ceturtdiena, 2021. gada 12. augusts

Rutīnas vizīte

Drusku bail. Vakar pirmo reizi dzirdēju: "Sūtīšu jūs uz zaļo koridoru". Nav tā, ka nebūtu to dzirdējusi, bet attiecināt to uz sevi  laikam tomēr ir kas cits.
Tas notika rutīnas vizītes laikā. Ikgadējā "tehniskā apskate". Daktere, skatoties ekrānā, apklusa un pēc kāda mirkļa klusi noteica: "Labā olnīca". Pēc tam ilgi neko neteica, bet mērīja ekrānā redzamo un galu galā satraukti secināja: "Man nepatīk, tas ko redzu". Jautāju, vai būs vēl kas jāpapēta, viņa atteica: "Jā, bet, ja uz izmeklējumu būs jāgaida, tad uz zaļo koridoru sūtīšu bez tiem". Ok. Tā es šo vārdu savienojumu izdzirdēju pirmo reizi. Tālāk saņēmu čupiņu ar nosūtījumiem un vizītes pierakstu pēc 4 dienām. Klausījos visu, ko saka daktere un funktierēju par to, cik mierīgi visu uzklausu. Jokoju. Un satraucos par to, ka mans svars ir par 6 kg vairāk, kā man šķita. Sievišķīgi. Pasmaidu. Samaksāju par vizīti un dodos uz auto. Vēl pusstunda ceļā, varēšu apdomāt to, kas nupat noticis. Atceros visu, ko studijās esmu mācījusies un pasmaidu. Esmu pirmajā fāzē- neticu, ka tas kaut kā attiecas uz mani. Ok. Tātad tas ir absulūti normāli. Psihei. Tuvojoties mājām, uz pelēko mākoņu fona ieraugu pelēku gaisa balonu. Pasmaidu. Melnbaltā fotogrāfija. Dzīve apstājusies? Nē. Es vēl aizvien esmu kustībā. Tikai drusku nobijusies. Domāju, ko nu darīt. Kādam stāstīt? Kādu baidīt? Hmm. Un tad baidīties kopā ar kādu? Nē, kamēr vēl viss ir stadijā, kurā neticu, bet tikai baidos, pabūšu ar tām bailēm vienpatībā. Tomēr, apzinos, ka kaut ko ar to visu tomēr vajadzētu darīt. Domāju, domāju un saprotu, ka man tak ir pārmaiņām veltīts blogs. Tas būtu visekoloģiskāk- rakstīt visu nost. To tad arī daru. Ar skatu uz priekšu. Es mainos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru