svētdiena, 2020. gada 25. oktobris

Vai to tiešām vajag?

Kopš septembra sprinta tempā skrienu maratonu. Nav viegli. Iestiepjas ne tikai manas plānošanas un jaunas informācijas daudzuma aptveršanas spējas, bet arī smuki notiek ego piezemēšana visvisādos veidos. Mācos to visu izdzīvot un piedzīvot. Un, pēkšņi, šovakar sajutos absolūti laimīga.

Biju nolēmusi svētdienas vakaru pavadīt saliekot iepriekš sameklēto info smukā prezentācijā- ko citkārt vienkārši demonstrētu klasē kopā ar savu stāstījumu. Bet, tagad to visu vajag izdomāt, kā padarīt uztveramu attālināti. Nav pirmā reize, kad sastopos ar izaicinājumu pārvērst klātienes kursu attālinātajā. Tikai šoreiz izaicinājumam ir pievienojies tas, ka ne es esmu izstrādājusi šo programmu. Es šo tēmu redzu pilnīgi citādāk un man ir svešs un, vienā otrā gadījumā, pat nepieņemams veids, kā to traktē izglītības standarts. Ok, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par ko citu.

Ar vislabākajiem nodomiem, esmu piesēdusi pie datora, lai izveidotu jau iepriekš minēto prezentāciju. Un, tadamm, zvana telefons. Tagad? Vakarā? Kam mani tik vēlu vajag?

A....paskatos...un bāc! atmiņā atgriežas plāns šovakar pildīt kouča mentora studiju programmas mājas darbu- trijatā trenēt kouča mentora prasmes. Neērti. Biju aizmirsusi. Pilnīgi. Kopš septembra atvērto failu apjoms vēl joprojām pārspēj mana procesora jaudu. Atvainojos un steidzu iekārtot darba vietu. Šovakar esmu kouča lomā. Būs jāatbild uz mentora jautājumu par vēlamo kompetenču attīstīšanu. Pāršķirstu kompetences un izvēlos, manuprāt, visaktuālākais. Sākam darbu. Vienojamies ar mentoru par nosacījumiem. Sāku strādāt ar klientu. Dziļi un izaicinoši. Sesija beidzas. Saņemu atgriezenisko saiti. Trāpīgu un noderīgu. Vēl vairāk. Arī klients pievieno savu skatījumu. Un vēl vairāk. Mentors pēc mana aicinājuma piedāvā vēl citus jautājumus, kurus varētu uzdot klientam. Bāc! Cik apziņu paplašinošus! Un tad es saprotu. ka baudu šo procesu. Sarunu, atgriezenisko saiti. Un to, ka mani neaizmirsa...

Prezentācija? Hmm. Vai to tiešām vajag?

Vai tiešām visu vajag tā, kā esam iedomājušies? Pavisam neatliekamais mūs neaizmirsīs. Un pazvanīs tieši tajā mirklī, kad visvairāk ir vajadzīgs. Gadus atpakaļ man šos vārdus, tikai citā kontekstā, teica viens izcils mentors. Bet, kā ierasts, tā pa īstam pielec krietni vēlāk.

Pateicos!


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana