Šorīt saņēmu zvanu. No zaļā koridora koordinatores. Kundze apjautājās vai jau gadījumā neesmu kaut kur pierakstīta. Pārsteigta atbildu, ka man tika teikts gaidīt zvanu un šis tad arī ir tas zvans, ko esmu sagaidījusi. Gaidīju nedēļu. Daktere teica, ka varētu būt jāgaida divas. Ok, tad jau esmu iekļāvusies. Mana vizīte pie onkoloģes noteikta vēl pēc divām nedēļām. Atkal jāgaida. Koordinatore minēja, ka cerējusi, ka augustā kāds laiks atbrīvosies. Bet, nē. Ātrākais ir septembrī. Līdzi esot jāņem nosutījums, USG, nu tas, kurš dakterei nav paticis, pase un 4 eur. Jāierodas krietni ātrāk, jo būs jāpilda reģistratūrā formalitātes. Labi, ka pabrīdināja, citādi, zinot mani, es varētu mieriņā visu nokavēt. Mieriņš, tas ir tas, kā man pietrūkst. Fona trauksme pazūd tikai no sirds nododoties darbam. Kad esmu koncentrējusies uz klientu, tad aizmirstu par sevi. Pēc tam gan esmu kā izžmiegta ērkšķoga. Jāpaguļ. Gulēšanas vietā der arī ass ēdiens. Ieēdu kārtīgi assssu ugunsmaltīti un varu funkcionēt vēl kādu laiku. Cik labi, ka man ir tādi kolēģi, kuri dalās savos life hack, kā apmānīt ķermeni! Ļoti noderīgi. Rekomendēju Facebook piesekot dr.Laila Jemberga, viņa dalās ar tiešam pārsteidzošām aktivitātēm, kas palīdz sadzīvot ar ķermeni dažādās situācijās.
Bailīties, kuras mēģinu norakstīt nost šai ierakstu sērijā, tepat vien ir. Un arī trauksmīte, ar kuram mēģinu sadzīvot. Aizvien noliegšanas fāzē kopš augusta sākuma, kad pirmo reizi dzirdēju pieminam šo visādi citādi cerīga krāsa nodēvēto koridoru. Cik gan tomēr mana psihe ir normāla ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru