pirmdiena, 2017. gada 6. novembris

Palīdzu cilvēkiem īstenot viņu dzīvē pārmaiņas. Intervija.

Intervija laikrakstam "Kurzemnieks". 
Saruna pierakstīta 28.09.2017.

„Palīdzu cilvēkiem īstenot viņu dzīvē pārmaiņas,” saka izaugsmes veicinātāja, kādreizējā kuldīdzniece INTA SANTA, kura tagad dzīvo Aizputē. 
Izaugsmes veicinātājs ir pēdējos gados profesiju klasifikatorā iekļauta nodarbošanās. Intas izmantotās metodes esot koučings, eneagramma, meditācija un Transformācijas spēle.

Kā līdz šādai profesijai nonācāt?

Darbojos nozarē, kas pasaulē attīstījusies jau gana ilgi. Drīz būs desmit gadi, kopš tā ienākusi Latvijā. 2009. gadā sāku studēt Rīgas koučinga skolā. Tas vēl bija laiks, kad vārds koučings (coaching) tika rakstīts angļu valodā, jo daudzi nezināja, kā to pareizi izrunāt. Biju viena no šīs skolas pirmajiem absolventiem. Mūs mācīja pasniedzēji no Starptautiskās Ēriksona universitātes, no Maskavas, Kanādas. Tagad Latvijā izaugsmes veicinātājus sagatavo vairākas skolas. Katrs absolvents atrod kādu nišu jeb specializējas, jo ir individuālais, komandu, līderības, finanšu, biznesa un vēl citi koučinga veidi. Es vairāk strādāju ar dzīves koučingu.

Interese radās, kad nomainīju darbavietu, – uzņēmumā Lauma Lingerie sāku strādāt par personāla vadītāju. Jaunā vietā paiet laiks, kamēr saproti, kas jādara. Kāda kolēģe iedeva kaudzīti ar žurnāliem par cilvēka izaugsmi, un man bija laiks tos izlasīt. Uzzināju, ka ir tāds koučings jeb metode, ko lieto biznesa un personisko mērķu sasniegšanai. Sāku lasīt žurnālu Biznesa Psiholoģija, aizgāju uz prezentācijām, kursiem, lai uzzinātu vairāk, un tad sāku studēt.

Kā notiek darbs ar klientu?

Izmantoju četras metodes. Viena no tām ir koučings – divu gudru cilvēku saruna. Viens iemācījies uzdot jautājumus, otrs ļoti labi pārzina savu dzīvi un meklē atbildes uz jautājumiem. Šī metode palīdz katram pašam saprast, ko viņš vēlos un kas jādara, lai iecerēto sasniegtu, kā jārīkojas, kad viņš sāks to darīt. Pēc sarunas cilvēkam parasti jau ir saraksts ar to, ko izdarīt tuvākajā laikā. Kā smejos, apmeklēt kouču ir bīstami, jo pilnīgi skaidrs, ka kaut kas būs noteikti jāizdara. Turklāt cilvēks vēl maksā par to, lai pēc tam pats darītu.

„Es smejos: apmeklēt kouču ir bīstami, jo pilnīgi skaidrs, ka kaut kas noteikti būs jādara. Un cilvēks vēl maksā par to, lai pēc tam pats darītu.”

Eneagramma ir otra metode, kas, manuprāt, ir vienīgais, ko cilvēkam vajadzētu zināt, lai dzīvotu pilnvērtīgi. Tā ir mācība par deviņām motivācijām, kaislībām, grēkiem, kas vada mūsu dzīvi. 

Individuālā sesijā cilvēks var uzzināt, pie kāda psiholoģiskā tipa pieder, kas viņa izaugsmei rada šķēršļus. Ar eneagrammu var ļoti labi sevi iepazīt un saprast, kādēļ konkrētās situācijās katrs rīkojas tieši tā. Sevi pētīt no eneagrammas skatpunkta – tas ir tāds kā studiju darbs.

Šajā tipoloģijā viss balstās uz to, ka katrs pasaulē nācis ar savu misiju. Katram ir kāda spēja, spēcīga prasme. Saskaņā ar klasiskās psiholoģijas pamatiem bērnībā mēs pazaudējamies, apaugam ar paņēmieniem, kā pielāgoties. Satiekoties ar vidi, paslēpjamies, uzaudzējam biezāku ādiņu, kas vēlāk kļūst kā bruņas, pazaudējam patieso būtību un savu misiju vairs neapzināmies. Sākam uzvesties, vadoties pēc tā, ko diktē mūsu izpratne par to, kā vajadzētu rīkoties. Mūs sāk vadīt kaislība, ko kristīgajā pieejā dēvē par grēku. Eneagrammas teorija runā par to, kā no grēka stāvokļa nonākt atpakaļ sākuma stadijā.

Piemēram, cilvēks nācis pasaulē, lai to pilnveidotu. Man dota spēja saskatīt pasaules pilnību, to papildināt. Ir talants saskatīt detaļas, to nozīmi. Saskaroties ar pasauli un saprotot, ka reizēm tas nav droši, pieklājīgi vai citiem pieņemami, kādā mirklī vēlmi pēc pilnības sāku sevī apspiest. Loģiski: kad kaut kas tiek apspiests, rodas negatīvas emocijas un izpausmes. Es sāku pasauli kritizēt. Jo vairāk kritizēju, jo vairāk redzu, cik tā nepilnīga, un dusmojos. Tā vietā, lai pasauli pilnveidotu, ar savām dusmām un kritiku to grauju.

Pēc eneagrammas apguves cilvēki saka: viņiem ir vieglāk pieņemt pašiem sevi, saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Ir vieglāk saprast arī citus, jo skaidrs, ka viņi neko nedara tikai tāpēc, lai man ieriebtu, un ka viņiem ir savas ēnas puses tāpat kā man. Katrs var sevi mirklī pieķert, kad sāk kritizēt, un sevi mainīt. Tad dzīve kļūst vienkāršāka.

Vadu arī meditācijas, kas ir vissievišķīgākais pārmaiņu veids. Tas ir ilgāks ceļš līdz nodomu realizācijai, taču palīdz paplašināt apziņu, ieraudzīt neredzamo.

Transformācijas spēle ir Skotijas ekokopienā (Findhornas ekokopienā) radīta galda spēle, ar kuru var atklāt katra spēcīgās puses, izprast šķēršļus ceļā uz mērķi un iedrošināt pieņemt lēmumus, lai dzīvē ieviestu pārmaiņas. Cilvēkam rodas skaidrība, kas traucē nodomus īstenot un kā šos aspektus pārveidot tā, lai tie palīdz sasniegt iecerēto.

Spēli var spēlēt gan viens, gan ar partneri, gan draugiem. Smejoties saku, ka tas ir riču-raču ar Taro kārtīm: tur ir metamais kauliņš, lauciņi un kārtis. Katrā lauciņā jāizdara noteiktas darbības. Cilvēks ar šo spēli meklē atbildes sevī. Vienam spēlētājam tā ilgst vismaz trīs stundas, četriem – 12 stundas. Es spēli vadu. Man patīk, kad to spēlē pāri, jo pēc tam ir ļoti labas izjūtas. Saprotu, ka esmu izdarījusi ko labu. Cilvēki nonāk pie ļoti interesantām atklāsmēm un secinājumiem. Var pieredzēt dziļi aizkustinošus notikumus.

Cik ilgstoši un bieži cilvēki konsultējas ar izaugsmes veicinātāju?

Nav tādu stingru noteikumu, cik daudz un cik bieži mūsu konsultācijas vajadzīgas. Vieniem pietiek ar vienu sesiju, kurā iegūt motivāciju, un sākas darbība, lai iecerēto sasniegtu – cilvēkam, iespējams, kādā mirklī pazudis fokuss, bet nu atkal skaidrs, kurp virzīties. Reizēm vajag divas vai trīs sesijas. Reizums pati pasaku, ka vairāk tikties nevajag, jo vienkārši jāpaveic tas, kas jau pārrunāts. Iespējams, biznesa koučingā ir stingrāki rāmji, par cik tikšanas reizēm uzņēmums ir  gatavs maksāt, bet dzīves koučingā tas ir brīvāk, individuālāk.

„Man nav nolūka cilvēkus padarīt atkarīgus no maniem padomiem. Es gribu dzīvot tādā sabiedrībā, kurā cilvēki paši spēj pieņemt lēmumus,” saka izaugsmes veicinātāja Inta Santa.

Kādās situācijās cilvēki lūdz palīdzību?

Gana daudz klientu ir kādas izvēles priekšā pirms pārmaiņām. Bieži tā ir neapmierinātība ar situāciju darbā. Liela daļa sākuši biznesu, un radušies jautājumi. Jānoformulē fokuss, lai virzītos uz vēlamo. 

„Ja esi gatavs spert soli, bet nezini, kurā virzienā, izaugsmes veicinātājs var palīdzēt. Tas negarantēs, ka vēlamo sasniegsi, bet rosinās darboties, lai tas izdotos.”

Ir daudz personisku jautājumu. Ne akurāt tā – kur dabūt otru pusi, bet gadās arī tādi. Piemēram, meitene grib atrast puisi, ar kuru draudzēties, vēlāk veidot ģimeni. Runājam par viņas nodomu, vērtībām, vēlmēm. Saruna beidzas ar ideju, ka turpmāk meitene biežāk smaidīs, ikdienā pievērsīs uzmanību sejas izteiksmei. Jo sarunas laikā nākusi atklāsme, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ nav izdevies puisi satikt. Noskaņojums saistīts ar ārējām izpausmēm – ja cilvēks sāks biežāk smaidīt, tas mainīs arī noskaņojumu, vibrācijas, radīsies izmaiņas ķermenī. Tādēļ jāizdara konkrēta darbība un jāskatās, ko tā maina.

„Daži vadītāji ir jautājuši, kā iemācīties negribēt. Viņi sasniedz to, ko izdomā, bet no mūžīgās darbošanās jūtas paguruši.”

Koučings nedod 100% garantiju, ka sasniegsiet vēlamo, taču veidosies prasme pašam ar savu dzīvi rīkoties. Mēs katrs kaut ko neprotam: dusmoties, draudzēties utt. Citam šī prasme šūpulī ielikta, citam jāiemācās. Pie manis bijuši vadītāji, kuri jautā, kā iemācīties negribēt. Viņi sasniedz to, ko izdomā, bet no mūžīgās darbošanās jūtas paguruši. Katrai pozitīvajai īpašībai mūsos ir arī negatīvā puse. Izaugsmes veicinātājs palīdzēs iemācīties lietot spējas vislabākajā veidā un attīstīt to, kas vajadzīgs.

Cik pieprasīta ir šī profesija?

Biznesa vidē pieprasījums ir pastāvīgs. Lielos uzņēmumos, kuriem ir konkrēti uzdevumi, tas ir attīstības instruments, kā darbiniekiem izkopt prasmes pildīt savu pienākumu. Arī valsts iestādes nodrošina koučingu vadītājiem individuāli un viņu komandām. Dzīves koučings nav tik pieprasīts, jo tā ir personiska izvēle, to nediktē vadītājs vai darba nepieciešamība. Pašam par to ir jāmaksā un pašam ir jāmainās :)

Iztaujāja Jolanta Hercenberga publikācijai laikrakstā "Kurzemnieks"

Ir četras situācijas, kad meklē kouču:
  1. Cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi, zina, ko negrib, bet nezin, ko grib.
  2. Cilvēks zina, ko grib, bet nezin, kā to īstenot. Izvērtējot resursus, iespējas, top plāns, kas jāmaina, jāmācās.
  3. Cilvēks zina, ko grib, kā sasniegt, bet nezina, kā to izdarīt ātrāk. Koučings liek mobilizēties.
  4. Cilvēks zina, ko grib, kā ātri to sasniegt, bet vēl vēlas, lai tas arī sagādātu prieku. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana