otrdiena, 2019. gada 6. augusts

Inga Mazika. No pelēkas līnijas līdz būšanai plūdumā.


Sava bloga intervijām es parasti izvēlos īpašus cilvēkus.Tādus, kuri, manuprāt ir paveikuši ko neiedomājamu. Tādus, kuri ir mainījušies un mainījuši pasauli sev apkārt. Tāds cilvēks, manuprāt, ir arī Inga Mazika. Tad, kad viņu iepazinu, viņa vēl bija ar citu uzvārdu, bet jau ar domām šī brīža uzvārdā. Mēs kaut kā ļoti mudīgi sajūtam viena otru. Tik ļoti, ka pat saņēmu uzaicinājumu vadīt meditāciju Ingas un Guntara kāzās. Man, par lielu nožēlu, nācās atteikt, jo tieši tai dienā uzsāku studijas, bet darīju, ko varēju un uzrunāju kādu lielisku meditācija vadītāju. Un pasākums izdevās.  Visi bija gandarīti. Arī man tā bija laba skola, jo man bija grūti atteikt, bet es apzinājos, ka manas izvēles tomēr ir svarīgas. Un par to arī būs šai asaru un smieklu pilnajā sarunā. Par sevi, savām izvēlēm, vēlmēm un to svarīgumu. Un to, kā līdz kam tādam nonākt.  

-„Pirmais jautājums parasti man visiem ir vienāds. Kas Tev pārmaiņas ir?”
-„Nu jau laikam man ir tā, ka pārmaiņas ir manas dzīves normāls plūdums. Kaut kad tālā pagātnē man bija uzstādījums, ka ir jāsakārto dzīve, ir jābeidz dzīvot kā pa kalniem, kā pa lejām. Ir vienkārši jākļūst par līdzenu, pelēku līniju, lai viss dzīvē būtu mierīgi un paredzami. Bet tas bija ļoti sen. Tā es kādreiz gribēju būt. Tolaik es dzīvoju tādā iekšējā stāvoklī, kurā biju pagātnes lietu ietekmējama un vadāma būtne. Un tad kaut kādā brīdī man iestājās „Fuck the past! So, what?”. Nu un, ka es to vai šito nedabūju? Un man tā vai šitā nebija? So, what? Es esmu es un es esmu šodien! Un tas, kas kādreiz bija... Kas mūs nenogalina, tas mūs padara stiprākus!... Un iestājas brīdis, kurā es vairs pagātnei nedodu tās tiesības noteikt, kas es esmu. Un es pārstāju sevi asociēt ar to, kas bija mana pagātne: bērnība, destruktīvās ģimenes jautrības un dzīvē iegūtās emocionālās traumas. Piemēram, Anete (Ingas meita) šodien sēdēja un pildīja iesniegumu mākslas skolā. Un es atcerējos to savu 16 gadu laiku, kad sajūsmināta gribēju iet mākslas skolā. Bet, nē, mani nolika pie vietas: „Tev tur nav vietas, Tev tur nav vispār ko meklēt!” Cik es šodien izjūtu to, kaut man tajā laikā būtu bijis tas drosmīgums, kas ir šodienā! Uzliec mīkstu visiem un dari, ko Tu gribi! Bet tad man ne pavisam nebija drosmes izteikt savu viedokli. Es biju pelēka vienmuļa strīpa. Un pārmaiņas šobrīd manā dzīvē ir tas, ko es ļoti izbaudu. Es vairs negribu būt tāda mierīga, paredzama dzīves līnija, un es saprotu, ka tā ir tā mana dzīve - pārmaiņas! Tas ir tas, ko es dzīvoju! Un manas pārmaiņas sākās droši vien kādu labu laiku, pirms es Tevi satiku. Taču toreiz, kad mēs ar Tevi te sēdējām un spēlējām Transformācijas spēli, tas bija tik spēcīgi! Tas bija kārtīgs zibens spēriens galvā. Atceries, kā es dzimu? Tā bija Kalniņa 4. simfonija. Tas bija tik briesmīgi! Tās skaņas! Es bieži to atceros. Piedzimu no jauna. Apzināti. Un tajā brīdī viss попёрла. Tad arī viss sāka notikt. Būtiskākais, kas ir noticis – esmu iepazinusi sevi un man ar sevi lielākoties viss ir čilliņā. Nu apmēram: „So, what? Jā, man ir tas (piemēram, dusmas). Nu, un?” Šodien man ir TĀ! Ir un viss! Protams, ego saka: „Jāmainās!”. Jā, tā ir. Taču tā iepriekš ierastā sevis strostēšana un nosodīšana ir ļoti, ļoti samazinājusies. Gadās, protams. Nav tā, ka es tagad varētu ārkārtīgi gudri koučēt citus un stāstīt par lielām lietām. Nu, galīgi nē! Ja es atskatos, kādu piecu gadu pagātnē, tad sevis pieņemšanas un nosodīšanas proporcijas ir ļoti mainījušās.”

- „Ko tas Tev ir devis?”
- „Mieru sevī. Un telpu kaut kam ar plus zīmi. Kad nav jānoslogo savs prātiņš, ikdienas domas un enerģētika ar veļas mazgāšanu, ar rakāšanos pa salāpītām, caurām zeķēm. Kad Tu tās salāpītas, caurās zeķes izmet ārā, tad Tu ieraugi, ka skapī ir, piemēram, mežģīņu apakšveļa. To man tas ir devis - nabadzīgā domāšana ir ļoti sākusi mainīties. Un tas ir ļoti saistīts ar sevis mīlēšanu. Un ko vispār nozīmē sevi mīlēt? Daudzus gadus atpakaļ vispār nesapratu, ko tas nozīmē - sevi mīlēt! Reāli pasakiet, kā tas ir? Es to nezinu! Man, lūdzu recepti! Iespējams jau, ka visas padomju ģimenes bija savos veidos destruktīvas, un tas ir kaut kāds vājprāts, kas ir ielikts smadzenēs. Un es 45 gadu, nu labi, varbūt 40 gadu vecumā nezināju elementāras lietas. Tādas kā cieņa pret sevi. Tā vietā es zināju, kā darīt pareizi attiecībā pret citiem. Pareizi ir darīt pareizi, tā lai citiem ir pareizi. Tas ir tas, kas ir bērnības ieprogrammētais uzvedības modelis, kas beigu beigās noved līdz vājprātam. Tāds domāšanas stils mani būtībā noveda līdz veģetatīvai distonijai. Tur, kur ļoti daudz radošu un jūtošu cilvēku nonāk tad, kad viņi nespēja atlaist kaut to destruktīvu.”

-„Tāds ceļš uz nekurieni sanāk, Tu turies, turies pie tā ceļa un viņš nekur tā arī neaizved. „
-„Jā, neaizved. Un vai vispār to var nosaukt par ceļu? Tā ir kā lente, pa kuru ogļrači sūta ogles ārā no šahtas, un tad viņas tā: „Pļukts!”, nokrīt. Man liekas, ka tas ir cilvēkam ļoti graujoši. Tās pārmaiņas būtībā ir - atlaist jebko, kas cilvēkam ir destruktīvais,  graujošais. Kad mēs spēlējām Transformācijas spēli, mans uzstādījums bija “Ļaut sev būt laimīgai”. Paldies, Dieviņam, es līdz tam brīdim vismaz biju sapratusi, ka tas viss ir manī. Ka tur nav vainojams mans vīrs, mani bērni, mani darbinieki, mani vecāki, kas man nekad nav teikuši, ka mani mīl. So, what? Kaut kā biju nokļuvusi līdz tai izpratnei, ka tas viss ir manī, ka esmu pati atbildīga par to, ko es sev ļauju un ko es sev neļauju. Un iedomājies, es šodien ļauju sev slinkot, ļauju sev iekārtoties uz dīvāna un skatīties „Midsomeras slepkavības”. Nevis  strādāt un kaut ko darīt. Man taču IR kaut kas jādara. Nē! Nav nekas jādara! Drīkst slinkot! Drīkst justies, drīkst raudāt, drīkst sēdēt stundām ilgi un skatīties, kā vējā koku zari plandās.
Esmu sapratusi, ka tas nav nekas apdraudošs - pārmaiņas. Esmu iemācījusies nenosodīt, nepārmest sev, ja manī iekšēji kaut kas “neērts” notiek. Piemēram, atkrišana kaut kādos vecos ieradumos. Sanāk jau tāpat uzdusmot un uzbrēkt tiem tuvākajiem, nu  pilnīgi tādas aplamības izdarīt! Bet ir tik forši caur mieru saprast - jā, man gadījās. Tik forši ir spēt atpazīt, notvert, izrunāt un nenosodīt sevi. Un pēc dažām stundām atlaiž. Ja kādreiz tādas lietas būtu gruzdējušas dienām un nedēļām, tad tagad tās ir pāris stundas. Un tas notiek caur daudz lielāku mieriņu, caur pieņemšanu. Līdz ar to ir kļuvis vieglāk pieņemt jebkādas pārmaiņas. Un nejūtos satraukta vai apdraudēta, ka arī mani tuvākie mainās. Es mainos, viņi mainās. Un beigu beigās nonācu līdz sapratnei, ka tas ir dzīves plūdums. Tas ir normāli. Tā ir dzīve! Dzīve nav braukt uz darbu, skatīties bankas kontā un domāt par ģimenes budžetu. Šī ir dzīve! Šī ir tā dzīve! Ceļš. Attiecības. Ar sevi, ar vīru, ar bērniem. Sajūtas. Mijiedarbības. Vērošana. Tās situācijas ir kino vērtas! Un kā tās notiek, atkārtojas, kā rodas secinājumi, vai nerodas. Un kā situācijas veidojas, kad iepriekšējās ir “apgūtas”. Un tas viss notiek caur apzinātību. Jā, tas man ļoti patīk, ka visu šo pārmaiņu un transformāciju rezultātā ir ļoti nākusi klāt apzinātība par jebko. Un, zini, kaut kāda sajūta, it kā izkāpju no sevis ārā un skatos: „Ā, redz, es tagad dusmojos! OK. Kā tad tas te tagad izskatās? A! Un tas tur tā! Un tas tur šitā! Un kopsumā tas viss izveido šo! Smieklīgi. Ok!”

-„Ja Tu paskaties atpakaļ uz visu šo periodu. Kad Tev tas process sākās un viņš visādi tur gāja, un tagad kur Tu esi nonākusi. Kas Tev bija visgrūtākais?”
-„Man viss bija grūti. Es esmu cietēja! Visgrūtākais, šķiet, bija tas pieņemšanas brīdis. Iemācīties pieņemt da jeb ko. Arī to, ka notiek pārmaiņas. Arī to, ka ir kas tāds, ko es nezinu, ka ir kas tāds, ko es nesaprotu. Ka es nezinu vispār, ko ar visu to darīt. Tāds liels neskaidrības brīdis. Jo pa vidu ir tāds brīdis, kad pa vecam vairs nevari, bet pa jaunam vēl nemāki. Pa vidu tāds: „Ā, kā te tagad, un, ko te tagad?”

