sestdiena, 2020. gada 12. decembris

Zinātnes filosofija. Kvalitatīvā metode tās kontekstā.

Kā jau iepriekš minēju, esmu gatava dalīties ar saviem studiju darbiem. Iespējams, ka kādam noderēs, lai saprastu, kur mana ikdiena tagad paiet, bet, iespējams, kādam tas palīdzēs saprast, ko īsti mūsdienās mācās psihologi. Nepretendēju uz kādu pareizību vai nepareizību šos darbus publicējot. Nedomājiet, ka tieši šādi rakstot, iegūsiet vislabāko atzīmi kādas augstskolas kādā studiju kursā. Bet, ja gribas iegūt priekšstatu, laipni aicināti iedziļināties. Man šis darbs paņēma ļoti daudz laika un enerģijas. Vēl joprojām pret jēdzienu "zinātnisks" izturos rezervēti. :)

Zinātnes filosofija 


Lai varētu novērtēt kvalitatīvo metodi zinātnes filosofijas kontekstā, likumsakarīgi ir izpētīt pašu kontekstu- t.i zinātnes filosofiju. Savukārt zinātnes filosofiju nav iespējams apskatīt atrauti no tās tapšanas vēstures, jo tas savā ziņā atspoguļo zinātnes filosofijas....filosofiju. Tāpēc šī darba ietvaros tiks apskatīta ne tikai zinātnes filosofija, bet arī tās attīstība, zinātnes filosofijas konteksts kā tāds un kvalitatīvā metode šajā kontekstā. Darba nobeigumā padalīšos ar saviem secinājumiem un prognozēm zinātnes filosofijas attīstībā, jo, manuprāt, bez tā īsti nav izprotama zinātnes filosofija un kvalitatīvās metodes vieta tajā. 

Tātad.Kas tad ir zinātnes filosofija? Šķietami skaidri ir abi vārdi atsevišķi - gan zinātne, gan filosofija. Ar pirmo vārdu ierasti saprotam ar dziļi kādā šaurā jomā ieinteresētu cilvēku ar konkrētajā laikā izcilākajiem līdzekļiem rūpīgi veiktu kādas problēmas izpēti, kas rezultējas ar praktisku ikdienas problēmu risinājumu vai risinājuma uzlabošanu. Ar otro, savukārt, ir nedaudz sarežģītāk, jo filosofijas darba produktu īsti nav iespējams nedz paņemt rokā, nedz arī saskatīt, to var tikai apjēgt. Ar filosofiju nodarbojas cilvēki, kuri grib izprast lietu un esības kārtību. Abas šīs nozares saista tas, ka ar tām ierasti nodarbojas augsti intelektuāli attīstīti cilvēki un tas, ka ir vēlme izzināt. Ja vienā gadījumā (zinātne) bez mijiedarbības ar apkārtējo pasauli, izziņa nav īsti iespējama, tad otrā gadījumā (filosofija) šī mijiedarbība nav tik izteikta, lai gan nevar noliegt arī tās lomu kādas noteiktas filosofiskās domas attīstībā . Jā, kas tad īsti ir zinātnes filosofija? Kā norāda populārzinātniskie avoti, tā ir „viena no filosofijas nozarēm kā atbilde uz nepieciešamību izveidot vispārinātu, dziļu un adekvātu priekšstatu par zinātnes lomu un funkcijām kā jauna instrumenta cilvēka pasaules izzināšanai zinātnes un tehnikas revolūcijas apstākļos.” (Lys tween, 2020) Ir vērts pieminēt, ka šis konkrētais zinātnes filosofijas formulējums ir radies kritiskas apspriešanas rezultātā (populārzinātniskajā interneta enciklopēdijā Vikipēdija ir iespēja publiski apspriest jebko publicētu), kas savā ziņā ir viena no zinātnes filosofijas attīstības iezīmēm, par kurām runāšu vēlāk, apskatot zinātnes filosofijas attīstību. Zinātnes filosofija kā atsevišķs filosofijas virziens ir veidojies 19. gadsimtā, lai gan tās iedīgļi ir meklējami, kā norāda Lars Johansons (Johansson, 2016), jau Senajā Grieķijā. Tajā laikā ir radušās vairākas idejas (Joniešu dabas filosofu dabas izskaidrojuma veids, Sokrāta popularizētais uzsvars uz racionālo argumentāciju, Aristoteļa koncepts par loģisko validitāti un Eiklīda aksiomātiskā matemātika), kurām pateicoties, teju vai divus tūkostošus gadus vēlāk izdevās izveidot zinātnes filosofijas nozari. Kā jau iepriekš rakstīju, ja zinātnes galvenais uzdevums ir gana praktisks, tad zinātnes apvienojums ar filosofiju pievieno tai būtisku teorētisko pamatojumu. Populārzinātniskos avotos šo terminu skaidro sekojoši: „Ja zinātnes galvenais uzdevums ir patiesības iegūšana, tad zinātnes filosfijas uzdevums ir cilvēces sociālās prakses teorētiskā daļa, vienas no cilvēciskā intelekta vērtīgākajām sfērām, kuras ietvaros notiek jautājuma „kā ir iespējams sasniegt patiesību?” apspriešana” (Философия науки, 2020). Jau pieskāros zinātnes filosofijas vēsturei, minot Seno Grieķiju, bet ierasti par zinātnes filosofijas vēstures sākumu uzskata periodu 19. gadsimtā, kad izcili tā laika domātāji sāka meklēt atbildi uz jautājumu: „Kas ir patiesība un kā pie tās nokļūt?” Atskatoties pagātnē, šobrīd zinātnes filosofijas attīstībā var izdalīt vairākus etapus: modernisma periods ar pozitīvismu, postpozitivismu un postmodernisma periodos ar konstruktīvismu un konstruktīvi ideoloģisko paradigmu. Savukārt, mūsdienās jau runā jau par metamodernismu, kuru šobrīd piedzīvojam un kurš vēl tikai tiek pētīts. 

Pozitīvisms, par kura rašanos periodu uzskata 19. gadsimtu, kad precīzi izpētāmo dabaszinātņu vērtība pieauga ikkatra indivīda acīs, kurš sevi uzskatīja par progresīvu. Tas bija modernisma etaps, kuram bija raksturīga empīriska pieeja un valdīja tādi uzskati, kā: zinātne un zinātniskā racionalitāte ir augstākā vērtībai; visas dabaszinātņu metodes ir nepieciešams attiecināt arī uz humanitārajām zinātnēm; zinātnē it viss ir jāpārbauda ar praktisku pieredzi, tajā nav vietas prāta konstrukcijām; ticība zinātnes progresam. Tādējādi tika nodalīta zinātne no metafizikas un noliegta jebkāda ideja par iedzimtajām izziņas formām.Tika apstrīdēts it viss, pat pieredze. Radās tādi jēdzieni kā pieredzes kritika (empiriokriticisms), pieredzes attīrīšana, visu patiesību kritiska izvērtēšana. Nav nekā absolūta, it viss ir pakļaujams kritiskai izpētei. Lai arī zināšanas veidojas no pieredzes, tās ir pakļaujams verifikācijai. Tomēr, ja paskatās no otras puses, šajā etapā tika izveidota pārliecība, kas ir nozīmīgs pakāpiens pasaules izziņā kā tādā: ”ir iespējams iegūt objektīvu priekšstatu par pastāvošo pasauli, ka zinātniskā metode ļauj iegūt zināšanas, kas objektīvi atspoguļo reālo pasauli” (Mārtinsone un Pipere, 2011). Tāpat tajā laikā lielu vērību pievērsa loģikai un pat izvirzīja uzdevumu izveidot tādu valodu, kas būtu loģiski pilnīga un nodrošinātu viennozīmīgu vārdu un faktu atbilstību. Tomēr, ar laiku, turpmākie zinātniskie atklājumi radīja pretrunas šajā pieejā un radīja augsni nākamajam etapam. 

Postpozitīvisma idejas aizsākās divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. Šis hronoloģiskais etaps radās kā vajadzība pēc pozitīvisma trūkumu novēršanas. Pat Einšteina gatavība pakļaut savas teorijas kritikai ļāva pieņemt, ka nekas nav pilnīgs, ka ir iespējams iegūt tikai daļēju objektīvu viedokli, jo nav nevienas pilnīgas metodes to pilnīgai noskaidrošanai. Nepieciešamību visu verificēt nomainīja vēlme visu tieši pretēji - falsificēt. Jo īpaši šo pieeju uzsvēra Karls Popers. Valdīja uzskats, ka zinātnes attīstība notiek caur hipotēžu izvirzīšanu un apgāšanu, vēl vairāk, lai kādu teoriju varētu uzskatīt par zinātnisku, tai ir jāiekļaujas pētījumu ķēdē jeb pētījumu programmā, kuru veido vairākas teorijas. Imre Lakatoss bija šo pētījumu ķēžu idejas autors. Turpinot attīstīt falsifikācijas pieeju, Tomass Kūns piedāvāja skatīties uz zinātnes attīstību atsevišķos izrāvienos - no sākuma zināšanas krājas vienas paradigmas ietvaros, tad notiek zinātniski tehniskā revolūcija, paradigmas mainās un atkal kādu laiku zināšanas tiek uzkrātas šīs jaunās paradigmas ietvaros, līdz mirklim, kad pienāk nākamais zinātniski tehniskās revolūcijas vilnis. Tieši T. Kūns arī ieviesa paradigmas konceptu - „noteiktu pasaules uzskatu, ko veido vērtību, pārliecību un metodoloģisko pieņēmumu kopums, kuru uzskata par atbilstošu.” (Mārtinsone un Pipere, 2011). Kā zināms, revolūcijas notiek tad, kad esošie apstākļi neapmierina šajos apstākļos esošos objektus un subjektus. Tā arī zinātnē - jauns izrāviens notiek tad, kad esošā zinātnes paradigma neapmierina zinātniekus un viņi redz, ka konkrēta paradigma zaudē spēju risināt zinātniskās problēmas. Tas notiek kādā konkrētās zinātnes paradigmas attīstības etapā, kur novērojumu un konkrētās zinātnes paradigmas prognožu starpā veidojas anomālijas. Kūns runā arī par normālu zinātnes funkcionēšanu, t.i. par laiku starp zinātniski tehniskajām revolūcijām. Faktiski, gluži kā ikviena dzīva būtne (ne tikai būtne, arī to daļas, piemēram, smadzenes) tiecas pēc līdzsvara perioda, arī zinātnei ir tāda tendence. Kūns norāda, ka jaunā paradigma nekādi nevar ietvert daļu vecās paradigmas - tā tiek pilnībā noraidīta, zinātnieka skats uz pasauli tiek pilnībā mainīts. Un tādā gadījumā loģisks ir secinājums, ka zinātnieka paradigma ietekmē viņa uztveri. Tādējādi Kūns ievieš vēl ko jaunu zinātnes filosofijā - cilvēka faktoru. Sekojot Kūna idejai par cilvēcisko, nākamajā etapā notiek nozīmīga pievēršanās šī faktora ietekmei. 

Konstruktīvisms/konstrukcionisms savu attīstību sāk pagājušā gadsimta vidū un otrajā pusē jau guva gan plašu popularitāti. Līdz ar cilvēciskā ieviešanu zinātniskajā filosofijā parādījās subjektīvisms. Parādījās uzskats, ka tāda jēdziena, kā viena realitāte nepastāv, jo katrs mēs to redzam atšķirīgi. Realitāte rodas, to konstruējot no tā, ko zinām, ko uztveram, ar ko mijiedarbojamies. Mēs varam realitāti konstruēt ar sociālās prakses, uzskatu un pieredzes palīdzību, jo realitāte nav mums dota. Zināšanām pašām par sevi nav nekādas vērtības, tām ir jābūt mijiedarbība ar zinātāju un katrs zinātājs tās pieredz subjektīvi. Šis etaps aizsāka universālu patiesību pastāvēšanas apstrīdēšanu, šajā pieejā tiek atbalstīta viedokļu mainība un daudzveidīgums. Izcils šīs paradigmas pārstāvis ir Pauls Feierābends kuram „... ir piešķirts apzīmējums "vissliktākais zinātnes ienaidnieks", un pēc kritiskā racionālisma apskata filozofiskajās mācību grāmatās viņš parasti tiek tikai īsi pieminēts kā marginālis.” (Treiblmaier, 2018) un viss tikai tāpēc, ka skatu punkta maiņa, kuru nācās piedzīvot iepriekšējās zinātnes filosofijas paradigmas pārstāvjiem, bija sasodīti spēcīga. Atceros, kā 2010.gadā pirmo reizi Dīna Radina grāmatā (Radins, 2010) izlasīju par fotonu, kurš vērotāja esamības gadījumā uzvedas kā daļiņa, bet vērotāja neesamības gadījumā- kā vilnis. Šajā grāmatā aprakstīts vēl tālajā 1801.gadā publicētā Tomasa Janga dubultejas eksperiments (Double-slit experiment, 2020). Kā fotons var zināt, ka viņu vēro? Manā galvā notika absolūta paradigmas maiņa. Līdz šim valdījušais priekštats par atsevišķu parādību esamību, kuras darbojas neatkarīgi no manis, sabruka vienā mirklī. Līdz ar to pieauga arī mana atbildība par to, ko varu ietekmēt. Šī atklāsme man personiski bija ārkārtīgi būtiska un ilgu laiku dzīvoju absolūtā pārliecībā, ka no manis ir atkarīgs viss. Protams, šeit, aprakstot, es nedaudz pārspīlēju, bet, manuprāt, šī mana pieredze parāda, kā notiek paradigmas maiņa, par kuru runāja T.Kūns iepriekšējā zinātnes filosofijas attīstības etapā. Protams, es neesmu unikāla, šī ideja par eksperimenta novērotāja ietekmi neliek mieru arī daudziem citiem pētniekiem: „mans apzināts lēmums par to, kā novērot elektronu, zināmā mērā noteiks šī elektrona īpašības. Ja es uzdošu tam daļiņas jautājumu, viņš man sniegs daļiņas atbildi; ja es viņam uzdošu viļņa jautājumu, viņš man dos viļņa atbildi. Elektronam nav objektīvu īpašību, kuras būtu neatkarīgas no mana prāta” (Mārtinsone u.c. 2016). Feierābends „...norādīja uz plaisu starp abstraktiem normatīviem filozofiskiem zinātnes aprakstiem un faktisko, sarežģīto un no konteksta atkarīgo zinātnisko praksi. Viņš iebilda pret jebkura intelektuāla vai ideoloģiska vienīgā redzējuma hegemoniju, lai veicinātu iecietības un plurālisma priekšrocības zinātnē, kā arī sabiedrībā.” (Motterlini, 2007). Savā ziņā, tiešam, Feierābends bija huligāns - noliedza to, ko renesanses laikmets aizsāka un kas tik ilgstoši valdīja zinātnes filosofijas paradigmā - empīrisko objektīvismu kā vienīgo pareizo. 

Kritiski ideoloģiskajā paradigmā kā vēl viens zinātniski filosofisko realitāti veidojošs spēlētājs parādās sociāli un vēsturiski nosacītās varas attiecības. Realitāti veido ne tikai mijiedarbībā veidoti subjektīvi konstrukti, bet to ietekmē arī vide - kurā tā tiek konstruēta. Nākamajā zinātnes filosofijas attīstības etapā subjektīvisma idejas vērtībai pievienojas arī dialektiskā ideja par attīstību un ietiekmi - bieži vien pētījuma ietvaros pētnieks ne tikai mijiedarbojas ar pētījuma objektu, bet arī to iespaido, veidojot jaunas vērtības, ietekmējot rezultātu. Pētījuma veicēja sociālā aktivitāte kļūst par būtisku šīs paradigmas aspektu. Mainās pat zinātniskā izteiksme - valoda kļūst daudz neformālāka un personiskāka. Neskatoties uz postmodernisma plurālismu un varbūt tieši tā dēļ, kritiski ideloģiskā paradigma tāpat tiek kritizēta un rodas augsne nākamajām paradigmām. 

Metamodernismu mēs šobdrīd piedzīvojam un ir ārkārtīgi aizraujoši sastapt to dažādību, kas valda zinātnes filosofijas pasaulē. Metamodernisma saturs vēl tikai tiek veidots, bet jau tagad ir skaidrs, ka tā ir atbilde uz postmodernisma paradigmu un to spēcīgi ietekmē gan sabiedrībā, gan politikā notiekošie procesi un attieksmes pret dažādām dzīves parādībām izmaiņas. Arī digitalizācijas un mākslīgā intelekta - jomas, kas kādreiz neaizskarami piederēja tikai un vienīgi cilvēces pārstāvjiem, strauja attīstība atstāj ietekmi uz paradigmas maiņu. Manuprāt, skaisti šī jaunā perioda paradigmas iezīmes ieskicē Gregs Henriks: „Metamodernajās filozofiskajās paradigmās tiek atzīmēti tādi elementi kā holisms; kompleksā zinātne (complexity science), informācijas teorija un kibernētika; attīstības skatījumi par rašanos; sociālo un dabaszinātņu „samierināšanas” veidi; koncentrēšanās uz potenciālu, kas apvieno zinātniskos un humānistiskos apsvērumus” (Henriques, 2020). 

Zinātniski tehniskā attīstība notiek tik strauji, ka mūsdienās ir iespējams piedzīvot ne tikai vienas paradigmas maiņu. 


Zinātnes filosofijas konteksts 


Tālāk aicināšu apskatīt zinātnes filosofijas pamatkategorijas- ontoloģiju, epistemoloģiju, metodoloģiju, aksioloģiju un retoriku. 

Ontoloģija (no lat. ontologia- zinātne par esību ) ir filosofijas kategorija, kas atbild uz jautājumu: „Kas ir esība?”. Jebkuras paradigmas ietvaros zinātnieki uz šiem jautājumiem skatās nedaudz savādāk. Kas ir jāpēta? Kas ir realitāte? Kas ir jāvēro pētījuma ietvaros? 

Epsitemoloģija (no grieķu episteme - zināšanas un logos- mācība) atbild uz jautājumu Kas ir zināšanas? Kas ir izpētams, kas nav? Kādā veidā šīs zināšanas var iegūt? Cik lielā mērā var uzticēties šīm zināšanām? Kā pierādīt, ka pētījums ir patiess? Kā var zināt, ka iegūtās zināšanas ir patiesas? Pēc būtības šī filosofijas kategorija nodarbojas ar to, lai noskaidrotu kā cilvēki zin, to ko zin. 

Metodoloģija (no grieķu methodología- mācība par veidiem) ir filosofijas kategorija, kas atbild par izziņas metodēm. Tā atbild uz jautājumu: „Kā?”. Kādas ir pētījuma metodes, lai atklātu patiesību? 

Aksioloģija (no grieķu axios- vērtība un logos- mācība) ir filozofijas kategorija, kas atbild par labumu jeb vērtību un atbild uz jautājumu: „Kas ir vērtība?” 

Retorika (no grieķu rhētorikós —publiska runāšana) filosofijas kontekstā atbild uz jautājumu: „Kā par to runāt?” Kādu valodu izmantot, lai paustu zinātniskos atklājumus? 


Kvalitatīvā pētījuma metode 


Kvalitatīvās pētījumu metodes rašanās ir likumsakarīga, sekojot T.Kūna idejai par zinātnes paradigmu maiņu. Ja līdz pat 20.gs. vidum ikdienas problemātikas jautājumi, kuri skar subjektīvu viedokli un kuros netiek pārbaudītas hipotēzes, netiktu uzskatītu par zinātnisku pieeju, tad šobrīd tas ir kardināli mainījies. Un, jo īpaši strauji tas ir noticis tieši konstruktīvisma paradigmas ietvaros. Mūsdienās kvalitatīvo pētījumu metode nodarbojas ne tikai ar datu vākšanu, kā ierasts kvantitatīvo pētījumu metodē un iepriekšējo zinātnes filosofijas paradigmu (pozitīvisms, postpozitīvisms) ietvaros, bet sniedz atšķirīgu pienesumu - ar kvalitatīvo pētījumu metodi ir iespējams veidot jaunas teorijas un veikt jēgas izpēti. Ja būtu īsumā jāatšķir kvalitatīvā metode no jebkuras cita veida datu vākšanas, klasificēšanas vai grupēšanas, tad „..zinātniskā metode ir kvalitatīva tikai un vienīgi tad, ja tās mērķis klasificējot parādības ir ņemt vērā kategorijas, kuras tieša vai netieša veidā satur nodoma komponenti.” (Johansson, 2020). Kvalitatīvā pētījuma metode īpaši strauji attīstījās pagājušā gadsimta 80.gados. Tālāk piedāvāju to apskatīt jau iepriekš definētajās filosofijas kategorijās. 

Kvalitatīvā pētījuma metode zinātnes filosofijas kontekstā 


Ontoloģija 


Postmodernisma paradigmā valda ideja par realitātes neabsolūtumu, jeb valda absolūts „..relatīvisms, t.i. ideja , ka realitāte nav kaut kur tur „ārā”, bet ka tā tiek sociāli vai individuāli konstruēta” (Mārtinsone u.c. 2016). Ja konstrukcionisma ietvaros runa ir par indivīda konstruētu realitāti, tad konstruktīvi ideoloģiskās paradigmas ietvaros tam pievienojas vide, kas ietver gan kultūras, gan sociālās un politiskās vērtības, gan arī to attiecības ar varu. Par lielisku piemēru var kalpot mūsu priekštati par naudu: „Konkrēti fiziski objekti, tādi kā plāni cilindriski metāla gabaliņi, mazas apdrukātas lapiņas, un elektroniskā valūta var tikt uzskatīta par naudu”. (Johanson, 2020). Tālāk Johansons min, ka mainoties sociāli vēsturiskajiem apstākļiem, kā tas notika Dienvidslāvijas šķelšanas procesu izraisītās karadarbības laikā, esošā nauda realitātē tika aizstāta ar citas valsts naudas zīmēm un, kas vēl interesantāk, ar cigaretēm. Tātad objektīvi cigaretes kļuva par šiem cilindriskajiem metāla vai nelielajiem apdrukātajiem papīra gabaliem. Šādus procesus nav iespējams pētīt tikai un vienīgi ar kvantitatīvajām metodēm, kas paģēr skatīties uz pētījuma objektu tikai un vienīgi objektīvi izmērāmās kategorijās. Savukārt ar kvalitatīvajām metodēm, kritiskās ideoloģiskās paradigmas ietvaros, to var paveikt. Tomēr gribētos pievērst uzmanību jau pamanītajām nepilnībām. Tā, piemēram, salīdzinot kvalitatīvajos un kvanitatīvajos pētījumos lietoto valodu, Kangs un Evans ir atklājuši, ka „... mēs redzam, ka pētnieki ne tikai pēta, bet arī slavē to, ko, viņuprāt, var pētīt, un nomelno to, ko viņi uzskata par nepētāmu. Turklāt šķiet, ka tas, ko viena zinātnes studiju kultūra pēta reti - bet viņu kaimiņi pēta intensīvi - ir lietas, kuras, viņuprāt, nevar un arī nevajadzētu pētīt.” (Kang & Evan, 2020). Tādējādi, lai arī kvalitatīvā metode ontoloģijā ir ienesusi jaunas vēsmas, tomēr vēl joprojām tā ir ierobežojoša . 

Epistemoloģija 


Visvairāk par to, kas ir zināšanas postmodernisma paradigmā, ir runājis Pauls Feierābens „..iespējams, ir viens no pretrunīgākajiem domātājiem zinātniskajā epistemoloģijā. Pašpasludināts epsitemoloģiskā anarhisma pārstāvis, savā grāmatā „Pret metodi” viņš kritizeja racionālistisko domāšanu, kuru pārstāvēja viņa draugs Imre Lakatos. Tā rezultātā viņš nonāca zem smagas “apšaudes” par it kā anarhistisku, Vudu, astroloģisku, Dada un pat vardarbīgu ideju izplatīšanu. Reizums viņš pat atzina, ka nožēlo to, ka uzrakstījis savu slaveno grāmatu (Treiblmaier, 2018). Tomēr, iedziļinoties Feierabenda vēstījumā, ir saprotams, ka tas nav uzbrukums ar vēlmi iznīcināt zinātni, bet gan bagātināt to. Kā raksta Ghadikolaei & Sajjadi „..vissvarīgākā Feierabenda ideja ir skaidrojums par to, kādas zināšanas ir pieņemamas.” (Ghadikolaei & Sajjadi, 2015). Tieši šajā jomā Feierābenda-prāt ir nepieciešama brīvība. Ko tas nozīmē, brīvība uztvert to, kas ir zināšanas? Konstrukcionisti uzskatīja, ka tā kā realitāte ir subjektīva, sociāli konstruēta, tāda, ko ietekmē vairāki dažādi faktori, tad zināšanas šajā pieejā veidojas mijiedarbojoties starp pētāmo objektu un pētnieku (fenomenoloģiskā pieeja), tāpat tiek atzīts, ka šīs mijiedarbības rezultātā iegūtās zināšanas maina gan pētāmo objektu, gan pētnieku. Pētījums pēc būtības ir ideogrāfisks, jo pēta unikālo, indivīdu, un tam nav mērķis iegūtās zināšanas vispārināt uz visu populāciju, tātad tas ir emisks (Mārtinsone u.c. 2016). Savukārt kritiski ideoloģiskās paradigmas pārstāvju-prāt zināšanas tiek iegūtas dialogā starp pētāmo subjektu un pētītāju un ir subjektīvas (nepastāv viena patiesība vai viens modelis, tiek respektēti dažādi uzskati, idejas, vērtības utml). Zināšanas rodas sastopoties pretstatiem un savā ziņā viena no zināšanu ieguves iemesliem ir attīstība, jo īpaši pētāmā subjekta attīstība (dialektika). Atsaucoties uz iepriekšminētu pētījumu par vārdu lietojumu kvalitatīvajos pētījumos, ir vietā piezīmēt, ka tādi vārdi kā izpētīt, skatīties, meklēt, atpazīt, saprast, aprakstīt, iesaistīties, zvanīt, nest, ņemt, nākt, iet, kustēties, pagriezties, apgalvot, argumentēt, apstrīdēt, uzturēt, uzsvērt, iesaista utt. (Kang & Evan, 2020), var redzēt, ka lietotā retorika tiešām ir vairāk orientēta uz cilvēcisku mijiedarbību. 

Metodoloģija 


Jāatzīst, ka tādā zinātnes filosofijas attīstības etapā, kāds valdīja 18./19.gadsimtu mijā jeb pozitīvisma laikā, nav iespējams iedomāties, ka kāds kvalitatīvu pētījumu nosauktu par pētījumu, vēl jo vairāk par zinātnisku pieeju. Šāds secinājums rodas kaut vai tamdēļ, ka pozitīvismā it visam ir jābūt empīriski pārbaudāmam un atkārtojamam, izmēramām. Tas paredz eksperimentu veikšanu, lai apstiprinātu vai noliegtu kāda cēloņa un seku likumsakarību. Ņemot vērā, ka šādā vidē dabīgi tiek pētīti tikai divi mainīgie (atkarīgais – sekas un neatkarīgais - cēlonis), kontrolējot pārējo mainīgo ietekmi, šie eksperimenti ir uztverami kā mākslīgi. It visu subjektīvo tiek mēģināts izslēgt. Kvalitatīvās metodes ietvaros iegūtām zināšanām, pozitīvistu-prāt nav objektīva pamata. Līdz ar postmodernisma paradigmu un pētījuma konteksta nozīmes pieaugumu varēja attīstīties kvalitatīvās pētījuma metodes, kurās pētnieks iedzīvojas pētāmajā realitātē, kļuva un vēl joprojām kļūst par pētāmā daļu. Tāpat tiek izmantoti novērojumi un dziļās intervijas. Un atkal ir jāatgriežas pie tā, ka pētījuma veicējs un pētāmie ir līdzvērtīgi. Svarīgs ir ne vien pētāmo cilvēku konkrētais konteksts kopumā, bet pat katra pētāmā individuālais un unikālais konteksts. Pētnieks ir vienlīdzīgs ar pētāmajiem. Kas tāds nebūtu iedomājams pozitīvisma paradigmā. Kā apstiprinājums tam ir iepriekšminētajā vārdu lietošanas salīdzinājuma pētījumā atklātā sakarība, ka tādi ar pētījuma metodoloģiju saistīti vārdi, kā - intervija, dalībnieki, socioloģija, gadījumi, jautājumi, pieņēmumi, argumenti, debates, konstrukti, koncepti, teorijas, kvalitatīvajos pētījumos ir sastopami nozīmīgi biežāk (Kang & Evans, 2020). 

Aksioloģija 


Postmodernisma paradimgas ietvaros konstrukcionisti uzstāja uz to, ka pētījuma veicēja vērtības ir tikpat svarīgās, kā pētījuma objekta vērtības un tās ir jāņem vērā, jo vairāk vai mazāk tās ietekmē pētījuma procesu un rezultātu. 

Savukārt kritiski ideoloģiskā paradigma arī aksioloģijā uzsver dialektikas principu un uzskata, ka pētnieka vērtības ir ne tikai vērtīgas, bet tām ir jābūt tām, kuras ietekmē pētījuma process un rezultāti. Tomēr, vienlaicīgi ir jānorāda, ka nav runa par jebkādas vienas un absolūtas patiesības noskaidrošanu. Manuprāt, lieliski šo domu izceļ Mateo Moterlini, norādot, ka Feierābenda mērķis nebūt nav bijis noskaidrot priekšlikumu patiesumu, bet gan likt oponentam mainīt savas domas vai vismaz dot viņam pauzi, lai apsvērtu, kāpēc viņam to nevajadzētu mainīt (Motterlini, 2007). 

Retorika 


Kvalitatīvie pētījumi atšķiras ne tikai ar pirmās personas lietošanu, aprakstot pētījuma gaitu, un personalizēto rakstīšanas stilu, atšķiras arī atsevišķu vārdu lietošanas biežums. Lieliski to raksturo jau vairākkārtīgi pieminētais Kanga un Evana pētījums. Salīdzinot vārda „ietekme” lietošanu kvantitatīvos un kvalitatīvos pētījumos „23,32% no kvantitatīvi orientētajiem žurnāliem lieto vārdu „ietekme” virsrakstā vai kopsavilkumā, bet kvalitatīvajos žurnālos to tur lieto tikai 5.85%” (Kang & Evan, 2020). Un, vēl, attiecībā uz zinātniskajā filosofijā lietoto valodu, būtu vietā atcerēties modernismā radušos vēlmi pēc vienas „loģiskas un universālas valodas”, tad apskatot postmodernismā valdošos uzskatus, Moterlini norāda uz šādas vēlmes ierobežojošo dabu: „Teorijas nav samērojamas, ja universālie principi, ko izmanto, lai noteiktu vienas teorijas jēdzienus, “aptur” otras universālos principus. Piemēram, saskaņā ar Feierabendu, Einšteina relatīvistiskie jēdzieni "masa", "telpa" un "laiks" neļauj izmantot alternatīvos Ņūtona jēdzienus. Tā kā “faktus” fizikā nosaka universālie principi, Einšteina fakti aptur universālos principus, kurus izmanto, lai noteiktu Ņūtona faktus. Citiem vārdiem sakot, tā kā esošās nozīmes iemieso teorētiskos principus, mēs vienmēr pārbaudām tajos ietvertos teorētiskos principus, kas savukārt var prasīt, lai mēs mainām šīs nozīmes” (Motterlini, 2007). Tādējādi retorikā, lietojot jebkādus vārdus, ir vērts skatīt kontekstu, kādā tie tiek lietoti, tātad, kāds nodoms tiek ielikts šajos vārdos. 

Nobeigums 


Varētu padomāt, ka mūsdienu cilvēka prāts ir viennozīmīgi izcilāks un pieaug līdz ar katru paaudzi. Tā varētu šķist, ja nebūtu iespējas salīdzināt vēsturiski zināmos zinātnes filozofijas attīstības apstākļus. Lars Johansons savā grāmatā runā par antīkajā pasaulē dzimušajiem zinātnes filosofijas iedīgļiem, norādīt, ka šīs ir idejas, uz kurām vēlāk bāzējās zinātnes filozofijas attīstība „ .... mums nešķiet īpaši zinātniskas, bet mums tās nav jānosoda, bāzējoties uz to, ko mēs zinām tagad” (Johanson, 2020). Un, ja mēs sekojam šim ieteikumam, tad Joniešu dabīgā filosofija ir gana saskanīga ar pozitīvistu paradigmu. Talesa uzskats, ka visa pamatā ir ūdens, ir balstīts empīriskos novērojumos, vēl vairāk, Hipokrāta uzskatu pieminēšana attaino to, kā cilvēce atbildību par savu veselību noņēma no Dievu pasaules atbildības (epilepsija ir svētā slimība, kuru mums uzsūtot Dievi). Savukārt racionālās argumentācijas periodā var saskatīt postpozitīvisma iezīmes (ir svarīgi par visu diskutēt) un konstruktīvisma iezīmes (cilvēks ir vērtība), kas attiecas uz Aristoteļa ieviesto loģikas ideju, tad balstoties uz to, tiek veidotas daudzu zinātnisko pētījumu hipotēzes. Savukārt aksiomātiskās matemātikas ideja, kuras saknes meklējamas Eklīda postulējumos, matemātiku ir ielikusi deduktīvo zinātņu klāstā. Eiklīda ieguldījums ir rezultējies ar pieeju: jaunas zināšanas var iegūt, ar loģiku balstoties zinātniski pierādītās aksiomās. Pēdējās divas ideju izpausmes vairāk ir vērojamas pozitīvisma pieejā. Ņemot vērā antīkās Grieķijas sasniegumus, gluži tāpat kā L. Johansonam (Johanson, 2016) gribas jautāt, kāpēc šie zinātniskās filosofijas koncepti netika attīstīti tālāk nākamajos gadsimtos? Kāpēc neturpināja attīsties līdzsvars starp empīriski-racionālo un subjektīvi-irracionālo zinātnē? Šķiet, antīkajā pasaulē tie pastāvēja daudz ciešāk blakus, kā vēlākajos Rietumeiropas kultūru attīstības etapos. L.Johansons norāda (Johanson, 2016), ka pie vainas varētu būt apstāklis, ka šāda veida idejas pašas par sevi nav iemesls zinātniski tehniskajā revolūcijā , kas varētu novest pie jaunu zinātnisko paradigmu izveides, kas notika teju divus tūkstošus gadus vēlāk. Šķiet, līdz pat zinātnes revolūcijai 16.gadsimta sākumā, Rietumeiropas kultūrā zinātnē valdīja misticisma paradigma – tā ir rakstīts grāmatā (Bībelē vai kādā kristīgās baznīcas oficiāli atzītajiem traktātiem par lietu kārtību), tātad tā ir. Jebkādu empīrisku pētījumu veikšana reizēm varēja būt bīstama dzīvībai (piemēram, agrīnās renesanses mākslinieki cilvēku uzbūvi pētīja slepeni veicot līķu sekciju), tomēr cilvēka prāta tieksme pēc attīstības nebija apturama un tas notika. Koperniks izveidoja teoriju, ka Zeme griežas ap Sauli, Galileo Galilejs šo teorija attīstīja. Ne tik vien tolaik empīriski sarežģīti pierādāmu faktu, bet arī krietni vien sašķobot eksistējošās zinātniskās dogmas par pasaules uzbūves kārtību. Ja mēs skatāmies no šobrīd zināmo zinātnes paradigmu skatu punkta, tad Galileo Galileja mēģinājumi bija tā laika robežās gana empīriski (vērojot Sauli caur paša pilnveidotu teleskopu), gan arī kritiski – apstrīdot kristīgās baznīcas oficiāli apstiprinātās Aristoteļa zinātniskās idejas un pat aicinot apspriest Bībeles tekstu patieso izpratni (Galileo Galilei, 2020). Savā ziņā Galileo Galilejs ir paudis postpozitīvisma idejas vēl pirms pozitīvisma oficiālās rašanās. Sava laika anarhists. Tāpēc nav brīnums, ka mūsu laika zinātniskās filozofijas anarhisma pārstāvis Feierabends pievērsis pastiprinātu uzmanību Galilejam kā personībai zinātnes filosofijas kontekstā. Skatot vēsturisko zinātnes filosofijas attīstību ir grūti nepamanīt šobrīd valdošā modernisma iedīgļus jau Senajā Grieķijā vai postpozitīvisma vēlmi visu kritizēt Galileja pieejā. Fakti liek secināt, ka nekā jauna nav šai pasaulē, it viss ir jau bijis, tikai ar katru nākamo paaudzi tas piedzīvo plašāku attīstību. Gribas runāt par zinātnes filosofijas spirālveida attīstību. Kas būs nākamais zinātnes filosofijas attīstības virziens? Šķiet, ka šobrīd lielākā daļa ir koncentrējušies uz postmodernismā valdošo subjektīvismu un relatīvismu un tā tam būs būt. Tomēr, skatot iepriekšējos periodos notiekošo atsevišķu indivīdu ieviesto attīstību (kaut viens labiem piemēriem varētu būt Larsa Johansona minētais Karnota ieviestais kvantiatīvais jēdziens siltuma izmērīšanai – kalorija, kurš ļāva mainīt skatījumu uz siltumu kā no substances uz kvantitatīvi izmērāmu jēdzienu (Johanson, 2016), gribas izvirzīt hipotēzi, ka pieaugs empīriski novērojumu loma līdz ar zinātniski tehnisko attīstību novērojumu metodēs. Kā piemēru savai idejai varu minēt vairāku salīdzinoši nesen izvirzīto zinātniski pamatoto psihloģijas jomu teoriju pamatojošo pētījumu replicēšanu un apgāšanu (Vanags, 2020). Un iemesls šādam faktam ir tieši saistīts ar zinātniski tehnisko attīstību. Šobrīd ir radītas ierīces smadzeņu darbības novērošanas (magnētiskā rezonanse, elektroencefalogramma), kas ļauj precīzāk definēt to, kas notiek un kā notiek cilvēka smadzenēs reālā laikā noteiktos kognīcijas, afektu vai uzvedības stāvokļos. Manuprāt, šis ir tikai sākums nākamajam zinātnes filosofijas attīstības spirāles lokam, kur varētu pieaugt tieši empīriski racionālā pieejas vērtība, saglabājot konteksta nozīmi, kas iepazīta novērtējot kvalitatīvās pētījumu metodes. Digitālo tehnoloģiju attīstības nozīmi ne tikai empīrisko datu ieguvē, bet arī robežu nojaukšanā starp kvalitatīvo un kvantitatīvo pieeju jau tagad uzsver atsevišķi pētnieki „Mēs uzskatām, ka jaunas skaitļošanas metodes un digitālie dati varētu vājināt robežu starp kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem zinātnes pētījumiem, ja spēsim pārvarēt novērtējošās piesaistes, kas tos šķir.” (Kang & Evans, 2020). Un pašā nobeigumā gribu izteikt pateicību saviem kolēģiem un pasniedzējai par mana redzesloka paplašināšanu zinātnes filosofijas jomā. Tas sniedza man ieskatu vairākās līdz šim lieliski lietotās praktiskās pieejās, pievienojot tām augsti intelektuāli pamatotu vērtību. 




Izmantoto avotu saraksts 

Mārtinsone, K., Pipere, A. un Kamerāde, D.(zin.red.). (2016). Pētniecība teorija un prakse. RaKa. 

Mārtinsone, K., Pipere, A. (2011). Ievads pētniecībā:stratēģijas, dizaini, metodes. RaKa. 

Radins, D. (2010). Saistītie prāti. Kvantu pasaules bezgalīgās iespējas. Lietusdārzs. 

Johansson, L., G. (2016). Philosophy of Science for Scientists. Springer International Publishing. 

Motterlini, M. (2007). Paul Karl Feyeraben. In: Sarkar, S., Pfeifer, J. (eds.), The Philosophy of Science. An Encyclopedia (pp. 304-310). Routledge. 

Ghadikolaei, E. S. & Sajjadi, S. M. (2015). The implications of Feyerabend‘s epistemological approach for educational research methods. Educational Research and Reviews, 10(17), 2481-2488. DOI: 10.5897/ERR2015.2405

Kang, D., & Evans, J. (2020). Against method: Exploding the boundary between qualitative and quantitative studies of science. Quantitative Science Studies, 1 (3) 930-944. https://doi.org/10.1162/qss_a_00056





Treiblmaier, H. (2018). The Philosopher's Corner:: Paul Feyerabend and the Art of Epistemological Anarchy - A Discussion of the Basic Tenets of Against Method and an Assessment of Their Potential Usefulness for the Information Systems Field. ACM SIGMIS Database, 49(1), 93-101. DOI: 10.1145/3229335.3229342

Vanags, E. (septembris- novembris, 2020). Prāts un domāšana kognitīvo zinātņu perspektīvā.[Tiešsaistes kurss]. LU Open Minded. https://openminded.lv/index.php/courses/edmunds-vanags-prats-un-domasana-kognitivo-zinatnu-perspektiva-2/ 

Henriques, G. (2020, April 17). What Is Metamodernism? Metamodernism is the cultural code that comes after postmodernism. Psychology Today https://www.psychologytoday.com/intl/blog/theory-knowledge/202004/what-is-metamodernism

Double-slit experiment. (edited 2020, November 6). Wikipedia, the free encyclopedia. https://en.wikipedia.org/wiki/Double-slit_experiment

Galileo Galilei. (edited 2020, November 7). Wikipedia, the free encyclopedia. https://en.wikipedia.org/wiki/Galileo_Galilei

Lys tween. Уточнение предмета философии науки как философской дисциплины. (16 августа 2020). Википедия — свободная энциклопедия. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%B1%D1%81%D1%83%D0%B6%D0%B4%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5:%D0%A4%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F_%D0%BD%D0%B0%D1%83%D0%BA%D0%B8

Философия науки. (16 августа 2020). Википедия — свободная энциклопедия. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%81%D0%BE%D1%84%D0%B8%D1%8F_%D0%BD%D0%B0%D1%83%D0%BA%D0%B8

svētdiena, 2020. gada 1. novembris

Atbalsta avoti Covid-19 krīzes pārvarēšanā strādājošām sievietēm ar pirmsskolas vecuma bērniem Latvijā


Šis gads man neplānotu izaicinājumu pilns. Un nav runa tikai par pandēmiju. Esmu kļuvusi par skolotāju, lai gan man nekad nav bijis tāds nopietns mērķis to darīt. Esmu uzsākusi studijas RSU-vidē, kur sasodīti augstu tiek vērtētas zinātniskas teorijas, lai gan pati es visnotaļ rezervēti pret tādām izturos. Un, visa tā sakarā man neatliek laika daudzām man tik svarīgām lietām, kuras esmu veikusi iepriekš. Tai skaitā blogu ieraksta veikšanai nedz šeit, nedz arī www.enneagramcoaching.lv. Bet. Ir tā, ka man ir jāveic dažādi studiju uzdevumi. Tad, nu tuvākajā laikā (vismaz tik ilgi, kamēr vēl turpināšu studijas un saņemt studiju uzdevumus un tos pildīt :)), es publicēšu savus mājas darbus šeit. Un, pirmais būs uzdevums studiju kursā "Metodisko materiālu izstrāde un psihoizglītošana psiholoģijas praksē". Šis darbs ir starpposma rezultāts, jo pati psihoizglītojošā programma vēl tikai taps, bet šeit ir ieskats tās teorētiskajā pamatojumā. Darbs ir veikts kopā ar manu studiju kolēģi Tamāru Puzirevsku. Un nākamā studiju etapā mēs kopā veidosim psihoizglītojošu programmu (normālu cilvēku valodā :) - semināru), kuru piedāvāsim savai mērķauditorijai. Šajā rakstā ir iespējams iepazīt topošā semināra zinātnisko pamatojumu. Vispirms būs iespējams uzzināt par pētījumiem, kas veikti  ārzemēs, pēcāk apkopoti Latvijā veikta pētījuma dati, tālāk apkopoti secinājumi un rekomendācijas.  


Vai esat gatavi ienirt manā pēdējā laika ikdienā? Laipni lūgti. Būs interesanti! :)

Mēs izvēlējāmies pētīt strādājošu sieviešu ar pirmsskolas vecuma bērniem izaicinājumus nenoteiktības apstākļos (nav grūti iedomāties, kamdēļ tieši tā :) ).

ĀRZEMĒS VEIKTO PĒTĪJUMU ANALĪZE

Ņemot vēra mūsu izvēlēto mērķauditoriju: „strādājošas sievietes ar bērniem pirmsskolas vecumā”, piedāvājam izskatīšanai sekojošus pētījumus.

Priekšstati: Sievietes dzimumloma

Īslandes unversitātes pētnieču pētījums (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020) par dzimumu lomu uztveri pandēmijas izsaukto ierobežojumu laikā (nepieciešamība palikt mājās, daļēji slēgtas skolas, darbs), rada priekšstatu, ka psiholoģiski smagāk to pārdzīvoja strādājošās sievietes-mātes. Pētījuma sākumā autores norāda uz jau agrāk veiktiem pētījumiem, kas atklāj, ka, lai arī Īslande ir neoliberālas politikas valsts ar augstu dzimumu līdztiesību (strādā 82% sieviešu), tomēr uzskats, ka sieviete ir atbildīga par bērnu audzināšanu (ēdiens, apģērbs, veselība) un mājsaimniecību, ir spēcīgs. Pētījuma ietvaros tika ievākta informācija no 97 respondentiem attālināti elektroniskā formātā, izmantojot nepabeigtā stāsta metodi. Pētījums atklāja, ka lielākā daļā gadījumu sievietes par savu pienākumu uzskata gan bērnu audzināšanu (ēdiens, apģērbs, veselība, papildus tam pievienojot izglītību un sociālo dzīvi), gan arī mājsaimniecības darbu veikšanu, saglabājot pozitīvu noskaņojumu. Tāpat pētījumā tika novērots sieviešu kritisks pašvērtējums par neatbilstību visu augstāk minēto pienākumu izpildē un ar to saistīta vainas un kauna sajūta. Tāpat, bez vērības nebūtu atstājams pētījumā novērotais fakts, ka sievietes nereti arī sacentās šo pienākumu izpildes kvalitātē ar citām sievietēm (izmantojot sociālos tīklus). Nekas tāds netika novērots vīriešu auditorijā. Lai arī šī pētījuma ietvaros tika piedāvāts izskatīt nepabeigto stāstu par ģimeni ar bērniem vecumā no 6 līdz 16 gadiem, ņemot vērā pētījuma rezultātu tendenci, šos rezultātus, iespējams, varētu attiecināt arī uz ģimenēm ar jaunāka vecuma bērniem.

Psiholoģiskā labklājība. Māte un pirmsskolas vecuma bērni

Skatījumu tajā, ko nācās piedzīvot pandēmijas laikā sievietēm ar pirmsskolas bērniem, paplašina Padujas Universitātē (Itālija) veiktais pētījums (Di Giorgio, E., et al., 2020) par mātes un pirmsskolas vecuma bērnu uzvedības paradumiem un psiholoģisko labklājību pandēmijas izsaukto ierobežojumu laikā (karantīna, ikdienas rutīnas un komunikācijas ar vienaudžiem trūkums). Pētījumā piedalījās 245 sievietes ar bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem, aizpildot aptauju attālināti- internetā. Pētījums ietvēra gan konkrētā brīža stāvokļa vērtējumu, gan arī pirmskarantīnas stāvokļa izvērtējumu par sevi un par bērnu vai bērniem. Pētījuma dati parādīja, ka šie striktie mēri, skatot uzvedības paradumus un psiholoģisko labklājību, negatīvi ietekmējuši gan mātes, gan bērnus. Atsevišķi būtu jāuzsver, ka, karantīnas laikā miega kvalitātes pasliktināšanās saistību varēja novērot to strādājošo māšu un bērnu starpā, kuras, vai nu turpināja strādāt no mājām, vai pandēmijas dēļ bija pārtraukušas strādāt. Attiecībā uz psiholoģisko labklājību, pētījumā parādījās māšu emocionālo simptomu pasliktināšanās, tās izjuta laika spiedienu, bet bērniem radās grūtības sekot ikdienas rutīnai, palielinājās problēmas  ar pašregulāciju, emocionalitāti, uzvedību, hiperaktivitāti un neuzmanību. Ja māte turpināja strādāt no mājām, bērniem pieauga arī garlaicība. Tika novērots, ka bērna pašregulācijas pasliktināšanās ir saistīta gan ar mātes spēju valdīt emocijas pasliktināšanos, gan miega kvalitātes (mātes un bērna) pasliktināšanos. Pētījuma autori norāda, ka psiholoģiskās labklājības jautājums mātes un bērna attiecībās varētu būt skatāms divvirzienu formātā- t.i. bērna uzvedības pasliktināšanās var ietekmēt mātes psihisko stāvokli, tāpat arī mātes psihiskais stāvoklis var ietekmēt gan to, kā māte uztver bērna uzvedību, gan arī bērna psihisko stāvokli. Jebkurā gadījumā mātes un bērna psihiskā labklājība ir saistītas.

Psihiskā veselība: māte un bērni

Savukārt Manitobas Universitātes (Kanāda) pētījums (Cameron, E. E, et al., 2020) skaidri norāda, cik būtiski pandēmija ir ietekmējusi sieviešu ar bērniem psihisko veselību.  Pētījumā piedalījās 641 respondete ar bērniem vecumā no 0 līdz 8 gadiem (t.sk.grūtnieces), aizpildot aptauju internetā. Pētījums ietvēra gan sociāli demogrāfisko sadaļu, ieskaitot informāciju par finansiālo stāvokli, gan arī specifiskus jautājumus par psihisko veselību (depresijas un trauksmes testi) un veidu, kā tiek meklēta palīdzība psihiskās veselības problēmu sakarā. Pētījums parādīja klīniski nozīmīgu depresiju  un trauksmi attiecīgi 33,16% - 43,37% un 29,59% -36,27% mātēm. Pētījuma autori norāda, ka tas ir nozīmīgi lielāks procents, nekā iepriekš ārpuspandēmijas laikā veiktajos pētījumos, un tuvs tam procentam, kas iegūts, pētot psihisko veselību agrāk notikušās SARS epidēmijas laikā. Tādējādi pētījuma autori pievērš uzmanību tam, ka globālās veselības krīzes laikā pieaug nepieciešamība pēc psihiskās veselības aprūpes. Tāpat pētījumā tika apstiprināts fakts, ka šāda stresa laikā, kāds radās pandēmijas laikā, personām, kurām jau agrāk ir bijušas psihiskās veselības problēmas, tās atkal atgriežas. Saistībā ar bērna vecumposmu, pētījums parādīja, ka grūtniecēm un mazuļu (līdz 18 mēn.) mātēm pandēmijas laikā biežāk bija gan trauksme, gan depresija, mātes ar bērniem līdz 4 g.v. trauksme bija saistīta ar ievainojamību finanšu jomā,  savukārt mātēm ar bērniem vecumā no 5 līdz 18 gadiem daudz nozīmīgāks trauksmes un depresijas faktors bija laulības kvalitāte. Tāpat laulības kvalitāte ietekmēja grūtnieču un mazuļu (līdz 18 mēn.) māšu trauksmi un depresiju.  Kas attiecas uz palīdzības meklējumiem garīgās veselības jomā- tie visvairāk tikuši meklēti internetā.

Rekomendācijas. Rūpes pašam vecākam par sevi

ASV profesionāļu publikācijas (Coyne, L.W, et al., 2020)  žurnālā Behavior analysis in practice  fokuss vērsts uz dzīvību turpinošu ideju, kas cieši saskan ar lidmašīnas drošības instruktāžā sacīto: „Vispirms uzvelciet skābekļa masku sev, tad bērniem un tiem, kuri to paši nevar izdarīt” . Tieši tāpat ar psiholoģisko labklājību. Lai varētu nodrošināt to paaugstinātas spriedzes apstākļos, kāda tā bija pandēmijas izsaukto ierobežojumu laikā, pirmkārt, ir nepieciešams parupēties par personisko psiholoģisko labklājību- tātad par vecākiem. Publikācijas autori,  balstoties dažādos pētījumos, ir izstrādājuši rekomendāciju sarakstu profesionāļiem, darbam ar  vecākiem. Rekomendāciju sarakstā ir minēti vairāki principi, tādi kā: mazām lietām ir nozīme, viss ir saistīts, paradumiem ir nozīme, jēgai ir nozīme, mēs esam stiprāki kopā, pašpalīdzība kā mīlestība. Tāpat vēlamo rīcību soli pa solim saraksts: pirmkārt, apzinātības un pieņemšanas prakse, otrkārt, novērtēta un piesaistīta rīcība, treškārt, līdzjūtība pašam pret sevi. Lai arī šajā publikācijā minētās pieejas ir balstītas pētījumos, tomēr nav zināms, cik rezultatīva varētu būt šo rekomendāciju īstenošana globālas pandēmijas apstakļos, kad, ar vecākiem, visticamāk nāktos strādāt attālināti. Šobrīd šie ir jauni un nebijuši apstākļi it visiem, tai skaitā arī profesionāļiem, kuri sniedz atbalstu vecākiem un nav pieejami un vēl labu laiku nebūs pieejami pētījuma dati par psiholoģiskā atbalsta veida sniegšanas efektivitāti.

Rekomendācijas: Komunikācija ar bērnu

Kā papildinoša rekomendāciju sarakstam varētu būt Oksfordas Universitātes pētnieku publikācija (Dalton, L., et al.,2020) žurnālā „The Lancet Child & Adolescent Health ”, kā komunicēt ar bērniem par pandēmiju un ar to saistītajiem procesiem, kuri tieši vai netieši skar bērnu ikdienu. Publikācijas autori norāda, ka lai arī vecāki cenšas ar bērniem par satraucošām sajūtām un apkārt notiekošām problēmām nerunāt, tomēr bērnu jau no 2 gadu vecuma pamana apkārt notiekošās pārmaiņas. Ja bērniem šādas informācijas nav, tie mēdz to veidot paši. Īpaši bieži tas notiek ar 4-7 gadu veciem bērniem, kuriem raksturīga maģiskā domāšanai. Viņi var uzskatīt, ka kādi ārējie notikumi ir radušies no viņu domām, vēlmēm vai nesaistītām darbībām.  Šī iemesla dēļ sensitīvai un efektīvai komunikācijai par šādām situācijām ir liela nozīme gan bērnu, gan ģimenes turpmākajai psiholoģiskajai labklājībai. Publikācijas autori aicina vecākus iztaujāt bērnus par viņu bažām,  uzklausīt bērnu sacīto un sniegt vecumam piemērotā valodā situācijas izskaidrojumu, neaizmirstot sarunā iekļaut arī emocionālos aspektus, ne tikai sausus faktus, tādējādi demonstrējot piemēru, kā paust savas emocijas un bažas.

LATVIJĀ VEIKTĀS APTAUJAS DATU ANALĪZE

Lai veiktu pētījuma „ Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā COVID-19 pandēmijas laikā un periodā pēc tās” datu analīzi  izvēlētajai  mērķauditorijai „Strādājošas sievietes ar bērniem pirmsskolas vecumā”, tikai izmantots gan MS Excel Sort&Filter  funkcija un Data analysis rīks Descriptive statistics, gan arī SPSS programma.

No kopumā 2608 (N) aptaujātajiem respondentiem, 120 (n) respondenti atbilda šiem kritērijiem: sieviete, dzīvojoša vienā mājsaimniecībā ar bērnu /-iem līdz 5 gadu vecumam, strādājoša savā profesijā ārkārtas stāvokļa laikā.

Vispārīgie dati

Vidējais sieviešu vecums, aprēķinot pēc norādītā dzimšanas gada bija 37 gadi (M = 1983,53, SD = 8,12, N = 2608, n = 120 ). Vecuma robežas no 25 līdz 63 gadiem[1] (min 1957, max 1995,). Dzīvesvieta – 74 respondentēm lielāka vai mazāka Latvijas pilsēta (t.sk. 39 Rīgā, 21 lielās un 14 mazās Latvijas pilsētās),   laukos mita 46 respondentes. Lielākā daļa respondešu -81, bija latviešu tautības,  pārējās- 34 krievu un 4 citu tautību respondentes.


1.attēls

Ģimenes stāvoklis

Kas attiecas uz ģimenes stāvokli,  lielākā daļa sieviešu atradās attiecībās (M = 2,18[2], SD = 0,68, N = 2608, n = 120 ), jeb, precīzāk- 101 precējusies vai civillaulībā un 3 dzīvoja kopā ar cilvēku, ar kuru bija attiecībās. Savukārt 19 ģimenes stāvokli raksturoja citādāk (4  neprecējušās, 9 šķirušās, 2 atraitnes un 1 cits).

2.attēls

Mājsaimniecībā dzīvojošo cilvēku skaits.

Šīs mērķgrupas mājsaimniecībā dzīvoja vidēji dzīvoja mazāk kā 4 cilvēki (M = 3,95, SD = 0,93,  N = 2608, n = 120)  cilvēku. No visām repondentēm tikai 8 ārkārtas laiku pavadīja divatā ar pirmsskolas vecuma bērnu, pārējās respondentes norādīja,  ka ir dzīvojušas trijatā -31, četratā -40, piecu vai vairāku cilvēku lielā mājsaimniecībā- 41.

Vidēji mājsaimniecībā bijušas  nedaudz vairāk, kā 3 istabas (M = 3,24, SD = 1,28,  N = 2608, n = 120) istabas (no 1 līdz 7), un nepilnu 83 kvadrātmetru lielā kopējā apdzīvojamā platībā (M = 83,67, SD = 47,27,  N = 2608, n = 120) n 22 līdz 260 kvadrātmetru robežās.

Vidējais respondenšu kopējais bērnu skaits vecumā līdz 18 gadiem bija 2,75 (M = 2,75, SD = 0,90, N = 2608, n = 120) , robežās no neviena[1]  līdz 5.

Lielākai daļai respondenšu bija augstākā izglītība (M = 3,14[3], SD = 0,79, N = 2608, n = 120) bija bakalaura grāds -52, attiecīgi maģistra izglītība -44, vidusskola vai līdzīga -21, pamatskola -3. Nevienai šīs grupas respondentei nebija doktora grāds.

Lielākā daļa respondenšu bija strādājošas publiskajā -48 vai privātajā -59 sektorā, bet pārējās 13 respondentes strādāja kā pašnodarbinās -12, vai darbojās citā jomā -1.

Vidējā respondente (M = 1,23[4], SD = 0,87, N = 2608, n = 120) nestrādāja veselības aprūpes jomā -112, savukārt tās, kuras strādāja darbojās kā medmāsa -1, citā veselības aprūpes profesijā, kurai ir kontakts ar klīnisko darba jomu -4, administratīvajā darbā veselības aprūpē -2 un veica citu darbu slimnīcā -1. Neviena nestrādāja kā ārste. 

Šajā mērķauditorijā vidēji (M = 1,24[5], SD = 0,47, N = 2608, n = 120) nodarbinātība nebija mainījusies ( tikai 2 zaudēja esošo darbu un 25 daļēji mainījās nodarbinātība). Kas attiecas uz veicamā darba apjomu, vidēji tas nebija mainījies  (M = 2,89[6], SD = 1,08, N = 2608, n = 120) jeb 41 respondentei, daļai ievērojami -8 vai nedaudz palielinājās- 26, bet daļai ievērojami -12  vai nedaudz samazinājās -31. Attiecībā uz darba jomas maiņu (darba joma, kurā strādāja pirms ārkārtas situācijas pasludināšana un tā, kurā strādāja aptaujas izpildīšanas brīdī), tad tur tikai 11 respondentes atzīmēja izmaiņas.

Pieredze saistība ar COVID 19

Kas attiecas uz saistību ar COVID 19 izraisīto slimību, tad neviena no respondentēm šī diagnoze netika konstatētai, lai arī  13 no respondentēm norādīja, ka ir  novēroti simptomi, bet analīzes nav veiktas un 3 respondentes atzīmēja, ka ir kontaktējušas ar COVID19 saslimušo. Līdzīgas atbildes respondentes sniedza arī par savu ģimenes locekļu saistību ar COVID19 slimību. Nevienam no respondenšu ģimenes locekļiem šī slimība netika konstatēta, lai arī  4 no respondentēm norādīja, ka   ģimenes locekļi ir saslimuši ar COVID19 līdzīgiem simptomiem, tomēr analīzes nav veiktas. Kas attiecas uz saistību ar saslimstību ārpus ģimenes loka, 4  respondentes atzīmēja, ka saslimuši  draugi, un 3 respondentes atzīmēja, ka saslimuši kolēģi.  Attiecībā uz saistību ar COVID 19 izraisītu letalitāti, tad ar to šai mērķauditorijai saistība ir bijusi neliela, jo neviena no respondentēm neatzīmēja tuvinieka nāvi un tikai viena atzīmēja pazīstama  cilvēka nāvi.

Atbalsta avoti

Analizējot atbilžu matricas rezultātus jautājumam par atbalstu ārkārtas situācijas laikā, tika salīdzināti vidējie  vērtējumi (iespējamās atbilžu vērtības bija no 1 līdz 5) visiem 33 atbalsta veidiem un konstatēts, ka par vislielāko atbalstu responentes ir uzskatījušas: pilnvērtīgu miegu (M = 3,5, SD = 1,48, N = 2608, n = 120),  pastaigas (M = 3,41, SD = 1,63, N = 2608, n = 120) un darbu (darba esamību) (M = 3,32, SD = 1,91,  N = 2608, n = 120). Savukārt vismazāk kā atbalsts novērtēts kas cits[7] (M = 0,12, SD =  0,65, N = 2608, n = 120), narkotisko un psihotropo vielu lietošana (M = 0,18, SD = 0,74 ,N = 2608, n = 120), brīvprātīgo palīgu atbalsts (M = 0,25, SD = 0,79, N = 2608, n = 120), profesionālā medicīniskā palīdzība (M = 0,28, SD = 0,88 , N = 2608, n =120). Pārējo atbalsta veidu novērtējumu sk. 3.att.

 Secinājumi

Salīdzinot šī pētījuma datus ar Padujas Universitātē (Itālijā) veikto pētījumu   līdzīgā auditorijā (Di Giorgio, E., et al., 2020), kā viens no atbalsta faktoriem tiek izcelts miegs un ierastās dienas kārtības saglabāšana (pieņemot, ka darbs un tā esamība ir viena no ikdienas kārtību veidojošām sastāvdaļām). Tāpat šis pētījums savā ziņā sasaucas ar Īslandes Universitātē veikto pētījumu (Auðardóttir & Rúdólfsdóttir, 2020) par sieviešu uzskatu, ka atbildība šajā laikā gulstas vairāk uz viņu pleciem. Par to liecina fakts, ka tāds atbalsta veids, kā  ģimenes locekļu atbalsts atrodas 6.vietā no 33 izvēlei norādītajiem atbalsta veidiem (skat. 3.attēlu), bet pārējie apkārt esošo cilvēku atbalsta veidi atrodas vēl zemākās pozīcijās  (draugu, paziņu atbalsts, darba devēja, kolēģu atbalsts, kaimiņu atbalsts, studiju biedru atbalsts, baznīcas, draudzes atbalsts, profesionāla psiholoģiskā palīdzība, profesionāla medicīniskā palīdzība, brīvprātīgo palīgu atbalsts). Bez ievērības negribētos arī atstāt faktu, ka lielākā daļa sieviešu atradās partnerattiecībās vai dzīvoja mājsaimniecībās ar vairāk kā 2 cilvēkiem, kas savā ziņā izskaidro kā  ģimenes locekļu atbalsts atrodas visaugstāk no visiem iespējamajiem cilvēciskā atbalsta veidiem, tomēr liek domāt, ka ne vienmēr tas līdz galam tiek izmantots, jo 5 citi atbalsta rādītāji to apsteidz.

3.attēls

Atbalsta avoti

Piezīme: katra atbalsta veida vērtējums tika izteikts vērtības no 1 līdz 5

 REKOMENDĀCIJAS

Rekomendācijas nenoteiktības apstākļos mūsu izvēlētajai mērķauditorijai „strādājoša sieviete ar pirmsskolas vecuma bērnu” ir balstītas Latvijā veiktās aptaujas datu analīzē un vairāku pētījumu datu analīzē.  

Galvenais rekomendāciju vēstījums ir „Nenoteiktības apstākļos parūpējies vispirms par sevi!”, kuru tieši vai netieši apstiprina gan pētījumu analīze, gan aptaujā iegūto datu analīze. Lai vieglāk rekomendācijas būtu praktiski uztvert, tās sadalījām 4 grupās un katrai grupai pievienojām konkrētas vēlamās darbības kā rīkoties nenoteiktības apstākļos.

1.Parūpējies par sevi.

  • Pietiekami izgulies.
  • Plāno dienu, ieplānojot laiku sev.
  • Pieturies pie plāna.
  • Novērtē ikdienišķos sasniegumus.
  • Ļauj sev kļūdīties.
  • Pieņem atbalstu.

2.Runā ar bērnu. 

  • Lieto bērna vecumam piemērotu valodu.
  • Iztaujā par bažām.
  • Atbildi uz jautājumiem.
  • Dalies ar savām sajūtām un emocijām.
  • Palīdzi bērnam saprast viņa emocijas un sajūtas.

3.Lūdz atbalstu.

  • Ģimenei.
  • Darba devējam.
  • Kolēģiem.
  • Draugiem.
  • Kopienām

4.Meklē profesionālu palīdzību: 

  • Ja Tu/bērns esat saslimuši.
  • Ja Tu/bērns nespējat kontrolēt trauksmi.
  • Ja Tu/bērns esat kādreiz slimojuši ar psihiskām saslimšanām.
  • Ja Tavi/bērna miega traucējumi kļūst hroniski
Visa cita starpā mūsu darbs tika izvēlēts prezentēšanai RSU zinātniskajā konferencē 22.10.2020. Konferences materiāli ir pieejami šeit>>

 IZMANTOTO AVOTU SARKASTS


Aptaujas „Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā Covid-19 pandēmijas laikā un periodā pēc tās” dati.

Auðardóttir, A.M. &, Rúdólfsdóttir, A.G. (2020, August 14). Chaos ruined the children’s sleep, diet and behaviour: Gendered discourses on family life in pandemic times. Gender, Work & Organization, Online Version of Record before inclusion in an issue, https://doi.org/10.1111/gwao.12519

Cameron, E. E., Joyce,  K. M., Delaquis, C.P.,  Reynolds,  K., Protudjer, J.L.P. & Roos, L.E. (2020) Maternal psychological distress & mental health service use during the COVID-19 pandemic. Journal of Affective Disorders. 276,  765-774. https://doi.org/10.1016/j.jad.2020.07.081

Coyne, L.W., Gould, E. R., Grimaldi, M., Wilson, K.G., Baffuto, G. & Biglan A.(2020, May 6) First Things First: Parent Psychological Flexibility and Self-Compassion During COVID-19. Behavior Analysis in Practice. https://doi.org/10.1007/s40617-020-00435-w

Dalton, L., Rapa, E. & Stein A. (2020) Protecting the psyhological health of children trought effective communication about COVID-19. The Lancet Child & Adolescent Health, 4 (5), 346-347, https://doi.org/10.1016/S2352-4642(20)30097-3

Di Giorgio, E., Di Riso, D., Mioni, G. & Cellini, N. (2020, August 31) The interplay between mothers’ and children behavioral and psychological factors during COVID-19: an Italian study. 
European Child and Adolescent Psychiatry, https://doi.org/10.1007/s00787-020-01631-3


[1] pētījumā netika lūgts norādīt, vai respondents ir pirmsskolas vecuma bērna vecāks, tamdēļ iespējams respondents ir vienā mājsaimniecībā ar pirmsskolas vecuma bērnu dzīvojošs cilvēks.
[2] Atbildes vērtība 2 norādīja sekojošu ģimenes stāvokli: Precējies (-usies) vai civillaulībā.
[3] Atbildes vērtība 3 norādīja sekojošu izglītības līmeni: Bakalaura grāds.
[4] Atbildes vērtība 1 norādīja sekojošu atbildi uz jautājumi vai strādajāt veselības aprūpes jomā: Es nestrādāju veselības aprūpes nozarē.
[5] Atbildes vērtība 1 norādīja sekjošu atbildi uz jautājumu par nodarbinātības izmaiņām kopumā COVID 19 ierobežojumu laikā: Nē, nav mainījusies.
[6] Atbildes vērtība 3 norādīja sekjošu atbildi uz jautājumu par nodarbinātības izmaiņām veicamā darba apjomā COVID 19 ierobežojumu laikā: Palika bez izmaiņām.
[7]Uz jautājumu, kas CITS palīdzēja pārvarēt ārkārtas situāciju un ar to saistītus ierobežojumus respondentes sniedza šādas atbildes: „Komunikācija un laika pavadīšana ar bērnu. Bērnudārza attālinātajās mācības uzdoto radošo darbu pildīšana. Iespēja mazliet elastīgāk pieiet pie darbalaika plānošanas’’. „Miers un pozitīvas domas”. „Tas, ka bērni dzīvoja mājās radīja drošības sajūtu’’.