ceturtdiena, 2015. gada 27. augusts

Aitkopība salu stilā. Sāmsala.

Jau iepriekš rakstīju par mūsu spontāno ceļojumu uz salām (vairāk skatīt šeit>>) Uz divām no tām 1551, Igaunijai piederošām. Ja iepriekšējā reizē pievērsos salu aitkopībai Hījumā, tad šoreiz vēlos dalīties tajos "gardēžu" piedzīvojumos, ko baudījām Sāmsalā.
Kurresārē- Sāmsalas lielākajā pilsētā- iebraucām sestdienas rītā. Un tapām pārsteigti ar pilsētas pieticību un klusumu. Nez kāpēc bija priekšstats, ka šai pilsētai ir jābūt līdzīgai Jūrmalai vai Palangai. Tomēr- nē. Pilsēta igauniskā mierā bija tāda, kāda bija un necentās būt par to, par ko negribas būt. Iegriezāmies tirgū, kur cerējām atrast vietējās ogas- galu galā jau pāris dienas bijām ārpus pašu dārza un ierastais ogu daudzums bija palicis neuzņemts. Tā, klejojot starp tirgotāju rindām, pamanījām, ka tirgus malā esošo namu rotā uzraksts "Aitu centrs. Iepazīsti aitu!" Smejoties, norunājām, ka šeit jau nu gan ir jāiegriežas.

Aitu vilnas "pantons". Daba. Nekādu krāsvielu.
Nams, kur pirmais stāvs atvēlēts dažādu veselīgu produktu tirdzniecībai, bet otrais stāvs atvēlēts tikai un vienīgi aitām. Ekspozīcijā mijas vēsturiskās aitkopības iekārtas (ar to es domāju aušanas stelles un tamlīdzīgus aparātus) ar senām fotogrāfijām un aprakstiem. Netrūka arī dažādu aitu vilnas izstrādājumu. Bija iespēja priecāties gan par dabīgu gan dabīgi krāsotu aitu dzijas krāsu karti, gan adījumiem, filcējumiem, audumiem un no aitādas darinātiem brīnumiem. Fonā skanēja tīri un mierīgi igauņu dziedājumi. Mūzika kopā ar ekspozīciju radīja sastinguša laika sajūtu. Pēc tās apmeklējuma bijām gluži vai atpūtušies. Starp citu, Sāmsalā uz katriem 2 iedzīvotājiem esot viena aita. Mūsmājās gan vairāk :) :) :). Sāmsaliešiem ir kur augt!

Šī baltā dzija krāsota augu krāsvielām. Priecē aci.
Dažādajos tūrisma objektos biju salasījusies kaudzēm bukletus un pārbraucienos tos centīgi studēju- cik nu man to ļāva mūsu jaunākā jaunkundze. Tā, ceļā uz Pangu klintīm (kaut kas līdzīgs Jūrkalnei tikai no kaļķamens), vienā bukletā ievēroju, ka pa ceļam ir bioloģiskā aitu ferma, kura piedāvā ieturēt arī maltīti. Pangu klintis man vairs nešķita svarīgas, gribējās redzēt kā saimnieko šīs fermas īpašnieki. Jāatzīst, ka klintis tomēr skatījām un tām nebija ne vainas, bet .... aitu restorāns tomēr bija daudz lielāks pārsteigums.  Pirms došanās uz šo vietu, pazvanījām uz norādīto tel.nr., lai noskaidrotu, cik tālu tas īsti ir un vai sestdienas pēcpusdienā varam cerēt uz ko ēdamu. Vīrietis mierīgi (protams, kā gan savādāk!) noskaidroja, kur mēs esam, cik mēs esam un atbildēja, ka ceļš būs vien 15 minūtes. Taisnību sakot, mums tas ceļš aizņēma daudz vairāk laika un pāris reizes jau sākām bažīties, ka neko neatradīsim- norāžu nekādu, pa lauku pāri iet 2 pēdas, kuras turpinās mežā.... Izbraucot no meža, ieraudzījām ganāmies aitas un atviegloti uzelpojām. Tad jau būsim atraduši. 

Roositalu lambaresto

Apkārt pamestas mājas, krūmi...nevarētu teikt, ka iedvesmojoši. Tomēr ceļš beidzas pie svaigi remontētas senas klēts ēkas ar elegantu virtuves piebūvi. Tāda būve pilnīgā nekurienē! Ieejot iekšā, sapratām, ka šis restorāns tiešām ir restorāns. Un atrodams tas tikai zinātājiem. Baltas telpas, kristāla lustras, gaumīgs un elegants iekārtojums. Paši saimnieki veikli darbojas kā viesmīļi un pavārs- visīstākais itālis! Tiekot pie ēdienkartes, palikām ar pavērtām mutēm. Protams, ēdienu cenas atbilda interjeram. Bet....piedāvājumā bija tādos variantos pagatavoti jēra gaļas ēdieni, par kuriem pat iedomāties nevarēju. Es tiku pie jēra gaļas lazanjas, bet meita izvēlējās burgera kotleti ar zaļumiem. Vīrs savukārt nolēma pamēģināt ko nedaudz tradicionālāku- grilētas jēra ribas. Ēdiens bija lielisks! Un vēl lieliskāks par to bija stāsts, kurā dalījās šīs vietas saimnieks. 

Ar aitkopību esot sācis nodarboties 2 apstākļu dēļ: pirmkārt vajadzējis kaut ko darīt ar vecāsmammas zemi, kas nonākusi viņa īpašumā un otrkārt, vietējie lopkopji nav pieņēmuši viņu savā pulciņā un viņam ir bijis jādomā pašam, kā organizēt visu saimniecību. Pirms 11 gadiem esot sācis ar 25 aitām, izpētījis, kā viss notiek, noīrējis prāmi un devies uz Gotlani iepirkt aitu mammas. Atgriezies ar 200 Gotlandes aitām, ticis pie Eiropas projekta, sabūvējis modernus angļu angārus un nu jau ir lielākā Gotlandes aitu ganāmpulka īpašnieks- esot veseli divi tūkstoši aitu. Jāsaka, cilvēks ar vērienu! Un skaidru nākotnes bildi. Aitas tiekot bioloģiski audzētas un tās labprāt pērk ārzemēs. Aitu ādas savukārt tiekot vestas ģērēt un krāsot uz Zviedriju. Saimnieks atzina, ka Igaunijas ģērētavās aitādu tikai sabojājot. Klusībā pie sevis arī nospriedu...ka tās, kas mūsmājās ir, drīzāk izskatās pēc sabojātām, ja salīdzina ar tiem smukumiem, kurus redzēju Rossi fermā.

Restorāns esot nupat kā sācis strādāt un to esot izveidojis jau pašu spēkiem. Atjaunojot senu klēti, pirmajā stāvā izvietojuši restorānu,bet otrajā- aitādu šūšanas darbnīcu. Mūsu sajūsmai nebija robežu, kad redzējām to, kā iekārtota darbnīca (moderns aprīkojums un elegants iekārtojums) un kādus izstrādājumus viņi tur ražo! Krāsas, pērles, izšuvumi- nekad nebūtu domājusi ka no aitādas var dabūt gatavu ko tādu. Turpmāk plānojot tā arī darboties- vasarā uzņemt gardēžus restorānā, bet ziemā šūt no aitādām dažādus smukums- spilvenus, čības, cepures, kažokus...un maučus.


Atbraucu mājās un prātoju- kā gan izģērēt un nokrāsot mūsu aitādas tā, lai varētu dabūt gatavu ko tādu! Varbūt jūs ko zināt?

Vairāk par Sāmsalas aitu centru "Know the sheep" skatīt šeit>>
Vairāk par bioloģisko aitu fermu un tās piedāvājumu skatīt šeit>>

trešdiena, 2015. gada 26. augusts

Epiģenētika un sistēmiskie sakārtojumi.


Atceros, kā uzsākot savas psiholoģijas studijas, sāku apzināties, ka pastāv saistība starp zinātnisko un nezinātnisko pieeju. Zinātniskā pieeja ticēja visam tam, ko izdevās laboratorijas apstākļos pierādīt. Nezinātniskā pieeja ticēja visam.... dažādu iemeslu dēļ. Un saistība starp abām pieejām radās mirklī, kad, kāds zinātnieks pierādīja, ka nezinātniskajai pieejai tomēr ir zinātnisks pamats. Nu gluži kā stāstā par kameni, ap kuras lidošanas zinātnisko pamatojomu ņēmās vairāki pētnieki vienu brīdi pierādot, ka viņa nevar lidot, tad atkal apgāžot iepriekšējo pierādījumu... tad atkal atrodot jaunus iemeslus "nespējai lidot". Tomēr kamenei par to ir  pilnīgi vienalga... un viņa turpina lidot.


Viena no manām pirmajām apziņām bija par spēju "zīlēt nākotni"- kaut kādā mirklī sapratu, ka cilvēki, kuri ar to nodarbojas vienkārši ir apveltīti ar spējām (var tās saukt arī par prasmēm, kuras var attīstīt), kuras cilvēks "parastais" tik labi nepārvalda. Zīlētāji spēj rūpīgāk vērot un ievērot, redz sakarības un izdara ātrus, reizēm pat neapzinātus slēdzienus, izmanto visas savas maņas un veido pilnīgi citādāku sarunu partnera tēlu, kā to redz cilvēks "parastais". Tad nu, balstoties uz šo tēlu zīlētāji šauj laukā lietas, kuras reizēm nogāž no kājām ar savu precizitāti. Protams, šobrīd es nedaudz vispārinu, bet darbības mehānisms ir līdzīgs. Un pilnīgi iespējams, zīlētāju vērošanas spēja izpaužas ne tikai mums zināmajās 4 maņās (dzirde, oža, redze, tauste), bet pastāv vēl kāda maņa, kura vēl nav zinātniski aprakstīti un laboratoriski pierādīta. Pagaidām.

Šādas pārdomas mani noveda pie sprieduma, ka ir lietas, kuras pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs par tām zinām, vai nē un neatkarīgi no tā, vai tās ir zinātniski pierādītas un aprakstītas, vai nē. Iespējams, ka abi pēdējie faktori ar priedēkli "ne" ir tikai pagaidām. Līdz mirklim, kad par to uzzināsim un līdz mirklim, kad kāds to atklās.

Turpinot šo tēmu, laikam vienu no lielākajiem šokiem piedzīvoju pirmo reizi pieredzot sistēmiskos sakārtojumus 2007.gadā. Atceros, kā sēdēju, vēroju notiekošo un klusībā sevi mierināju, ka neesmu maksājusi tik mežonīgi lielu dalības maksu, lai tā varētu nosegt atalgojumu tādam daudzumam aktieru, kuri spēlē visu šo "izrādi" speciāli man. Un bezmaksas uz šādu darbu jau nu gan neviens neparakstītos! Tie, kuri ir kaut reizi pabijuši sistēmiskajos izkārtojumos grupu formātā, saprot, par ko es runāju. Tas, ka cilvēki, kuri mani redz pirmo reizi, spēj par manu situāciju un par šajā situācijā iestaistītajiem elementiem paust tik precīzas notiekošā detaļas, satricināja manu priekšstatu par pasauli līdz pašiem pamatiem un vēl dziļāk.  Tad arī aizvien vairāk un vairāk pieķēros domai par "pagaidām zinātnieki to vēl nav pierādījuši, bet tas tomēr pastāv". Cilvēki, kuri profesionāli nodarbojas ar sistēmiskajiem sakārtojumiem šo fenomenu dēvē par morfoģenētisko lauku- vidi, kurā viss ir pašlaik (gan tas, kas bija, gan tas, kas būs) un kurai ir iespējams "pieslēgties", saņemt tās informācijas plūsmu, par kuru ir veidots pieprasījums. Lieki piebilst, ka oficiālā psiholoģija pret šo pieeju izturas visnotaļ rezervēti. Tomēr vietā ir piebilst, ka šīs teorijas radītājs B.Helingers, gluži tāpat kā K.Kastaņeda un viens no klasiskās psiholoģijas stūrakmeņiem K.G.Jungs, ir pavadījis pamatīgu laiku mācoties pie šamaņiem.

Tas bija tikai ievads manam šī brīža a-ha momentam. Momentam, kas ļāva saskatīt zinātnisko pieeju, kā pamatojumu tam, ko sludina B.Helingers. Un šoreiz stāsts par vienu pamat-tēzi, kas skar senču pieredzi. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži vien "izpeld" lietas, par kurām konkrētais cilvēks nav zinājis- kādi senču "grēki" vai traumatiskā pieredze, kas, kā izrādās, lielākā vai mazākā mērā ir bremzējuši konkrētā cilvēka dzīvi. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži vien tas ir saistīts ar dažādiem nepatīkamiem pārdzīvojiem un piedzīvojumiem, kas tiek noklusēti -aborti, vardarbība, slepkavība, incests, katastrofu piedzīvojumi utml. Šīs teorijas ietvaros tiek uzskatīts, ka šie dažādiem nepatīkamie pārdzīvojumi atstāj ietekmi uz nākamajām paaudzēm pat tad, kad par tiem nerunā, kad par tiem nezin neviens cits, ka tikai tas, kurš savulaik to piedzīvojis.

Pateicoties tam, ka mūsu jaunākā meita ir uzsākusi aktīvu pārvietošanos pa istabu un viena no viņas izklaidēm ir žurnālu rūpīga šķirstīšana un plēšana, uzgājām kādu nelasītu rakstu* par vienu varen interesantu pētījumu. Manuprāt, šis pētījums ikvienam sistēmistam būtu jāierāmē un jāsauc "heurēka!", jo beidzot ir pilnīgi konkrēti zinātnisks pamatojums tam, kādā veidā vecāku piedzīvotais atstāj pēdas bērnu dzīvēs.  Vienā vārdā to dēvē par epiģenētiku. Ja kāds konkrēts sugas indivīds savā dzīvē ir piedzīvojis ko traumatisku, tad viņa unikālais gēnu komplekts iegūst kompanjonus**, kuri ietekmē pašu gēnu izpaušanos. Saprotams, ka līdz ar gēnu komplektu, bērni saņem arī šos kompanojus un bauda to iedarbību sekas. Citiem vārdiem sakot, no mammas ir iespējams iegūt ne tikai zilas acis, bet arī ēšanas traucējumus, ja mamma ir savulaik piedzīvojusi badu. Bet no tēta var iegūt ne tikai tumšus matus, bet arī problēmas adaptēties sabiedrībā, ja tēva dzīvē bijusi kāda pamatīgi traumatiska pieredze.  Gēnu komplekts apaug un tiek nodots tālāk pēcnācējiem. Pēcnācēji turpina saņem šo informāciju un neapzinātā līmenī dzīvo ar līdzīgu musturu, kā "traumētie" vecāki, papildus tam iegūstot vēl trauksmi, tieksmi uz depresiju, problēmas ar uztura lietošanu utml, jeb t.s. visu psihologa apmeklējuma klasisko iemeslu komplektu. Pētījumi atspoguļo, kas tiek pārmantots no tēva un kas no mātes, un kā konkrēti tas izpaužas. Pētnieki turpina noskaidrot, kā notiek šo iepriekšminēto kompanoju rašanās un kāpēc šiem kompanjoniem tīk dalīt dzimumus. Vēl taisnības labad, jāpiebilst, ka šos pētījumu Braiens Diass un Kerijs Reislers /Brian Dias, Kerry Ressler, Emory University School of Medicine in Atlanta/ un Izabelle Mansuja /Isabelle Mansuy, Medical Faculty of The University of Zuerich/ veica ar pelēm. Bet tas nebūt nenozīmē, ka attiecināms tikai uz tām. Ir citi pētnieki, kuri arī ir veikuši pētījumus, kas apliecina līdzīgu tendenci arī cilvēku vidū- piem. Reičela Jehuda /Rachel Yehuda, Icahn School of Medicine at Mount Sinai/, kuras pētījumu objekts ir dažādi posttraumatiskā stresa upuri- gan holokaustu, gan karu, gan 11.septembri pārdzīvojušie. 

Viss notiek, kamene lido, bet zinātnieki meklē pierādījumus tās spēja lidot. Katrs nodarbojas ar savu :).

*  žurnāls "Ilustrētā zinātne" februāris, 2015

* * kompanjoni ir acetilgrupas, metilgrupas molekulas, kuras attiecīgi ieslēdz vai izslēdz konkrētā gēna darbību un mikro RNS, kas nosaka gēna aktivitāti.

Vairāk par epiģenētiku lasiet šeit>>

Vairāk par šiem pētījumiem lasiet šeit: 




trešdiena, 2015. gada 19. augusts

Aitkopība salu stilā. Hiiumaa.

Kādu laiku atpakaļ ar sajūsmu dalījos priekā par vilnas pārstrādes manufaktūru Pācē (lasīt šeit >>). Manas sajūsmas iemesli bija vairāki. Gan tas, ka mūsmājās mīt aitas un mums ir svarīgi pilnībā izmantot to sniegto labumu, tai skaitā arī vilnu, gan tas, ka vilnas pārstrādes manufaktūra piekopa ekoloģisku produkcijas ražošanu, gan tas, ka manufaktūras darbība bija mērāma vairākos gadu desmitos un tās iekārtas bija ar vēsturisku vērtību. Tāpat mani sajūsmināja iespēja šīs manufaktūras noliktavā iegādāt dzijas gan adīšanai, gan aušanai.

Tādēļ ir pilnīgi saprotams mūsu entuziasma uzplūds, mirklī, kad, esot Hiiumaa salas (Igaunijas 2.lielākā sala) tūrisma informācijas centrā, ieraudzījām bukletu par vilnas pārstrādes rūpnīcu. Šis objekts pilnīgi noteikti tika iekļauts mūsu maršrutā. Sacīts- darīts. Un itin nemaz nebijām vīlušies. 
Izmantojot tūrisma informācijas centra karti pavisam viegli atradām vilnas rūpnīciņu jeb Villavabrik Hiiu Vill - skatīt šeit>>
Gara balta māja ar īsto uzrakstu un smuki ziedošu ģerāniju podiem priecēja aci vēl pirms pašas rūpnīciņas apmeklējuma. Pametām aci uz dažādu krāsu aitām, kuras turpat ganījās un devāmies iekšā. Nonācām tādā kā stiklotā priekštelpā, kurā vienlaikus pildīja arī salonveikala lomu. 

Bet tālāk aiz stiklotajiem logiem darbojās tās- vairākas vilnas apstrādes mašīnas. Riktīgs konveijers- vienā mašīnā plucina, otrā uzkārš, trešā uzkārš vēl labāk, bet pēdējā vilnu jau satin lielās spolēs jēldzijā.
 





Šīs iekārtas šajā ēkā darbojas vēl kopš padomju laikiem, kad 1950. gadā šeit tika izveidots vilnas pārstrādes kombināts. Tomēr pašas iekārtas ir krietni vien vecākas par rūpnīcu un atsauc atmiņā reiz Lionā redzētās jūgendlaika šantī mežģīņu mašīnas. Mūsdienās rūpes par šo vietu un ārodu uzņēmusies  Valdma ģimene. Sieva esot galvenā dizainere salonveikaliņā iegādājamiem izstrādājumiem, bet vīrieši uzņemoties visus mašīnu darbus- dara visu, lai no tīras vilnas tiktu līdz dzijai. Kamēr vīri izrādīja mašīnas un stāstīja par savu pieredzi, tikmēr rūpnīciņas saimniece uz tikko adītas pelēkas cepurītes veikliem dūrieniem izšuva baltu aitiņu :).


Villavabrik Hiiu Vill, Hiiumaa, Estonia

Jāsaka, ka šādas vilnas kāršanas mašīnas redzēju pirmo reizi. Mums noveicās ar apmeklējuma laiku, jo visas reizē tas ļoti reti kad darbina. Savukārt vērpšanas un šķeterēšanas iekārtas jau biju skatījusi Pācē. Atšķirībā no Pāces, šajā rūpnīciņā nebija nekādu t.s. slapjo darbu- ne te vilnu mazgāja, ne krāsoja. Kad ieminējāmies par to rūpnīciņas saimniekam, viņš teica, ka tā esot viņiem liela problēma- vilnas mazgāšana. Tad vilkām ārā  Sofijas laivu saimnieka Turaida Šēfera padomu- par vilnas mazgāšanu ar tīklu un laivas metodi jūrā (ieliek vilnu zvejas tīklā, piesien pie laivas un aidā jūriņā- izmet labi garu līkumu un vilna tīra!). Igauņu salas Hiiumaa iemītnieks sirsnīgi par to smējās- tā nu gan nekas nesanākšot. Tad jau labāk aitu aizvest uz jūrmalu...un tur izmazgāt ;).


 
Par spīti slapjo darbu ierobežojumam, šajā vietā bija iespējams redzēt vairāku krāsu dzijas.....lai gan tās nebija krāsotas. Izrādās, ka Igaunijas salās ir ļoti daudz dažādu krāsu aitu no pilnīgi sniegbaltas līdz ogļu melnai. Tādējādi ir iespējams tikt pie dažādām pelēkās nokrāsas dzijām, kas ir pilnīgi dabīgas- ne grama krāsvielu. 
Sirsnīgi izrunājāmies (krieviski un ar pirkstu palīdzību :)) ar rūpnīciņas saimnieku un uzzinājām, ka varam tikt ne tikai pie gataviem adījumiem, bet arī pie dzijas. Tiesa, saimnieks atvainojās, sakot, ka palikusi tikai zeķu dzija (ar notrūkumiem), to nevarot adāmmašīnā izmantot. Bet par to man bēdas mazas- adu tikai ar rokām. Un zeķes no šādas dzijas sanāk labu labās. Piemēram, lūk tādas, kā noskatītas šis rūpnīciņas mājas lapā.


Prieks par tādiem uzņēmējiem!  Un prieks par dabīgo dziju, kurai pielietojums ilgi nebūs jāgaida.
Starp citu- garās baltās mājas vienā galā atrodas kafejnīca, kur baudīt dzērienus un uzkodas.
Un vēl. Nebiju domājusi, ka Igaunijas salās tik bieži sastapšu auseklīšus, akas zīmes...un citus rakstus, kas mums tik pazīstami. Laikam mūs vieno ne tikai baltās aitas :)