trešdiena, 2013. gada 2. janvāris

Just do it!


Jeb mēs varam vairāk, kā domājam

Ziema. 4000 m virs jūras līmeņa. 
Man ir bail no ūdens. Es nepeldos vietās, kur neredzu ūdens dziļumu. Esmu spējīga nonākt panikas varā pat baseinā.

Es mūždien salstu. Ja ir iespējams salt, tad es to noteikti izmantošu.  Kāju un roku pirksti atsalst pāris mirkļos...un pēc tam gana sāpīgi atgūst normālo ķermeņa temperatūru.

Man ir bail no augstuma. Nespēju uzkāpt kokā.  Meža novērošanas torņos (utml būvēs) augstāk par pirmo līmeni nevaru pierunāt sevi uzkāpt. Nedarbojas arī ārējā pierunāšana. Vienīgais, kas darbojas, ir vēlme tikt ātrāk lejā.

Un es neesmu sportiska. Neskatoties uz to, ka mana mamma bija fizkultūras skolotāja, es pilnīgi stabili biju ierakstāma „tizleņu” kārtā, kas nespēj normāli izpildīt veselīgo padomju skolēnu sportiskuma kritēriju normas.
 

Tomēr

...Esmu kļuvusi par laivošanas fani.  Ja gadus 10 atpakaļ sākām šo nodarbi tai piemērotā laikā, ieviešot par tradīciju Līgo svētkus pavadīt līgani uz ūdens, tad turpinājām to, laivojot Lieldienās.  Kā smējās lokālie laivu izīrētāji www.sofijaslaivas.lv : „ Santi atklāj laivošanas sezonu!” . Bet nupat, nupat... esam pārsituši visus iepriekšējos laivošanas uzsākšanas rekordus. Sezonu atklājām  šī gada 1.janvārī! Vairāk par šo piedzīvojumu skatīt šeit >>  Lieki piebilst, ka šajā reizē varējām fanot par ledus pārklātiem un apsnigušiem krastiem, baudīt spirgto vēju un lietus šaltis +40 temperatūrā. Šķiet, šādos apstākļos nosalt būtu nieks!

Es zinu, ka varu iebrist jūrā jebkuros laika apstākļos. Ar piezīmi, ka ir līdzi dvielis un mašīna vai kāda vieta ,kur pēc peldes sasildīties.  Šo savu dīvainību atklāju kā joku, kad ar tuvu draudzeni Gitu nolēmām augustā regulāri doties „pēc-darba” peldēs. Tas joks turpinājās  līdz pat novembrim. Pēc tam notestēju savas spējas gan janvāra beigās, gan marta sākumā. Savukārt Gita iekāpa jūrā 31.decembra vakarā, iepriecinot kažokos satuntulējušos bušu zvejniekus Ziemupē. Viss darbojās. Un ticu, ka darbojas vēl joprojām.  Vēl vairāk, mana un Gitas „jokošanās” pamudināja vēl vienu „jokotāju” Evitu izmēģināt savus spēkus. Un izdevās arī Evitai, kas pirms tam ar lielām acīm skatījās uz mums un teica: „Es? Nemūžam! Tas taču ir auksti!”

Savā ziņā esmu kļuvusi atkarīga no kalnu „pastaigām”.  Uz mani kā magnēts iedarbojas iespēja KĀPT.  Gadus 15 atpakaļ iekārdināja Dolomīti, bet nu jau ir pabūts arī citās gan klasiskās, gan arī pilnīgi eksotiskās vietās sasniedzot pat 4000m augstumu. Līdz šim pats ekstrēmākais kāpiens ir bijis Ziemeļāfrikas Tubkalā, kad 5 dienu maršrutu pievārējam 2 dienās. Lieki piebilst, ka kalnos ir gan auksti, gan arī augsti. Kalnu pastaigas ir bijušas arī lieliskas komforta zonas iestiepējas: palikt pēdējiem uz apledojušas kalna takas nav ne tikai morāli, bet arī fiziski izaicinošs pasākums.

Man patīk slēpot. Gan ar distanču slēpēm, gan arī kalnu slēpēm.  Par kalnu slēpēm laikam ir īpašs stāsts  (saprotiet paši- augstuma, aukstuma un sportiskuma komplekss izaicinājums). Tajā reizē (~10 gadus atpakaļ) manas komforta zonas pārkāpšanas liecinieki bija vai visi Maķīškalna apmeklētāji, kuriem jautrus mirkļus sagādāja mana un instruktora sadarbība. Instruktors, sapratis, ka pati ne pa kam lejā nedošos, piesēja mani suņa pastaigas pavadā, un vārda tiešā nozīmē novilka spītīgo kliedzēju no kalna. Toties tagad zinu,   ka varu pati saviem spēkiem tikt lejā pa jebkura stāvuma trasi. Tomēr priekšroku dodu lēnai un līganai trases izbaudīšanai. Tieši tā- man šis visādi citādi sportiskais process ir lēna bauda ;). Var teikt, ka esmu iemīlējusies Somijas Rukas kalnā, kas nodrošina gana vispusīgu piedāvājumu dažādiem slēpotājiem.

Un...vēl. Esmu atklājusi vienu lielisku meditācijas veidu: lēna skriešana. Sportiski? Laikam jau. Bet man tas sagādā vairāk baudas, kā tas, ko savā skolas laikā dēvēju par sportu.

Ko es ar šo gribēju pateikt? Ir ļoti labi pazīt sevi. Un zināt ko mēs varām un ko nē. Kādi ir mūsu talanti un kādas ir vājās puses. Tomēr attīstība notiek tad, kad mēs pārkāpjam sev pāri. Atklājam ko īpašu lietās, kas mums līdz šim likušās ierindojamas sarakstā: „Tas nav priekš manis”. Un reizēm pamudinājums šādiem atklājumiem var būt joks, kāds neplānots gadījums....vai ļaušanās suņa pastaigas pavadas vilinājumam! ;)

Novēlu Jums visiem šajā gadā  ļauties un atklāt par sevi ko tādu, ko ierakstīt sarakstā: „Es to varu!”


Paldies visiem, kuri man ir palīdzējuši saprast to, ko varu es! Un paldies pašai sev par uzticību un drosmi ļauties lietām, kuras agrāk likušās neiespējamas.

Ar divriteni uz virves ~8 m augstumā.

p.s. No ūdens un augstuma ir bail vēl joprojām. Neesmu sportiska un aukstumizturīga vēl joprojām.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana