trešdiena, 2012. gada 21. marts

Kas nosaka mūsu uzvedību?


Gan ka jau esi saskārusies/-ies ar situāciju, kad gribas pašai/-am sevi sapurināt- KAS NOTIEK? Kāpēc es atkal un atkal rīkojos pēc viena un tā paša scenārija, lai gan sen jau zinu, ka rezultāts mani neiepriecinās. Kāpēc es apvainojos, ja man kāds aizrāda? Kāpēc es ik vakaru iztukšoju saldējuma kasti/vīna pudeli? Kāpēc es braucu ar liftu? Kāpēc es klusēju mirkļos, kad man kāds jautā par manu viedokli?....Un galu galā..kāpēc es neticu tam, ka man kaut kas varētu kādreiz izdoties?

Tās ir normālas situācijas…un normālas sajūtas, kuras rodas meklējot sevī atbildes uz šiem jautājumiem. Kāpēc normāli? Jo tas ir DABISKI. Tā mēs esam iekārtoti – tādas ir mūsu smadzenes.

Viens no interesantākajiem pētījumiem *, par kuru esmu lasījusi, kā reiz stāsta par to, ka lielākā daļa mūsu ierasto rīcības modeļu nosaka tas, ar kādu smadzeņu “ķīmiju” esam piedzimuši. Tieši tā- mūsu ieradumus rīkoties, reaģēt, attiekties tieši tāpat kā mūsu acu krāsu vai matu struktūru nosaka mūsu gēni. Jau vērojot, savus bērnus es nonācu pie secinājuma, ka viņiem ir atšķirīgs reaģēšanas veids uz vienādām dzīves situācijām. Viņi pilnīgi atšķirīgi reaģē uz kritiku, izdošanos/neizdošanu, jaunumiem, lūgumiem utml. Ir pat vērojama atšķirība tajā, kā viņi izvēlas ēst vai neēst kādu konkrētu ēdienu. Saprotot, ka šīs NAV iemācītas lietas- jo mēs, kā vecāki, esam audzinājuši bērnus vairāk vai mazāk vienādi, meklēju atbildi uz to, kas tad ir tas, kas nosaka šīs atšķirības. Tālu nebija jāmeklē- bērni rīcība un reakcija bija ļoti līdzīga vecāku, t.i. mūsu reakcijai. Dēlam ir mans pasaules uztveres modelis, bet meitai ir tēva pasaules uztveres modelis. Tātad tas ir iedzimts- gēnu līmenī.

Tad nu lūk, iepriekš minētajā pētījumā tiek runāts arī par to, ko tad mēs kā “brīvi cilvēki” varam mainīt mūsu ierastajā smadzeņu darbības modelī. Kā viens no faktoriem bija minēts- mēs apzināti varam izvēlēties turpināt vai pārtraukt ierasto darbību. Tātad mēs VARAM to mainīt. Vienlaicīgi tas nozīmē, ka ja mēs neizvēlamies neko pārtraukt, tad tas pats par sevi nemainīsies….un mēs paliksim turpat, kur esam, darot to pašu un tieši tādā pašā secībā (saldējums/vīns-pārmetumi-saldējums/vīns-pārmetumi), kā esam ieraduši darīt.

Starp citu- par dabiskumu runājot, šajā pētījumā tika atklāts, ka lēmums par izvēles izdarīšanu (piem. spiest slēdzi ar labo vai kreiso roku) tiek izdarīts smadzenēs aptuveni 10 sekundes pirms tam, kad mēs to apzināmies. Šo faktu apliecina smadzeņu bioķīmijas pētījumi- iekārtas uzrāda konkrētajās mūsu rīcību kontrolējošās smadzeņu zonās bioķīmisko aktivitāti, kas savukārt rada elektriskos impulsus, kas savukārt nosaka citu šūnu vienu vai otru reakciju. Mūsu smadzenes sastāv no neironiem, kuriem ir izaugumi, ar kuriem tie savienojas ar citiem neironiem vienā vai otrā tīklā. Neironu tīklā ģenerēto elektrības impulsu vadīšana pa ierasto darbības ķēdi ir ģenētiski noteikts darbību kopums- gluži kā kuņģa sulas izdalīšanās Pavlova sunim. Labā ziņa ir tā, ka šo ierasto darbības ķēdi…var mainīt ar apzinātu lēmumu pārtraukt ierasto darbību un būvējot jaunu- neierastu darbību.

Šī atziņa komplektā ar jau notikušo semināru dalībnieču interesi par BAIĻU pārvarēšanas veidiem ir radījusi manu vēlmi piedāvāt Jums jaunu semināru: “Kā mainīt savu ierasto, bet jau apnikušo uzvedību? Iepazīsti un sadraudzējies ar savām bailēm!”

Paldies Viesturam Dūlem par twiteruzvedinājumu iepazīties tieši ar šo pētījumu!

Turpmāk par to, kas mums var palīdzēt tikt galā ar ierasto, bet nevēlamo darbību!

p.s. Citu starpā- tieši koučings ir viens no veidiem, kā mainīt savu ierasto uzvedību!


*Michael Gazzaniga – viens no pasaules vadošā neirozinātniekiem, kurš šeit minētos pētījumus ir iztirzājis grāmatā Who's in Charge?: Free Will and the Science of the Brain Grāmatu oriģinālvalodā iespējams iegādāties šeit:


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana