas ir lieliski, tamdēļ, ka ģēnijs- tā ir burvīga parādība, kas dzīvo radītāja mājas sienās. Tāds kā Dobijs, kas atnāca un neredzamā veidā palīdzēja māksliniekam ar tā darbu un veidoja šī darba rezultātus. Cik apbrīnojami- jo tieši tā ir tā distance, par kuru es runāju, un kuru es meklēju priekš sevis- psiholoģiska konstrukcija, kuras mērķis ir aizsargāt Jūs no Jūsu darba rezultātiem.  Bet visi taču saprata, kā tas strādā, vai ne? Un senie radošie cilvēki bija aizsargāti no dažāda veida lietām, tādām ,kā narcisms.  Ja Jūsu darbs bija lielisks, Jūs nevarējāt pilnībā uzņemties visus laurus no tā radīšanas. Visai taču zināja, ka Jums palīdzēja Ģēnijs. Ja Jūsu darbs bija slikts, visi saprata, ka Jums vienkārši gadījies ģēnijs-kroplis. Un tieši tā rietumu cilvēki par radošajām spējām domāja ilgus laikus.

Bet pēc tam nāca RENESANSE un viss mainījās, parādījās jauna liela ideja par to, ka indivīdam ir jākļūst par pasaules centru, augstāk par dieviem un brīnumiem, un nav vairs nekādu dievu un brīnumu, un nav vairs vietas mistiskām radībām, kas dzird dievišķā saucienu un raksta tā diktēto. Un tā sākās racionālais humānisms. Un ļaudis sāka domāt, ka kreativitāte rodas cilvēkā un pirmo reizi kopš vēstures pirmsākumiem, mēs izdzirdējām, kā par  vienu vai otru cilvēku sāka teikt: „Viņš ir ģēnijs”, nevis „Viņam ir ģēnijs”.

Es Jums teikšu, ka tā bija milzīga kļūda. Saprotiet, tas ļāva ļaudīm domāt, ka viņš vai viņa ir trauks vai avots visam dievišķajam, radošajam, nezināmajam, mistiskajam, kas ir pārāk liela atbildība trauslajai cilvēces psihei- tas ir kā palūgs cilvēku norīt sauli. Tāda pieeja deformē EGO un rada visas tās šausminošās gaidas no cilvēka radošuma darba rezultātiem. Un es domāju, ka tieši šīs attieksmes nasta nogalināja radošos cilvēkus pēdējos 500 gadus.

Un ja tas tā ir- Un es ticu, ka tas ir tā- Rodas jautājums, bet kas tad tālāk? Vai mēs varam rīkoties savādāk? Varbūt, ir vērts atgriezties pie senās attiecību uztveres starp cilvēku un radošuma mīklu. Varbūt arī nē. Varbūt, mēs nepratīsim notraukt visus 500 racionāli-humānistiskās pieejas gadus vienā astoņpadsmit minūšu garā runā. Un auditorijā noteikti ir ļaudis, kuri pakļaus nopietnām  zinātniskām šaubām tādu, principā, feju esamību, kuras seko cilvēkam un apbārsta tā darbu ar brīnumainiem ziedputekšņiem un tamlīdzīgām lietām. Es netaisos Jūs pārliecināt par to.

Bet jautājums, kuru es vēlētos uzdot, ir- kāpēc gan nē? Kāpēc gan nedomāt tādā veidā? Tas taču dod lielāku jēgu, nekā jebkura cita no man zināmām koncepcijām par radošā procesa nesaprātīgo kaprizitāti. Process, kurš, kā ikviens, kurš kaut ko kādreiz ir mēģinājis radīt, zina, tas ir , katrs no mums, process, kurš ne vienmēr ir racionāls. Pat reizēm šķiet pavisam paranormāls.

Nesen es satiku pārsteidzošu amerikāņu dzejnieci Rutu Stounu. Viņai šobrīd ir 90, un viņa bija dzejniece visu savu dzīvi, un viņa man teica, ka kad viņa augusi lauku apvidū Virdžīnijā un kad viņa strādāja laukā, viņa dzirdēja un juta dzeju, kas nākusi pie viņas no dabas. Un viņa teica, ka tas bija kā negaisa gaiss. Un tas it kā tuvojās viņai no ainavas dziļuma. Un viņa juta tā tuvošanos, tamdēļ, ka zeme zem viņas kājām drebēja. Un viņa tieši zināja, ko vajag darīt: viņas vārdiem: „skriet pa kaklu pa galvu” un viņa skrēja pa kaklu, pa galvu mājās un mājā viņu sasniedza dzejolis un vajadzēja sameklēt zīmuli un papīru pietiekami ātri, lai paspētu pierakstīt to, kas plūda caur viņu, paspēt noķert un pierakstīt uz papīra. Bet reizēm viņa nebija pietiekami veikla.  Viņa skrēja un skrēja, bet nepaspēja laikā mājā, un dzejolis izripoja viņai cauri un pazuda aiz horizonta, meklējot, kā izteicās Ruta, citu dzejnieku. Bet citās reizēs- Es nekad neaizmirsīšu- teica viņa, bija momenti. Kad viņa gandrīz palaida garām dzejoli un tā viņa skrēja mājā, un meklēja papīru un dzejolis tai plūda cauri. Ruta tajā mirklī ņēma zīmuli un tad radās sajūta, it kā viņa varētu saķert ar otru savu roku šo dzejoli, noķert to, noķert dzejoli aiz astes un atgriezt to atpakaļ savā ķermenī, kamēr viņa pūlējās paspēt piefiksēt dzejoli uz papīra. Tādos gadījumos dzejolis iznāca ideāli uzrakstīts ačgārni (smiekli).

Un kad es to izdzirdēju, es nodomāju, „apstulbinoši, mans radošais process izskatās tieši tā” (smiekli)

Tas nebūt nav viss mans radošais process, es tomēr neesmu bezgalīgs iedvesmas avots! Es esmu gan mūlis, gan ceļš pa kuru eju ir tāds, ka man ir jāceļas katru dienu vienā un tai pašā laikā un jāstrādā vaiga sviedros katru dienu. Bet, pat es, ar visu savu spītību, esmu saskārusies ar tādu fenomenu, un domāju, ka daudzi no Jums. Pat pie manis ir atnākušas idejas no nezināma avota, kuru man ir grūtības izskaidrot. Kas tas ir par avotu? Un kā mums visiem strādāt ar šo avotu, vienlaicīgi nezaudējot prātu, vai vēl labāk- saglabājot to pēc iespējas ilgāk?

Kā labākais mūsdienu piemērs man ir kalpojis mūziķis Toms Veits, kuru es intervēju kāda žurnāla uzdevumā vairākus gadus atpakaļ. Mēs runājāt par to. Un Toms lielu daļu savas dzīves burtiski  sevī ir  iemiesojis šaubu māktu mākslinieku, kurš mēģina iegūt kontroli pār visiem tiem nekontrolējamiem radošajiem impulsiem, kuri it kā pieder viņam pašam.

Pēc tam viņš kļuva vecāks un mierīgāks un kādu reizi brauca pa autoceļu uz Losandželosu un notika tas, kas  visu izmainīja. Viņš brauca un pēkšņi izdzirdēja mazītiņu fragmentu no melodijas, fragments viņam ienāca galvā, kā ierasts, netverams un vilinošs un Toms vēlas šo fragmentu, viņš ir pārsteigts, Toms grib nokļūt līdz šim fragmentam, bet viņam nav tādas iespējas, viņam nav ne pildspalvas, ne papīra, ne ierakstāmās ierīces.

Viņš kā parasti sāk uztraukties; „Es aizmirsīšu, es to tūlīt zaudēšu, un atmiņas par šo lietu man sekos mūžīgi, es neesmu pietiekami labs, es nevaru to izdarīt”. Bet panikas vietā, viņš pēkšņi apstājās. Viņš apstādināja visu šo domu procesu un izdarīja kaut ko jaunu. Viņš paskatījās uz debesīm un teica: „Atvainojiet, vai Jūs neredzat, ka es esmu pie stūres?” (smiekli) „Vai izskatās, ka es varu pierakstīt šobrīd šo dziesmu?” „Ja Jums tiešām tik nepieciešams rasties pasaulē, lūdzu griezieties pie manis daudz piemērotākā brīdī, kad es varēšu par jums parūpēties. Pretējā gadījumā šodien dodieties traucēt kādu citu.” „Ejiet pie Leonarda Koena.”

Un visa viņa radošā dzīve pēc tā izmainījās. Ne darbs, darbs vēl joprojām bija neskaidrs un grūts. Bet process un mokošā trauksme, kas saistīta ar pagātni, tiklīdz viņš izvilka ģēniju no sevis, kur tas neko citu neradīja, kā tikai neērtības, un palaida to tur, no kurienes šis ģēnijs atnāca un saprata, ka šim ģēnijam nebūt nav jābūt iekšā un jāmoka savs saimnieks. Bet tas var būt ārpus un ar viņu var izveidot savādu un brīnišķīgu sadarbību. Sava veida dialogs starp Tomu un šo dīvaino lietu apkārt pasaulē, kas patiesībā, nemaz nav Toms.

Kad es izdzirdēju šo stāstu, tas sāka kaut ko izmainīt manās darba metodēs un vienreiz mani izglāba. Tā doma mani izglāba, kad es rakstīju „Ēd. Lūdzies. Mīli” un iekritu tā veida izmisumā, kurā mēs iekrītam, kad strādājam pie kaut kā, un tas nesanāk. Un tu sāc domā, ka tā ir katastrofa, ka tā  būs vissliktākā no uzrakstītajām grāmatām. Ne vienkārši slikta, bet visssssliktākā. Un es sāku domāt, ka man vienkārši ir jāpamet šī lieta. Bet pēc  tam es atcerējos Tomu, kurš runāja ar gaisu un pamēģināju to pašu. Es pacēlu galvu no manuskripta un savus komentārus adresēju tukšam istabas stūrim. Es teicu, skaļi: „Klausies, Tu un es, mēs abi zinām, ka ja šī grāmata nebūs šedevrs, tā nebūt nav mana vaina, vai ne? Tamdēļ, kā pats redzi, es ielieku visu sevi tajā. Un vairāk es neko nevaru piedāvāt. Tā kā, ja Tu gribi, lai tā būtu labāka, Tev vajadzētu parādīties un nest savu ieguldījumu u kopējā darbā. OK. Bet ja Tu to negribi, tad velns ar Tevi. Es taisos rakstīt jebkurā gadījumā, tamdēļ, ka tas ir mans darbs. Es tikai vēlējos publiski paziņot, ka es savu darba daļu esmu izdarījusi.” (smiekli)

Tāpēc kā... (aplausi) galu galā gadsimtiem sen atpakaļ Ziemeļāfrikas tuksnešos ļaudis pulcējās un rīkoja dejas mēness gaismā, un mūzika skanēja stundām ilgi, līdz pat rītausmai. Un viņi bija brīnišķīgi, tamdēļ, ka dejotāji bija profesionāļi viņi bija skaisti, vai ne? Bet kad, ļoti reti, notika kaut kas pārsteidzošs un viens no tiem, kuri uzstājās pēkšņi kļuva izcils. Es zinu, ka Jūs ziniet par ko es runāju, tāpēc ka zinu, ka Jūs visi savā dzīvē esat redzējuši līdzīga veida uzstāšanās. It kā laiks būtu apstājies un dejotājs iekāpis nezināmajā, tādā kā portālā, lai gan nav darījis neko jaunu, neko tādu, ko nebūtu darījis pirms 1000 naktīm, viss pēkšņi izgaismojās. Pēkšņi viņš pārstāja būt cilvēks. Viņš kļuva dievišķās uguns apspīdēts.

Un kad kaut kas tāds notika, ļaudis zināja, kas tas ir un sauca to vārdā. Viņi savienoja rokas kopā un sāka dziedāt: „Allah, Allah, Allah, Dievs, Dievs, Dievs” Tas ir Dievs. Savdabīga vēsturiska atkāpe, kad mauri ielauzās Dienvidspānijā, viņi ienesa līdzi šo paradumu un kopš tā laika tā izruna ir mainījusies no „Allah, Allah, Allah” un „Ole, Ole, Ole”. Un tieši to Jūs dzirdat vēršu cīņās un flamenko dejās Spānijā, kad izpildītājs veic ko neiespējamu un neticamu: „Allah, ole, ole, Allah, brīnišķīgi, bravo” kad cilvēks veic ko nepārspējamu- Dieva mirdzējums. Un tas ir brīnišķīgi, tāpēc ka mums tas ir nepieciešams.

Bet interesanta lieta notiek nākošajā rītā, kad pats dejotājs pamostas otrdien plkst.11.00 no rīta un konstatē, ka viņš vairāk nav Dieva dzirksts, ka viņš ir tikai un vienīgi cilvēks, kuram sāp ceļi un, iespējams, nekad neizdosies pacelties tādā augstumā. Un, iespējams, nekad vairs neviens neatcerēsies Dieva vārdu viņa dejas laikā. Un ko viņam tad darīt visu savu atlikušo dzīvi? Tas ir smagi. Tā ir viena no tām smagajām radošās dzīves atziņām. Bet pilnīgi iespējams, tādi momenti nebūtu tik sāpīgi, ja Jūs jau no paša sākumā neticējāt, ka viss pārsteidzošais un burvīgais nāk tikai no mums pašiem. Ka tas mums ir aizdots no kāda nezināma avota uz kādu mūsu dzīves periodu un tas tiks nodots tālāk citiem, kam tas būs vajadzīgs, tiklīdz Jūs beigsiet savu darbu. Un Jūs zināt, ka tā domājot, tas visu maina. Es sāku tā domāt un es domāju tā visus pēdējos mēnešus kamēr es strādāju pie savas pēdējās jaunākās grāmatas, kura drīz tiks izdota un tās iznākšana ir pārpilna ar gaidām uz manas iepriekšējās biedējošās veiksmes fona.
Un viss, ko es sev saku, kad sāku nervozēt visa šī sakarā. Ei, nebaidies! Nenokar  degunu! Vienkārši dari savu darbu. Turpini darīt sava darba daļu, lai notiktu kas notikdams. Ja Tava daļa ir deja- dejo. Ja dievišķais spontānais Tevi pavadošais ģēnijs nolems Tevi apgaismot ar savu klātbūtni tikai uz  īsu brīdi- „Olē!” Bet ja nē- turpini dejot.  Un „Ole” priekš Tevis jebkurā gadījumā. Es ticu tam, un jūtu, ka mums visiem būtu jāiemācās šī „Olē!” attieksme, jebkurā gadījumā, par to, ka Tev pietika uzstājības un mīlestības turpināt darīt savu darbu !

Paldies (aplausi) Paldies (aplausi)

Džūna Koena: „Olē!” (aplausi)

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

Slēdzis. Grāmata

Šī brāļu Hītu grāmata mani pavada jau otro gadu. Atgriežos un atgriežos pie tās un saprotu tās vienkāršo ģenialitāti. Protams, varam meklēt dažādas teorijas un veikt dažādus pētījumus, bet īstenībā motivācijā viss ir vienkārši:
  • radi loģisko piesaisti (direct the rider)
  • radi emocionālo piesaisti (motivate the elephant)
  • radi iespēju (shape the path)
Šajā grāmatā atradīsiet gan atsauksmes uz neskaitāmiem pētījumiem, kas apliecina šīs teorijas darboties-spēju, gan arī izbaudīsiet tās vieglo un saprotamo valodu. Tiešām- rekomendēju ikvienam, kuru interesē jautājums: "Kā motivēt?"  



pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Atrast ķirbi komposta kaudzē



Oktobrim piestāvīgs ķirbis
Pusdienlaika svelmē dārznieks bija apsēdies ķiršu koka ēnā atpūsties. Garām gāja svētceļnieks un palūdza ūdeni, lai atveldzētu slāpes.

Padzēries svētceļnieks uzsāka sarunu.
„Vai tev, dārzniek, nav apnicis nodarboties ar tik sīkām laicīgām lietām kā dārza laistīšana vai gurķu audzēšana? Tā taču ir tikai kalpošana vēderam!”

„Ko tad man tā vietā vajadzētu darīt?”, dārznieks lēnīgi atjautāja, „Kreklus vai uzvalkus šūt es neprotu. Dzelzi kalt arī nē. Jāpaliek vien pie saviem gurķiem.”

„Tu nesaprati! Kreklu šūšana un dzelzs kalšana ir tās pašas laicīgās lietas. Es runāju par kaut ko citu – par garīgumu! Par Dieva meklēšanu!”

„Ko tev dos Dieva atrašana?”, dārznieks painteresējās.

„Kā, ko!?”, svētceļnieks bija patiesi izbrīnīts par šādu jautājumu, „Tas man dos mūžīgo laimi un nirvānu!”

„Vai tu pazīsti Dievu un vai tu zini, kas tas tāds ir?”

„Tu esi tāds jocīgs! Protams, ka nezinu! Tāpēc jau es to meklēju, ka nezinu.Ja zinātu, tas nozīmētu, ka esmu Dievu atradis un es jau būtu laimē un nirvānā! Bet esmu daudz lasījis par Dievu, un no lasītā man ir priekšstats par to, kas tas varētu būt.”

„Un vai tu zini, kur to meklēt?”

„Ne gluži. It kā tas ir visur. Taču arī par to esmu daudz lasījis un apmēram iztēlojos, kā Dievs jāmeklē. Un es esmu drošs, ka Dieva atrašana ir tas, kam jāvelta visa cilvēka dzīve un pūles. Laicīgo lietu seklums mani vairs neinteresē.”

„Tas ir jocīgi,” dārznieks domīgi prātoja, „Piemēram, es pazīstu ķirbi. Es zinu, kā tas garšo, kāds tas izskatās. Un es zinu, ka ķirbis aug mana dārza komposta kaudzē. Zinot, kāds ir ķirbis un zinot, kur manā dārzā ir komposta kaudze, es varu ķirbi atrast. Tumsā man tas varbūt prasītu mazliet lielākas pūles, bet es tiktu galā. Vēl lielākas pūles ķirbja atrašana man prasītu, ja manā dārzā nebūtu ne komposta kaudzes, ne ķirbja. Taču arī tad ar savām zināšanām par ķirbi un zināšanām, kur tas aug, es ķirbi spētu atrast citos dārzos vai tirgū. Galu galā es taču zinu, kāds ir ķirbis, es zinu, kas ir meklēšanas objekts! Bet nespēju saprast, kā es varētu atrast ķirbi, ja nezinātu, ne kas tas tāds ir, ne arī kur tas aug. Pat tad, ja ķirbis būtu man pie kājām, es tam paietu garām, jo nezinātu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju!”

„Kā tu uzdrošinies salīdzināt Dievu ar ķirbi kaut kādā mēslu kaudzē!?”, svētceļnieks patiesi sadusmojās, „tā tu nodarbojies ar Dieva zaimošanu!”

„Nebūt nē”, dārznieks joprojām lēnīgi turpināja, „es apceru pašu meklēšanas procesu un domāju, ka būtu muļķis, ja meklētu ķirbi, to nepazīdams un pat nezinādams, kur to meklēt,. Tāds meklēšanas process jau sākotnēji būtu lemts pilnīgai neveiksmei. Tad jau dārza kopšana noteikti ir daudz labāka lieta, ar ko nodarboties.”

„Tu gribi teikt, ka visi tie miljoni cilvēku, kas meklē Dievu, ir muļķi?!”, svētceļnieks no dusmām kļuva gluži sarkans.

„Es neko negribu apgalvot par tiem miljoniem, es tikai domāju, kā es varētu atrast ķirbi. Starp citu, cik no tiem miljoniem Dievu ir atraduši? Teiksim, vai no taviem paziņām kāds ir atradis?”

Svētceļnieks apjuka:
„Nē, nav, bet …”

„Re nu, tad jau man būs bijusi taisnība! Nevar taču nemaz atrast, ja nezina, ko meklē! Un tad jau var būt tāpat kā ar to nepazīto, nezināmo ķirbi, kas guļ tepat pie kājām. Varbūt mēs paejam garām Dievam, kurš jau tepat ir. Tikai mēs viņu neredzam, jo nezinām, kas tas tāds ir. Un varbūt neredzam tieši tāpēc, ka esam par daudz lasījuši vai dzirdējuši un šajā šķietami zināmajā arī meklējam. Jo meklēt taču var tikai zināmo zināmajā, vai ne?”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Ja es meklētu nezināmo ķirbi, man tik un tā būtu vajadzīgs meklēšanas objekts. Lai iegūtu meklēšanas objektu, es vispirms saveidotu tā izskatu no kaut kā sev zināma un kaut kā zināma iekšienē arī meklētu. Teiksim, saveidotu priekšstatus par ķirbi no dillēm, no burkāniem, no tomātiem, no rabarberiem, no āboliem, no plūmēm un meklētu sev zināmajā dārzā. Bet - lai ko es tur arī saveidotu – tas nebūs ķirbis! Un es neko neatradīšu, jo meklējamais objekts, taču ir pavisam citāds. Labi, pieņemsim, staigājot pa zināmo - šajā gadījumā dārzu – es varu uzdurties kaut kam lielam dzeltenam, kas pēc apraksta vai kaimiņu stāstītā varētu būt meklējamais ķirbis. Bet ar Dievu taču tas tā nav iespējams, jo Dievs kā objekts laikam neatrodas ierobežotā dārzā? Nevar taču tā būt, ka te dārzā Dievs ir, bet blakus kaimiņa pagalmā Dieva nav, vai ne?”

„Laikam nevar gan…”, svētceļnieks nu izskatījās pavisam apjucis, „Tu man tā sajauci galvu, ka es vairs nesaprotu, kas ir pareizi …”

„Es jau arī nezinu, kas ir pareizi,” dārznieks domīgi nogrozīja galvu, „es tikai zinu, ka, kaut ko meklējot, jāzina, kas ir meklējamais. Citādi var sanākt, ka tas meklējamais ir tepat, stāv tevi apskāvis, bet tu to pat nemani. Tad jau labāk nemaz nemeklēt, bet kopt dārzu. No tā visiem lielāks labums. Skat, arī tev, aizņemtam meklētājam, varēju dārza akas ūdeni pasniegt. Citādi tu būtu cietis slāpes!”

Svētceļnieks neko vairs neatbildēja. Viņš raudzījās uz dārza tālo stūri, kur komposta kaudzes augšā gulēja skaisti apvēlies dzeltens ķirbis, un domāja.


Atbraucu maajaa,atrodu uz galda sveicienu no Subacha Maara.vi... on TwitpicPALDIES Ģirtam Ančevskim par šo, tik pārsteidzoši laicīgi, iesūtīto stāstu. Kārtojot www.draugiem.lv galerijā bildes zem nosaukuma "Reibinošas izdarības ar ķirbi un ne tikai.." , manā e-pastā klusi ielavījās šis stāsts. Oktobris?
Bet, protams! TAS vēl turpinās. Tam apliecinājums ir rodams šajā attēlā. Oriģināls no  http://twitpic.com/76rkrg Paldies Mārai, Paldies Mārim!

OKTOBRIS. Riktīgs oktobris!



Es solīju, ka rakstīšu blogu. Nezinu, vai maz kāds pamanīja manu solījumu, bet kas solīts, solīts. Vienu reizi taču ir jāsāk izlikt ārā tas, ko manī ir pamanījies sabāzt šī gada OKTOBRIS.

Merilina Atkinsone
To, ka kaut kas tuvojas, sapratu mirklī, kad uzzināju, ka pie mums uz Rīgu brauc Merilina Atkinsone. Sava veida koučinga guru- kuras izveidotās Eriksona universitātes apmācību programmu esmu apguvusi arī es. Ievērtējot šo labo ziņu, atliku vēlmi pēc dzīļu koučinga, kuru Atkinsone šoruden piedāvāja Maskavā un pierakstījos uz  semināru “Brīvība mīlēt” tepat Rīgā. Vairāk par šo semināru skatīt šeit. Ja jau pieved klāt….nodomāju, ko nu vairs tiepties- ņemšu pretī to, ko dod. Nezināju, ka šī ņemšana pretī ar to nebeigsies.

Jans Jakobs Stams
Jau tuvojoties rudens pusei, uzzināju, ka Rīgā viesosies izcils sistēmiskā koučinga praktiķis Jans Jakobs Stams. Vairāk par šo semināru šeit. Biju pazīstama ar sistēmiskajiem izkārtojumiem, šad tad pat tos pielietojusi….bet nobijos no tā dziļuma, ko tās piedāvāja un tamdēļ nolēmu šogad iepauzēt. Sak, visu pamazām! Bet nekā nebija. Lai gan es pati uz šo semināru neaizgāju, tomēr izbaudīju tā augļus un vēl baudu tos joprojām. Lieta tāda, ka mani kolēģi, kurus es jau dēvēju par sistēmas skartajiem koučiem, ir tā “saviļņojušies” šī sistēmiskā semināra sakarā, ka man tiek t.s. “haļava” un es to atļaujos baudīt. Un atkal…es ņemu pretī to, ko dod.

Andžejs Reiters
Tāpat notika ar vēl vienu semināru- augusta beigās uzzināju, ka tepat blakus- burtiski man kaimiņos www.berghof.lv - semināru vadīs Andžejs Reiters. Vairāk par šo semināru šeit. Jau sen biju domājusi par iespēju ar viņu tikties….un zvaigznes sakrita tā….ka tas notika. Seminārs bija ….vienreizējs. Gan vide, gan saturs, gan semināra dalībnieki radīja neaizmirstamu un pilnu piedzīvojumu. Sākot semināru, Andžejs minēja to, ka šī gada OKTOBRIS ir viens varens oktobris, jo būs pilns ar jaunām garīgām atklāsmēm, enerģētiskiem piedzīvojumiem un informācijas pārbagātību. Andžejs brīdināja, ka, lai pieņemtu jaunās atklāsmes, pilnīgi iespējams, būs jāatsakās no veciem uzskatiem….jo tikai tukšā krūzē kaut ko var ieliet, pilnā krūzē lietais iet pāri.

Džons Vitmors
Tāpēc mirklī, kad uzzināju, ka Rīgu apmeklē vēl viens koučinga guru- koaktīvā koučinga pamatlicējs Džons Vitmors, es vairs ne par ko nebrīnījos. Vairāk par šo semināru šeit. Vienkārši OKTOBRIS.

Var atļauties ticēt, var atļauties neticēt, bet tam, ka šī gada OKTOBRIS (kurš nu jau draud ievilkties arī novembrī, kad notiek iepriekš minētais M.Atkinsones seminārs un tam sekojošais  V.Kengas holotropās elpošanas treniņš.Vairāk par šo treniņu šeit.)…ir sašūpojis mani pamatīgi. Es to esmu izbaudījusi… un jau esmu sapratusi, ka ir lietas, no kurām ir vērts atteikties. Un tie ir vecie un ierobežojošie uzskati. Daļu no tiem esmu jau atstājusi un priecājos par katru jauno, kas nācis tā vietā.  Esmu sapratusi, ka no sistēmiskajiem izkārtojumiem NAV iemesla baidīties, jo tur darbojas kolektīvās zemapziņas spēki, kuru galvenais uzdevums ir nevis iznīcināt, bet gan turpināt. Tamdēļ baidīties NAV vērts. Viss, kas notiek sistēmiskajos izkārtojumos ir TURPINĀŠANAS vārdā.

Kā tas viss saistās ar manu mīļo koučingu? Vienkārši! Viens no Eriksona koučinga pamatprincipiem- PĀRMAIŅU pamatprincips- šī gada OKTOBRĪ ir kļuvis par vadmotīvu. Vairāk par Eriksona koučinga pamatprincipiem šeit.

Mans OKTOBRIS vēl joprojām turpinās. Skaisti.

p.s. Vai pieminēju, ka visi šie semināri notika (un vēl notiks) nepilna mēneša laikā? Andžejs Reiters- oktobra sākums. Jans Jakobs Stams- oktobra vidus. Džons Vitmors- oktobra beigas. Merilina Atkinsone – novembra sākums.

p.p.s. Reitera seminārs. Mirklis pēc piedošanas meditācijas. Viena no semināra dalībniecēm paņem savu mobilo un ar skaļu sajūsmas spiedzienu lasa īsziņu no kāda sev tuva cilvēka: “Piedod un paldies!” Pāris minūtes atpakaļ šī sieviete meditācijā bija “atlaidusi” enerģētisko saiti ar ….tieši ar šo cilvēku. Oktobris?

p.p.p.s. Kamēr mani kolēģi sēdēja Stamma seminārā, es sēdēju sastrēgumā…jo biju iecerējusi laikā tikt uz semināru, kuru vadīju pati. Semināra nosaukums bija…”Jūties iestrēgusi?” OKTOBRIS. :) :) :) 


piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

Elpo....līdz tapsi patīkami pārsteigts!



Vismaz 1x gadā arī Liepājā!
Ievērtēju, ka manā mīļajā Radošās psiholoģijas centrā "Ģimenei" ir paredzēts seminārs-treniņš HOLOTROPAJĀ ELPOŠANĀ (5.-6.novembrī). Šoreiz gan pati uz to nedošos, bet... esmu nolēmusi dalīties ar Jums savās iepriekšējā holotropās elpošanas treniņa sajūtās. Iespējams, ka tas varētu būt interesanti arī Jums? Nezinu, kāpēc, bet šķiet, ka Kastaņedas cienītāji mani sapratīs no 1/2 vārda.

 Publicēts 2011.g. 17.februārī 

Ceļojums
Pagājušās nedēļas nogalē es biju nolēmusi doties ceļojumā. Čemodāns jau bija sakravāts sen un gaidījās vedams. Šī ceļojuma vārti (lidosta, dzelzceļa stacija vai autoosta-kā nu Jums labāk tīk) man arī bija zināmi… ar ceļojuma mērķis man bija skaidrs. Kādu mirkli pirms ceļojuma es biju domājusi un savai skaidrībai meklējusi- kas ir tas, ko vēlos iegūt un kas ir tas īstais iemesls, kāpēc es dodos šajā ceļā. Tas nebija viegli- vairākas reizes biju jau izmantojusi šo ceļojuma veidu, un zināju, ka ceļā var gadīties lietas, kuras…man nepatiks…no kurām man būs bail…un kuras var man nodarīt sāpes. Tomēr ik reizi, atgriežoties mājās pēc šāda ceļojuma, es sev biju uzsitusi uz pleca: “Malacis! Tu izdarīji lielisku darbu.” Es biju pārliecināta, ka viennozīmīgi būšu ieguvēja, neskatoties uz bailēm, sāpēm vai nepatiku.


Ceļabiedri
Galvenās lietas man bija skaidras, atlika tikai doties ceļā. Lai gan mēs bijām vesela kompānija, kas devās ceļā no šiem pašiem vārtiem, tomēr katram no mums bija savs mērķis….un tas nozīmēja, ka ceļojumā mēs katrs dosimies pilnīgi vieni. Vieni…ar piezīmi, ka vajadzības gadījumā mums katram palīdzēs uzticams ceļojuma vērotājs. Jā, katram no ceļotājiem ir savs ceļa vērotājs- sargeņģelis, jeb sitter. Ja jau sāku izmantot svešvārdus, tad pateikšu arī to, ka es šajā ceļojumā biju holonauts, bet pats ceļojums saucās holotropā elpošana. 


Holotropā elpošana- kas tas tāds?
Par šo procesu Jūs varat sameklēt gana daudz informācijas internetā, bet es pateikšu kā šo procesu saprotu pati. Holotropās elpošanas seansa laikā ir iespējams doties ciemos pie savas zemapziņas, tikties ar savu ēnu, izdzīvot savu pagātni, tagadni un paredzēt nākotni. Tas ir ceļojums dimensijā, kuru mēs- cilvēce- vēl tikai apgūstam. Holotropo elpošanu kā procesu ir izveidojis un popularizējis Staņislavs Grofs. Mana pieredze par holotropo elpošanu ir veidojusies pateicoties Staņislava Grofa skolniekam - Vladislavam Kengam, kurš laiku pa laikam iegriežas Latvijā, lai atkal ļautu kādam atklāt sevī ko neapzināto. Holotropās elpošanas seminārs parasti ilgst 2 dienas, kas ļauj ikvienam tā dalībniekam izbaudīt speciālu elpošanas tehniku radīto piedzīvojumu. Mani šie piedzīvojumi izaicina. Kā jau iepriekš rakstīju, zinu, ka ceļojums nav viegls, bet stiprina apziņa, ka ir iespējams sasniegt savu mērķi. Pirmo reizi ceļojot- es nezināju, ko sagaidīt…ļoti baidījos…un to arī saņēmu. Visas pārējās reizes uz šādu iespēju esmu skatījusies no kouča skatu punkta- ko es vēlos iegūt? Ar kādu mērķi es tajā dodos un kādu rezultātu es vēlos redzēt. Protams, ka ceļojot zemapziņā, visu nav iespējams paredzēt….bet vienoties, ka es vēlos kaut ko konkrētu sasniegt…tas gan ir iespējams. 


Čemodāns
Ir iespējams atstāt veco čemodānu…un atgriezties ar jaunu būtību. Pagājušās nedēļas ceļojumā es sasniedzu savu mērķi…un zinu jau ka pēc ½ gada vai vēlākais, pēc gada, es izvirzīšu sev jaunu mērķi, jaunu izaicinājumu un došos līdzīgā ceļojumā. 

Mans vecais “čemodāns” palika tur, bet es ieguvu nenovērtējamu bagāžu, kuras lietojuma termiņš ir neierobežots. Tā man noderēs.Es atkal un atkal pārliecinos par savu spēku. Par tām iespējām un resursiem, kas slēpjas manī un alkst izmantojami. Es izvēlos darīt un daru. Un notiek...jo izvēlējos. Viss manās rokās...Kā ir ar Jums? Kas ir Jūsu čemodānos, kurus vēlaties kaut kur atstāt? Kas ir tas ieguvums, kurš gaidās paņemams? Kurš ir tas ceļojums, kurā alkst doties Jūsu sirds?


pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Koučings skolās


Ik reizi, kad esmu vadījusi kādu semināru koučinga jomā, esmu uzklausījusi dalībnieku ieteikumu, ko līdzīgu piedāvāt arī pedagogu kolektīviem. Es šo ideju esmu ņēmusi vērā un izveidojusi 4 h garu semināra programmu, kuras laikā pedagogiem ir iespējams iepazīt vienu no jaunākajiem personīgās efektivitātes attīstības instrumentiem- koučingu. Vēl vairāk- esmu padomājusi arī par to, kā koučinga tenoloģiju izmantošana varētu palīdzēt pedagogiem aizvest skolēnus līdz eksāmeniem viegli un plūstoši. Respektīvi, apmeklējot šo semināru, pedagogi iegūst ne tikai personīgi vērtīgu pieredzi, bet arī ideju par to, kā šo pieredzi izmantot savā ikdienas darbā ar skolēniem.

Apgūstot šo domāšanas veidu (tieši tā man gribētos koučingu dēvēt), bieži vien esmu pieķērusi sevi pie domas: „Ja vien es to būtu zinājusi agrāk!”. Tieši tāpēc es priecājos par katru iespēju dalīties ar savām zināšanām. Un noteikti priecāšos, ja šis seminārs Jums šķitīs iegādes vērts.

Četru stundu garš seminārs „Koučings. Veiksmīgi un plūstoši aizvest skolēnus līdz eksāmeniem”. 

Tomēr tas nav vienīgais, ko esmu gatava piedāvāt skolām. Esmu sagatavojusi arī semināru 9.klašu un vidusskolas vecuma skolēniem (vecums nekādā ziņā nav ierobežojums) par karjeras izvēli. Manuprāt tas ir viens no būtiskākajiem lēmumiem: „Saprast, ko es vēlos darīt”. Un esmu pieredzējusi, ka koučinga metodes ļoti labi palīdz atklāt atbildi uz jautājumu: „Ko darīt tālāk?”. Šajā 3h garajā seminārā es sniegšu skolēniem iespēju pašiem noformulēt atbildes uz šiem un citiem ar karjeras izvēli saistītiem jautājumiem un saprast, kā pašiem pieņemt lēmumu par karjeras izvēli.

Trīs stundu garš seminārs „Mana karjera- mana izvēle”.

Koučings skolās nebūt nav nekas jauns un iespējams, ka esat jau ar šo metodi pazīstami. Tomēr ir valstis, kurās koučings skolās ir kļuvis par ikdienu, piemēram, Norvēģijā. Vairāk skatīti šajā saitē: http://www.erickson.ru/norwayschool.htm

Esmu atvērta sadarbībai un ja Jums šķiet, ka Jūsu skolā aktuālāki varētu būt kādi citi attīstības jautājumi, es priecāšos ar Jums sazināties un vienoties par sadarbības iespējām. 


ATSAUKSMES

Pedagogu atziņas pēc semināra „Koučings. Veiksmīgi un plūstoši aizvest skolēnus līdz eksāmeniem” .


Mani ieguvumi no seminārā:
"Enerģija tālākam darbam. Skaidrība, kā turpināt lietas kas it kā nesanāk." Gunita Junkurēna
"Apziņa par to, ka daudz ko jau zinu zemapziņā, tagad to pilnveidoju!" Inga Bernāte
"Darbs ar sevi prasa milzīgu pašdisciplīnu." Agate Vītola
"Jūtos harmoniskāka un drusku stiprāka." Agra Ķēniņa
"Kā izvirzīt mērķus, kā tos realizēt, kā nepagurt, kā izvēlēties jomas- izcili." Valentīna Līdaka.
"Personisks ieguvums. Tieši ģimenes labklājībai." Līga Lepse
"Ļoti gribējās praktiski redzēt, izprast kā darbojas koučings. Tas izdevās." Gunta Siliņa


Jūsu ieteikumi:
"Vispār ieviest izglītības sistēmā (domāts- koučinga pieeju)." Inga Bernāte
"Citu skolu kolektīviem." Agate Vītola
"Citām skolām, pedagogiem." Valentīna Līdaka.
"Citām skolām". Līga Lepse
"Tas būtu vērtīgs jebkuram cilvēkam. Īpaši latviešiem, kuri pārāk bieži „čīkst”." Gunta Siliņa


+ Vairāki konkrētu skolu norādījumi ar kontaktpersonām.

Iespējams, ka šī informācija pamudinās Jūs iepazīt koučinga filozofiju ja ne ar manu palīdzību, tad varbūt ar kāda no maniem kolēģiem atbalstu!