Atpakaļ pagātnē ar nākotnes saprašanu.

Žūst svaigi krāsota vilnas dzija

Pagājušās brīvdienas bija siltas. Silti no visiem vārda dienas sveicējiem, bučotājiem un apskāvējiem. Silti no mediatīvi pavadītas sestdienas mājās ar caurvējā plīvojošiem aizkariem. Silti no sajūtām, kuras izbaudīju Slīteres ceļotāju svētdienā.

Šoreiz par vienu- par īpašo sajūtu, kas mani sasildīja. Lasot Slīteres ceļotāju dienas programmu, ievēroju, ka iespējams apmeklēt arī vietu, kur notiek aitas vilnas pārtapšana krāsainā dzijā- Pāces vilnas manufaktūru (tas gan nav oficiālais nosaukums, bet man ļoti patīk tā dēvēt šo vietu). Pirmkārt jau tāpēc, ka esmu kļuvusi par aitkopi (Nu labi, ūdens pienesēju. Tām aitām tak neko citu nevajag!) un saprotams, ka aitu vilna kaut kur būs jāliek. Otrkārt tāpēc, ka mani fascinē visādas iekārtas- mašīnas, kur pa vienu galu laiž iekšā vienu lietu, bet otrā galā saņem pretī jau kaut ko citu. Šī kaislība man vēl no tiem laikiem, kad strādāju vienā lielā tekstila rūpnīcā, kur tieši tāpat- pa vienu galu ieveda tekstilšķiedru spoles, bet otrā galā jau nāca ārā gatavs un valkājams produkts. Treškārt, man likās interesanti, kādi cilvēki strādā šādā manufaktūrā. Kā redzat, bija pietiekami daudz iemeslu, lai apmeklētu šo manufaktūru. Tomēr iepretīm svētdienai, kad gatavojāmies braukt uz to pusi, stāvēja ieraksts- SLĒGTS.

Neko darīt, nolēmām, nobraukt garām un paskatīties vismaz, kur tas atrodas un varbūt kādu kontaktu sameklēt, lai zinātu, kur zvanīt, rakstīt un braukt.

Bet zvaigznes (vai mākoņi, vai vējš) bija lēmuši savādāk, un kamēr mēs pētījām uzrakstus pie manufaktūras durvīm…mēs pamanījām, ka vārti stāv vaļā un arī vienas durvis atvērtas. Gājām iekšā. Pretī jauna ģimene, mazulis tik tiko staigā. Jaunajai mammai kaklā fotoaparāts. Un loģisks šķita jautājums: “Vai Jūs esat eksursanti, tāpat kā mēs?”. Izrādījās ar loģiku šeit nav nekāda sakara, šis jaunais pāris šajā simtgadīgajā manufaktūrā saimniekoja. Tiešām. Puisis nobēra visu “pārdošanas tekstu” (t.s elevator speech) un burtiski mūs apstulbināja. Uz piedāvājumu apskatīt visu manufaktūru, mēs gandrīz izkliedzām atbildi: “Jā!”

Tas bija interesanti. Vilnas mazgājamā mašīna. Uh! Šķiet visvecākā iekārta (gandrīz 100 gadus veca). Tad vilnas centrifūga…tad pārlecām uz krāsošanas štellēm…bet pa vidu vēl izskrējām kāršanu, šķeterēšanu un spolēšanu. Visas šīs lietas bija redzējusi bērnības bēniņos roku darba versijās (kārstuve, vārpstiņa, ratiņš), bet šeit viss process bija mehanizēts! Pa vienu galu laid iekšā vilnas pūkas…tad pāris metru zobratu, veltņu, dzensiksnu utml. un pa otru galu jau nāk jēldzija ārā. Un tādas vairākas brīnummašīnas. Riktīgs muzejs darbībā! Savukārt noliktavā bija kaudzēm, plauktiem un maisiem jau lietošanai gatavas vilnas fices. Un krāsas! Pantons nobāl :)

Tas viss bija tik interesanti. Un iedvesmojoši. Jo šeit saimnieko jaunie. Ar nākotnes plāniem. Ar spēcīgu sevis apzināšanos. Ar sapratni par ilgstspēju. Vārdi- dabīgs un ekoloģisks…viņiem nav sveši (vilnas apstrādes procesā ķīmikālijas tiek pielietotas tikai vienu reizi- un tad arī tikai krāsojot. Pie kam- šīs ķimikālijas ir videi draudzīgas). Šeit viss tiek darīts, lai dzija saglabātu dabīgo aitas “smērvielu”- lanolīnu. Tādu apstrādāju nemaz nav tik daudz. Arī sadarbības princips šeit ir ikdiena. Par nodoto vilnu pretī var saņemt jau gatavu dziju. Dziju no Latvijas aitu vilnas. Adīšanai, aušanai vai filcēšanai. Kas nu kuram tuvāks.

Vai zinājāt…ka Latvijā nav pelēko aitu. Ir tikai baltas un melnas. Dīvaini. Kur tad latvju pelēkais? Izrādās tādu dziju dod tikai Zviedrijā mītošās aitas!

Aizbraucu mājās un gāju pētīt. Cik baltas ir manējās :)