piektdiena, 2020. gada 8. maijs

Ceļš uz veselumu. Atklājumi pusceļā

Šo ierakstu sāku februāra beigās, bet nobeidzu tagad, kad ir jau ziedonis. Šoreiz par pusceļu un atklājumiem.

Tā, kā hroniskas laimboreliozes ārstēšanās kursu uzsāku pagājušā gada jūnija beigās, tad tagad vajadzētu būt ceļam jau pusē. Ak, vai, bet sajūtas par to liecina visai maz. Vēl joprojām regulāri uznāk nespēks un sāpes locītavās. Tāpat arī mazā temperatūriņa un iekšējā "galerta sajūta" mēdz negaidīti uzrasties uz izjaukt plānus (taisnību sakot, temperatūriņas un šīs trīceklīgās sajūtas dēļ šodien esmu iedevusi sev brīvdienu un varu pievērsties nevis dienišķās iztikas nodrošināšanas darbiem, bet gan bloga ieraksta veidošanai :) ). Arī džinkstoņa ausīs, nespēja kārtīgi satvert un noturēt nelielus (vai tieši pretēji - lielus un smagus) priekšmetus, totāls disaster ar atmiņu un endometrija hiperplāzija kā oga uz visas šīs laimas kūkas. Šķiet, ka nupat jau spēki beigsies, lai gan...ja salīdzina ar pirms padsmit gadiem piedzīvoto, vismaz ir skaidrība, kas ir šo spēku laupītājs. Laims, sasodītais laims. Pēdējā vizītē pie ārstes uzzināju, ka vairāki mani simptomi liecina par to, ka esmu saķērusi vēl ko paralēli laimam. Ak. BET. Ir arī kaut kas labs pa šo laiku noticis. Kas nozīmē, ka ir kāda jēga visam kas darīts.
Tātad- VAIRS NAV "STĪVAIS KAKLS". Nav, un viss. Protams, reizēs, kad intensīvi strādāju pie datora, tas stīvums uz mirkli parādās, bet tas nav salīdzināms ar to, kā bija. Olalā! 
Esmu aizmirsusi par REGULĀRAJĀM MUGURAS SĀPĒM. Pagājušajā vasarā biju atklājusi adatu paklājiņa maģisko iedarbību muguras sāpju gadījumā. Tagad mans paklājiņš stāv stūrīti un lēnām pārklājas ar putekļu kārtiņu. Mugura vairs nesāp. 
Es zinu, kā tas ir, kad NEKAS NESĀP un IR SPĒKS DOTIES SKRIET. Gatavība doties skriet ir kā signāls tam, ka šodien es jūtos kā absolūti normāls cilvēks.
Tiesa, pēdējās sajūtas man nav patstāvīgas. Tās mēdz pāriet. Mēģinu sekot līdzi un saprast, kuros mirkļos mans spēks zūd un kad ir tās reizes, kad no rīta mostos spēka pilna. Pilnīgi noteikti esmu sapratusi, kas man palīdz tad, kad ir pavisam slikti:
-profesionāls pirts rituāls (šķiet, visi mošķi mani pēc tā pamet)
-reizēs, kad nav pieejama pirts, došanās maksimāli karstā magnija sāls vannā (uzmanīgi ar izkāpšanu no vannas- ir iespēja itin viegli zaudēt samaņu strauji to darot).

Paralēli herbālajiem preparātiem dzeru visu ko- gan kalnrozītes tēju (pretērču tēja), gan ingvercitronūdeni (labs toksikozēm), gan cigoriņu kafiju (laba aknām). Atklāju vēl vienu lielisku resursu herbālo preparātu iegādei- tepat netālu - Polijā (LymeHerbs). Priecē piedāvājuma dažādība (ir gan kapsulas, gan tinktūras, gan pulveri, gan drogas), un piegādes ātrums. Līdz ar pandēmiju, ASV piegādes ir sākušas kavēties, bet poļi spēj piegādāt nedēļas ietvaros. 
Kopš ziedoņa špricēju bites. Ja pagājušajā gadā baidījos pati tās ķert un galēt nost (bite pēc dzelšanas esot lemta nāvei), tad šogad mani kārtējā ērce piespieda atklāt vēl neatklātās savas spējas. Jā, es varu noķert biti :) Tam ir nepieciešama sērkociņu kastīte un pacietība. Kamēr bite šeptē pa ziedu, tikmēr iešūplādēju to sērkociņu kastītē. Pēcāk vajadzīga plēve, ar kuras palīdzību novirzu biti tur, kur vēlos saņemt dzēlienu. Nežēlīgi. No it visām pusēm. Ja jau par resursu atklāšanu, tad esmu atklājusi arī to, ka mans vājums ir kļuvis par manu profesionālo spēku. Jūtīgums man ļauj individuālā darbā ar klientu uztvert nianses un atgriezt klientam atpakaļ to, ko citkārt varbūt pat nepamanītu- tādējādi esmu vērtīgāks resurss saviem individuālajiem klientiem. Tāpat esmu atklājusi arī kortizola (stresa hormons) spēku. Ik reiz, kad esmu devusies vadīt pasākumu ar mazo temperatūriņu un lielo nespēku, līdz ar pirmajām pasākuma vadīšanas minūtēm jūtu, ka esmu teju vai vesela. Nekur nekas nesāp un temperatūra ir normalizējusies. Izrādās, ka šādi darbojas stresa hormons- tas mobilizē organisma resursus. Kā mana kolēģe Laila Jemberga saka- tas ir gluži tā, it kā ierindas darbiniekam atnāktu darba uzdevums nevis no tiešā priekšnieka, bet no lielā kompānijas bosa. Darbinieks, protams, metas pildīt lielā bosa uzdevumu. Ok, tiešā priekšnieka komandas jau arī neviens neatceļ, bet to izpilde tiek atlikta uz vēlāku laiku. Esmu lasījusi par šo fenomenu- ārstēt pirmatnējo saslimšanu simptomus ar stresu. Tomēr mans gadījums nav īsti pieskaitāms pie pirmatnējiem, tamdēļ lielākā daļā gadījumu es (mans ķermenis) atgriežos pie tiešā vadītāja uzdevumu izpildes- t.i. iekšējās cīņas ar ērces/ērču koduma izraisītajām kaitēm.  Ilgu laiku uzskatīju, ka mana slimība ir cieši saistīta ar manu nespēju noturēt savas robežas (pateikt "nē", skaidri paust savu nostāju utml), bet, kad uzzināju, ka ar šo pašu kaiti slimo manā skatījumā izcili garā spēcīgi cilvēki, es sāku pārskatīt savu viedokli par šo. Nezinu, var jau būt, ka maldos atkal. Vēroju, domāju un mācos no visa, ko piedzīvoju. 
Mēdz sacīt, ka slimība ir atnākusi, lai mums ko iemācītu. Nav tiesa. Viss, kas ar mums notiek ir tamdēļ, lai mēs ko iemācītos. Nav vērts slimību celt uz augstāka pjedestāla, kā visu, kas noticis mūsu dzīvēs. Bet svarīgi ir izmantot to, kas mums jau ir. Atkārtot to, kas mums jau sanāk un soli pa solim atgriezties pie sava veseluma.
Turpinām. Vismaz es to darīšu. 

svētdiena, 2020. gada 2. februāris

Ceļš uz veselumu. Alternatīva

Jau iepriekš minēju, ka man ir pamatotas aizdomas, ka reiz jau esmu, nezinot, tikusi ar laimboreliozi galā. Kas man tā liek domāt? Pirmkārt, simptomu uzskaitījums, kuri ir līdzīgi gan toreiz, kad nezināju, ar ko slimoju, gan tagad, kad ir uzstādīta diagnoze- laimboreliozes hroniska forma. Otrkārt, tas, ka simptomi pazuda pēc mērķtiecīgas jebkādas medikamentozas terapijas vai jebkādu citu klasiskās medicīnas pakalpojumu izmantošanas. Liekot kopā abus šos faktus, secinu, ka ir iespējams arī šāds brīnums- izārstēšanās paša spēkiem :). Tiesa, tikai makten ilgā periodā. Manā gadījumā tie bija 8 gadi. Bet varbūt es maldos. Nezinu. Tā ir tikai mana sajūta, kas piedod spēku. Savukārt, šobrīd, ejot herbālo ceļu, ļoti ceru sasniegt veseluma sajūtu daudz ātrāk.

