Atceros, kā uzsākot savas psiholoģijas studijas, sāku apzināties, ka pastāv saistība starp zinātnisko un nezinātnisko pieeju. Zinātniskā pieeja ticēja visam tam, ko izdevās laboratorijas apstākļos pierādīt. Nezinātniskā pieeja ticēja visam.... dažādu iemeslu dēļ. Un saistība starp abām pieejām radās mirklī, kad, kāds zinātnieks pierādīja, ka nezinātniskajai pieejai tomēr ir zinātnisks pamats. Nu gluži kā stāstā par kameni, ap kuras lidošanas zinātnisko pamatojomu ņēmās vairāki pētnieki vienu brīdi pierādot, ka viņa nevar lidot, tad atkal apgāžot iepriekšējo pierādījumu... tad atkal atrodot jaunus iemeslus "nespējai lidot". Tomēr kamenei par to ir pilnīgi vienalga... un viņa turpina lidot.
Viena no manām pirmajām apziņām bija par spēju "zīlēt nākotni"- kaut kādā mirklī sapratu, ka cilvēki, kuri ar to nodarbojas vienkārši ir apveltīti ar spējām (var tās saukt arī par prasmēm, kuras var attīstīt), kuras cilvēks "parastais" tik labi nepārvalda. Zīlētāji spēj rūpīgāk vērot un ievērot, redz sakarības un izdara ātrus, reizēm pat neapzinātus slēdzienus, izmanto visas savas maņas un veido pilnīgi citādāku sarunu partnera tēlu, kā to redz cilvēks "parastais". Tad nu, balstoties uz šo tēlu zīlētāji šauj laukā lietas, kuras reizēm nogāž no kājām ar savu precizitāti. Protams, šobrīd es nedaudz vispārinu, bet darbības mehānisms ir līdzīgs. Un pilnīgi iespējams, zīlētāju vērošanas spēja izpaužas ne tikai mums zināmajās 4 maņās (dzirde, oža, redze, tauste), bet pastāv vēl kāda maņa, kura vēl nav zinātniski aprakstīti un laboratoriski pierādīta. Pagaidām.
Šādas pārdomas mani noveda pie sprieduma, ka ir lietas, kuras pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs par tām zinām, vai nē un neatkarīgi no tā, vai tās ir zinātniski pierādītas un aprakstītas, vai nē. Iespējams, ka abi pēdējie faktori ar priedēkli "ne" ir tikai pagaidām. Līdz mirklim, kad par to uzzināsim un līdz mirklim, kad kāds to atklās.
Turpinot šo tēmu, laikam vienu no lielākajiem šokiem piedzīvoju pirmo reizi pieredzot sistēmiskos sakārtojumus 2007.gadā. Atceros, kā sēdēju, vēroju notiekošo un klusībā sevi mierināju, ka neesmu maksājusi tik mežonīgi lielu dalības maksu, lai tā varētu nosegt atalgojumu tādam daudzumam aktieru, kuri spēlē visu šo "izrādi" speciāli man. Un bezmaksas uz šādu darbu jau nu gan neviens neparakstītos! Tie, kuri ir kaut reizi pabijuši sistēmiskajos izkārtojumos grupu formātā, saprot, par ko es runāju. Tas, ka cilvēki, kuri mani redz pirmo reizi, spēj par manu situāciju un par šajā situācijā iestaistītajiem elementiem paust tik precīzas notiekošā detaļas, satricināja manu priekšstatu par pasauli līdz pašiem pamatiem un vēl dziļāk. Tad arī aizvien vairāk un vairāk pieķēros domai par "pagaidām zinātnieki to vēl nav pierādījuši, bet tas tomēr pastāv". Cilvēki, kuri profesionāli nodarbojas ar sistēmiskajiem sakārtojumiem šo fenomenu dēvē par morfoģenētisko lauku- vidi, kurā viss ir pašlaik (gan tas, kas bija, gan tas, kas būs) un kurai ir iespējams "pieslēgties", saņemt tās informācijas plūsmu, par kuru ir veidots pieprasījums. Lieki piebilst, ka oficiālā psiholoģija pret šo pieeju izturas visnotaļ rezervēti. Tomēr vietā ir piebilst, ka šīs teorijas radītājs B.Helingers, gluži tāpat kā K.Kastaņeda un viens no klasiskās psiholoģijas stūrakmeņiem K.G.Jungs, ir pavadījis pamatīgu laiku mācoties pie šamaņiem.
Tas bija tikai ievads manam šī brīža a-ha momentam. Momentam, kas ļāva saskatīt zinātnisko pieeju, kā pamatojumu tam, ko sludina B.Helingers. Un šoreiz stāsts par vienu pamat-tēzi, kas skar senču pieredzi. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži vien "izpeld" lietas, par kurām konkrētais cilvēks nav zinājis- kādi senču "grēki" vai traumatiskā pieredze, kas, kā izrādās, lielākā vai mazākā mērā ir bremzējuši konkrētā cilvēka dzīvi. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži vien tas ir saistīts ar dažādiem nepatīkamiem pārdzīvojiem un piedzīvojumiem, kas tiek noklusēti -aborti, vardarbība, slepkavība, incests, katastrofu piedzīvojumi utml. Šīs teorijas ietvaros tiek uzskatīts, ka šie dažādiem nepatīkamie pārdzīvojumi atstāj ietekmi uz nākamajām paaudzēm pat tad, kad par tiem nerunā, kad par tiem nezin neviens cits, ka tikai tas, kurš savulaik to piedzīvojis.
Pateicoties tam, ka mūsu jaunākā meita ir uzsākusi aktīvu pārvietošanos pa istabu un viena no viņas izklaidēm ir žurnālu rūpīga šķirstīšana un plēšana, uzgājām kādu nelasītu rakstu* par vienu varen interesantu pētījumu. Manuprāt, šis pētījums ikvienam sistēmistam būtu jāierāmē un jāsauc "heurēka!", jo beidzot ir pilnīgi konkrēti zinātnisks pamatojums tam, kādā veidā vecāku piedzīvotais atstāj pēdas bērnu dzīvēs. Vienā vārdā to dēvē par epiģenētiku. Ja kāds konkrēts sugas indivīds savā dzīvē ir piedzīvojis ko traumatisku, tad viņa unikālais gēnu komplekts iegūst kompanjonus**, kuri ietekmē pašu gēnu izpaušanos. Saprotams, ka līdz ar gēnu komplektu, bērni saņem arī šos kompanojus un bauda to iedarbību sekas. Citiem vārdiem sakot, no mammas ir iespējams iegūt ne tikai zilas acis, bet arī ēšanas traucējumus, ja mamma ir savulaik piedzīvojusi badu. Bet no tēta var iegūt ne tikai tumšus matus, bet arī problēmas adaptēties sabiedrībā, ja tēva dzīvē bijusi kāda pamatīgi traumatiska pieredze. Gēnu komplekts apaug un tiek nodots tālāk pēcnācējiem. Pēcnācēji turpina saņem šo informāciju un neapzinātā līmenī dzīvo ar līdzīgu musturu, kā "traumētie" vecāki, papildus tam iegūstot vēl trauksmi, tieksmi uz depresiju, problēmas ar uztura lietošanu utml, jeb t.s. visu psihologa apmeklējuma klasisko iemeslu komplektu. Pētījumi atspoguļo, kas tiek pārmantots no tēva un kas no mātes, un kā konkrēti tas izpaužas. Pētnieki turpina noskaidrot, kā notiek šo iepriekšminēto kompanoju rašanās un kāpēc šiem kompanjoniem tīk dalīt dzimumus. Vēl taisnības labad, jāpiebilst, ka šos pētījumu Braiens Diass un Kerijs Reislers /Brian Dias, Kerry Ressler, Emory University School of Medicine in Atlanta/ un Izabelle Mansuja /Isabelle Mansuy, Medical Faculty of The University of Zuerich/ veica ar pelēm. Bet tas nebūt nenozīmē, ka attiecināms tikai uz tām. Ir citi pētnieki, kuri arī ir veikuši pētījumus, kas apliecina līdzīgu tendenci arī cilvēku vidū- piem. Reičela Jehuda /Rachel Yehuda, Icahn School of Medicine at Mount Sinai/, kuras pētījumu objekts ir dažādi posttraumatiskā stresa upuri- gan holokaustu, gan karu, gan 11.septembri pārdzīvojušie.
Viss notiek, kamene lido, bet zinātnieki meklē pierādījumus tās spēja lidot. Katrs nodarbojas ar savu :).
* žurnāls "Ilustrētā zinātne" februāris, 2015
* * kompanjoni ir acetilgrupas, metilgrupas molekulas, kuras attiecīgi ieslēdz vai izslēdz konkrētā gēna darbību un mikro RNS, kas nosaka gēna aktivitāti.
Pateicoties tam, ka mūsu jaunākā meita ir uzsākusi aktīvu pārvietošanos pa istabu un viena no viņas izklaidēm ir žurnālu rūpīga šķirstīšana un plēšana, uzgājām kādu nelasītu rakstu* par vienu varen interesantu pētījumu. Manuprāt, šis pētījums ikvienam sistēmistam būtu jāierāmē un jāsauc "heurēka!", jo beidzot ir pilnīgi konkrēti zinātnisks pamatojums tam, kādā veidā vecāku piedzīvotais atstāj pēdas bērnu dzīvēs. Vienā vārdā to dēvē par epiģenētiku. Ja kāds konkrēts sugas indivīds savā dzīvē ir piedzīvojis ko traumatisku, tad viņa unikālais gēnu komplekts iegūst kompanjonus**, kuri ietekmē pašu gēnu izpaušanos. Saprotams, ka līdz ar gēnu komplektu, bērni saņem arī šos kompanojus un bauda to iedarbību sekas. Citiem vārdiem sakot, no mammas ir iespējams iegūt ne tikai zilas acis, bet arī ēšanas traucējumus, ja mamma ir savulaik piedzīvojusi badu. Bet no tēta var iegūt ne tikai tumšus matus, bet arī problēmas adaptēties sabiedrībā, ja tēva dzīvē bijusi kāda pamatīgi traumatiska pieredze. Gēnu komplekts apaug un tiek nodots tālāk pēcnācējiem. Pēcnācēji turpina saņem šo informāciju un neapzinātā līmenī dzīvo ar līdzīgu musturu, kā "traumētie" vecāki, papildus tam iegūstot vēl trauksmi, tieksmi uz depresiju, problēmas ar uztura lietošanu utml, jeb t.s. visu psihologa apmeklējuma klasisko iemeslu komplektu. Pētījumi atspoguļo, kas tiek pārmantots no tēva un kas no mātes, un kā konkrēti tas izpaužas. Pētnieki turpina noskaidrot, kā notiek šo iepriekšminēto kompanoju rašanās un kāpēc šiem kompanjoniem tīk dalīt dzimumus. Vēl taisnības labad, jāpiebilst, ka šos pētījumu Braiens Diass un Kerijs Reislers /Brian Dias, Kerry Ressler, Emory University School of Medicine in Atlanta/ un Izabelle Mansuja /Isabelle Mansuy, Medical Faculty of The University of Zuerich/ veica ar pelēm. Bet tas nebūt nenozīmē, ka attiecināms tikai uz tām. Ir citi pētnieki, kuri arī ir veikuši pētījumus, kas apliecina līdzīgu tendenci arī cilvēku vidū- piem. Reičela Jehuda /Rachel Yehuda, Icahn School of Medicine at Mount Sinai/, kuras pētījumu objekts ir dažādi posttraumatiskā stresa upuri- gan holokaustu, gan karu, gan 11.septembri pārdzīvojušie.
Viss notiek, kamene lido, bet zinātnieki meklē pierādījumus tās spēja lidot. Katrs nodarbojas ar savu :).
* žurnāls "Ilustrētā zinātne" februāris, 2015
* * kompanjoni ir acetilgrupas, metilgrupas molekulas, kuras attiecīgi ieslēdz vai izslēdz konkrētā gēna darbību un mikro RNS, kas nosaka gēna aktivitāti.
Vairāk par epiģenētiku lasiet šeit>>
Vairāk par šiem pētījumiem lasiet šeit:
Vairāk par šiem pētījumiem lasiet šeit:
- par ASV pelēm viegli saprotamā angļu valodā >>
- par Šveices pelēm viegli saprotamā angļu valodā>>
- par ASV pelēm, tikai ļoti zinātniski>>
- par holokausta upuru bērnu veselības problēmām viegli saprotamā angļu valodā>>
- par to pašu pētījumu, tikai ļoti zinātniski >>
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru