ceturtdiena, 2019. gada 27. jūnijs

Ceļš uz veselumu. Iherb.com

Jā, šī ir pavisam atsevišķa tēma. Pavisam. Jo neesmu ieradusi lietot zāles. Retu reizi pamainu ko ēdienkartē, eksperimentēju, bet ārsta uzraudzībā laisties veselu pusotru gadu garā zāļu-zālīšu lietošanas ceļā. Tai reizē, kad tiku pavisam oficiāli atzīta un reģistrēta kā laimas slimības skartā, es šo-to palasīju par alternatīvām metodēm, pat kādu laiku palietoju kurkumu no sudraba karotes :), bet, tā, kā mana ārstējošā ārste solīja, ka ar antiobiotikām viss taps izārstēts, dziļāku vērību alternatīvo metožu piemērošanai neveltīju. 
Nesenajā vizītē pie nu jau citas dakteres tiku pie saraksta ar zālēm- zālītēm un informācijas, kur to visu iegādāt. Pirmo devu nopirku turpat, aiz stūra - Kaķa nagu, Olīvu lapu ekstraktu un Magnija sulfātu, bet pārējo tai pašā dienā pasūtīju no rekomendētā iHerb.com. Tā, kā darīju to pirmo reizi, tad smuki "iekritu", nezinot visas šāda sūtījuma nianses. Kādas gan tur varētu būt nianses, teiksiet? Ir, ir. Un visnotaļ laik- un/vai naud-ietilpīgas. Sajūsmā par iespēju tikt vaļā no kaitinošās Laimas slimības, pasūtījumā sakrāmēju visu, kas nepieciešams pirmajam ārstēšanās mēnesim. Protams, daļa iepakojuma bija lielāki, bet skatīju, ka izdevīgāki cenā, tamdēļ dikti par to nekreņķējos. Galu galā sūtījums sanāca teju vai par 100 dolāriem. Ak, ko nu veseluma dēļ neizdarīsi! Visu noformēju, samaksāju, par piegādātāju izvēloties DHL, lai tak mudīgāk tieku pie kārotā! Nemaz nenojaušot, cik viss izvērtīsies interesentā pasākumā. 

Bet, nu, par visu pēc kārtas.

Pēc dienas saņēmu ziņu, ka sūtījums izsūtīts. Vēl pēc divām dienām - ziņu, ka ir jau Latvijā. Nopriecājos, redz, cik ātri! Epastā iekrita garumgara ziņa no DHL, par to, ka sūtījumam ir nepieciešama atmuitošana un sīkas instrukcijas, kā to veikt pašam. Nodomāju, redz, cik jauki! Pati visu izdarīšu! Vēl nodomāju, ietaupīšu tos 30 eur, ko prasa DHL par šādas operācijas veikšanu. Atskatoties uz pieredzēto, labāk būtu samaksājusi tos 30 eur :). Bet, nu, dodamies tālāk. Sekojot instrukcijām, nonācu VID mājas lapā un sapratu, ka sarežģītais muitošanas apraksts epastā ir tikai tādi ziediņi salīdzinot ar to, kur esmu trāpījusi ar savu sūtījuma saturu. Izrādās uztura bagātinātāji (kam pieskaitāmas visas zāles-zālītes, kuras daktere man izrakstīja) ir jāmuito STANDARTA procedūrā, nevis tajā, kuru aprakstīja DHL epastā. OK. Kas jādara, jādara. Ķeros klāt un jūtu, ka būs vien jāzvana. Zvanu uz VID. Man par lielu brīnumu visa komunikācija ar šo iestādi un visvairāk jau ar importa muitas iestādes darbiniekiem norit pārsteidzoši atbalstoši un pārsteidzoši pacietīgi. Tas ailīšu daudzums, kurš man bija jāaizpilda ar mistiskiem kodiem un tas ailīšu daudzums, kurš man bija jāignorē- to patiesi var zināt tikai profesionālis. Un tādi šajā VID iestādē darbojas- visu cieņu! Divās dienās paguvu sarunāties ar vairākiem dažādiem speciālistiem par trim atsevišķām manā gadījumā svarīgām jomām. Pie tam, nereti sarunas ilga teju vai pusstundas garumā, bet darbinieki absolūtā mierā un pacietībā skaidroja man kas un kā rakstāms tiešsaistes procedūrā.

Urrā! Tas laimes mirklis iestājās! Tiku līdz aizpildītai deklārācijai! Samaksāju prasīto nodokli (caur www.latvija.lv, jo tā uzreiz muitas iestāde redz veikto apmaksu) un jau pēc pāris stundām pasta sūtījums bija izlaists. Lejuplādēju iegūto muitas deklarāciju un, kā prasīts, nosūtīju uz DHL. Pēc laika saņēmu no DHL ziņu, ka VID nav saņēmis maksājumu, tamdēļ nevar atmuitot. Zvanu uz VID, tur man laipni paskaidro, ka viss saņemts. VID atbildi vārds vārdā nosūtu uz DHL. Un iestājas klusums. Uz nedēļu. Tā, kā pa vidu bija Jāņu brīvdienas, liekos mierā un sāku interesēties par procesu tikai tad, kad nu jau šķiet par ilgu stāv ieraksts "muitošanas procedūra" DHL mājas lapā redzamajā sūtījuma statusā. Nu jau vairs nerakstu, bet zvanu uz DHL. Laipni tieku nosūtīta atkal uz VID, jo viņi savā sistēmā neredzot, ka ir veikts maksājums. Zvanu atkal VID. Ak! VID saka, ka no viņu puses viss ir kārtībā, bet DHL uzstāj, ka nav. Es pa vidu jūtu jau ka palieku dusmīga. Ko arī pasaku DHL meitenei. Pēc mana uzstājīga paziņojuma, ka vairs netaisos zvanīt VID, saņemu rekomendāciju atsūtīt man ekrānšāviņu no www.latvija.lv, kur redzams, ka maksājums ir veikts. O, la, lā! Beidzot, beidzot esmu ieguvusi DHL labvēlību un drīkstu tikt klāt savam nu jau nedēļu noliktavā stāvējušajam sūtījumam. 

Tātad. Stāsta morāle.
1. Komplektējiet sūtījumu no 3.pasaules valstīm 22 eur robežās- tad nebūs jākrāmējas ar PVN aprēķinu. Faktiski var vienā reizē komplektēt vairākus atsevišķus pasūtījumus. Paskatiet- iHerb.com  ir iespēja izvēlēties default valūtu. Ja izvēlēsieties eur, tad būs vieglāk tikt galā ar visu šo smalko padarīšanu. p.s. tie 22 eur attiecas arī uz pasta sūtījuma izmaksām, viss kopā.
2. Ja nevarat iekļauties 22 eur robežās, mērķējiet uz 150 eur- tad visamz nebūs jāmaksā ievedmuita.
3. Attiecībā uz muitas lietām, uzgāju labu palīgu www.muitaspaligs.lv Tur var saprast, gan ar kādu ciparu būs jārēķinās gan PVN, gan ievedmuitas gadījumā.
3. Ja nu nekādi neizdodas trāpīt punktā 1., tad atvēliet 30 eur DHL, vai arī iedzeriet baldriāņus, atlieciet visus darbus un ienirstiet VID muitas importa deklarāciju pasaulē (interesanta bez gala- nemaz nenojautu, ka ko tādu cilvēki dara diendienā un tādējādi pelna sev iztiku)
4. Visādi citādi iHerb.com ir visnotaļ draudzīgs iestādījums ne tikai produkcijas klāsta un to cenu ziņā, bet arī sniedz dažādas atlaides, piemēram, ja lietojat drauga kodu, tad varat dabūt gan atlaidi sev, gan draugam. Manā gadījumā tie ir veseli 10%, kas uz tiem simts eiro kā reiz nosedza pusi no ievedmuitas ;)  Mans drauga kods ir AQS5851 . Tikai priecāšos, ja to lietosiet- būs labums, gan Jums, gan man. Tiklīdz kā veiksiet pirmo sūtījumu, arī paši tiksiet pie šāda iHerb.com rewards code un varēsiet ar to dalīties ar citiem. Papildus šīm atlaidēm, vēl ir arī citas- apjoma un lojalītātes atlaides, kas citos interneta veikalos nemaz nav tik biežas. Vēl viens būtisks pluss tiem, kuri nepārvalda angļu valodu- iHerb.com runā arī krieviski ;)
5.Zvaniet un prasiet, ja rodas kādas neskaidrības. VID šajā ziņā ir pārsteidzoši atsaucīgi- man pat atzvanīja mirklī, kad radās tāda vajadzība.
6.Pirms izvēlieties DHL, padomājiet, varbūt ar parasto pastu būs mazāk krāma. Jo iepriekš mana pieredze pildot muitas deklarācijas bija saistīta tieši ar Latvijas pastu un tur es nekādus kreņķus neatceros- samaksāju prasīto summu un saņēmu sūtījumu. Nezinu, varbūt sistēma ir mainījusies kopš tiem laikiem, bet šādā piedzīvojumā es trāpīju pirmo reizi.
7. Paskatiet, kur vēl var iegādāt vajadzīgo produktu. Ja Latvijas cenas, salīdzinot ar iHerb.com cenām ir uz pusi lielākas, tad var gadīties, ka Krievijā šos produktus var iegādāties vēl lētāk. Pavisam nejauši, esot Krievijā, uzgāju bodybuilder veikalu, kurā tiku pie vēl izdevīgāka piedāvājuma. 

Šim stāstam ir gan sākums, gan būs arī turpinājums.

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs

Ceļš uz veselumu. Vizīte pie dakteres.

Gaidītā diena klāt. No rīta vīrs, kā ierasts pienes kafiju, es pasmaidu, bet nesaku, ka šodien brokastis ēst nedrīkstu. Desmitos vizīte pie ārstes, kur uz melnā fona mikroskopa pētīs manu asins sastāvu. Aizvedu savu četrgadnieku uz "skoliņu", tieku līdz autobusa pieturai un saprotu, ka nepaspēšu noteiktajā laikā. Neko darīt, saucu taksi. Tā arī neesmu saņēmusies drosmes doties Rīgas centrā ar auto. Smejos, ka tas ir stress, no kura varu izvairīties. Un tas nav tikai ar Rīgas centru. Pie stūres sēžos tikai tad, ja nu galīgi nav citas iespējas. Taksis atnāk mudīgi. Bolt līdz šim mani nav pievīlis. Dodamies ceļā. Vēroju dzīvi aiz loga. Taksists apjautājas par precīzu izlaišanas vietu un šķiroties novēl jauku dienu. Es atbildu ar to pašu, nenojaušot, cik jauka man šī diena patiesībā izvērsīsies. Dodos norādītās adreses virzienā. Ieeja no sētas. Meklējot dzīvokļa nummuru, pamanu mīlīgi noformētu ieeju. Jā, tā ir īstā. Dodos iekšā, dzirdu dakteri runājam. Pacients pirms manis uzdod jautājumus. Šķiet, jautājumi izsmelti, iznāk slaids, garšs puisis un daktere aicina iekšā mani. Balti ādas krēsli. Skaisti. Apsēžos. Daktere paņem divas lapas, vienu baltu, otru zaļu, un saka: "Nu, stāstiet!". Samulstu un sāku ar sava vārda nosaukšanu un to, ka pēdējo reizi man laimborelioze diagnosticēta aizpērnajā vasarā. Stāstā pieminu arī savas aizdomas par 11 un 33 gadu vecumā slimoto, kur simptomi bija līdzīgi. Daktere šo, to pieraksta, paskatās uz mani un saka: "Jūs esat klasisks neizārstētas laimboreliozes gadījums." Pajautā vēl par to, kā guļu (mēdzot būt vai nu slikts miegs, vai pārlieku labs), vai nav problēmu ar sirdi un vai krampji nerauj kājas. Par miegu trūkumu nesūdzos, krampji vienu dzīves periodu mani ir diezgan stipri mocījuši, bet sirdi man 11 gadu vecumā Stradiņos pētīja vai veselas divas nedēļas, nekādi neatceros, kamdēļ. Daktere māj ar galvu, jā, tas viss vedina uz domu arī par slimošanu tajā periodā. Vēlāk atceros, ka arī 33 gadu vecumā, ģimenes ārste man, klausoties pulsu ieplēta acism, sakot: "Jums gan lēni sirds strādā!". Padalos arī savā pieredzē ar apiterapiju, kad pēdejā simptonu (locītavu un muguras sāpes, stīvs kakls, nogurums un paaugstināta tempertūra) saasinājuma nomocīta, nolēmu izmēģināt dabīgo šprici- biti. Simptomi pazuda, bite savu darbu bija padarījusi. Daktere atzīst, ka lai arī ārstēšana ar bites kodumu nav īsti pakļaujama dozēšanai un ietver alerģiju risku, tomēr arī pati kodina biti, ik reiz, kad tiek pie ērces koduma.


Turpinājumā kārta asins izpētei. Tieku pie pirkstiņdūruma. Viens stikliņš svaigu asiņu paraugam, otrais- jau recējušu. Daktere pēta un saka: "Leikocīti Jums pārīšos pa divi. Grūti viņiem. Es Jums parādīšu" , un pagriež datora ekrānu pret mani. Redzu tādus neregulāras formas dažus gaišus apļus un daudz mazākas formas lēni kustošus daudz regulārāks formas apalīšus ar vienu spicu knābīti. Tie lielie esot leikocīti- pārstrādājušies, bet mazie- eritrocīti. Eritrocīti esot ar kādu elektronu mīnusā un tāpēc neesot spējīgi piesaistīt skābekli- tamdēl tie saķēdējoties viens pie otra vilcieniņā. Tas neesot labi, esot nepieciešami antooksidanti, lai to lietu savestu kārtībā. Savukārt svītriņu tīkls svaigajās asinīs esot fibrīns, kura paaugstinātais daudzums norādot uz to, ka aknas strādā ar pēdējo jaudu. Analīzēs vēl rezultātus nevarēšot noķert, bet aknas jau esot pārslogotas. Jātīra. Vēl ekrānā uzpeldēja kādas tauku šūnas, kuras ideālā gadījumā būtu jānotiesā leikocītiem, bet tā, kā tie ir aizņemti ar borēliju tēmu, tiem spēka nepietiekot. Tālāk daktere ņem sarecējušās asinis un mikroskopā pēta asins aplīša centriskos lokus. Aknu loks uzrāda kreņki (baltumi lokā) un pats centrs, kur zarnu darbība un ginekoloģija, arī tādi šaubīgi. Aprunājam šo tēmu, bet daktere atzīst, ka tas vidiņa baltums nemaz neesot tik ļoti balts, lai būtu jāsatraucas. Vienu vārdu sakot, tīrīšana. Tieku pie aknu tīrīšanas apraksta ar piezīmi, ka labāk to darīt brīvdienā un regulāri, 6 mēnešus pēc kārtas. Brīvdienā, jo saistīts: pirmkārt, ar iespējamiem nelabumiem un otrkārt ar pamatīgu caureju. Jā, tad tiešām labāk pasēdēt mājās. 

Ja līdz šim daktere savas piezīmes rakstīja uz baltās lapas, tad, nu paņēm zaļo un saka: "Pienācis laiks stādīt ārstēšanās plānu!" Un raiti piepilda lapu ar dažādu preparātu nosaukumiem, minot, kas, kā, cik ilgi un kāpēc lietojams. Daudz. Nebiju domājusi, ka būs tāds daudzums dažādu tā saucamo uztura bagātinātāju. Saprotu, ka tas būs daudz nopietnāks process, nekā vienkārši divu nedēļu antibiotiku kūre. Nobeiguma vēl izrunājam ārstēšanās procesa tālāko gaitu un tad jau arī konsultācija beidzas. Šķiroties, daktere nosaka: "Jūs tiksiet ar to visu galā! Būs labi!"


Sajūtos, it kā būtu nokārtojusi eksāmenu. Viegli un apņēmīgi. Sen nebijusi sajūtu kombinācija ierastā noguruma vietā. Pusotru gada ilgā ārstēšanās kursa sākums izskatās visnotaļ cerīgi. 


Šīs dienas apraksts ir tikai daļa no mana laimboreliozes stāsta. Tam ir gan sākums, gan arī, nu jau skaidri iezīmējies turpinājums. Jo...es mainos :)

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

trešdiena, 2019. gada 12. jūnijs

Pēterburgas stāsti. Katrīnas pils.

Jau vairāk kā gadu regulāri apmeklēju Sanktpēterburgu, Krievijas ziemeļu galvaspilsētu. Reizi mēnesī pavadu tur nedēļas nogali, studējot analītisko psiholoģiju. Lai arī esmu iemanījusies ķert pilsētas skaistumu tajās dažās stundās, kuras tur pavadu ārpus mācībām, tomēr ar prieku izmantoju reizes, kad varu Sanktpēterburgā pavadīt ilgāku laiku. Tāda iespēja radās arī šī gada Lieldienās, kad manu studiju reize sakrita ar šīm brīvdienām. Tā uz Pēterburgu devos jau ceturdienas, nevis, kā ierasts, piektdienas vakarā. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka vēlos apskatīt Katrīnas pili un slaveno dzintara istabu. Vēl autobusā braucot (oi, LuxExpress šai ziņā nodrošina ekselentu servisu) es jau biju izpētījusi attiecīgo mājas lapu www.tzar.ru , kā arī ārzemju tūristu piezīmes par šīs vietas apmeklējumu. 

Barokāla perfekcija
Katrīnas pils (замок Екатерины) atrodas Puškinā (Пушкин)/ Carskoe selo(Царское село), kas ir labu gabaliņu  (24km) ārpus Sanktpēterburgas. Dīvaini, ka vienai vietai ir divi nosaukumi, bet tā laikam ir valdošās varas tendence- mainīt pilsētu nosaukumus. Carskoje selo nosaukums ir tapis mainīts uz Detskoe selo 1918.gadā, kas noteikti nav sakritība, bet par Puškinu pilsēta nodēvēta 1937.gadā. Lai nu, kā, bet mūsdienās grezno piļu komplekss ir atguvis Carskoe Selo vārdu, bet to apkalpojošie iedzīvotāji dzīvo aiz žoga, Puškinā. Vēsturiskā nevienlīdzība ir atjaunota.

Uz turieni var nokļūt, ar ekskursiju autobusiem (to piedāvājums ir atrodams gan internetā, gan arī pavisam fiziski- Sanktpēterburgas ielās staigā aktīvi ekskursiju piedāvātāji), gan  vilcienu, gan autobusu. Ņemot vērā iepriekšējā gada veiksmīgo pieredzi, nolēmu pievērsties atkal sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanai. Lēmu par labu maršrutniekam, jo vilciens tomēr iet konkrētos laikos un līdz konkrētai vietai, kas nozīmē, ka daļu ceļa Puškinā man tik un tā vajadzēs veikt ar kāda maršruta autobusa palīdzību. Noskaidroju man nepieciešamo autobusa numurus un dodos meklējumos. Zinu, ka man der 286., 287., 342., 347., 545. maršrutnieki. Meklēju. Nevaru atrast. Izrādās ka meklēju absolūti ne tur, kur ko varētu atrast. Maskavas dzelzceļa stacija (izrādās!) nav tas pats, kas Maskavas metro staciju. Pēc 40 minūšu maldīšanas beidzot visu noskaidroju. Bez divu solīda vecuma kundzīšu atbalsta nebūtu tik raiti tikusi galā. Protams, to, ka man vajag meklēt padomu pie solīda vecuma cilvēkiem, es saprotu tikai tad, kad jau esmu aptaujājusi vairākus jauna izskata, kā izrādās, tūristus. Kundzes teju vai savā starpā sastrīdās diskutējot un iedod man precīzas norādes. Internets un zinoši cilvēki ir mani glābēji. 
Maskavas metro stacijas izejā ir informatīvs plakāts- kur katrs autobuss piestāj

Autobuss ir visai apšaubāmas kvalitatātes un šoferis arī izskatās ne pārāk pieredzējis, tomēr uz priekšu tiekam.  Viena no pasažierēm, kurai pajautāju, kā nokļūt līdz Katrīnas pilij, aiziet pie šofera un sarunā, ka viņš mani pabrīdinās, kad jāizkāpj. Patīkami. 

Tā nelielā parka daļa, kas bija pieejama apmeklētājiem bija tikpat rūpīgi kopta, cik Pēterhofā

Izkāpju un nonāku pie milzīga ar ūdens grāvi apjozta parka. Pār kādu no tiltiņiem dodos parkā iekšā. Precīzs plānojums, rūpīga kopšana atgādina Pēterhofā redzēto (tomēr tur vēriens plašāks). Cauri parkam dodos pils meklējumos. Lai tiktu līdz biļešu pirkšanai, ir jāizstāv rinda. Ķīnieši. Viņi ir visur, kur ir kas slavens. Arī Katrīnas pilī.  Ķīniešu gadījumā mans glābiņš ir augums- varu redzēt tiem pāri. Pēc biļetēm, dodos uz garderobi, jo lielās somas un drēbes jāatstāj tur. Atkal rinda. Un atkal ķīnieši. Pirms došanās pilī, nolemju apmeklēt labierīcības. Arī tur viņi veido rindu. Ak!  ;).  
Gaidot iekļūšanu pilī var gūt baudu, vērojot krāsu salikumus un formu rotaļas

Dodos uz apskates vietas sākumu. Ķīnieši kaut kur pazuduši. Mistika. Ieejot iekšā, kāda sieviete uzrunā mani, vai runāju krieviski. Izrādās, ka vajag 15 cilvēku grupu un tad var tikt pie krieviski runājoša gida bez maksas. Ou. Patīkami. Tieku pie radioaustiņas un gides ar sasodīti labu atmiņu. Ciparus un visu iesaistīto vārdus ber bez aiztures. Uzzinu, ka Katrīna pirmā, kuras vārdā pils nosaukta, esot no Pribaltikas. Pasmaidu. 
Pribaltikas Katrīna

Tāpat pasmaidu, kad gide stāsta par pils arhitektu Rastrelli, kurš savas pilis esot būvējis ne tikai Krievijā, bet arī Pribaltikā. Šķiet, atsevišķi valstu vārdi gides atmiņā neturas. Nekas, katram savas vājības. Lai arī pašas pils pirmssākumi ir saistīti ar mūsu Katrīnu (Martu), tomēr tā pa īstam šajā pilī ir dzīvojusi mūsu Katrīnas mazdēla sieva- Katrīna II, cariene, kas īpaši mīlējusi tērpus, viesības un greznību. Pie nosauktā tērpu daudzuma apmulsu un sapratu, ka man tik lieli cipari vienkārši galvā neturas. Gide gan neapmulst, bet piemetina, ka lai arī Katrīnai II ir bijusi vājība uz kleitām, tomēr tā ir darījusi arī ārkārtīgi daudz Krievijas impērijas labā. Lai, kā arī nebūtu, bet labo darbu uzskaitījums manā atmiņā nepalika, bet fakts par īpašu kleitu katrai publiskas iziešanas reizei un pils greznība, gan.


Telpas krāšņas un rūpīgi restaurētas. Dzintara istaba ir šīs pils dārgums, to fotografēt neļauj un rūpīgi seko, lai šis noteikums netiktu pārkāpts. Izrādās šos panno savulaik Pēterim I ir dāvājis Prūsijas karalis Fridrihs I. Un tieši tāpēc uz katra panno ir redzams burts "F". Šie panno sākotnēji ir klejojuši no vietas uz vietu, līdz ticis nolemts, ka tos vedīs uzi Katrīnas pilī. Diemžēl Dzintara istabas sienas panno nav oriģināli, bet pilnībā restaurēti. Otrā pasaules kara laikā Dzintara istaba pazudusi Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingradā) bez pēdām. Par to tagad tā atjaunota  tieši no Kaļiņingradas dzintara. Smuki. Silti. Tomēr nav manā gaumē. Tālāk, rindā viena aiz otras, ir vairākas ēdamistabas. Pie to barokāli negausīgajiem galdiem maltītes ieturētas vai visas 8 stundas. Uz galda daudz porcelāna augļu un dārzeņu. Tāda esot bijusi tā laika mode- mānīt ļaudis ar mulāžām. Tiesa, no porcelāna. Ak! 

Galds maltītei dienas garumā
No 55 zālēm šobrīd atjaunotas apm.30. Kara laika postījumi ir bijuši baisi. Redzot fotogrāfijās tukšās, līdz ķieģeliem nodegušas zelta anfilādes paliekas  top skaidrs, kamdēļ gide tik sirsnīgi lūdz nekam nepieskarties. Liela daļa smukumu ir aizsegtai ar caurspīdīga plastikāta aizsargiem. Grezzzzzzni bez gala. Šeit būtu vērts reiz atgriezties vēlreiz, kad arī parks pieejams pilnībā, jo ap Lieldienu laiku tas bija karantīnā- par slapju, lai laistu tur izbradājošos tūristus. Šķiet, ka šī vieta, gluži kā Pēterhofa prasa 2 dienu apmeklējumu, lai izbaudītu visu.

Otrā pasaules kara sekas ir zudušas. Vismaz pils vizuālajā izskatā.
Pils apakšējā stāvā ir ne tikai garderobes un labierīcības, bet arī daudz mazu kioskiņu un kafejnīca. Kioskiņos var iegādāt nežēlīgi daudz un gana dārgus dzintara izstrādājumus (mums neierasta kombinācijā dzintars ar zeltu) un dažāda veida klasiskos tūristu štruntus. Tā, kā Dzintara istabā nedrīkstēja fotografēt, tad iegādāju šīs istabas panorāmas bukletu. Lai arī mājniekiem būtu iespēja kaut uz mirkli sajusties šai istabā :). Kafejnīca- nekas īpašs, eiropeiskas cenas un garšas.  Starp citu- nedarbojās karšu termināls. Ar to ir jārēķinās un kāda daļa naudas tomēr ir jāsamaina rubļos. Atpakaļceļš- arī nekas īpašs, vienkārši jāatrod autobusu pietura un pirms iekāpšanas jāapjautājas vai tas dodas uz Maskavas staciju. Un jau pēc pārdesmit minūtēm būsiet atpakaļ- Sanktpēterburgā. Turpinājumā pastāstīšu par otrās brīvdienas ceļojumu un pārdomām par aristokrātiskumu.

Teju vai katrā pilī ir cariem ir pašiem sava baznīciņa. Tāda kārtība.


Izmaksas:
Metro 40 rubļi   x 2  
Maršrutnieks 40 rubļi x 2
Ieejas biļete Katrīnas pilī 700 rubļi (parkam būtu atsevišķa ieejas biļete)
Dzintara istabas panorāmas buklets 300 rubļi

Svarīgi:
Prasīt pēc palīdzības, ja izdodas veiksmīgi apmaldīties ;)
Ja gribas tā pa īstam iepazīt Carskoe Selo, rekomendēju atveltīt tam 2 dienas, jo Katrīnas pils nav vienīgā apskatāmā pils un parki arī tur ir vairāki.

trešdiena, 2019. gada 1. maijs

Ceļš uz veselumu. Pats sākums.

Nav nekāda zinātniski vai laboratoriski pierādīta pamata tam, ka ar laimboreliozi esmu slimojusi vairākas reizes. Tomēr, skatot savas sajūtas un salīdzinot tās ar simptomiem, par kurām runā hroniskas laimboreliozes pacienti savos stāstos, saprotu, ka šī, iespējams, ir atbilde uz jautājumu, ar ko es esmu slimojusi visus šos daudzos gadus.

Paaugstināta temperatūra.
Bērnībā gana daudz slimoju. Angīnas un deguna blakus dobuma iekaisumi man bija ierasta lieta. Komplektā ar karstu kartupeļu kompresi un siltu pienu ar medu. Augstas temperatūras un neiztrūkstošas antibiotikas. Bet, uzsākot mācības 4.klasē, sāku slimot pavisam savādāk. No rīta pamostos, nogurums, izmēru temperatūru- 37. Un tā vairākas dienas. Dakteri plāta rokas un nesaprot, kā ārstēt. Temperatūra pazūd, lai pēc kāda laika atkal atrastos. Ceturtās klases laikā es skolu kavēju daudz vairāk, kā, iepriekš, slimojot pa īstam.
Otro reizi mini-temperatūra mani pārsteidza nesagatavotu ap 2006.gadu. Gāju pie ģimenes ārstes kā uz darbu. Maza temperatūra, sāpīgi kauliņa, stīvs kakls, džinkstoņa ausīs, rūgta garša mutē. Daktere sūtīja mani visur kur. Nekāda loģiska izskaidrojuma. Beigās tiku pie norīkojuma uz Infektoloģijas centru. Aizbraucu. Tur man prasa: 
-"Kādos apstākļos Jums pēdējo reizi bija paaugstināta temperatūra?"
-"Pēc baseina apmeklējuma."
-"Nu, ko lai Jums saka. Neejiet vairāk uz baseinu."
Šķiet, šis bija pēdējais piliens. Es nolēmu temperatūru un visus pārējos simptomus ignorēt. Šķita, ka tam visam nav nekādas jēgas. Un ķēros pie pašiedvesmas un savas dzīves prioritāšu sakārtošanas. Šī tēma arī prasa atsevišķu rakstu.

Galvas sāpes.
Tai pašā ceturtajā klasē sastapos arī ar tādu jēdzienu, kā galvas sāpes. Līdz tam neko par tām nezināju. Kopš tā laika galvas sāpes kļuva par manu pastāvīgo pavadoni. Ja sākumā es vēl dzēru kādas zāles, tad vēlāk jau meklēju alternatīvas kafijas vai ūdens dzeršanā.

Pleķis uz kājas.
Vairs neatceros vasaru (noteikti tas vēl bija skolas laikā), kuras laikā man uz kājas pēkšņi parādījās kartei līdzīgs pleķis-tāds, kā salu arhipelāgs. Ja viņu paberzēja, tas kļuva caurspīdīgs, bet ar laiku atkal atguva savu violeti sārto formu. Kādu laiku domāju, ka tā man tāda pēkšņa dzimumzīme. Smējos, ka tas ir tāpēc, lai vasarā, kad nevalkāju skolēnu formu, varētu atšķirt, kur man ir kreisā (pie skolēnu formas, kreisajā pusē bija jāsprauž nozīmīte) un kura labā puse. Neatceros arī to, kā pleķis pazuda. Kādā mirklī vairs nebija un viss.
Un šī bija pirmā no divām reizēm, kad vispār man bija kāds pleķis, kuru kaut attālināti varētu saistīt ar ērci. Arī otrajā reizē nebija ne miņas no centriska apļa ar baltu loku pa vidu.
Visas citas reizes, kad vilku ērces ārā, nekādu pleķu nebija. Un nenāca man prātā ērces baudīt, jo sirsnīgi biju potējusies pret encefalītu. 
Savukārt, ne vienā no reizēm, kad man bija dīvainie pleķi, nemanīju ērci.

Locītavu sāpes.
Skolas laikā gāju mākslas skolā un ļoti skaidri atceros manas mammas sarunu ar manu keramikas skolotāju: 
-"Sakiet, kā Jums liekas, uz ko manai meitai ir talants?"
-"Viņai tīri labi sanāk veidojumi!"
-"Tad jau būs jāsūta tālāk keramiku mācīties!"
-"Bet, kā ar tām kaulu sāpēm, viņai tak visu laiku sāp locītavas."
Acīmredzot, tās sāpes skolas laikā mani ir pavadījušas tik pastāvīgi, ka pat keramikas skolotāja tās bija ievērojusi un bažījās par to, vai varēšu izturēt mācības tik aktīvā un slapjā nozarē kā keramika. Atmiņā vēl ir palicis fakts, ka ārsti mammai skaidroja, ka sāpes ir saistītas ar manu ātro augšanu un šīs sāpes dēvējot par šlāteri. 
Turpmākajos gados topā bija muguras sāpes un ap 2006.gadu tām pievienojās arī stīvs kakls. Tik stīvs, ka neiroloģe smējās, skatot manu rentgenu: "Kā Jūs esat pamanījusies par sevi tā nerūpēties?" Tā arī nesapratu, kā man būtu bijis jārūpējas. Masāžas un vingrošana bija pasākumi, kuros vairāk vai mazāk aktīvi piedalījos visu savas dzīves laiku, bet muguras sāpes tik un tā neatkāpās. Ģimenes ārste izrakstīja man glukozamīna pulverīšus. Šķiet, tos izdzēru vai veselu spaini.

Sirds.
Skolas laikā mana mamma izcīnīja iespēju pārbaudīt manu sirdi Stradiņos. Nezinu, vai tiešām man bija kādi citi objektīvi rādītāji, izņemot locītavu sāpes, šādam pārbaudes iemeslam. Vairākas dienas nogulēju kopā ar tikko operētiem vai uz operāciju gaidošiem bērniem un tapu pārbaudīta visvisādos veidos. Kādu laiku pat staigāju ar tādu kā portatīvo sirds darbības reģistratoru- viscaur biju vadiņos un lipekļos. Šķiet, toreiz tā arī neko nopietnu neatrada. 
Savukārt 2006.gadu uzzināju, ka mans pulss ir nereāli zems, starp citu, arī mans asinsspiediens. Tiku pie līdzjūtīgas nopūtas un sirdsdarbību profilaktiski uzlabojošiem preparātiem.


Džinkstoņa ausīs.
Skaidri atceros to dienu (arī ap 2006.gadu), kad, aizvedot bērnu uz bērnu dārzu, iekāpu mašīnā un nodomāju, redz, kā- mašīna dūc. Pēc mirkļa sapratu, ka dūc ne jau mašīna, bet man ausīs. Tāds, kā auto ventilators. Nepārtraukti. Protams, kā jau kārtīgs pilsonis, devos pie ģimenes ārstes ar kārtējo (kā vēlāk uzzināju, neizskaidrojamo) simptomu. Ārste mani nosūtīja uz dzirdes pārbaudi. LORs, veicot kaut kādus džinkstošus mērījumus un apskatot manu rentgenu teica: "Ar dzirdi Jums viss kārtībā, bet rentgenā ir redzams tāds kā audzējs, kurš spiež uz dzirdes nervu un tamdēļ rada šo šņākoņu. Jums vajadzētu pārbaudīt dziļāk šo tēmu." Nu jau ar trīcošām kājām devos atpakaļ pie ģimenes ārstes, lai tiktu pie norīkojuma uz dziļāku tēmas pārbaudi. Izrādās, lai tiktu līdz dziļākai tēmas pārbaudei, ir jāgaida rindā, ne daudz, ne maz, bet 4 mēneši. Man acis lielas, kā? Un visu šo laiku es staigāšu ar domu, ka man galvā ir audzējs? "Mēs saprotam, Jūs uztraucaties!", man atbildēja. Es...nesapratu un turpināju meklēt. Izrādās, ka par solīdu samaksu noteikto izmeklēšanu var veikt nedēļas laikā. Aleluja, noteicu un devos ar naudu zobos uz smalko aparātu. Magnēti mani izbungāja un izdeva slēdzienu, ka nekāda audzēja man nav. OK. Atvieglojums pamatīgs. Tomēr tas nesniedza man atbildi uz to, kas tad liek džinkstēt manām ausīm. Tiku pie iespējas iepazīt vēl veselu rindu aparātu dažādās Latvijas slimnīcās ....bet secinājumā- 0. Mja, vai iepriekš jau nerakstīju, ka atmetu ar roku visiem dakteriem?


Tā es visu šo lietu noliku "katram savas dīvainības" plauktiņā. Līdz mirklim, kad sastapos ar nu, jau laboratoriski diagnosticētu laimboreliozi 2017.gada vasarā. Tiku pie antibiotiku kūres un dakteres apgalvojuma, ka nu jau visam būtu jābūt kārtībā, jo antibiotikas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un, savā ziņā, viņai bija taisnība. It kā jau viss bija kārtībā. Bet pēc pāris mēnešiem sastapos ar sev jau pazīstamajiem simptomiem: neliela temperatūra, locītavu sāpes, galvas sāpes un nogurums. Tas nogurums bija tik kaitinošs ka gāju pie ārstes vēlreiz Šoreiz tiku pie D vitamīna ar komentāru, ka tik zemu rādītāju viņa neesot nevienam savam pacientam redzējusi. Tā arī būtu domājusi, ka D vitamīnā slēpjas visa sāls, jeb apraktais suns, ja ne...manā redzes lokā nenonāktu kāds  Facebook ieraksts, kur meitene dalās savā cīņā ar laimboreliozi. Es izlasīju un sajutos dīvaini. Izrādās, ka analīzes nav vienīgais noteicošas faktors tam, ka slimība ir saķerta. Un ka antibiotikas nebūt nav glābējas. Ka borēliju baktērija mēdz iekapsulēties saistaudos un no turienes turpināt savu nervu sistēmas "graušanas" darbu. Nelāgās aizdomas mani  nelika mierā. Un nelāgie simptomi arī. Jutu, ka imunitāte brūk- slimoju visas bērnudārza slimības kopā ar bērnu. Ne no šā, ne no tā varu pēkšņi sajusties nogurusi jau no paša rīta. Pamosties ar mazu temperatūru, kas nekur neved. Tā remdeni. Ir, ir un tad, tikpat pēkšņi kā uzradusies, pazūd. Turpināju lasīt visu iespējamo par laimboreliozi un manī nostiprinājās pārliecība, ka šis ir īstais veseluma meklēšanas virziens. Turpinājums sekos. Kā gan citādi. Jo es taču mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.


pirmdiena, 2019. gada 1. aprīlis

ceturtdiena, 2019. gada 24. janvāris

Izaugsmes veicināšana studentiem


"Tev jauna frizūra! Nu, ja, ja vēlies kāpt pa karjeras kāpnēm, tad matiem ir jākļūst īsākiem!", smejot saka mana skolas kolēģe. Apmulstu: "Kādas karjeras kāpnes?" Pēc mirkļa saprotu. Izrādās, mana kolēģe šādi mani apsveic ar faktu, ka esmu kļuvusi par vieslektori augstskolā. Tiešām, uz to var paskatīties arī šādi. Kāpšana pa karjeras kāpnēm, nomainot skolēnu auditoriju pret studentu. Lai gan man pašai tas šķiet, tikai vēl viens veids, kā paplašināt to cilvēku skaitu, kuru ir gatavi apgūt prasmi vadīt savu dzīvi.

Jā, 2018./2019. mācību gadā notika mans pirmais mēģinājums augstskolā pasniegt tēmu "Izaugsmes veicināšanas pamati". Jā, manis piedāvāto programmu apstiprināja vēl pavasarī. Tomēr tikai septembra vidū tapa skaidrs, ka augstskola riskēs, lai gan uz to mirkli vēl pieteikumu skaits nebiju sasniedzis minimumu. Tikai 7 pieteikumi. Studijām beidzoties, sarakstā bija 18 studenti. Šķiet, minimums bija pārsniegts ar uzviju.

Veidojot kursa programmu, orientējos uz biznesa vadības studentiem, bet biju maldījusies. Lielākā daļa studentu bija no pavisam citām studiju programmām- daļa no IT, daļa no tulkošanas. Un tikai vēlāk, acīmredzot, netiekot, tur, kur bija iecerējuši, programmai pievienojās arī biznesa vadības programmas studenti.

Kamdēļ studenti izvēlējās koučinga pamatu kursu?

Kā ierasts, uzsākot jebkuru nodarbību, uzdevu jautājumu: "Ko jūs vēlaties iegūt no šī kursa?". Saņemot atbildes, sapratu, kamdēļ biju maldījusies. Lielākā daļa studējošo vēlējās vienā vai otrā veidā attīstīt kādu no sev svarīgām personiskajām kompetencēm, nevis plānoja šīs prasmes apgūt profesionālā snieguma pilnveidošanai.

"...priekš sevis, kā attīstīt sav personību."
"...no zinātniskā skatu punkta. Sev vispirms, vēlāk citiem."
"...izzināt sevi. Ņemt to, kas liksies svarīgs."
"...izkāpt no komforta zonas. Strādāt pašai ar sevi."
"...pašdisciplīnai. Iemācīties iesaistīties sarunās. Pašpārliecinātībai."
"...attīstīt sevi tā, lai saprastu, ko vēlos."
"...sociālajām prasmēm, komunikācijas prasmēm, veicināt pašizaugsmi."
"...attīstīt sociālās prasmes, pārvarēt grūtības iesaistīties sarunā."
"...būt brīvākam, komunicēt ar svešiem cilvēkiem."
"...izaugsmes iespējām skolā."
"...karjeras izaugsmei."
"...kā un kur izpausties."
"...attīstīties."
"...izaugsmei."
"...viss vienkārši sakrita."

Tie, kas koučingu studējuši, zin, ka to nav iespējams apgūt teorētiski. Tamdēļ visi šajā kursā studējošie tika pie iespējas iejusties gan kouča (coach), gan koučējamā (coachee) lomā. Un attiecīgi arī strādāt ar savu mērķu īstenošanu. Ik nodarbību bija kāds praktisks uzdevums, veicams individuāli vai pāros.Un ikreiz, nodarbība beidzoties, studenti atzina, ka praktiskā pieredze ir bijusi visinteresantākā. Pati pēdējā nodarbība tika veltīta pieredzes prezentācijai, kurā katrs kursa dalībnieks dalījās gan savā pieredzē, īstenojot kursa sākumā izvirzītos mērķus, gan tajā, kā tas ir- būt kouča un koučējamā lomās. Taisnību sakot, tā bija īsta Ziemassvētku sajūta- vērot, kā ir notikusi studentu izaugsme. Kā šajā īsajā laikā ir notikušas pārmaiņas. Patīkami. 

Kādi tad bija galvenie ieguvumi no šī kursa?

"...cik viegli strādāt, kad ir mērķis!"
"...kad saproti savus plānus, ir vieglāk pateikt: "Nē!"."
"...es tagad uzklausu cilvēkus savādākā veidā!"
"...ar koučinga sesijām mērķi var sasniegt ātrāk!"
"...pat īsā sprīdī klients ieguva daudz info."
"...es iegādājos plānotāju!"
"...ir jāpieņem, ka koučinga sesijās pavadītais laiks ir laiks sev."
"...ja Tu gribi, lai kaut kas notiek, ir jāsāk ar sevi."
"...galvenais ir sākt darīt. Darboties."
"...kļuva mierīgāks dienas ritms. Savu stipro un vājo pušu izpratne."
"...es aizrāvos ar šo procesu."
"...sadalot pa maziem solīšiem, ieguvu motivējošu iedvesmu. Nevis 17 laboratorijas darbi, bet viens jau ir pabeigts. Viens. Un varu ķerties pie nākamā."
"...prasme paklusēt un nedot savu redzējumu."
"...tas, ko man vajag un tas, ko vēlos ir divas dažādas lietas."
"...ceļu ir vieglāk turpināt, ja esi jau pusceļā."
"...jautājumu uzdošana spēj palīdzēt."
"...raports spēj ļoti daudz mainīt."
"...jo koučings ir daļa no dzīves."
"...es jau izmantoju koučingu ikdienā. Gan sev, gan draugiem."
"...es pieņēmu izaicinājumu vairāk socializēties. Esmu priecīga, ka man tas izdevās."
"...neskatīties tālumā un domāt, ka tas ir grūti, bet būt šeit un tagad."
"...es pati varēju atbildēt uz saviem iekšējiem jautājumiem."
"...uzzināju, kas ir koučings. Līdz tam vienkārši domāju, ka zinu, kas tas ir."
"...vērtīgākais? Darbs ar kompetenču apli!"

Zinu, ka šī pieredze nepaliks bez pēdām. Mani tas priecē. Katrs no viņiem sevī atklāja kādu vēl līdz šim līdz galam neapzinātu resursu un sāka to pielietot. Cik plaši tas notiks un kā tas turpināsies, tas ir viņu pašu ziņā. Vadīt savu dzīvi- tā ir prasme, kuru var papildināt visas savas dzīves garumā :) Lai top  labs turpinājums!

Paldies augstskolas vadībai par uzticēto iespēju! Paldies studentiem par atvērtību un aktīvo līdzdarbošanos! Paldies Indrai Melbārdei un Artūram Zeltiņam par nenovērtējamo ieguldījumu, latviskojot personiskās meistarības tēmas terminus! Jūsu sarakstītās grāmatas man kalpoja kā lielisks atbalsts šī kursa veidošanā!