Iepriekš rakstīju par saviem veseluma meklējumiem un neveiksmēm no somatiska viedokļa (dažādi fiziskie kreņķi un kreņķīši). Tie, kas saskārušies ar laimboreliozi, gan jau ka ir lietas kursā arī par šīs slimības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā ir smaga ne tikai tamdēļ, ka sāp ķermenis, bet arī tamdēļ, ka iestājas "dvēseles tumšā nakts". Par šo faktu uzzināju tikai 2017.gadā, kad pētot info par, nu jau diagnosticēto, kaiti, uzgāju rakstu, ka borēlijas diezgan raiti mēdzot notiesāt serotonīnu- neiromediatoru, kurš visa cita starpā liek pasauli redzēt no pozitīvā skatu punkta. Un tiešām, gan 2017., gan arī 2006.gadā dzīve man, nez kāpēc, rādījās tumšās krāsās. Tas, protams, atstāja ietekmi arī uz attiecībām ar apkārtējiem. Tā, ap 2007.gadu nemanot, nonācu līdz tam, ka sāku regulāri apmeklēt psihologu, dažādus pašizaugsmes seminārus, iedziļinājos dažādās alternatīvās veselības un psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanas pieejās.  Bija periods, kad regulāri gāju pirtī. Tad, patiecoties lieliskai kompānijai, veselu ziemu gandrīz katru darba dienu gāju jūra. Tolaik tas man šķita, kā lielisks veids, lai noņemtu darba dienas stresu. Tikai nesen uzzināju, tas arī ir viens lielisks veids, kā celt hemoglobīna līmeni, kurš borēliju radīto orgānu sistēmu disfunkcijas iespaidā var krietni vien kristies. Tāpat izmēģināju arī badošanos kūri speciālistu uzraudzībā. Atceros, ka toreiz, kad infektoloģijas centrā man ieteica vairs neapmeklēt baseinu, lai izvairītos no mazās temperatūriņas un kaulu sāpītem, es pieņēmu lēmumu doties uz Lielupi- tādu kā badošanās centru, kur veselu nedēļu uzturējos. Protams, arī kilogrami zuda, tomēr lielāks ieguvums bija uz laiku pazudušās sāpes un temperatūriņa. Es taustījos. Strādāju ar sevi. Nomainīju darba vietu. Vairākas. Apguvu jaunu profesiju. Sāku veidot savu, freelancer karjeru. Un, tad, kādā mirklī, sapratu, ka temperatūras man nav. Ka sāpītes vairs nemoka. Un, ka, pat endometrija hiperplāzija vairs netraucē par spīti tam, ka jau labu laiku biju pārtraukusi lietot hormonālos preparātus. Aleluja. Es biju vesela! Kā apstiprinājums šīm sajūtām bija grūtniecība, kurai, teorētiski nevajadzēja iestāties, jo taču endometrija hiperplāzija....Ok. Atmetu visam ar roku. Un baudīju dzīvi.

Ko ar visu šo gribēju teikt? Pavisam vienkārši- ieklausoties sevī mēs katrs varam pats sevi izārstēt. Visas šīs izvēles es veicu apzināti. Pati. Man iekšēji bija sajūta, ka tā ir jādara. Ka tā ir pareizi. Ik reiz bija kāds, kurš teica, ka mans lēmums nav prātīgs. Tomēr es turpināju. Un bija rezultāts. Jā, tas nenotika ātri. Jā, tas reizums bija ekstrēmi, neprātīgi un nesaudzīgi. Un, sasodīts, tas mani nepasargāja no jaunas saslimšanas. Šķiet, ka šis fakts bija vissāpīgākais. Kā? Es taču jau tik daudz ko esmu izdarījusi, lai būtu vesela. Kas, tas ir? Un te man nākas atzīt, ka ērces domā citādāk. Ar labām domām vien vesels nebūsi. Tā 2017.gadā ietrāpīju šajā ritenī vēl vienu reizi. Jautāsiet, kamdēļ šoreiz neeju pirtīs, jūrās un nebadojos? Nemāku pat atbildēt, kāpēc. Varbūt tamdēļ, ka ticu tam, ka herbālais ceļš komplektā ar uztura pieslīpēšanu un psiholoģiskās higiēnas ievērošanu varētu būt mudīgāks veids, kā tikt līdz veselumam. Un nav  jau tā, ka nekarsētos pirtī vai nekāptu stindzinošā ūdenī. Es to visu daru. Tikai šoreiz daudz saudzīgāk pret sevi. Kā, nekā. vecums nenāk viens. Bet, ar pieredzi.  Esmu nolēmusi pamēģināt. Vēl vismaz pusgadu sekot šim ceļam...un, tad, ja tā arī nebūšu tikusi uz strīpas, atgriezties pie regulārām sarunām ar jūru (piedodiet- dīķi nav manējā stihija), pirtsgariņu un sāta Dievu. Par psiholoģiju, tur gan man šaubu nav- tur ir tēmas un jomas, kurās redzu iespēju augt un attīstīties. Lai izdodas man. Un arī jums!

Saraksts ar lietām, kuras, manuprāt, man ir līdzējušas sekojot savai iekšējai balsij:
-pirts 1 x nedēļā;
-iebrišana (iekliegšana) jūrā ar iegremdēšanos tajā līdz kaklam;
-piena, kartupeļu, baltmaizes, cukura, krējuma, sviesta, cūkgaļas izslēgšana no uztura;
-absolūtās neēšanas diena ik nedēļu (mani kolēģi to sauca: "Un Inti opjatj sreda! :)";
-divas dienas nedēļā bez olbaltumvielām;
-darbs ar psihologu;
-savas vides veidošana (gan fiziskās, gan emocionālās, gan mentālās);
-draugi, draugi, draugi;
-koučinga studijas (tur, gribot, negribot, ir JĀdara...JĀsaņemās)
-darba/atpūtas līdzsvars;
-dabisko lietu kārtības pētīšana un pieņemšana (saules un pasaules riti);
-nodarbošanās ar savu lietu- t.i. darīt to, kas sagādā prieku, baudu, gandarījumu;
-savu robežu nospraušana (o, jā, šī ir tēma, kurā, vēl ir kur piestrādāt vēl joprojām).

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.