-„Tas starpposms.”
-„Tāds tukšums, kurā es vēl neesmu sapratusi, kā te tālāk būt. Man liekas, man ir tāda strukturēta domāšana, man vajag visu zināt, visu kontrolēt. Bet tagad es vairs negribu tik ļoti visu kontrolēt - mana kontroliere ir mazinājusies. Yes! Iestājas brīdis, kurā es saprotu, ka es nesaprotu, kas notiek. Ka tas ir ārpus manas kontroles zonas, ārpus manas komforta zonas. Un es jūtos, ka es neko nesaprotu. Tas man bija ļoti grūti, ka es neko nesapratu, ka es neko nezināju. Tas brīdis arī mani mācīja nomierināties, savilkt sevi atpakaļ, sašķūrēt pa gabaliņam atpakaļ sevi tai savā kodolā un vienkārši būt. Bez kādas analīzes, bez kādas ekspektācijas par kaut ko. Bez uzstādījuma, ka ir taču jābūt skaidrībai, ir taču jābūt visam pa plauktiņiem. Tas man bija ļoti grūts posms – būt nesapratnē, neziņā, tukšumā.”

-„Tas bija savādāk, kā līdz šim Tu to biji darījusi. Kas bija tas, kas Tev palīdzēja to grūto posmu izdzīvot.”
-„Izdzīvot? Tu.”

-„OK”
-„Pilnīgi nopietni. Ar meditācijām, ar sarunām. Jebkuras sarunas, jebkāda izlasīta kaut maza lieta, kaut kas, caur ko es saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem, vai vienkārši iedvesmu, vai vienkārši nomierināšanu. Man palīdzēja tas, kas ārpusē notika, un kas šobrīd manā dzīvē ir vērtīgs. Jā, pilnīgi noteikti, meditācija. Pilnīgi noteikti vingrošana, joga, pastaigas. Suns man ir palīdzējis. Suns, kas liek man iet laukā. Vienkārši iet. Jo tas ir brīdis, kurā daudz kas arī sakārtojas.”

-„Tu ej, ej un kaut kur aizej.”
-„Jā, kamēr Tu fiziski ej, Tu arī iekšēji kaut kur aizej. Un katram mazumiņam, kas ikdienā ir noticis, ir bijusi liela nozīme tajā ceļā, kur es eju. Sunim, bērniem, Tev. Nez, kapēc vīrs nav pirmā vietā pieminēts (ļoti gardi smejos). Bet viņš ir viens no maniem lielākajiem skolotājiem. Sākumā viņš bija tas trakākais, kurš kāpa uz varžacīm. Vīrs un mana mamma.”

-„Aaaa! Paši tuvākie cilvēki!”
-„Nekrietneļi (gardi, gardi smiekli). Kā viņi tā varēja man nodarīt! (gardie smiekli turpinās) Un tas bija tā ļoti interesanti! Kad es pati sāku ar sevi izlīgt mieru un dzīvot mierīgākā iekšējā stāvoklī, es ļoti labi jutu, kā tas ietekmē mājas dzīvi. Kā bērns nomierinās. Kā vīrs nomierinās. Kā viņi visā nu jau tajā mierīgākajā viļņojumā sāk mierīgāk viļņoties līdzi. Jo man sākumā bija ļoti lielas pretenzijas - Kā Tu tā vari!? Kā TU tā vari?!
Un kādreiz es sēdēju savā labi apmaksātajā darba vietā pie datora un vispār neuzdrīkstējos sapņot. Turējos pie tā darba, lai man viss dzīvē būtu sakārtots. Tagad es stāstu savam vīram, ka mums vajag četristabu dzīvokli, jo man vienā istabā gribētos darbnīcu, un es gribētu arī to un to un vēl to un vēlams arī šito. Un tas man ir ļoti liels sasniegums, ka es ne tikai pati sev varu pateikt, bet arī viņam, ka man kaut ko gribas vai man kas ir nepieciešams. Man tas ir ļoti, ļoti grūti. Man tas ir ārkārtīgi grūti nācies. Tā arī ir viena ļoti liela pārmaiņa manā transformāciju ceļā.”

-„Skaisti, ļoti skaisti! Citiem tas varbūt ir pašiem par sevi saprotams, bet ir cilvēki, kuriem tas ir kaut kas tāds. Ne tikai saprast, ka es drīkstu gribēt, bet arī pateikt skaļi.”
-„Es to nekad neesmu mācējusi. Un, ja es biju spiesta pateikt par savām vajadzībām, tad tas ir bijis, nu, ar tādu dramatismu, ka tam cilvēkam ir beigu beigās jājūtas vainīgam, ka es kaut ko gribu. Tad tagad es mierīgi varu pateikt: „Kurpītes derētu!”

-„Jā, nu kaut kā šo jautājumu vajadzētu atrisināt!”
-„Tieši tā! Esmu šai laikā mēģinājusi strādāt algotus darbus. Bija veseli divi mēģinājumi. Tagad es tā mierīgi saprotu - nebūs. Nebūs un viss! Ar tādu mieriņu. Bez vainas apziņas par to, ka “kā tad es tā – nestrādāšu”. Šis ir tas, ko es daru. Man patīk. Ir ok.”

-„Ko Tu dari?”
-„Es ķeru kaifu. Es ķeru kaifu no šūšanas. Es baudu, ka Visums visu saliek vienotā kopumā. Konkrētos gabaliņus konkrētā bildē un viss notiek.”

-„Tu jau esi daudz labas lietas pateikusi. Kas ir visforšākais ieguvumus no šī te? Ka Tu to izdarīji. Tu mainījies. Tu darīji. Tu gāji staigāt.”
-„Ja es atbildēšu- kaifiņš, tas būs banāli. Man patīk tas iegūtais kaifiņš! Esmu atkarīga no tā ikdienas kaifiņa. Bet tas ir mazākais.
Zini, kad pirms daudzajiem gadiem es uzsāku sevis apzināšanās ceļu, kad sapratu, ka tāda dzīve nav normāla, ka ir jābūt kam vairāk, es nemaz tā īsti nenoformulēju, kas tad ir tas mērķis, līdz kuram gribu nonākt. Taču kaut kā maļoties, kūņājoties, un nu jau samērā apzināti ejot šo ceļu, ir izveidojusies tāda iekšēja apjausma, kāpēc es šo visu daru, un kas ir tas ieguvums, dēļ kā ir vērts izēst sāls pudu, izraudāt cisternu asaru, izmocīties, izplosīties un nonākt līdz iekšējam miera stāvoklim, iekšējai laimībai. Tas ieguvums ir, ka tu vienkārši, cilvēks, vari BŪT. Būt apzinātā vienumā ar visu. Ar Visumu.  Kad iekšā notiek visādas peripētijas, gruzdēšanas, ņemšanās ar savu prātu, emocijas, drāmas, tad nav vietas būt sakonektētai ar to, kas ir TUR ĀRĀ. Ar liepu smaržu. Ar zvaigznēm. Ar apziņu, ka es esmu saistīta ar kaut ko lielāku, kas uztur mani dzīvu. Ka es esmu tādā nebeidzamas enerģijas virpulī. Ka es esmu daļa no tā visa. Ka man nav jākonvulsē, par kādiem līdzekļiem es, piemēram, pirkšu kurpītes, jo man taču nav darba! So, what? Viss kaut kā notiek. Un es pēkšņi saprotu, kas un kā man ir jādara, un rezultātā man ir tās kurpītes! No kurienes viņas atnāk, man ir vienalga. Varbūt kaimiņiene ir nopirkusi un viņai ir bijušas par mazu. Un nu viņa man pārdod par piecām naudām. Un es tās piecas naudas, savukārt, esmu nopelnījusi, salāpot citam kaimiņam izplīsušās džinsas. Bet, kamēr, Tu, cilvēks, dzīvo savā prātā, Tev nav vietas tai enerģijas plūsmai. Tam tevī nav vietas. To var apjaust tikai tad, kad netraucē iekšējās un ārējās peripētijas. Un tas ir tas, ko es esmu ieguvusi. Es tam esmu tikai pietuvojusies. Es nemaz vēl neesmu tai centrā. Esmu tālu vēl no centra. Esmu tikai pietuvojusies tam un sapratusi, cik tas ir kaifīgi. Un tas ir tā vērts! Tas ir pilnīgi noteikti tā vērts.”

-„Tu tik garšīgi stāsti.”
-„Man latviešu valodā sacerējumos bija piecinieki (piecu baļļu sistēmā) (gardi dargi smiekliņi).
Vienubrīd par salīdzinoši labu algu strādāju vietā, kur cilvēki strādā 11-12 stundas sešas dienas nedēļā. Es vienai kolēģei jautāju: „kāpēc Tu to dari? Kāda mārrukta pēc Tev to vajag – tik daudz strādāt un bojāt savu veselību!?” Un tad, kad cilvēks pasaka, ka viņš negrib atteikties no labām lietām, par kurām ir jāmaksā, tajā brīdī, es viņā kā spogulī skatoties, sapratu, ka man tas ir ļoti apzināts ceļš - no tā visa iziet ārā. Atteikties, piemēram, no 80 euro vērtiem apaviem, jo man der arī par 5 eur pirkti. Un nebūt visā tai ņigu-ņegu iekšā, tā vietā darīt to, kas man sagādā kaifiņu. Sapratu, ka neesmu nejaušības pēc palikusi bez darba. Tā ir apzināta izvēle, mana ceļa sastāvdaļa. Jā, es atkritu atpakaļ prāta uzstādījumā „man taču vajag darbu, man vajag iet strādāt!” No kurienes man tas uznāca!? Acīmredzot, Visums atkal man iedeva kaut kādu impulsu, lai es varētu izbaudīt un saprast, kā tas ir – strādāt par naudu. Un tajā brīdī, kad biju pieņēmumsi lēmumu, ka man tas darbs nav vajadzīgs, sāka nākt telefona zvani un ziņas mesendžerī: „Man tur tāds pasākums, man kleitiņu vajag! ... Vai tu tur šuj tās vēdersomas?” Nu vienkārši 5 pasūtījumi rindā! Vienā- divās dienās. Labs ir! OK, meitenes, es braucu mājās šūt! Tas ir kaifīgi - palaisties tai plūsmā iekšā. O, jē! Un es daru to, kas man sagādā kaifiņu, un tas man ļauj sagādāt nedaudz naudas savam prieciņam. Par visu pārējo ikdienas dzīvē, kas saistās ar naudu, esmu iemācījusies komunicēt ar savu vīru.  Un tas ir nenormāli liels sasniegums priekš manis! Nekas nav nejaušs. Upe mani nes! Tas ir tas lielais ieguvums - būt plūsmā. Vienkārši tur būt. Jo tur viss notiek. Bet katram savs.”

-„Vai būtu kas tāds, ko Tu gribētu teikt tiem, kuriem liekas, ka tas, nē, nu....Nu, tur paveicās kādam. Nē, nu to var izdarīt tikai īpašos apstākļos esoši cilvēki. Nē, tas nav priekš manis. Nu, kuriem liekas...”
-„Es kādreiz tāpat domāju! Es kādreiz tieši tāpat domāju!!! Tas ir pilnīgākais bullshit! Aiz tādiem uzskatiem slēpās manas nedrošības un bailes. Tā es domāju, kamēr dzīvoju prātā, kamēr vēl nebiju pilnībā paļāvusies enerģijas plūdumam. Iespējams, ka ļoti daudziem cilvēkiem notiek līdzīgi. Zini, kā? Visums jau uztver to Tavu vēlmīti, to dzirkstīti: „Ooo, es arī tā gribētu!” Un Visums uz Tavu dzirkstīti atbild un dod Tev virsū grūtības, pārbaudījumus, situācijas. Ja Tu labprātīgi tajā visā situāciju centrifūgā nepadodies, tad dod virsū vēl smagākas mācībstundas, pārbaudījumus un situācijas, kurās tevi kā gaļas mašīnā izmīca. Un tikai caur savām mācībstundām esmu nokļuvusi tur, kur esmu šodien. Taču vēl pirms 4 gadiem es biju pavisam citā vietā, domājot: „Nē, es taču nevaru iet prom no darba! Nē, nē! Nu, kā tad būt? Kā mēs dzīvosim ar 700 latiem mazāk ģimenes budžetā?! Tas taču ir nopietni.” Bet man bija vīrs, kurš mani ļoti atbalstīja. Ja es būtu bijusi viena, tas noteikti būtu noticis savādāk. Bet, ne jau veltīgi mēs satikāmies un apprecējāmies. Tam visam tieši tā arī bija jānotiek. Jo ātrāk Tu, cilvēks, notici un ļaujies, jo ātrāk iekļūsti tajā enerģijas apmaiņā. Ar savu enerģiju var iegūt visu, ko vēlies. Ir tikai skaidri jānoformulē nolūks un jāpalaiž Visumā!”
Agrāk es domāju tieši tāpat: „Redz, viņa jau tā var! Dabīgi! Viņai jau nav par iztiku jādomā!” Bet vai tad man ir?! Man taču arī nav par to jādomā! Par to gādā Visuma nebeidzamajā enerģijas resursu izplatījumā. Tā ir ļoti liela atšķirība - dzīvot prātā vai sirdī un enerģijas plūsmā! Šķiet, lielākoties, cilvēki dzīvo prātā.  Tāpēc viņiem ir šaubas. Bet, tiklīdz padzīvo sirdī un enerģijas plūsmā, tad... Tā ir sava veida atkarība, tas ir tik kaifīgi. Nepiecelties plkst.7.15, lai ietu uz darbu. Piecelties plkst.9.00, padzert kopā ar vīru uz balkona kafiju un izdomāt, vai es gribu, vai negribu ēst brokastis. Jo tepat vien es būšu. Paēdīšu, kad gribēšu. Man nebūs jāgaida darbā pauze, lai attietu no šprotu pakošanas agregāta. Tas ir kaifīgi - darīt savu darbu no 12 dienā līdz 9 vakarā un pagulēt stundu diendusu, jo ir tik karsts, ka neko negribu darīt. Vai tas nav kaifīgi? Tas taču ir kaifīgi! Un, ja es vēl vakarā, sēžot darbā, taisot kādu pasūtījumu, gribu iedzert glāzi šampanieša? Ak, mans Dievs, kurā darbā Tev to ļaus? Tāpēc vien ir vērts izmocīt to garo un grūto pārmaiņu ceļu! Man liekas, ka tā viegli un ēteriskā vieglumā pārmaiņas nenotiek. Domāju, ka visas lielās lietas notiek caur grūtībām. Dzemdības jau arī ir grūtas. Un kā toreiz, Transformācijas spēles laikā raudot, ar 4.simfonijas skaņām piedzimu, tā попёрла. Vajadzēja tikai piedzimt. Tas notiek caur sāpīgām lietām.”

-„Skaisti!”
-„Tas ka dzīvoju citādā plūsmā, nemaina un neatceļ arī tās sāpīgās lietas. Tās turpina notikt. Ja nosacīti esmu nokārtojusi 3. klases eksāmenu, tā man uzreiz ir 4. klase jāsāk.  Tur notiek jau citam līmenim piemeklētās sāpīgās situācijas, un attiecīgi savs eksāmens jākārto. Un es domāju, ka tā tas būs visu laiku. Atšķirība ir tā, ka es par to vairāk nekonvulsēju un neuztveru to kā pasaules galu. OK. Tagad mēs kārtosim nākamo eksāmenu. Yes! Iedzeram glāzi vīna uz to! Tas viss notiek ar daudz, daudz savādāku attieksmi. Mēs arī strīdamies mājās savādāk. Ja to vispār var nosaukt par strīdēšanos. Laikam jau mēs vairs nestrīdamies. Mums ir tāda ne tik smaidīga saruna. Vairāk caur mieru un pieņemšanu, vēlmi sadzirdēt otru un izprast. Nevis kā sākotnēji – sastrīdējāmies, un ko tagad? Vai nu būs jāšķiras? Nē! Tā civilizēti kaut kā. Ego ir mazāka nozīme. Nāk citas vērtības. Nav jāpierāda sava vara un pozīcijas. Nav nekas jāpierāda. Ne sev, ne citiem. Tam nav vispār nekādas jēgas. Bezjēdzīgās lietas ir palikušas kaut kur pagātnē.

-„Es atslābu Tevī klausoties. Meditācija.”
-„Dots devējam atdotas.”

-„Paldies, Tev!”
-„Tev paldies!”

Saruna ierakstīta 21.06.2019.




1 komentārs:

  1. Tam, kurš šodien lasa šo liecību, vajadzētu svinēt kopā ar mani un manu ģimeni, jo tas visiem sākās kā joks, un daži teica, ka tas nav iespējams. Mani sauc Aleksandrs Bendiks, es esmu no Rīgas, bet kopā ar sievu pārcēlos uz Beļģiju. Esmu laimīgi precējusies ar diviem bērniem un skaistu sievu. Kaut kas briesmīgs notika ar manu ģimeni, es pazaudēju darbu un sieva aizgāja no mājas, jo es nevarēju parūpēties par sevi un ģimeni. viņai un maniem bērniem tajā laikā. Man izdevās deviņus gadus, neviena sieva mani neatbalstīja, lai labi rūpētos par bērniem. Es cenšos nosūtīt testa ziņojumu sievai, bet viņa neļauj man ar viņu runāt. Es cenšos aprunāties ar viņas draugu un viņas ģimeni, bet es joprojām zinu, ka kāds varētu man palīdzēt, un es vēlāk esmu nosūtījis pieprasījumu tik daudziem uzņēmumiem, bet tik un tā nezvanu man, līdz pienāk kāda uzticīga diena, kuru es nekad savā dzīvē neaizmirsīšu . Kad es satiku vecu draugu, kuram es izskaidroju visas savas grūtības, un viņš man pastāstīja par lielisku cilvēku, kurš viņam palīdzēja iegūt labu darbu Coca cola uzņēmumā, un viņš man teica, ka tas ir rutīnas šarms, bet es esmu cilvēks, kurš nekad tic pareizrakstībai, bet es nolēmu to izmēģināt, un es ar viņu sazinājos, izmantojot doctorosagiede75@gmail.com. Viņš mani pamācīja un parādīja, kā rīkoties šajās trīs burvestības palaišanas dienās. Es sekoju visiem norādījumiem un daru to, ko viņš man lūdza darīt labi. Drosagiede pārliecinieties, ka viss noritēja labi, un mana sieva mani atkal redzēs pēc brīnišķīgā darba Drosagiede. Mana sieva man piezvanīja ar nezināmu numuru un atvainojās, un viņa man teica, ka viņa patiešām man pietrūkst, un mūsu bērni un mana sieva nāk mājās. Un pēc divām dienām uzņēmums, kas man nosūtīja pateicības vēstuli, sauca, tagad es esmu piemērs uzņēmuma vadītājam šeit, ASV. Iesaku, ja rodas kādas problēmas, nosūtiet ziņojumu uz šo e-pastu: doctorosagiede75@gmail.com vai whatsapp 2349014523836, un jūs iegūsit vislabāko rezultātu. Uztveriet lietas kā pašsaprotamas, un tas jums tiks atņemts. ES tev novēlu visu to labāko.

    AtbildētDzēst