Kādu laiku atpakaļ ar sajūsmu dalījos priekā par vilnas pārstrādes manufaktūru Pācē (lasīt šeit >>). Manas sajūsmas iemesli bija vairāki. Gan tas, ka mūsmājās mīt aitas un mums ir svarīgi pilnībā izmantot to sniegto labumu, tai skaitā arī vilnu, gan tas, ka vilnas pārstrādes manufaktūra piekopa ekoloģisku produkcijas ražošanu, gan tas, ka manufaktūras darbība bija mērāma vairākos gadu desmitos un tās iekārtas bija ar vēsturisku vērtību. Tāpat mani sajūsmināja iespēja šīs manufaktūras noliktavā iegādāt dzijas gan adīšanai, gan aušanai.
Tādēļ ir pilnīgi saprotams mūsu entuziasma uzplūds, mirklī, kad, esot Hiiumaa salas (Igaunijas 2.lielākā sala) tūrisma informācijas centrā, ieraudzījām bukletu par vilnas pārstrādes rūpnīcu. Šis objekts pilnīgi noteikti tika iekļauts mūsu maršrutā. Sacīts- darīts. Un itin nemaz nebijām vīlušies.
Izmantojot tūrisma informācijas centra karti pavisam viegli atradām vilnas rūpnīciņu jeb Villavabrik Hiiu Vill - skatīt šeit>>
Gara balta māja ar īsto uzrakstu un smuki ziedošu ģerāniju podiem priecēja aci vēl pirms pašas rūpnīciņas apmeklējuma. Pametām aci uz dažādu krāsu aitām, kuras turpat ganījās un devāmies iekšā. Nonācām tādā kā stiklotā priekštelpā, kurā vienlaikus pildīja arī salonveikala lomu.
Bet tālāk aiz stiklotajiem logiem darbojās tās- vairākas vilnas apstrādes mašīnas. Riktīgs konveijers- vienā mašīnā plucina, otrā uzkārš, trešā uzkārš vēl labāk, bet pēdējā vilnu jau satin lielās spolēs jēldzijā.
Šīs iekārtas šajā ēkā darbojas vēl kopš padomju laikiem, kad 1950. gadā šeit tika izveidots vilnas pārstrādes kombināts. Tomēr pašas iekārtas ir krietni vien vecākas par rūpnīcu un atsauc atmiņā reiz Lionā redzētās jūgendlaika šantī mežģīņu mašīnas. Mūsdienās rūpes par šo vietu un ārodu uzņēmusies Valdma ģimene. Sieva esot galvenā dizainere salonveikaliņā iegādājamiem izstrādājumiem, bet vīrieši uzņemoties visus mašīnu darbus- dara visu, lai no tīras vilnas tiktu līdz dzijai. Kamēr vīri izrādīja mašīnas un stāstīja par savu pieredzi, tikmēr rūpnīciņas saimniece uz tikko adītas pelēkas cepurītes veikliem dūrieniem izšuva baltu aitiņu :).
Villavabrik Hiiu Vill, Hiiumaa, Estonia
Jāsaka, ka šādas vilnas kāršanas mašīnas redzēju pirmo reizi. Mums noveicās ar apmeklējuma laiku, jo visas reizē tas ļoti reti kad darbina. Savukārt vērpšanas un šķeterēšanas iekārtas jau biju skatījusi Pācē. Atšķirībā no Pāces, šajā rūpnīciņā nebija nekādu t.s. slapjo darbu- ne te vilnu mazgāja, ne krāsoja. Kad ieminējāmies par to rūpnīciņas saimniekam, viņš teica, ka tā esot viņiem liela problēma- vilnas mazgāšana. Tad vilkām ārā Sofijas laivu saimnieka Turaida Šēfera padomu- par vilnas mazgāšanu ar tīklu un laivas metodi jūrā (ieliek vilnu zvejas tīklā, piesien pie laivas un aidā jūriņā- izmet labi garu līkumu un vilna tīra!). Igauņu salas Hiiumaa iemītnieks sirsnīgi par to smējās- tā nu gan nekas nesanākšot. Tad jau labāk aitu aizvest uz jūrmalu...un tur izmazgāt ;).
Par spīti slapjo darbu ierobežojumam, šajā vietā bija iespējams redzēt vairāku krāsu dzijas.....lai gan tās nebija krāsotas. Izrādās, ka Igaunijas salās ir ļoti daudz dažādu krāsu aitu no pilnīgi sniegbaltas līdz ogļu melnai. Tādējādi ir iespējams tikt pie dažādām pelēkās nokrāsas dzijām, kas ir pilnīgi dabīgas- ne grama krāsvielu.
Villavabrik Hiiu Vill, Hiiumaa, Estonia
Jāsaka, ka šādas vilnas kāršanas mašīnas redzēju pirmo reizi. Mums noveicās ar apmeklējuma laiku, jo visas reizē tas ļoti reti kad darbina. Savukārt vērpšanas un šķeterēšanas iekārtas jau biju skatījusi Pācē. Atšķirībā no Pāces, šajā rūpnīciņā nebija nekādu t.s. slapjo darbu- ne te vilnu mazgāja, ne krāsoja. Kad ieminējāmies par to rūpnīciņas saimniekam, viņš teica, ka tā esot viņiem liela problēma- vilnas mazgāšana. Tad vilkām ārā Sofijas laivu saimnieka Turaida Šēfera padomu- par vilnas mazgāšanu ar tīklu un laivas metodi jūrā (ieliek vilnu zvejas tīklā, piesien pie laivas un aidā jūriņā- izmet labi garu līkumu un vilna tīra!). Igauņu salas Hiiumaa iemītnieks sirsnīgi par to smējās- tā nu gan nekas nesanākšot. Tad jau labāk aitu aizvest uz jūrmalu...un tur izmazgāt ;).
Sirsnīgi izrunājāmies (krieviski un ar pirkstu palīdzību :)) ar rūpnīciņas saimnieku un uzzinājām, ka varam tikt ne tikai pie gataviem adījumiem, bet arī pie dzijas. Tiesa, saimnieks atvainojās, sakot, ka palikusi tikai zeķu dzija (ar notrūkumiem), to nevarot adāmmašīnā izmantot. Bet par to man bēdas mazas- adu tikai ar rokām. Un zeķes no šādas dzijas sanāk labu labās. Piemēram, lūk tādas, kā noskatītas šis rūpnīciņas mājas lapā.
Prieks par tādiem uzņēmējiem! Un prieks par dabīgo dziju, kurai pielietojums ilgi nebūs jāgaida.
Starp citu- garās baltās mājas vienā galā atrodas kafejnīca, kur baudīt dzērienus un uzkodas.
Un vēl. Nebiju domājusi, ka Igaunijas salās tik bieži sastapšu auseklīšus, akas zīmes...un citus rakstus, kas mums tik pazīstami. Laikam mūs vieno ne tikai baltās aitas :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru