otrdiena, 2014. gada 15. aprīlis

Ķecerisks piedzīvojums

Ķecerīgais pilskalns- Montsegur
Mans piedzīvojums sākās....Jā, kad tad tas īsti sākās? Vai tajā mirklī, kad kādā Pireneju kalnu pārejā sapratu, ka Montsegur pils tepat vien blakus, kad atsāku apmeklēt gleznošanas nodarbības, kad sāku lasīt grāmatu par Lielās Mātes arhetipu, vai tajā mirklī, kad mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā..jeb varbūt tas sākās tad, kad piedzimu tieši šeit un tagad. Viss Visumā ir saistīts. Un uz visu ir iespējams paskatīties kā uz mācību stundu...kas mums sniegta, lai pilnveidotos un kļūtu par vislabāko sevis versiju.

Katari
Par katariem uzzināju, lasot gleznošanas nodarbību pasniedzēja Viļņa iedoto grāmatu „Откровения Тамплиеров”. Līdz tam pat nenojautu, ka tie ir bijuši konkrētas reliģiskās piederības pārstāvji, kuriem pateicoties ir radies vārds „ķeceris”. Grāmatu Vilnis man iedeva, kad dalījos savā pārsteigumā par dīvainajām Melnajām Madonnām, kuras pielūdz Eiropas kristieši dažādās vietās. Grāmatā bija arī par tām-par Madonnām, kuru figūru sejas krāsa Eiropai neloģisku iemeslu dēļ bija melna. Tomēr, vairāk mani pārsteidza kāds cits grāmatas stāsts- ka vienlaicīgi ar kristīgās baznīcas invāziju tagadējā Latvijas teritorijā, notika krusta karš pret „nepareizi” ticošajiem Eiropas kristiešiem- katariem. Labi, krusta karš pret Allaha pielūdzējiem, krusta karš pret pagāniem, bet krusta karš...pret kristiešiem- tas man bija kas jauns.

Piedzīvojums
Nākamais solis ceļā uz piedzīvojumu bija pagājušā gada nogalē izskanējušais uzaicinājums doties pakāpelēt Pireneju kalnos. Kalni ir mana kaislība...un 2x reizes nav jāaicina. Katrs kalns man ir bijis ne vien fizisks un emocionāls piedzīvojums (un pārdzīvojums), bet  arī psiholoģisks rūdījums un sevis pilnveidošana. Apspriedos ar vīru, teicām kārdinātājam-"Jā", un sāku meklēt, kas tad tur kāpjams. Un kāpēju pieredžu aprakstos atkal sastapu katarus, jeb precīzāk sakot kataru pilis, kas Pirenejos esot gana daudz. Iedegos ne pa jokam. Sapratu, tas ir tas, ko patiešām vēlos. Vēlos redzēt, izjust.... un pilnveidoties.


Liktenim patīk jokot
Un tad tas sākās- iemeslu rinda nekāpt un neredzēt. Visupirms, jau mani piebremzēja fakts, ka mans fiziskais stāvoklis ir mainījies...un kāpšana kalnos varētu man būt par smagu. Mierināju sevi, ka kāpšu tik daudz, cik varēšu. Pēc tam, jau esot, Spānijā, sapratu, ka līdzbraucēju kompānija ir orientēta uz Andalūzijas pilsētu apskati...un ka Andalūzija nebūt nav Pireneji. Robs ģeogrāfijas zināšanās tika aizlāpīts. Pieņēmu situāciju un izbaudīju to. Galu galā, varbūt arī nevajag kāpt.Taisnību sakot, baudījumi bija ļoti jauki, nekad nebūtu sastapusi tik dāsnus vietējos saimniekus  kā Malagas tuvumā un Himenā un tik dedzīgus cīnītājus kā Kordovā. Pie Granādas atklāju, ka pilsētas jaukumu apskates vietā ir iespējams doties netālu esošajā kalnu masīvā. Tā arī kopīgi ar vīri rīkojāmies un nu jau zinām, kas ir Sierra Nevada. Vēl viens robs ģeogrāfijā aizpildīts! Un vēl zinām, ka noteikti šo vietu apmeklēsim vēlreiz- kārdinājums rīta pusē slēpot ~2500 m augstumā un vakarpusē baudīt Granādas flamenko ir neatvairāms!
Ceļojums jau bija pusē un no Pirenejiem bijām patālu. Tomēr mierināja apziņa, ka mājupceļš tomēr ved cauri Pirenejiem un cerība pabūt kataru pilīs vēl nebija dzisusi. Šķērsojām Andoru un sākām meklēt, tuvāko no pilīm. Atradām vienu no aprakstos minētajām 160km attālumā, to tad arī izvēlējāmies par mērķi. Jāatzīst, ka 160 km kalnos nav tas pats, kas līdzenumā. Serpentīni un mašīnas atpūtai nepieciešamais laiks attālināja iespēju dienas gaismā ko no visa ieplānotā redzēt.

Viena no skaistajām kalnu pārejas vietām. Visapkārt Pireneji.
Un tad notika nenovēršamais ;).  Kādā no pārējām, kad atpūtinājām uzkarsušo auto, liekot lietā visas savas lingvistiskās prasmes (ak, franči!) un izpētot informācijas stendu, atklāju, ka viena no kataru pilīm ir tepat blakus (kartē izskatījās krietni tuvāk par 160km). Un tā bija nevis vienkārši kataru pils, bet Montsegur- pilskalns, kur bijis pēdējās kataru bastions un pils, kurā pēc leģendas ir ticis glabāts sv.Grāls. Un vēl- tā bija pils, par kuru biju lasījusi visu ceļojuma laiku. Tiesa, tobrīd domāju, ka grāmata ir kas no ezotēriskās fikcijas lauciņa un pieminētā pils ir tikai autora iztēles auglis. Patīkami atzīt savas kļūdas. Nu, ja tuvāk, tad tuvāk! Izvēlējāmies doties uz Montsegur.  Brauciena laikā vēl izskanēja šaubas, vai ir vērts tērēt laiku, novirzoties no maršruta, tomēr šaubas palika bez atbalstītājiem un mēs tuvojāmies Chateau Montsegur.

Auto logā spoguļojas pavisam niecīgs pils siluetiņš stāva kalna virsotnē


Mirklī, kad pamanījām augstu kalna galā esošo pils siluetu, auto noskanēja „Ah!”, kam sekoja man adresēts piedāvājums, kā kompensāciju visai grupai par bezjēdzīgo braucienu uzsaukt vakariņas. ... Pils izskatījās nesasniedzami augstu stāvā kalnā. Šķita, ka to sasniegt var tikai ar kādu lidaparātu. Katrā ziņā šādu rīku kategorijā neietilpa ne mūsu auto, ne personīgās kājas.

Tikmēr auto turpināja ceļu un nu jau nonācām Montsegur ciematiņā, kas bija konkrētā pilskalna otrajā pusē- lēzenākajā pakājē. Vēl joprojām pils izskatījās nesasniedzama. Ceļš pameta ciemu un tuvojās stāvlaukumam ar skaistu informācijas plakātu. Stāvlaukumā bija daži auto, kas jau radīja zināmas cerības.  
Pils, kalns, pilnmēness un essss.
Tomēr pati pils vēl joprojām izskatījās nesasniedzami augstu.  Izkāpām un devāmies augšup. Šķērsojām pļavu un spriedām- cik gan laika vajadzētu, lai uzkāptu. Pretī nākošie sportiskā paskata jaunieši minēja kaut ko par 40 minūtēm, aizraujošo skatu un „No excuses!”, t.i. ka jākāpj. Parēķināju laiku līdz saulrietam, izdalīju ar savu fizisko formu un redzamo nogāzes stāvumu ... un nolēmu atbraukt uz šejieni vēlreiz. Padošanās? Pasēdējām, pasauļojāmies un jau gatavojāmies doties atpakaļ, kad mums pievienojās  līdz tam mašīnā aizņemtais skeptiskākais kolēģis, aizgrābtā balsī stāstot, ka šeit jau nu gan vajag uzkāpt. Tāds entuziasms tomēr ir lipīgs! Es nolēmu kāpšanai veltīt 15 minūtes, lai saprastu, cik tālu tikšu. Velns nebija tik melns, kā izmālēts... Uzkāpu tais 15 minūtēs līdz pašai pilij. Šķiet, ka pilskalns bija nolēmis pārbaudīt manu vēlmi tajā nokļūt. Un spēju pieņemt lēmumu spert pirmo soli.
Par šo kataru pili mēdz teikt, ka tā esot bijusi Saules templis
Mācība
Stāvot augšā man ausīs skanēja „Es apsedzu sav` galdiņu”. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc.  Jo dziesma ir par Dieva likumu ievērošanu labklājības nodrošināšanai, par sevis un savas vides sakārtošanu pirms... aicināt Dievu uz sadarbību. Tika atbraucot  un saskaroties ar ikdienu parasto, sapratu, ko man vēlējas šis pilskalns pateikt- darbs ar sevi ir nepārtraukts. Ir jābūt gatavai izaicinājumiem un jāmācās gan pieņemt situācijas, gan uzņemties atbildību un tās risināt.
Nokāpiens no kalna slidīgo akmeņu gana viltīgs, bet skaists!
Paldies ceļojuma kompānijai par iespēju audzināt sevi! Un paldies Montsegur pilskalnam par vērtīgo mācību! Zinu, ka kādreiz tur atgriezīšos. Spēka, miera un drošības* vietā.
Dzeltenā- viena no kataru krāsām.
*Montsegur jeb latīniski Mont securus -drošais kalns.

Vairāk un sīkāk no pirmavotiem
  • Grāmatas, kurā uzzināju par katariem:
    • Ru versija iegādājama šeit>>
    • Eng versija iegādājam šeit
  •  Ceļojumu aprakstu LV , kurā uzzināju par kataru pilīm skatīt šeit >>
  •  Grāmata, kurā lasīju par Montsegur :
    • Eng versijā iegādājam šeit

    • Starp citu, šo grāmatu uzgāju kāda sava laba skolotāja blogā, kurš gatavojās doties ceļojumā pa Dienvidfrancijas sakrālajām vietām. Blogs šeit>>
  • Papildus info par katariem- par kristiešiem, pret kuriem gāja krusta karā, skatīt LV šeit>>, RU šeit>> un šeit>>
  • Papildus info par Montsegur skatīt ENG šeit>>, RU šeit>>
  • Grāmata, kur skaidrota tautas dziesmu- spēka dziesmu nozīme meklējama šeit>>

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana