Sadarbība. Tuvākā plecs

Vakar man bija izdevība piedalīties Aizputes novada attīstības stratēģijas izstrādei veltītā seminārā. Seminārs, kā jau seminārs. Viens no visiem, kas atvēlēti novada attīstības stratēģijas izstrādei. Eiropas fondu finansēts. Un no dalībniekiem diezgan švaki apmeklēts. Nav jau nekāds brīnums. Ārā auksts, līst lietus…un iepriekšējie semināri bija šķituši neinteresanti. Tā vismaz es dzirdēju no sev apkārt esošajiem.

Ai, ko nu tas! Atkal runāsim pa tukšo. Kāds gan mums sakars ar to laimīgo cilvēku skaitu, kuri ir Venecuēlā. Labāk to 3h laikā kādu naudu nopelnīsim. Tādu semināru jau tikai pašvaldību darbinieki ar amatalgu var apmeklēt!

Es nepiederu pie pašvaldību darbiniekiem. Es arī varētu šo 3 h laikā nopelnīt un krietnu naudu, ja parēķinātu, cik maksā viena koučinga sesija. Tomēr….neesmu jau tik blonda, lai nesaprastu, ka manu pārdoto koučinga sesiju skaitu Aizputē ietekmē iedzīvotāju dzīves līmenis. Un iedzīvotāju dzīves līmenis ir cieši saistīts ar to, kas notiek/nenotiek/ tie plānots/netiek plānots konkrētajā dzīves vietā. Un vēl es sapratu, ka tā ir laba iespēja iepazīties ar cilvēkiem-gan semināra dalībniekiem, gan semināra apmeklētājiem. Man tas bija svarīgi.

Puiši uzsākot sarunu, prezentēja esošās situācijas analīzi. Klausījos, klausījos un gandrīz nobijos. Viss tik slikti! Pēc tam sākām runāt par iespējamajiem attīstības posmiem. Un par iespējamiem piedāvājumiem. Un tas jau bija interesantāk. Cilvēki dalījās pieredzē. Cilvēki elpoja, dusmojās, domāja, smējās un pierakstīja. Parādījās dzīvība telpā. Parādījās sadarbība. Un šis ir vārds, pie kura man gribētos pakavēties.

Runājot par aktuālajām problēmām novadā, tika minēts finanšu trūkums uzņēmējdarbības aktivitātes palielināšanai. Viens no semināra dalībniekiem ieminējās, ka viņa pagastā ir sabiedrība, kas aizdod uz laiku zemniekiem minerālmēslus…tehniku…un kā samaksu ņem pretī produkciju. Varbūt par to samaksu nesaklausīju pietiekami precīzi, var jau būt, ka man vienkārši gribējās tā to saklausīt. Ka ir iespējams veidot sadarbību arī tad, ja naudas nav. Bet ir vēlme darīt. Pati darbojos vides diskusiju grupā un kā vienu no ierosinājumiem izteicu veidot SADARBĪBAS BANKU, ar to domājot, ka jaunie uzņēmēji vai nepieredzējušu NVO biedri varētu sadarboties. Piemēram, jaunais uzņēmējs (kaut vai paņemsim nupat plašsaziņas līdzekļos izskanējušo Aizputes vīndari) vēlas izveidot savu mājas lapu…bet naudas tam darbiņam nav. Bet SADARBĪBAS BANKĀ savu piedāvājumu ir izlicis tieši tāds pats aizputnieks, kurš prot taisīt ģeniālas mājas lapas…un vēlas nosvinēt savas kāzas (piemērs ir tīra improvizācija). Kā Jums šķiet- vai tiešām viņi nevarētu atrast kopīgu valodu arī bez naudas? Kad izklāstīju savu ideju, no semināru vadītāju puses saklausīju tai atbalstu. Pati pat nebiju pamanījusi šādu faktu. Izrādās, ka viens no fenomeniem, kāpēc cilvēki izvēlas palikt Latvijā ir PLECA SAJŪTA. Un šādu sadarbības politiku piekopjot, šāda pleca sajūta veidojas. Ikviens vietējais sāk apzināties sev Tuvos resursus un izmantojot SADARBĪBAS BANKU tos varētu arī pielietot. Pat to neapzinoties, jau biju par šo tēmu rakstījusi rakstā Vīna pagrabs tepat blakus.

Un vēl viena atziņa, ko saklausīju no semināra vadītāju puses: Aizputes novads ir Latvijas tuvākās nākotnes modelis. Puse no novada iedzīvotājiem dzīvo novada centrā- t.i. Aizputē. Vairāk kā puse ir pensijas vecuma iedzīvotāji. Peļņas iespējas ir ārpus novada robežām. Nekādu dižo dabas resursu nav. Dabīgi samazinās iedzīvotāju skaits. Un ļoti daudz emigrējuši jau uz citām valstīm….

Aizdomājos. Varbūt ir vērts Aizputes novadā taisīt Latvijas atdzimšanas pilotprojektu? Ja jau te ir Latvijas mikromodelis. Tas noteikti būtu saprātīgs Eiropas līdzekļu ieguldījums, jo tēriņi tak būtu daudz mazāki, kā visu Latviju aptverot.

Bet pašās beigās pataupīju saldo ēdienu. Mēs semināru beidzām ar Aizputes novada tuvāku 20 gadu attīstības DREAM WALL. Būsiet tak dzirdējuši par šo lietu? Un viens otrs jau arī pats to ir darījis. Mani šis nobeigums iedvesmoja. Redzēju, ko tiešām cilvēki –mani novadnieki vēlas redzēt Aizputes novadā (pie sienas tika piestiprinātas nākotnes vīzijas fotogrāfija ar jēdzieniem/terminiem/sajūtām, kas raksturotu Aizputes novadu pēc 20 gadiem). Un sapratu, ka tuvumā ir tuvākā plecs. Ir cilvēki, kas domā līdzīgi. Un tas jau ir daudz!

Paldies semināra organizatoriem un paldies visiem dalībniekiem!

Nozagtā mīlestība

Mani apzaga. Tieši tā- tiešā šī vārda nozīmē. Es paliku bez krekla (t.i.blūzes) un vēl dažām tajā brīdī aktuālām lietām. Nevarētu teikt, ka zūdības bija lielas, tomēr uz to mirkli darbību paralizējošas gan. Piekritīsiet, drusku smieklīga situācija! Gaišā dienas laikā palikt bez krekla! Par zagļu personībām nebija divu domu. Es biju pilnīgi pārliecināta, kas tie ir. Pat biju pirms tam tiem jaunajiem cilvēkiem ieskatījusies acīs. Un viņi bija ieskatījušies acīs man. Mani uz mirkli pat bija pārņēmušas žēluma sajūtas. Ak, nabaga bērni! Jo neilgi pirms tam biju uzzināju, ka tie bija īpašie bērni. Tie bija jau krietni vien paaugušies bērni no bērnu nama.

Pārejot pirmajam šokam, es nolēmu sevi pavērot- kā es uz šo situāciju reaģēšu. Stāvēju pielāgotā apģērbā (krekla t.i. blūzes taču vairs nebija!) un prātoju, kas ir tas, ko varu darīt?

Jāsaka, ka dzīvē biju jau reiz sastapusies ar līdzīgu gadījumu un tajā reizē es nobijos. Nobijos no savām dusmām uz zaglēniem. Nobijos no tā, ka pati esmu vainīga, ka mani apzaga. Nobijos no tā, ka vajadzēs paskatīties acīs cilvēkam, kurš mani apzadzis. Un es aizlaidos! Es aizlaidos, sevi klusībā lamājot par bezspēcību, nerīcību un žēlojot sevi raudāju. Pagāja 2 dienas un es gāju uz policiju. Tur uz manu prasību paskatījās visnotaļ dīvaini, bet ārā nedzina. Vismaz uzklausīja. Lieki sacīt,ka toreiz nozagto bagātību (unikālu ādas somu ar visu tās saturu) es vairs neredzēju. Reizēm gan iedomāju, kā tas būtu, ja šo somu (tā tiešām bija unikāla) es ieraudzītu kāda cilvēka plecā uz ielas. Kā es ar to varētu sadzīvot?

Tas bija toreiz. Kad man attausa atmiņā iepriekšējie piedzīvojumi, es sapratu, ka nav ko gaidīt, nav ko baidīties, nav ko žēlot sevi un zaglēnus. Bet ir jārīkojas. Lai gan domās es iztēlojos, ka es šos zaglēnus aiz matiem vazāju pa grīdu, es sapratu, ka šāda varbūtība ir visnotaļ teorētiska. Pirmkārt, šāda vardarbība nav manā gaumē un otrkārt, šiem jauniešiem apkārt noteikti būs rinda audzinātāju un uzraugu, kas tādas manas aktivitātes nepieļautu. Tomēr šāda vizualizācija manu dusmu līmeni mazināja un es varēju turpināt rīkoties. Izteicu apkārt esošajiem cilvēkiem savas aizdomas, savu rīcības plānu un sāku meklēt iespējas to realizēt. Jāsaka gan, ka nekas īpašs man nebija jādara. Mana pārliecība bija tik stipra, ka viss nostrādāja bez manis. Apkārtējie cilvēki (liels paldies viņiem!) izmantojot visus iespējamos resursus sameklēja šos jauniešus, atveda pie manis, manā acu priekšā izkrāmēja viņu somu un ļāva paņemt man savas lietas atpakaļ. Viss notika. Jaunieši spītīgi noliedz savu vainu un bravūrīgi piekrita pat policijas izsaukšanai. Viņu acu skatiens bija vienaldzīgs. Truls ļaunums vēdīja no viņu izturēšanās. Es sapratu, ka viņiem šis gadījums ir bijis tikai “viens no”. Es uz atvadām viņiem novēlēju veiksmes dzīvē, no visas sirds. Tiešām. Tas varētu būt tas, kas viņu pasaules uzskatu varētu mainīt. Lēnām, bet tā būt iespēja. Veiksme. Veiksme būt pieskatītiem, lolotiem un mīlētiem. Mana meita to visu redzot teica: “Nav jau brīnums, ka viņi zog. Izauguši taču bez vecāku pieskatīšanas….” Nav jau brīnums.

Mana blūze atkal ir pie manis.

Un vēl pie manis ir divas jaunas atziņas. Viena mani priecē, bet otra baida.

Priecē tas, ka es nenobijos. Es esmu mainījusies. Un man tas bija daudz svarīgāk par atgūto blūzi.

Bet baida apziņa, cik gan daudz ļaunuma var nodarīt mīlestības trūkums. Šie bērni bija auguši bez mīlestības. Un viņi to mēģināja nozagt. Šoreiz tā bija “tikai” blūze.

Citus izmainīt neizdosies. Tikai sevi.

Foto: Pēteris Jaunzems "Kurzemes Vārds"

Daigas Luteres raksts, publicēts "Kurzemes vārdā" 2010.gada oktobrī

Tie ceļi, kurus cilvēks izvēlas iet, lai pilnveidotos un justos labāk, ir ļoti dažādi. Iespēju šodien tiešām daudz un viens no jaunākajiem piedāvājumiem Liepājā ir koučings. Svešvārds, kuram pagaidām vēl nav latviskā tulkojuma versijas. Kas tas ir un ko ar koučinga starpniecību var panākt? Par to saruna ar profesionālu kouču Intu Santu, kura šīs zināšanas apguvusi Eriksona Starptautiskas koledžas programmā (Erickson College International).

–Kādēļ izvēlējies tieši šo nozari?

–Tas notika mērķtiecīgi, lai gan vēl pirms četriem gadiem pat nenojautu, ka koučings pastāv. Manī bija un ir dziļa vēlēšanās cilvēkiem palīdzēt mainīt pašiem savu dzīvi. Vārds koučs nācis no angliski runājošās vides. Droši vien daudziem angļu valodas zinātājiem ir skaidrs, ka vārdam koučs ir vairākas nozīmes – treneris, tālsatiksmes autobuss vai arī kariete. Taču klients kouču noteikti nevar saukt par treneri, jo mēs nevienu nemācam, neesam skolotāji klasiskajā izpratnē. Neesam arī "draugi" un neaizvietojam mammu. Koučs ar savu klātbūtni klientam palīdz formulēt mērķus un palīdz atrast pašam sevī visus mērķa sasniegšanai nepieciešamos resursus.

–Kā veidojies koučings?

–Sintezējoties no dažādām nozarēm, tādām kā psiholoģija, biznesa konsultēšana, ir kaut kādas iezīmes no mentoringa, arī neirolingvistiskās programmēšanas u.c. Koučings no psiholoģiskās konsultēšanas atšķiras ar to, ka klasiskajā versijā psihologs cilvēkam palīdz tikt galā arpagātnē notikušo. Bet koučs palīdz, liek, ļauj un mudina nospraust mērķus nākotnei un soli pa solim tos sasniegt. Katra koučinga sesija sākas ar jautājumu: "Ko tu gribi?". Tas ir mērķtiecīgi vērsts skats nākotnē. Kā tas būs, kad būsi sasniedzis, ko vēlies? Nevis vienkārši "es gribu būt laimīgs", bet kas reāli būs mainījies, kas tev liks justies laimīgam?

–Cilvēks uzzinājis, ka ir tāds koučings un viņam kaut ko gribas darīt sevis labā. Kādēļ izvēlēties tieši šo metodi?

–Tā noderēs tiem, kuri vēlas uzstādīt vai precizēt savus mērķus, kā arī tos īstenot. Piemēram, atrast savu īsto nodarbošanos, sabalansēt savu darba un personīgo dzīvi vai realizēt kādu sen izsapņotu biznesa projektu.Tikšanās notiek reizi nedēļā un par sesiju skaitu ar klientu vienojas. Tikšanās var būt arī biežāk, ja kāds mērķis jāsasniedz ātrāk, piemēram, noteiktos termiņos jāuzraksta un jāaizstāv diplomdarbs vai jārealizē dzīvē kāds konkrēts biznesa projekts. Ne viena vien ārzemju kompānija savu uzņēmumu vadītājiem algo koučus, ar kuriem jātiekas reizi mēnesī, lai vadošie darbinieki visu laiku tiktu uzturēti sasaistē ar kompānijas mērķiem. Pētījumos noskaidrots, ka 75 procentos gadījumu koučinga biznesa sesijas pārietdzīves koučingā. Proti, darbošanās biznesā tomēr nenotiek atšķirti no katra personīgās dzīves. Jo cilvēks ir vienota, vesela būtne, nevis robots. Tad, kad esi laimīgs un apmierināts kā personība, tad arī vari būt labs darbinieks. Tās ir nesaraujami saistītas lietas.

–Tātad koučings ir piemērots tiem, kuri...

–... ir gatavi uzņemties atbildību, kaut ko darīt sevis labā, un savā dzīvē nepatīkamo mainīt pret patīkamo. Tikšanās nav domātas tiem, kuri vēlas pasūdzēties.

Koučs klientam palīdz ieraudzīt, piemēram, kā viņš varētu uzsākt veselīgu dzīvesveidu. Kā būtu jāmaina personīgā attieksme. Ieraudzīt, ko tieši es varu izdarīt. Vienkāršs piemērs. Sievietei ir mērķis būt sportiskai un aktīvai. Bet viņa dzīvo vietā, kuras tuvumā nav neviena sporta kluba. Vai pastāv iespēja iziet laukā un paskriet? Vai internetā, žurnālos vari atrast piemērotas vingrošanas programmas? Ja ir mērķis, tad visu vari izdarīt. Katras sesijas nobeigumā cilvēkam pašam sev jāatbild uz jautājumu: "Kas ir pats pirmais, pats vienkāršākais, pats mazākais, ko es varu izdarīt sevis paša, sava mērķa labā?".

–Vai tiešām, strādājot ar savu kouču, izdodas piepildīt savu mērķi?

–Jā, izdodas. Tādēļ arī šī metode ir radusies, kļūst aizvien populārāka un tiekizmantota pasaulē.

–Varbūt cilvēks uz sesiju atnāk ar vienu mērķi, bet tad saprot, ka vēlas ko gluži citu?

–Protams, tas tikai labi, ja ātrāk nokļūst pie īstās tēmas! Šādas atklāsmes notiek diezgan bieži un, atzīšos, arī pašiem koučiem, jo mums katram ir patīkamāk iet pa ierasto, komfortablāko, pazīstamāko ceļu, tā vietā, lai kaut ko mainītu. Atrast iemeslu, lai kaut ko nedarītu, ir ļoti viegli!

–Kam koučings neder?

–Pirmkārt, tiem, kuri meklē kādu, kam pažēloties kā dzīvē neiet, un kuri negrib uzņemties atbildību. Otrkārt, tiem, kuri dzīvo ar pārliecību, ka viņi vienmēr visu zina labāk. Šie cilvēki parasti pie saviem principiem turas ārkārtīgi stingri. Nereti tas notiek personīgo baiļu nevis stipruma dēļ. Trešais, tiem, kuri ļoti labi paši prot sevi sakartot (mēdz sacīt, ka šie cilvēki lieliski prot nodarboties ar paškoučingu, nereti pat to neapjaušot). Ceturtais, – no sērijas "mamma atveda bērnu" (priekšnieks atved padoto, sieva vīru utt.), lai koučs novērš viņa problēmas bez viņa paša vēlmes ko mainīt un bez paša piedalīšanās. Taču koučingā nekad nerunā par svešiem mērķiem, tikai par savējiem. Nav gudri strādāt ar sevi, lai piepildītu priekšnieka vai mammas vēlmes, jo tai jābūt tikai tavai personīgai izvēlei.

–Vai tos, kuri izvēlas meklēt palīdzību pie kouča, psihologa, psihoterapeita u.c.,var uzskatīt par vājiem?

–Interesants jautājums. Kas tad ir vājš? Vai tas, kurš kādu sev neatrisināmu jautājumu risina ar profesionāļu palīdzību, ir vājš? Tad jau cilvēkus, kuri apmeklē frizierus, remontē automašīnas servisos vai pusdieno restorānos, arī var nosaukt par vājiem. Vāji, manuprāt, ir tie, kas izvēlas nedarīt neko un žēlojas, ka dzīvē neiet. Stiprie cilvēki meklē risinājumus, iet un dara.

–Vai koučings var palīdzēt pārim, kuri grib risināt savas savstarpējās problēmas?

–Var, bet koučam ir jābūt profesionālim tieši šādu problēmu risināšanā, t.s. pāru attiecību koučingā. Profesionāli kouči strādā konkrētā nišā, ar konkrētu klientu loku- t.s. savu mērķa auditoriju. Es esmu personīgās attīstības koučs (life coach) un strādāju ar klientiem, kuriem ir svarīgi savu personīgo attīstību realizēt sev un savai apkārtnei ekoloģiskā veidā. Sabalansēt savu dzīvi tā, lai naudas pelnīšana, izvēlētais hobijs vai savstarpējo attiecību modelis nenodarītu ļaunumu. Man ļoti patīk viens no mūsu darbības pamatprincipiem, proti, klienta sasniedzamajam mērķim ir jābūt ekoloģiskam, t.i., saskaņā ar viņa paša būtību, būt saskaņā un nenodarot pāri apkārtējiem cilvēkiem un videi. Es cilvēku uztveru kā vienotu ekosistēmu, kas iekļaujas apkārt esošajā tuvākajā un tālākajā ekosistēmā. Nodotas vērtības un nepiepildīti sapņi manā uztverē ir kā ekoloģiskas katastrofas, kas notiek cilvēka iekšienē.

Koučingā ir kāda interesanta lieta, kas nepakļaujas nekādiem loģiskiem izskaidrojumiem, t.i. nolūka spēks. Arī pati to esmu piedzīvojusi, ka tad, ja esi noformulējis, precizējis to, ko tiešām vēlies, tad "pasaule sadodas rokās" un to tev arī pasniedz. Mistika? Nē. Es teiktu, ka lieta, ko cilvēks vēl neprot izskaidrot.

–Zinu, ka tev ir kāds stāsts...

–Vestminsteres abatijā uz kāda kapakmens esot iegravēts teksts ar šādu saturu: "Kad es biju jauns, es gribēju mainīt visu pasauli. Savos brieduma gados sapratu, ka to nespēšu un ķēros pie valsts pārveidošanas. Tuvojoties mūža nogalei, atskārtu, ka valsts man nav pa spēkam un nolēmu mainīt savus tuviniekus. Neizdevās. Tikai guļot uz nāves gultas esmu sapratis, ka vajadzēja sākt ar sevi. Tad, iespējams, būtu mainījušies mani tuvinieki, valsts un, kas zina, arī pasaules kārtība".

Kāda šī stāsta morāle? Saprast, ka vispirms jāsāk pašam ar sevi. Un tas būtu jāsaprot daudz ātrāk nevis tikai dzīves novakarē. Lēmumu pieņemt un mainīt savus uzskatus nekad nav par vēlu. Koučinga viens no pamatprincipiem ir šāds: "Lēmums, kuru tu pieņem šobrīd, ir tev šobrīd pats labākais". Ja kaut kas tavā apkārtnē mainās, arī tu vari savu lēmumu mainīt.

Nauda. Taupīšanai? Tērēšanai? Nē- apmaiņai!

Šonedēļ mani www.sieviesuklubs.lv uzrunāja tēma par naudas taupīšanu. Un ne jau tāpēc, ka runa ir par taupīšanu. Un arī ne tāpēc, ka varētu izpausties saprātīgā naudas tērēšanās pieredzē. Nē, mani šī tēma uzrunāja, jo meklējot LIELĀS NAUDAS un ar to saistītās AGRESIJAS saikni, atklāju vienu fantistisku lietu. NAUDA pati par sevi ir NEKAS. Tā ir vienošanās cilvēku starpā, ka kaut kāds viens vai otrs papīra vai metāla gabals būs maiņas līdzeklis noteiktā teritorijā vai apstākļos. Domājat, ka naudas pirmssākumi meklējami zelta vai sudraba monētās? Nē, taču! Senajos laikos kā nauda tika izmantoti pat vienkārši gliemežvāki…māla lauskas…vai govis. Lasot par gliemežvākiem gan ienāca doma prātā- bet tos taču var salasīt da jebkurš…un kļūt bagāts. Labi,bagāts. Bet kāda tam jēga? Kāda jēga no kaudzes ar gliemežvākiem? Jēga parādās tad, kad tiek veikta apmaiņa- apmainu gliemežvākus pret pārtiku, ko ēst. Apmainu gliemežvākus pret apģērbu, ko vilkt mugurā. Apmainu gliemežvākus pret kaut ko…ko varu izmantot un lietot. Nevis krāt. Manis pieminētie naudas veidi senajos laikos (arī plānās, plānas sudraba plāksnes viduslaiku Eiropā) bija naudas veids ar sievišķīgo dvēseli. Šis naudas veids veicināja naudas apriti (gliemežvākus, māla lauskas vai ātri sabirstošas sudraba plāksnes krāt nebija nekādas jēgas- tāpat ar govju ganāmpulku) un līdz ar to sadarbību cilvēku starpā. Un šādi kustoties- nauda vairoja enerģijas apriti…un tās pietika ikvienam. Tieši tik daudz, lai dzīvotu un attīstītos.

Pilnīgi cita dvēsele ir mūsdienu naudai. Tai piemīt taupīšanas un agresijas gēns, kurš izpaužās dažādās devās. Mūsdienu civilizācijas uzskata par normu veidot uzkrājumus (neesmu izņēmums- arī maniem bērniem ir pilngadības uzkrājumi) un baidīties no tā, ka paliks bez naudas. Aizmirstot to, ka NAUDA ir VIENOŠANĀS par APMAIŅU.

Visu šo rakstu ar vienu mērķi- parādīt, ka NAUDA nav vienīgais maiņas līdzeklis, lai iegūtu sev ko vērtīgu. Vērtīgu tiešā nozīmē. Jo ēdiens ir vērtība, atpūta ir vērtība, izgītība ir vērtība, apģērbs ir vērtība…tad ja visa tā Tev nav. Bet ja ir par daudz- tad zināt, kas notiek- i saldējums vairs nešķiet gards, i kurpes nav pietiekami modernas, i skolotājs pilnīgs idiots …u.t.t

Man progresīvāka šķiet sievišķīgā nauda- NAUDA, kas veicina sadarbību un enerģijas apriti. Mana nauda reizēm ir koučinga sesijas- es dodu klientiem to, ko viņiem vajag, bet viņi man pretī to, ko vajag man. Un mēs esam VIENOJUŠIES par APMAIŅU. Bez NAUDAS klātbūtnes. Mēs sadarbojamies.

Vai naudai ir dvēsele?

Riskēju ar šādu uzskatu paušanu nonākt valsts iestāžu kontrolē, jo no šādiem VIENOŠĀNĀS darījumiem taču nav iespējams ieturēt nodokļus. Vismaz mehānisms vēl nav izdomāts :). Nesakiet, ka neiedomājāties, kāpēc NAUDA un BANKAS ar uzkrājumu politiku ir tik izdevīgas VALSTS SISTĒMAI.
Bernārs Lietārs (beļģu ekonomists, eiro tēvs, grāmtas Mysterium Geld: Emotionale Bedeutung und Wirkungsweise eines Tabus / "Душа денег" autors ) uzskata, ka ir laiks pasaulē veidot abu naudu paralēlu pastāvēšanu- gan sievišķās, gan vīrišķās naudas. Jo abām ir gan savu trūkumi, gan savi plusi. Bet abas kopā tā viena otru papildina un ļauj veidoties ilgstpējīgai sabiedrībai. Un ir valstis, kur šāda sistēma jau sāk veidoties. Gan Francijā, gan ASV, gan Kanādā kas tāds jau ir tapis. Kāpēc par to tik maz ziņu? Elementāri- tas taču nav izdevīgi. Kam? Tiem, kuriem šobrīd ir nauda (bankām kā sistēmai) un vara (valstīm kā sistēmai).

Un runājot par taupīšanu. Vecums nenāk viens…un lokanība sāk jau zust. Beidzot esmu sapratusi to joku, ko reiz dzirdēju: “Oi, man kurpe atšņorējusies. Es pieliekšos sašņorēt kurpes.Tev neko no lejas nevajag?” Taupīsim savas muguras- lieksimies tikai objektīvas nepieciešamības spiesti un tad arī pavērosim-varbūt esot lejā varam vēl ko izdarīt :). Sadarbosimies!

Grāmatu vācu valodā var iegādāties šeit:

Attēls no http://www.justpushstart.com

Skaisti realizēts un ieviests tirgū jauns produkts

Florena Jansona stāsts

"2010. gadā saskāros ar lielām grūtībām jauna biznesa uzsākšanā. Biju izlēmis krīzes laikā Latvijā ieviest un attīstīt jaunu inovatīvu produktu – floutingu. Situācijā, kad valstī valda depresija, cilvēki aizbrauc un neviens Tev netic un sauc Tavu iniciatīvu par utopiju, pavisam nav viegli noturēt domas un rīcību vēlamajā virzienā.Teorētiski viss bija skaidrs, bet praktiski uz priekšu negāja. Pats būdams sertificēts koučs, zināju, ka koučings ir efektīvs risinājums situācijās, kad dzīvē iestājies haoss. Pats esmu sertificēts koučs un labi zinu, cik nozīmīgs ir koučings, personības izaugsmē un svarīgu mērķu sasniegšanā.  Šādā brīdī efektīgākais, man zināmais, līdzeklis ir koučings. Rūpīgi izvērtējot un intervējot lielāko daļu Latvijas kouču, nešaubīgi pozitīva saskarsme izveidojās vienīgi ar Intu Santu. Jau pēc pirmajām sesijām jutu enerģijas pieplūdumu un psiholoģiski jutos daudz labāk. Tas ka iekšēji biju ticis ar sevi  skaidrībā arī ļāva materiālajā plānā realizēties visam iecerētajam un atgūt tik nepieciešamo līdzsvaru un sirds mieru. Līdz pat šim brīdim, esmu gandarīts, ka ar Intas palīdzību beidzot Latvijā tika ieviests šis unikālais produkts - floutings. Milzīgs paldies!"

Nodarbošanās: SIA Floating Universe dibinātājs un vadītājs

Koučinga sesiju skaits: 15

Laika periods, kad notika koučinga sesijas: 17.09.2010.-18.04.2011.

Sākotnējais jautājums, ar kuru Tu griezies pie kouča?  Kā palaist projektu dzīvē? Kā to izdarīt bez nervu bojāšanas un nesabojājot attiecības ar partneriem?

Kas bija visgrūtākais koučinga procesā? Formulēt mērķus un vēlmes

Tavs reālais ieguvums? Skaisti realizēts un ieviests tirgū jauns produkts

Florena kontaktinfo: 

tel.+37129232447

epasts: florens@floutings.lv  

www.floutings.lv 

Tavas dzīves un darba līdzsvars. Neuztici to citiem!

Nejauši nekas nenotiek. Tā arī mani atrada šis video. Vienkārši lieliski sacīts! Tikai 10 minūtes par tēmu...KAD TU BEIDZOT SĀKSI DZĪVOT? Abstulbinoši praktisks padoms.

Līdzīgu iemeslu dēļ arī es nolēmu mainīt savu dzīvi. Un esmu nolēmusi palīdzēt tiem, kuri ir gatavi BEIDZOT SĀKT DZĪVOT. Iegūt līdzsvaru- iekšēju un ārēju.

Sākot skatīties šo video, ievērtējiet iespēju izvēlēties subtitrus krievu valodā.


Nigel Marsh: How to make work-life balance work | Video on TED.com

Uz tikšanos Jūsu jaunajā dzīvē!

Viss top!

Viss vēl tikai top! Esmu ceļā uz mērķi. Es mainos. Esot līdzsvarā un saskaņā ar sevi.
PAVASARIS GAISĀ UN SAJŪTĀS!